pēc ceļa

Ķīna -- liels sapnis un liela īstenība

"Latvijas Vēstneša" nozares redaktors Jānis Ūdris: atceres, atklāsmes, domas.

(Turpinājums. Sākumu skat. "LV" nr. 190., 07.12.95.; 2., 05.01.96.)

Ķīnā man atkal un atkal nācās koriģēt agrākos, vien skaitļu radītos priekšstatus. Vērojot kalnainos, cilvēku neapdzīvotos plašumus un teicami organizētās transporta plūsmas Peidžinā, es sapratu, cik naivi ir pasaulē (arī pie mums) izplatītie stereotipi par to, kā "ķīniešu masas draud pārplūdināt visu pasauli."

Taču kalnainā un tuksnešainā Ķīnas teritorija liek domāt arī par kādu citu aspektu: Ķīnas lauksaimniecībā izmantojamā zeme veido tikai 6 procentus no lauksaimniecībā izmantojamās zemes kopplatības uz mūsu planētas. Un Ķīnā dzīvo 20 procenti planētas iedzīvotāju, tātad katrs piektais cilvēks. Taču Ķīnas Tautas Republika ne tikai pilnīgi nodrošina ar pārtiku savus iedzīvotājus, bet arī aizvien palielina pārtikas eksporta apjomu. Kopš valstī sāktas ekonomikas reformas, ieviešot sociālisma politiskajā sistēmā tirgus ekonomikas principus, Ķīna nacionālā kopprodukta ziņā iekļuvusi pasaules valstu pirmajā desmitā. Ogļu ieguves jomā Ķīna ir pirmajā vietā, tāpat tērauda ražošanā -- trešajā vietā pasaulē. Jēra gaļu un cūkgaļu Ķīnā ražo vairāk nekā jebkurā citā pasaules valstī. Ķīnā kopš reformu sākuma nacionālā kopprodukta vidējais pieaugums bijis 9 procenti gadā. Rūpniecībā tas ir straujāks -- 13 procenti, lauksaimniecībā -- 6 procenti.

Diemžēl Ķīnā biju pirmo reizi, un tas man liedza salīdzināšanas iespēju ar paša agrāko pieredzi. Varēju vien salīdzināt ar saviem agrākajiem priekš-statiem, un salīdzinājums bija krietni par labu iepazītajai realitātei. Vispirms jau pārsteidza labi ģērbtie, apmierinātie, mierīgie un labestīgie cilvēki ielās un preču pārpilnības veikalos. Ne vēsts no padomju okupācijas laikā pie mums tik iepazītā "deficīta", vai pazemojošajām "vizītkartēm". Grūti saskatīt būtisku starpību starp Peidžinas vai Šanhajas un, teiksim, Londonas vai Hamburgas supermārketiem. Varbūt vienīgi pircēju Ķīnā ir mazāk. Pašmāju ražojumi acīmredzami lētāki par importētajiem. Mazajos veikaliņos -- lētāk nekā lielajos. Vēl lētāk pie ielu tirgoņiem.

Vērojot cilvēkus ielās, runājoties ar viņiem, radās iespaids, ka ik gads, varbūt pat katrs mēnesis nemanāmi, taču pastāvīgi nes labklājības pieaugumu. Jā, pagaidām vēl tikai pavisam niecīga ķīniešu daļa var sapņot par savu vieglo automašīnu. Taču pagātnē palicis laiks, kad sapnis bija velosipēds. Tāpat laiks, kad bija problēma nopirkt jaunas kurpes un daudziem iedzīvotājiem -- pat paēst. Tagad ķīnieši ir labi, daudzi pat ļoti labi ģērbušies. Vidējā alga, salīdzinot ar Latvijas apstākļiem, gan ir mazāka, taču cenu salīdzinājums ir par labu Ķīnai. Kādā Šanhajas šķērsielā, ko vakara stundās piepilda visdažādāko jūras gardumu tirgotāji, mēs ar skaudību vērojām, kā ķīnieši par kādiem 5–6 juaņām (30–40 santīmi) pasūta pamatīgu maltīti, kas turpat uz uguns tiek sagatavota.

Zīmīgi ir Rietumu žurnālista Čārlza Hiclera (Charles Hutzler) vērojumi Peidžinā 1986.--1988.gadā un tagad: "Augstas celtnes vai arī sastatņu ieskauti debesskrāpju skeleti tagad paceļas uz vienstāva mājeļu drupām. Dūmotā stiklā ietērptie tirdzniecības centri, viesnīcas un dzīvojamo namu komplesi nomainījuši pelēcīgās kleķa vai pelēku ķieģeļu mājeles vēl nesen trūcīgajos strādnieku rajonos. Ielas kļuvušas plašākas, un automašīnu dūkšana tagad nākusi līdzās velosipēdu plūsmai, kas tolaik dominēja ielās. Tirgus vai lūst no Dienvidķīnas melonēm un apelsīniem no ASV. Bet veikali ir piekrauti ar lielu ekrānu televizoriem un modernām mēbelēm. Peidžinas jaunajai vidusšķirai tagad netrūkst ne naudas, ne pašpārliecinātības. Pat rīsu bļodas restorānos ir citas. Savā laikā šeit piedāvātais (restorānā) ēdiens sastāvēja no rīsu bļodas galvas lielumā un piededzinātu kāpostu šķīvja, kam piedevās bija treknas cūkgaļas gabaliņš. Šodien rīsu bļodiņa Ķīnas restorānos ir mazāka par tējas tasīti, un ēdienkartē piedāvā izvēli, kas savā laikā bija pieejama vienīgi augstākajām Komunistiskās partijas personām. Kādreiz Peidžina pēc saulrieta iegrima tumsā, un bija tāda sajūta kā pēc neitronu bumbas sprādziena -- celtnes palikušas, bet cilvēki kaut kur izzuduši. Tagad cilvēki vakaros pulcējas restorānos, kur piedāvā Kantonas jūras delikateses, dejo diskotēkās vai iedzer alu britu, amerikāņu vai vācu stila krodziņos."

Taču labklājības pieaugums Ķīnā nav panaceja, kas visus un uzreiz atbrīvo no visām problēmam. Reformu laiks radījis arī dzīves līmeņa diferenciāciju, Ķīnas darba spēka tirgū ienākusi asa konkurence. Spējīgākie un profesionālākie var dabūt darbu Ķīnas un ārvalstu kopuzņēmumos, kas tiem atvērti Peidžinā, Šanhajā un citos centros organizētajās īpašajās ekonomiskajās zonās. Šie uzņēmumi strādā ar jaunāko Rietumvalstu vai Japānas tehnoloģiju un maksā krietni lielākas algas. Taču arī prasības tajos ir daudz augstākas. Jauni, spējīgi cilvēki tur pelna līdz 2000 juaņu (apmēram 125 latu) mēnesī. Šajos uzņēmumos ir arī teicami organizēta sociālās apdrošināšanas sistēma, strādniekus par brīvu ved uz darbu, daudzos arī pusdienas ir par velti.

Peidžinas jaunajā ekonomiskajā rajonā pie milzu maketa bija krietni jākoncentrējas, lai aptvertu projekta grandiozitāti. Pagaidām apgūta vēl tikai pirmā pakāpe -- 3 kvadrātkilometru teritorijā jau izvietojušies apmēram 100 ārvalstu uzņēmumi, to vidū "ABB", "Panasonic", "Union Ice-cream", "National" un daudzi citi ASV, Japānas, VFR, Šveices, un citu valstu augstas tehnoloģijas uzņēmumi, pavisam no 26 valstīm. Starp tiem daudzas transnacionālās korporācijas. Piecpadsmit šeit pārstāvētās firmas atrodamas pasaules 500 reprezentablāko uzņēmumu sarakstā un ieguldījušas šajā zonā pusi no visām 560 miljonus ASV dolāru lielajām investīcijām. Jaunā zona atrodas tikai pusotras stundas braucienā no jūras ostas (150km), līdz starptautiskajai lidostai -- tikai 25 minūtes (30km), līdz dzelzceļa stacijai -- 20 minūtes. Līdz Peidžinas centram -- tikai 16 kilometri. Izvēloties šo vietu īpašajai ekonomiskajai zonai, Ķīnas varas iestādes ņēmušas vērā arī apkārtnes pievilcīgo dabu, daudz tiek darīts arī dabas saglabāšanā un iekopšanā. Zonas projektētā platība ir piecas reizes lielāka, un, gaidot nākamos investorus, šeit jau ir izbūvētas visas pazemes komunikācijas.

Ķīnas reformu "bērns" ir arī 1989. gadā dibinātā Šanhajas konfekšu fabrika -- pirmais ķīniešu un amerikāņu kopuzņēmums Šanhajā. 1989.gada augustā uzņēmuma pašreizējais ģenerāldirektors un līdzīpašnieks Žans Hūksins (Zhang Xne Xisng) investēja 100 tūkstošus juaņu, klajā laukā noīrējot vietu topošajam uzņēmumam. Jau otrajā gadā fabrikas ieņēmumi bija 2 miljoni juaņu. No tiem 340 tūkstoši -- tīrā peļņa. 1992.gadā uz šīs fabrikas bāzes tika izveidots pirmais ķīniešu un amerikāņu kopuzņēmums Šanhajā. Un jau tajā pašā gadā uzņēmuma peļņa bija 2 miljoni juaņu. Pērn -- 3 miljoni. Tagad fabrikai ir arī četri meitas uzņēmumi un savs pētniecības institūts. "Paldies valdībai par gudru ekonomisko politiku," saka Žans Hūksins. Pēc viņa domām, ķīniešu privātuzņēmēji īpaši dziļu pārliecību savai darbībai guvuši pēc ĶTR pēdējās parlamenta sesijas. "Tagad valdība sekmē biznesu visos līmeņos," saka ģenerāldirektors. "Kopumā iegūst visa sabiedrība, ne jau uzņēmums un tā īpašnieki vien. Mēs taču, pirmkārt, nodarbinam cilvēkus. Arī valsts gūst ienākumus, jo mēs maksājam nodokļus. Un, pastāvot dažādiem īpašuma veidiem valstī, katram vairāk jādomā un jāmeklē efektīvākās formas savai attīstībai. Viņš arī neaizmirst uzsvērt, ka viņa fabrikai ir "politisks statuss" -- pats Žans Hūksins ir Šanhajas municipalitātes loceklis un komersantu federācijas valdes loceklis. Līdz ar to viņam ir visas iespējas aizstāvēt savas un citu privātuzņēmēju intereses municipālā līmenī.

Fabrikā strādā 280 strādnieku, darbojas, arodbiedrība, jaunatnes līga un Komunistiskās partijas organizācija, kurā ir 14 biedri (galvenokārt nodaļu vadītāji). "Mēs esam pārliecināti, ka sekmīgi izveidosim sociālistisku tirgus ekonomiku un ka mūsu valstij ir gaiša nākotne", saka 42 gadus vecais ķīniešu fabrikants. Viņa strādnieki pelna 800 juaņu (50 latu mēnesī. Taču jāņem vērā arī brīvās pusdienas, fabrikas samaksātā medicīniskā apdrošināšana, tāpat bērna apdrošināšana, bezmaksas transports uz darbu. Bet bijušie strādnieki vecumdienās saņem arī pensiju uz fabrikas rēķina.

Jau atvadoties Žans Hūksins ieminējās, vai mēs nevēlētos ieturēt "pieticīgu maltīti" turpat strādnieku ēdnīcā. Mēs piekritām un nenožēlojām. Ceļā uz ēdnīcu redzējām arī strādnieku atpūtas telpu un trenažieru zāli. Bet pusdienas nebija daudz sliktākas par tām, ko ik dienu baudījām viesnīcas restorānā. Bez īpašām gastronomiskām pārmērībām, taču ļoti garšīgas.

Savukārt Šanhajas Džingao eksporta attīstības zonā mūs, plati smaidot, sagaidīja ierēdne Gū Džina (Gu Jing), jauna skaistule elegantā ādas jakā, un pēc pirmajiem apsveicināšanās vārdiem man sniedza papīra lapiņu ar Latvijas Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa ieraksta kserokopiju, lūdzot to pārtulkot angliski. "Tas iedvesmo. Lai jums veicas", Guntis Ulmanis bija rakstījis savas valsts vizītes laikā 1994.gadā. Jā, redzētais patiešām iespaido. Kaut vai tikai viena fabrika plašajā uzņēmumu klāstā -- ķīniešu un dāņu kopuzņēmums, kas ražo bērnu piena produktus, piena pulveri un jogurtu. 1993.gadā šī uzņēmuma vietā vēl bijis klajš lauks. Investējot 28 miljonus dolāru, fabrika uzcelta 19 mēnešos. Direktora vietnieks Dievids Huans (David Huang) uzskata, ka Ķīnas iekšējā tirgus iespējas ir praktiski neizsmeļamas. Labs kontakts firmai ir ar Mc Donald uzņēmumiem -- Šanhajā vien tādi ir jau astoņi. Izdevīgs šis uzņēmums ir arī plašas apkaimes zemniekiem, kas gūst labu peļņu par iegādāto pienu. Tiesa, sākumā bijušas domstarpības par piegādājamā piena kvalitāti. Taču, saprotot, ka fabrikas augstās prasības ir aksioma, zemnieki tām ātri pielāgojušies.

Šanhajā jau ir 30 tūkstoši privātuzņēmumu, to īpatsvars valsts ekonomikā nemitīgi aug. Tā iespaidā arī valsts uzņēmumi spiesti modernizēt tehnoloģiju, uzlabot strādnieku darba un sadzīves apstākļus. Šanhajas tekstilkombināts dibināts pirms 74 gadiem, un tā cehi, protams, nevar līdzināties moderno kopuzņēmumu ražošanas telpām. Taču arī šis Šanhajas lielākais kokvilnas audumu ražošanas uzņēmums 90 procentus no savas produkcijas eksportē. Uzņēmumā ir 5800 strādnieku. Plānveida ekonomikas laikā fabrika allaž bijusi pirmajā vai otrajā vietā valstī. "Kopš tirgus ekonomikas ieviešanas esam daudz darījuši, lai pastāvētu un izdzīvotu," saka uzņēmuma direktors Žans Jī (Zhang Si). Viens no biznesa ceļiem, kā iegūt līdzekļus tehnoloģijas modernizēšanai, ir privātā investīciju piesaistīšana. Uzņēmuma vadība domā arī par ārzemju kapitāla piesaistīšanu. Līdzās Ķīnā ražotām stellēm uzņēmumā tagad izmanto arī Itālijas, Lielbritānijas, Beļģijas un Spānijas iekārtas. Ieskats dažos Ķīnas uzņēmumos, protams, neļauj spriest par visu milzīgo tautu kopumā. Taču tas parādīja galvenās attīstības tendences.

Raksturīgi, ka Ķīnā, strauji attīstoties ekonomikai, dzīve izvirza jaunas sociālas parādības un ar tām saistītās psiholoģiskās problēmas. Saskarties ar tām (gan tikai īsā ieskatā) mums iznāca lauku saimniecības apmeklējuma laikā Žabejas rajona Pengpu ciemā. Braucot no Šanhajas centra, mēs kļuvām aculiecinieki dziļai sociālai un arī psiholoģiskai problēmai. Attālinoties no centra, bija jo skaidri redzams, kā strauji plaukstošā rūpniecības pilsēta burtiski uzbrūk laukiem, aprijot aizvien jaunas teritorijas. "Lūk, šeit vēl pirms desmit gadiem bija lauki," teica mūsu pavadonis, rādot jaunu dzīvojamo namu rajonu. "Bet šeit vēl pirms pieciem gadiem slējās zemnieku mājas". Tālāk iela veda pa nule nojaukto lauku mājiņu drupām, un brauktuvi klāja baltu kaļķu kārta. Kādā kvartālā mēs redzējām milzumdaudz vecu logu un durvju rāmju. Nojaucot zemnieku un priekšpilsētas vienstāvu namiņus, visas koka daļas bija atvestas šurp, lai pārdotu otrreizējai lietošanai. Bet uz veco namiņu drupām jau slējās daudzstāvu namu kvartāli.

Solītā lauku saimniecība izrādījās plašs siltumnīcu komplekss dārzeņu, galvenokārt kāpostu, audzēšanai. Taču saimniecības vadītāji jau lēš, ka arī šeit pēc pāris gadiem ienāks pilsēta, un lietišķi stāsta, ka tad siltumnīcas tiks pārceltas kādus kilometrus tālāk. Siltumnīcās strādāja galvenokārt vecas sievietes, saimniecības pensionāres. Mēnesī varot nopelnīt aptuveni 400 juaņu (25 latus), taču vēl apmēram tikpat viņas saņem pensijā.

Pēc tam mūs veda uz ciematu jeb, kā šeit sauc, dzīvojamo zonu. Man par pārsteigumu, tā izrādījās neliela pilsētiņa ar daudzstāvu namiem. Vēl dīvaināka bija sajūta, kad mūs ieveda elegantā dzīvoklī ar milzīgiem ādas klubkrēsliem un lielu japāņu televizoru. "Jūs taču man negribēsiet apgalvot, ka tā dzīvo caurmēra ķīniešu zemnieku ģimene," es visai pikti teicu saviem pavadoņiem no Žabejas rajona Pengu ciema padomes. "Protams, nē," viņi acumirklī piekrita, un es sapratu, ka atbilstoši Ķīnas tradīcijām viesi ir atvesti uz vietu, kur viņus var vislabāk uzņemt. Taču, dzerot namamātes laipni (kā visur Ķīnā) piedāvāto tēju un pārrunājot ar kuplo ķīniešu pulku viņu ikdienas lietas, sapratu vēl kādu likumsakarību. Lielākā daļa šeit sanākušo dzīvojamās zonas iemītnieku paši vairs nebija zemnieki. Dzīvokļa saimnieks -- zemnieka dēls -- tagad ir nelielas fabrikas direktors. Savukārt viņa dēls ir šoferis, bet vedekla -- strādā par datoru operatori. Aizvien bagātākā un varenākā industriālā Šanhaja "apēd" ne vien zemnieku ciemus un tradicionālo dzīvesveidu, bet atņem laukiem arī pašus cilvēkus, pievēršot pilsētas profesijām. Un komfortablie dzīves apstākļi ir savā ziņā kompensācija par zaudēto dzīves ritmu. Starp citu, par mājokli dzīvojamajā zonā tā iemītniekiem pašiem nekas nav jāmaksā. Šķietami bezrūpīga dzīve. Kad vaicāju, kādas ir šo cilvēku aktuālākās problēmas, atbilde bija: "Tuvumā nav nevienas elektropreču un videotehnikas remontdarbnīcas". Kāda cita sieviete man prātīgi teica, ka lielu problēmu viņa saskatot daļas savu tautiešu "zemajā kultūras līmenī" -- ne katrs protot novērtēt jaunos pilsētas labumus. Nāca prātā, ka pirms pāris gadu desmitiem Latvijā mēs diskutējām (cik nu toreiz bija iespējams), vai zemniekiem pārkārtot savu dzīvi pēc pilsētas standartiem. Taču šeit, Pengpu ciemā, cilvēki likās tiešām apmierināti. Savu "dzīvojamo zonu" viņi nosaukuši "šingfu" -- "Laime". "Protams, priekšstati par laimi katrai tautai ir atšķirīgi. Vai materiālā labklājība, kas šajā "laimes ciematā" ir augusi jo strauji, atnesusi arī patiesu laimi? Lai iegūtu pilnīgāku atbildi, šeit būtu kādu laiku pašam jāpadzīvo. Epizodiskais "Laimes" apmeklējums atstāja iespaidu, ka šie cilvēki ar savu dzīvi ir apmierināti.

Daloties Ķīnā gūtajos iespaidos, man prātā nāk franču teiciens, ka "pat visburvīgākā meitene nevar iedot vairāk kā vien to, kas viņai ir". Un, protams, pēc nedēļas pavadīšanas Ķīnā es nevaru pretendēt uz šīs valsts realitāšu vispusīgu izvērtējumu un dziļu analīzi. Taču arī šajās septiņās dienās gūtie iespaidi ir visnotaļ kolorīti un rāda Ķīnas reālo ainu un attīstības tendences.

Atceroties Ķīnā pavadīto nedēļu, strikti jānošķir divi ļoti atšķirīgi, viens otru it kā izslēdzoši iespaidi -- dziļi savdabīgā ķīniešu mentalitāte un pēdējā laikā atnestās svešās ietekmes.

Pirmais ir izteiktais ķīniskums. Vēl nevienā citā valstī es tik asi nebiju izjutis, ka esmu ārzemēs. Jo ik uz soļa -- uz ielas, veikalā, restorānā, viesnīcas vestibilā, iestādēs, ko apmeklējām,-- redzēju gandrīz vai tikai un vienīgi ķīniešus. Šķiet, kas gan var būt vēl loģiskāk, kā skatīt Ķīnā ķīniešus... Taču tas nebūt nav tik viennozīmīgi mūsdienu ārkārtīgi satuvinātajā pasaulē. Nedēļu redzot gandrīz tikai ķīniešus, iebraucējs arī jo asi izjūt vidi, kurā atrodas, un, manuprāt, jo ātri tajā adaptējas. Piemēram, mēs ar Māri jau pirmajās dienās bez īpašām grūtībām ēšanas laikā iemanījāmies rīkoties ar irbuļiem un, liekas, pat izjutām šī paņēmiena dziļāko jēgu: ķīnieši apgalvo, ka, pirkstus ar irbuļiem vingrinot, cilvēks vienlaikus labvēlīgi iedarbojas uz savām smadzenēm. Šī apsvēruma dēļ Ķīnā visai izplatīta ir arī šķietamā rotaļāšanās ar pirkstos viļājamām "dziedošajām" bumbiņām, kas ir arī visai izplatīts suvenīrs. Virtuozi plaukstā ripinot, lietpratēji no tām izvilina savdabīgu melodiju. Taču šī māka sasniedzama tikai ilgākā treniņā.

Ik pieskāriens savdabīgajai ķīniešu mentalitātei, ielūkošanās gadu tūkstošos slīpētajās tradīcijās ir patiess baudījums. Raugoties ķīniešu naskajā, taču mērķtiecīgi izsvērtajā ikdienas solī, vērojot šos cilvēkus viņu ikdienas rūpēs un klusajos vaļasbrīžu priekos, rodas doma, ka daudz ko derētu pārņemt arī mums Eiropā. Vispirms acīmredzot mums šajā stresu piesātinātajā laikā noderētu ķīniešu filozofiskais miers un labestība. Visnotaļ pārsteidzoša un simpātiska man šķita arī ķīniešu prasme... brīnīties. Pietika mums ar Māri kādā ielā uzstādīt "Betakamu" (profesionālā videokamera), lai tūdaļ apkārt salasītos pulciņš cilvēku.

Reiz, filmējot kādu šķietami klusu Šanhajas šķērsielu, mēs attapāmies īstā šīs ieliņas iemītnieku "ielenkumā". Ap mums blīvā lokā bija sastājušies zivju un sakņu tirgotāji, atkritumu savācēji, veļas mazgātājas, nažu trinēji, velosipēdu labotāji, sīkpreču izvadītāji... Visdažādāko nozaru amatnieki bija nākuši skatīties, kas gan tur viņu ieliņā tagad notiek. Jāatzīstas, redzot mums cieši aiz muguras pulciņu spēcīgi noaugušu un ne īpaši smalki ģērbušos puišu, mēs vienu mirkli jutāmies visai neomulīgi. Pametu pašam plecīgākajam puisim ar aci. Acumirklī visu apkārtējo sejas atplauka platos smaidos. "Sony" -- Māris teica, rādot uz videokameru,-- "Japanese" (Japāņu). O-o, "Sony"! -- ķīnieši atzinīgi klanīja galvas, un starp mums bija radusies tuvības sajūta.

Sestdienas novakarē mēs Peidžinā, pie Debesu tempļa, ilgi vērojām, kā ķīnieši laiž gaisā pūķus. Lielus un mazus, pa vienam un vairākus kopā sastiprinātus. Aplokšņu, putnu, bumbu un teiksmainu nezvēru izskatā. Arī paši pūķu īpašnieki -- jauni un veci, slaidi un drukni... Videolentē iemūžinājām kādu vectēvu ar mazdēlu, kas laida gaisā lielu papīra "zivi".

Pieminēšanas vērti ir arī ķīniešu ielu tirgoņi, kuru īpaši daudz ir populārākajās tūrisma vietās: pie Aizmirstās pilsētas (Ķīnas imperatoru pils), uz Lielā Ķīnas mūra, arī Tjaņaņmiņas laukumā. Parādoties šajās vietās, ārzemniekam tūdaļ no visām pusēm pretim stiepjas desmitiem roku ar visdažādākajiem suvenīriem, sākot ar primitīviem Mao Czeduna laika Ķīnas tautas armijas cepuru atdarinājumiem un vatētiem armijas mēteļiem par 70 juaņām (Ls 4) gabalā, līdz pat tiešām augstvērtīgiem ķīniešu tautas mākslas darinājumiem. Arī labas kvalitātes pastkartes te var nopirkt gandrīz divreiz lētāk nekā viesnīcas suvenīru tirgotavā. Ja bez kaulēšanās samaksāsi pirmo cenu, ko prasa, tevi par tādu muļķa ārzemnieku vien uzskatīs. Lai iemantotu patiesu cieņu, vajag kaulēties. Tas pieder pie Ķīnas tirgoņu gadsimtos izstrādātās psiholoģijas. Varu palielīties: cenšoties apgūt šo prasmi, es pārsteidzu pat mūsu labo Liu Sjaopinu: uz Lielā Ķīnas mūra skaistu, bagātīgi izšūtu zīda galdautu, par kuru sākumā tika prasītas 120 juaņas, es "nokaulēju" par 40 juaņām (Ls 2,50). Iespējams, ka šī summa jau bija uz pašizmaksas robežas, taču tirgotāja psiholoģija prasa preci par katru cenu pārdot. Visai iespaidīgs līdzeklis cenas pazemināšanai ir arī gatavība pirkt divus vai trīs priekšmetus, bet -- krietni lētāk.

Vēl kāda zīmīga detaļa: nevienā citā pasaules lielpilsētā es neesmu redzējis tik maz ubagu kā desmitmiljonu Peidžinā un Šanhajā ar 13 miljoniem iedzīvotāju. Un arī tie nedaudzie sirmgalvji, kas, mūsu mašīnai apstājoties ielu krustojumos, pienāca ar tukšu plastmasas glāzīti izstieptā rokā, krasi atšķīrās no citviet redzētajiem uzmācīgajiem alkoholiķiem vai narkomāniem. Ne reizi nenācās redzēt arī uzrakstus ar sirdi plosošiem tekstiem ubagotāju rokās, ar kādiem Rīgas centra krustojumos automašīnas apstaigā uzmācīgi pusaudži. Gribētos teikt, ka nedaudzie Ķīnā redzētie ubagotāji no saviem Eiropas "kolēģiem" atšķīrās ar lielāku pašapziņu. Viņi nekādā gadījumā nevienam neuzmācās, vienkārši parādīja savu problēmu, atstājot uzrunātajam izvēles iespēju.

Savdabīga bija mūsu iepazīšanās ar kādu mazu šīs jomas "profesionāli", kurš savai darbībai bija izvēlējies galveno ielu netālu no mūsu viesnīcas Šanhajā. Puišelis neizskatījās ne trūcīgi ģērbies, ne izsalcis. Gluži otrādi. Ja vien ņiprais sārtvaidzis nebūtu nedaudz nosmulējies, viņu varētu fotografēt vitaminizētas bērnu barības reklāmai. Gājēju pūlī ātri vien saskatījis ārzemniekus, mazais pietipināja un lietišķi pastiepa tukšo plastmasas glāzīti. Stiepos jau pie kabatas, bet mūsu pavadone Sjaopina mani apturēja: "Ja tu viņam ko iedosi, tad vairs nebūs nekādu izredžu tikt vaļā." Vienīgā izeja esot mazos ubagotājus pilnīgi ignorēt. Tā arī centāmies darīt, taču tas nebūt nebija viegli. Puišelis turējās mums blakus un, redzot, ka ārzemnieki uz viņu pat neskatās, tā amizanti brīdi pa brīdim ar cieto dūrīti "pieklauvēja" Mārim vai man pie sāna.

"Pa atvērtu logu ielido gan taurenis, gan muša"

(Ķīniešu sakāmvārds)

Turpinājums nākamajos numuros