Prologs

Īpašu aprakstu būtu pelnījis ASV vēstnieka darba kabinets plašajā vēstniecības ēkā Raiņa bulvārī, pretim Bastejkalnam. Ieejot šajā namā, neviļus nāk prātā, ka vēl tikai pirms nepilniem pieciem gadiem, dramatiskajā 1991.gada janvārī, omonieši no tā apšaudīja Latvijas Iekšlietu ministriju. Par mūsdienu pasaules dramatismu un dinamiskajām pārmaiņām liecina arī divi priekšmeti nelielā piemiņas lietu kolekcijā, ko vēstnieks sakārtojis plauktā. Vispirms uzmanību piesaista ASV Valsts departamenta goda raksts, kas Lerijam Neperam piešķirts par drosmīgu un prasmīgu rīcību, vadot ASV vēstniecības darbu Bukarestē bīstamā situācijā — dienās, kad krita Čaušesku režīms. Līdzās goda rakstam ir paliels, ar sīkām keramikas plāksnītēm izraibināts betona gabals no Skrundas lokatora, ko šogad maijā uzspridzināja ASV firma.

Bet kabineta saimnieks — ASV ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Latvijas Republikā Lerijs Nepers — mūs sagaida gluži mājīgā gaisotnē — viņš ir tērpies siltā adītā vestē un mūsu sveicienu atņem skaidrā latviešu valodā.

Tad Lerijs Nepers omulīgi iekārtojas ērtā šūpuļkrēslā, ko pats izraudzījies amerikāņu mājamatnieku darinājumu gadatirgū, un ir gatavs sniegt interviju "Latvijas Vēstnesim". "Kādā valodā runāsim?" es pavaicāju. Vēstnieks vienkārši, bet ne bez lepnuma atbild: "Es varu runāt latviski."

Saruna

— Vēstnieka kungs, pateicos par laipnu piekrišanu sniegt interviju "Latvijas Vēstnesim". Jo patīkamāk, ka tas notiek pirmdienas rītā. Acīmredzot šis ir pats pirmais jūsu darbs šajā nedēļā.

— Jā, tā tas ir. Es domāju, ka arī intervijas ir mans darbs. Mans darbs ir arī iepazīšanās ar latviešiem. Turklāt es domāju, ka interviju sniegšana ir ļoti svarīga mana darba daļa.

— Es gribu sākt ar it kā vienkāršu, taču ļoti būtisku jautājumu. Kāda jūsu vērtējumā ir ASV loma pašlaik pasaulē. Jaunajā politiskajā situācijā, kad pasaulē vairs nepastāv otra supervara — PSRS, kad politiskais klimats daudzviet pasaulē ir uzlabojies, taču dažos reģionos, piemēram, bijušajā Dienvidslāvijā, radušās jaunas spriedzes situācijas.

— Protams, Amerikas Savienoto Valstu loma pašlaik pasaulē ir mainījusies, bet tajā pašā laikā palikusi tā pati iepriekšējā — ASV ir un paliek pasaules līdere, kā arī NATO līdere. Es domāju, ka situācija bijušajā Dienvidslāvijā atspoguļo šo ASV līderes lomu. Bez ASV nebūtu vienošanās par mieru bijušajā Dienvidslāvijā, nebūtu arī vienošanās par NATO spēkiem šajā reģionā. Domāju, tas rāda, ka ASV loma joprojām ir ļoti svarīga — līderes loma mūsdienu pasaulē.

— Vai nav tā, ka ASV atbildība ir pat pieaugusi?

— Jā, es piekrītu, ka ASV ir ļoti liels pienākums pret pārējo pasauli. Tas ir arī pienākums pret Baltijas valstīm. Tādēļ mēs arī gribam paplašināt mūsu valsts attiecības ar Latviju. Mēs gribam, lai Baltijas valstīs būtu miers un stabilitāte. Mums Baltijā ir vairāki mērķi. Mēs gribam sekmēt Latvijas tirgus ekonomikas un politiskās reformas, arī reformas demokrātijas nostiprināšanā. Domāju, ka mēs tāpat varam sadarboties cīņā pret organizēto noziedzību un terorismu. Es arī gribētu stimulēt Amerikas investīcijas Latvijā un ASV tirdzniecību ar jūsu valsti. Uzskatu, ka var paplašināt sadarbību arī drošības jomā. Latvija tagad rada savus aizsardzības spēkus — modernu militāro spēku. Mums ir liela pieredze un daudz informācijas, kā arī tehnikas. Ir arī apmaiņas programma starp ASV un Latviju drošības nostiprināšanas jomā.

— Būtībā ir pagājis neilgs laiks kopš Latvijas neatkarības atgūšanas un diplomātisko attiecību atjaunošanas starp mūsu valstīm. Kaut gan Latvijas vēstniecība Vašingtonā pastāvēja arī visus okupācijas gadus.

— Jā, un tagad jūsu vēstnieks Ojārs Kalniņš ir viens no vispopulārākajiem vēstniekiem Vašingtonā. Es domāju, ka Latvija, tāpat pārējās Baltijas valstis, ir ļoti populāras Savienotajās Valstīs. Ir jau plaši zināms, ka ASV nekad nav atzinušas Baltijas valstu okupāciju. Vašingtonā visus aukstā kara gadus bija Latvijas pārstāvji, un ASV Valsts departamentā visus šos gadus starp citu valstu karogiem bija arī Latvijas karogs. Diplomātisko attiecību atjaunošana bija viens no svarīgākajiem mūsu valsts pasākumiem pēc Padomju Savienības sabrukuma, cilvēki par to bija patiešām priecīgi.

— Atcerēsimies, kas noticis ASV un Latvijas attiecībās šajos četros gados kopš mūsu diplomātisko attiecību atjaunošanas?

— Tad vispirms, protams, jāmin ASV prezidenta Bila Klintona vizīte, kas bija tiešām liels notikums. Tā bija pati pirmā ASV prezidenta vizīte Rīgā un vispār Baltijas valstīs. Savā runā pie Brīvības pieminekļa Bils Klintons izteica atbalstu Latvijas neatkarībai, suverenitātei un drošībai. Pēc tam jāmin mūsu aizsardzības ministra Viljama Perija vizīte Latvijā nupat novembrī, un pavisam nesen Rīgā uzturējās ASV vēstnieks NATO Roberts Hanters. Es domāju, ka notikusi attīstība visās mūsu attiecību jomās.

— Bija vērojams, ka, atspoguļojot šo augsto ASV amatpersonu vizītes, Latvijas žurnālisti viņiem sagādā arī dažbrīd grūtus brīžus, atkal un atkal atkārtojot jautājumu, vai Latvija tiks uzņemta NATO. Ko lai dara, katram jādara savs darbs, un žurnālistiem tas ir — vaicāt. Es, protams, lieliski saprotu, ka ne Viljams Perijs, ne kāds cits augsts ASV politiķis nevar atbildēt uz šo jautājumu, jo to izlems visas NATO valstis kopā. Taču arī es atļaušos jums vaicāt — kāds ir jūsu personīgais viedoklis par NATO paplašināšanas perspektīvu un Latviju kā eventuālu NATO dalībnieci nākotnē?

— Protams, NATO paplašināšana ir ļoti jūtīgs jautājums ne tikai Baltijā, bet vispār Eiropā. Kā jau teica aizsardzības ministrs Viljams Perijs un arī ASV vēstnieks NATO Roberts Hanters, NATO tiks paplašināta. Šāds lēmums jau ir pieņemts. Taču vēl nav izlemts, tieši kuras valstis būs jaunās NATO locekles un kad šī paplašināšana notiks. NATO tagad nepieciešams izstrādāt tās virzību un attīstību nākotnē, un Latvija var piedalīties konsultācijās par NATO nākotni. Latvijas delegācija jau bija Briselē, un NATO delegācija rudenī apmeklēja Rīgu. Taču Latvija var piedalīties NATO programmā "Partnerattiecības mieram". Šī programma ir ļoti svarīga joma, kurā Latvija jau tagad var reāli sadarboties ar NATO. "Partnerattiecības mieram" ir programma informācijas un pieredzes apmaiņai, un Latvijas militārā vienība šīs programmas ietvaros pagājušajā vasarā jau piedalījās mācībās ASV, Luiziānas štatā. Latvijas vienība nevainojami veica visus uzdevumus mācību laikā. Tas rāda, ka mūsu attiecības starp Latviju un NATO attīstās sekmīgi. Pašlaik notiek arī sarunas, ka Latvija varētu piedalīties miera uzturēšanas misijā bijušajā Dienvidslāvijā, Bosnijā. Protams, tam nepieciešama Latvijas Saeimas piekrišana. Bet es domāju, ka Latvijas vienībai būtu ļoti svarīgi piedalīties šajā pasākumā.

— Kāda, vēstnieka kungs, jūsu skatījumā tagad ir Latvija? Nav jau noslēpums, ka daudzi latvieši šobrīd ir noskaņoti visai skeptiski.

— Es nezinu, kā uz šīm lietām skatās citur pasaulē, taču Amerikā daudzi cilvēki zina par Latvijas progresu un attīstību šajos gados. Es domāju, ka Amerika grib atbalstīt Latvijas demokrātiju un tirgus ekonomikas reformas. Ir ciešas saites latviešiem Amerikā un Latvijā, un arī tas palīdz mūsu attiecībās. Domāju, ka Amerikas Savienotajās Valstīs ir diezgan liela interese par Latvijas attīstību un amerikāņi grib atbalstīt Latviju un sadarboties ar jūsu valsti visās jomās.

— Kā jūs pats jūtaties Latvijā?

— Es Latvijā jūtos ļoti ērti (ceru, ka tas ir īstais vārds). Un ne tikai es, bet arī mana sieva. Viņai arī ir cieši kontakti ar latviešiem. Mana sieva ir skolotāja, māca latviešu valodu, darbojas arī Ekonomikas augstskolā. Nesen mana sieva bija Ventspilī un Liepājā. Mūsu dzīve šeit patiešām rit ļoti labi. Abi mūs dēli ir universitātes studenti Savienotajās Valstīs, Ziemeļkarolīnā. Ceram, ka Ziemassvētkos viņi atbrauks uz Latviju.

— Kā jūs uzņēmāt norīkojumu vēstnieka darbam Latvijā? Vai jums tas bija patīkams uzdevums?

— Pārstāvēt ASV tautu un ASV prezidentu bija mans mūža sapnis. Es, protams, esmu ļoti priecīgs par šo iespēju. Mēģināju arī sagatavoties šim darbam — Vašingtonā astoņus mēnešus mācījos latviešu valodu, lasīju grāmatas un tikos ar latviešiem arī Latvijas vēstniecībā ASV. Es tiešām mēģināju labi sagatavoties.

— Sakiet, kurš vārds jums, mācoties latviešu valodu, likās visgrūtākais?

— Šķiņķis.

— Ha–ha–ha!

— Jā, līdzās "š" un "ķ" — man likās sarežģīti to izrunāt.

— Sakiet, vēstnieka kungs, vai latviešu valodas mācīšanās bija obligāta prasība, lai jūs varētu kļūt par vēstnieku Latvijā?

— Šī doma piederēja ASV Valsts departamentam. Ar to arī nodarbojas īpašs Valsts departamenta institūts. Tajā māca ļoti daudzu pasaules valstu valodas, un tur ir arī īpaša latviešu valodas mācību programma. Šī prasība nebija obligāta, taču tāds ir mūsu mērķis, lai visi ASV diplomāti varētu runāt tās valsts valodā, kurā strādā.

— Tātad tā bija arī jūsu paša vēlēšanās?

— Jā, vēlēšanās, bet tas bija arī mans darbs. Es ik dienu četras stundas mācījos latviešu valodu un divas vai trīs stundas strādāju bibliotēkā. Tas bija mans ikdienas darbs. Es domāju, ir ļoti labi, ka mūsu valdība var dot ASV diplomātiem šādas iespējas.

— Klausoties jūs runājam latviski, man šķiet, ka te izpaužas arī kāda jūsu rakstura īpašība. Tā ir jūsu lielā mērķtiecība un pašapziņa. Jūs gribat runāt latviski, un jūs runājat. Man liekas, tas jums palīdzēja ātrāk apgūt latviešu valodu un palīdz runājot pārvarēt brīžus, kad pietrūkst vārdu krājuma vai pieredzes. Jūs arī ārvalstu diplomātiskajā korpusā Rīgā esat ienesis jaunu niansi. Citu valstu diplomāti (kurus es dziļi cienu tāpat kā jūs) vairumā ir, es teiktu, konservatīvāki — gan apģērbā, gan izturēšanās veidā. Jūs dažkārt esat parādījies sabiedrībā un TV programmā pat kovboju cepurē un kovboju zābakos.

— Es nezinu, vai tas ir moderni vai nemoderni, diplomātiski vai nediplomātiski. Tas ir mans stils, tā ir mana būtība. Ha–ha! Es ceru, ka arī latviešiem tas patīk.

— Manuprāt patīk. Vispār jau diplomātija kļūst vienkāršāka. Pirmskara fotogrāfijās ārzemju diplomāti redzami gandrīz vai tikai frakās un cilindros.

— Manuprāt katrs diplomāts ir individualitāte, personība. Es domāju, tas ir tikai personiskā stila jautājums.

— Vai jūs jau bērnībā sapņojāt kļūt par diplomātu? Vai varbūt, kā daudzi puikas, gribējāt kļūt policists vai ugunsdzēsējs?

— Es par to daudz domāju jau bērnībā. Vjetnamas kara laikā, kad studēju universitātē, biju kadets un iestājos uz trim gadiem armijā. Es gan nenokļuvu Vjetnamā, bet veicu savu militāro dienestu Okinavā. Pēc karadienesta ieguvu universitātē maģistra grādu. Un tikai pēc tam sāku domāt, varbūt tiešām iestāties diplomātiskajā dienestā. Mums ir tāda sistēma, ka cilvēks var iestāties diplomātiskajā dienestā tikai pēc attiecīgu eksāmenu nokārtošanas. Es iestājos diplomātiskajā dienestā 1974.gadā.

— Vai jūs esat apmierināts ar šādu pavērsienu savā dzīvē?

— Jā, esmu ļoti apmierināts. Esmu strādājis Maskavā vēl Padomju Savienības laikā. Esmu bijis Āfrikā — Botsvānā, tāpat Rumānijā Čaušesku režīma sabrukuma laikā. Tas bija diezgan interesants laiks.

— Vai arī bīstams?

— Jā, tieši Ziemassvētkos notika evakuācija no Bukarestes.

— Jums bijusi visai dramatiska pieredze. Vai Latvija jums tagad liekas kā klusa, mierīga oāze?

— Jā, šeit ir pavisam citāda situācija. Tur bija Čaušesku diktatūra, visi zināja, ka tūlīt būs "sprādziens", visi dzīvoja šī "sprādziena" gaidās. Latvijā ir brīva situācija. Te ir ticības un visas citas cilvēka brīvības. Te ir patiesi demokrātiska sabiedrība. Līdz ar to latviešiem šeit ir visas iespējas. Domāju, ka šeit būs ļoti normāla attīstība. Vārdu sakot, Latvija ir normāla pasaules valsts.

— Ko jūs darāt brīžos, kad neveicat savu tiešo diplomāta darbu?

— Man ļoti patīk skriešana. Esmu mēģinājis šeit katru dienu skriet ar savu suni. Mums ir paliels medību suns. Jūs ar viņu varēsiet iepazīties.

— Jūs neesat pirmais ārvalstu vēstnieks Latvijā, kam ir suns. Liels suns ir arī Francijas vēstniecei tepat līdzās Francijas vēstniecībā (starp abām ēkām atrodas tikai 1.ģimnāzija).

— Jā, es zinu. Un abi suņi ir draugi, tāpat kā mēs, viņu saimnieki.

— Vai jums ir vēl kāds hobijs jeb, kā latviski saka, vaļasprieks?

— Es esmu arī mednieks, bet vēl neesmu mēģinājis medīt Latvijā. Taču domāju, ka man būs tāda iespēja.

— Gan jau iespēja būs. Meži mums Latvijā ir daudz biezāki un zvēriem bagātāki nekā daudzās Rietumeiropas valstīs. Mūsu saruna rit Ziemassvētku priekšvakarā, un jūsu valsts prezidents nesen Vašingtonā iededza lielo svētku egli. Jāatzīstas, man bija dīvaini klausīties komentāros, ka prezidents Bils Klintons, "neraugoties uz grūto situāciju Amerikā", ir teicis "gaišu svētku runu". Grūti iztēloties, ka arī Amerikā varētu būt grūta situācija. Ir tāds teiciens — "kaut mums būtu viņu problēmas".

— Jā, tomēr arī Amerikā ir diezgan lielas problēmas. Tā ir realitāte. Pašlaik pie mums notiek lielas debates par valsts budžetu un tā prioritātēm. Prezidentam Klintonam ir savas prioritātes, un Kongresam atkal ir savas prioritātes. Bet tā ir mūsu sistēma. Mums ir konstitucionāla sistēma, kurā ir noteikta prezidenta vara un Kongresa vara, un ir procesi, kuros mums jārod optimāls risinājums. Tā ir demokrātija. Jā, demokrātija nenoliedzami ir vislabākā sistēma pasaulē. Bet dažkārt demokrātija ir arī visai sarežģīta. Nepieciešamas ilgas debates, un ne vienmēr ir viegli rast demokrātiskus risinājumus.

— Vai šīs finansiālās grūtības iespaidojušas arī jūsu vēstniecības darbu Rīgā?

— Jā, novembrī bija problēmas. Mēs divas trīs dienas nevarējām izsniegt vīzas. Es zinu, ka tas radīja problēmas latviešiem, kuri gribēja aizbraukt uz ASV. Ceru, ka šādu problēmu nākotnē nebūs, taču nevaram to strikti solīt. Jo Kongress vēl aizvien nevar panākt vienošanos ar prezidentu. Ceru, ka tāda vienošanās decembrī tiks panākta, bet nevaru solīt.

— Vēstnieka kungs, liels paldies par interviju "Latvijas Vēstnesim". Vēlu jums, jūsu ģimenei un jūsu tautai priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu!

— Es savukārt gribu novēlēt daudz laimes jūsu laikrakstam, jums personīgi un visiem latviešiem ļoti priecīgus Ziemassvētkus un laimīgu Jauno gadu. Es domāju, ka tas būs īpaši veiksmīgs gads Latvijai un mūsu valstu attiecībām.

— Sirsnīgi pateicos par vēlējumu!

Epilogs

Kad intervija beigusies, vēstnieks pilda savu solījumu un ved mūs no kabineta uz citām vēstniecības telpām "iepazīstināt" ar Neperu ģimenes četrkājaino mīluli. Tā, mums skaisto medību suni apmīļojot, pienāk arī Lerija Nepera kundze Merija un saka, ka vēstniekam tagad, kad intervija beigusies, vajadzētu nākt viņai talkā. Tepat vienā no vēstniecības lielākajām telpām pulciņš dāmu nogrimušas nopietnā darbā, saiņojot Ziemassvētku dāvanas. Vēstnieka kundze laipni paskaidro, ka tās ir Starptautiskā sieviešu kluba dalībnieces — Latvijā akreditēto ārvalstu diplomātu, kā arī citu nozaru speciālistu dzīvesbiedres. Kluba prezidente ir Pegija Kresoviča (Peggy Kresovich), kuras vīrs strādā Rīgas Biznesa skolā.

Merija Nepere man stingri piekodina uzsvērt, ka šī nav vēstniecības, bet Starptautiskā sieviešu kluba aktivitāte. Vēstnieka kundze arī lūdz nosaukt visas Latvijā pārstāvētās firmas, kas sponsorējušas veltes Latvijas bērniem. Tās ir: "Coca–Cola", "Hotel de Rome", "Kelloggs", "MGH Shipping", "Air Baltic" un "Pallahali". Dāvanas saņems Rīgas Bērnu slimnīcas mazie pacienti.

Tā, pavisam negaidīti, beidzas "Latvijas Vēstneša" intervija ar Leriju Neperu, ASV ārkārtējo un pilnvaroto vēstnieku Latvijā. Un, aizejot no vēstniecības nama, es jūtu — līdzi nāk svētības pilnā Ziemassvētku priekšvakara gaisotne.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors