Latvijas Zinātņu vēstures asociācijas prezidents,
LZA viceprezidents prof. Jānis Stradiņš:
Ar atdzimšanas cerību
Pirms Latvijas puse nodod Baltijas valstu Zinātņu vēstures un filozofijas asociācijas vadību Lietuvai, ir jārezumē aizvadītās konferences darbs. No visām kopš 1958. gada notikušajām šī veida konferencēm šī ir bijusi tā visplašākā. Tās darbā reāli piedalījās vismaz 500 dalībnieku no 12 valstīm, tika nolasīti 193 referāti (pieteikti 216 referāti no 14 valstīm, kas publicēti konferences materiālu krājumos). Konference bija cienīgs forums, lai atzīmētu Latvijas Zinātņu akadēmijas 50 gadu pastāvēšanu, tās darbā piedalījās ļoti daudzi LZA locekļi (arī ārzemju locekļi), visdažādāko nozaru prominenti zinātnieki no Latvijas un ārzemēm. Varētu jau sacīt, ka tās bija “dzīres mēra laikā” brīdī, kad zinātne pieredz krīzi, kad tās prestižs un zinātnieku atalgojums ir krasi krities, taču tā bija arī atdzimšanas cerību konference, kad trīs dienas zinātnieki atkal jutās kā cilvēki, pārspriežot savas un Baltijas valstu zinātnes problēmas vispār, izjūtot samazināmies atsvešinātību, kura ienākusi mūsu dzīvē.
Konferences gaitā notika starptautisks simpozijs “Medicīnas vēsturnieki — profesionāļi un amatieri”, ļoti interesanta un stimulējoša apaļā galda diskusija par zinātni mazajās valstīs (3 stundas), 10 zinātņu nozaru sekciju sēdes, profesora Paula Stradiņa simtgades sarīkojums Medicīnas vēstures muzejā, 9 īpašas ekspozīcijas vairākos Rīgas muzejos. Neparasti plašas izvērtās lauksaimniecības sekcijas (pirmo reizi konferenču vēsturē) sēdes Fotogrāfijas muzejā.
Liela pateicība par konferences sarīkošanu pienākas docentiem Jānim Klētniekam, Jānim Štrauhmanim, Sigizmundam Timšānam, Ilgaram Grosvaldam, Kārlim Aronam, Arnim Vīksnam, Jurim Salakam un sekciju koordinatoriem, kas ar lielu entuziasmu nodrošināja gan materiālu izdošanu, gan visu pasākumu veiksmīgu norisi. Konferences rīkošanas gaitā izpaudās Latvijas Zinātņu akadēmijas, universitāšu, pētniecības institūtu, Medicīnas vēstures muzeja un Baltijas zinātņu vēstures asociācijas sadarbība.
1993. gada rudenī Baltijas valstu zinātņu vēstures asociācija kā vienots vesels tika uzņemta Starptautiskajā Zinātņu vēstures ūnijā un atskaite par šo konferenci tiks nosūtīta arī ūnijas ģenerālsekretāram prof. Aljē (Hallienx) Beļģijā, Lježā. Tas ir Baltijas valstu vienotības demonstrējums starptautiskā mērogā, kuru koordinē triju Baltijas valstu zinātņu akadēmijas.
Mēs ceram, ka Baltijas zinātņu vēstures konferenču tradīcija tiks turpināta, ka 1999. gadā Viļņā un Kauņā notiks nākamā konference par tēmu “Baltijas zinātne — no vēstures pieredzes uz zinātnes un augstākās izglītības reformu”. Grūtības šoreiz radīja valodu izvēle — prāva daļa konferences dalībnieku vēl neprot angļu valodu, vairums referātu (izņemot plenārsēdes) tika lasīti krieviski vai latviski, bet tas nav nekas ļauns, gan jau šo grūtību pārvarēsim. Ļaunāk ir tas, ka daudzos gadījumos konferences tematika tomēr bija pārāk sīka un lokāla, tēmas atkārtojās. Šoreiz tam bija attaisnojums, jo tika rezumēti LZA un daudzu Baltijas augstskolu zinātnisko kolektīvu un skolu darba rezultāti pēdējos gadu desmitos, taču jāraugās, lai nākamajās konferencēs būtu vairāk vispārinājumu un lai mūsu zinātne nekļūtu provinciāla. Patīkami bija noklausīties Helsinku universitātes profesora, LZA ārzemju locekļa Anto Leikolas plenārlekciju, kas būtībā sniedza somu kultūrvēstures prezentāciju saistībā ar Helsinku (Turku) universitātes attīstību, tāpat LZA goda locekļa Edgara Dunsdorfa (Melburna) vēstījumu sakarā ar Baltijas universitātes 50 gadu dibināšanas atceri (Vācijā).
Taču līdztekus universālām zinātņu konferencēm organizējamas arī šaurākas tematiskas konferences. Šajā ziņā ievērību pelna lauksaimniecības zinātnieku ierosme 1999. gadā rīkot konferenci “Gadsimtam aizejot” — par lauksaimniecības un mežu zinātnes attīstības XX gadsimta pieredzi Latvijā, tāpat konferences akceptētā doc. S. Timšāna ierosme 1997. gada rudenī rīkot konferenci “Sēlijas novada devums izglītībā, zinātnē, medicīnā un kultūrā” (ar lietuvju kolēģu piedalīšanos). Savukārt Latvijas medicīnas vēsturnieki paredz rīkot visu Baltijas jūras zemju medicīnas vēsturnieku konferenci, un būtībā viņu rīkotais simpozijs tāds bija jau šoreiz.
Turpināsies starptautisko krājumu “Acta Medico—Historica Rigensia” izdošana, diemžēl otrs krājums “Acta historiae scientiarum Baltica” laikam tuvākajos gados nevarēs iznākt līdzekļu trūkuma dēļ, taču šīs konferences galvenos referātus paredzēts izdot “Latvijas ZA Vēstis” īpašā numurā, kas veltīts LZA jubilejai.
Nebūs arī īpašas konferences rezolūcijas, taču galvenos tās ieteikumus un atzinumus centīsimies īstenot. To vidū ir Tautas dzīvā spēka pētīšanas institūta darbības atjaunošana, Zinātnes padomes finansiālais atbalsts Ķīmijas vēstures muzejam, grāmatas izdošana par Frīdrihu Canderu vācu valodā (ar viņa ģimenes locekļu atbalstu), triju Baltijas valstu zinātniecības pētījumu centra izveidošana, lauksaimniecības zinātnieka Jāņa Āboliņa 90. dzimšanas dienas atzīmēšana, piemiņas krājums izcilajam latviešu ķīmiķim prof. M.E. Straumanim viņa simtgadē (1988), Igaunijas Medicīnas vēsturnieku asociācijas darbības atjaunošana (ar Latvijas palīdzību), monogrāfiju sagatavošana par Baltijas valstu zinātņu vēsturi vispār, medicīnas, farmācijas, inženierzinātņu, ķīmijas vēsturi, akadēmisko mācībspēku un zinātnieku likteņu apzināšana, izcilā inženierzinātnieka Alfreda Vītola vārdā nosauktas LZA vārdbalvas iedibināšana vai RTU stipendijas iedibināšana par darbiem mehānikā un inženierzinātnēs, piemiņas plākšņu vai kapa pieminekļu uzstādīšana izciliem zinātniekiem (ķīmiķiem A. Ieviņam, M. E. Straumanim, matemātiķim E. Grinbergam u.c.), Baltijas valstu zinātņu vēsturnieku kopīgi projekti — par zinātnes pašreizējā stāvokļa izvērtējumu un strukturālās transformācijas ceļiem Baltijas valstīm, par triju Baltijas valstu nacionālo zinātnes un augstākās izglītības centru attīstību (triju valstu pieredzes salīdzinājums, kopīgā un atšķirīgā meklējumi, kas jau iezīmējās pēdējās dienas plenārlekcijā par triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju tapšanu un vēsturisko attīstību).
Bet galvenais — jāprot iesaistīt mūsu lokālās zinātnes problēmas Eiropas un pasaules zinātnes kontekstā, lai mēs nepaliktu stāvam izolēti, ārpus starptautiskās zinātnieku saimes.
Šī ir pēdējā zinātņu vēstures konference Rīgā, Latvijā šajā gadsimtā, šajā gadu tūkstotī, zināmā mērā — dramatiskās XX gadsimta vēstures rezumējums. Nākamreiz šeit tiksimies jau nākamajā gadu tūkstotī, varbūt 2004. gadā, varbūt citi. Bet pirms tam — uz redzēšanos Lietuvā, kur mūs gaidīs draugi un diskusijas. Ne jau “reņģu” vai “naftas” karos ir Baltijas valstu nākotne, bet dziļā, sirsnīgā sadarbībā, vispirms mūsu tautu un valstu intelektuālajā antantē, kurai sekas būs, mēs ceram, arī ekonomiska, politiska, tirdzniecības sadarbība kopējā ceļā uz vienotu Eiropu.
Noslēguma vārdi 18. Baltijas zinātņu vēstures konferencē, Latvijas Zinātņu akadēmijas Konferenču zālē 1996. gada 19. janvārī