Solveiga Krūmiņa-Koņkova, filozofijas doktore:

Nacionālais un kristīgais 20. gadsimtā Latvijā

Kas ir laiks, kurā dzīvojam? Kādā vārdā -- ja vispār ir iespējams -- lai nosaucam savas kaislās alkas, tās "vētras un dziņas", kas virmo apkārt un mūsos: cerības un bezcerību, uzvaras un zaudējumus? Kā lai izskaidrojam (un arī izdzīvojam) šim laikam piederīgo apmulsumu un bailes, un neziņu, un saspringtību -- arī to saspringtību, ar ko it bieži sevi piesaka attiecības starp nacionālo un kristīgo?

Tiesa, šī pēdējā raksturo ne tikai 20. gadsimta Latviju, kaut tieši 20. gadsimta Latvijas kultūrai būtiska kļūst nepieciešamība šo saspringtību izprast un caur šo izpratni -- mēģināt pārvarēt. Tā, piemēram, 1936. gadā kristietības un latvietības savstarpējo attiecību problēmas sarežģītību rakstā "Universālā un nacionālā ētika" skaidro tolaik vēl jaunais reliģijzinātnieks Haralds Biezais. Viņš atzīmē, ka Eiropas tautas pretrunīgo saspringtību, "universālās un nacionālās ētikas pretstatu izjutušas ar kristiānisma sākumu un tā pieaugošo iespaidu kultūras dzīvē"1. Tāpēc, protams, prātā nāk visi tie pretrunu samilzumi un samezglojumi, kuri gadsimtiem ilgi veidojuši kristietības attiecības ar Eiropas tautu nacionālajām reliģijām, to starpā -- ar latviešu dievticību.

Kristīgā un nacionālā mijiedarbi var izsekot, aplūkojot tādu Latvijas vēsturei un kultūrai nozīmīgu problēmu kā nacionālas kristīgas Baznīcas veidošanās 20. gadsimta 20. gados vai arī atgriežoties tālākā vēsturē, -- analizējot kristīgā sinkrētisma izpausmes brāļu draudžu reliģiskajā pieredzē. Tomēr šoreiz "Letonikas" programmai gribu piedāvāt citu, ne mazāk interesantu tēmu, kurā arī, manuprāt, pārliecinoši atsedzas daudzi nozīmīgi nacionālā un kristīgā kopsakari, proti -- "Reliģiskie darbinieki Latvijas 20. gadsimta kultūrā".

Protams, šeit var rasties jautājums: vai tā ir filozofijas joma? Manuprāt, filozofija ar savu starpdisciplināro pieeju daudzveidību vispusīgi un padziļināti spēj noteikt personības sasaisti ar visaptverošiem kultūras spēkiem, novērtēt šīs personības garīgo noskaņu avotus, izpausmes un ietekmes uz sabiedrības garīgās esamības kopainu. Šāds skats paver būtisku iespēju atsevišķus, it kā savstarpēji nesaistītus notikumus sakārtot noteiktā sistēmiskā pēctecībā, tādējādi noskaidrojot viena vai otra notikuma vēsturi, tās virzību un jēgu.

H. Biezais jau pieminētajā rakstā izsaka domu, ka nacionālā un kristīgā aso pretrunu būtību nosaka ne tik daudz kristietības kontinuitīvā un nacionālā diskrētā iedaba kā šo divu garīgo horizontu dažādā sasaistītība ar cilvēku un viņa dzīves vidi. (Šai gadījumā abu attiecībās ar kontinuitāti iezīmējas apvērsums.) Pēc H. Biezā, universālā reliģija, šai gadījumā -- kristietība, "pārāk lielu nozīmi piešķir indivīdam un par maz ievēro cilvēka sakņošanos dabīgajā kopībā"2. Cilvēka īpatnējās dabiskās kopības, tas ir, tautas (nācijas), izstrādātās vērtību sistēmas neievērošanas rezultātā šis "dabīgais pamats" zūd un tauta savā laicīgajā un garīgajā irā ir lemta bojāejai. Tai pat laikā bez garīgajiem rosinājumiem, kurus tautas kultūrai, tās esamībai kopumā var sniegt un sniedz universālās reliģijas vispārcilvēcīgās vērtības, apgrūtināta ir arī nacionālā stabila un pilnvērtīga pastāvēšana. Teologa un vēsturnieka Ludviga Adamoviča vārdiem runājot, katras tautas vēsture reliģiskam cilvēkam ir kā "audums, kura meti ir vispārcilvēciskas reliģiskās intereses un vajadzības, bet audi (manā dzimtenē saka: iekšauda) ir Dievam kalpojošās tautas īpatnējās dvēseles dzīves darinājums"3. H. Biezais norāda, ka "tikai abu -- kā universālo individuālo, tā -- nacionālo sociālo principu pilnīga līdztiesība un līdzvērtība var radīt pilnvērtīgu individuālu un sociālu dzīvi. Ietiepīga viena uzsvēršana uz otra lēses nozīmē radīt jaunus konfliktus. Kā nav pastāvējusi neviena reliģija bez tautas atbalsta, resp. asimilācijas, tāpat nevar pastāvēt nacionālā ētika, resp. tauta, ja tā nesaņem arī vispārcilvēcīgus ierosinājumus no vispārīgās cilvēcības sfairas"4.

Tēma "Reliģiskie darbinieki Latvijas 20. gadsimta kultūrā" -- tie vispirms ir dažādu apstākļu dēļ gan pagaidām galvenokārt ev.--luteriskajai Baznīcai piederīgu garīgo darbinieku portretējumi. Šeit nav domātas tikai konfesionālas biogrāfijas, bet portreti, kas ļauj skatīt šos cilvēkus plašākos kultūras horizontos, kas rāda, kā konkrētas personības esamībā, savstarpēji ietekmējoties un bagātinoties, līdzvērtīgi sadzīvo nacionālais un kristīgais.

Voldemāram Maldonim pieder atziņa, ka izšķiršanās momentā cilvēks domājot, jūtot ar visu savu būti, ar visu savu eksistenci, t.i., viņš topot eksistenciāls. Kam neesot bijis izšķiršanās brīžu, tam neesot likteņa un līdz ar to -- arī vēstures. Kārlis Kundziņš seniors, Kārlis Beldavs, Voldemārs Maldonis, Ludvigs Adamovičs, Edgars Rumba, Kārlis Kundziņš juniors. Tie nav tikai vārdi un nav tikai cilvēki. Viņu dzīves ir ierakstījušas laikmetus mūsu nacionālajā un arī mūsu kultūras vēsturē.

Gandrīz visi viņi bija izcili mācītāji: viņi patiesi ticēja tam, ko sludināja; viņu vadīto dievkalpojumu laikā baznīcas bija pārpildītas, un viņu teiktajā ieklausījās arī tādi, kuri citkārt baznīcai meta līkumu. K. Beldava rakstīto iedomājot, var teikt, ka viņi bija mācījušies no praviešiem "glābt un sargāt tautas dārgākās mantas, viņas ticību, tikumību, godu, tautību"5. Viņi bija Kristus liecinieki un liecināja par Viņu ar saviem likteņiem.

Viņu vārdi nesaraujami saistīti ar nacionālas luteriskās Baznīcas veidošanos. Lai pieminam kaut Kārli Kundziņu senioru, kas sagatavo mācītāja darbam daudzus vēlāk pazīstamus luterāņu mācītājus, piemēram, K. Beldavu un K. Irbi, pēdējo ievadot arī bīskapa amatā. 53 gadus darbojoties Smiltenes draudzē, "viņš bija kļuvis draudzei viss: garīgais kopējs, jaunatnes audzinātājs, skolu dibinātājs, izglītības veicinātājs, biedrību darbinieks, novada vēstures pētnieks"6. Kundziņu kā leģendu, Kundziņu kā mācītāju, kuram nav līdzīga, -- tādu viņu piemin Smiltenē vēl tagad.

Tai pat laikā šo mācītāju ticībai nebija šauru robežu. Tā, K. Kundziņš seniors vadīja dievkalpojumus arī Smiltenes brāļu draudzei; arī V. Maldonis un E. Rumba pildīja Latvijas Brāļu draudzes garīgā vadītāja amatu; savukārt L. Adamovičs lasīja lekcijas Brāļu draudzes kursos un pētīja tās vēsturi. Edgars Rumba piedalījies ev.--luteriskās Baznīcas ārmisijas darbībā, ar savu līdzdalību veicinot Latvijas Baznīcas sakarus ar Zviedrijas un Anglijas Baznīcu.

Viņi visi bija skolotāji: K. Kundziņš seniors darbojas Smiltenes skolotāju biedrībā, piedalās Smiltenes tirdzniecības skolas un vidusskolas dibināšanā; Kārlis Kundziņš juniors ilgus gadus strādāja Valmieras Skolotāju seminārā un izstrādāja jaunu reliģiski ētiskās mācības pasniegšanas metodiku; K. Beldavs gadsimta sākumā Pēterburgā nodibina skolu latviešu jaunekļiem, lai sagatavotu viņus mācībām Vācijas iekšmisijas iestādēs, vēlāk ir skolotājs vidusskolās Aucē un Valmierā, 1934. gadā, tiesa, pavisam īsu brīdi (no 18. marta līdz 18. maijam), -- izglītības ministrs; L. Adamovičs ir skolotājs un ticības mācības grāmatu autors, Nacionālās skolotāju apvienības priekšsēdis un pēc 1934. gada 18. maija -- izglītības ministrs; Edgars Rumba strādājis par skolotāju Valsts Rīgas skolotāju institūtā. Atcerēsimies arī V. Maldoņa ģimnāziju. Tādējādi viņiem bija vistiešākā saskarsme ar skolu jaunatni. Sasāpējušas ētikas problēmas viņi mēģināja skaidrot arī publiskās lekcijās.

Viņi visi bija sabiedriskie darbinieki, tā stiprinot savu tautu un valsti. Šai ziņā simboliski, ka Brīvības pieminekļa pamatakmeni iesvētīja K. Kundziņš seniors. L. Adamovičs vadīja Tautu Savienības atbalsta biedrību, savukārt K. Beldavs no 1928. līdz 1934. gada 18. maijam kā Kristīgā darba bloka pārstāvis darbojās Saeimā.

Viņi visi bija saistīti ar Latvijas Universitāti -- dibinot Teoloģijas fakultāti un kļūstot par tās docentiem un profesoriem. Un arī goda doktoriem. Tieši pateicoties V. Maldoņa un K. Kundziņa juniora iespaidam, fakultātē valdīja brīvs un neatkarīgs reliģiskās pētniecības gars, kas sabalsojās ar tā laika Eiropas reliģijzinātnes prasībām.

Viņi visi bija zinātnieki, kuru interešu lokā -- ne tikai teoloģija un kristīgās Baznīcas vēsture, bet arī pētījumi latviešu senreliģijā un kultūras vēsturē. Tā, piemēram, Kārlis Kundziņš seniors publicējis ne tikai pētījumus par Ernestu Gliku, Veco Stenderu un Kronvaldu Ati, bet arī kultūrvēsturisku apceri par Smilteni; E. Rumba raksta zinātniskus rakstus par latviešu dievietēm, savukārt V. Maldonis un L. Adamovičs aktīvi līdzdarbojas diskusijā par nacionālā un internacionālā elementiem reliģijā (L. Adamovičs, "Latviskais mūsu dievkalpojumos" (1939. g.); V. Maldonis, "Nacionālie un internacionālie elementi reliģijā" (1937. g.)), atbalstot viedokli, ka "reliģisko dvēseli modina un noteic individuāli, objektīvi sociāli un nacionāli faktori"7. Arī K. Kundziņš juniors pētīja kristīgās ieskaņas nekristīgajās reliģijās.

Nevar nepieminēt vēl to, ka viņi visi bija aktīvi publicisti, kuru viedoklis par dažādiem sabiedrībai svarīgiem jautājumiem parādījās ne tikai kristīgajā presē, bet arī tādos izdevumos kā "Austrums", "Latvis", "Druva", "Sējējs", "Pagalms", "Burtnieks" u.c.

Pieminētie fakti ļauj apgalvot, ka šie cilvēki bija ne tikai reliģiski, bet arī nacionāli darbinieki, kas ar savu veikumu aktīvi līdzdarbojušies Latvijas 20. gadsimta kultūrā. Jau iecerētie šo cilvēku portretējumi, dzīves un darba apraksti atgādinās par viņu devumu, taču tēma paredz izdot arī V. Maldoņa, K. Kundziņa juniora, L. Adamoviča un K. Beldava darbu izlases, tādējādi aktualizējot viņu uzskatus, no jauna ievadot garīgajā apritē. Šajās izlasēs iekļausim svarīgāko no viņu garīgā mantojuma -- ne tikai teoloģiskos rakstus, bet arī nozīmīgākos kultūrvēsturiskos pētījumus, kas, domājams, skaidri parādīs, ciktāl šo personību idejas balstītas viņu reliģiskajā noskaņā ("dvēseles vispārcilvēcīgos iedīgļos") un ciktāl viņu individualitāte sakņojas socialitātē -- objektīvos sociālos un nacionālos faktoros.

Vēl piebildīšu, ka apkopotais materiāls par pieminētajiem un vēl daudziem citiem reliģiskajiem darbiniekiem jau tiek izmantots lekcijās LU Teoloģijas fakultātē, kā arī veidojot datu bāzi ar sekojošiem rādītājiem: ziņas par biogrāfijām, darbības lauku un publikācijām, materiālu atrašanās vietu (arhīvi, personīgie fondi utt.). Pamatdati caur kompjūtertīklu būs pieejami plašam ieinteresēto lokam.

20. gadsimta Latvijā nacionālā un kristīgā krustpunkti būtiski parādās tādā kultūrvēsturiskā fenomenā kā luterāņu teologu mēģinājumos atrast un izvērtēt "reliģiskās dvēseles kustības" latviešu rakstnieku daiļradē. Šeit atgādināšu Voldemāra Maldoņa darbu par Jāni Poruku, tāpat A. Vītola pētījumu par Apsīšu Jēkaba, Kaudzītes Matīsa, Ausekļa, Pumpura, Jura Alunāna, Friča Bārdas reliģisko liriku ("Mūsu reliģiskā lirika". -- Reliģiski -- filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936.). Spilgta liecība, kas stāsta par konkrētām kristietības un latvietības garīgo vērtību mijiedarbības izpausmēm, iepazīstama teologa Alberta Freija (1903--1968) pētījumos par reliģiskām noskaņām latviešu rakstnieku pasaules uzskatos. Lai atceramies viņa darbus par Augustu Saulieti un Annu Brigaderi.

Piemēram, rakstā "Annas Brigaderes reliģija un ticības atziņas" (Reliģiski -- filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936.), iepazīstinot lasītāju arī ar Z. Mauriņas un P. Ērmaņa piedāvātajiem rakstnieces pasaules skatījuma skaidrojumiem, A. Freijs pievienojas viņu spriedumam par neapšaubāmu kristietības un latvietības sintēzi Brigaderes "personīgi akcentētajā reliģijā", uzsverot, ka viņa nav "nekāda dogmu radītāja, viņai nav arī sava dogmatika, kurā, izejot no zināmām kristīgās ticības patiesībām, tā veidotu savus dogmatiskus uzskatus. Viņa iziet no savām reliģiskām izjūtām un tic tam, ko viņai tur atklāj"8. Latviskās noskaņās Brigadere runā par cilvēku, arī viņa grēku un Kristus upuri. Freijs uzsver, ka Brigadere savos darbos izteiktajās atziņās pauž viedokli, ka "latviešu dvēseles struktūra nebūt nav tāda, ka tai nebūtu vajadzīga pestīšana un ka arī latviešu dvēselei var tuvoties Kristus, ka arī tā ir spējīga viņu saņemt un caur viņu mantot brīvību no grēka. Ar to Brigadere nostājas pret dievturu atziņu, ka latviešu dvēsele varot iztikt bez Kristus pestīšanas"9. (Šeit, šķiet, būtu vietā atcerēties, ar kādām kristīgām idejām 18. gadsimtā Vidzemē ienāca un, izveidojot pirmās brāļu draudzes, nostiprinājās hernhūtisms.) A. Freijs pārliecinoši mums rāda Brigaderes reliģisko pārliecību kā savās izpausmēs brīvu dievatziņas skaidrojumu, kas atklāj kristietības un latvietības attiecībās vispārējā un atsevišķā dialektisko sintēzi.

Šodien vairāk piemirsts ir A. Freija 1938. gadā publicētais pētījums par Rūdolfu Blaumani (R. Blaumaņa ētiskie uzskati. -- Sējējs. -- Nr. 2., 3., 5. -- 155. --159.; 251. -- 256.; 460. -- 466. lpp.) un nezināmi viņa darbi par Edvartu Virzu, Kārli Skalbi un Raini. Mūsu tēmā paredzēta pēdējo trīs darbu izdošana. Pavisam īsi gribu jūs iepazīstināt ar patlaban publicēšanai gatavoto A. Freija apceri "Ed. Virzas reliģiskie un ētiskie uzskati".

Grūti spriest par konkrētu šīs diemžēl nepabeigtās apceres sarakstīšanas laiku. Domājams, ka tā varētu būt rakstīta vēl īsu brīdi pirms Freija apcietināšanas un izsūtīšanas 1948. gadā. Vismaz ar to būtu izskaidrojams tas, ka darba pēdējai nodaļai pietrūkst iepriekšējās nodaļās konsekventi ieturētās sakārtotības -- nav kopsavilkuma, iztrūkst atsauces, pētījumam nav arī vienota noslēguma. Tomēr tāpēc šī darba vērienīgums un vērtība nemazinās. Ievadot savu apcerējumu, A. Freijs atzīst, ka pievērsties tādam savos uzskatos pretrunīgam un sarežģītam rakstniekam, kāds bijis Virza, viņu pamudinājuši pirmām kārtām jau Virzas laikabiedru izteiktie spriedumi, īpaši J. Lapiņa un J. Veseļa pilnīgi pretējie vērtējumi, kā arī "Straumēnu" pētnieka J. A. Jansona secinājumi. Tā, rakstot par slaveno Virzas poēmu, J. A. Jansons secina: "Te redzam, kādā draudzīgā simbiozē dzīvo divējādas tradīcijas, divējādas ticības -- bībeliskā un latviskā..."10. Šāds apgalvojums A. Freijam izraisa vairākus jautājumus. "Vispirms jājautā: kāds ir šis sintezējums, vai patiesi tas ir organisks un nozīmīgs arī tagadnes latvieša reliģiskā dzīvē? No otras puses jājautā: kā šādu sintezējumu novērtē pats Virza, vai viņš to pieņem vai noraida? Kāda ir Virzas paša nostāja pret kristīgo un latviešu tradīciju sintezējumiem, un vai tie ir atrodami arī paša Virzas reliģiozitātē?"11. Tādējādi A. Freija pētījums ir mēģinājums atbildēt gan uz šiem, gan uz daudziem citiem jautājumiem. Par svarīgākajiem pētījuma laukiem liecina jau darba nodaļu nosaukumi: Virzas reliģijas izpratne; Virzas Dievticība; Virzas Kristticība. Uz jaunu interešu loku salīdzinājumā ar iepriekšējiem A. Freija apcerējumiem norāda pēdējās nodaļas nosaukums, proti, Virzas nacionālā ideoloģija. Pirmoreiz, analizējot kāda rakstnieka reliģiski ētiskos uzskatus, A. Freijs pievēršas arī šī rakstnieka politiskajiem uzskatiem, sniedzot reizēm diezgan nesaudzīgu šo uzskatu novērtējumu. Šādu pavērsienu A. Freija pētniecībā, manuprāt, gan nosaka ne tik daudz laikmeta prasības kā tas, kāda ir nacionālās ideoloģijas vieta Virzas reliģiozitātē. A. Freijs pārliecinoši rāda, kā Virzas uzskatos nacionālā ideja iemanto jaunas reliģijas aprises. Viņš atklāj šīs jaunās ticības gan pozitīvās, gan negatīvās iezīmes, norāda arī uz šādas reliģijas bīstamību pašas tautas pastāvēšanai, par ko Virza nojauta, bet A. Freijs pilnībā pārliecinājās 1940. gadā un sākoties Otrajam pasaules karam.

Diemžēl, kā jau minēju, šai nodaļai iztrūkst autora gala secinājumu. Nav arī noslēdzošā Virzas reliģiski ētisko uzskatu izvērtējuma, taču, neskatoties uz to, šis darbs šodien liekas ļoti aktuāls, un, ja būtu finansiāla iespēja to publicēt, tas neapšaubāmi izraisītu plašu rezonansi mūsu sabiedrībā. Tikpat interesanti un mūsu kultūras kopainai nozīmīgi ir arī pieminētie A. Freija pētījumi par K. Skalbi un Raini, kurus arī nepieciešams sagatavot publicēšanai.

Aplūkotās tēmas sakarā vajadzētu pieminēt vēl kādu Latvijā maz pētītu aspektu, tas ir, nacionālā un kristīgā saistība latviešu trimdā. No šejienes skata punkta raugoties, nacionālā un kristīgā attiecības trimdas situācijā piedzīvojušas nepārprotamu akcentu maiņu -- konfliktu un savstarpēju cīņu vietā stājas kopības izjūta, zināms "stiprā pleca" fenomens. Par šādu stipru plecu, uz kā grūtā brīdī atbalstīties, kļūst kristīgā Baznīca, kuras draudze glabā ne tikai kristīgo, bet arī, un tas ir īpaši svarīgi, nacionālo. Kristīgā Baznīca kļūst par svarīgāko nacionālās identitātes uzturēšanas garantu.

Un visbeidzot -- šķiet, būtu laiks nopietni ķerties vēl pie vienas problēmas: ko jaunu nacionālā un kristīgā attiecībās Latvijā ienesa "padomju laiks"? Varbūt šāds pētījums mums nestu nozīmīgus atklājumus... Katrā ziņā arī šai periodā latviešu reliģisko darbinieku vidū ir bijuši cilvēki, kuriem vienlīdz svarīga likusies gan kristīgā, gan nacionālā ideja.

Atsauces

1 H. Biezais, Universālā un nacionālā ētika// Reliģiski--filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936. -- 140.--141. lpp.

2 Turpat, 143. lpp.

3 L. Adamovičs, Latviskais mūsu dievkalpojumos. -- Rīga, 1939. -- 16. lpp.

4 H. Biezais, Universālā un nacionālā ētika// Reliģiski--filozofiski raksti. -- 144. lpp.

5 K. Beldavs. Kāda nozīme ir vēl Vecajai Derībai priekš jaunlaiku cilvēka? -- Jelgava, 1910. -- 14. lpp.

6 E. Ķiploks. Prāvests Kārlis Kundziņš. Tautas un draudzes darbinieks// Gara darbinieki. -- Rīga, 1939. -- 38. lpp.

7 V. Maldonis. Nacionālie un internacionālie elementi reliģijā. -- Rīga, 1937. -- 16. lpp.

8 A. Freijs. Annas Brigaderes reliģija un ticības atziņas// Reliģiski--filozofiski raksti. -- V. -- Rīga, 1936. -- 111. lpp.

9 Turpat, 100. lpp.

10 J. A. Jansons. Ed. Virza un viņa "Straumēni". -- Rīga, 1936. -- 21. lpp.

11 A. Freijs. Ed. Virzas reliģiskie un ētiskie uzskati. -- Rīga, Filozofijas un socioloģijas institūts, 1995. -- Datorsalikums. -- 4. lpp.