Pamatu cilvēki, diplomāti Grosvaldi

Dr.habil.hist., prof. Rihards Treijs — "Latvijas Vēstnesim"

Jāzepa Grosvalda darināts tēva portrets "Frīdrihs Grosvalds. Pēterpilī" 1915.g.

Diezin vai zvērinātais advokāts Fridrihs (arī Fridriķis) Grosvalds (1850–1924) pat sapņos būtu redzējis, ka viņš un viņa dēls Oļģerds (1884–1962) būs neatkarīgās Latvijas sūtņi un ka viņa kundze Marija (1857–1932), kā arī četri bērni no pieciem — Līna (1887–?), Jāzeps (1891–1920), Margrieta (1895–?), kā arī jau minētais Oļģerds — strādās jaunās brīvvalsts diplomātiskajā dienestā. Bet tā notika. Par diplomātu Grosvaldu ģimeni arī šis stāstījums.

Grosvalds seniors

Pasaulē nācis Valmieras apriņķa Šķirstiņu muižas dzirnavās, absolvējis Cēsu apriņķa skolu un Rīgas pilsētas ģimnāziju, jaunais vidzemnieks devās uz Atraitnes dēla sapņu pilsētu Pēterpili, kur universitātē ieguva jurista diplomu un zelta medaļu. Tas pavēra iespēju trīs gadus nostrādāt prestižajā Krievijas Tieslietu ministrijā turpat, impērijas galvaspilsētā. Taču par visu tuvāka Fridriham bija Latvija, un 1878.gadā viņš atgriezās dzimtenē, lai strādātu advokatūrā Rīgā.

Teicamu akadēmisko izglītību saņēmušajam juristam tomēr nepietika ar maizes darbu vien. Tā kā Latvijā tajā vai citā formā vēl turpinājās pirmā tautas atmoda, arī Grosvalds iesaistījas tajā. Jau 1879.gadā viņš kļuva par Rīgas Latviešu biedrības (RLB) runasvīru, bet 1885.gadā popularitāti ieguvušo advokātu ievēlēja par biedrības priekšnieku. Šajā amatā Grosvalds sabija 34 (!) gadus.

Ar viņa vārdu bija saistītas vai visas RLB aktivitātes: Zinību komisijas darbība (pats priekšnieks arī bija tās loceklis), biedrības muzeja (1869) funkcionēšana, pirmās latviešu etnogrāfiskās izstādes sarīkošana (1896), Rīgā notikušā Krievijas 10.arheoloģijas kongresa organizēšana (1896), kurā Grosvalds nolasīja pārskatu par etnogrāfisko izstādi, Dziesmu svētku sarīkošana (1880, 1888, 1910) u.c. Jubilejas izdevumā "Rīgas latviešu biedrība sešos gadu desmitos" (R., 1928) Grosvalda darbība organizācijas vadītāja postenī vērtēta augstu (37.lpp.): "Nesavtīgi strādājot un biedrības labā upurus nesot, Grosvalds ieguva cieņu uz iekšu un uz āru (..). Viņš biedrību reprezentēja nevien ar savu nosvērto uzstāšanos, bet dažkārt arī ar saviem līdzekļiem. Uzticību un labvēlību, ko viņš baudīja personīgi, Grosvalds labprāt izlietoja par labu latviešu vispārējiem centieniem."

Grosvalds bija konservatīvu uzskatu politiķis. Kā tādu viņu 1901. gadā ievēlēja Rīgas pilsētas domē un 1906.gadā — cariskās Krievijas I Valsts domē. Tur Grosvalds izstrādāja jaunu Baltijas guberņu pagastu pašvaldības projektu, kas gan palika tikai uz papīra, jo pēc pusgada patvaldība domi padzina. Viņš startēja arī IV Valsts domes vēlēšanās 1912.gadā, taču neveiksmīgi. 1907. gadā Grosvalds iestājās labējā latviešu reformu partijā, bet 1912.gadā kļuva par Rīgas pilsētas valdes locekli, pildot šos pienākumus sešus gadus pēc kārtas.

Sākoties Pirmajam pasaules karam, viņš bija viens no Rīgā nodibinātās latviešu palīdzības komitejas karā iesauktajiem un viņu piederīgajiem vadītājiem. 1915.gadā Grosvaldu ievēlēja par latviešu bēgļu apgādāšanas centrālkomitejas locekli.

Par carisma gāšanu viņš īpašu sajūsmu neizrādīja, vienīgi 1917.gadā piedalījās brīvas latviešu augstskolas priekšdarbu veikšanai izveidotās komisijas darbā.

Taču, būdams īstens latviešu patriots, Grosvalds apsveica neatkarīgās Latvijas nodibināšanos un bija gatavs stāties tās pagaidu valdības rīcībā. 1918.un 1919.gadu mijā, lieliniekiem tuvojoties Rīgai, viņa ģimene aizbrauca uz Angliju. Oļģerds no turienes devās uz Parīzi, lai strādātu Latvijas miera delegācijā (par to sīkāk nedaudz vēlāk), bet pārējie ģimenes locekļi, izņemot Jāzepu, kas atradās armijā, apmetās Londonā.

Sūtnis Skandināvijas valstīs

Latvijas ārlietu ministrs Z.Meierovics, kas 1919.gada sākumā strādāja arī Latvijas delegācijā Parīzes miera konferencē, 5.martā saņēma valdības vadītāja K.Ulmaņa telegrammu piedāvāt F.Grosvaldam sūtņa vietu Stokholmā. Meierovics par to informēja Grosvaldu. Saņēmis piekrītošu atbildi, ministrs 9.aprīlī vēstulē Grosvaldam rakstīja, ka Latvijas pārstāvniecības Zviedrijā "darbības mērķis vispirms būtu panākt Latvijas patstāvības atzīšanu, sakaru uzturēšanu ar citām legācijām (tajā laikā sūtniecības apzīmēšanai latviešu valodā bieži lietoja latīņu cilmes vārdu "legācija" [ legatio — R.T. ], Ārlietu ministriju un Latvijas valdību, tad parastā diplomātiskā darbība (pasu un vīzu izdošana, kur vajadzīga stingra kontrole); beidzot jāizpēta apstākļi, kas būtu labvēlīgi Ziemeļvalstu Federācijas dibināšanai". Vēstule beidzās ar vārdiem: "Es ļoti priecājos, ka Jūs esat pieņēmuši Latvijas ministra posteni Stokholmā, un esmu pārliecināts, ka laba kopdarbība pastāvēs mūsu starpā un ražīgi panākumi būs Jūsu darbam." (Z.A.Meierovics. Rakstu krāj. R., 1935, 424.–425.lpp.) Jānorāda, ka, rezidējot Stokholmā, Grosvalds vienlaikus bija Latvijas sūtnis arī Norvēģijā un Dānijā.

Varbūt mūsdienās tas izklausās mazliet neparasti, taču Grosvalda pirmais palīgs bija viņa meita Līna, kura kopš 1919.gada 1.augusta strādāja vēstniecībā par sekretāri, vajadzības gadījumā aizvietojot arī tēvu. Viņa bija labi izglītota jauna dāma. Beigusi privātskolu Rīgā, Grosvalda papildināja zināšanas valodu kursos vairākās Rietumeiropas pilsētās, Stokholmu ieskaitot. Tāpēc nav brīnums, ka Līna perfekti pārvaldīja vācu, angļu un franču valodu, bet pietiekami — krievu un zviedru.

1919.gada 1.oktobrī Stokholmā sāka strādāt Grosvalda kundze Marija, kura 1873.gadā bija nolikusi mājskolotāja eksāmenu Rīgas kroņa ģimnāzijā. Viņa pilnībā prata vācu un franču valodu un diezgan labi orientējās arī krievu, angļu un zviedru mēlē. Atbildot uz anketas jautājumu par sūtņa dzīvesbiedres profesiju, Grosvalds ierakstīja: "Grāmatvedis, kasieris, tulks Latvijas legācijā Stokholmā."

Grosvalda nelielā komanda, kurā kādu laiku kā konsula p.v.i. bija arī rakstnieks Kārlis Ieviņš, darīja visu, kas bija tās spēkos, lai panāktu Latvijas atzīšanu "de iure" Skandināvijā. Pirmās to izdarīja Zviedrija un Norvēģija 1921.gada 5.februārī, pēc tam Dānija un Islande — divas dienas vēlāk.

Latvijas armijas laikraksts "Latvijas Kareivis" 1920.gada 1.jūlijā publicēja sarunu ar Grosvaldu. Tajā viņš atzīmēja, ka Zviedrijas sevišķi demokrātiskā sabiedrība ir Latvijai draudzīga un vēlas, lai abas tautas tuvinātos ekonomikā un kultūrā. Zviedri labprāt atminoties tos laikus, kad viņi valdīja Vidzemē un Igaunijā un, cenšoties atvieglot latviešu un igauņu dzimtcilvēku stāvokli, nodibināja pirmās tautskolas un augstskolu (Tērbatā — R.T. ). Zviedru prese objektīvi seko līdzi dzīvei Latvijā un sniedzot arī garākus rakstus. Pēc jaunā kabineta sastādīšanas nodrukāta valdības programma, K.Ulmaņa biogrāfija un ģīmetne.

Gadu vēlāk — 1921.gada 10.jūlijā — tā pati avīze ievietoja jaunu sarunu ar Latvijas sūtni Stokholmā. Grosvalds informēja "Latvijas Kareivja" lasītājus, ka dāņu laikraksts "Berlinske Tidende" publicējis viņa stāstījumu par audienci pie Dānijas karaļa. Latviešu diplomāts tur atzīmējis, ka Latvija, Igaunija un Lietuva ir gājušas kopīgus ceļus un, cerams, uz priekšu vēl vairāk tuvināšoties. Latvijas mērķis esot iesaistīties ekonomiskā kopdarbībā ar kaimiņvalstīm. Skandināvija līdz šim izturējusies samērā atturīgi pret Baltijas zemēm. Kā galveno kavēkli saimniecisko sakaru nodibināšanai ar ziemeļvalstīm Grosvalds minējis ārzemju valūtas trūkumu Latvijā. Sakari ar šīm kaimiņzemēm esot ļoti svarīgi Latvijai, jo Skandināvija, sevišķi Dānija, esot piemērs saimnieciskā un sociālā ziņā.

1921.gada 31.martā "Latvijas Kareivis" nodrukāja Grosvalda vēstuli redakcijai, kurā viņš stāstīja par Zviedrijas palīdzību Latvijai neatkarības izcīņas gados. Tā sniegta caur Sarkano Krustu, Gustava Ādolfa biedrību, zviedru arhibīskapu un citām organizācijām un personām. Stokholmā nodibināta Zviedrijas "Baltijas komiteja". Vēstulē diemžēl trūka konkrētības kā par palīdzību, tā par komitejas darbību.

Latvijas sūtņu Skandināvijas un Baltijas valstīs konferencē Rīgā 1922.gada 12.augustā Grosvalds konstatēja, ka Zviedrija ir pilnīgi neitrāla pret pārējām valstīm, izņemot Norvēģiju un Dāniju, un izrāda lielu atturību Baltijas zemju jautājumā. Zviedriem gan esot bažas, ka Krievija varētu atkal apdraudēt Latvijas, Igaunijas un Lietuvas neatkarību. Turklāt viņiem vēl no cara laikiem palikuši lieli ieguldījumi dažādos krievu uzņēmumos, ko viņi cenšoties atgūt. Grosvalds tomēr saskatīja latviešu un zviedru tuvināšanos kultūras dzīvē. Sakarus piemēram jau bija nodibinājusi Latvijas Augstskola ar Upsalas universitāti.

Acīmredzot sakarā ar līdzekļu trūkumu 1923.gada aprīlī Latvijas sūtniecību Stokholmā reorganizēja par ģenerālkonsulātu. Tā kā Grosvalds arī bieži slimoja, viņu atsauca no turienes. 24.aprīlī ekssūtnis ziņoja Z.Meierovicam par savām atvadu vizītēm, piezīmējot, ka "visās valstīs, it sevišķi Zviedrijā, izteica neliekuļotu nožēlošanu par sūtniecības likvidēšanu Stokholmā". (Latvijas valsts vēstures arhīvs, 2570.f., 14.apr., 516.l., 108.lp.; turpmāk — LVVA).

Rīgā Grosvaldu ievēlēja par jaundibinātās tuberkulozes apkarošanas biedrības valdes priekšsēdētāju. Viņš piedalījās arī valsts heraldikas komisijas darbā.

Ar Fridriha Grosvalda aiziešanu viņsaulē 1924.gada 8.aprīlī Latvijai bija zudis viens no latviešu nacionālās atmodas darbiniekiem, kuram bija lemts redzēt savu sapņu piepildīšanos suverēnas Latvijas valsts veidolā un vismaz dažus gadus strādāt tās labā.

Grosvalds juniors

Pabeidzis Rīgas pilsētas ģimnāziju, Oļģerds (dažreiz nepareizi dēvēts par Oļģertu) studēja filoloģiju un mākslas vēsturi Tērbatas, Parīzes un Minhenes universitātē, pēdējā 1912.gadā iegūstot filozofijas doktora grādu ar darbu par 18.gadsimta vara grebumu. Atgriezies dzimtenē, viņš divus gadus nostrādāja par direktora palīgu Pēterpils Mākslas vēstures institūtā, pēc tam bija ierēdņa darbs Pēterpils Starptautiskās tirdzniecības bankas centrālajā un Rīgas nodaļā līdz 1917. gada novembrim, kad lielinieki banku nacionalizēja.

Lai kur arī nācās pelnīt iztiku, jaunais mākslas zinātnieks nepārrāva saites ar savu pamatspecialitāti. No 1913.līdz 1918.gadam viņš bija latviešu mākslas veicināšanas biedrības sekretārs, daudz darīdams savas tautas daiļrades vērtību popularizēšanai Latvijā un aiz tās robežām, īpaši Krievijas galvaspilsētā, plaši izmantojot arī presi. Dr.O.Grosvalds daudz rakstīja par visu latviešu mākslu, tās izstādēm, atsevišķiem māksliniekiem utt. kultūras žurnālā "Druva" (jau no 1912.gada), dienas avīzēs "Latvija", "Dzimtenes Vēstnesis" un citos izdevumos. Tā kā viņš bija labi iepazinis Vakareiropas mākslas dzīvi, latviešu lasītāji varēja saņemt kompetentu informāciju un spriedumus par renesanses meistariem, franču gleznotājiem, Spānijas mākslu un citām šīs kultūras jomas šķautnēm. Minēto publikāciju izvērtēšanu šo rindu autors atstāj mākslas zinātnieku ziņā, vien atgādinot, ka kāds no šīs cunftes pārstāvjiem padomju laikā par Grosvaldu rakstīja šādi: "Savās recenzijās O.Grosvalds nebija konsekvents. Viņš gan atbalstīja uzskatu, ka mākslas darbos nepieciešams saturs, kas saistīts ar nacionālo tematiku, taču noraidīja marksistu prasību pēc sabiedriski idejiskas, partijiskas mākslas, uzskatīdams šādu mākslu par pamācošu un tendenciozu. Visumā O.Grosvalds tomēr izteicis arī daudz pareizu domu un latviešu tēlotājas mākslas toreizējā procesa vērtējumu." (Latviešu tēlotāja māksla. 1860–1940. R., 1986, 88.lpp.)

Pirmā pasaules kara laikā Dr.O.Grosvalds, cik zināms, uzrakstīja savu vienīgo grāmatu, pareizāk sakot, nelielu 12 lappušu brošūru "Latīņu burti mūsu rakstos", kura iznāca Rīgā 1915.gadā, bet kura bija veltīta vienai no tālaika latviešu inteliģencē diskutējamām problēmām. Izdevuma autors sāka darbu ar sava veida aksiomu: "Pirmais un svarīgākais iemesls, kas runā latīņu burtu ievešanai par labu, ir viņu izplatīšanās visā civilizētā pasaulē (..). Nevis vecu vecās kultūras zemes Anglija un Francija, bet arī viņu kolonijas te vispirms uzskaitāmas, tā ka jāmin četras pasaules daļas: Amerika, Āfrika, Austrālija un Āzija." Grosvalds atzīmēja, ka šim procesam "stāv pretim vienīgi vācieši ar saviem uzticamiem trabantiem (pavadoņiem — R.T. ) norvēģiem, somiem, igauņiem un latviešiem".

Brošūriņas sacerētājs uzdeva retorisku jautājumu: "Kas ir latīņu burtu pretinieki?" un pats atbildēja, ka tos var sadalīt trijās kategorijās: pirmā ir teorētiķi, kuriem šie burti tā iespiedušies apziņā, ka viņi pie gotu burtiem turētos pat tad, ja visa pasaule tos atmestu; otrie ir vienaldzīgie un veikalnieciski ieinteresētie, jo neliela cilvēku grupa nepazīst lasīt latīņu burtus, trešā kategorija ir humoristi, kuri vienkārši smejas par šiem burtiem.

Pastāstījis, ko latviešu izdevēji, redaktori, žurnālisti utt., veikuši un veic šajā laukā, Dr.O.Grosvalds beidza savu stāstījumu ar aicinājumu katram latvietim nākt talkā latīņu burtu ieviešanā dzimtajā valodā:

— rakstniekiem un rakstītājiem, nododot savus materiālus, prasīt, lai tos iespiestu latīņu burtiem;

— biedrībām un firmām izvirzīt šo prasību, pasūtot katru drukas darbu;

— to pašu darīt privātpersonām, drukājot, piemēram, vizītkartes, ielūgumus, paziņojumus u.tml.

Jāpiebilst, ka jau 1920.gada 30.decembrī Ministru prezidents K.Ulmanis un izglītības ministrs J.Plāķis izdeva rīkojumu par ortogrāfijas reformu. Tā pirmajā punktā bija teikts: "Ne vēlāk kā 1921.g. 1.jūlijā visās valdības un komunālās iestādēs un skolās gotu burtu vietā jāieved latīņu burti."

Pirmie soļi diplomātijā

Dr.O.Grosvalds pilnīgi pārvaldīja četras svešvalodas — krievu, vācu, angļu un franču, kā arī pietiekami itāļu (vēlāk, strādājot par sūtni Varšavā, viņš iemācījās arī poļu valodu). Erudīcija un, tā teikt, rietumnieka pieredze viņam lieti noderēja, sākot darbu 1917.gada rudenī nodibinātās Latviešu Pagaidu Nacionālās padomes ārlietu nodaļā Petrogradā. Te Grosvalds ieguva savas pirmās ārpolitiskā darba iemaņas, sistemātiski kontaktējoties ar ārvalstu diplomātiem un žurnālistiem. Kopā ar nodaļas vadītāju Jāni Goldmani un citiem kolēģiem viņš bieži apmeklēja rietumvalstu sūtniecības Krievijas galvaspilsētā un tur citvalodās iznākošo laikrakstu redakcijas. Viņš arī tulkoja LPNP dokumentus svešvalodās un piedalījās to nogādāšanā eventuālajiem neatkarīgās Latvijas atbalstītājiem.

Atgriezies dzimtenē, Grosvalds, būdams Latviešu zemnieku savienības biedrs, piedalījās Tautas padomes darbā. Llielinieku karaspēkam tuvojoties Rīgai, viņš kopā ar ģimeni devās uz Londonu.

Darbs franču zemē

Z.Meierovica aicināts, Dr.O.Grosvalds 1919.gada janvāra beigās ieradās Parīzē un 9.februārī sāka strādāt par sekretāru Latvijas delegācijā, kura jau bija atbraukusi uz miera konferenci un kuru sākumā vadīja Tautas padomes priekšsēdētājs Jānis Čakste. Viņa tuvākais palīgs bija Meierovics, kuru Grosvalds raksturojis šādiem vārdiem: "Ar savu enerģiju un uzņēmību, cilvēku pazīšanu un veiklību, apstākļu ātru apsvēršanu viņš savam, diplomātiskam darbam bija kā radīts (..). Viņš nostādīja Latvijas delegācijas darbu no paša sākuma uz solīdiem pamatiem un prata atrast pareizos paņēmienus un pārliecinošos argumentus." (Z.A.Meierovics, 132.–133.lpp.)

Pēc Grosvalda datiem, Latvijas delegācija savā pastāvēšanas laikā no 1919.gada 23.janvāra līdz 15.decembrim iesniedza miera konferencei 34 oficiālas notas. Lielāko daļu no tām izstrādāja vai iniciēja Meierovics. Kādas bija delegācijas galvenās prasības? Grosvalds raksta: "1) Pielaist Latvijas delegāciju Miera konferencē; 2) palīdzēt atbrīvot Latviju tās etnogrāfiskās robežās; 3) atzīt Latviju de iure kā neatkarīgu valsti." (cit.grām., 133.lpp.)

Grosvalds darīja Parīzē gandrīz to pašu, ko Petrogradā, tulkoja notas un rakstus, apmeklēja politiķus, diplomātus un žurnālistus. Un, protams, rakstīja delegācijas protokolus un citus vajadzīgus dokumentus.

1919.gada 10.jūnijā delegācijas vadītāju Z.Meierovicu (J.Čakste jau bija atgriezies Rīgā), kā arī viņa tuvākos palīgus J.Seski un O.Grosvaldu pieņēma konferences izveidotā Baltijas komisija, kuras vadītājs bija angļu diplomāts baltiešu draugs E.Hovards. Latviešu diplomāti iesniedza komitejai memorandu, kurā bija prasīta Latvijas kā suverēnas valsts atzīšana, uzņemšana Tautu Savienībā un vācu karaspēka izvākšana no Latvijas.

Turpinājums seko