Lai Latvija attīstītos kā zināšanu valsts

Šodien uz savu gada pilnsapulci sanāk Latvijas Zinātņu akadēmija

Latvijas Zinātņu akadēmijas (LZA) pilnsapulci ar ievadvārdiem atklās LZA prezidents Jānis Stradiņš, uzrunu paredzējis teikt Ministru prezidents Andris Bērziņš.

Pēc tam notiks LZA balvu un diplomu pasniegšana.

Raiņa balvu saņems LZA goda loceklis Imants Ziedonis — par izcilu devumu latviešu literatūrā un iniciatīvām Latvijas kultūrā. Edgara Siliņa balvu saņems Dr. phys. Agris Gailītis. Ar Edgara Siliņa balvas diplomu un medaļu apbalvots arī LZA īstenais loceklis Pēteris Prokofjevs (01.08.1925.–01.12. 2000.), kas diemžēl šo savu godināšanas brīdi nesagaidīja. Heinricha Skujas balvu saņems Dr. biol. Austra Āboliņa, bet Jāņa Endzelīna balvu — LZA īstenā locekle Valentīna Skujiņa.

LZA vārdbalvas un LZA balvas saņems arī jaunie zinātnieki.

Pilnsapulcē tiks sniegti pārskati par zinātni Latvijā un LZA darbību 2000. gadā, notiks arī LZA prezidenta, amatpersonu, Senāta un Uzraudzības padomes vēlēšanas.

"LV" informācija

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"

LZA prezidents Jānis Stradiņš:

Ievadvārdi, kurus paredzēts teikt LZA 2001.gada 22. februāra pilnsapulcē Rīgā

Mēs atskatāmies uz pēdējiem trim gadiem, kā zinātnē aizvadīta gadu tūkstošu mija, kāda ir situācija Latvijas zinātnē šodien, kādi ir mūsu tuvākie uzdevumi. Mums ir jāpieņem lēmumi un ieteikumi ZA tālākvirzībai nākamajos gados, jāizsaka valdībai un sabiedrībai mūsu viedoklis, kā uzlabot situāciju zinātnē, kā veidot dialogu ar valdību.

Taču, pirms sākam diskusiju, mums jāizpilda skumjais un cildenais pienākums atcerēties un godināt to mūsu ZA locekļu piemiņu, kas aizgājuši mūžībā 2000. gadā. Diemžēl tādu pērn ir bijis daudz, īpaši goda locekļu vidū. Tā vien liekas, ka 20. gadsimts vēlējies paturēt sev, neielaist nākamajā gadu tūkstotī īpaši cildenus kultūras un zinātnes elites pārstāvjus. Pieminēsim mūžībā aizgājušos ZA īstenos locekļus — rakstnieku un literatūrzinātnieku Jāni Kalniņu, gaišu cilvēku un izcilu personību Zinātņu akadēmijas dzīvē, godavīru kodolfizikas pamatlicēju Pēteri Prokofjevu. Pieminēsim mūsu goda locekļus — augstas raudzes rakstnieku Gunaru Janovski, kuru Latvija tikai sāk atklāt, rakstnieku Jāni Klīdzēju, kurš mums parādīja Latgali un kura vārds asociējas ar Cilvēka bērnu, rakstnieku un ārstu Miervaldi Birzi, ļoti godīgu un būtisku latviešu rakstnieku, kurš bija vairāk nekā rakstnieks, viņš bija sirdsapziņa, ļoti objektīvs, gandrīz nemaldīgs laikmeta un cilvēku vērtētājs. Pieminēsim mūsu goda locekli diriģentu Haraldu Medni, kurš savu mūžu veltīja Latvijai un dziesmai, ar savu kori "Tēvzeme", ar "Gaismas pils" augšāmcelšanu, pieminēsim dramaturgu Gunāru Priedi, izcilas kultūras cilvēku, kurš stiprināja mūsu garīgo pretestību apspiestības gados.

Pieminēsim ģeologu Visvaldi Kuršu, ar kuru saistās devona pētniecība, pasaulslaveno fosilo zivju atklāšana Lodes mālu karjerā, pieminēsim fiziologu Pēteri Ozoliņu, sporta fizioloģijas pamatlicēju, spilgtu, gudru personību. Pieminēsim mūsu ZA goda doktoru mediķi Jāni Slaidiņu, vienu no aortogrāfijas un nieru transplantācijas pionieriem Latvijā, leģendāro Latviešu leģiona ārstu, ko savulaik zviedri izdeva Padomju savienībai un kuram vēlāk personiski atvainojās Zviedrijas karalis. Godināsim šos gudros, apdāvinātos, nopelniem bagātos cilvēkus ar klusuma brīdi.

Taču vita brevis, ars longa est. Dzīve rit tālāk, un šīs sapulces ievadījumā atļaujiet ieskicēt dažas domas par zinātni un Zinātņu akadēmiju Latvijā. Kopš Latvija pirms desmit gadiem atguva neatkarību, nemitīgi esam mēģinājuši definēt zinātnes vietu mūsu jaunatgūtajā valstī. Pāreja no zinātnes funkcionēšanas lielvalstī uz tās funkcionēšanu mazā valstī, pāreja no zinātnes slēgtā sabiedrībā uz zinātni atklātā sabiedrībā, pāreja no valsts plānveida finansēšanas uz darbu tirgus apstākļos, paaudžu nomaiņa — tie ir pretrunīgi un sāpīgi procesi visā Centrālaustrumeiropā, ne tikai Latvijā vien. Un tomēr rādās, ka Latvijā zinātne ir bijusi īpaši nemīlams bērns, ja jau no visām Eiropas Savienības kandidātvalstīm vismazāko valsts finansējumu saņem Latvijas zinātne un ja zinātnisko pētnieku skaita ziņā procentuāli no kopējā darbaspēka Latvija ir otrā vietā no beigām, aiz mums vēl ir tikai Rumānija. Pēdējos gados šī lejupslīde vēl nedaudz palielinājusies sakarā ar visai diskutējamo pensiju likumu. Varu tikai pievienoties Valsts prezidentes V. Vīķes–Freibergas akadēmiskajā runā izteiktajai dramatiski patiesai tēzei, ka "stāvot uz jaunās tūkstošgades sliekšņa (..), augstākā izglītība un zinātne Latvijā ir nonākusi nopietnas krīzes situācijā. Tik nopietnas, ka nākamie daži gadi tām varētu kļūt liktenīgi. Latvijas valsts un visa Latvijas sabiedrība šai sakarībā stāv nopietnas izvēles priekšā. Vai nu mēs spēsim pārveidoties, pielāgoties un pilnveidoties, vai nu mēs būsim sevi notiesājuši uz ilgstošu stagnāciju un arvien izteiktāku atpalicību no saviem Eiropas kaimiņiem, gan tuviem, gan tāliem".

Nenosaukšu šodien skaitļus un salīdzinājumus ar kaimiņvalstīm, tos esam atkārtojuši līdz apnikumam neskaitāmos referātos, memorandos, iesniegumos gan Latvijā, gan starptautiskos forumos. Mēs labi saprotam, ka Latvija ir trūcīga valsts, ka bez zinātnes ir arī citas varbūt neatliekamākas vajadzības, taču līdzīgā situācijā ir arī citas kandidātvalstis, un negribētos piekrist, ka Latvijas zinātne ir mazāk kvalitatīva nekā zinātne kaimiņvalstīs, kur visur procents zinātnei no iekšzemes kopprodukta noteikts augstāks nekā Latvijā. Tomēr mēs neesam šodien te pulcējušies, lai gaustos, bet lai rādītu pozitīvo un meklētu tālākus risinājumus.

Paplašinot ministra K.Greiškalna aicinājumu pacelt karogus virs skolām, gribētos sacīt, ka tos varētu pacelt arī virs augstskolu un pētniecisko institūtu ēkām. Karogu varētu pacelt virs mūsu ekselences centriem — virs Cietvielu fizikas institūta, kas ārkārtīgi sīvā un nopietnā 185 institūtu konkurencē izcīnīja šo Eiropas Komisijas atzinību, pacelt virs Biomedicīnas pētījumu un studiju centra, kur izveidots UNESCO ekselences centrs, pacelt virs Ventspils Radioastronomiskā centra, kur pašu spēkiem atdzīvināts Ziemeļeiropā lielākais radioteleskops, kādreiz PSRS kosmosa spiegošanas mērķiem izbūvēts, ar kuru pērn pirmoreiz veikti starptautiska līmeņa pētījumi un kuram angļu komponists Maikls Omers pat veltījis skaņdarbu "Little Star began to sing" . Karogu varētu pacelt virs Organiskās sintēzes institūta, kurš joprojām izceļas ar savu zinātnisko devumu, heterociklu žurnālu un potenciāliem medicīnas, pretvēža preparātiem, virs Mikrobioloģijas institūta, kur izstrādāta programma, kā ražot Latvijā bioetanolu — benzīna apskābekļotāju. Virs šīs augstceltnes ēkas varētu pacelt pat piecus sešus karogus, jo humanitārajos institūtos tapis tik daudz vērtīgu grāmatu kā vēl nekad: par Latvijas 19. un 20. gadsimta vēsturi, par 4. maija Deklarāciju, latviešu valodas dialektu atlants, latviešu tautasdziesmu leksikas vārdnīcas, jaunas terminoloģijas vārdnīcas, mutvārdu vēstures "Spogulis", fundamentāli darbi literatūrvēsturē, mākslas vēsturē. Taču mēs, zinātnieki, būsim pieticīgi, nedižosimies, pacelsim tikai virtuālus karogus — tas labāk atbilst zinātnes būtībai un sūtībai.

Taču šie fakti (un tādus, ceru, savā pārskatā turpinās uzskaitīt ģenerālsekretārs Andrejs Siliņš) liecina, ka zinātne Latvijā dzīvo un varbūt pat ieies vēsturē ar to, ka tik stingrā Saeimas un valdības noteiktā diētas, pat badināšanas režīmā tomēr spējusi pastāvēt, ne tikai izdzīvot, bet arī veikt pasaulē pamanāmus darbus. Zinātņu akadēmija gadiem ir centusies novērst pašu ļaunāko — zinātnes sabrukumu, amortizēt negatīvo. Stāvoklis zinātnē, šķiet, tomēr ir veiksmīgāks nekā rūpnieciskajā ražošanā un lauksaimniecībā, kaut arī visās šajās jomās procesi rit ārkārtīgi diferencēti, pēc Maltusa scenārija — stiprākais izdzīvo, transformējas, piesaista līdzekļus no ārpuses (no Eiropas, no NATO), bet ne nu vienmēr enerģiskākais ir labākais.

Zinātne ir trīsvienība — tā nodrošina kvalitatīvu akadēmisko izglītību, nodrošina nacionālo identitāti kultūras jomā un nodrošina modernu inovatīvu tehnoloģiju izveidošanu, augstās tehnoloģijas. Lai kā daži censtos mazināt zinātnes lomu pasaulē, tomēr tieši zinātne ir modernas kultūras, inovatīvas valsts, sabiedrības pamats. Straujas globalizācijas un paātrinātu inovāciju ērā tikai pārdomāta, racionāla, stratēģiski atjautīga, iespējām atbilstoša un tālredzīga augstākās izglītības un zinātnes politika dod reālas izredzes pārredzamā laika posmā panākt attīstītās valstis un palikt to pulkā, nevis ieslīdēt hroniskas atpalicības un nabadzības zonā, no kuras nav vai tikpat kā nav izejas. Mums ir jānosaka — un tas jau ir izdarīts — pētniecības prioritārās jomas, taču reizē arī jāuzsver, ka jebkuras neatkarīgas valsts zinātnes attīstībā nepieciešama līdzsvarota pieeja. Katra stratēģiski svarīga nozare ir uzturama kaut ierobežotā līmenī, vismaz lai mums pašiem rastos speciālisti un eksperti, jāuztur minimāla funkcionēšanas temperatūra. Cita starpā Latvijas valstij īpaši jāgarantē humanitāro un sociālo zinātņu attīstība, jo tieši nacionālā kultūras mantojuma saglabāšana un izpēte, pasaules kultūras, humanitāro un sociālo zinātņu jaunāko atziņu recepcija spēj nodrošināt valsts intelektuālu neatkarību, identitātes saglabāšanu globalizācijas un kosmopolītisma ērā. Domāju, pašreiz šī zinātnes daļa cieš vissmagāk.

Latvijas Zinātnes padome kopā ar Zinātņu akadēmiju vairākkārt iesniegusi valdībai priekšlikumus, kā racionāli palielināt finansējumu zinātnei valsts reālo iespēju ietvaros. Finansējums zinātnei noteikti ir jāpalielina, zinātnieku vidējais vecums strauji pieaug, nenotiek infrastruktūras atjaunināšana, algu ziņā zinātnieki, tāpat kā ārsti un medicīnas māsas, kultūras darbinieki, Latvijā pieder pie intelektuālā proletariāta slāņa. Šāda attieksme negatīvi ietekmē vispirms augstākās izglītības kvalitāti, bet pēc tam — arī vispārējās izglītības līmeni. Valdības mēģinājumi glābt situāciju izglītībā vienīgi apakšējā līmenī, vienīgi palielinot skolotāju algas, gaidīto rezultātu nedos. Turklāt pietrūkstot augstākā līmeņa vietējiem speciālistiem, Latvijas ekonomika nokļūtu pilnīgā atkarībā no ārvalstu investoriem, ārvalstu firmām, valsts pārvalde paliktu bez ekspertiem, bet Latvijas tautsaimniecība un sociālā sfēra — bez augstām tehnoloģijām un attīstības perspektīvām.

Zinātnieku argumenti valdības aprindās tika uzklausīti ar izpratni, taču rīcība nesekoja, un valsts budžetā 2001. gadam papildu līdzekļi zinātnes atbalstam nav paredzēti. Kā jau sacīts, pēdējos piecos gados zinātnes budžets Latvijā nav ticis palielināts (izņemot šogad saistību apmaksai ar ES), 2000. gadā tas jau bija vairs 0,21% iekšzemes kopprodukta. Domāju, ka Latvijas tautsaimniecība nupat sāk atkopties, nacionālā kopprodukta pieaugums pārsniedz 5% un nu pienācis īstais laiks padomāt par tiem 3–5 miljoniem latu, kas zinātnei būtu vajadzīgi papildus. Palielinājums vajadzīgs zinātnes potenciāla atjaunošanai un papildināšanai, jaunu pētnieku iesaistīšanai esošajos un topošos projektos, zinātnieku emigrācijas novēršanai, zinātnieku algu palielināšanai. Palielinājums vajadzīgs zinātnes infrastruktūras atjaunināšanai, jaunu, modernu aparatūru, eksperimentālo iekārtu, tehnoloģiju atjaunošanai, jo daudzmaz mūsdienīgā līmenī zinātnes infrastruktūra ir nodrošināta vienīgi datortehnikas jomā; bez modernas infrastruktūras Latvijas zinātne nebūs konkurētspējīga ES un citās starptautiskās programmās, kuras, starp citu, prasa arī dalībvalsts līdzfinansējumu. Palielinājums ir nepieciešams, lai sāktu veidot valsts nozīmes pētniecības centrus un veikt attiecīgas valsts pētījumu programmas. Šajā ziņā jau ir gluži konkrēti projekti materiālu zinātnes, informācijas tehnoloģijas jomā, ar tiem varētu sākt, pēc gada pievienojot organiskās ķīmijas, biomedicīnas un farmācijas jomu, mežu un koksnes pētījumu jomu un tāpat letoniku, par kuru valstij jāuzņemas īpaša rūpe, jo tā ir gluži nekomerciāla nozare.

Ja valsts pati uzreiz neatrod līdzekļus zinātnes budžeta palielināšanai, tad visai perspektīvs šķiet ceļš, ko sākusi iet Ungārija, — valsts garantēta Pasaules bankas aizdevuma saņemšana uz 5–10 gadiem 20–25–30 miljonu latu apjomā, lai veicinātu, piemēram, informāciju tehnoloģijas attīstību ( augstākās kvalitātes speciālistu sagatavošanu, akadēmiskā tīkla attīstību), materiāli tehniskās bāzes nodrošinājumu prioritārajās zinātnes jomās, nacionālo kultūras kolekciju (arheoloģijā, antropoloģijā, etnogrāfijā, folkloristikā) saglabāšanu, modernizāciju, telpu iekārtošanu tām, Rīgas zinātnes parka izveidošanu "Teikas" zinātnes pilsētiņā vai Salaspilī.

Pirms nedēļas šeit, Zinātņu akadēmijas sēdē, apspriedām divas svarīgas koncepcijas — Latvijas ilgtspējīgas attīstības koncepciju un Latvijas inovāciju koncepciju, ceru, ka viceprezidents Juris Ekmanis savā ziņojumā sīkāk aplūkos arī šīs lietas. Diskusijā izskanēja dažādi viedokļi, arī kritiski, taču daudzi runātāji ieteica prioritāri atbalstīt tos zinātniekus, kuru darbība virzīta uz inovācijām, izsakot arī bažas, vai un cik lielā mērā Latvija gatava pieņemt vietējās inovācijas (atcerēsimies bioetanola projektu un uzņēmēja Daiņa Peimaņa traģisko likteni, atgādināšu, ka iepriekšējā mūsu ZA pilnsapulcē viņš tika stāvējis uz šīs skatuves, sveicot akadēmiķi Mārtiņu Beķeru). Tika izsacītas bažas, ka ienāks ārzemju investīcijas, pilnīgi ignorējot vietējos zinātniekus, to ierosinājumus un izstrādnes. Acīmredzot valstij, Ministru kabinetam, ministrijām te tomēr daudzos gadījumos būtu jāsniedz valsts atbalsta programmas. Saeimai, Ministru kabinetam būtu jāpieņem politisks lēmums, ka zinātne vispār un inovatīvā zinātne it īpaši ir valsts prioritāte, tāpat kā Eiropas Savienība pērn Lisabonā lēma par knowledge based economy. Lai šī prioritāte politiskā atbalsta ziņā būtu līdzvērtīga Latvijas virzībai uz NATO un lai nākotnē mums būtu ne tikai ar ES vienota darba telpa, bet arī vienota zināšanu telpa un vienota pētniecības telpa, kā tas jau ticis deklarēts.

Citējot vēlreiz Valsts prezidentes akadēmisko runu — "valsts politiku veidojot, ir jāsaprot un jāpieņem šī ābeces patiesība, ka izdevumi izglītībai un zinātnei nav tikai tēriņi, ne tādā nozīmē, kā, piemēram, kurināmais, kas mūs gan dotā brīdī sasilda, bet kam izdotā nauda tad arī ir iztērēta un izsmelta, un tikpat kā izkūpējusi gaisā. Nē, liela daļa no šajās nozarēs iztērētiem līdzekļiem būtu jāuzskata par ieguldījumu. Tas katrā ziņā būs ilgtermiņa ieguldījums, no tādiem, kura augļi sāk ienākt tikai pēc vairākiem gadiem. Tas arī būs ieguldījums ar zināmu riska faktoru, jo nav iepriekš iespējams paredzēt, tieši kurš akcents vai kura nozare izrādīsies perspektīvāka par citu. Taču ir vairāk nekā skaidrs, ka tas ir tāds ieguldījums, bez kura vispār iztikt nav iespējams".

Ministru prezidenta kungs, ministra kungs, atļaujiet, ka šīs "ābeces patiesības" mēs jums regulāri atgādinām vēlreiz un vēlreiz, reizē arī garantējot, ka zinātnei atvēlētos līdzekļus centīsimies tērēt lietderīgi, pēc labākās apziņas. Mūs ļoti iepriecina jūsu gatavība sākt dialogu, kas īpaši izpaudās šī pēdējā mēneša laikā. Domāju, mēs varētu savstarpējā izpratnē vienoties, kuras jomas principā būtu atbalstāmas papildus, izveidot darba grupas gluži konkrētu priekšlikumu izstrādāšanai jau nākamā gada budžetam. Ja neatkarības atjaunošanas desmitajā gadā Latvijā pēdīgi notiktu stratēģisks pavērsiens uz zināšanām balstītu valsti, uz zinātni, izglītību, modernajām tehnoloģijām, uz pareizu fundamentālo zinātņu un nacionālo zinātņu izpratni, ja notiktu šis brīnums, tad mēs nebūtu te velti dzīvojuši un cīnījušies. Ilgtermiņa perspektīvā šāda pieeja Latvijai sniegtu daudz jaunu augļu, dotu lielu dinamiku visam Baltijas reģionam. Ar šo cerību atļaujiet man atklāt Latvijas Zinātņu akadēmijas pilnsapulci.