Līdzdalībnieku un aculiecinieku tikšanās reizē

Pagājušās nedēļas nogalē, 19.janvārī, Latvijas Iekšlietu ministrijā bija organizēta 1991.gada janvāra barikāžu notikumiem veltīta svinīga atceres pēcpusdiena. Pasākumā piedalījās Valsts prezidents Guntis Ulmanis, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, iekšlietu ministrs Dainis Turlais, Ministru prezidenta biedrs, bijušais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers, IeM valsts sekretārs Andris Staris, iekšlietu ministra vietnieks Jānis Bāliņš, IeM parlamentārais sekretārs Jānis Straume, IeM Policijas departamenta priekšnieks Aldis Lieljuksis un citas amatpersonas. Atceres pēcpusdienas goda viesi bija to tālo un reizē tik tuvo dienu notikumu līdzdalībnieki un aculiecinieki. 1991.gada janvāra dienās nogalināto milicijas darbinieku atraitnes Natālija Gomanoviča un Svetlana Konoņenko, Iekšlietu ministrijas aizstāvji, policijas (toreiz milicijas) darbinieki Jānis Jasēvičs, Aļģis Simanavičs, Agris Kociņš, Māris Kļaviņš, Valērijs Markūns, Ugunsdzēsības un glābšanas dienesta departamenta darbinieki, ugunsdzēsēji Jānis Birznieks, Pēteris Rubcovs, Fjodors Sidorenko, Valsts prezidenta kancelejas Apžēlošanas dienesta vadītāja Rita Aksenoka, kas, strādājot prokuratūrā, izmeklēja 1991.gada janvāra notikumus, un citi.

Atklājot svinīgo atceres pēcpusdienu, Saeimas Aizsardzības un iekšlietu komisijas priekšsēdētājs, iekšlietu ministrs D.Turlais teica:

“Prezidenta kungs! Dāmas un kungi! Notiek tā, ka cilvēki mainās, mainās laiki un sociālie apstākļi, valsts sāk jaunu dzīvi... Un cilvēki atrodas šai jūklī, nereti aizmirstot par tiem, kas darbojās šīs vēstures veidošanā... Kopš 1991.gada janvāra notikumiem ir pagājuši pieci gadi.

Pieci gadi — tas ir mirklis valsts dzīvē. Kāds filozofs ir teicis: “Dzīve ir mirklis”. Bet ir nozīmīgi mirkļi, kas atstāj dziļu iespaidu uz visu cilvēka dzīvi. Tādēļ šai dienā mēs atceramies tos mirkļus un notikumus, kas pirms pieciem gadiem risinājās šeit — Iekšlietu ministrijā. Tiem cilvēkiem, kas tolaik bija šeit, Iekšlietu ministrijā, ir grūti teikt — tā ir pagātne. Jo viņiem 1991.gada janvāra liktenīgie notikumi joprojām ir tagadne.

Tā ir laba tradīcija, ka Iekšlietu ministrijas darbinieki katru gadu janvāra dienās vienmēr pulcējas kopā, lai ieskatītos viens otram acīs un teiktu — jā, tu esi tāds pats, tikpat pašaizliedzīgs kā tad, kad stāvēji man līdzās 1991.gada janvārī — vai arī lai pakratītu pirkstu un teiktu — skaties, brāl, neaizmirsti to dienu notikumus. Tas ir labi, tas attīra dvēseles. Šie ir garīguma, tīrības brīži.” Pēc tam ar klusuma brīdi tika godināti bojā gājušie.

Svinīgā pasākuma turpinājumā žurnālists Jānis Vahers lasīja fragmentus no savas pagaidām vēl nepublicētās grāmatas “Sitieni ar seju pa dūri”, kurā apkopotas liecības un versijas par 1991.gada janvāra dramatiskajiem notikumiem. Kara muzeja vadītāja S.Fleija atgādināja, ka “tie Bauskas miliči un citi IeM struktūru darbinieki, kas 1991.gada janvārī aizstāvēja Iekšlietu ministriju, bija ne tikai augsti profesionāli, viņu dvēselēs jau bija Latvijas valsts un nacionālā, patriotisma izjūta”. Viņa novēlēja, lai visiem jaunajiem policistiem, kas sāk savu darbu tiesību aizsardzības institūcijās būtu tā valstiskuma un nacionālā izjūta, kas 1991.gada janvārī bija Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem. Kara muzeja vadītāja pasniedza Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem un viņu ģimenēm muzeja ieejas kartes — brīvbiļetes.

Ministru prezidenta biedrs, bijušais iekšlietu ministrs Ziedonis Čevers atgādināja, ka mēs visi joprojām esam parādnieki 1991.gada janvāra notikumu varonīgajiem līdzdalībniekiem un viņu ģimenēm. Viņš izteica pārliecību, ka tiks atrisināts jautājums par Latvijas pilsonības piešķiršanu nogalināto milicijas darbinieku atraitnēm Natālijai Gomanovičai un Svetlanai Konoņenko. “Es noliecu galvu to cilvēku, milicijas darbinieku, priekšā, kas neraugoties uz savu tautību, līdz pēdējam brīdim izpildīja savu pienākumu pret Latvijas valsti, nenodot to,” sacīja Z.Čevers.

Pēc tam runu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis.

Pasākuma izskaņā tika pasniegti Iekšlietu ministrijas apbalvojumi 1991.gada janvārī nogalināto milicijas darbinieku atraitnēm Natālijai Gomanovičai un Svetlanai Konoņenko, Iekšlietu ministrijas aizstāvjiem, policijas darbiniekiem Jānim Jasēvičam, Aļģim Simanavičam, Valērijam Markūnam, ugunsdzēsējiem Jānim Birzniekam, Pēterim Rubcovam un Fjodoram Sidorenko.

Atceres pēcpusdienas noslēgumā Valsts prezidents un citi pasākuma dalībnieki nolika ziedus 1991.gada janvārī kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā, pie Brīvības pieminekļa, kā arī pie ieejas Iekšlietu ministrijā.

Kopš 1991.gada janvāra notikumiem ir pagājuši pieci gadi. Pieci gadi — tas ir mirklis valsts dzīvē. Kāds filozofs ir teicis: “Dzīve ir mirklis”. Bet ir nozīmīgi mirkļi, kas atstāj dziļu iespaidu uz visu cilvēka dzīvi. Tādēļ šai dienā mēs atceramies tos mirkļus un notikumus, kas pirms pieciem gadiem risinājās šeit — Iekšlietu ministrijā. Tiem cilvēkiem, kas tolaik bija šeit, Iekšlietu ministrijā, ir grūti teikt — tā ir pagātne. Jo viņiem 1991.gada janvāra liktenīgie notikumi joprojām ir tagadne.

Tā ir laba tradīcija, ka Iekšlietu ministrijas darbinieki katru gadu janvāra dienās vienmēr pulcējas kopā, lai ieskatītos viens otram acīs un teiktu — jā, tu esi tāds pats, tikpat pašaizliedzīgs kā tad, kad stāvēji man līdzās 1991.gada janvārī — vai arī lai pakratītu pirkstu un teiktu — skaties, brāl, neaizmirsti to dienu notikumus. Tas ir labi, tas attīra dvēseles. Šie ir garīguma, tīrības brīži.”

Pēc tam ar klusuma brīdi tika godināti bojā gājušie. Svinīgā pasākuma turpinājumā žurnālists Jānis Vahers lasīja fragmentus no savas pagaidām vēl nepublicētās grāmatas “Sitieni ar seju pa dūri”, kurā apkopotas liecības un versijas par 1991.gada janvāra dramatiskajiem notikumiem.

Pēc tam runu teica Valsts prezidents Guntis Ulmanis. Atceres pēcpusdienas noslēgumā Valsts prezidents un citi pasākuma dalībnieki nolika ziedus 1991.gada janvārī kritušo piemiņas vietās Bastejkalnā, pie Brīvības pieminekļa, kā arī pie ieejas Iekšlietu ministrijā.

Viesturs Avots,

“LV” nozares redaktors