PROBLĒMA

Par likuma atpakaļejošo spēku

Dr. habil. iur. profesors Uldis Krastiņš, LU Juridiskās fakultātes

krimināltiesisko zinātņu katedras vadītājs, -- "Latvijas Vēstnesim"

Ar 1995.gada 1.novembri jaunā redakcijā stājies spēkā Latvijas Kriminālkodeksa (LKK) 23.pants. Šis pants reglamentē brīvības atņemšanas sodu, un viens no jauninājumiem ir mūža ieslodzījuma (brīvības atņemšana uz visu mūžu) reglamentācija. Šajā sakarībā skarts arī Valsts prezidenta notiesāto apžēlošanas institūts, nosakot, ka nāves sodu apžēlošanas kārtībā var aizstāt ar mūža ieslodzījumu. Atgādināšu, ka atbilstoši agrākajam šā panta tekstam tiesas piespriesto nāves sodu prezidents bija tiesīgs atvietot ar brīvības atņemšanu uz laiku līdz divdesmit gadiem.

Tā kā mūža ieslodzījums ir bargāks, salīdzinot ar minēto likumā agrāk noteikto brīvības atņemšanas laiku, tad juristu viedokļi dalās jautājumā par to, vai Valsts prezidents personām, kas ar nāves sodu notiesātas pirms pagājušā gada 1.novembra, ir tiesīgs apžēlošanas kārtībā nāves sodu aizstāt ar mūža ieslodzījumu. Šādas iespējas noliedzēji balstās uz vispāratzītu tiesību nosacījumu, ka bargākam likumam salīdzinājumā ar agrāk spēkā esošo nav atpakaļejoša spēka.

Tā kā problēma ir aktuāla, jo prezidenta kancelejas lietvedībā ir vairāku ar nāves sodu notiesāto personu apžēlošanas lūgumi, un tā vairākkārt jau izklāstīta masu informācijas līdzekļos, mēģināšu pamatot savu viedokli šajā jautājumā.

Lai risinātu problēmu par likuma atpakaļejošo spēku jautājumā par nāves soda aizstāšanu ar mūža ieslodzījumu, manuprāt, jāvadās no tā, kāda tiesiskā attiecība ir prezidenta apžēlošanas akta pamatā, kad tā rodas un kādas tiesību nozares normas reglamentē viņa darbību, izlemjot par notiesātās personas apžēlošanu vai apžēlošanas lūguma noraidīšanu.

Vispirms, kas tad ir tiesiskā attiecība? Tiesību teorijā ar tiesiskajām attiecībām saprot sabiedriskās attiecības, kuras regulē tiesību normas un kuru dalībniekiem (tiesību subjektiem) pieder subjektīvās tiesības un juridiskie pienākumi, ko nodrošina valsts. Katra tiesiskā attiecība rodas uz juridiska fakta pamata atbilstoši tiesību normām, tāpēc daudzējādā ziņā tiesisku jautājumu risināšanā izšķirošais ir tas, pie kādas tiesību nozares pieskaitāma attiecīgā tiesību norma.

Tā kā problēma par likuma atpakaļejošo spēku iztirzājamā gadījumā tiek saistīta ar krimināltiesībām (LKK 6.pants), tad vispirms aplūkosim, kādas tiesiskās attiecības regulē krimināllikums.

Krimināltiesiskās normas nosaka, kāda darbība vai bezdarbība ir noziegums un kāds sods draud par izdarīto noziegumu. Kā zināms, ar likumu uz to pilnvarotas amatpersonas pirmstiesas izmeklēšanas un krimināllietas iztiesāšanas gaitā risina jautājumu par nozieguma kvalifikāciju, kuras pamatā ir nozieguma sastāva esamība tās personas darbībā vai bezdarbībā, kas tiek turēta aizdomās, apsūdzēta, nodota tiesai un notiesāta; tas ir jautājums par krimināltiesiskās normas (konkrēta LKK panta vai panta daļas) piemērošanu. Jautājumu par kriminālsodu izlemj vienīgi tiesa.

Krimināltiesisko normu realizācija notiek stingri noteiktā kārtībā, ko paredz kriminālprocesuālais likums, bet vienmēr jāievēro LKK 6.pants. Tas nosaka, ka nodarījuma (darbības vai bezdarbības) noziedzīgumu un sodāmību nosaka likums, kas bijis spēkā šā nodarījuma izdarīšanas laikā. Izņēmumus no tā nosaka tas pats 6.pants, kurā risināts jautājums par krimināltiesiskās normas atpakaļejošo spēku. Krimināllikumam, kas atzīst nodarījumu par sodāmu vai pastiprina sodu, atpakaļejoša spēka nav. Bet divos gadījumos krimināltiesiskā norma attiecas uz nodarījumu, kas izdarīts pirms tās izdošanas: 1) ja likums atzīst nodarījumu par nesodāmu vai 2) mīkstina sodu par nodarījumu.

Abi minētie gadījumi attiecas uz krimināltiesībām, jo reglamentē tiesiskās attiecības sakarā ar nozieguma izdarīšanu un saistībā ar sodu par tā izdarīšanu. Tas nozīmē, ka krimināllikuma atpakaļejošais spēks saistīts ar tādu juridisku faktu kā noziegums, kas ir krimināltiesiskās attiecības pamatā.

Tagad par apžēlošanu. Notiesātā apžēlošanas institūts, ko realizē Valsts prezidents, tāpat kā amnestija, kas ir Latvijas Republikas Saeimas kompetencē, nav krimināltiesību institūti, un līdz ar to prezidenta darbību, realizējot notiesāto apžēlošanas tiesības, nenosaka Kriminālprocesuālais likums. Tiesisko attiecību, kas rodas notiesātās personas apžēlošanas procesā, reglamentē Latvijas Republikas Satversme. Tās 45.pantā teikts, ka Valsts prezidentam ir tiesība apžēlot noziedzniekus, par kuriem tiesas spriedums stājies likumīgā spēkā. Tātad prezidenta darbība -- apžēlošanas akts, kas ir juridisks fakts, attiecināms nevis uz krimināltiesībām, bet gan uz pavisam citu tiesību nozari -- konstitucionālajām tiesībām. Tas nozīmē, kas pastāv būtiska atšķirība starp tiesiskajām attiecībām vienā un otrā gadījumā.

Krimināltiesiskās attiecības pamatā ir noziedzīga darbība vai bezdarbība, un uz to attiecināmi LKK 6.panta nosacījumi par krimināltiesiskās normas atpakaļejošo spēku, bet konstitucionālajās tiesībās tiesiskās attiecības pamatā ir prezidenta darbība, kad viņš realizē apžēlošanas aktu. Tāda tiesiskā attiecība nerodas nozieguma izdarīšanas brīdī, bet gan apžēlošanas akta izdošanas brīdī, kad tiek realizēta Satversmes norma, kas dod prezidentam tiesības apžēlot notiesāto personu. Par tiesiskās attiecības rašanās agrāku laiku te nevar būt runa, jo spriedums par sodu konkrētai personai krimināllietā stājas spēkā tikai kriminālprocesa nobeiguma daļā un tikai tad notiesātajam rodas tiesība griezties pie prezidenta ar apžēlošanas lūgumu. Bet šāda notiesātā tiesība vēl neveido to tiesisko attiecību, kas ir apžēlošanas akta pamatā, jo nepieciešama tiesiskās attiecības otra subjekta -- Valsts prezidenta darbība.

Saprotams, ka, iesniedzot apžēlošanas lūgumu prezidentam, uz šī fakta pamata rodas tiesiska attiecība, bet tā ir procesuāla rakstura. Valsts prezidenta kancelejas darbību sakarā ar iesniegto sūdzību un sagatavošanu tās izskatīšanai līdz brīdim, kad prezidents izlemj jautājumu par notiesātā apžēlošanu vai apžēlošanas lūguma noraidīšanu, tāpat kā citu valsts institūciju darbību, regulē citi normatīvi akti. Apžēlošanas akta tiešā izpildīšana turpretī izpaužas prezidenta darbībā (lēmuma pieņemšanā), realizējot Satversmes attiecīgo normu.

Jautājums par likuma atpakaļejošo spēku nav risināms, neaplūkojot tiesību teorijas jautājumu par juridiskiem faktiem, kas ir tiesisko attiecību pamatā. Ar juridiskiem faktiem saprotam notikumus un darbības, kuri ir tiesisko attiecību rašanās, mainīšanās vai izbeigšanās pamats un kuri vienmēr izraisa juridiskas sekas. Sakarā ar risināmo problēmu runa ir par darbībām kā juridiskiem faktiem, un svarīgi ir atzīmēt, ka ir tiesiskas un prettiesiskas darbības. Tieši darbības tiesiskums vai prettiesiskums ir būtisks moments, norobežojot juridiskus faktus, kas ir pamatā krimināltiesiskai vai konstitucionāli tiesiskai attiecībai.

Krimināltiesiskās attiecības pamatā ir prettiesiska darbība vai bezdarbība (noziegums) kā juridisks fakts. Un raksturīgi ir tas, ka krimināltiesiskā norma (Kriminālkodeksa pants vai panta daļa) tiek piemērota jau pēc nozieguma izdarīšanas (dažreiz krietni vien vēlāk tiek ierosināta krimināllieta un persona saukta pie kriminālatbildības). Un vēl vēlākā kriminālprocesa stadijā tiesa vainīgai personai piespriež sodu.

Tātad juridiskais fakts (noziegums) notiek un krimināltiesiskā norma tiek piemērota dažādā laikā. Laika periodā, kas paiet kopš nozieguma izdarīšanas līdz krimināltiesiskās normas piemērošanai tad arī var tikt grozīts, papildināts vai izdots jauns krimināllikums par nodarījuma sodāmību vai noteikts citāds sods. Tad šādā situācijā var rasties jautājums par krimināllikuma atpakaļejošo spēku, kas reglamentēts LKK 6.pantā. Ar to es gribu teikt, ka LKK 6.panta nosacījumi ir tikai krimināltiesiski; tie neattiecas uz prezidenta darbību, realizējot konstitucionālo tiesību -- notiesāto apžēlošanu.

Var iebilst, ka nosacījumi par likuma atpakaļejošo spēku nav vienīgi krimināltiesisks jautājums, tāpēc tie ievērojami arī konstitucionālajās tiesībās, un konkrēti, prezidenta darbībā. Tā tas tiešām ir. Tomēr jautājumā par nāves soda aizstāšanu ar mūža ieslodzījumu apžēlošanas kārtībā problēma par likuma atpakaļejošo spēku nerodas. Un kāpēc?

Valsts varas un pārvaldes institūciju izdotie juridiskie akti, kas rodas tām piemērojot tiesību normas saskaņā ar spēkā esošo likumdošanu, ir tiesiska darbība, tātad juridisks fakts, kas rada tiesiskas sekas. Tāds juridisks akts ir arī prezidenta lēmums par notiesātā apžēlošanu vai apžēlošanas lūguma noraidīšanu.

Tātad prezidenta darbība, realizējot notiesātā apžēlošanas tiesības (apžēlošanas akts), ir tiesiska darbība (atšķirībā no nozieguma), jo tā atbilst Satversmes 45.pantam. Šīs normas piemērošana (darbība) ir juridisks fakts un reizē arī juridisks akts, ko realizējis prezidents. Tas nozīmē, ka tiesiskā attiecība starp notiesāto, kas iesniedzis apžēlošanas lūgumu, un Valsts prezidentu, kas tiesīgs atilstoši Satversmei izdot apžēlošanas aktu, rodas tajā brīdī, kad prezidents izlemj jautājumu par notiesātā apžēlošanu vai apžēlošanas lūguma noraidīšanu. No teiktā izriet, ka tiesību normas piemērošana šajā gadījumā notiek vienlaicīgi (atšķirībā no krimināltiesiskās normas piemērošanas) ar prezidenta tiesisko darbību -- apžēlošanas jautājuma izlemšanu.

Tā kā prezidenta tiesiskā darbība un tiesību normas piemērošana, izlemjot jautājumu par notiesātā apžēlošanu, notiek vienlaicīgi, tad nekāda cita likuma parādīšanās starp darbību un tiesību normas piemērošanu, kas varētu radīt problēmu par tās atpakaļejošo spēku, nav iespējama. Līdz ar to izdarāms secinājums, ka jāpiemēro tas likums, kas ir spēkā tiesiskās attiecības rašanās brīdī. Tas ļauj izteikt viedokli, ka pēc 1995.gada 1.novembra Valsts prezidents, kad viņš izlemj jautājumu par notiesātās personas apžēlošanu, ir tiesīgs apžēlošanas kārtībā tiesas piespriesto nāves sodu aizstāt ar mūža ieslodzījumu atbilstoši spēkā esošai LKK 23.panta 4.daļai.

Tas fakts, ka noteikums par nāves soda aizstāšanu ar mūža ieslodzījumu apžēlošanas kārtībā ietverts krimināltiesiskajā normā, nevar būt pamats citādam problēmas risinājumam, jo notiesātā apžēlošana ir konstitucionālo tiesību institūts, kas tiek realizēts jau pēc tam, kad krimināltiesiskās normas par noziegumu un sodu tikušas piemērotas kriminālprocesā paredzētā kārtībā.

Samērība, no kādas prezidentam jāvadās, aizstājot nāves sodu apžēlošanas kārtībā ar citu sodu (šajā gadījumā ar mūža ieslodzījumu), ir vienīgi, tēlaini izsakoties, sodu mēraukla, kas ievietota neatbilstošā vietā -- Kriminālkodeksā. Bet tā kā cita likuma, kas šo jautājumu reglamentētu, vienkārši nav, tad no tā Valsts prezidentam jāvadās. Tomēr tas nenozīmē, ka viņam jāievēro arī LKK 6.panta nosacījumi, kurā reglamentēta pavisam cita situācija, tas ir, krimināltiesisko normu piemērošana sakarā ar izdarīto noziegumu, kas notiek kriminālprocesa ietvaros.

Atliek vienīgi atzīt, ka ir nepieciešams īpašs likums, kas visā pilnībā reglamentētu notiesāto apžēlošanas institūtu, kā arī normatīvs akts, kas noteiktu kārtību (procesu), kādā Valsts prezidents realizē apžēlošanu.

Precizējot iepriekšpublicēto

"Latvijas Vēstneša" 5. janvāra numura lappusē "Jurista vārds" Dr. iur. doc. Aivara Fogela rakstā "Par Latvijas saistībām starptautisko humanitāro tiesību jomā" 6. rindkopas 5. rinda pareizi jālasa: cilvēka tiesībām un pamatbrīvībām", un tālāk kā tekstā.

Septītās rindkopas 7. un 8. rinda pareizi jālasa: Diplomātiskās attiecības Latvija nodibinājusi ar 103 valstīm, un tālāk kā tekstā.