Laikos un likteņos mūžīgs
ir un paliek tautas gods

"Uzvaras, sakāves un pazemojoši miera līgumi -- tas viss nāk un aiziet laiku ritumā.
Mūžīgs ir un paliek tautas gods." (Aleksandrs Grīns)

Izcilajam latviešu rakstniekam, mūsu literatūras klasiķim Aleksandram Grīnam, nu jau aizvadītajā 1995. gadā, apritēja 100. gadskārta. Rakstnieks Aleksandrs (īstajā vārdā Jēkabs) Grīns dzimis 1895. gada 15. augustā Jēkabpils apriņķa Biržu pagasta kroņa mājās "Ziedos" saimnieka ģimenē. 1904. gadā sākas A. Grīna skolas gaitas, viņš daudz lasa, interesējas par literatūru, vēsturi, medicīnu. Zēnu dziļi ietekmē Bībele, Edgara Po, Oskara Vailda, Prospēra Merimē, Henrika Senkeviča, vēlāk -- Gustava Flobēra, Džovanni Bokačo, Onorē de Balzaka darbi. No latviešu rakstniekiem Grīnam ir tuvs Andrievs Niedra, Fricis Bārda, Kārlis Skalbe, Edvarts Virza.

Iecerētās studijas izjauc Pirmais pasaules karš. Jauneklis dodas uz Maskavu, kur 1915. gadā kā praporščiks absolvē kara skolu. 1916. gadā viņš jau ir latviešu strēlnieks gan aizmugurē, gan frontē -- Smārdē un Olainē, iepazīst savas prozas nākamos varoņus. Ziemassvētku un janvāra kaujas, kurās lielā mērā pateicoties cariskās Krievijas ģenerāļu nemākulībai un lielkrievu šovinistu vienmēr pret latviešu tautu aktīvi īstenotajam genocīdam, krīt daudz strēlnieku. Grīnu šīs kaujas tieši neskar. Taču karš, latviešu tautas nacionālās, valstiskās pašapziņas veidošanās ir viens no lielākajiem rakstnieka mūža pārdzīvojumiem.

1917. gadā Grīnu smagi ievaino, 1918. gada aprīlī viņš demobilizējas, vēlāk iestājas Latvijas armijā, aktīvi piedalās brīvības cīņās, kad jaundzimušo Latvijas valsti apdraud gan vācu, gan aiz komunisma maskas paslēpies krievu imperiālisms. 1919. gadā sāktās studijas universitātē Grīns nepabeidz. Dienot armijā, Grīns vienlaikus sāk darboties žurnālistikā. 1919. gadā "Brīvās Zemes" 126. numurā publicēts A. Grīna pirmais raksts "Veļi", kas veltīts cīņās pret bermontiešiem kritušo piemiņai.

1920. gadā "Brīvā Zeme" publicē jaunā rakstnieka pirmo prozas darbu "Iz leitnanta Vanaga dienasgrāmatas", arī viņa pirmo vēsturisko stāstu "Krustneša gaitas", ko kritika vērtē atzinīgi. 1924. gadā, būdams kapteinis, Grīns no armijas izstājas, 1925. gadā viņš apprecas ar Alīdi Cerbuli, ģimenē piedzimst divas meitas -- Zenta Guna un Ilze. Turpmāk Grīns ļoti raženi strādā kā rakstnieks, vēsturnieks, žurnālists un publicists (daudzu laikrakstu redakcijās). Divdesmito un trīsdesmito gadu mijā izdevniecībā "Grāmatu Draugs" "Grīna redakcijā" (tā rakstīts titullapās), faktiski viņš ir tālākminēto darbu vienīgais autors, iznāk vairāki enciklopēdiski darbi: "Pasaules vēsture" (4 sējumi), "Zemes un tautas" (4 sējumi), "Kultūras un tikumu vēsture (2 sējumi), kas joprojām ir ļoti nozīmīgi ar ārkārtīgi plašo un vienlaikus koncentrētu, saistoši un stilistiski spoži izklāstīto faktu materiālu.

A. Grīnam nav pieņemami parlamentārās republikas trūkumi, tādēļ viņš sveic Kārļa Ulmaņa veikto nacionālkonservatīvās, t.s. "autoritārās" iekārtas nodibināšanu 1934. gada 15. maijā. No 1934. līdz 1936. gadam viņš rediģē laikrakstu "Rīts". Ļoti aktīvi A. Grīns darbojas publicistikā. Vairākos rakstos viņš brīdina no iespējamās padomju agresijas Baltijas valstīs.

1940. gada vasarā, kad Latviju okupē, rakstnieks savu radošo darbību ir spiests pārtraukt. Bet... A. Grīns turpina virsnieka gaitas. Līdz šim nav vēl īsti noskaidrots, kurā laika posmā (1940. gada pavasarī vai vasarā) Grīns atkal nokļūst armijas rindās. Vai atgriežas armijā brīvprātīgi īsi pirms Latvijas okupācijas, vai arī tiek mobilizēts jau tad, kad Latvijā ir ienācis PSRS karaspēks. Turpmāk notikumu attīstība ir apmēram šāda (joprojām ir dažas pretrunas, versijas, neskaidrības).

1941. gada vasarā Grīns dodas uz Liteni, kur jāpulcējas nu jau Sarkanajā Armijā iekļautajiem latviešu virsniekiem. 1941. gada 16. jūnijā čeka A. Grīnu apcietina. 20. jūnijā viņš tiek nogādāts Rīgā, NKVD cietumā. 24. jūnijā (jau pēc PSRS un Vācijas kara sākuma) kopā ar citiem ieslodzītajiem lopu vagonā aizvests no Rīgas. 30. jūnijā rakstnieks atrodas Krjažas cietumā, bet 1941. gada rudenī Grīns nokļūst Astrahaņas cietumā. Čeka safabricē A.(J.) Grīna lietu (arhīva materiālos -- lieta nr. 25908).

1941. gada 10. novembrī Astrahaņā Grīnu tiesā Staļingradas garnizona kara tribunāla slēgtā sēdē. Īpaši slepenā spriedumā tiesa pēc lietas materiāliem uzskata par pierādītu sekojošo: "Tiesājamais Grīns Jakovs (atgādināšu, ka Grīna īstais vārds bija Jēkabs -- V.A.) ar saviem k--r (kontrrevolucionāriem? -- V.A.) sacerējumiem aktīvi veica pretpadomju propagandu, apmeloja padomju varas orgānus un veica aktīvu darbību pret revolucionāro kustību Latvijā, t.i., izdarīja noziegumus, kas uzrādīti KPFSR KK pantos: 58--4, 58--10(1)."

Tiesa piesprieda Grīnam "augstāko kriminālo sodu -- nošaušanu ar visu viņam piederošās mantas konfiskāciju."

Formāli Grīns var lūgt apžēlošanu. A. Grīns paliek uzticīgs savam un latviešu tautas godam un no okupantu bendēm žēlastību nelūdz. 1941. gada 25. decembrī, Ziemassvētkos, Latvijas armijas kapteinis un viens no izcilākajiem Latvijas rakstniekiem, ar Trīszvaigžņu ordeni, Viestura ordeni un Lietuvas Republikas Ģedimina ordeni apbalvotais, daudzas reizes Kultūras fonda godalgotais Aleksandrs (Jēkabs) Grīns tiek nošauts. Pēc oficiālās versijas -- Astrahaņas cietumā, pēc citas -- neoficiālas versijas -- it kā Maskavā -- Lubjankas cietumā. Viņam bija tikai 46 gadi.

Divdesmitajos gados Grīns gūst ievērību ar stāstiem un novelēm, kuru autors, teicami iejuties dažādos laikmetos, risina vēsturiskus tematus. Daudzos stāstos attēlots kristietības sākums, laiki, kad mauri vēl mierīgi dzīvoja savos tuksnešos viņpus Ēģiptes, renesanse, Ziemeļu karš, mēra epidēmijas. Stāstu fons ir trauksmains, mistiskas eksaltācijas caurvīts, nereti grotesks, ar "melnā humora" elementiem. Nepiesātināmas dzīves alkas, renesanses apgarotība mijas ar tumšu māņticību, nežēlību, postošām kaislībām. Daudzu cilvēku dvēseles ir sakropļojis karš. Vairāki stāsti vēsta par latviešu zemnieku traģisko likteni apspiedēju jūgā, par viņu sīkstumu, dumpīgumu, brīvības alkām, piemēram, "Vecāru Indriķa dzīves stāsti", "Nameja atgriešanās". Tautas brīvības alkas atspoguļotas romānā -- fantāzijā par tautas vēstures tēmu "Nameja gredzens" (1928.--1932. g.).

1934. gadā nāk klajā Grīna izcilais romāns "Dvēseļu putenis", kurā patētiski, ar episku vērienu gleznotas strēlnieku gaitas un likteņi. Tieši ar savu dziļo emocionalitāti un patriotismu "Dvēseļu putenis" atrada un joprojām atrod ceļu uz daudzu lasītāju sirdīm un prātiem. Aleksandrs Čaks ar poēmu "Mūžības skartie" ir uzcēlis lielisku pieminekli latviešu strēlniekiem dzejā, A. Grīns ar "Dvēseļu puteni" to izdarījis prozā. Romāns ir veltīts "jauno dienu draugiem, kas mira Tīreļpurvā, un tuviem un tāliem, kam acis sedz Brāļu kapu smilts."

Trīsdesmito gadu vidū rakstnieks publicē arī daudzus citus prozas darbus: romānus "Tobago", "Trīs vanagi" (abi par Kurzemes hercoga Jēkaba laikiem), "Debesu ugunis" (par Oskaru Kalpaku), stāstu krājumu "Klusie ciemiņi" (par latviešu strēlniekiem). Viņš ir sarakstījis vairākas lugas. Ievērojamākās -- "Karoga meklētāji" (par Kauguru nemieriem", "Andrejs Pumpurs un "Lāčplēsis"" (deviņās ainās atspoguļota eposa radīšanas ierosme), "Kalēja līgava".

Trīsdesmito gadu otrajā pusē iznāk romānu triloģija -- "Saderinātie" -- "Pelēkais jātnieks" (Bads), "Sarkanais jātnieks" (Karš) un "Melnais jātnieks" (Mēris). Tā ir apokaliptisku vīziju, t.s. "maģiskā reālisma" formā uzrakstīta plaša epopeja par Ziemeļu karu, tā laika varenajiem -- Pēteri I, Katrīnu I (Martu Skavronsku), Kārli XII, Saksijas--Polijas Augustu un latviešu tautas traģisko likteni -- nonākšanu krievu jūgā.

Īstu talanta uzplaukumu A. Grīns sasniedz savā pēdējā darbā -- romānu diloģijā "Zemes atjaunotāji" (I daļa -- "Meža bērni", II daļa -- "Atdzimusī cilts" -- 1940. g.), kas pieder pie latviešu literatūras virsotnēm un ar episku vērienu sniedz Sēlijas zemnieku -- Klaucānu dzimtas likteņgaitu vēstījumu XVII gadsimtā. Nāk un iet kari, bads, mēri, sveši kaklakungi, bet latviešu zeme un tauta paliek un iztur visos laikmetu griežos. Laika ritumā nemainīgas paliek vērtības: Dievs, Tēvzemes mīlestība, Daba, Darbs. "Zemes atjaunotāji" ir prozā kaldināts piemineklis latviešu tautas sīkstumam, vitalitātei un suverenitātei. Šis darbs sasaucas ar A. Grīna 1935. gadā laikrakstā "Brīvā zeme" 109. numurā publicēto, Kultūras fonda godalgoto rakstu "Daudzinātie 700 gadi".

1939. gadā sāk iznākt A. Grīna "Kopotie raksti", publicēti trīs sējumi, rakstniekam ir daudz jaunu ieceru. 1940. gada ziemā viņš vēl pagūst saņemt reprezentablo Rakstu un mākslas kameras prēmiju, bet... Tuvojas latviešu tautas likteņstunda...

A. Grīna personība un daiļrade veidojās Pirmā pasaules kara kaujās un Latvijas neatkarības cīņās. Visu mūžu viņš bija Latvijas patriots, nacionālās pašapziņas un valstiskuma trubadūrs.

A. Grīns bija Latvijas Republikas tapšanas izcīnītājs un līdzdalībnieks, pieredzēja gan tās uzplaukumu, gan mijkrēsli. Ejot bojā Latvijas valstij, gāja bojā arī A. Grīns.

Atjaunotajā, grūtību plosītajā un tomēr joprojām cerību pilnajā Latvijas valstī pieminēsim simtgadnieku Aleksandru Grīnu. Rakstnieka vairs nav, bet viņš uz mums raugās no savu grāmatu lappusēm un no mūžības.

Tādu Aleksandru Grīnu redzam viņa 100. gadskārtai veltītajā izstādē "Laiki un likteņi", kas 1995. gada nogalē tika atklāta Raiņa Literatūras un mākslas vēstures muzejā, Rīgas pilī, Pils laukumā 3, III stāvā. Rakstniekam, publicistam, vēsturniekam un karavīram A. Grīnam veltītā izstāde ir atvērta katru dienu, izņemot svētdienas no pulksten 11 līdz 17. Tā tapusi, pateicoties Latvijas Kultūras ministrijas, Rīgas Domes Kultūras pārvaldes, NTV--5, Dr. A. Sluča (ASV), kā arī vairāku pazīstamu firmu atbalstam.

Reprezentablajai, ar atturīgu krāšņumu iekārtotajai izstādei piemīt kāda īpatnība -- tajā ir ļoti maz oriģinālmateriālu. Jo viss, kas saistīts ar A. Grīna (un viņa dzimtas) vārdu, okupācijas gados tika ļoti rūpīgi dzēsts un izravēts no mūsu vēstures un kultūras. To apliecina arī izstādē redzamais Galvenās literatūras pārvaldes 1952. gadā izdotais "novecojušās literatūras saraksts", saskaņā ar kuru no apgrozības bija jāizņem pilnīgi visi A. Grīna darbi. Izstādē galvenokārt ir eksponētas fotokopijas, Grīna grāmatas, viņa atziņu citējumi, slavenu mākslinieku (piemēram, Jāzepa Grosvalda) pēc Grīna darbu motīviem radītās gleznas un grafikas. Ir redzams rakstnieka pēdējais fotouzņēmums, kas izdarīts jau pēc viņa arestēšanas. Izstādes beigās -- emocionāli satriecošs oriģinālmateriāls. "Ķieģeļa atlūza no Astrahaņas bijušās Kremļa pils pagalma kāpnēm, pa kurām 1941. gada augustā cietumā iegāja apmēram 900 ieslodzītie latvieši, bet brīvībā iznāca tikai daži. 1986. gada augustā Mārtiņš Bisters (A. Grīna ieslodzījuma biedrs -- V.A.) akmeni atveda uz Latviju. Tagad šajās ēkās izvietots vietējā garnizona virsnieku klubs."

Rakstnieks A. Grīns par mūža ritējumu: "Mūsu mūža dienu steiga ir priekš gadsimtu gājuma kā viens vienīgs vanaga spārnu vēds un izgaist izplatījumā bez atbalss un miņas kā bultu sanēšana, kad žigls strēlnieks paceļ savu loku pret padebešiem."

"Patiesi, iespējams, visbrīnišķīgākais mūsu garajā un drūmiem posmiem bagātajā vēsturē ir tieši šīs nesaraujamās, sīkstās saknes, ar kurām latviešu tauta turas savu sentēvu zemē.

Turas tik cieši, ka latviešus no tās nespēj izraut ārā un aizraut nebūtībā ne paši briesmīgākie kari, ne sērgas, ne bada gadi, ne citas tautas, ne to nestās idejas.

Sīkstums, ar kādu mūsu tauta visos bijušajos mūžos turējusies savā zemē, ir tikpat liels, cik liela visu atkarības laiku latvietim bija apziņa, ka Latvijas zeme ir bijusi reiz mūsu, un tā pēc taisnības vēl tagad un vienmēr paliks viņa zeme. Šo savas mūžīgās taisnības apziņu nespēja izravēt no latvieša sirds nekādas svešas, arī visbargākās varas."

Attēlā: Aleksandrs Grīns ar ģimeni: dzīvesbiedri Alīdu Cerbuli, meitām Zentu Gunu un Ilzi -- savas dzīves un daiļrades plaukuma vidū.

Materiālu sagatavojis
Viesturs Avots,
"LV" nozares redaktors

Foto: Māris Kaparkalējs, "LV"