Tik dažādie pašsajūtas pašvērtējumi

Mūsu veselības aprūpe dzīves apstākļu pētījumā

Prof. Oļģerts Krastiņš - "Latvijas Vēstnesim"

Mediķi mēdz teikt, ka pacienta objektīvo veselības stāvokli var noteikt tikai ārsts. Taču pašreizējos apstākļos ārsts tiekas ar pacientu gandrīz vai tikai tad, kad pacients pats ir konstatējis saslimšanu vai veselības traucējumu un ierodas pie ārsta vai to izsauc pie sevis. Veselu cilvēku profilaktiskas medicīniskas pārbaudes pagaidām maz izplatītas, un, ja tās notiek, tad vēršoties pret ierobežotu slimību loku. Tātad ārstēšana gandrīz vienmēr sākas ar slimnieka pašvērtējumu.

Pacienta pieredze ar profilaksi

Sāksim ar dažiem fragmentiem no kāda mana drauga dzīvesstāsta. Sauksim viņu par Kārli.

Pirmo nopietno profilaktisko pārbaudi Kārlis piedzīvoja tad, kad bija jāizšķir, vai viņš ir vai nav derīgs karadienestam. Komisija uz vietas nespēja to izlemt un ielika viņu uz nedēļu slimnīcā. Tur nu analīzes ņēma katru dienu, asinsspiedienu un citu izmērāmo mērīja trīsreiz dienā - īsi sakot, pārbaude atbilstoši tā laika iespējām bija nopietna. Pēc visa tā slēdziens joprojām bija izvairīgs: nederīgs miera laikā, ierobežoti derīgs (3. grupa) kara laikā. Nekādu ārstēšanu nenozīmēja.

Otru tādu pārbaudi Kārlis piedzīvoja apmēram pēc trīsdesmit gadiem, kad kādu laiku ieņēma amatu, kas deva iespēju ārstēties tā sauktajā specpoliklīnikā. Tur ārsti nebija pārslogoti un profilaksei pievērsa lielu vērību. Atkal Kārli aizsūtīja izmeklēšanai uz slimnīcu, atkal analizēja un mērīja, šoreiz vēl pamatīgāk. Rezultātu formulēja ar garu latīņu vārdu, kurš vienkāršotā valodā skanētu: "mēdz būt tā un atkal šitā". Turpmākajā ārstēšanā gan tajā, gan vēlāk citās poliklīnikās arvien lielāku vērību pievērsa viņa stāstījumam un daži ārsti pat rakstīja zāles "pēc pieprasījuma".

Arī no savas pieredzes un citu pazīstamu cilvēku stāstījuma varu vērtēt, ka ārsti ātri un gandrīz vienmēr pareizi nosaka infekciju slimības un slimības, kuras rada izmaiņas kādā orgānā ar stabilu tā funkciju izmaiņu. Tad arī nozīmē efektīvu ārstēšanu. Sarežģītāk ir ar t.s. funkcionālajām slimībām, kad "vainīgais" orgāns nav izmainījies, bet darbojas ar traucējumiem, kuri visbiežāk mēdz mainīties, dažreiz robežās no pilnīgas normas līdz nopietnām novirzēm. Īpaši raksturīgi tas ir nervu sistēmas slimībām. Nezinu, kā specializētajās slimnīcās, bet ambulatorisko ārstu kabinetos šādu slimību diagnosticēšanā un ārstēšanā arī mūsdienās liela loma ir pacienta stāstījumam. Arī zāles nereti jāpiemeklē pēc "veiksmju un kļūdu" metodes. Pacientam ir jābūt ļoti vērīgam un par saviem vērojumiem jāinformē ārsts.

Tāpat laikam būs ar profilaksi. Daudzos gadījumos ārsts ātrāk nekā pacients pamanīs agrīnā stadijā sākušos tuberkulozi, ļaundabīgu audzēju, organisku sirdskaiti un daudz citu slimību, kuru sarakstu var mēģināt sastādīt tikai mediķi. Tam arī profilaktiskajās apskatēs pievērš vērību. Pārējo slimību sākums jāpamana pacientam pašam.

Kā savu veselību vērtē vairākums

Kad esam izteikuši dažas domas par ārstu vērtējumu un slimnieku pašvērtējumu lomu ārstēšanas procesā un konstatējuši, ka arī pašvērtējumiem ir liela nozīme, varam palūkoties, kā savu veselību vērtē Latvijas pieaugušie iedzīvotāji reprezentatīvā gadījumizlasē. Datu avots ir Centrālās statistikas pārvaldes un Norvēģijas Lietišķo sociālo pētījumu institūta kopīgi veiktais otrais dzīves apstākļu pētījums Latvijā 1999. gadā.

Pašvērtējumu deva 3044 respondenti - 18 gadu vecas un vecākas personas no visas Latvijas teritorijas (1. tabula).

Aptaujātie visbiežāk ir izvēlējušies jau tradicionālo, neitrālo pašvērtējumu, šajā gadījumā - veselība ir "apmierinoša", atbildes sinonīms aptaujā - "diezgan laba". Tā ir atbildējis gandrīz katrs otrais iedzīvotājs. Pozitīvo un negatīvo atbilžu starpība šoreiz ar nelielu pārsvaru nosveras uz pozitīvo pusi. Savu veselību iedzīvotāji vērtē atzinīgāk nekā materiālo stāvokli, kur nu jau vairākus gadus dominē negatīvi konjunktūras saldo. Veselības pašvērtējumi pa dažādām iedzīvotāju grupām ir krasi atšķirīgi, kas ļauj noteikt veselības riska grupas, kuru pārstāvji vispirms būtu jāaicina uz profilaktiskām veselības pārbaudēm.

Savu veselību ievērojami sliktāk vērtē sievietes nekā vīrieši. Vīriešiem veselības pašvērtējumu konjunktūras saldo sasniedz plus 14 procentu punktus, bet sievietēm tas ir negatīvs - 8 punkti. Zināmā mērā to izskaidro lielāks sieviešu īpatsvars pēcpensionēšanās vecuma grupās. Tomēr arī visplašākajā pusmūža grupā 25-49 gadu vecumā, kur pašvērtējumu konjunktūras saldo abiem dzimumiem ir pozitīvs, vīriešiem tas ir daudz izteiktāks nekā sievietēm: 32 procentu punkti pret 13 punktiem. Vai nu sievietes ir daudz prasīgākas pret savu veselību, vai samērā izplatītas ir specifiskas sieviešu slimības, kas vīriešiem vai nu nemaz nav iespējamas, vai nav raksturīgas. Šādās detaļās aptauja nav iedziļinājusies. Pētījuma veicēji vienīgi atzīmē, ka aptaujāto objektīvais veselības stāvoklis var atšķirties no subjektīvi novērtētā.

Veselības pašvērtējumi krasi pasliktinās, augot vecumam. Jau pirmspensijas un pensionēšanās vecumā tiklab sievietēm, kā vīriešiem slikti savas veselības pašvērtējumi ir sastopami daudz biežāk nekā labi. Tomēr konjunktūras saldo atkal sliktāks ir sievietēm. Vēl sliktāka veselība ir 65 gadus vecām un vecākām personām. Citi pētījumi parāda, ka pensijas vecuma iedzīvotāji ir spiesti izdot daudz lielākas naudas summas par ārstēšanu un zālēm nekā gados jaunāki. Tas ir jāņem vērā, nosakot kontingentu, kura veselība visvairāk apdraudēta, kā arī mēģinot diferencēt dažādos iztikas minimumu normatīvus.

Pilsētnieku un laucinieku savas veselības pašvērtējumu sadalījums ir stipri līdzīgs. Tomēr šajā gadījumā īpaši būtu jāņem vērā, ka objektīvais un subjektīvais veselības stāvoklis var atšķirties. Jau no vēstures ir zināma laucinieku pieticība, vieglāko kaišu ignorēšana un izdzīvošanas sīkstums.

Latvijā dzīvojošie krievu tautības iedzīvotāji savu veselību vērtē nedaudz sliktāk nekā latvieši un citu tautību iedzīvotāji. Par labu vai ļoti labu savu veselību ir atzinuši 29% latviešu un 23% krievu. Pētījuma izpildītāji atzīmē, ka arī Krievijā krievu veselības pašnovērtējumi ir zemāki nekā citām tur dzīvojošām tautībām.

Arī ģimenes stāvoklis (dzīvo kopā ar partneri vai bez partnera) nav ievērojami ietekmējis aptaujāto veselības pašvērtējumus. Tie, kuri dzīvo kopā ar partneri, biežāk ir izvēlējušies savas veselības apmierinošu pašvērtējumu, bet to, kuriem partneru nav, vērtējumi polarizējas. Varētu būt, ka tas ir saistīts ar šīs grupas polarizāciju pēc vecuma. No vienas puses, tajā ir jauni cilvēki, kuri vēl nav nodibinājuši ģimeni, un viņu vairākumam veselība ir laba vai ļoti laba. No otras puses, šajā grupā nonāk daudz vecu cilvēku, kuri partneri jau zaudējuši vai veselības stāvokļa dēļ tiem partnera nav bijis. Skaidrs, ka viņi savu veselību vērtē kritiski.

Visa līdz šim minētā noslāņošanās pēc veselības galvenokārt ir dabas radīta, un mums grūti tur ko mainīt un ietekmēt.

Daudz sāpīgāk ir skatīties uz datiem, kas rāda veselības pašvērtējumu atkarību no materiālās labklājības līmeņa. Kā redzams 1. tabulā, pozitīvs savas veselības stāvokļa pašvērtējumu saldo ir tikai augstākajā, piektajā, ienākumu kvintiļgrupā, kas nodrošina nelielu pozitīvu saldo arī valstī kopumā. Visās četrās zemākajās ienākumu kvintiļgrupās veselības pašvērtējumu konjuktūras saldo ir negatīvs, sevišķi centrālajā grupā, kurā tradicionāli nonāk daudz pensionāru. Var secināt, ka labklājība un veselība ir diezgan cieši saistītas dzīves apstākļu sastāvdaļas, sevišķi to negatīvajās izpausmēs: nabadzības un sliktas veselības izjūtas ir nesaraujami saistītas. Būtiski uzlabot iedzīvotāju veselību statistikas izpratnē varēs tikai tad, ja būtiski tiks ierobežota nabadzība un dažādi priekšnabadzības stāvokļi (draudi iztiesāt no mājokļa u.tml.).

Pētījums ir parādījis, ka, pieaugot iedzīvotāju izglītības līmenim, viņi savu veselību vērtē kā labāku. Cēloņsakarību ķēde šeit var būt dažāda. Augstāka izglītība ļauj labāk apzināt savu veselību, par to rūpēties un saglabāt. Augstāka izglītība ļauj uzlabot savu materiālo stāvokli, un, kā redzējām iepriekš, tas cieši saistīts ar veselību. Var būt arī pretēja cēloņsakarību ķēde. Lai iegūtu labu izglītību, īpaši augstāko, ir jābūt vismaz apmierinošai veselībai. Ar sliktu veselību visiem iestājkonkursiem un sesijām cauri izlauzties spēs tikai ļoti talantīgs cilvēks. Vidēji spējīgie paliks pusceļā.

Latvijas iedzīvotāju savas veselības pašvērtējumu sadalījums 1999.gadā, salīdzinot ar pirmo dzīves apstākļu pētījumu, kas notika 1994.gadā, ir mainījies maz. Līdzīgus rezultātus ir devuši arī citi ierobežotāki pētījumi.

No kā atsakās visbiežāk

Ja cilvēks savu veselību ir novērtējis kā sliktu vai konstatējis saslimšanu, viņam ir jāizlemj, vai doties pie ārsta (to izsaukt uz māju) vai mēģināt iztikt ar pašārstēšanos. Lēmumu izšķir ne vien cilvēka attieksme pret savu veselību, bet mūsdienās lielā mērā arī maksātspēja (ir vai nav iegādāta apdrošināšanas polise, ir vai nav nauda tiešai pakalpojuma samaksai). Vissāpīgāk ir tad, ja ārsts jau ir noteicis diagnozi, ieteicis to ārstēt slimnīcā, varbūt izdarīt operāciju vai kādu citu dārgāku procedūru, bet slimnieks ierobežotas maksātspējas dēļ to nevar atļauties. Dažreiz mazāk pārdzīvo pats par sevi, bet smagāk, ja nevar atļauties ārstēt bērnu, māti, dzīvesbiedru. Tad nav tālu līdz sociālai depresijai.

Lai noskaidrotu, cik lielai iedzīvotāju daļai zemas maksātspējas dēļ nākas atteikties no nepieciešamajiem medicīniskajiem pakalpojumiem, 1999.gada dzīves apstākļu pētījumā ievāca atbildes uz jautājumu: "Vai pēdējo 12 mēnešu laikā jums ir nācies atteikties no kāda no pieciem turpmāk minētajiem ārstēšanas veidiem?" (skat.2. tabulas aiļu virsrakstus).

Žēl, ka nav bijis jautājumu par iespējām iegādāties zāles un higiēnas piederumus, tajā skaitā - vispiemērotākās zāles. Vai ir vajadzējis lietot mazāk efektīvus aizvietotājus tikai tādēļ , ka tie ir lētāki?

Diezgan pārprotams ir jautājums par vizīti pie ļoti laba ārsta. Tas droši vien ir pārņemts no kādām ārzemēs izstrādātām un tur piemērotām anketām. Pie mums noskaidrot, kurš ir ļoti labs ārsts, ir grūti. Vairums ir apmierināti ar savu ģimenes ārstu. Ja ne, ir iespēja izvēlēties citu. Kurš būtu tas labākais? Varbūt tas, kuram ir zinātniskais grāds? Tas varētu būt labākais, ja pamatdiagnoze jau noteikta, tikai nepieciešams to precizēt un nozīmēt neparasti sarežģītu ārstēšanu. Zinātnieki parasti ir ļoti specializējušies. Ja ir jāsāk ar slimības pamatdiagnozes noteikšanu un tā ir sarežģīta, tad drošāku rezultātu sola nevis viens ļoti labs ārsts, bet izmeklēšana slimnīcā, kur ir iespējams ārstu konsilijs un pat vairāku dažādu speciālistu pieaicināšana.

Novērtējot iegūtos rezultātus, var secināt, ka visbiežāk cilvēki ir spiesti atteikties no zobu labošanas un zobu protēžu izgatavošanas - katrs otrais, trešais, kam tas būtu vajadzīgs, jo gandrīz visi tie ir dārgi maksas pakalpojumi. Katrs desmitais trūkuma dēļ ir spiests atteikties no ilgstošas ārstēšanās slimnīcā. Retāki ir gadījumi, kad slimnieki atsakās no ieteiktas operācijas, jo virkne ārsta nozīmētu operāciju ir bezmaksas.

Sievietes biežāk nekā vīrieši atsakās no visu minēto veidu ārstēšanas, vecāki cilvēki to dara biežāk nekā jaunie. Pārsteidz, ka virknē gadījumu pilsētnieki no ārstēšanas atsakās biežāk nekā laucinieki. Izskaidrojumi var būt dažādi. Pilsētnieki biežāk pie mazākiem simptomiem nosaka pašdiagnozi vai pirmo reizi aiziet pie ārsta un tad konstatē, ka turpmākā ārstēšana vairs nav pa kabatai. Laucinieki to visu var atstāt bez ievērības. Jārēķinās arī ar to, ka dziļās noslāņošanās rezultātā pilsētās veidojas ļoti nabadzīgu cilvēku slānis, kuru rocība var būt zemāka nekā vidēji lauku mazturīgo aprindās.

Krasa iedzīvotāju noslāņošanās pēc medicīnas pakalpojumu pieejamības seko noslāņošanās procesam pēc ienākumiem. Augstākajā labklājības kvintiļgrupā no ārstēšanās slimnīcā atsakās nepilni 5% iedzīvotāju, bet zemākajā - vairāk nekā 15%. Augstākajā labklājības kvintiļgrupā ar nelabotiem zobiem staigā ap 16% iedzīvotāju, zemākajā - gandrīz katrs otrais (plašāk skat. 2.tabulas beigu daļā).

Vērtējot pa demogrāfiskām grupām, visbiežāk no vajadzīgās ārstēšanas līdzekļu nepietiekamības dēļ atsakās vientuļie pensionāri, tomēr arī visās citās grupās skaitļi ir tik lieli, ka tos nedrīkst atstāt bez ievērības.

Vēl veselības aprūpes pieejamību nosaka aprūpes iestāžu attālums no dzīvesvietas un to pieejamība transporta un citu apstākļu dēļ. Šajā ziņā 26,5% iedzīvotāju bija ļoti apmierināti, 47,3% - diezgan apmierināti, 18,2% - diezgan neapmierināti, 6,1% - ļoti neapmierināti, bet 1,9% deva nenoteiktas atbildes. Laukos neapmierināto ir vairāk nekā pilsētās, kaut gan atšķirības varēja gaidīt vēl lielākas.

1.tabula

18 gadu vecu un vecāku iedzīvotāju sava veselības stāvokļa pašvērtējumi, procentos

Tabula sastādīta pēc "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999. gadā". - R.: CSP, 2000. - 119.-121.lpp.

2.tabula

Iedzīvotāju īpatsvars, kuriem pēdējo 12 mēnešu laikā ir nācies atteikties no nepieciešamajiem veselības aprūpes pakalpojumiem naudas trūkuma dēļ; procentos no 18 gadu vecu un vecāku iedzīvotāju skaita

Datu avots: "Dzīves apstākļu apsekojums Latvijā 1999.gadā" - R.: CSP, 2000. - 127., 128. lpp.