Izglītība kā sabiedrības un valsts pamats tagadnei un nākotnei

Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”

Izglītības valsts ministrs Jānis Gaigals, izglītības un zinātnes ministrs, Ministru prezidenta biedrs Māris Grīnblats, augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš

Ministri par savām problēmām un valsts budžetu

Vakar, 10.janvārī, Izglītības un zinātnes ministrijā notika preses konference par izglītības un zinātnes valsts budžeta projektu 1996.gadam. Preses konferencē piedalījās izglītības un zinātnes ministrs Māris Grīnblats, izglītības valsts ministrs Jānis Gaigals un augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš.

Vispirms žurnālistus ar valsts budžeta problēmām un izglītības un zinātnes valsts budžeta projekta galvenajām iecerēm iepazīstināja Māris Grīnblats:

— Valdība sāka darbu nedēļu pirms pagājušā gada beigām. Tādēļ nav bijis laika izstrādāt principiāli jaunu pieeju valsts budžeta izveidošanā un bija jāturpina iepriekš sagatavotās iestrādes. Pašlaik valdība strādā, lai atspoguļotu kopējo situāciju valstī visās nozarēs. Taču jau tagad ir skaidrs, ka valsts iekšējie un ārējie parādi ir lieli. Un mums jāizšķiras, vai mēs gribam šos parādus palielināt cerībā, ka mūs glābs kāds cits, taču mēs zinām, ka tas nav iespējams. Tādēļ valdība ir izvēlējusies otru iespēju — ievērot dzelžaini stingru taupības politiku. Tas arī nosaka 1996.gada valsts budžeta veidotāju nostādni. Pašreizējā situācija valstī ir tāda, ka, neko nemainot, katru dienu valsts budžeta deficīts pieaug vidēji par 1,5 miljoniem latu.

Izglītības un zinātnes ministrija bija izstrādājusi optimālāko budžeta projektu par 133 miljoniem latu. Savukārt sākotnēji valdības veidotais projekts bija 102 miljoni. Taču, ievērojot stingru ekonomiju un Finansu ministrijas priekšlikumus, tas tika samazināts līdz 98,5 miljoniem latu. Salīdzinot ar iepriekšējā gadā izglītībai un zinātnei atvēlētajiem 95 miljoniem un zinot, ka reālā inflācija šogad un arī turpmākajos gados būs 20 — 25 procentu apmērā, situācija ir ļoti saspringta. Ar to mums būs jārēķinās. Vienīgā cerība ir tā, ka valsts budžeta ieņēmumi šobrīd tiek noteikti pēc tā saucamās pesimistiskās prognozes. Valdības finansu eksperti valsts ieņēmumu varbūtēju palielināšanos sola ne ātrāk kā šī gada trešajā, ceturtajā ceturksnī. Gada sākumā situācija valsts ieņēmumu jomā būs ļoti bēdīga. Turpretim, ja pesimistisko prognozi aizstās optimistiskā prognoze, tad valdība plāno, ka kopējā rezerve būs līdz 40 miljoniem latu, un to tērēs nevis stihiski, bet jau sākumā paredzot konkrētu budžeta rezervi katrai ministrijai. Izglītības un zinātnes ministrijai tā varētu būt 10 miljoni latu, kas tiktu izlietoti konkrētiem mērķiem, piemēram, studiju kreditēšanai un citu programmu attīstībai. Mūsuprāt, turpmāk, veidojot budžetu, būtu ejams cits ceļš, proti, līdzekļi ir jāiedala nevis ministrijām, bet gan nozarēm. Tas būtu ieviešams, izstrādājot jau 1997.gada budžetu. Tāda nostādne ļautu taupīt līdzekļus un nodrošinātu to pareizāku sadali. Šobrīd liela daļa līdzekļu tiek tērēta algām un pārāk maz atliek nozaru attīstībai. Piemēram, ja Izglītības un zinātnes ministrijai mazāk par vienu procentu no budžeta atliek mācību līdzekļiem un mācību grāmatām, tad, labākajā gadījumā, var runāt vienīgi par “braukšanu uz vietas, nevis uz priekšu”.

Vēl viena būtiska lieta, ko mēs pārrunājām ar Ministru prezidentu Andri Šķēli, ir jautājums par izglītības finansēšanas jautājumu noregulēšanu starp valdību un pašvaldību. Daudzās pašvaldību uzturētās mācību iestādēs pedagogiem joprojām algas maksā valsts. Ministru prezidents atbalstīja viedokli, ka maksimāli īsā laikā šajās mācību iestādēs strādājošiem pedagogiem algas jāsāk maksāt no pašvaldību kases. Protams, te veicams nopietns darbs, un pirmām kārtām jāizstrādā finansējums, rēķinot uz vienu audzēkni viena līmeņa un profila mācību iestādēs, lai nauda, ko saņemtu pašvaldības pārziņā esošā mācību iestāde, būtu ļoti konkrēta. Pie šī jautājuma jāstrādā aktīvi, lai šādas izmaiņas varētu ieviest jau ar 1.septembri. Tas būtu viens no valsts līdzekļu taupīšanas avotiem.

Detalizētāk par izglītības budžeta projektu 1996.gadam pastāstīja Jānis Gaigals:

— Visu laiku ir pastāvējusi problēma —, no vienas puses, ir Izglītības un zinātnes ministrijas budžets, no otras puses, — ne viss, kas saistās ar izglītību un zinātni, ir šīs ministrijas pakļautībā. Piemēram, profesionālās izglītības iestādes ir vēl četru citu ministriju pakļautībā, augstākās mācību iestādes — septiņu ministriju pakļautībā. Un, ja valdības līmenī risina kādus budžeta jautājumus, tad ir sarežģīti orientēties budžeta sadalē. Mums ir arī tādas jomas un funkcijas, kas, vadoties pēc pēc starptautiskiem klasifikatoriem, vairs neatbilst izglītības jomai. Piemēram, gan pirmsskolas iestādes, gan sporta pārvalde, gan profesionālais un amatieru sports, arī Dabas muzejs, bibliotēka, Botāniskais dārzs un daudz kas vēl. No pagājušā gada budžeta — 95,3 miljoniem latu — tas veidoja 10,8 miljonus latu. Citu ministriju finansējums izglītībā pagājušajā gadā bija 14,9 miljoni latu, augstākā izglītībā — 8 miljoni. Savukārt pašvaldības bija ieguldījušas 48,3 miljonus latu izglītībā un 8,3 miljonus latu — pirmsskolu iestādēs.

Mūsu piedāvātais 1996.gada budžeta risinājums kardināli atšķiras no iepriekšējo gadu budžetu sastādīšanas shēmas. Kā principu mēs izvirzām nosacījumu, ka izglītība mūsu valstī jāvērtē kā viena no valsts pamatfunkcijām. Te es gribētu pieminēt Vācijas pieredzi. Nesen, tiekoties ar Bavārijas valdības pārstāvjiem, mēs jautājām, kā gan Bavārijai pēdējo 40 gadu laikā no provinciālas, agrāras Vācijas nomales ir izdevies kļūt par ekonomiski visspēcīgāko Vācijas federālo zemi. Un viņi bez politiskās stabilitātes minēja vēl trīs faktorus: transportu, infrastruktūru un izglītību. Tās bija prioritātes, kurās tika ieguldīta valsts nauda. Visā pasaulē viens no galvenajiem kritērijiem, kas atspoguļo valdības attieksmi pret izglītību, ir iekšzemes kopprodukta daļa procentos, kas tiek investēta izglītībā. Eiropā tā ir robežās no 5,4 līdz 7,3 procentiem.

1995.gadā Latvijā šis rādītājs bija apmēram 5,3 līdz 5,5 procenti. Spriežot pēc šiem skaitļiem, aizvadītais gads izglītībai nav bijis nemaz tik slikts. Valsts budžeta daļa bija 3,4 procenti no iekšzemes kopprodukta (Francijā — 4,3%).

Mēs šos rādītājus noteicām arī 1996.gada budžeta projektam. Ja gribam izglītībai saglabāt 5,5 procentus no iekšzemes kopprodukta, tad valsts budžetā izglītībai būtu jāparedz 120 miljoni latu. Šāda summa ir vajadzīga, lai izglītības sistēmu noturētu tādā līmenī, kādā tā ir pašreiz. Finansu ministrijas priekšlikumos, kas izskanēja 2.janvārī, izglītībai paredzēts atvēlēt 102 miljonus latu. Šie cipari kopumā rāda valdības un valsts attieksmi pret vienu no savām prioritārajām jomām — izglītību un zinātni. Šo jomu ļoti nopietni vērtē Eiropas Savienība un sniedz lielu atbalstu Latvijai. Mēs saprotam, ka valsts ir milzīgos parādos, budžeta deficīts vien ir 60 miljoni latu. Taču ir pilnīgi skaidrs, ja netiek palielināta budžeta projektā paredzētā daļa izglītībai, augstākajai izglītībai un zinātnei, tad neiztikt bez radikālām izmaiņām izglītības sistēmas uzbūves struktūrā un tās finansējumā. Lai izglītības sistēma nezaudētu līdzšinējās iestrādes, nemaz nerunājot par attīstību, ir vajadzīgi šie 120 miljoni latu. No šī viedokļa raugoties, iepriekšējais gads nebija nemaz tik slikts. Pagājušā gada decembrī vairs nebija vērojama kvalificētu skolotāju aizplūšana no skolām. Tas ir ļoti pozitīvs fakts. Šobrīd ir apstājusies arī tādu skolotāju aiziešana no skolām, kuriem ir augstākā izglītība. Un iemesls ir tas, ka, neraugoties uz saspringto valsts budžeta stāvokli, izdevās īstenot pedagoģisko darbinieku algu reformu. Tas nozīmē, ka mēs nedrīkstam pārtraukt tās reformas, kas skolās un visā izglītības sistēmā notur mūsu pedagoģisko darbinieku kodolu. Tātad nedrīkstam apturēt skolotāju algu reformas otro posmu, proti, jānovērtē skolotāju darba kvalitāte. Taču par visu detalizēti varēsim spriest tikai pēc valsts budžeta galīgā varianta apstiprināšanas.

Turpinājumā par augstākās izglītības un zinātnes finansējuma problēmām runāja profesors Pēteris Cimdiņš:

— Pirmais jautājums, uz kuru man nākas atbildēt arī pašam sev, ir tāds: vai tik saspringtā valsts budžeta situācijā bija vajadzīgs augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs. Esmu sapratis, ka augstākajai izglītībai un zinātnei ir jāattīstās un jāmainās tikpat strauji, kā mainījusies pati valsts pēdējo piecu gadu laikā. Tāpēc uzskatu, ka šāds amats ministrijā bija vajadzīgs. Savā laikā tāda bija arī Latvijas Zinātnes padomes vēlme, — lai augstākās izglītības un zinātnes jautājumus risinātu cilvēki, kas ir dialogā ar šīm sfērām. Tāda bija mana atbilde pašam sev.

Tagad par budžeta situāciju valstī. Tie skaitļi, kas raksturo valsts attieksmi pret augstāko izglītību un zinātni, ir visiem zināmi, proti, 1 procents no iekšzemes kopprodukta augstākajai izglītībai un 0,5 procenti zinātnei (optimālais variants) un arī optimistiskākā variantā — 1,5 procenti augstākajai izglītība un 1 procents zinātnei. Tas, kā redzams, šogad vēl nebūs iespējams. Tātad mans, valsts ministra, pienākums būs prast ar šiem ierobežotajiem līdzekļiem vadīt nozaru attīstību un saglabāt potenciālu, kas šobrīd ir šajās jomās. Nāksies sakārtot visu budžeta līdzekļus tērējošo struktūru darbību, izstrādāt normatīvus, lai efektīvāk tērētu ierobežotos līdzekļus un nodrošinātu iespējamo attīstību. Ja skata zinātni un augstāko izglītību mūsu ministrijas darba kontekstā, tad tās veido augstāko posmu. Pamats ir vispārējā izglītība, vidējā izglītība un profesionālā izglītība. Ja šis pamats būs stabils, tad, loģiski, ka attīstīsies arī augstākā izglītība un zinātne. Ja šis pamats nav stabils, turklāt tur atrodas sociāli visnenodrošinātākā sabiedrības daļa — jaunatne, ministrijai jāspēj darbs organizēt tā, lai netiktu apdraudētas jaunatnes izglītošanās iespējas.

Mēs jau runājam par Latvijas izglītības sistēmas integrāciju Eiropā, taču paši vēl nespējam vienoties, kā savstarpēji integrēties, lai strādātu efektīvāk un kvalitatīvāk, respektīvi, kā agrāk patstāvīgi funkcionējušie pētniecības institūti efektīvi varētu iesaistīties augstākās izglītības sistēmā, lai tur notiekošie pētījumi būtu nodrošināti ar kvalitatīvu pētnieku sastāvu un materiālo bāzi.

Saglabājot pētījumu un izglītošanās brīvību, kas pašlaik ir definēta augstskolu satversmēs un Latvijas Zinātnes padomes nolikumā, Latvijas Izglītības un zinātnes ministrija neiejauksies šo brīvību īstenošanā. Saturs un forma paliks pašu augstskolu un zinātnieku pārziņā, bet ceļš, kā šīs brīvības īstenot ierobežotos finansējuma apstākļos, būs jāizvēlas sadarbībā ar ministriju. Pirmais solis būs normatīvu izstrāde, kāda varētu būt studentu un profesoru skaita attiecība, cik kvadrātmetru telpas uz katru zinātnieku vai studentu būtu nepieciešams un tā tālāk. Kad šie normatīvi būs saskaņoti, reformas tiks realizētas. Tas varētu sākties jau pēc Lieldienām.

Pēc tam ministri atbildēja uz žurnālistu jautājumiem.

Jautājums

(“LV” korespondents): — Deklarācijā par Ministru kabineta darbu minēts, ka līdzekļi pedagogu un pasniedzēju algām daļēji rodami, pārkārtojot Izglītības un zinātnes ministrijas sistēmu. Kādi pārkārtojumi ir paredzami tuvākajā laikā?

Jānis Gaigals:

— Mēs jau esam uzsvēruši, ka var būt runa vienīgi par ministrijas institūciju darba kvalitātes uzlabošanu. Tas nav ekonomiskas dabas jautājums. Pat ja likvidētu visu Izglītības un zinātnes ministriju, pedagogu darba algas varētu palielināt tikai par 32 santīmiem. Šis deklarācijas punkts attiecināms vienīgi uz darbinieku darba kvalitātes palielināšanu, nevis uz darbinieku skaita samazināšanu. Arī Ministru prezidents Andris Šķēle uzskata, ka reformas nedrīkst apturēt.

Jautājums:

— Vai šādos budžeta deficīta apstākļos studiju kreditēšana nekļūs par mazsvarīgu jautājumu?

Māris Grīnblats:

— Neviena no politiskajām partijām valdībā nav izteikusies, ka uzskatītu studiju kreditēšanu par mazsvarīgu. Vienīgi Finansu ministrijas pārstāvji izteica šaubas, ka šī ir visai nenoteikti izlietojama nauda. Tieši pretēji — tie ir divi miljoni, un tas ir ļoti konkrēts ieguldījums Latvijas izglītībā.

Jānis Gaigals:

— Tas, protams, ir ieguldījums izglītībā, taču tas ir ieguldījums arī Latvijas tautsaimniecībā. Pat ja šie līdzekļi netiks atmaksāti, valsts būs nodrošināta ar nepieciešamajiem speciālistiem noteiktās tautsaimniecības nozarēs. Šie divi miljoni patiesībā nav vis investīcijas izglītībā, bet gan tautsaimniecībā.

Pēteris Cimdiņš:

— Labvēlīga finansējuma apstākļos studiju kreditēšanu gribam uzsākt jau pirms nākošā mācību gada.

Jautājums:

— Valdības deklarācija paredz arī pilnu valsts finansējumu pedagogu algām tajās akreditētajās privātajās mācību iestādēs, kas pilda obligātās pamatizglītības valsts pasūtījumu. Vai tas tiks īstenots jau šogad?

Māris Grīnblats:

— Kad būs zināmi galīgie budžeta skaitļi, ministrija varēs sākt sadali. Pašreizējā situācijā šī summa privātskolām var būt diezgan niecīga vai pat tuvu nullei.

Jānis Gaigals:

— Šobrīd var būt runa vienīgi par principiem. Ja kāda no skolām izpilda akreditācijas prasības, tad vienalga, vai tā ir valsts vai privātā skola, tai ir jāsaņem normatīvos paredzētais finansējums, jo apmācīts taču tiek šīs valsts pilsonis un tiek izpildīts valsts pasūtījums.

Ministri atbildēja vēl uz daudziem citiem jautājumiem, kas skāra gan mazo skolu problēmas, gan skolu autobusu sistēmas ieviešanu laukos, gan izglītības attīstības vispārējās perspektīvas Latvijā.

Vairis Ozols,

“LV” iekšpolitikas redaktors

“LV” redakcijas rīcībā ir saistoša statistika par stāvokli Latvijas izglītībā. Par to — nākamajās reizēs.