referāti

Par Latviju un latviešiem. Zinātnes acīm

"Letonika" kā zinātniski pētījumi par Latviju un latviešiem aptver laika posmu no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām un ietiecas nākotnē. Kopš 1995.gada pavasara, kad tā tika pieteikta kā īpašs zinātnes virziens, notikušas četras Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdes par pētījumiem "Letonikā". "Latvijas Vēstnesis" 21.oktobra numurā sniedza ieskatu latviešu literatūras un mākslas zinātnes problēmām veltītajā diskusijā un 1.decembra numurā publicēja referātus par latviešu valodas izpētes, kopšanas un attīstības uzdevumiem. Šodien -- informācija par "Letonikas" padomes izveidošanu un referāti, kas tika nolasīti ZA 1995.gada 21.decembra sēdē, kuras temats -- "Filozofija un Letonika".

Saulvedis Cimermanis,
LZA akadēmiķis,
LZA "Letonikas" padomes priekšsēdētājs:

Latvijas Zinātņu akadēmijas \"Letonikas"\ padomē

Latvijas Zinātnes padomes 1995.gada pavasarī izsludinātajā zinātnisko programmu projektu konkursā kā īpašs zinātnes virziens tika pieteikts arī "Letonika", kam jāskaidro latviešu tautas un Latvijas valsts likteņi vēsturiskās attīstības gaitā no vissenākajiem laikiem līdz mūsu dienām un tālāk nākotnē. Izveidojās zinātnieku grupa, kas uzdrošinājās uzņemties "Letonikas" ilgtermiņa programmas izstrādi 1996.--2005.gadam. Tika organizētas Latvijas Zinātņu akadēmijas tematiskās sēdes, kurās dažādu nozaru speciālisti iztirzāja "Letonikas" programmas satura un izstrādes jautājumus.

Par kupli apmeklētajām sēdēm un tajās valdošo radošo garu tūliņ ieinteresējās laikraksta "Latvijas Vēstnesis" redakcija. Kopš 1995.gada jūnija laikraksts regulāri publicē atsevišķus zinātnieku rakstus un rakstu kopas, kas atspoguļo "Letonikas" kā humanitāro un sociālo zinātņu jaunā kopvirziena veidošanos. Akadēmijas sēdes un to materiālu publicējumi ir aktivizējuši Latvijas humanitāro disciplīnu pārstāvjus, kuri meklē izeju no zinātnei pašlaik draudošā sastinguma.

"Letonikas" kā starpnozaru pētījumu veidošanā jau iekļāvušies antropologi, arheologi, ekonomisti, etnodemogrāfi, etnogrāfi, etnopolitiķi, filozofi, folkloristi, kultūras vēsturnieki, literatūrzinātnieki, mākslas zinātnieki, valodnieki, vēsturnieki un zinātnes vēsturnieki. Projekta izstrādes grupai un Latvijas Zinātnes padomei viņi iesnieguši vērtīgus priekš-likumus un publicēšanai "Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstīs" nodevuši vairākus desmitus rūpīgi izstrādātu rakstu. Topošā projekta galvenais saturs -- pētījumu sērija par latviešu tautas etnisko vēsturi un kultūras vēsturi, kā arī par Latvijas vēsturi. Ar vārdkopu "kultūras vēsture" te saprotam kultūru tās plašā nozīmē, ietverot tajā arī folkloru, valodu un citas jomas. Pētījumu hronoloģiskie ietvari -- no vissenākajiem laikiem līdz mūsdienām. Tas nozīmē, ka tiks skaidrota latviešu etniskā situācija un kultūras situācija arī visjaunākajā laikā. Darbam iecerēta stingra zinātniski praktiska ievirze, lai pētījumu rezultāti un zinātnieku ieteikumi būtu izmantojami Latvijas valsts celtniecībā, izglītības un kultūras attīstīšanā, etnisko procesu vadīšanā un citās jomās. "Letonika" varēs sekmīgi attīstīties un dot iecerētos valstiski un zinātniski nozīmīgos rezultātus tikai tad, ja saņems no valsts darbam nepieciešamo finansiālo nodrošinājumu, kurā ietilpst arī pētījumu rezultātu publicēšana. Pozitīvas attieksmes gadījumā "Letonika" kļūs par sazarotu nacionālu zinātnes virzienu, kam būs praktiska nozīme valsts un tautas dzīvē. Latvijas humanitārās zinātnes ar attīstītu, publikācijām bagātu "Letoniku" varēs iekļauties starptautiskajos zinātnes kopvirzienos un nostāties līdzās ģermānistikai, slāvistikai un somugristikai, kas skaidro arī Baltijas reģiona etniskos procesus, kultūras vēstures un citus jautājumus.

Lai sekmētu "Letonikas" attīstību, 1995.gada decembrī tika nodibināta Latvijas Zinātņu akadēmijas "Letonikas" padome, kas darbosies Humanitāro un sociālo zinātņu nodaļā. Padomes sastāvā iekļāvušies Latvijā un ārzemēs pazīstami cilvēki, piemēram, arheologs Jānis Graudonis, mākslas zinātniece Elita Grosmane, literatūrzinātnieks Viktors Hausmanis, kultūras vēsturniece Janīna Kursīte, filozofe Maija Kūle, etnodemogrāfs Ilmārs Mežs, folkloriste Beatrise Reidzāne, zinātnes vēsturnieks Jānis Stradiņš un citi.

Padome organizēs un sekmēs starpnozaru pētījumus latviešu etniskajā vēsturē un kultūras vēsturē, kā arī citās jomās. Zinātnes attīstību, šķiet, nopietni varētu bagātināt starpnozaru autoru kolektīvi, kurus vispārinošu publikāciju gatavošanai organizēsim saziņā ar Latvijas Zinātnes padomi. Labas perspektīvas varētu būt arheologu, etnogrāfu, folkloristu un valodnieku kopai, kas skaidrotu latviešu etniskās vēstures jautājumus, etnogrāfu, etnopolitiķu un valodnieku kopai, kas risinātu etnisko attiecību problēmas, un filozofu un literatūrzinātnieku kopai, kas pievērstos sabiedriskās domas attīstības jautājumiem. Šajās jomās sadarbosimies arī ar zinātniskās pētniecības institūtu domēm un augstskolu mācībspēku domēm.

Kopā ar zinātniskās pētniecības iestāžu un augstskolu mācībspēku kolektīviem organizēsim diskusijas, lekciju ciklus, seminārus, tematiskas sēdes un citus zinātniskus pasākumus. Īpašu uzmanību veltīsim jaunu darba virzienu attīstīšanai un jaunām darba metodēm, iepriekšējo paaudžu pētnieku pieredzes un darba metožu analīzei, avotu bāzes pilnveidošanai un sakrāto vērtību saglabāšanai.

Kādi pasākumi tiek plānoti 1996.gadā? Plašāku sabiedrības uzmanību varētu saistīt apspriede un preses konference par pētniecības institūtos esošajiem zinātniskajiem arhīviem un fondiem, kas ir milzīga Latvijas nacionālā bagātība un jau ilgi gaida pienācīgu valstisku aprūpi un garantētu ilglaicīgu saglabāšanu. Šiem arhīviem un fondiem, kas glabā informāciju par Austrumbaltijā noritējušajiem etniskajiem un kultūrvēsturiskajiem procesiem, ir liela starptautiska nozīme, jo tie interesē visu Baltijas jūras valstu zinātnes un kultūras darbiniekus. Notiks akadēmiķa J.A.Šegrena 1846.gada ekspedīcijas 150 gadu atcerei veltīta zinātniskā konference. Šo valodnieciski etnogrāfisko ekspedīciju organizēja Krievu ģeogrāfijas biedrība. Tā modināja nopietnu zinātnisku interesi par lībiešiem un krieviņiem (votiem) Latvijā. Pētījumu rezultātā izdotās publikācijas stimulēja etnogrāfijas un valodniecības attīstību Latvijā. Ekspedīcijas darba metodika nav zaudējusi savu nozīmi arī mūsdienās. Tiek organizēta 1896.gada pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes un 10.arheoloģiskā kongresa 100 gadu jubilejas konference. Tās bija visplašākās arheoloģiskās un etnogrāfiskās norises 19.gadsimta Latvijā, un tām bija liela nozīme latviešu arheoloģijas un etnogrāfijas zinātnes un muzeju darbības rosināšanā.

Kopš 1977.gada Rīgā, Viļņā un Klaipēdā notikušas četras populāras un zinātniski bagātas konferences par baltu tautu etniskās vēstures problēmām. Cikla piekto konferenci iecerēts rīkot 1997.gadā Rīgā. Tagad šīs problēmas varētu risināt dziļāk: Latvijā un kaimiņzemēs par baltiem iegūti jauni dotumi, ir izauguši jauni pētnieki un parādījušās jaunas publikācijas. Visai būtiski ir arī tas, ka vairs nepastāv padomju laika ierobežojumi literatūras izmantošanā un apgrūtinājumi aplūkojamās teritorijas un no ārzemēm uzaicināto referentu izvēlē.

"Letonikas" padome savu iespēju robežās ekspertēs pētniecības virziena attīstīšanai iesniegtos projektus, šā virziena jomās sniegs konsultācijas valsts institūcijām, pētniekiem un zinātnieku kolektīviem. Centīsimies sadarboties ar sabiedriskajiem fondiem un citām organizācijām, lai sekmētu "Letonikas" problemātikai atbilstošu publikāciju sagatavošanu un izdošanu. Sadarbojoties ar LR Saeimas Cilvēktiesību komisiju, Izglītības un kultūras komisiju, ar LR Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļu un ar LR Kultūras ministriju, padome varēs veicināt etnisko un kultūras procesu pozitīvas norises, piedalīties attiecīgu likumdošanas aktu izstrādē un publikāciju gatavošanā.

Padome darīs visu, lai "Letonika" kļūtu par valstiski nozīmīgu Latvijas humanitāro zinātņu virzienu, kas sekmētu latviešu etniskās apziņas celšanos un mazinātu asimilācijas draudus, paplašinātu cilvēku zināšanas un celtu kultūras līmeni, rosinātu sabiedrību aktīvai darbībai tautas vispusīga uzplaukuma labad, un Latvijas zinātnei un kultūrai pavērtos plaši starptautiskie apvāršņi.

Elmārs Vēbers, filozofijas doktors:

"Nacionālie procesi Latvijā"

Nacionālajai problemātikai kā īpašai tēmai Filozofijas un socioloģijas (tolaik -- tiesību) institūts pievērsās 1988.gadā. Tas bija laiks, kad pie Brīvības pieminekļa, Arkādijas parkā un citās vietās savas politiskās aktivitātes sāka demonstrēt latviešu tauta. Lai slāpētu šīs aktivitātes, toreizējās vadošās aprindas uzskatīja, ka jāsāk enerģiski nodarboties ar internacionālo audzināšanu un internacionālisma propagandu. Filozofijas un tiesību institūts bija viens no tām institūcijām, kam bija jākļūst par šādas rīcības veicinātāju. Lai šo darbību varētu uzsākt, institūtam atvēlēja papildu naudas līdzekļus piecām darba vietām.

Taču problēma bija tā, ka neatradās cilvēki, kas vēlētos šādā virzienā darboties. Kad šīs grupas vadību piedāvāja man, institūta vadībai ieteicu mainīt tēmu un uzsākt nodarboties ar nacionālo jautājumu, bet grupas kopējo tēmu formulēt šādi: "Kultūra un nacionālās attiecības". Tā arī notika -- darba vietas bija nodrošinātas, bet pētnieciskā darbība notika nacionālā virzienā.

Savukārt tajā laikā, kad ZA institūtos ieviesa grantu sistēmu, granta kopējo tēmu formulējām tā, kā tā pieteikta arī šīsdienas darba kārtībā -- "Nacionālie procesi Latvijā".

Šī tematika ir ļoti plaša, it īpaši Latvijas apstākļos. Plaša tā ir ne tikai tādēļ, ka Latvija ir etniskā ziņā raiba valsts, kurā bez latviešiem dzīvo arī daudzām citām nacionalitātēm piederīgu cilvēku grupas, kuru vēsture, organizētība un integrācijas pakāpe Latvijas politiskajā dzīvē ir atšķirīga, bet arī tādēļ, ka šī tēma 50 gadus tika skaidrota virspusēji, neņemot vērā politiskās zinātnes attīstību pasaulē.

Aizvadīto gadu darba rezultāti ir publicēti galvenokārt rakstu veidā. Katru gadu prof. I.Apine, Dr.hist. L.Dribins, Dr.phil. E.Vēbers un V.Volkovs kopumā publicējuši 30 -- 40 rakstus. Pēdējā atskaites gadā ir publicēti 43 zinātniskie un populārzinātniskie raksti "Latvijas ZA Vēstīs", dažādos rakstu krājumos, laikrakstos un žurnālos.

Nozīmīgs mūsu darbības virziens ir saistīts ar piedalīšanos konferencēs, kā arī -- ar konferenču organizēšanu. Pēdējā gada laikā ir nolasīti 14 referāti starptautiskās konferencēs Latvijā, Vācijā, Krievijā un citās valstīs. Kopš 1990.gada esam sarīkojuši 3 starptautiskas konferences un 7 tematiskus seminārus. Starptautiskās konferences ir notikušas ik pēc diviem gadiem. Pirmās 1990.gada konferences tēma bija "Demokratizācija un nacionālās tiesības", bet otra (1992.gadā) un trešā (1994.gadā) -- "Demokrātija un etnopolitika". Konferenču materiāli ir publicēti. Pēdējā konferencē nolasītie materiāli, kas attiecas uz Baltijas valstīm, ir izdoti atsevišķā krājumā "Nacionālā politika Baltijas valstīs".

Tematisko semināru mērķis ir uzsākt darbu, lai apkopotu informāciju par nacionālās grupas dzīvi Latvijā un lai iepazītos ar katras nacionālās grupas pašreizējo vadību. Informācija par semināra norisi parasti tiek publicēta. Līdz šim notikuši semināri par ukraiņu, ebreju, poļu, baltkrievu, igauņu, lietuviešu un vāciešu dzīvi Latvijā.

Jaunas iespējas radās, kad Augstākās izglītības atbalsta programmas ietvaros saņēmām mērķfinansējumu no Atklātās sabiedrības institūta Budapeštā. Tā pavērās iespēja publicēt grāmatas "Ukraiņi Latvijā" un "Baltkrievi Latvijā". Sagatavotas publicēšanai grāmatas "Poļi Latvijā", "Ebreji Latvijā" un "Krievi Latvijā".

Pateicoties IREX, Džona D. un Katrīnas T. Makartūru fonda un Sorosa fonda -- Latvija finansiālajam atbalstam, notika starptautiskā konference "Demokrātija un etnopolitika -- Rīga ’94", kā arī tika izdota jau minētā grāmata "Nacionālā politika Baltijas valstīs".

Ko sola un kādas iespējas mums pavērtu "Letonikas" programma? Vispirms jau iespēju strādāt rezultatīvi, proti, gatavot darbus un tos publicēt. Šai programmai esam pieteikuši vairākus darbus: I.Apines un V.Volkova monogrāfiju "Slāvu tautas Latvijā", kurā tiktu apkopota informācija par krievu, ukraiņu un baltkrievu dzīvi Latvijā; L.Dribina grāmatā "Nacionālā valsts Latvijā. Vēsture, šodiena, nākotnes perspektīva" tiks atspoguļota nacionālās valsts veidošanās līdzšinējā pieredze Latvijā, tās politiskie un tiesiskie aspekti. Pieteikta arī agrāk publicēto autoru darbu izlase par nacionālo jautājumu "Nācija un valsts", kurā paredzēts ievietot J.Alunāna, K.Valdemāra, A.Kronvalda, M.Skujenieka, M.Valtera, K.Skalbes, J.Akuratera, E.Blanka, L.Laicēna, P.Zālītes, A.Krodera, J.La-piņa, E.Virzas, F.Kempa, A.Švābes, A.Šildes, U.Ģērmaņa, A.Andersona, A.Ruņģa, P.Jureviča un citu latviešu autoru darbu fragmentus un rakstus.

"Letonikas" programmas ietvaros esam uzsākuši darbu pie plašas un nozīmīgas tēmas: politiskās nācijas veidošanās Latvijā. 1995.g. 22.novembrī notika pirmais seminārs par šo tēmu. Paredzēts šai tematikai veltītus seminārus rīkot arī turpmāk un jau 1996.gadā organizēt starptautisku konferenci.

Politiskās nācijas veidošanās ir likumsakarīga un nenovēršama parādība neatkarīgas valsts pastāvēšanas apstākļos. Politiskā nācija veidojās no pilsoņu kopuma, attīstoties pilsoņu valstiskajai apziņai un nostiprinoties valsts tiesiskajai kārtībai, kas garantē valsts iekšējo drošību un tās pastāvēšanu vēsturiskajā perspektīvā.

Politiskās nācijas veidošanās apstākļos svarīgi ir saglabāt latviešu nācijas etnisko vērtību sistēmu kā politiskās nācijas vērtību pamatu un līdzsvaru tām ietekmēm, ko var izraisīt Latvijas minoritāšu iesaistīšanās politiskās nācijas struktūrā.

Solveiga Krūmiņa-Koņkova, filozofijas doktore:

Nacionālais un kristīgais 20. gadsimtā Latvijā

Kas ir laiks, kurā dzīvojam? Kādā vārdā -- ja vispār ir iespējams -- lai nosaucam savas kaislās alkas, tās "vētras un dziņas", kas virmo apkārt un mūsos: cerības un bezcerību, uzvaras un zaudējumus? Kā lai izskaidrojam (un arī izdzīvojam) šim laikam piederīgo apmulsumu un bailes, un neziņu, un saspringtību -- arī to saspringtību, ar ko it bieži sevi piesaka attiecības starp nacionālo un kristīgo?

Tiesa, šī pēdējā raksturo ne tikai 20. gadsimta Latviju, kaut tieši 20. gadsimta Latvijas kultūrai būtiska kļūst nepieciešamība šo saspringtību izprast un caur šo izpratni -- mēģināt pārvarēt. Tā, piemēram, 1936. gadā kristietības un latvietības savstarpējo attiecību problēmas sarežģītību rakstā "Universālā un nacionālā ētika" skaidro tolaik vēl jaunais reliģijzinātnieks Haralds Biezais. Viņš atzīmē, ka Eiropas tautas pretrunīgo saspringtību, "universālās un nacionālās ētikas pretstatu izjutušas ar kristiānisma sākumu un tā pieaugošo iespaidu kultūras dzīvē"1. Tāpēc, protams, prātā nāk visi tie pretrunu samilzumi un samezglojumi, kuri gadsimtiem ilgi veidojuši kristietības attiecības ar Eiropas tautu nacionālajām reliģijām, to starpā -- ar latviešu dievticību.

Kristīgā un nacionālā mijiedarbi var izsekot, aplūkojot tādu Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgu problēmu kā nacionālas kristīgas Baznīcas veidošanās 20. gadsimta 20. gados vai arī atgriežoties tālākā vēsturē, -- analizējot kristīgā sinkrētisma izpausmes brāļu draudžu reliģiskajā pieredzē. Tomēr šoreiz "Letonikas" programmai gribu piedāvāt citu, ne mazāk interesantu tēmu, kurā arī, manuprāt, pārliecinoši atsedzas daudzi nozīmīgi nacionālā un kristīgā kopsakari, proti -- "Reliģiskie darbinieki Latvijas 20. gadsimta kultūrā".

Protams, šeit var rasties jautājums: vai tā ir filozofijas joma? Manuprāt, filozofija ar savu starpdisciplināro pieeju daudzveidību vispusīgi un padziļināti spēj noteikt personības sasaisti ar visaptverošiem kultūras spēkiem, novērtēt šīs personības garīgo noskaņu avotus, izpausmes un ietekmes uz sabiedrības garīgās esamības kopainu. Šāds skats paver būtisku iespēju atsevišķus, it kā savstarpēji nesaistītus notikumus sakārtot noteiktā sistēmiskā pēctecībā, tādējādi noskaidrojot viena vai otra notikuma vēsturi, tās virzību un jēgu.

H. Biezais jau pieminētajā rakstā izsaka domu, ka nacionālā un kristīgā aso pretrunu būtību nosaka ne tik daudz kristietības kontinuitīvā un nacionālā diskrētā iedaba kā šo divu garīgo horizontu dažādā sasaistītība ar cilvēku un viņa dzīves vidi. (Šai gadījumā abu attiecībās ar kontinuitāti iezīmējas apvērsums.) Pēc H. Biezā, universālā reliģija, šai gadījumā -- kristietība, "pārāk lielu nozīmi piešķir indivīdam un par maz ievēro cilvēka sakņošanos dabīgajā kopībā"2. Cilvēka īpatnējās dabiskās kopības, tas ir, tautas (nācijas), izstrādātās vērtību sistēmas neievērošanas rezultātā šis "dabīgais pamats" zūd un tauta savā laicīgajā un garīgajā irā ir lemta bojāejai. Tai pat laikā bez garīgajiem rosinājumiem, kurus tautas kultūrai, tās esamībai kopumā var sniegt un sniedz universālās reliģijas vispārcilvēcīgās vērtības, apgrūtināta ir arī nacionālā stabila un pilnvērtīga pastāvēšana. Teologa un vēsturnieka Ludviga Adamoviča vārdiem runājot, katras tautas vēsture reliģiskam cilvēkam ir kā "audums, kura meti ir vispārcilvēciskas reliģiskās intereses un vajadzības, bet audi (manā dzimtenē saka: iekšauda) ir Dievam kalpojošās tautas īpatnējās dvēseles dzīves darinājums"3. H. Biezais norāda, ka "tikai abu -- kā universālo individuālo, tā -- nacionālo sociālo principu pilnīga līdztiesība un līdzvērtība var radīt pilnvērtīgu individuālu un sociālu dzīvi. Ietiepīga viena uzsvēršana uz otra lēses nozīmē radīt jaunus konfliktus. Kā nav pastāvējusi neviena reliģija bez tautas atbalsta, resp. asimilācijas, tāpat nevar pastāvēt nacionālā ētika, resp. tauta, ja tā nesaņem arī vispārcilvēcīgus ierosinājumus no vispārīgās cilvēcības sfairas"4.

Tēma "Reliģiskie darbinieki Latvijas 20. gadsimta kultūrā" -- tie vispirms ir dažādu apstākļu dēļ gan pagaidām galvenokārt ev.--luteriskajai Baznīcai piederīgu garīgo darbinieku portretējumi. Šeit nav domātas tikai konfesionālas biogrāfijas, bet portreti, kas ļauj skatīt šos cilvēkus plašākos kultūras horizontos, kas rāda, kā konkrētas personības esamībā, savstarpēji ietekmējoties un bagātinoties, līdzvērtīgi sadzīvo nacionālais un kristīgais.

Voldemāram Maldonim pieder atziņa, ka izšķiršanās momentā cilvēks domājot, jūtot ar visu savu būti, ar visu savu eksistenci, t.i., viņš topot eksistenciāls. Kam neesot bijis izšķiršanās brīžu, tam neesot likteņa un līdz ar to -- arī vēstures. Kārlis Kundziņš seniors, Kārlis Beldavs, Voldemārs Maldonis, Ludvigs Adamovičs, Edgars Rumba, Kārlis Kundziņš juniors. Tie nav tikai vārdi un nav tikai cilvēki. Viņu dzīves ir ierakstījušas laikmetus mūsu nacionālajā un arī mūsu kultūras vēsturē.

Gandrīz visi viņi bija izcili mācītāji: viņi patiesi ticēja tam, ko sludināja; viņu vadīto dievkalpojumu laikā baznīcas bija pārpildītas, un viņu teiktajā ieklausījās arī tādi, kuri citkārt baznīcai meta līkumu. K. Beldava rakstīto iedomājot, var teikt, ka viņi bija mācījušies no praviešiem "glābt un sargāt tautas dārgākās mantas, viņas ticību, tikumību, godu, tautību"5. Viņi bija Kristus liecinieki un liecināja par Viņu ar saviem likteņiem.

Viņu vārdi nesaraujami saistīti ar nacionālas luteriskās Baznīcas veidošanos. Lai pieminam kaut Kārli Kundziņu senioru, kas sagatavo mācītāja darbam daudzus vēlāk pazīstamus luterāņu mācītājus, piemēram, K. Beldavu un K. Irbi, pēdējo ievadot arī bīskapa amatā. 53 gadus darbojoties Smiltenes draudzē, "viņš bija kļuvis draudzei viss: garīgais kopējs, jaunatnes audzinātājs, skolu dibinātājs, izglītības veicinātājs, biedrību darbinieks, novada vēstures pētnieks"6. Kundziņu kā leģendu, Kundziņu kā mācītāju, kuram nav līdzīga, -- tādu viņu piemin Smiltenē vēl tagad.

Tai pat laikā šo mācītāju ticībai nebija šauru robežu. Tā, K. Kundziņš seniors vadīja dievkalpojumus arī Smiltenes brāļu draudzei; arī V. Maldonis un E. Rumba pildīja Latvijas Brāļu draudzes garīgā vadītāja amatu; savukārt L. Adamovičs lasīja lekcijas Brāļu draudzes kursos un pētīja tās vēsturi. Edgars Rumba piedalījies ev.--luteriskās Baznīcas ārmisijas darbībā, ar savu līdzdalību veicinot Latvijas Baznīcas sakarus ar Zviedrijas un Anglijas Baznīcu.

Viņi visi bija skolotāji: K. Kundziņš seniors darbojas Smiltenes skolotāju biedrībā, piedalās Smiltenes tirdzniecības skolas un vidusskolas dibināšanā; Kārlis Kundziņš juniors ilgus gadus strādāja Valmieras Skolotāju seminārā un izstrādāja jaunu reliģiski ētiskās mācības pasniegšanas metodiku; K. Beldavs gadsimta sākumā Pēterburgā nodibina skolu latviešu jaunekļiem, lai sagatavotu viņus mācībām Vācijas iekšmisijas iestādēs, vēlāk ir skolotājs vidusskolās Aucē un Valmierā, 1934. gadā, tiesa, pavisam īsu brīdi (no 18. marta līdz 18. maijam), -- izglītības ministrs; L. Adamovičs ir skolotājs un ticības mācības grāmatu autors, Nacionālās skolotāju apvienības priekšsēdis un pēc 1934. gada 18. maija -- izglītības ministrs; Edgars Rumba strādājis par skolotāju Valsts Rīgas skolotāju institūtā. Atcerēsimies arī V. Maldoņa ģimnāziju. Tādējādi viņiem bija vistiešākā saskarsme ar skolu jaunatni. Sasāpējušas ētikas problēmas viņi mēģināja skaidrot arī publiskās lekcijās.

Viņi visi bija sabiedriskie darbinieki, tā stiprinot savu tautu un valsti. Šai ziņā simboliski, ka Brīvības pieminekļa pamatakmeni iesvētīja K. Kundziņš seniors. L. Adamovičs vadīja Tautu Savienības atbalsta biedrību, savukārt K. Beldavs no 1928. līdz 1934. gada 18. maijam kā Kristīgā darba bloka pārstāvis darbojās Saeimā.

Viņi visi bija saistīti ar Latvijas Universitāti -- dibinot Teoloģijas fakultāti un kļūstot par tās docentiem un profesoriem. Un arī goda doktoriem. Tieši pateicoties V. Maldoņa un K. Kundziņa juniora iespaidam, fakultātē valdīja brīvs un neatkarīgs reliģiskās pētniecības gars, kas sabalsojās ar tā laika Eiropas reliģijzinātnes prasībām.

Viņi visi bija zinātnieki, kuru interešu lokā -- ne tikai teoloģija un kristīgās Baznīcas vēsture, bet arī pētījumi latviešu senreliģijā un kultūras vēsturē. Tā, piemēram, Kārlis Kundziņš seniors publicējis ne tikai pētījumus par Ernestu Gliku, Veco Stenderu un Kronvaldu Ati, bet arī kultūrvēsturisku apceri par Smilteni; E. Rumba raksta zinātniskus rakstus par latviešu dievietēm, savukārt V. Maldonis un L. Adamovičs aktīvi līdzdarbojas diskusijā par nacionālā un internacionālā elementiem reliģijā (L. Adamovičs, "Latviskais mūsu dievkalpojumos" (1939. g.); V. Maldonis, "Nacionālie un internacionālie elementi reliģijā" (1937. g.)), atbalstot viedokli, ka "reliģisko dvēseli modina un noteic individuāli, objektīvi sociāli un nacionāli faktori"7. Arī K. Kundziņš juniors pētīja kristīgās ieskaņas nekristīgajās reliģijās.

Nevar nepieminēt vēl to, ka viņi visi bija aktīvi publicisti, kuru viedoklis par dažādiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem parādījās ne tikai kristīgajā presē, bet arī tādos izdevumos kā "Austrums", "Latvis", "Druva", "Sējējs", "Pagalms", "Burtnieks" u.c.

Pieminētie fakti ļauj apgalvot, ka šie cilvēki bija ne tikai reliģiski, bet arī nacionāli darbinieki, kas ar savu veikumu aktīvi līdzdarbojušies Latvijas 20. gadsimta kultūrā. Jau iecerētie šo cilvēku portretējumi, dzīves un darba apraksti atgādinās par viņu devumu, taču tēma paredz izdot arī V. Maldoņa, K. Kundziņa juniora, L. Adamoviča un K. Beldava darbu izlases, tādējādi aktualizējot viņu uzskatus, no jauna ievadot garīgajā apritē. Šajās izlasēs iekļausim svarīgāko no viņu garīgā mantojuma -- ne tikai teoloģiskos rakstus, bet arī nozīmīgākos kultūrvēsturiskos pētījumus, kas, domājams, skaidri parādīs, ciktāl šo personību idejas balstītas viņu reliģiskajā noskaņā ("dvēseles vispārcilvēcīgos iedīgļos") un ciktāl viņu individualitāte sakņojas socialitātē -- objektīvos sociālos un nacionālos faktoros.

Vēl piebildīšu, ka apkopotais materiāls par pieminētajiem un vēl daudziem citiem reliģiskajiem darbiniekiem jau tiek izmantots lekcijās LU Teoloģijas fakultātē, kā arī veidojot datu bāzi ar sekojošiem rādītājiem: ziņas par biogrāfijām, darbības lauku un publikācijām, materiālu atrašanās vietu (arhīvi, personīgie fondi utt.). Pamatdati caur kompjūtertīklu būs pieejami plašam ieinteresēto lokam.

20. gadsimta Latvijā nacionālā un kristīgā krustpunkti būtiski parādās tādā kultūrvēsturiskā fenomenā kā luterāņu teologu mēģinājumos atrast un izvērtēt "reliģiskās dvēseles kustības" latviešu rakstnieku daiļradē. Šeit atgādināšu Voldemāra Maldoņa darbu par Jāni Poruku, tāpat A. Vītola pētījumu par Apsīšu Jēkaba, Kaudzītes Matīsa, Ausekļa, Pumpura, Jura Alunāna, Friča Bārdas reliģisko liriku ("Mūsu reliģiskā lirika". -- Reliģiski -- filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936.). Spilgta liecība, kas stāsta par konkrētām kristietības un latvietības garīgo vērtību mijiedarbības izpausmēm, iepazīstama teologa Alberta Freija (1903--1968) pētījumos par reliģiskām noskaņām latviešu rakstnieku pasaules uzskatos. Lai atceramies viņa darbus par Augustu Saulieti un Annu Brigaderi.

Piemēram, rakstā "Annas Brigaderes reliģija un ticības atziņas" (Reliģiski -- filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936.), iepazīstinot lasītāju arī ar Z. Mauriņas un P. Ērmaņa piedāvātajiem rakstnieces pasaules skatījuma skaidrojumiem, A. Freijs pievienojas viņu spriedumam par neapšaubāmu kristietības un latvietības sintēzi Brigaderes "personīgi akcentētajā reliģijā", uzsverot, ka viņa nav "nekāda dogmu radītāja, viņai nav arī sava dogmatika, kurā, izejot no zināmām kristīgās ticības patiesībām, tā veidotu savus dogmatiskus uzskatus. Viņa iziet no savām reliģiskām izjūtām un tic tam, ko viņai tur atklāj"8. Latviskās noskaņās Brigadere runā par cilvēku, arī viņa grēku un Kristus upuri. Freijs uzsver, ka Brigadere savos darbos izteiktajās atziņās pauž viedokli, ka "latviešu dvēseles struktūra nebūt nav tāda, ka tai nebūtu vajadzīga pestīšana un ka arī latviešu dvēselei var tuvoties Kristus, ka arī tā ir spējīga viņu saņemt un caur viņu mantot brīvību no grēka. Ar to Brigadere nostājas pret dievturu atziņu, ka latviešu dvēsele varot iztikt bez Kristus pestīšanas"9. (Šeit, šķiet, būtu vietā atcerēties, ar kādām kristīgām idejām 18. gadsimtā Vidzemē ienāca un, izveidojot pirmās brāļu draudzes, nostiprinājās hernhūtisms.) A. Freijs pārliecinoši mums rāda Brigaderes reliģisko pārliecību kā savās izpausmēs brīvu dievatziņas skaidrojumu, kas atklāj kristietības un latvietības attiecībās vispārējā un atsevišķā dialektisko sintēzi.

Šodien vairāk piemirsts ir A. Freija 1938. gadā publicētais pētījums par Rūdolfu Blaumani (R. Blaumaņa ētiskie uzskati. -- Sējējs. -- Nr. 2., 3., 5. -- 155. --159.; 251. -- 256.; 460. -- 466. lpp.) un nezināmi viņa darbi par Edvartu Virzu, Kārli Skalbi un Raini. Mūsu tēmā paredzēta pēdējo trīs darbu izdošana. Pavisam īsi gribu jūs iepazīstināt ar patlaban publicēšanai gatavoto A. Freija apceri "Ed. Virzas reliģiskie un ētiskie uzskati".

Grūti spriest par konkrētu šīs diemžēl nepabeigtās apceres sarakstīšanas laiku. Domājams, ka tā varētu būt rakstīta vēl īsu brīdi pirms Freija apcietināšanas un izsūtīšanas 1948. gadā. Vismaz ar to būtu izskaidrojams tas, ka darba pēdējai nodaļai pietrūkst iepriekšējās nodaļās konsekventi ieturētās sakārtotības -- nav kopsavilkuma, iztrūkst atsauces, pētījumam nav arī vienota noslēguma. Tomēr tāpēc šī darba vērienīgums un vērtība nemazinās. Ievadot savu apcerējumu, A. Freijs atzīst, ka pievērsties tādam savos uzskatos pretrunīgam un sarežģītam rakstniekam, kāds bijis Virza, viņu pamudinājuši pirmām kārtām jau Virzas laikabiedru izteiktie spriedumi, īpaši J. Lapiņa un J. Veseļa pilnīgi pretējie vērtējumi, kā arī "Straumēnu" pētnieka J. A. Jansona secinājumi. Tā, rakstot par slaveno Virzas poēmu, J. A. Jansons secina: "Te redzam, kādā draudzīgā simbiozē dzīvo divējādas tradīcijas, divējādas ticības -- bībeliskā un latviskā..."10. Šāds apgalvojums A. Freijam izraisa vairākus jautājumus. "Vispirms jājautā: kāds ir šis sintezējums, vai patiesi tas ir organisks un nozīmīgs arī tagadnes latvieša reliģiskā dzīvē? No otras puses jājautā: kā šādu sintezējumu novērtē pats Virza, vai viņš to pieņem vai noraida? Kāda ir Virzas paša nostāja pret kristīgo un latviešu tradīciju sintezējumiem, un vai tie ir atrodami arī paša Virzas reliģiozitātē?"11. Tādējādi A. Freija pētījums ir mēģinājums atbildēt gan uz šiem, gan uz daudziem citiem jautājumiem. Par svarīgākajiem pētījuma laukiem liecina jau darba nodaļu nosaukumi: Virzas reliģijas izpratne; Virzas Dievticība; Virzas Kristticība. Uz jaunu interešu loku salīdzinājumā ar iepriekšējiem A. Freija apcerējumiem norāda pēdējās nodaļas nosaukums, proti, Virzas nacionālā ideoloģija. Pirmoreiz, analizējot kāda rakstnieka reliģiski ētiskos uzskatus, A. Freijs pievēršas arī šī rakstnieka politiskajiem uzskatiem, sniedzot reizēm diezgan nesaudzīgu šo uzskatu novērtējumu. Šādu pavērsienu A. Freija pētniecībā, manuprāt, gan nosaka ne tik daudz laikmeta prasības kā tas, kāda ir nacionālās ideoloģijas vieta Virzas reliģiozitātē. A. Freijs pārliecinoši rāda, kā Virzas uzskatos nacionālā ideja iemanto jaunas reliģijas aprises. Viņš atklāj šīs jaunās ticības gan pozitīvās, gan negatīvās iezīmes, norāda arī uz šādas reliģijas bīstamību pašas tautas pastāvēšanai, par ko Virza nojauta, bet A. Freijs pilnībā pārliecinājās 1940. gadā un sākoties Otrajam pasaules karam.

Diemžēl, kā jau minēju, šai nodaļai iztrūkst autora gala secinājumu. Nav arī noslēdzošā Virzas reliģiski ētisko uzskatu izvērtējuma, taču, neskatoties uz to, šis darbs šodien liekas ļoti aktuāls, un, ja būtu finansiāla iespēja to publicēt, tas neapšaubāmi izraisītu plašu rezonansi mūsu sabiedrībā. Tikpat interesanti un mūsu kultūras kopainai nozīmīgi ir arī pieminētie A. Freija pētījumi par K. Skalbi un Raini, kurus arī nepieciešams sagatavot publicēšanai.

Aplūkotās tēmas sakarā vajadzētu pieminēt vēl kādu Latvijā maz pētītu aspektu, tas ir, nacionālā un kristīgā saistība latviešu trimdā. No šejienes skata punkta raugoties, nacionālā un kristīgā attiecības trimdas situācijā piedzīvojušas nepārprotamu akcentu maiņu -- konfliktu un savstarpēju cīņu vietā stājas kopības izjūta, zināms "stiprā pleca" fenomens. Par šādu stipru plecu, uz kā grūtā brīdī atbalstīties, kļūst kristīgā Baznīca, kuras draudze glabā ne tikai kristīgo, bet arī, un tas ir īpaši svarīgi, nacionālo. Kristīgā Baznīca kļūst par svarīgāko nacionālās identitātes uzturēšanas garantu.

Un visbeidzot -- šķiet, būtu laiks nopietni ķerties vēl pie vienas problēmas: ko jaunu nacionālā un kristīgā attiecībās Latvijā ienesa "padomju laiks"? Varbūt šāds pētījums mums nestu nozīmīgus atklājumus... Katrā ziņā arī šai periodā latviešu reliģisko darbinieku vidū ir bijuši cilvēki, kuriem vienlīdz svarīga likusies gan kristīgā, gan nacionālā ideja.

Atsauces

1 H. Biezais, Universālā un nacionālā ētika// Reliģiski--filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936. -- 140.--141. lpp.

2 Turpat, 143. lpp.

3 L. Adamovičs, Latviskais mūsu dievkalpojumos. -- Rīga, 1939. -- 16. lpp.

4 H. Biezais, Universālā un nacionālā ētika// Reliģiski--filozofiski raksti. -- 144. lpp.

5 K. Beldavs. Kāda nozīme ir vēl Vecajai Derībai priekš jaunlaiku cilvēka? -- Jelgava, 1910. -- 14. lpp.

6 E. Ķiploks. Prāvests Kārlis Kundziņš. Tautas un draudzes darbinieks// Gara darbinieki. -- Rīga, 1939. -- 38. lpp.

7 V. Maldonis. Nacionālie un internacionālie elementi reliģijā. -- Rīga, 1937. -- 16. lpp.

8 A. Freijs. Annas Brigaderes reliģija un ticības atziņas// Reliģiski--filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936. -- 111. lpp.

9 Turpat, 100. lpp.

10 J. A. Jansons. Ed. Virza un viņa "Straumēni". -- Rīga, 1936. -- 21. lpp.

11 A. Freijs. Ed. Virzas reliģiskie un ētiskie uzskati. -- Rīga, Filozofijas un socioloģijas institūts, 1995. -- Datorsalikums. -- 4. lpp.

Augusts Milts, habilitētais filozofijas doktors:

"Nacionālā mutvārdu vēsture: modelis un interpretācija"

Nacionālā mutvārdu vēsture Filozofijas un socioloģijas institūta pētījumos iekļāvās kā jauns projekts 1992.gada otrajā pusē.

Blakus oficiālajai, akadēmiskajai vēsturei vienmēr ir pastāvējusi tendence izteikt ikdienas cilvēku vēsturi, subjekta pārdzīvojumu un izjūtu vēsturi. Padomju varas gados šī vēsture bija izteikti tendencioza un ierobežota ar to cilvēku dzīves stāstu uzklausīšanu, kas karojuši padomju armijas rindās, bijuši t.s. sarkanie strēlnieki, padomju varu atbalstoši partizāni u.tml. Ir pēdējais laiks, kad vēl var paspēt uzklausīt vēsturiskās patiesības vārdā daudzus aculieciniekus tiem dramatiskiem pārdzīvojumiem, ko latviešu un citas Latvijā dzīvojušās tautas pieredzējušas ne tikai padomju okupācijas 50 gados, bet visā XX gadsimtā, kurš bijis un turpina būt kontrastiem bagāts un traģēdiju pārpilns. Svarīgi pētīt, kā, mainoties politiskām sistēmām un sociāliem apstākļiem, mainās arī pats cilvēks, kādas pamatvērtības saglabājas visā cilvēka dzīvē un kādas atmirst un no jauna rodas.

Akadēmijas sēdē tika izteiktas bažas, vai mēs pārāk neiestrēgstam vēsturē. Mutvārdu vēsture ir šodienas cilvēku izziņa, kā šodienas dažādu paaudžu cilvēki nes vēsturi sevī. Mums ir pierasts mācīties no grāmatām, masu komunikācijas līdzekļiem, bet mūsu priekšā jau ir cilvēki, kas lasījuši grāmatas un avīzes, skatījušies filmas un televīzijas pārraides un vēl izgājuši lielāku vai mazāku dzīves skolu. Vairāki jaunieši pēc savu vecāku vai pat vecvecāku dzīvesstāstu uzklausīšanas ir pārsteigti par to, cik daudz viņi pieredzējuši, cik daudz grūtību spējuši pārvarēt.

Dzīvesstāstu uzklausīšana, it sevišķi to ierakstīšana kasetēs, ir vērtīgs materiāls, kam ir ne tikai audzinoša nozīme, bet kas ir arī plašs pētniecības lauks lingvistiem, psihologiem, saskarsmes kultūras pētniekiem, etnogrāfiem, vēsturniekiem un rakstniekiem. Paveras iespējas dziļāk pētīt tautas un tautu mentalitāti, tikumību, morāli un estētiku.

Mutvārdu vēstures pētīšana var palīdzēt iedziļināties arī tādās problēmās, kāpēc mūsu republikā ir tik liels pašnāvnieku īpatsvars, kāpēc tik maz ir jaunpiedzimušo, tik daudz abortā bojā aizgājušo bērnu, kāpēc tik daudziem ģimenes dzīve nav vērtība. Jau līdzšinējie pētījumi ļauj izdarīt vairākus secinājumus: pašnāvības potences jauniešos ir ievērojamas, ģimenes vērtību bērnos degradē viņu vecāku nelabvēlīgais ģimenes dzīves piemērs, dzīvības vērtība nereti pārvēršas par līdzekli materiālām vērtībām. "Caur uguni un ūdeni" izgājušo dzīvesstāsti var liecināt par garīgo un vispirms morālo vērtību lielo lomu cilvēku dzīvē. Arī tēvzemes mīlestībai ir ievērojama vieta cilvēka gara spēka stiprināšanā. Optimisma saglabāšanai un attīstībai ir nepieciešams no mazām dienām mācīt grūtību pārvarēšanas māku, saskarsmes un patstāvības māku, orientēšanos visdažādākos dzīves piedāvājumos un vilinājumos.

Cilvēku vēlme tapt uzklausītam ir liela, tajā ir gan sublimācijas, gan grēksūdzes nepieciešamība, gan arī vēlēšanās savu dzīves pieredzi atstāt citiem, tā ir arī sociālās nemirstības mūžīguma jautājums laicīgajā dzīvē.

Nacionālais mutvārdu vēstures projekts vairāk orientējas uz Latvijas vecākās paaudzes dzīvesstāstos rodamajām vērtībām -- gan no tiem, kuri tagad vairs tikai iegūstami Amerikā, Anglijā, Norvēģijā un citās latviešu dzīves vietās, gan no tiem, kas stāstīti Latvijā.

Galvenais darbs projekta ietvaros līdz šim bijis veltīts mutvārdu vēstures -- dzīvesstāstu pētījumu metodoloģisko principu apgūšanai un lietošanai. Šim nolūkam sistemātiski organizēti starptautiski semināri. Pēdējais lielākais – vasaras treniņseminārs Mazirbē. Tajā pētnieciskā grupa izmēģināja un analizēja ar kvalitatīvajām metodēm sasniedzamos rezultātus. Sagatavots mutvārdu pētījumam veltīts speciāla žurnāla manuskripts, kas ar šo metodi ļaus iepazīstināt studentus un apmācīt jaunus līdz-strādniekus.

Mutvārdu vēsture ar kvalitatīvajām izziņas metodēm ielūkojas individuālajā, atšķirīgajā, meklē pamatojumu un cēloņsakarības parādībām, kuras uzrāda kvantitatīvie pētījumi. Šķiet, ka zināma taisnība ir vācu filozofam un teologam Šleiermaheram, kas tieši savdabīgajā, atšķirīgajā redz cilvēka saistību ar cilvēci.

Kvalitatīvās izziņas galvenais veids ir sapratne, spēja iejusties attieksmēs, viedoklī, motivācijā, kas izteikta gan cilvēku vārdos, gan veidā, kā viņi stāsta par savu dzīvi vai kādu atsevišķu posmu. Šī pieeja prasa pētnieka erudīciju, dzīves pieredzi, empātiju, toleranci, ko lielā mērā sniedz atbilstoša izglītība un kvalifikācija. Te sākas jaunā pētījuma virziena grūtības, ar kurām sastopoties, esam atbilstoši veidojuši savu pētniecisko seju un ievirzi. Nacionālās mutvārdu vēstures projektam tādējādi ir šādas sastāvdaļas:

1. Metodikas apgūšana ārzemju un vietējo speciālistu vadītos semināros, plaša jaunās paaudzes līdzstrādnieku iesaistīšana (vidēji no 7 līdzstrādniekiem 4 ir tikko pabeiguši augstskolu vai vēl studē), līdzstrādnieku specializēšanās ārzemēs (2 līdzstrādnieki cer turpināt specializāciju ASV un Norvēģijā), kolektīvo semināru organizēšana, piesaistot radniecīgus pētnieciskos virzienus (folkloristus, muzeju darbiniekus), starpnozaru sadarbību -- ekspedīcijās, kopīgu projektu un publikāciju sagatavošana.

2. Materiālu vākšana, arhivēšana, kolekciju apstrāde -- pakāpeniska materiālu vācēju tīkla paplašināšana, iesaistot arī sabiedriskos līdzstrādniekus. Šajā vasarā paredzēts Latvijā organizēt ekspedīciju ar ārzemju latviešu piedalīšanos.

Veidojot aprakstu formas un gatavojot automatizēto datu bāzi, tas tiek darīts ar aprēķinu, lai materiālā var orientēties dažādu nozaru pētnieki un speciālisti -- lingvisti, vēsturnieki, folkloristi, etnologi un psihologi. Pagaidām kolekciju izmantojuši lielākoties pētnieki no ārzemēm, kuru izglītība bijusi vairāk orientēta uz šāda veida izziņas avotiem.

Ja metodikas apguvē pamatos varam balstīties uz pētnieciskā granta sniegtajām darba iespējām, tad kolekcijas vākšanai, noformēšanai un datu bāzes izveidošanai ir nepieciešami speciāli līdzekļi un perspektīvi risinājumi "Letonikas" programmas ietvaros.

3. Analīze un interpretācija. Uzkrātais materiāls piesaka tēmu pārbagātību. Arī publikāciju sagatavošanai nepieciešams pasūtījums, kuru saistām ar "Letonikas" programmu.

Galvenais akcents līdz šim ticis likts vecākās paaudzes dzīvesstāstu ieskaņošanai. Bez tam, arvien plašāk attīstot jauno līdzstrādnieku loku (sadarbība ar dzimtu pētniekiem Rīgas Komercskolā, ar Kultūras akadēmijas sociologu, video un kino režijas topošajiem speciālistiem), mutvārdu vēstures pētījums iesaista līdzdalībā un iespaido jauniešus tiešā veidā. Pētījums ir ļoti darbietilpīgs. Pirmie plašāk apkopotie rezultāti būs novērtējami speciālajā žurnālā, ko gatavojam ar "Letonikas" programmas atbalstu.

"Letonikas" programmā Nacionālā mutvārdu vēsture piedāvā:

apzināt un sniegt iespējami daudzveidīgu XX gadsimta Latvijas cilvēku dzīves modeļa un garīgo īpašību raksturojumu, aplūkojot humāno un sociālo problēmu loku, ko piesaka savāktais dzīves materiāls -- cilvēku pašu sniegtais dzīves raksturojums;

aptvert identitātes un adaptācijas jautājumus citzemju latviešu kopienās, kā arī cittautiešu kopienās Latvijā (piemēram, starp poļiem, čigāniem un ebrejiem);

kā arī aplūkot īpašās kultūru mijietekmes, kas veidojas, sastopoties latviešu un lībiešu, kā arī dažādos latviešu valodas dialektos runājošo cilvēku tradīcijām un dzīves pieredzei;

raksturot dažādos cilvēka ikdienas dzīves apziņas līmeņus un to savstarpējās mijietekmes ar profesionālo zinātni, mākslu un izglītību.

Dzīvesstāsti rosina saskatīt problēmu. Uzklausot dažādas pieredzes, mainās skatu punkti un perspektīva, kas atklāj jaunu pieeju un problēmas kontekstu. Mutvārdu vēsture, tāpat kā filozofija, pētī dzīves gudrību -- ikdienas apziņu, kas vada cilvēku un ļauj viņam rast risinājumu pat vissmagākajos, visnelabvēlīgākajos apstākļos.

"Letonikas" programmai piedāvājam: automatizētās datu bāzes izstrādi, mutvārdu vēstures avotu arhīva sagatavošanu starpdisciplināriem pētījumiem, mutvārdu vēstures pētījumu metodikas pielietošanu starpnozaru ekspedīcijās, pētījumu rezultātu publikāciju monogrāfijā "Latvijas cilvēka vērtības XX gadsimtā". To paredzēts izdot 1999.gadā (latviešu un angļu valodā).