LATVIJAS BANKAS ZIŅAS

Konvertējamo valūtu kursi

Latvijas Banka 22.01.96. nosaka šādus konvertējamo valūtu un zelta kursus latos:

Valūta Ls

1 ATS (Austrijas šiliņš) 0,0526

1 AUD (Austrālijas dolārs) 0,404

1 BEF (Beļģijas franks) 0,0180

1 CAD (Kanādas dolārs) 0,402

1 CHF (Šveices franks) 0,459

1 DEM (Vācijas marka) 0,370

1 DKK (Dānijas krona) 0,0957

1 ECU (Eiropas norēķ. vien.) 0,685

1 EEK (Igaunijas krona) 0,0463

100 ESP (100 Spānijas pesetas) 0,439

1 FIM (Somijas marka) 0,122

1 FRF (Francijas franks) 0,1084

1 GBP (Lielbritānijas 0,827

sterliņu mārciņa)

100 ITL (100 Itālijas liras) 0,0346

100 JPY (100 Japānas jena) 0,518

1 KGS (Kirgīzijas soms) 0,0517

1 LTL (Lietuvas lits) 0,137

1 NLG (Nīderlandes guldenis) 0,331

1 NOK (Norvēģijas krona) 0,0845

1 SDR (SVF norēķ. vien.) 0,7997

1 SEK (Zviedrijas krona) 0,0813

1 USD (ASV dolārs) 0,548

1 trojas unce XAU (zelts) 217,17

Latvijas Bankas prezidents E.Repše

Valūtas operāciju pārvaldes Darījumu un investīciju daļas vadītāja D.Brunere

Latvijas Banka 23.01.96. nosaka šādus konvertējamo valūtu un zelta kursus latos:

Valūta Ls

1 ATS (Austrijas šiliņš) 0,0525

1 AUD (Austrālijas dolārs) 0,403

1 BEF (Beļģijas franks) 0,0180

1 CAD (Kanādas dolārs) 0,402

1 CHF (Šveices franks) 0,459

1 DEM (Vācijas marka) 0,369

1 DKK (Dānijas krona) 0,0955

1 ECU (Eiropas norēķ. vien.) 0,682

1 EEK (Igaunijas krona) 0,0462

100 ESP (100 Spānijas pesetas) 0,439

1 FIM (Somijas marka) 0,122

1 FRF (Francijas franks) 0,1083

1 GBP (Lielbritānijas 0,827

sterliņu mārciņa)

100 ITL (100 Itālijas liras) 0,0345

100 JPY (100 Japānas jena) 0,518

1 KGS (Kirgīzijas soms) 0,0517

1 LTL (Lietuvas lits) 0,137

1 NLG (Nīderlandes guldenis) 0,330

1 NOK (Norvēģijas krona) 0,0844

1 SDR (SVF norēķ. vien.) 0,7997

1 SEK (Zviedrijas krona) 0,0812

1 USD (ASV dolārs) 0,548

1 trojas unce XAU (zelts) 219,67

Latvijas Bankas prezidents E.Repše

Valūtas operāciju pārvaldes Darījumu un investīciju daļas vadītāja D.Brunere

Konvertējamo valūtu pirkšanas-pārdošanas kursi

Latvijas Banka 19.01.96. plkst. 8:30 pērk un pārdod šādas valūtas bezskaidrā naudā bankām un to nodaļām pēc šādiem kursiem latos:

Valūta pērk pārdod

1 DEM Ls 0,3666 Ls 0,3740

10 FRF 1,0734 1,0951

1 GBP 0,8188 0,8354

100 JPY 0,5129 0,5232

1 USD 0,5421 0,5531

Latvijas Banka 19.01.96. pārdod bankām un to nodaļām un privātpersonām skaidras naudas ASV dolārus pēc kursa: 1 USD = Ls 0,564.

Latvijas Bankas prezidents E.Repše

Valūtas operāciju pārvaldes Darījumu un investīciju daļas vadītāja D.Brunere

Latvijas Banka 22.01.96. plkst. 8:30 pērk un pārdod šādas valūtas bezskaidrā naudā bankām un to nodaļām pēc šādiem kursiem latos:

Valūta pērk pārdod

1 DEM Ls 0,3655 Ls 0,3729

10 FRF 1,0723 1,0940

1 GBP 0,8189 0,8354

100 JPY 0,5129 0,5233

1 USD 0,5430 0,5540

Latvijas Banka 22.01.96. pārdod bankām un to nodaļām un privātpersonām skaidras naudas ASV dolārus pēc kursa: 1 USD = Ls 0,565.

Latvijas Bankas prezidents E.Repše

Valūtas operāciju pārvaldes Darījumu un investīciju daļas vadītāja D.Brunere

Komercbanku termiņa noguldījumu pieņemšana

1995.gada 29. janvārī Latvijas Banka pieņem banku termiņa noguldījumus:

Atmaksas datums: Noguldījuma termiņš: Gada procentu likme:

29.02.96. 31 diena 16%

Latvijas Bankas prezidents E.Repše

Monetārās politikas pārvaldes Vērtspapīru daļas vaditājs U.Paukšens

Valsts parādzīmju likmes

Latvijas Banka 23.01.96. pērk un pārdod ierobežotu daudzumu valsts parādzīmju ar šādām likmēm:

Parādzīmju Emisijas Nr. Parādzīmju Pirkšanas diskonta Pārdošanas diskonta

termiņš dzēšanas datums gada likme gada likme

1 mēnesis 101. 02.02.96. 23.0% 22.0%

102. 09.02.96. 23.0% 22.0%

103. 16.02.96. 23.0% 22.0%

190. 26.01.96. 23.0% 22.0%

3 mēneši 201. 04.04.96. 26.0% 25.0%

202. 12.04.96. 26.0% 25.0%

203. 19.04.96. 27.5% 26.5%

258. 26.01.96. 23.0% 22.0%

259. 02.02.96. 23.0% 22.0%

260. 09.02.96. 23.0% 22.0%

261. 16.02.96. 23.0% 22.0%

262. 23.02.96. 24.5% 23.5%

263. 01.03.96. 24.5% 23.5%

264. 08.03.96. 24.5% 23.5%

265. 15.03.96. 24.5% 23.5%

266. 22.03.96. 26.0% 25.0%

267. 29.03.96. 26.0% 25.0%

6 mēneši 301. 05.07.96. 29.5% 29.0%

302. 12.07.96. 29.5% 29.0%

303. 19.07.96. 29.5% 29.0%

315. 26.01.96. 23.0% 22.0%

316. 02.02.96. 23.0% 22.0%

317. 09.02.96. 23.0% 22.0%

318. 16.02.96. 23.0% 22.0%

319. 23.02.96. 24.5% 23.5%

320. 01.03.96. 24.5% 23.5%

321. 08.03.96. 24.5% 23.5%

322. 15.03.96. 24.5% 23.5%

323. 22.03.96. 26.0% 25.0%

324. 29.03.96. 26.0% 25.0%

325. 04.04.96. 26.0% 25.0%

326. 12.04.96. 26.0% 25.0%

327. 19.04.96. 27.5% 26.5%

328. 26.04.96. 27.5% 26.5%

329. 03.05.96. 27.5% 26.5%

330. 10.05.96. 27.5% 26.5%

331. 17.05.96. 28.5% 27.5%

332. 24.05.96. 28.5% 27.5%

333. 31.05.96. 28.5% 27.5%

334. 07.06.96. 28.5% 27.5%

335. 14.06.96. 29.5% 29.0%

336. 21.06.96. 29.5% 29.0%

337. 28.06.96. 29.5% 29.0%

Parādzīmju cena tiek aprēķināta atkarībā no dienu skaita līdz dzēšanas datumam.

Latvijas Bankas prezidenta vietnieks I.Rimšēvičs

Monetārās politikas pārvaldes Vērtspapīru daļas vadītājsU.Paukšens

Budžeta deficīts —  purvs, no kura jāizkļūst

Gads ir aizsācies, aktīvi īstenojot valdības deklarācijā nospraustos mērķus. Pastiprināta uzmanība un interese tagad tiks pievērsta tam, kā valdība pildīs savus solījumus no 1996. gada samazināt valsts budžeta deficītu.

Reformas vairākās Austrumeiropas valstīs ir bremzējusi jaunievēlēto valdību vēlme un tieksme ātri kļūt populārām — lai ko tas arī maksātu nākamajām valdībām un paaudzēm. Tiek solīta nereāla algu un pensiju palielināšana un subsidēta ražošana nerentablos valsts uzņēmumos, palielinot nodokļus, budžeta deficītu un mazinot jau tā minimālos tautsaimniecības attīstības veicināšanai pieejamos finansu resursus.

Pirmās piesardzīgās prognozes un pirmie Latvijas jaunās valdības rīcības soļi liecina, ka tā būs ekonomisko reformu turpinātāja. Pateicoties plašajai partiju pārstāvniecībai, tā varētu būt arī stabila valdība, kurai lemts radoši un mērķtiecīgi strādāt līdz nākamajām vēlēšanām. Svarīgi, lai to apzinātos un tam ticētu arī paši ministri un Saeimas deputāti. Tas ļautu valdībai pieņemt un īstenot nepopulārus, stingrus, bet objektīvi ļoti nepieciešamus lēmumus. Tad Latvija pēc dažiem gadiem varētu baudīt panākumu augļus, kurus jau šodien plūc Čehija, Slovākija, Slovēnija, Polija un Igaunija. Nevar cerēt uz nopietniem panākumiem nākotnē, ja mēģinājumi īstenot ekonomiskās reformas valstī nav balstītas uz skaidri noteiktiem ilgtermiņa attīstības principiem.

Darba gaitā neizbēgamās neveiksmes un grūtības nedrīkst izsist valdību no līdzsvara un iedzīt popularitātes meklējumos. Lai pārvarētu sociālistiskās saimniekošanas radītās problēmas un sabiedrības ekonomisko un finansu procesu izkropļotās izpratnes sekas, valdībai un tās darbam jābūt stabilam.

Budžeta sastādīšana un apstiprināšana ikvienā valstī ir finansu notikums Nr. 1, kuram seko gan vietējie, gan ārvalstu uzņēmēji, finansisti un ekonomisti. Budžets skaidri atspoguļo valsts ekonomiskās politikas nostādnes un virzību. Tas netieši pasaka, kādas sekas sagaidāmas valsts saimniecībā kopumā.

Vai varam atļauties dzīvot pāri saviem līdzekļiem, vai tomēr jātērē tik, cik nopelnām? Protams, uz šo jautājumu ir grūti atbildēt vienā vai divos vārdos. Valsts — tāpat kā, piemēram, ražošanas uzņēmums vai ģimene — var un tai pat vēlams aizņemties, ja tās ienākumiem ir droša un stabila tendence pieaugt. Tas sekmē vēl straujāku attīstību, un, galvenais, ir zināms, ka parādus pēc noteikta laika no nākotnes peļņas iespējams atmaksāt. Taču, ja šādas nākotnes perspektīvas nav un tai nav radīti nepieciešamie priekšnoteikumi, aizņemties ir, mazākais, bezatbildīgi.

Valstīs ar stabilu apliekamo ieņēmumu bāzi un nodokļu sistēmu dažkārt, lai sekmētu tautsaimniecības straujāku attīstību, ir attaisnojusies budžeta deficīta politika, kas neatstāj smagas sekas un nastu turpmākajām valdībām un paaudzēm. Taču valstīm ar pārejas ekonomiku budžeta deficīta politika ir purvs, no kura izkļūt varētu tikai retais. Ņaunums, kurš ar šādu politiku nodarīts tautsaimniecībai, ir grūti dziedējams.

Finansu sistēma ātri vien novērtē, ko nozīmē budžeta deficīts. Trūkstošā nauda būs kaut kur jāatrod. Visticamāk, ka jāaizņemas iekšējā vai ārējā tirgū. Latvijas valdības iespējas finansēt sevi ārzemēs ir ierobežotas, kopējais aizņēmums ir sasniedzis zināmu robežu. Papildu līdzekļu piešķiršanu vai nepiešķiršanu Latvijai koordinē SVF. Tātad kā vienīgā atliek iespēja aizņemties embrija stadijā esošajā Latvijas finansu tirgū, kurā kā vienīgais reālais valdības aizņemšanās instruments funkcionē valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmes.

Normālos apstākļos budžeta deficīts tiek kontrolēts un tirgū valda drošība. Valdība izmanto savas aizņemšanās tiesības vērtspapīru tirgū, lai pārfinansētu savu parādu vai segtu īstermiņa neplānotas grūtības līdz brīdim, kad ienāks nodokļu maksājumi. Šāda situācija valdīja Latvijā līdz 1995. gada maijam, kad valsts vērtspapīru procentu likme, kā jau pienākas instrumentiem ar zemāko risku, bija arī zemākā likme. Bankas inerti, bet tomēr iegādājās šos instrumentus. Arī Latvijas Banka uzskatīja, ka, lai gan liela iekšējā parāda palielināšana nav vēlama, situācija draudus nerada. Valsts vērtspapīru esamība pat palīdz centrālajai bankai īstenot tās monetāro politiku un kalpo kā drošs finansu instruments ķīlai.

1995. gada maijā budžeta politikā samilza problēmas. Protams, var argumentēt, ka budžetu negatīvi ietekmēja banku krīze. Bet, ja budžets būtu sabalansēts un netiktu plānots ar deficītu, tad valdības iespējas aizņemties būtu daudz vienkāršākas un neizraisītos strauja aizņēmuma procentu likmju celšanās. Turklāt gribu piebilst, ka jau 1995. gada janvārī, neilgi pēc budžeta apstiprināšanas, daži atbildīgi valsts ieņēmuma dienesta darbinieki pamatoti apšaubīja apstiprinātā budžeta ieņēmumu daļas realitāti un pareģoja 100 milj. budžeta deficītu.

Kāds ir ļaunums no budžeta deficīta?

Šķiet, kas tur slikts, — aizņemties nedaudz vairāk nekā plānots ieņemt un vēlāk atdot. Diemžēl finansu tirgus darbojas saskaņā ar pieprasījuma un piedāvājuma likumiem. Tiklīdz tirgum kļūst skaidrs, ka valsts gatavojas aizņemties iekšējā tirgū vairāk nekā tā reāli var ievākt nodokļos, pieprasījums pēc finansu līdzekļiem pieaug un to cena iet augšup, t.i., procentu likmes palielinās. Šī hrestomātiskā patiesība apstiprinājās arī Latvijā pagājušā gada maijā.

Valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju izsoles sākās 1993. gada decembrī ar likmi, kura nedaudz pārsniedza 24% gadā. Tā labi korelēja ar tobrīd pastāvošo inflācijas līmeni un bija nedaudz zemāka. Finansu tirgus rūpīgi sekoja notikumu attīstībai gan monetārās, gan fiskālās politikas laukā.

1994. gada budžets bija ar nelielu deficītu, un inflācijas prognozes bija optimistiskas. Valsts aizņemšanās šajos apstākļos īstermiņa parādzīmju tirgū bija samērā vienkārša. Likmes bija stabilas, ar tendenci samazināties. 1994. gada nogalē parlaments ātri pieņēma 1995. gada budžetu ar deficītu 40 milj. latu. Tirgus arī šo ziņu tomēr uztvēra pozitīvi, un valsts parādzīmju procentu likmes 1994. gada beigās turpināja samazināties — līdz 18%, jo arī inflācija, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, bija gājusi lejup no 35% uz 26% gadā.

1995. gadā līdz maija sākumam valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmju diskonta likmes turpināja dilt, apstājoties pie 16%. Un tad nāca notikumi, ko Latvijas ekonomisti un finansisti atcerēsies vēl ilgi. Budžeta krīze, kuru pastiprināja banku krīze, bija signāls, ka valsts aizņemto var atdot tikai ar grūtībām vai pat neatdot. Tā rezultātā pieauga risks turpināt aizdevumus valdībai. Riska pieaugums nekavējties atspoguļojās arī procentu likmēs — tās atkal strauji sasniedza 25% līmeni, bet jūlijā vēl palielinājās līdz 33% un augustā — līdz 34%.

Kāds varbūt vēl jautātu: bet kas tur slikts, ka šie procenti iet augšup?

Diemžēl sekas ir smagas. Ir pieņemts uzskatīt, ka valsts vērtspapīri ir tirgus instrumenti bez riska jeb, citiem vārdiem, vērtspapīri ar 0% risku. Šo vērtspapīru procentu likmes lielā mērā kalpo par bāzes procentu likmi pārējiem aizdevumiem. Proti, līdz maijam šī likme, pakāpeniski samazinoties, jau bija sasniegusi 16% robežu un bankas arī riskantākiem kredītdarījumiem noteica procentu likmi, sākot no 16% un lielāku — atkarībā no nodrošinājuma. Laba nodrošinājuma gadījumā uzņēmējiem bija iespējams saņemt kredītus pat par 16.5% gadā.

Taču, kā jau teikts, maija beigās valsts parādzīmju procentu likme uz 28 dienu vērtspapīriem sasniedza 25% gadā, bet jūlijā — jau 33%, jo pieprasījums bija liels un bankas, kas nav labdarības iestādes, attiecīgi palielināja aizdevuma cenu. Rezultātā, bāzes procentu likmei pieaugot līdz minētajiem 33%, arī cena par lētāko kredītu, kuru varēja saņemt labs uzņēmējs, palielinājās līdz 33.5%.

Vai kāds ražotājs var aizņemties kredītu ar likmi 33.5% gadā? Ņoti šaubos.

Kāds tad bija ļaunums no valsts parādzīmju likmju celšanās?

Bankas pat nedomāja, ka varētu kādam aizdot lētāk par 33.5%, tātad aizņēmēji (t.i., uzņēmēji) vairs nevarēja iegūt kredītus, lai īstenotu savus saimnieciskos plānus.

Mācība ir skaidra. Budžeta deficīts jeb vaļīga fiskālā politika sekmē nevis vienkāršu procentu likmju pieaugumu, bet arī inflācijas pieaugumu. Savukārt nestabilitāte, neskaidrība par nākotnes ieņēmumiem, vājās izredzes segt savus izdevumus dārgo kredītu dēļ — tas viss bremzē uzņēmēju iespējas aizņemoties attīstīt savu darbību ražošanas, pakalpojumu sniegšanas vai jebkurā citā sfērā.

Ja uzņēmumi neaizņemas, samazinās saražotās produkcijas un pakalpojumu kopapjoms, tiek atlaisti darbinieki un strādnieki, samazinās ar nodokļiem apliekamā ienākuma bāze un līdz ar to ienākumi budžetā. Protams, pieaug arī bezdarbnieku skaits un vajadzība izmaksāt bezdarbnieku pabalstus. Aplis ir noslēdzies. Budžeta ieņēmumu samazinājums spiež valdību meklēt jaunas aizņemšanās iespējas un stimulē procentu likmju kāpumu.

Protams, ka dzīvē viss nenotiek tieši kā šai shēmā. Kā jau minēju sākumā, tendences tirgū ir lielā mērā atkarīgas no tā saucamajām racionālajām prognozēm par to, ko darīs valdība — vai tā spers pareizos soļus, neskatoties uz esošajām grūtībām. Ja attieksme pret šiem solījumiem ir labvēlīga un tirgus tiem notic, atbildība nepievilt ir milzīga. Jo zaudētas uzticības atgūšanai paies vairāki gadi, un nav grūti iedomāties, ko šie gadi nozīmētu Latvijas budžetam un finansu tirgum.

Tādas īsumā būtu budžeta deficīta negatīvās sekas.

Šobrīd gatavais Ministru kabineta budžeta projekts ļaus Latvijai vismaz formāli iekļauties Māstrihtas līgumā noteikto kritēriju ietvaros, kuri nosaka, ka Eiropas Savienības dalībvalstu budžeta deficīts nedrīkst pārsniegt 3 procentus no valsts kopprodukta (1996. gadā šis rādītājs Latvijai varētu būt aptuveni 2.3%, 1995. gadā bija 3.8%).

Apzinoties, ka nav iespējams budžeta deficīta problēmas atrisināt vienā gadā, aicinu speciālistus jau tagad turpināt darbu pie nākamo gadu budžetu projektu izstrādes, kuri turpmākajos divos gados ļautu mums sasniegt bezdeficīta budžetu un baudīt tās starptautiski atzītās stabilitātes un prognozējamības priekšrocības, kuras šodien jau eksistē Igaunijā un Čehijā.

Latvijas Bankas

prezidenta vietnieks I. Rimšēvičs

1996. gada 19. janvārī