LZA Filozofijas un socioloģijas institūta direktore,

ZA korespondētājlocekle Maija Kūle:

Apzināsimies “Letoniku” kopsakarībās!

(— — —)

Manuprāt, viens no “Letonikas” trūkumiem patlaban ir tas, ka “Letonika” ir sadalīta pa Latvijas vēstures, etnogrāfijas, arheoloģijas, literatūrzinātnes, valodniecības, filozofijas, reliģijas vēstures un citām nozarēm. Tās savā ziņā ir spēcīgas un attīstītas nozares, taču līdz šim diemžēl nav meklējušas kopīgos, apvienojošos pamatus.

Iepazīstoties ar “Letonikas” projektiem, nākas secināt, ka tajos dominē vēsture, t.i., vēsture nevis kā nozare, bet kā nostādne. Vēsture kā dominējošā nostādne parādās gan literatūrzinātnieku ievirzē (uzrakstīsim jaunu latviešu literatūras vēsturi), gan valodnieku darbos (tiek uzsvērts diahroniskā aspekta svarīgums), gan filozofu darbos (ideju vēsture, reliģijas vēsture, mutvārdu vēsture) un, pats par sevi saprotams, vēsturnieku pētījumos. Es nebūt negribu apstrīdēt vēsturnieku talantus, nozīmību un darba spējas. Runa ir par kaut ko citu, proti, konceptuālām lietām. Mēs cenšamies paši sevi — kā latviešus, Latviju, latviskuma ideju — rast pagātnē, vēsturē. Kaut gan kopumā trūkst apzinātas, reflektētas integrācijas, bezapzinātajā, intuitīvi ideoloģiskajā līmenī šī kopība parādās — tā ir virzība uz vēsturiskumu.

Kas gan tur slikts? Protams, nekas, kamēr mēs atceramies, ka jebkura eksistence (cilvēka, tautas, nācijas, kultūras) pastāv trīs modos — pagātnē, tagadnē un nākotnē. Bet, kā atzīmē filozofi, šos modus apvienojošā dimensija ir tagadne. Jāprot dzīvot tagadnē un jācenšas to izprast, balstoties uz pagātnes atmiņu un nākotnes projekciju. Tieši tāds, manuprāt, varētu būt “Letonikas” pētījumu moto. Pagātnes pētījumi tagadnes un nākotnes dimensijās. Jāpiebilst, ka filozofi ne tikai runā par šīm nostādnēm, bet arī cenšas uzturēt dzīvu tagadnes dimensiju. Pēdējā laikā publicēti autoru kolektīvu darbi “Tagadnes izaicinājums” un “Mūžīgais un laicīgais” un M.Rubenes grāmata “No Tagadnes uz tagadni”. Jāpiebilst, ka runa pirmām kārtām nav par to, cik un kādus pētījumus par tagadnes problemātiku mēs radām, bet gan par tagadnīgu jeb mūsdienīgu domāšanu.

Mūsdienīga domāšana prasa modernas metodes un jaunas metodoloģijas. Pēc marksisma ļeņinisma bankrota Latvijas humanitārajās zinātnēs jautājums par to, uz kādu metodoloģiju pamatojas “Letonikas” pētījumi, kļūst arvien aktuālāks. Taču tam pievērš pārāk mazu uzmanību (šī jautājuma aktualitāti vēstures zinātnēs ir uzsvērusi I.Šneidere, tomēr lielu atsaucību tas pagaidām nav guvis).

Rietumeiropā vēstures izpētes metodoloģijā jau ir noticis lingvistiskais pavērsiens, savu ietekmi atstājusi Annāļu skola, taču pie mums saglabājas empīriski pozitīvistiskās vēstures izpētes tradīcijas, cerot atklāt tā saucamo pilnīgi objektīvo patiesību. Nezin kāpēc pastāv pārliecība, ka, pārstājot kalpot vienam varas diskursam (komunistiskajai ideoloģijai), mēs vairs nekad nebūsim iesaistīti kādā citā diskursā. Taču tā tas nebūt nav. Tāpēc jautājums par varas diskursa attiecībām ar zinātni un it īpaši vēstures pētījumiem ir tēma, kuru nevajadzētu apiet nekādos apstākļos, lai mēs paši varētu saprast, kādu zinātni radām.

Humanitāro zinātņu metodoloģijas jomā 20. gadsimtā Eiropā ir noticis daudz kas nozīmīgs. Vēlos minēt tādas humanitāro zinātņu metodoloģijas kā hermeneitiku, fenomenoloģiju, strukturālismu, kultūrsemiotiku, psihoanalīzi, Junga analītisko psiholoģiju, mācību par arhetipiem un simboliem. Daudzās no šīm metodoloģijām ir sintezējošais, apvienojošais skatījums.

Hermeneitika parāda, ka vēsture ir valoda un valoda ir vēsture, ko apvieno saprašana kā cilvēka eksistences izpausme. Hermeneitiskajā skatījumā integrācija jau būtiski ir notikusi, vajag to tikai aptvert, runājot par latviskuma tēmām. Taču pagaidām mūsu vēsturnieki nebūt negrib atzīt, ka tas, par ko viņi runā, ir dzīves objektivizāciju (tekstu, zīmju, pieminekļu) vēsture, tātad cilvēka dzīves izpausmju valodas vēsture. Taču pēc savas būtības valodnieki ir daudz tuvāki vēsturniekiem un otrādi, nekā tas izliekas mūsu Zinātņu akadēmijā.

Fenomenoloģiskā metode māca aprakstīt jēgpilnu, sintezējošu dzīves pasauli, kurā dominē nevis atsevišķi redzespunkti (kā mums — atsevišķu nozaru vēstures — kino, mākslas, teātra, zinātnes, sociāli politiskā utt.), bet gan idejas, tēli, metaforas simboli. Fenomenoloģija māca saskatīt vēstures tagadni. Kā precīzi atzīmē Ella Buceniece grāmatas “Ideju vēsture Latvijā” priekšvārdā: “Kultūras tradīcija nav statisks indentitātes jēdziens, tā ir kultūras un apziņas tapšana un noskaidrošana vienlaikus. To varētu saukt par mūsu gara tagadni. Sākums vienmēr sākas mūsos.”

Līdzīgu aspektu uzsver kultūrsemiotika. Cilvēka un tautas gara dzīvi nevajag uztvert tikai un vienīgi sadalītā veidā. Sadala un analizē zinātnieki, bet dzīve sintezē. Galu galā — ir vai nav viena latvieša tauta un tai kopīga kultūras vēsture? No filozofa viedokļa man diskusijas vērts liekas S.Cimermaņa un J.Stradiņa rakstā izteiktais viedoklis par latviešu etniskās vēstures un kultūras vēstures atdalīšanu. Vai patiešām metodoloģiski pareizi un iespējami būtu šīs sfēras tik ļoti atdalīt? Jāatzīmē, ka no filozofu viedokļa viens no sintezējošākajiem jēdzieniem ir “kultūra”, tāpēc varbūt vajadzētu atļaut šim konceptam izdarīt visu, ko vien tas spēj zinātņu integrācijas labad.

Iepriecina J.Kursītes pieteikums radīt jaunu daudzsējumu Latvijas kultūras vēsturi. Taču pirmajā uzmetumā diemžēl šīs integrējošās pieejas nebija — atkal Latvija sadalījās pa teātra, reliģijas, literatūras u.c. vēsturēm. Sarunā ar projekta autori vienojāmies, ka pētījums noteikti būtu jāvirza integratīvā aspektā, bet, lai to izdarītu, jāprot citādi paraudzīties uz kultūru veidojošajām struktūrām.

Vēl daži nozīmīgi moderno metodoloģiju koncepti ir simbols, paradigma, arhetips. It īpaši vajadzētu pievērst uzmanību pēdējam. K.G.Junga analītiskā psiholoģija atzīst, ka pastāv kolektīvās bezapzinātās struktūras, kuras viņš dēvē par arhetipiem. Tās raksturīgas visām tautām un laikmetiem. Jājautā, vai latviešu tauta ir izņēmums? Taču “Letonikas” programmā un humanitārajās zinātnēs kopumā mēs līdz zemapziņas slāņiem vēl neesam tikuši. Neviena nozare šādus pētījumus neparedz. Šķiet, ka te izpaužas psiholoģijas zinātnes trūkums Latvijā, kuru patlaban kompensē filozofu apceres un klasikas darbu tulkojumi par analītisko psiholoģiju, etnopsiholoģiju u.c. jautājumiem.

Pastāv vēl kāda LZA sēdēs nekad neapcerēta lieta, kurai es pēc ilgām pārdomām nolēmu pievērsties. Tas ir jautājums par humanitāro zinātņu, arī “Letonikas”, atbildību, aizstāvot zinātniskuma kritērijus mūsdienu sabiedrībā. Nevienam nav noslēpums, ka patlaban ārkārtīgi strauji uzplaukst māņticība, mistika, melnā maģija, astroloģija utt. Nav noslēpums, ka tā tas allaž ir bijis kultūras krīzes periodos jeb tā saucamajos juku laikos. Bet, cik vien es varu atcerēties kultūras vēsturi, zinātnes, īpaši filozofijas, gods allaž ir bijis pretoties šīm graujošajām tendencēm. Tāpēc mani ārkārtīgi izbrīna, cik mierīgi daudzi “Letoniku” pārstāvošie zinātnieki padodas māņticības vilnim, pat ja tas skar viņu darbības sfērā esošos pētījumus. Tepat mums līdzās sludina, ka kāds akmeņu krāvums ir maģiska enerģijas vieta, gandrīz vai marsiešu radīta, kaut gan arheologiem ir pilnīgi skaidrs, ka tie radušies, no lauka nolasot laukkopību traucējošos akmeņus. Situācijā, kad “Letonika” nestrādā ar semiotiskām metodēm, nešifrē simbolus, nelasa rakstu zīmes saskaņā ar modernām zinātniskām metodoloģijām, nenodarbojas ar bezapziņas struktūru pētījumiem, šo robu aizpilda māņticības pārņemti pašdarbnieki, kuros nupat jau klausās visa valsts. Kādā no saviem rakstiem “Katoļu Baznīcas Vēstnesī” es uzdevu līdzīgu jautājumu katoļu baznīcai, kas vēsturē allaž izcēlusies ar māņticības apkarošanu, bet tagad te — Latvijā — klusē tāpat kā zinātnieki. Vienīgo atsaucību uz manu rakstu negaidīti parādīja LZA astronomi, kas atnāca pie filozofiem un teica, ka beidzot kaut kas būtu jādara. Taču izrādījās, ka ar zinātniskuma aizstāvēšanas ideju zinātniekus aizraut ir ļoti grūti. Vai tas nav viens no traģiskākajiem “Letonikas” paradoksiem, kad, radot pilnvērtīgas un pamatotas zināšanas, neprotam nosargāt to vērtīgumu sabiedrības acīs?

“Letonikai” dzīves sparu var piedot tikai tās modernizācija. Filozofi nebūt negrib diktēt, kā tai būtu jānotiek. Par savu uzdevumu (līdzās to tēmu saturiskai izpētei, ko mēs varam dot “Letonikas” programmā) patlaban uzskatām nepieciešamību aktualizēt jautājumu par jaunām metodēm un metodoloģijām. Katrā zinātnes nozarē tas notiek citādi. Taču kopējā ievirze ir apzināties zinātnieka subjektivitātes lomu, faktorus, kas izriet no pētnieka iesaistības mūsdienu situācijā, varas diskursa, domāšanas paradigmas, lingvistiskās determinētības, pasaulizpratnes veida un tam atbilstošās filozofijas, uz kuru pamatojas mūsu priekšstati par to, ko un kā varam izpētīt.

Referāts ““Letonikas” integrācija un modernizācija” nolasīts Zinātņu akadēmijas 1995. gada 21. decembra sēdē “Filozofija un “Letonika”. Pārējie referāti — “LV” 5. janvāra numurā.