pēc ceļa

Ķīna -- liels sapnis un liela īstenība

"Latvijas Vēstneša" nozares redaktors Jānis Ūdris: atceres, atklāsmes, domas

Kā jau "Latvijas Vēstnesis", publicējot interviju ar Ķīnas Tautas Republikas ārlietu ministra vietnieku Čžanu Dekonu Peidžinā ("LV", 7.12.1995, nr.190), informējis, pēc šīs valsts Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta ielūguma tālajā lielvalstī uzturējās "Latvijas Vēstneša" ārpolitikas nozares virsredaktors Jānis Ūdris un Latvijas Televīzijas videooperators Māris Purgailis. Šodien -- Jāņa Ūdra Ķīnas vērojumu sākums.

"... svarīgi, lai kaķis ķertu peles."

Šie Dena Sjaopina vārdi man kļuva par atslēgu Ķīnas vērojumu izprašanai. Jo šī teiciena pirmā daļa -- "Nav svarīgi, kādā krāsā ir kaķis..." norāda, ka nav vajadzīgs spriest, vai attiecīgā parādība piederas sociālismam, kapitālismam vai vēl kādam "ismam". Svarīgi, lai kaķis ķertu peles. Respektīvi, svarīgi, lai no šīs parādības, šī projekta, šīs darbības būtu reāls labums. Cilvēkiem, tautai, valstij.

Jāatzīstas, uz Ķīnu es devos ne vien ar lielu interesi par seno kultūras tautu, kas cilvēcei devusi papīru, šaujampulveri, kompasu, papīra naudu un vēl veselu virkni citu atribūtu, bez kuriem nav iedomājama mūsdienu pasaule, bet lidoju turp arī ar zināmām bažām, vai sociālistiskās lielvalsts apmeklējums nebūs tāds kā brauciens "laika mašīnā" ar atgriešanos pagātnē. Ar komunistiskās ideoloģijas dogmām, ar ierobežotām iniciatīvas un radošās darbības iespējām.

Manu, tāpat kā droši vien daudzu mūsu tautasbrāļu apziņu, tomēr vairāk vai mazāk bija piesārņojuši padomju propagandas gados uzspiestie stereotipi.

Jā, braucot uz Ķīnu, es vēl nebiju brīvs no aplamiem priekšstatiem. Man likās, ka Ķīnas pilsētas un pat lauku ceļi būs cilvēku pārblīvēti. Taču kārtējo reizi izrādījās, cik skaitļu radītie priekšstati ir relatīvi. Un mūsu planēta ir daudz daudz lielāka, nekā mums savos priekšstatos līdz šim licies. Jau lidmašīnā, no desmit kilometru augstuma skaidrajā ziemas dienā vērojot Ķīnas zemi, uzmanību piesaistīja milzīgie klajumi. Tad -- šķietami bezgalīgi, kalnaini apvidi bez dzīvības pazīmēm.

Un pēkšņi pār pašām augstākajām kalnu korēm, kā mistiska ar milža pirkstu ievilkta svītra, skatam pavērās Lielais Ķīnas mūris. No apvāršņa līdz apvārsnim, cik tālu sniedz skatiens. Cilvēku būvēts mūris 6000 kilometru garumā. Būve, kas sākta septiņus gadsimtus pirms Kristus dzimšanas un tapusi vairāk nekā tūkstoš gadu. Paaudžu paaudzes cēlušas Lielo Ķīnas mūri, apliecinot cilvēka uzticību drošības idejai.

"Finair" lainerī starp pasažieriem bija tikai eiropieši. Pirmos ķīniešus es ieraudzīju pa lidmašīnas iluminatoru, lainerim pēc nosēšanās lēni ripinot pa Peidžinas lidostas betonēto klājumu. Netālu no lidmašīnas uz velosipēda lietišķi minās ķīniešu muitnieks. Bet pie trapa, apburoši smaidot, sagaidīja ķīniešu meitene koši sarkanā tautastērpā. Lidostas ēkā -- lietišķi, laipni ierēdņi, nedaudz sagaidītāju... Arī turpmākajās dienās es abās lielākajās Ķīnas pilsētās, Peidžinā un Šanhajā, neredzēju tik bieži daudzinātos ķīniešu "pūļus".

Ja nu vienīgi brīžiem acis sāka ņirbēt no intensīvās velosipēdu plūsmas gar ielu malām. Lieli un mazi, jauni un veci, vīrieši un sievietes ar velosipēdiem brauc uz darbu un iepirkties, brauc arī, spriežot pēc svētku drānām, viesos vai uz teātri. Kā pie mums ar mašīnu, tā Ķīnā jaunekļi savas sirdsdāmas vizina uz velosipēda (jaunās dāmas košos balles tērpos sēž šķērsām uz aizmugurējā sēdekļa). Arī velosipēdi ir visdažādākie.

Gadās jau arī pa modernam, koši krāsotam pašmāju vai japāņu ražojumam, bet lielākā daļa braucamo ir veci, ne reizi vien laboti. Ķīnieši parāda arī apbrīnojamu izdomu velosipēda izmantošanā. Dažkārt, no aizmugures tādam augsti piekrautam trīsriteņu braucamajam tuvojoties, likās, ka tā ir neliela kravas mašīnīte. Taču atkal un atkal izrādās, ka ar tādu kravas velosipēdu (uz trim riteņiem, ar nelielu kravas kasti vai vienkārši dēļu platformu aizmugurē) var pārvadāt gan preces veikaliem, gan mēbeles. Var vest arī trīs–četrus cilvēkus. Tāpat atkritumi tiek savākti (jo bieži un rūpīgi) pie velosipēdiem piestiprinātos konteineros. Zemnieki no apkārtējiem ciemiem apbraukā restorānus un lielās, braucamajam abās pusēs piestiprinātās mucās saber ēdienu atliekas (cūku barošanai).

Īpašas pieminēšanas vērtas ir Peidžinas un Šanhajas velorikšas. Paveci, visai nolietoti dažādu konstrukciju trīsriteņu braucamie, ar īpaši iekārtotu sēžamkulbu diviem pasažieriem. Šo transporta līdzekļu Ķīnas pilsētās, šķiet, ir krietni vairāk nekā potenciālo pasažieru (līdzīgi kā Rīgā ar taksometriem), un katru ārzemnieku velorikšu īpašnieki cenšas pievilināt ar enerģiskiem žestiem un platiem smaidiem. Kad pirmajā dienā Peidžinā pie Tjaņaņmiņas laukuma kādam velorikšas piedāvātājam paprasīju cenu, viņš, angļu valodu neprotot, izvilka saņurcītu desmit juaņu banknoti (apmēram 60 santīmi) un rādīja, ka par šādu maksu pasažieris tiks vizināts desmit kilometrus. Pavisam cita "kalkulācija" bija šī puiša kolēģiem Šanhajas dzīvākajā ielā. Kad vaicājām, cik maksās brauciens līdz turpat jau redzamajai viesnīcai, atbilde žestu valodā bija: "20 juaņi... no katra!" Acīmredzot lāga puisis domāja, ka ārzemnieki īsti neorientējas pilsētā, un grasījās mūs labu brīdi pavizināt pa ugunīs mirdzošajām Šanhajas ielām. Kad apliecinājām savu kompetenci, rādot uz netālu redzamajām "Park hotel" ugunīm, puisis nebūt neapjuka, vienu 10 juaņu banknoti veikli iebāzis kabatā, viņš atlikušo grūda mums pie krūtīm, rādīdams, ka tāda būs cena no katra. Šīs "diskusijas" laikā mūs bija apstājis krietns velorikšu pulciņš, un katrs jau solīja savu cenu.

Taču vienlaikus jāatceras, ka kaulēšanās ķīniešiem vispār ir ierasts un visai patīkams rituāls. Savukārt mums tas bija kas principiāli jauns, ko gribējās izbaudīt visa pilnībā. Ja Latvijā, tāpat citviet Eiropā, šādu kaulēšanos par mazāku cenu uzskatītu par skopulības pazīmi, tad Ķīnā cilvēks, kas kaulējas, tiek uzlūkots ar cieņu. Savukārt iebraucējs, kurš bez kaulēšanās samaksā pirmo pieprasīto cenu, lai velti gaida uz cieņu -- vietējais sīktirgonis viņu domās nodēvēs par naivu ārzemnieku. Kad beidzot bijām ar velorikšu vienojušies par 10 juaņiem no abiem braucējiem kopā, kādi pieci puiši, atzinīgi murminādami un draudzīgi smaidīdami, palīdzēja mums sēsties sava konkurenta braucamrīkā. Neraugoties uz mūsu protestiem (gribējās taču redzēt apkārtni), rūpīgas rokas slēja augšā jumtu, klāja mums uz ceļiem galīgi nevajadzīgo segu, ar žestiem rādīja, cik skaists būs mūsu "ceļojums"... Vedējs pašapazinīgi iegūla pedāļos, braucamais iečīkstējās, un garām lēni sāka slīdēt veikalu mirdzošās vitrīnas. Bet man nāca prātā pirmskara "Atpūtā" lasīta frāze: "Nav viegli... maizīti pelnīt..."

Kad pēc īsa brīža apstājāmies pie greznās viesnīcas, starp "mersedesiem" un "toijotām", vedējs, plati smaidīdams, papliķēja pa sava braucamrīka sēdekli un lepni angliski paziņoja: "All made in China!" ("Tas viss būvēts Ķīnā"). Šis pajaunais ķīnietis man likās kā savdabīgs šodienas Ķīnas simbols. Čakls, pieticīgs, droši vien ar visai trūcīgu mājokli un ne jau nu tādu ēdienkarti, kā mums cēla priekšā viesnīcas restorānā. Taču -- lepns par savu valsti. Jo viņam ir darbs, un katra nākamā diena tomēr ir nedaudz labāka par iepriekšējo.

Atkal un atkal es ieskatījos ķīniešu sejās. Es vēroju šos cilvēkus, kas gāja pa ielu, brauca ar velosipēdiem pie automašīnu stūrēm, rūpnīcu cehos un tējas namiņos... Bezgala daudzveidīgas sejas -- jaunas un vecas, kalsnas un apaļīgas, maigas un raupjas... Taču visās sejās bija kas kopējs, kas Ķīnu dara pilnīgi atšķirīgu no visām citām valstīm, kurās man nācies uzturēties vai dzīvot. Manuprāt, tas ir iekšējais miers, labestība un atbrīvotība. Ķīniešu sejās nav ne vēsts no nesenās padomju lielvalstī tik ierastās saspringtās un nomācošās agresivitātes, kad deficīta un citu ikdienas problēmu nomāktais cilvēks ikvienā gaitā devās kā kaujā. Nav arī Rietumu pasaules cilvēkiem raksturīgās dinamiski sakāpinātās pašapziņas. Ir klusa labestība, pat tāds kā pieklusināts smaids platajos vaigu kaulos. Nedēļu nodzīvojot Ķīnā, man ne reizi neiznāca redzēt ķildu. Ne reizi neredzēju arī piedzērušos cilvēku. Ne reizi nedzirdēju kādu kliedzam vai lamājamies. Neredzēju nevienu ķīnieti arī pa galvu, pa kaklu steidzamies. Visa Ķīnas ikdiena man likās lietišķas dinamikas piesātināta. Kā vienmērīgi velosipēda pedāļus minot, kad braucējs skaidri zina savu ceļa mērķi un ir precīzi aplēsis paša spēkus. Bez pārliecīgās steigas, bet arī bez vilcināšanās.

Tādi bija mani paši pirmie iespaidi Ķīnā. Tādas agrāko stereotipu pirmās korekcijas. Ik diena nesa jaunus vērojumus un jaunas atziņas. Daudzas no tām manuprāt varētu izrādīties visnotaļ būtiskas, vismaz kā viela pārdomām, mūsu zemei, jaunu gadu, jaunu cēlienu uzsākot.

Par to tad -- turpmāk.

Kādreizējie priekšstati tagadnes iespaidu ēnā

Ķīnā man atkal un atkal nācās koriģēt agrākos, vien skaitļu radītos priekšstatus. Vērojot kalnainos, cilvēku neapdzīvotos plašumus un teicami organizētās transporta plūsmas Peidžinā, es sapratu, cik naivi ir pasaulē (arī pie mums) izplatītie stereotipi par to, kā "ķīniešu masas draud pārplūdināt visu pasauli."

Taču kalnainā un tuksnešainā Ķīnas teritorija liek domāt arī par kādu citu aspektu: Ķīnas lauksaimniecībā izmantojamā zeme veido tikai 6 procentus no lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatības uz mūsu planētas. Un Ķīnā dzīvo 20 procenti planētas iedzīvotāju, tātad katrs piektais cilvēks.

Taču Ķīnas Tautas Republika ne tikai pilnīgi nodrošina ar pārtiku savus iedzīvotājus, bet arī aizvien palielina pārtikas eksporta apjomu. Kopš valstī sāktas ekonomikas reformas, ieviešot sociālisma politiskajā sistēmā tirgus ekonomikas principus, Ķīna nacionālā kopprodukta ziņā iekļuvusi pasaules valstu pirmajā desmitā. Ogļu ieguves jomā Ķīna ir pirmajā vietā, tāpat tērauda ražošanā -- trešajā vietā pasaulē. Jēra gaļu un cūkgaļu Ķīnā ražo vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Ķīnā kopš reformu sākuma nacionālā kopprodukta vidējais pieaugums bijis 9 procenti gadā. Rūpniecībā tas ir straujāks -- 13 procenti, lauksaimniecībā -- 6 procenti.

Diemžēl Ķīnā biju pirmo reizi, un tas man liedza salīdzināšanas iespēju ar paša agrāko pieredzi. Varēju vien salīdzināt ar saviem agrākajiem priekšstatiem, un salīdzinājums bija krietni par labu iepazītajai realitātei. Vispirms jau pārsteidza labi ģērbtie, apmierinātie, mierīgie un labestīgie cilvēki ielās un preču pārpilnības veikalos.

Ne vēsts no padomju okupācijas laikā pie mums tik iepazītā "deficīta", vai pazemojošajām "vizītkartēm". Grūti saskatīt būtisku starpību starp Peidžinas vai Šanhajas un, teiksim, Londonas vai Hamburgas supermārketiem. Varbūt vienīgi pircēju Ķīnā ir mazāk. Pašmāju ražojumi acīmredzami lētāki par importētajiem. Mazajos veikaliņos -- lētāk nekā lielajos. Vēl lētāk pie ielu tirgoņiem.

Vērojot cilvēkus ielās, runājoties ar viņiem, radās iespaids, ka ik gads, varbūt pat katrs mēnesis nemanāmi, taču pastāvīgi nes labklājības pieaugumu.

Jā, pagaidām vēl tikai pavisam niecīga ķīniešu daļa var sapņot par savu vieglo automašīnu. Taču pagātnē palicis laiks, kad sapnis bija velosipēds. Tāpat laiks, kad bija problēma nopirkt jaunas kurpes un daudziem iedzīvotājiem -- pat paēst. Tagad ķīnieši ir labi, daudzi pat ļoti labi ģērbušies. Vidējā alga, salīdzinot ar Latvijas apstākļiem, gan ir mazāka, taču cenu salīdzinājums ir par labu Ķīnai. Kādā Šanhajas šķērsielā, ko vakara stundās piepilda visdažādāko jūras gardumu tirgotāji, mēs ar skaudību vērojām, kā ķīnieši par kādiem 5–6 juaņām (30–40 santīmi) pasūta pamatīgu maltīti, kas turpat uz uguns tiek sagatavota.

Zīmīgi ir Rietumu žurnālista Čārlza Hiclera (Charles Hutzler) vērojumi Peidžinā 1986.--1988.gadā un tagad: "Augstas celtnes vai arī sastatņu ieskauti debesskrāpju skeleti tagad paceļas uz vienstāva mājeļu drupām. Dūmotā stiklā ietērptie tirdzniecības centri, viesnīcas un dzīvojamo namu komplesi nomainījuši pelēcīgās kleķa vai pelēku ķieģeļu mājeles vēl nesen trūcīgajos strādnieku rajonos. Ielas kļuvušas plašākas, un automašīnu dūkšana tagad nākusi līdzās velosipēdu plūsmai, kas tolaik dominēja ielās. Tirgus vai lūst no Dienvidķīnas melonēm un apelsīniem no ASV. Bet veikali ir piekrauti ar lielu ekrānu televizoriem un modernām mēbelēm. Peidžinas jaunajai vidusšķirai tagad netrūkst ne naudas, ne pašpārliecinātības. Pat rīsu bļodas restorānos ir citas. Savā laikā šeit piedāvātais (restorānā) ēdiens sastāvēja no rīsu bļodas galvas lielumā un piededzinātu kāpostu šķīvja, kam piedevās bija treknas cūkgaļas gabaliņš. Šodien rīsu bļodiņa Ķīnas restorānos ir mazāka par tējas tasīti, un ēdienkartē piedāvā izvēli, kas savā laikā bija pieejama vienīgi augstākajām Komunistiskās partijas personām. Kādreiz Peidžina pēc saulrieta iegrima tumsā, un bija tāda sajūta kā pēc neitronu bumbas sprādziena -- celtnes palikušas, bet cilvēki kaut kur izzuduši. Tagad cilvēki vakaros pulcējas restorānos, kur piedāvā Kantonas jūras delikateses, dejo diskotēkās vai iedzer alu britu, amerikāņu vai vācu stila krodziņos."

Taču labklājības pieaugums Ķīnā nav panaceja, kas visus un uzreiz atbrīvo no visām problēmam. Reformu laiks radījis arī dzīves līmeņa diferenciāciju, Ķīnas darba spēka tirgū ienākusi asa konkurence. Spējīgākie un profesionālākie var dabūt darbu Ķīnas un ārvalstu kopuzņēmumos, kas tiem atvērti Peidžinā, Šanhajā un citos centros organizētajās īpašajās ekonomiskajās zonās. Šie uzņēmumi strādā ar jaunāko Rietumvalstu vai Japānas tehnoloģiju un maksā krietni lielākas algas. Taču arī prasības tajos ir daudz augstākas. Jauni, spējīgi cilvēki tur pelna līdz 2000 juaņu (apmēram 125 latu) mēnesī. Šajos uzņēmumos ir arī teicami organizēta sociālās apdrošināšanas sistēma, strādniekus par brīvu ved uz darbu, daudzos arī pusdienas ir par velti.

Peidžinas jaunajā ekonomiskajā rajonā pie milzu maketa bija krietni jākoncentrējas, lai aptvertu projekta grandiozitāti. Pagaidām apgūta vēl tikai pirmā pakāpe -- 3 kvadrātkilometru teritorijā jau izvietojušies apmēram 100 ārvalstu uzņēmumi, to vidū "ABB", "Panasonic", "Union Ice–cream", "National" un daudzi citi ASV, Japānas, VFR, Šveices, un citu valstu augstas tehnoloģijas uzņēmumi, pavisam no 26 valstīm. Starp tiem daudzas transnacionālās korporācijas. Piecpadsmit šeit pārstāvētās firmas atrodamas pasaules 500 reprezentablāko uzņēmumu sarakstā un ieguldījušas šajā zonā pusi no visām 560 miljonus ASV dolāru lielajām investīcijām. Jaunā zona atrodas tikai pusotras stundas braucienā no jūras ostas (150km), līdz starptautiskajai lidostai -- tikai 25 minūtes (30km), līdz dzelzceļa stacijai -- 20 minūtes. Līdz Peidžinas centram -- tikai 16 kilometri. Izvēloties šo vietu īpašajai ekonomiskajai zonai, Ķīnas varas iestādes ņēmušas vērā arī apkārtnes pievilcīgo dabu, daudz tiek darīts arī dabas saglabāšanā un iekopšanā. Zonas projektētā platība ir piecas reizes lielāka, un, gaidot nākamos investorus, šeit jau ir izbūvētas visas pazemes komunikācijas.

Ķīnas reformu "bērns" ir arī 1989.gadā dibinātā Šanhajas konfekšu fabrika -- pirmais ķīniešu un amerikāņu kopuzņēmums Šanhajā. 1989.gada augustā uzņēmuma pašreizējais ģenerāldirektors un līdzīpašnieks Žans Hūksins (Zhang Xne Xisng) investēja 100 tūkstošus juaņu, klajā laukā noīrējot vietu topošajam uzņēmumam. Jau otrajā gadā fabrikas ieņēmumi bija 2 miljoni juaņu. No tiem 340 tūkstoši -- tīrā peļņa. 1992.gadā uz šīs fabrikas bāzes tika izveidots pirmais ķīniešu un amerikāņu kopuzņēmums Šanhajā. Un jau tajā pašā gadā uzņēmuma peļņa bija 2 miljoni juaņu. Pērn -- 3 miljoni. Tagad fabrikai ir arī četri meitas uzņēmumi un savs pētniecības institūts. "Paldies valdībai par gudru ekonomisko politiku," saka Žans Hūksins. Pēc viņa domām, ķīniešu privātuzņēmēji īpaši dziļu pārliecību savai darbībai guvuši pēc ĶTR pēdējās parlamenta sesijas. "Tagad valdība sekmē biznesu visos līmeņos," saka ģenerāldirektors. "Kopumā iegūst visa sabiedrība, ne jau uzņēmums un tā īpašnieki vien. Mēs taču, pirmkārt, nodarbinam cilvēkus. Arī valsts gūst ienākumus, jo mēs maksājam nodokļus. Un, pastāvot dažādiem īpašuma veidiem valstī, katram vairāk jādomā un jāmeklē efektīvākās formas savai attīstībai. Viņš arī neaizmirst uzsvērt, ka viņa fabrikai ir "politisks statuss" -- pats Žans Hūksins ir Šanhajas municipalitātes loceklis un komersantu federācijas valdes loceklis. Līdz ar to viņam ir visas iespējas aizstāvēt savas un citu privātuzņēmēju intereses municipālā līmenī.

Fabrikā strādā 280 strādnieku, darbojas, arodbiedrība, jaunatnes līga un Komunistiskās partijas organizācija, kurā ir 14 biedri (galvenokārt nodaļu vadītāji). "Mēs esam pārliecināti, ka sekmīgi izveidosim sociālistisku tirgus ekonomiku un ka mūsu valstij ir gaiša nākotne", saka 42 gadus vecais ķīniešu fabrikants. Viņa strādnieki pelna 800 juaņu (50 latu mēnesī. Taču jāņem vērā arī brīvās pusdienas, fabrikas samaksātā medicīniskā apdrošināšana, tāpat bērna apdrošināšana, bezmaksas transports uz darbu. Bet bijušie strādnieki vecumdienās saņem arī pensiju uz fabrikas rēķina.

Jau atvadoties Žans Hūksins ieminējās, vai mēs nevēlētos ieturēt "pieticīgu maltīti" turpat strādnieku ēdnīcā. Mēs piekritām un nenožēlojām. Ceļā uz ēdnīcu redzējām arī strādnieku atpūtas telpu un trenažieru zāli. Bet pusdienas nebija daudz sliktākas par tām, ko ik dienu baudījām viesnīcas restorānā. Bez īpašām gastronomiskām pārmērībām, taču ļoti garšīgas.

Savukārt Šanhajas Džingao eksporta attīstības zonā mūs, plati smaidot, sagaidīja ierēdne Gū Džina (Gu Jing), jauna skaistule elegantā ādas jakā, un pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem man sniedza papīra lapiņu ar Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ieraksta kserokopiju, lūdzot to pārtulkot angliski. "Tas iedvesmo. Lai jums veicas", Guntis Ulmanis bija rakstījis savas valsts vizītes laikā 1994.gadā. Jā, redzētais patiešām iespaido. Kaut vai tikai viena fabrika plašajā uzņēmumu klāstā -- ķīniešu un dāņu kopuzņēmums, kas ražo bērnu piena produktus, piena pulveri un jogurtu. 1993.gadā šī uzņēmuma vietā vēl bijis klajš lauks. Investējot 28 miljonus dolāru, fabrika uzcelta 19 mēnešos. Direktora vietnieks Dievids Huans (David Huang) uzskata, ka Ķīnas iekšējā tirgus iespējas ir praktiski neizsmeļamas. Labs kontakts firmai ir ar Mc Donald uzņēmumiem -- Šanhajā vien tādi ir jau astoņi. Izdevīgs šis uzņēmums ir arī plašas apkaimes zemniekiem, kas gūst labu peļņu par iegādāto pienu. Tiesa, sākumā bijušas domstarpības par piegādājamā piena kvalitāti. Taču, saprotot, ka fabrikas augstās prasības ir aksioma, zemnieki tām ātri pielāgojušies.

Šanhajā jau ir 30 tūkstoši privātuzņēmumu, to īpatsvars valsts ekonomikā nemitīgi aug. Tā iespaidā arī valsts uzņēmumi spiesti modernizēt tehnoloģiju, uzlabot strādnieku darba un sadzīves apstākļus. Šanhajas tekstilkombināts dibināts pirms 74 gadiem, un tā cehi, protams, nevar līdzināties moderno kopuzņēmumu ražošanas telpām. Taču arī šis Šanhajas lielākais kokvilnas audumu ražošanas uzņēmums 90 procentus no savas produkcijas eksportē. Uzņēmumā ir 5800 strādnieku. Plānveida ekonomikas laikā fabrika allaž bijusi pirmajā vai otrajā vietā valstī. "Kopš tirgus ekonomikas ieviešanas esam daudz darījuši, lai pastāvētu un izdzīvotu," saka uzņēmuma direktors Žans Jī (Zhang Si). Viens no biznesa ceļiem, kā iegūt līdzekļus tehnoloģijas modernizēšanai, ir privātā investīciju piesaistīšana. Uzņēmuma vadība domā arī par ārzemju kapitāla piesaistīšanu. Līdzās Ķīnā ražotām stellēm uzņēmumā tagad izmanto arī Itālijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Spānijas iekārtas. Ieskats dažos Ķīnas uzņēmumos, protams, neļauj spriest par visu milzīgo tautu kopumā. Taču tas parādīja galvenās attīstības tendences.

Raksturīgi, ka Ķīnā, strauji attīstoties ekonomikai, dzīve izvirza jaunas sociālas parādības un ar tām saistītās psiholoģiskās problēmas. Saskarties ar tām (gan tikai īsā ieskatā) mums iznāca lauku saimniecības apmeklējuma laikā Žabejas rajona Pengpu ciemā. Braucot no Šanhajas centra, mēs kļuvām aculiecinieki dziļai sociālai un arī psiholoģiskai problēmai. Attālinoties no centra, bija jo skaidri redzams, kā strauji plaukstošā rūpniecības pilsēta burtiski uzbrūk laukiem, aprijot aizvien jaunas teritorijas. "Lūk, šeit vēl pirms desmit gadiem bija lauki," teica mūsu pavadonis, rādot jaunu dzīvojamo namu rajonu. "Bet šeit vēl pirms pieciem gadiem slējās zemnieku mājas". Tālāk iela veda pa nule nojaukto lauku mājiņu drupām, un brauktuvi klāja baltu kaļķu kārta. Kādā kvartālā mēs redzējām milzumdaudz vecu logu un durvju rāmju. Nojaucot zemnieku un priekšpilsētas vienstāvu namiņus, visas koka daļas bija atvestas šurp, lai pārdotu otrreizējai lietošanai. Bet uz veco namiņu drupām jau slējās daudzstāvu namu kvartāli.

Solītā lauku saimniecība izrādījās plašs siltumnīcu komplekss dārzeņu, galvenokārt kāpostu, audzēšanai. Taču saimniecības vadītāji jau lēš, ka arī šeit pēc pāris gadiem ienāks pilsēta, un lietišķi stāsta, ka tad siltumnīcas tiks pārceltas kādus kilometrus tālāk. Siltumnīcās strādāja galvenokārt vecas sievietes, saimniecības pensionāres. Mēnesī varot nopelnīt aptuveni 400 juaņu (25 latus), taču vēl apmēram tikpat viņas saņem pensijā.

Pēc tam mūs veda uz ciematu jeb, kā šeit sauc, dzīvojamo zonu. Man par pārsteigumu, tā izrādījās neliela pilsētiņa ar daudzstāvu namiem. Vēl dīvaināka bija sajūta, kad mūs ieveda elegantā dzīvoklī ar milzīgiem ādas klubkrēsliem un lielu japāņu televizoru. "Jūs taču man negribēsiet apgalvot, ka tā dzīvo caurmēra ķīniešu zemnieku ģimene," es visai pikti teicu saviem pavadoņiem no Žabejas rajona Pengu ciema padomes. "Protams, nē," viņi acumirklī piekrita, un es sapratu, ka atbilstoši Ķīnas tradīcijām viesi ir atvesti uz vietu, kur viņus var vislabāk uzņemt. Taču, dzerot namamātes laipni (kā visur Ķīnā) piedāvāto tēju un pārrunājot ar kuplo ķīniešu pulku viņu ikdienas lietas, sapratu vēl kādu likumsakarību. Lielākā daļa šeit sanākušo dzīvojamās zonas iemītnieku paši vairs nebija zemnieki. Dzīvokļa saimnieks -- zemnieka dēls -- tagad ir nelielas fabrikas direktors. Savukārt viņa dēls ir šoferis, bet vedekla -- strādā par datoru operatori. Aizvien bagātākā un varenākā industriālā Šanhaja "apēd" ne vien zemnieku ciemus un tradicionālo dzīvesveidu, bet atņem laukiem arī pašus cilvēkus, pievēršot pilsētas profesijām. Un komfortablie dzīves apstākļi ir savā ziņā kompensācija par zaudēto dzīves ritmu. Starp citu, par mājokli dzīvojamajā zonā tā iemītniekiem pašiem nekas nav jāmaksā. Šķietami bezrūpīga dzīve. Kad vaicāju, kādas ir šo cilvēku aktuālākās problēmas, atbilde bija: "Tuvumā nav nevienas elektropreču un videotehnikas remontdarbnīcas". Kāda cita sieviete man prātīgi teica, ka lielu problēmu viņa saskatot daļas savu tautiešu "zemajā kultūras līmenī" -- ne katrs protot novērtēt jaunos pilsētas labumus. Nāca prātā, ka pirms pāris gadu desmitiem Latvijā mēs diskutējām (cik nu toreiz bija iespējams), vai zemniekiem pārkārtot savu dzīvi pēc pilsētas standartiem. Taču šeit, Pengpu ciemā, cilvēki likās tiešām apmierināti. Savu "dzīvojamo zonu" viņi nosaukuši "šingfu" -- "Laime". "Protams, priekšstati par laimi katrai tautai ir atšķirīgi. Vai materiālā labklājība, kas šajā "laimes ciematā" ir augusi jo strauji, atnesusi arī patiesu laimi? Lai iegūtu pilnīgāku atbildi, šeit būtu kādu laiku pašam jāpadzīvo. Epizodiskais "Laimes" apmeklējums atstāja iespaidu, ka šie cilvēki ar savu dzīvi ir apmierināti.

(Turpinājums sekos)

Draudzīga tikšanās Tjanaņmeņa laukumā Peidžinā. Autors ar Ķīnas Tautas Armijas kadetiem Foto: Jānis Ūdris,"LV"

Viens no spilgtākajiem tālās un dižās valsts apmeklējuma iespaidiem -- Lielais Ķīnas mūris. Top reportāža "Latvijas Vēstnesim" un Latvijas Televīzijai. Autors (no kreisās) un Latvijas Televīzijas operators Māris Purgailis