No Ziemassvētku kauju laukiem un varoņu mūžamājām -- līdz Zvaigznes dienas gaismai

Atceroties Ziemassvētku kauju nemirstību, arī šajās dienās vēsturiskajās vietās Rīgas pievārtē tika godināti latviešu strēlnieki, kas ziedoja savas dzīvības, sapņodami par Latvijas brīvību un neatkarību. Piemiņas norisēs -- aizvadītajā piektdienā un sestdienā Peitiņu kapsētā, Ložmetējkalnā un Doma baznīcā. Aizlūguma reizē Domā bija klāt arī Latvijas Bruņoto spēku komandiera pienākumu pagaidu izpildītājs Juris Eihmanis un Strēlnieku apvienības priekšsēdētājs Nikolajs Romanovskis.

Nu jau desmito reizi nepārtraukti, tāpat kā ik gadu janvāra sākumā, Latvijā esam godinājuši Ziemassvētku kaujās kritušo latviešu strēlnieku piemiņu. Drīz pēc neatkarīgās Latvijas valsts dzimšanas iedibināto Veco strēlnieku dienas tradīciju pārtrauca padomju, vācu, tad atkal savulaik pārtrauca padomju okupācija.

Vēl Latvijas neatkarības atjaunošana bija tāls sapnis, vēl mūsu tauta tikai sāka iztaisnot muguru, kad 1986.gada janvārī Kalnciema un Valgundes ļaudis atsāka strēlnieku piemiņas godināšanu. Īpaši plaša šī atcere bija 1987.gadā. Vēl nebija no slēptuvēm izņemti, vēl nebija šūdināti jauni sarkanbaltsarkanie karogi un strēlnieku atceres vietās mēs likām sarkanbaltsarkanas svecītes. Bet saltajā janvāra gaisā jau trīsēja brīvības priekšnojauta. Un mūsu vidū vēl bija paši latviešu strēlnieki. Ziemassvētku kauju dalībnieki: — sirmais, bet mūžam jauneklīgais Pēteris Griško no Mīlgrāvja, druknais Jānis Draudiņš no Ziemeļblāzmas, garais Fricis Jansons no Zvaigžņu ielas un "čirka" — augumā sīkais Jānis Ļivinskis... Tagad visi jau viņā saulē. Lai Dieva miers viņu dvēselēm! Un atliek vien vēlēt, lai radiofona vadītājiem mūžam pietiktu godaprāta saglabāt fonotēkā deponēto tās dienas ierakstu skaņu lentē.

Piecus gadus strēlnieku atceres dienas joprojām notika okupācijas apstākļos. Un runas Ložmetējkalnā, kādreizējā kauju vietā, dažkārt bija drošākas par Rīgā teiktajām. Laikam jau strēlnieku gars tur, Rīgas pievārtē, mūs, dzīvos, stiprināja apņēmībā. Un arī šeit ritēja cīņa — komunistiskā okupācijas režīma cīņa pret... mirušajiem. Pret tautas piemiņu. Jo drīz pēc tam, kad Ložmetējkalnā bija uzstādīts strēlnieku piemiņas akmens, tā kapara plāksnē parādījās ložu pēdas. Okupanti centās sašaut... tautas piemiņu. Tagad sašautais uzraksts Lozmetējkalnā nomainīts ar jaunu, kokā cirstu.

Šogad strēlnieku atceres pasākumi sākās piektdienas pēcpusdienā ar dievkalpojumu Rīgas Domā. Tur bija pulcējušies Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kadeti, Zemessardzes štāba rotas, Nacionālo bruņoto spēku štāba bataljona goda sardzes rotas, Mobilo strēlnieku brigādes karavīri.

Viņu vidū bija arī Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumu izpildītājs, Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis, NBS Jūras spēku komandieris, jūras kapteinis Gaidis Zeibots, Gaisa spēku komandieris pulkvedis Kārlis Kīns, NBS štāba virsnieki. Svinīgi tika ienests Nacionālās aizsardzības akadēmijas karogs. Strēlnieku piemiņas dievkalpojumu vadīja Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis un Doma draudzes mācītājs prāvests Jānis Liepiņš.

Latvijas Nacionālās aizsardzības akadēmijas kapelāns Atis Vaickovskis Ziemassvētku kauju atceres dievkalpojumā Rīgas Domā teica:

— Gadu mija ir Ziemassvētku laiks. Tas sākas ar 24.decembri un ietver visu šo laiku līdz 6.janvārim.

Tūlīt pēc Latvijas pirmās valstiskās neatkarības atgūšanas 5.janvāri sāka atzīmēt kā Veco strēlnieku dienu. Nu jau vairākus gadus atjaunota šī tradīcija. Ziemassvētkus mēs īpaši ievērojam šajā gadsimtenī kā ievērības cienīgu piemiņu. 1916.gada Ziemassvētkos latviešu karavīrs, līdzīgi kā zvaigznē raugoties, kad cita mērķa jeb orientiera nav, izstaigāja nāves kara ceļus. Un saukts — pats nāca. Jaunie dēli un pat skolnieki sadzirdēja vārdus: "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā." Tas bija šis 1916.gads. Pēc vecā kalendāra — tie bija Ziemassvētki, pēc jaunā — Zvaigznes diena.

Bet vai tādēļ vien mēs esam sapulcējušies, lai pirmo Latvijas neatkarību atminētos? Protams, tas ir nozīmīgi, tas ir vajadzīgi, mums un mūsu bērniem, mūsu bērnubērniem. Bet tā otrā reize, ko veci, leģendāri vīri, ko sirmas galvas piemin, ir 1944.gada Ziemassvētki Kurzemes cietoksnī pie Džūkstes. Kur neskaitāmas reizes rāva un pārrāva fronti, un atkal atspieda atpakaļ. Līdzīgi kā pravietis saka jautādams: "Saki, cik gara vēl nakts?", pēc pirmajām Ziemassvētku kaujām, pēc nakts uzausa diena. Bet tā otra reize patiesībā bija izmisuma cīņa. Drosmīga, karavīra cienīga cīņa uz nāvi. Jo abās pusēs bija latvieši! Brālis pret brāli, dēls pret tēvu. Bija jāpaiet gandrīz 50 gadiem, un jānotiek, tas attiecas uz visām tautām, kuras nes sevī valstisko instinktu, uz ko ir tiesības katrai tautai un katrai valodas kopībai. Pēc 50 gadiem atkal atskanēja sauciens: "Tēvu zemei grūti laiki, dēliem jāiet palīgā!" Jūs, jaunie zēni, karavīri, pirms pieciem gadiem — 1991.gadā — vēl bijāt skolnieki. Bet jūsu tēvi un vectēvi, pirmā zemessardze, bez pavēles, bet ar iekšējo sirds pienākumu meklēja vietu un stājās sardzē. Tā nepilnos simt gados trīs Ziemassvētki caur saulgriežiem mums atgādina par pasaules lielo spriegumu un pretrunu starp gaismu un tumsu. Ļaunā un labā uzvarošajiem spēkiem. Mūsu tautas vēsturē tas ir sevišķi nozīmīgi.

Katrai kristīgai tautai Ziemassvētki ir ļoti nozīmīgi, jo atskan šie nepārspētie vārdi: "Gods Dievam augstībā un miers virs zemes, un cilvēkiem labs prāts!" Bet, mīļie draugi! Šķiet, ka diena vēl nav pilnībā uzaususi. Vēl maizes rieciens tik plāns un zobens tik īss.

Dievs lai svētī, ka pienāks diena un pienāks laiks, kad mūs segs lielāka drošība! Dievā un starp cilvēkiem, mūsu tautai nākamajā gadu tūkstotī ieejot. Āmen!

Doma draudzes mācītājs prāvests Jānis Liepiņš:

— Šodien mēs pieminam un godinām latviešu strēlniekus. Šodien mēs aizlūdzam par tām daudzām dvēselēm, par tiem kritušajiem, kas savas galvas nolika Tīreļpurvā, Ložmetējkalnā, pie Mazās Juglas. Vēlāk, revolūcijas virpulī ierauti, daudzi atrada galu Krievijas stepēs. Lai miers ir šīm dvēselēm un svētība! Lai šis brīdis ir arī stiprinājums, kas liecinātu, ka tas, kas pastāv līdz galam, tiks izglābts. Latviešu strēlnieki uzklausīja aicinājumu pulcēties zem latviešu karogiem, un drīzi jo drīzi jau atmirdzēja astoņas zvaigznes visā mirdzumā. Diemžēl pa šiem garajiem gadiem daudz kas jau ir aizgājis aizmirstībā. Mēs vairs īsti nesaskatām šīs zvaigznes mirdzumu. Bet toreiz latviešu strēlnieki ar cerību sirdī gāja cīņā, ticēdami un cerēdami, ka reiz sidrabota saule lēks. Mēs zinām tās bargās, asiņainās cīņas. Par tām mēs šodien lasām vēstures grāmatās. Lai arī mūsdienās skolām vairāk vajadzētu atgādināt un mācīt skolēniem mūsu tautas vēsturi. Kaut mēs esam maza tauta, tomēr liela ir mūsu vēsture. Ar lieliem upuriem, bet ar lielu, lielu Tēvzemes mīlestību. Ja reiz mēs gribam pastāvēt pie savas tautas un ar lepnumu sacīt — arī es esmu latvietis — tad mums jāciena, jāgodina, jātur piemiņā latviešu strēlnieki. Jo tas bija kā pirmais zibens pasaulei, kas pavēstīja latviešu tautas vārdu.

Protams, mēs tagad daudz ko esam aizmirsuši un no daudz kā esam attālinājušies. Citāda ir dzīve un citāda ir situācija šodien mūsu Tēvzemē. Bet arī tu, jaunekli latviešu karavīra tērpā, nes to ar godu un lepnumu. Tu vari būt lepns, ka vari šodien atkal stāvēt un pastāvēt par savu tautu un savu Tēvzemi. Arī man bija lemts savā laikā pildīt obligāto karadienestu bruņotā vilciena pulkā, un es vēl šodien dzīvi atceros mūsu pulku, pulka komandieri, virsniekus un instruktorus. Lielā daļa no viņiem tika samalti "sarkanajās dzirnavās", viņu dzīve, viņu likteņi. Bet jūs, jaunie karavīri, aicinu ar savu disciplīnu un godaprātu cienīt un uzklausīt savus priekšniekus un savus vadītājus.

Mums šodien jābūt lepniem par saviem aizsardzības spēkiem. Arī šodien mums jālūdz, lai Dievs stāv klāt mūsu Tēvzemei un lai tie, kam dota tāda iespēja, spētu viņu aizstāvēt. Lai šodien mēs savā zemē atcerētos tās bargās, asiņainās cīņas, ko Ziemassvētkos izcīnīja strēlnieki. Atcerētos arī asiņainās cīņas pie Mazās Juglas, kad upes ūdeņi sārtojās no asinīm. Ūdens jau nešķiroja, kā asinis tās ir. Ne tā, kā šodien mēs ne reti šķirojam un šķeļamies un esam nevienprātīgi. Godāsim savus karavīrus, kas šodien stāv sargu rindās, bet godināsim arī to piemiņu, kas savas dzīvības ir atdevuši par savu Tēvzemi. Kaut arī viņiem bija vēl tikai klusa cerība, tāla cerība par Latvijas valsti, tomēr viņi ticēja: reiz sidrabota saule lēks. Tās atmirdzums šajās astoņās zvaigznēs ir pie Latvijas debesīm. Lai svētīta ir to atdusa, kuri ir savas dzīvības upurējuši! Lai svētītas ir viņu dvēseles mūža mierā! Pāri viņu trūdiem vietām varbūt šalko meži, vietām tiek arti un kopti lauki. Un varbūt to kopējs nemaz nezina, cik daudz cīnītāju tur atdusas. Bet Dieva vārds saka: "Kas pastāv līdz galam, tas tiks izglābts!" Lai šī vārda spēks un svētība mūs vada! Lai tie vada mūsu armijas vadītājus, lai dod svētību visai mūsu tautai, mieru mūsu Tēvzemei! Sargāt savu zemi — tas lai ir mūsu pienākums. Un tas lai ir arī mūsu gods, ka šodien tu atkal vari saukt sevi par latvieti, kas nes savās krūtīs latvieša sirdi. Mēs neviens nezinām tālākās dienas un laikus. Bet, ja vien sargvietās būs mūsu uzticīgie karavīri, mēs varam būt droši — tauta un Tēvzeme būs sargāta un svētīta!

Strēlnieku atceres pasākumi sestdien turpinājās Rīgas pievārtē. Vispirms Antiņu kapos, kur apglabāti 1240 strēlnieki. Aizkustinošs bija piemiņas brīdis Peitiņu kapos pie strēlnieka mātes kapa. Šī māmuļa saltajā 1916.gada ziemā kājām gāja no Rīgas uz tuvējām pozīcijām apraudzīt dēlu, aiznest viņam siltas zeķes un ēdienu. Ceļā māti pārsteidza nakts, un viņa, uz kāda cinīša apsēdusies, nosala. Pēc kaujas, glabājot savus kritušos biedrus, strēlnieki turpat apglabāja arī strēlnieka māmuļu.

Dieva miers šīs mātes piemiņai! Dieva miers kritušo strēlnieku piemiņai! Tāds bija dievkalpojuma motīvs sestdien Kalnciemā Klīves baznīcā.

Tika godināta arī pirmo trīs kritušo strēlnieku piemiņa kādreizējā kaujas vietā pie "Kraslavsku" mājām, kur tagad uzstādīts piemiņas akmens. Pirmie trīs šeit kritušie strēlnieki tika pārvesti uz Rīgu un guldīti vietā, kur pēc tam tapa Brāļu kapi.

Atceres pasākumi noslēdzās šogad pirmo reizi iluminētajā (ar lētiem, atjautīgi veidotiem gaismekļiem) Ložmetējkalnā un pēcāk — Rīgas Brāļu kapos. Svēti brīži, paceļot mūs pāri ikdienas sadzīviskajām problēmām, liek skatīt lietas kopumā, akcentē pamatvērtības: atkal pašiem sava suverēna, neatkarīga valsts. Aprūpējama, sargājama. Kopjama un spodrināma. Un skaidra atziņa, kas, jācer, iegūla ne vienā vien sirdī: no mums taču šodien tiek prasīts daudz mazāk nekā no mūsu vecvectēviem toreiz Ložmetējkalnā. No mums taču Tēvzeme prasa vien godīgu, godprātīgu darbu. Prasa vien savas pagātnes, savas vēstures cienīgiem būt. No viņiem, no strēlniekiem, Latvija prasīja daudz, daudz vairāk. Desmitiem tūkstošu latvju zēnu Ziemassvētku kaujās un neskaitāmajās kaujās pēc tam atdeva visu, kas viņiem bija. Atdeva dzīvību. Bez šī viņu upura nebūtu arī mūsu — brīvu latviešu atkal brīvā Latvijā.

Jānis Ūdris,

"LV" ārpolitikas redaktors

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

Aizlūgumā Doma baznīcā svētrunu saka kapelāns Atis Vaickovskis

Aizsardzības akadēmijas vadība, mācībspēki un kadeti aizlūguma reizē Doma baznīcā

Vēl viens piemiņas brīdis, šoreiz Klīves baznīcā, pavisam tuvu kādreizējo cīņu vietām

Prāvests Jānis Priednieks svētrunā atgādina mūsu tautas dēlu nemirstīgo piemiņ

Kādreizējo cīņu vietā, Rīgas apkaimes mežu ielokā, raisās atmiņu pavedieni

Piemiņas brīdis šajā novadā pirmo kritušo latviešu strēlnieku J.Timmas, J.Gavenasa un A.Stūra atceres vietā

Tāpat kā citkārt, arī šoreiz klusajā Peitiņu kapsētā, liecas atceres karogi

Te, Ložmetējkalnā, baltais akmens cilnis arī nākamajām paaudzēm atgādinās: "Ložmetējkalns. Latviešu strēlnieku Ziemassvētku kauju piemiņai."