Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Ministru prezidents Andris Šķēle vakar, 25.janvārī, Saeimas plenārsēdē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 26.01.1996., Nr. 14 (499) https://vestnesis.lv/ta/id/38645

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saeimas priekšsēdētājas paziņojums

Vēl šajā numurā

26.01.1996., Nr. 14 (499)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Ministru prezidents Andris Šķēle

vakar, 25.janvārī, Saeimas plenārsēdē:

Cienījamā Saeimas priekšsēdētājas kundze!

Godājamie deputāti!

Dāmas un kungi!

Pavisam nesen es piedalījos kādā politiskā pasākumā. Tur viens no runātājiem cita starpā teica: Jā, mēs jau visi dēvējam sevi par Latvijas patriotiem, jautājums tikai — kādas Latvijas ?

Jā, tiešām, kādas?

Par sevi es varu pateikt skaidri, es gribu dzīvot pārtikušā, tiesiskā un brīvā valstī.

Es gribu, lai Latvija ir līdzvērtīga Eiropas valsts.

Es gribu būt lepns par savu valsti un savu tautu.

Šos mērķus nevar sasniegt ar nepārdomātiem vai populistiskiem lēmumiem.

Šos mērķus nevar sasniegt, nesakārtojot Latvijas tautsaimniecību.

Iepriekšējos gadus valsts budžets tika apstiprināts ar deficītu, sākot ar 37 miljoniem latu 1994. gadā un sasniedzot 92 miljonus pagājušajā gadā. Tie nav tikai abstrakti, pagātni raksturojoši skaitļi. Summējoties tie veido valsts iekšējo un ārējo parādu.

Parādu, kurš jebkurā gadījumā būs jāatdod — vai nu nodokļu, vai tautu aplaupošas inflācijas veidā.

Tā turpinot, nākamajā gadā maksājumi par parāda procentiem vien sasniegs 100 miljonu gadā.

Ieklausieties šajā skaitlī! 100 miljonu tikai par procentiem!

Ja mēs salīdzinātu valsti ar uzņēmumu, tad būtu jāsaka, ka šāds uzņēmums ir bankrotējis un, ja jūs to kādam šādā stāvoklī piedāvātu, tad nez vai jūs atrastu kādu, kas to grib ņemt.

Ko šajā situācijā var darīt?

Vispirms atteikties no visiem tiem likumprojektiem, kuru pieņemšana palielinātu budžeta izdevumu daļu.

Nekavējoties!

Jebkurš likums, kurš bez seguma palielina budžeta izdevumu daļu, ir viennozīmīgi traktējams kā noziegums un kaitniecība pret Latvijas valsti.

Strādājot ļoti saspringtā režīmā un laika trūkumā, nežēlīgi apgriežot visus izdevumus, valdībai izdevās šī gada budžetā samazināt deficītu no 90 miljoniem līdz 60 miljoniem latu. Tas tika panākts, atstājot budžetā gandrīz vai tikai algas un siltus radiatorus.

Neraugoties uz to, ka tas ir ievērojams budžeta deficīta samazinājums, tas tomēr nozīmē to, ka parāds uz katru Latvijas iedzīvotāju nākamajā gadā pieaugs vēl par 24 latiem.

Un tas ir apstākļos, kad visa mūsu kabatās esošā nauda jau ir aizņemta.

Mēs jau dzīvojam pilnībā uz parāda.

Vienlaikus ar budžeta deficīta palielināšanās procesu nacionālais kopprodukts pagājušajos gados nav audzis.

1994. gadā tas bija plus 0,6 procenti, pagājušajā gadā tas kritās un bija mīnus 2 procenti.

Šajā gadā mēs to prognozējam plus 0,3 procenti, kas ir kritums salīdzinājumā ar 1994. gadu.

Mums ir skaidri jāpasaka, ka, ejot šādu attīstības ceļu, cilvēku cerības par labāku dzīvi nekad netiks piepildītas. Jūs varat šodien izbalsot šo budžeta projektu, turpināt aizņemties vēl vairāk, uz parāda rēķina palielināt pensijas, pabal-stus, skolotāju un medmāsu algas, un ar to atņemt gan viņiem, gan mums visiem un mūsu bērnu bērniem jel kādas cerības uz labāku dzīvi pārskatāmā nākotnē

Jau tā nepārdomātas un mīkstčaulīgas politikas rezultātā lēnām mēs kļūstam līdzīgi tiem iezemiešiem, kas stāv jūras krastā un gaida, kad ANO kuģi atvedīs un izdalīs zivju konservus.

Vai tādas — izputējušas "humpala" valsts patrioti mēs esam?

Lai Latvija veiksmīgi attīstītos un tuvotos Eiropas valstīs pastāvošajam dzīves līmenim, mums dažos gados ir jāpanāk bezdeficīta budžets un nacionālā koprodukta pieauguma tempiem jāsasniedz no 5 līdz 8 procentiem gadā.

Šādi attīstības tempi ir bijuši pa spēkam tikai tām valstīm, kuras sasniegušas augstu ekonomiskās brīvības pakāpi.

Un neļausim sevi mānīt dažādiem vecās domāšanas un valsts plānsaimniecības apoloģētiem, kuru uzskati nav nekas cits kā intelektuālā mazspēja, zināšanu un pieredzes trūkums, kurš liek tiem turēties pie vecā un viņiem saprotamā.

Tikai ejot konsekventu tautsaimniecības sakārtošanas un uzņēmējdarbības potenciāla atraisīšanas ceļu, es redzu pamatu zināmam optimismam.

Esmu pārliecināts, ka budžeta ieņēmumi būs lielāki par plānotajiem, ja mums izdosies īstenot tos mērķus, kas ir fiksēti valdības deklarācijā.

Valdība jau spērusi apņēmīgus soļus privatizācijas paātrināšanai.

Privatizēti, kā zināms, tiks arī lielie valsts uzņēmumi, tajā skaitā "Ventspils nafta", "Latvijas kuģniecība", "Latvenergo" un citi.

Ar šādā ceļā iegūto naudu, iespējams, varēs aizlāpīt budžeta deficītu, taču atcerēsimies, — tas ir iespējams tikai vienreiz.

Ir sācies darbs arī pie jauna investīciju likuma un zemes tirgus izveidošanas Latvijā.

Valdība strādā arī pie zemesgrāmatu un citu valsts dienestu darba optimizācijas.

Ir uzsākts darbs pie sociālās un izglītības reformas.

Mums ir nopietni jāapsver arī tas, kā mēs nākotnē atslogosim valsts budžetu, vai mēs varam uzturēt divus televīzijas kanālus, ja naudas tikko pietiek vienam, vai mēs varam atļauties klases, kurās ir tikai viens skolnieks, vai mums ir vajadzīgi pusducis štābu un slepeno dienestu.

Valsts pareizai vai nepareizai politikai vēl nekad nav bijusi tik liela nozīme kā tagad.

Kapitāls mūsdienās ir tik mobils un valstis tik savstarpēji atkarīgas, ka valdības politika un ekonomiskās brīvības līmenis ir izšķiroši attīstības faktori. Kapitāla aizplūšanas draudi un piesaistīšanas iespējas jāaplūko kā pastāvīga problēma.

Mūsu ekonomiskās politikas pamatā ir jābūt konservatīvai finansu un naudas politikai, valsts uzņēmumu privatizācijai un korupcijas apkarošanai.

Ir jārada tāda nodokļu politika, kas nav tikai konfiscējoša un neatņem visu tam, kurš nopelna.

Ir jārūpējas par inflācijas samazināšanu un jāveic pensiju reforma.

Jārada tāda finansu sistēma, kas nodrošina garantētu iespēju uzkrāt.

Valdībai ir jārūpējas par strukturālām izmaiņām valsts pārvaldes aparātā un bužeta iestādēs. Ir jāatlaiž sliktākie, lai labākie varētu saņemt lielākas algas, nevis visiem maksāt ļoti maz un gaidīt, kamēr labākie aiziet.

Panākumi minētajos darbības virzienos ļaus mums runāt par optimistiskām nākotnes izredzēm.

Es negribu šeit nodarboties ar pārliecināšanu vai pierunāšanu.

Es esmu atnācis pie vēlētiem tautas pārstāvjiem, cerams — profesionāliem politiķiem, kuri labi zina, kas ir politiskā atbildība un kuri saprot, ko dara.

Par sevi es varu pateikt ļoti vienkārši — var sākt meklēt jaunu Ministru prezidentu gadījumam, ja šajā budžetā tiks izmainīta kāda no pamatpozīcijām, proti, ieņēmumi nepamatota optimisma virzienā, vai izdevumi un budžeta deficīts to palielināšanas virzienā

Es negrasos uzņemties atbildību par šauru interešu un nekompetences izraisītu valsts novešanu dziļā un neatgriezeniskā atpalicībā.

Šajā brīdī un šajā zālē atbildība gulstas uz jūsu pleciem.

Balsojums, kas stāv jums priekšā, ir balsojums ne tik daudz par valdību vai budžetu, cik tas ir balsojums par veselo saprātu un atbildību.

Paldies!

25. janvāra rīta redakcijā

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!