Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna

1991. gada janvāra notikumu atceres pēcpusdienā

piektdien, 19. janvārī, Iekšlietu ministrijā

Virsnieku kungi!

Cienījamie klātesošie!

Es gribētu šo dienu nosaukt par atceres un atzinības dienu, jo šeit mijas gan prieks, gan bēdas, gan atzītais, gan neatzītais. Un nav nekādu šaubu, ka šīs dienas, kas bija pirms pieciem gadiem, ir Latvijas varonības dienas. Nav nekādu šaubu, ka tā bija politiska sazvērestība pret Baltijas valstīm, kas tika diriģēta no Maskavas un kuras mērķis bija panākt, lai Baltijas valstis nekad neiegūtu brīvību.

Joprojām šie notikumi ir dziļas neskaidrības, šaubu, atzīšanas un neatzīšanas tīti. Es vēroju jūs šodien zālē un jūtu jūsu sasprindzinājumu. Varbūt tikai retais ir vienaldzīgs. Bet katrā no jums dzīvo šie pieci gadi ar savu pieredzi, uztveri, zināšanām un pārliecību. Ar varu jau neko nevar izdarīt. Nevar ar varu svētkus svinēt, nevar ar varu izspiest arī atzīšanos un pārliecību. Un es ticu, ka pienāks brīdis, kad šī diena izkristalizēsies un tiks skatīta daudz plašākā kontekstā.

Pasaulē šo dienu uztver kā Latvijai ļoti traģisku, nozīmīgu un ļoti atbildīgu brīdi. Un nav nekādu šaubu, ka šodien valstī droši vien ir cilvēki, kas organizēja šo puču un kas gribēja, lai viss būtu otrādi. Un nav nekādu šaubu, ka šie varoņi, kas aizstāvēja valsti, to darīja pēc savas sirds pārliecības un pēc sava iekšējā aicinājuma, jo, lai kā mēs skatītos uz šo puču, tas bija viens milzīgs haoss, kura centrā bija uguns liesmas un cilvēku dzīvības. Es domāju, ka šodien nav neviena, kas varētu pilnībā attēlot šo puča shēmu un parādīt, kā tas viss īstenībā notika un kā tas varēja beigties.

Es saprotu, ka šeit, prezidijā, sēž cilvēki, kas par to ir atbildīgi, — gan Ministru kabinets, gan Iekšlietu ministrija, gan prezidents. Esmu pateicīgs Vahera kungam par viņa iniciatīvu, un, ja ir runa tikai par finansu jautājumu šīs grāmatas izdošanā, tad, Vahera kungs, atnāciet pie manis, lai apspriestu šo finansu jautājumu. Man nav nekādu šaubu, ka tad, ja ir grāmata, ir atmiņas, ir fakti un ir materiāli, tie jānodod atklātībai, grāmata ir jāizdod un tā ir jālasa.

Mēs nedrīkstam domāt tikai par pagātni, jo to visu atceramies savas nākotnes vārdā. Un ir svēta patiesība: mēs esam šodien tādi un darām to, pateicoties mūsu senčiem un tiem darbiem, ko ir darījuši mūsu tēvi. Un kādreiz nākamās paaudzes darīs to un plūks tos augļus, ko mēs būsim iesējuši un kopuši. Tā nu ir, ka jāatbild par tēviem un dēliem, jāatbild par paaudžu devumu, un tas ir ļoti būtiski.

Šajā situācijā ir svarīgi, lai politiski Latvija kļūtu arvien stiprāka un lai Latvija sasniegtu tādu stabilitātes posmu, kad šādi puči vairs nebūtu iespējami. Runājot šodien ar jums, es domāju, ka jūs esat tā mūsu sabiedrības daļa, kam jēdziens — upuru cilvēktiesības — ir pats augstākais.

Mēs parasti politikā runājam par cilvēktiesībām, bet jums šis jēdziens reducējas uz it kā daudz vienkāršāku patiesību — ir upuris un ir upura cilvēktiesības, un tās jums ir svētas neatkarīgi no partijiskās piederības, no tautības, no vecuma un daudz kā cita. Jo jūs esat tie, kas atbild, lai sabiedrībā būtu kārtība un lai sabiedrībā būtu uzticība. Es varbūt mazliet gribētu oponēt savam kolēģim Čevera kungam par to, ka vēl ir šaubas un vēl ir neuzticība. Nav šaubu attiecībā uz Iekšlietu ministriju un nav nekādu šaubu par tiem cilvēkiem, kas strādā Iekšlietu ministrijā.

Var būt tikai runa par to, kas ir jūsu iekšējā kompetence, jo kā jau katrā sistēmā viens dara darbu labāk, viens sliktāk, cits apzinīgāk, cits neapzinīgāk. Bet nav un nekad nebūs šaubu par sistēmu, kas atbild par to, lai cilvēks savā valstī justos drošs. Ar to es gribētu apliecināt savu klātbūtni un ar to es gribētu apliecināt arī savu attieksmi pret notikumiem, kas risinājās pirms pieciem gadiem.

Stāvoklis Eiropā un pasaulē šobrīd ir trauksmains. Ir Dienvidslāvija un ir Čečenija, un ir attieksme pret notikumiem, kuru mums bieži vien nāksies revidēt. Pirms dažām dienām Vācijā tika nodedzināta māja, un noziedznieki to izdarīja tā, lai būtu pēc iespējas lielāki cilvēku upuri. Vācijā šo notikumu uztver viennozīmīgi — nav vietas genocīdam pret cilvēku, nav vietas genocīdam pret tautību, pret personību.

Un, atrazdamies šo notikumu epicentrā, es domāju faktiski par vislielāko problēmu, kas Latvijai vēl ir priekšā un kas mums jāatrisina tuvāko gadu laikā. Par pilsoniskajām un nepilsoniskajām attiecībām, un par cilvēkiem, kas runā dažādās valodās un pārstāv dažādas tautas. Jo ir skaidrs — uz šīs zemes mēs atrodamies, un šai zemē mums vajadzēs arī kopīgi dzīvot.

Un nav vairs jēgas skaitīt, cik tūkstošu ir pareizo un cik nepareizo, bet ir jēga partijām, frakcijām, valdībai un Valsts prezidentam meklēt tādu mūsu valsts modeli, kas ļautu katram cilvēkam valstī atgūt pašcieņu un atgūt un godam nest savu cilvēcisko godu. Esmu pārliecināts, ka mēs esam tuvu šī jautājuma atrisinājumam, un tas varbūt ir viens no galvenajiem secinājumiem manām pārdomām par notikumiem pirms pieciem gadiem, un tas ir mūsu uzdevums tuvākajiem diviem trim gadiem.

Es gribētu šodien izteikt līdzjūtību visiem, kas cieta šī puča laikā, izteikt atzinību visiem, kas turēja ieroci rokā, kas spēja orientēties šai ļoti trauksmainajā brīdī un kas spēja dot atbalstu ne tikai sev, bet arī apkārtējiem.

Jo nav jau nekāda māksla sevi žēlot un attaisnot, ir māksla dot spēku, virzību un iedvesmu apkārtējiem, savai tautai un savai valstij. Sekmes jums un izturību jūsu ļoti grūtajā un smagajā darbā!