Ministru, amatpersonu atbildes

---

Dokuments nr.243a

Par 1990. gada valsts bezprocentu mērķaizņēmuma obligācijām

Atbildot uz Tautas saskaņas partijas deputātu pieprasījumu, Finansu ministrija paskaidro tālāk minēto.

Saskaņā ar bijušās PSRS Ministru padomes 1990. gada 21. decembra lēmumu nr.1119 “Par 1990. gada valsts bezprocentu mērķaizņēmuma obligāciju izlaišanu” un Latvijas Republikas Ministru padomes 1990. gada 22. marta norādījumiem nr.11-19/568 Latvijas Republikas Valsts krājbanka realizēja valsts bezprocentu mērķaizņēmuma obligācijas iedzīvotājiem.

Kopumā republikas iedzīvotājiem realizētas 16 veidu 30091 mērķaizņēmuma obligācija par summu 56,4 milj.rubļu jeb 285839,25 latu. Lai kompensētu visu obligāciju vērtību preču pašreizējās cenās, nepieciešami apmēram 15,6 miljoni latu.

Kā zināms, 1990. gada mērķaizņēmuma obligāciju izlaidi veica PSRS Ministru padome, bet garantijas preču iegādē solīja PSRS Tirdzniecības ministrija.

Obligāciju izplatīšanas rezultātā saņemtie līdzekļi tika ieskaitīti PSRS valsts budžetā. Sabrūkot vienotajai PSRS, šie līdzekļi tika attiecināti uz bijušās PSRS iekšējo parādu. Mērķaizņēmuma obligāciju neatmaksātā summa iedzīvotājiem nav atzīta arī par Latvijas valsts iekšējo parādu, tāpēc Latvijas Republikas valdība izvirzīja šo jautājumu Krievijas Federācijai starpvalstu sarunās un pieprasīja Krievijas Federācijai uzņemties šo parādu apkalpošanu. Krievijas Federācijas delegācijas vadība šādu iespēju noliedza un piedāvāja izskatīt šo jautājumu kompleksi bijušās PSRS iekšējā un ārējā parāda apkalpošanas ietvaros, kas Latvijas pusei nav pieņemams.

Ministru kabineta Ekonomikas un finansu komitejas sēdēs vairākkārt tika izskatīts jautājums par 1990. gada valsts bezprocentu mērķaizņēmuma obligācijām (25.04.94. prot.nr.16; 03.05.94. prot.nr.24; 05.06.95. prot.nr.25 un 03.07.95. prot.nr.30) un minētās saistības netika atzītas par valsts iekšējo parādu.

1996. gada 23. janvārī Finansu ministrs A.Kreituss

---

 

Dokuments nr.247b

Par kompensācijām politiski reabilitētajām personām

Finansu ministrija, iepazinusies ar Saeimas frakcijas “Latvijai” deputātu iesniegtajiem jautājumiem par likuma “Par politiski represētās personas statusa noteikšanu komunistiskajā un nacistiskajā režīmā cietušajiem” izpildi, savas kompetences ietvaros paskaidro.

Š.g. 16. janvāra Ministru kabineta apstiprinātajā likuma “Par valsts budžetu 1996. gadam” projektā ir paredzēti 2,0 milj. latu kompensāciju izmaksai reabilitētajiem pilsoņiem. Bez tam Satiksmes ministrijai ir ieplānota dotācija 280 tūkst. latu apmērā transporta atvieglojumu nodrošināšanai politiski repre-sētām personām.

Finansu ministrijas valsts sekretāres vietniece I.Sudraba

1996. gada 19. janvārī

---

 

Dokuments nr.249a

Par Baltās grāmatas tulkošanu un pieejamību

6. Saeimas deputātiem A.Rubina kungam, O.Kostandas kungam, M.Rudzīša kungam, E.Zelgalvja kungam, J.Stroda kungam, K.Čerāna kungam, E.Grīnberga kungam, A.Saulīša kungam, O.Dunkera kungam, I.Liepas kungam

Atbildot uz Jūsu 16.01.96. iesniegtajiem jautājumiem īpašo uzdevumu ministram Eiropas Savienības lietās A.Kiršteina kungam (6. Saeimas sēdē izskatāmais dokuments nr.249), informēju, ka:

1. Baltās grāmatas tulkošanu neveic Eiropas integrācijas birojs, bet gan Finansu ministrijas organizēta konkursa kārtībā izvēlēti un Eiropas komisijas apstiprināti tulki, un šis darbs tiek finansēts un notiek Eiropas Savienības PHARE programmas ietvaros.

2. Saskaņā ar informāciju, kas saņemta no Finansu ministrijas Starptautisko palīdzības programmu koordinācijas departamenta, darbs pie tulkošanas ir gandrīz pabeigts un ir plānots, ka Baltā grāmata (pamatdokuments) latviešu valodā visiem interesentiem būs pieejama, sākot ar š.g. 29. janvāri, bet pielikumi — ar 4. aprīli.

1996. gada 19. janvārī Ārlietu ministrs V.Birkavs

---

 

Dokuments nr.250a

Par Latvijas Republikas prasību pret bijušās PSRS “Vņešekonombanku”

Atbildot uz frakcijas “Latvijai” deputātu pieprasījumu, Finansu ministrija paskaidro tālāk minēto.

Kopš 1992. gada nav atrisināts jautājums par to juridisko un fizisko personu naudas līdzekļiem, kuri ir bloķēti bijušajā “Vņešekonombankā” un bijušajā PSRS Valsts bankā. Neskatoties uz to, ka Latvijas Banka un Finansu ministrija ir vairākkārt vērsusies pie Krievijas Centrālās bankas un “Vņešekonombankas” vadības, panākumu nav, jo Krievijas puse risinājumu saista ar Latvijas Republikas piedalīšanos PSRS ārējā parāda dzēšanā. No starpvalstu sarunām 1994. gada jūlijā izriet, ka Krievijas Federācija neuzņēmās augstāk minētās saistības, bet gan piedāvāja izskatīt šo jautājumu kompleksi — bijušās PSRS iekšējā un ārējā parāda apkalpošanas ietvaros, kas Latvijas pusei nav pieņemami.

Šo problēmu sarežģī tas, ka Latvijas uzņēmumi nav atmaksājuši kredītus “Vņešekonombankai”, kuru summa pēc Krievijas puses informācijas ir 46 397 500 ASV dolāru un 130 600 Vācijas marku. Lielākā daļa Latvijas uzņēmumu, kuriem ir nenomaksātie valūtas kredīti Maskavas “Vņeš-ekonombankā”, atrodas finansiālās grūtībās, un kredītu piedziņa no šiem uzņēmumiem nav iespējama.

Saskaņā ar kredītiestāžu iesniegtajiem datiem par juridisko un fizisko personu kontu atlikumiem 1992. gada 1. janvārī atlikumu kopsumma Latvijas kredītiestādēs, kas pārrēķināta ASV dolāros pēc Krievijas Centrālās bankas tajā laikā noteiktā dolāra kursa pret valūtas rubli, ir lielāka par 26 miljoniem ASV dolāru.

Pamatojoties uz PSRS “Vņešekonombankas” 1992. gada 11. marta pavēli nr.16 “Par operāciju pārtraukšanu un PSRS “Vņešekonombankas” iestāžu likvidāciju bijušās PSRS republiku teritorijās”, Latvijas Bankā tika pārtrauktas operācijas ar Latvijas juridisko un fizisko personu kontiem, kuros nauda bija uzskaitīta PSRS “Vņešekonombankas” uzdevumā.

Pēc Latvijas Bankas rīcībā esošiem datiem valūtas kontu atlikumi Latvijas bankās 1992. gada 1. novembrī bija šādi:

tūkstošos invalūtas rubļu tūkst.ASV dolāru*

Fizisko personu kontos 10 022,3 5 996,7

Juridisko personu kontos 18 511,2 11 075,9

Kopā: 28 533,5 17 072,6

* Invalūtas rubļi izteikti dolāros pēc bijušās PSRS “Vņešekonombankas” noteiktās prakses, ka 67,13 inval.rbļ. vienādi ar 100 ASV dolāriem.

Saskaņā ar 1994. gada 14. decembrī Maskavā panākto vienošanos par Latvijas – Krievijas starpvaldību komisijas izveidošanu ar Latvijas Republikas Ministru kabineta 1995. gada 5. jūlija rīkojumu nr.375 tika izveidota Latvijas – Krievijas starpvaldību komisija. Komisija darba plānā atkārtoti iekļāvusi jautājumu par 1992. gada parādu saistību un prasību noregulēšanu.

1996. gada 24. janvārī Finansu ministrs A.Kreituss

---

Dokuments nr.251a

Par Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku jautājumiem

Atbildot uz deputātu Odiseja Kostandas, Māra Rudzīša, Elmāra Zelgalvja, Jāņa Stroda, Edmunda Grīnberga, Andra Saulīša, Kārļa Čerāna, Imanta Liepas, Andra Rubina un Guntas Gannusas izvirzītajiem jautājumiem:

1. Iepazīstoties ar materiāliem, kas attiecas uz Jūsu izvirzītajiem jautājumiem, paskaidroju, ka Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku vārdā noslēgto Jūsu minēto līgumu un citu finansiālo darījumu apstākļi ir noskaidroti. Tā rezultātā var secināt, ka Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis darbojies Zemessardzes un Nacionālo bruņoto spēku nostiprināšanas interesēs, nepieciešamības gadījumos saskaņojot jautājumus ar citām valsts institūcijām vai slēdzot darījumus atbilstoši organizēto konkursu rezultātiem. Tas attiecas arī uz līgumu par “Landrover” automašīnām. Šos jautājumus pārbaudījusi un izskatījusi Valsts kontrole. Uzskatu, ka papildus dienesta izmeklēšana nav nepieciešama.

2., 3. Būdams Zemessardzes komandieris un pildīdams Nacionālo bruņoto spēku komandiera pienākumus, Zemessardzes pulkvedis Juris Eihmanis darbojies tam piešķirto pilnvaru un kompetences robežās un nav pamata uzskatīt, ka tās tikušas pārkāptas.

4. Uzskatu, ka katrā specialitātē, kāda arī tā nebūtu, ir jāstrādā profesionāļiem, kuri ir ieguvuši specialitāti, mācoties attiecīgās nozares mācību iestādē, it sevišķi tas attiecas uz virsnieku sagatavošanu, jo viņiem ir nepieciešamas zināšanas kā pedagoģijā, tā arī militārajās zinātnēs, ko dod tikai speciālās mācību iestādes.

Tomēr, ņemot vērā, ka praktiski Latvijas NBS tikai veidojas un nav iespējams pilnībā nodrošināt to daļas un apakšvienības ar augsti militāri izglītotiem profesionāļiem, pagaidām jāizmanto arī cita profila darbinieki, kas strādā uz entuziasma pamata un ir lojāli Latvijas valstij.

5. Neskatoties uz to, ka dažādām karaspēka daļām ir dažādi uzdevumi, var būt atšķirības to veidošanā pēc to profila, visām Latvijas NBS daļām ir jābūt vienādam statusam apgādes, atalgojuma u.c. galvenajos jautājumos. Tomēr noteicošais faktors ir valsts stratēģiskās intereses, tās neatkarības nodrošināšana, teritorijas aizsargāšana un finansiālās iespējas.

Kas attiecas uz BALTBAT un miera nodrošināšanas spēkiem (IFOR), kuri veiks starptautiskas misijas bijušās Dienvidslāvijas teritorijā, to darbība reprezentē Latvijas Republikas NBS un to statuss nevar būtiski atšķirties no to valstu bruņoto spēku statusa, kuras sastāvā viņi darbojas. Šeit ir vieta, kur Latvijas karavīri gūst militāro pieredzi, lai nepieciešamības gadījumā to varētu pielietot Latvijas Republikas aizstāvēšanā.

Šo spēku bruņojumu un materiāltehnisko nodrošinājumu galvenokārt finansē ārvalstis un, ņemot vērā politisko aspektu, būtu neloģiski atteikties no piedalīšanās starptautiskajās operācijās, ņemot vērā valsts ierobežoto budžetu, kas iedalīts praktiski valsts aizsardzībai un Latvijas NBS veidošanai.

6. Informēju, ka š.g. janvārī Aizsardzības ministrija saņēmusi 1/12 no 1995.gada paredzētā budžeta. Nav saņemti līdzekļi investīcijām.

Uz š.g. 23.janvāri NBS saņēmuši 96% no 1/12 budžeta 209.iedaļā “izdevumi aizsardzības un drošības iestāžu uzturēšanai”; 203.iedaļā “veselības aizsardzība” — 100%.

Galvenais kredīta dalītājs ir Aizsardzības ministrija, kurai ir tiesības rezervēt līdzekļus neparedzētiem gadījumiem un mērķa finansējumiem.

7. Saeimā iesniegtajā valdības sagatavotajā 1996.gada budžeta projektā Aizsardzības ministrijai pamatbudžetā plānoti 15,7 milj. Ls (bez Zemessardzes štāba budžeta) pret AM un Finansu ministrijas saskaņotajiem 22 milj. Ls un Aizsardzības ministrijas sākotnēji pieprasītajiem 36 milj. Ls.

1996.gada pamatbudžets ir 1995.gada samazinātā budžeta līmenī. Nav ņemta vērā plānotā 20% inflācija, kas reālo budžetu samazinās vēl par 1/5.

Ņemot vērā augstākminēto, Aizsardzības ministrijai bez kardinālu politisku lēmumu pieņemšanas — bez pārstrukturēšanas, bez štatu samazināšanas nav iespējams 1995.gada parādus nosegt.

8. Aizsardzības ministrijas un Nacionālo bruņoto spēku štāba struktūrvienības tiek veidotas tā, lai nodrošinātu Latvijas Republikas politikas realizēšanu militārajā aizsardzības jomā. Vienlaicīgi likumos noteiktajā kārtībā tiek veikti pasākumi, lai, pilnveidojot vadības sistēmu, samazinātu pārvaldes aparāta darbinieku skaitu — tā, piemēram, notikusi Bruņojuma un apgādes pārvaldes likvidācija, kardināla Valsts dienesta pārvalžu reorganizācija u.c.

Šāda nostādne likta arī Aizsardzības ministrijas turpmākās darbības pamatā, bet tās īstenošanai nepieciešams atbilstoši sakārtot likumdošanu. Tāpēc kā pirmais tiek izvirzīts uzdevums sagatavot likumprojektu par Nacionālajiem bruņotajiem spēkiem un tad uz pieņemtā likuma pamata veikt visus attiecīgos grozījumus citos tiesību aktos, kas dotu juridisku pamatu tālākajiem praktiskiem pasākumiem.

9. Uzskatu, ka, pirms izlemt jautājumu par NBS un ZS štābu reorganizāciju, nepieciešams sakārtot virkni neatrisinātu jautājumu valsts aizsardzības sistēmas izveidē un juridiskās bāzes radīšanā: mobilo strēlnieku vienību formēšana, gaisa telpas kontroles sistēmas izveide, civilās kontroles nodrošināšana pār NBS, ZS vieta kopējā valsts aizsardzības struktūrā, tās uzdevumu, funkciju un sastāva sakārtošana u.c.

Pēc šo problēmu kompleksa atrisināšanas varētu izvirzīt uzdevumu par kardinālu abu štābu reorganizāciju.

Aizsardzības ministrs,

1996.gada 24.janvārī Ministru prezidenta biedrs A.Krastiņš

---

 

Dokuments nr.254 b

Par pašvaldību budžeta dotācijām

Protokols par sarunām ar Pašvaldību savienību

Rīgā 1996.gada 11.janvārī

Sarunas notika 1996.gada 11.janvārī pie finansu ministra A.Kreitusa k-ga.

Sarunas vada: finansu ministrs A.Kreituss.

Sarunas tēma: valsts budžeta projektā 1996.gadam ar pašvaldībām saistīto rādītāju apspriešana.

Sarunās piedalījās:

1) no Latvijas Pašvaldību savienības puses — J.Ruško, M.Pūķis, A.Lielmežs

2) no Finansu ministrijas puses — I.Sudraba, G.Kaminskis

3) no institūcijām, kuras veic pašvaldību darbības pārraudzību — E.Jurkāns, A.Rukmanis, S.Zeikate.

Sarunu gaitā konstatēts:

— vienots viedoklis attiecībā uz pašvaldību pašu kopējo ienākumu apjomu, kurš fiksēts 189,3 milj. latu apmērā sakarā ar iedzīvotāju ienākuma nodokļa prognozes precizēšanu;

— atšķirīgs viedoklis attiecībā uz valsts dotāciju un mērķdotāciju apjomu, kāds izdalāms pašvaldību budžetiem no pamatbudžeta (izziņa pielikumā).

Pašvaldību savienība uzskata, ka dotāciju un mērķdotāciju apjoms saglabājams ar iepriekšējo valdību saskaņotajos apjomos un kuriem pamatbudžeta projektā nav seguma avotu.

Finansu ministrija uzskata, ka viss dotācijas samazinājums, salīdzinot ar 1995.gadu, pilnīgi sedzas ar ienākuma nodokļa papildus ienākumiem. 1995.gada finansu izlīdzināšanas noteikumos iedzīvotāju ienākuma nodoklis plānots 109 milj. latu, 1996.gada prognoze 150 milj. latu vai +41 milj. latu.

Finansu ministrs A.Kreituss

 

Izziņa par valsts pamatbudžeta 1996.gadam projektā

iekļauto rādītāju atšķirībām, salīdzinot ar 1995.gada 5.oktobra Ministru kabineta un Latvijas Pašvaldību savienības

1996.gada vienošanās protokolu

(miljonos latu)

Budžeta projektā Saskaņā ar protokolu

1. Valsts budžeta mērķdotācijas:

1.1. — investīcijām 3,035 4,245

1.2. — pagastu un rajona pilsētu

teritoriālplānošanai — 2,4

1.3. — internātskolu finansēšanai — 8,8

1.4. — psihoneiroloģisko pansionātu finansēšanai — 4,8

Kopā mērķdotācijas no pamatbudžeta 3,035 20,245

2. Valsts budžeta dotācija pašvaldību finansu

izlīdzināšanas fondā — kopā 20,0 52,25

tai skaitā:

2.1. mērķdotācijas internātskolu finansēšanai 7,49 —

2.2. mērķdotācijas psihoneiroloģisko

pansionātu finansēšanai 2,998 —

Pavisam kopā 23,35 72,495

Iepriekš minēto papildu saistību realizēšanas gadījumā valsts 1996.gada budžeta deficīts, salīdzinot ar projektā ietverto, pieaugs par 49,145 miljoniem latu.

---

 

Dokuments nr.255a

Par ārstnieciskās kosmētikas līdzekļiem

Atbildot uz Saeimas Latvijas Zemnieku savienības, Latvijas Kristīgo demokrātu savienības un Latgales Demokrātiskās partijas frakcijas deputātu uzdotiem jautājumiem 1996.g. 18.01. vēstulē nr.256 paskaidroju sekojošo:

1. Ja kosmētiskos līdzekļus izmanto slimību vai pataloģisku stāvokļu ārstēšanai, diagnostikai vai profilaksei, tad šādi farmaceitiskie produkti tiek uzskatīti par medicīniskās jeb ārstnieciskās kosmētikas līdzekļiem. Zāļu reģistrā netiek iekļauta dekoratīvā kosmētika, matu lakas u.tml., bet tikai bioloģiski aktīvas vielas saturoši un medicīniskās kosmētikas līdzekļi. Šādi produkti var tikt lietoti dažādās, izmantošanai ērtās “zāļu formās”, piemēram, ziedes, krēmi, aerosoli, lakas, krāsas, šampūni, pūderi utt. Piederību pie parfimērijas, dekoratīvās kosmētikas vai medicīniskās jeb ārstnieciskās kosmētikas līdzekļiem nosaka nevis produkta forma, bet gan tajā esošo aktīvo vielu saturs un produkta ārstnieciskās vai profilaktiskās īpašības.

Latvijas Zāļu reģistrā ir iekļauta bioloģiski aktīvās vielas saturoša kosmētika, ko atļauts realizēt aptiekās un ārpus aptieku tīkla. Šādu kosmētiku 1993.— 1994.g. ir reģistrējusi arī Vācijas firma “Wella”.

2. Lai nodrošinātu iespēju diferencētai pieejai Latvijas Zāļu reģistrā iekļauto farmaceitisko produktu aplikšanai ar pievienotās vērtības nodokli vai atbrīvošanai no tā, 1995.gada februārī ir veikta Zāļu reģistra pārformēšana un atsevišķu sadaļu izveidošana tajā. Līdz ar to tika radīta iespēja aplikt ar pievienotās vērtības nodokli arī ārstniecisko kosmētiku. 1995.g. maijā stājās spēkā Labklājības ministrijas apstiprināts un ar Finansu ministriju saskaņots “Medicīnas pakalpojumu, medikamentu un medicīnas preču, kas tiek atbrīvotas no pievienotās vērtības nodokļa, saraksts”. Sarakstā iekļauta sadaļa II Medikamenti (zāles). Sadaļas 2.punkts nosaka, ka no pievienotās vērtības nodokļa tiek atbrīvota ārstnieciskā kosmētika un kosmētika, kas satur bioloģiski aktīvas vielas, ārstnieciskās zobu pastas, ārstnieciskie minerālūdeņi, kas iekļauti Latvijas Zāļu reģistrā un tiek realizēti tikai aptiekās. Tātad tirdzniecības tīklā (veikalos, frizētavās, salonos un tml.) to produkciju, kas tiek atbrīvota no pievienotās vērtības nodokļa, nedrīks realizēt vispār. Vienīgais šāda vaida produkcijas izplatīšanas ceļš ir aptieka. Pretējā gadījumā šāda veida produkcija ir apliekama ar pievienotās vērtības nodokli.

3. Jāatzīmē, ka dažādos tiesību aktos lietotas atšķirīgas definīcijas, kā arī produkcijas klasifikācija veikta pēc atšķirīgām pazīmēm — Latvijas preču kombinētajā nomenklatūrā — farmācijas produkti, medikamenti, farmaceitiskie produkti; likumā “Par farmaceitisko darbību” — ārstniecības līdzekļi, zāļu līdzekļi, zāles; līdz 01.05.1995.g. spēkā esošajā likumā “Par apgrozījuma nodokli” — medikamenti, medicīnas preces; instrukcijā “Par Latvijas Republikas likuma “Par apgrozījuma nodokli” piemērošanas kārtību” — farmaceitiskās, farmakoloģiskās preces; likumā “Par pievienotās vērtības nodokli” medikamenti un medicīnas preces u.tml. Līdz ar to nav viennozīmīga šo jēdzienu traktējuma. Lai pēc iespējas operatīvi atrisinātu šo problēmu, Labklājības ministrija ir sagatavojusi izmaiņas likumā “Par farmaceitisko darbību”, pilnveidojot un papildinot sadaļu attiecībā uz farmaceitisko terminoloģiju.

4. Labklājības ministrija ir veikusi saraksti ar Finansu ministriju jautājumos par izmaiņām ar pievienotās vērtības nodokli neapliekamo farmaceitisko produktu, zāļu izejvielu, sanitāri higiēnisko un medicīnisko preču sarakstā. Rezultātā ir sašaurināts ar nodokli neapliekamās produkcijas klāsts.

5. Labklājības ministrija neveic uzskaiti par farmaceitiskās darbības uzņēmumos realizētiem ārstnieciskās kosmētikas apjomiem un nodokļu nomaksu.

Ar cieņu,—

Labklājības ministrs V.Makarovs

---

Dokuments nr.280

Par Baltijas eksperta vēstuli Valodu likuma sakarā

Saeimas Prezidijam

God. Saeimas Prezidij!

Ārlietu ministrijas valsts ministra J.Sinkas uzdevumā nosūtu Jums BJVP komisāra cilvēktiesību lietās O.Espersena vēstuli ārlietu ministram V.Birkavam ar lūgumu, pamatojoties uz Ārlietu komisijas lēmumu, iepazīstināt ar šo vēstuli deputātus.

Cieņā,—

1996.gada 22.janvārī Vija Miķelsone, Ārlietu ministra kabineta vadītāja

Cienītais Birkava kungs!

Kā es saprotu, nesen Valodu likumprojektam ir bijis pirmais lasījums Jūsu parlamentā. Pēc manis saņemtās informācijas jaunais likumprojekts nozīmē atbalstu stingrai politikai attiecībā uz latviešu valodu kā valsts valodu un zināmu ierobežojumu pielietošanu citu valodu lietošanai Latvijā. Lai gan mans nolūks nav pašlaik izvērtēt šo likumprojektu, es tomēr vēlētos komentēt dažus tā punktus.

Saskaņā ar pašreizējo Valodu likuma 5.pantu runātājs publiskās sanāksmēs var izvēlēties jebkuru valodu, tikai jāsagādā tulkojums valsts valodā (izņēmums ir reliģiskas un nacionāli kulturālas sanāksmes). Jaunā likumprojekta 11.pants saka, ka publiskās sanāksmēs valsts valoda ir obligāta (izņemot reliģiska un nacionāli kulturāla rakstura sanāksmes).

Šāda pieeja liek domāt par cilvēka brīvību izteikties un par jaunā likuma konsekvencēm, ja to pieņemtu. Vai tas nozīmētu, piemēram, ka Latvijas universitātes vairs nedrīkstētu uzaicināt viesus, kas nolasa lekcijas kādā citā valodā?

Vēl viens aspekts, ko es gribētu minēt, attiecas uz valsts valodas lietošanu kā darba valodu. Saskaņā ar pastāvošā likuma 7.pantu organizācijām un uzņēmumiem, kas nav valsts iestādes, jālieto valsts valoda rakstiskos dokumentos, bet tām ir atļauts lietot citas valodas kā darba valodas (piemēram, sanāksmēs utt.). Jaunā likumprojekta 7.pants saka, ka valsts valoda ir obligāta visās iestādēs, organizācijās un uzņēmumos kā rakstiskos dokumentos, tā arī darba sarunās.

Man ir grūti saprast šādu tālāku ierobežojumu jēgu.

Es apzinos, ka manas rūpes ir mazliet pāragras, jo šo likumprojektu iesniedza daži deputāti un to varbūt nepieņems, taču es ceru, ka Jūs sapratīsit iemeslus, kāpēc es esmu šīs rūpes izteicis.

Ar cieņu,—

Ole Espersens,

Baltijas jūras valstu padomes komisārs cilvēktiesību lietās

03.01.96.

---

Dokuments nr. 264a

Par lauksaimniecības problēmām, zaudētajiem 610 milj. latu un nelegālā importa radītajiem zaudējumiem

Latvijas Republikas Saeimai

Nosūtu atbildi uz Saeimas frakcijas “Latvijai” 10 deputātu iesniegtajiem jautājumiem par lauksaimniecības problēmām, 5 deputātu jautājumu “Kur palikuši 610 milj. latu, ko zaudējusi Latvijas lauksaimniecība, un kas par to atbildīgs?” un informāciju “Nelegālā importa radītie zaudējumi”.

Zemkopības ministrs,

1996. gada 23. janvārī Ministru prezidenta biedrs A.Kauls

Latvijas graudi un graudkopība

Maize bija, ir un būs cilvēka galvenais izdzīvošanas uzturlīdzeklis.

Saprotamas ir Jūsu un sabiedrības bažas, pat satraukums par to, kāda situācija draud izveidoties apgādē ar maizi un maizes produktiem un, protams, lopkopības liktenis. Apzinoties jautājuma nopietnību un nozīmīgumu, ir veikta rūpīga situācijas analīze. Rezultāti diemžēl nav iepriecinoši, tāpat kā nav pievilcīgs skats Latvijas laukos: neapstrādāti tīrumi, aizaugušas platības redzamas ikvienā pagastā un rajonā, pat Rīgas pievārtē. Mēs zinām, ka parasti tur, kur katrā otrajā sējuma hektārā auga labība ļoti lielā platībā, tagad viļņo nezāļu lauki vai mazvērtīgi un mazproduktīvi zālāji.

Kā sekas minētajam ir tas, ka lauksaimniecības pamatnozare — graudkopība — ir atmesta 70 gadus atpakaļ un nonākusi 1923. gada līmenī, jo 1995. gada graudu kopievākums bija gaužām pieticīgs, tikai 694 tūkst., tonnu. Latvijā šobrīd ir ne tikai pārtikas, bet arī lopbarības graudu deficīts:

pārtikas labībai — 110 tūkst. t.

t. sk. kviešiem — 70-80 tūkst. t.

rudziem — 20-30 tūkst. t.

mieži iesalam — 15 tūkst. t.

Labība lopbarībai — 180-200 tūkst. t.

Kas tad ir noticis?

Noticis ir tas, ka pēdējos piecos gados strauji samazinājās gan labības sējplatības, gan ražība salīdzinājumā ar 1990. gadu.

1990.g. 1991.g. 1992.g. 1993.g. 1994.g. 1995.g.

Kopraža, tūkst. t 1622 1335 1152 1235 900,6 693,7

Platība, tūkst. ha 686 657,3 703,4 696,4 489,1 411,4

Ražība, cnt/ha 23,6 20,3 16,4 17,7 18,4 16,9

Tabulā atspoguļotie dati apliecina, ka katastrofāli samazinājušies visi labības audzēšanas rādītāji un rezultātā 1995. g. graudu kopraža sasniedza tikai 43%, iesēts bija 60%, un iegūtā ražība 72%no 1990. gadā sasniegtā. Der atcerēties, ka 1990. gads nebija īpaši veiksmīgs lauksaimniecībai.

Iedzīvotāju straujā dzīves līmeņa, pirktspējas samazināšanās dēļ pēdējos piecos gados krasi samazinājās pārtikas graudu patēriņš:

tūkst. tonnu

1990.g. 1995.g. 1995.g. salīdzinā-

jumā ar 1990.g. %

Pārtikas kvieši 285 152 53

Pārtikas rudzi 150 57 38

Pārtikas mieži 32 3 9

Pārtikas auzas 33 6 18

Kopā 500 218 44

Pārtikas graudu patēriņš samazinājās līdz 218 tūkst. tonnu, bet arī šis daudzums netiek saražots.

Vissarežģītākā situācija ir izveidojusies nodrošinājumā ar pārtikas kviešiem, jo līdz 1990. gadam pēc toreiz pastāvošās specializācijas Latvijā pamatā ieveda pārtikas kviešus un nebija pievērsta pietiekoša uzmanība to audzēšanai.

Pēc neatkarības iegūšanas par vitāli svarīgu uzdevumu kļuva veikt pasākumus, lai nodrošinātu strauju pārtikas graudu pieaugumu valstī, īpaši kviešu.

Ja arī neliels pārtikas kviešu ražošanas pieaugums ir panākts, ko apliecina zemāk minētie skaitļi:

Iepirkti pašražotie pārtikas kvieši (tūkst.t):

1990.g. 1991.g. 1992.g. 1993.g. 1994.g. 1995.g.

28,4 36,7 55,2 28,9 57 90,2

tomēr tas ir vairāk nekā nepietiekams.

Zinot un jūtot, ka konkrētā izveidojušās situācijā nav pamata cerēt dažu gadu laikā vairākas reizes palielināt pārtikas kviešu ražošanu, bija nepieciešams dibināt stabilus un ilglaicīgus sakarus ar valstīm, kuras ir tradicionālas kviešu audzētājas, bet arī tas nav izdarīts. Nepastāvot stabilām valstu partnerattiecībām, imports kļūst nedrošs un nestabils. To apliecina divu iepriekšējo gadu kviešu importēšanas pieredze. Kvieši tiek ievesti ar lielām organizatoriskām grūtībām un lielu laika patēriņu, tas rada nestabilu situāciju labības tirgū.

Graudkopības lejupslīdi, faktiski lauksaimniecības nozares sagrāvi, veicināja iepriekšējo gadu pieņemtie nepārdomātie lēmumi. Agrārās reformas gaitā bieži vien nesagatavots, finansiāli nenodrošināts un valstiski neatbalstīts zemes īpašnieks vai mantinieks steigā tika aicināts atgriezties lauku vidē. Likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” nepilnības veicināja haotisku un postošu esošo saimniecību sagrāvi, nevis pārdomātu īpašuma formu maiņu, vienādu ražošanas konkurences apstākļu nodrošināšanu. Jaunās zemnieku saimniecības vēl nav nostiprinājušās, bet iepriekšējās sagrautas. Kā rezultātā krasi samazinājās elementāro agrotehnisko prasību ievērošana, minerālmēslu un pesticīdu pielietošana, lauku precīza apsaimniekošana.

Vislielākais platību samazinājums ir noticis Latgalē. Tur pārsvarā ir zemnieki, kuri audzē labību tikai naturālās saimniecības vajadzībām. Pagastos ir tikai daži zemnieki, kuri audzē tirgum preču produkciju. Tāpēc Latgales reģiona labības pārstrādes uzņēmumi pārtikas graudus iepērk pamatā citos reģionos.

Stāvokli vēl vairāk pasliktināja 1992. gadā noteiktās nepamatoti augstās graudu iepirkuma cenas, kā arī liels graudu imports (609 tūkst. t, ieskaitot humāno palīdzību). Neaizsargātais iekšējais tirgus vēl papildus noveda pie liela daudzuma spēkbarības un graudu ievešanas arī kontrabandas ceļā. Tas iedzina graudkopību strupceļā.

Augstās graudu cenas bija viens no lopkopības nozares sagraušanas galvenajiem cēloņiem, kas noveda pie strauja lopu skaita samazinājuma un tālāk pēc pieprasījuma samazinājuma graudiem.

Vislielākie sarežģījumi un paradoksālākā situācija izveidojās tieši 1992. gadā piekoptās politikas rezultātā. Šajā gadā graudu pārstrādes uzņēmumi ņēma kredītus uz nepamatoti augstiem procentiem un pirka graudus par neattaisnoti augstām cenām, ne tikai no Latvijas graudaudzētājiem, bet arī no kaimiņvalstīm.

Valstī izveidojās lieli graudu krājumi, ko realizēt par tādu cenu, par kādu bija iepirkti, nebija iespējams, jo pastāvošā tirgus cena bija divreiz mazāka.

Šajā laikā strauji pasliktinājās labības pārstrādes uzņēmumu finansiālais stāvoklis.

1992. gadā visu labības pārstrādes uzņēmumu peļņa kopā sastādīja 752 tūkst. latu, 1993. gadu tie noslēdza ar 188 tūkst. latu zaudējumiem, un 1994. gadā zaudējumi šajos uzņēmumos sasniedza 607 tūkst. latu.

Tā rezultātā 1993. gadā strauji nokrita graudu iepirkuma cenas un graudkopjiem pazuda jebkura motivācija graudu audzēšanā.

1. Kādas šobrīd ir valsts graudu rezerves?

Vai tās ir pietiekamas līdz jaunās ražas iepirkšanas sākumam?

Latvijas Republikas likums “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi” nosaka, ka šī likuma uzdevums ir radīt priekšnoteikumus Latvijas labības tirgus izveidei un darbībai, maksimāli sekmējot tā piepildīšanu ar Latvijā ražotu labību un veicinot pašapgādi ar labību un tās produktiem, kā arī nodrošinot patērētāju interešu aizsardzību. Valstij savu ietekmi tirgū nepieciešams realizēt, izmantojot:

— valsts labības un patēriņa bilanci,

— valsts labības rezervi,

— ražošanas apjomu kvotēšanu un minimālās labības realizēcijas cenas noteikšanu,

— kontroli pār labības tirdzniecību.

Valsts labības rezervi nomināli veido:

1. pārtikas labības rezerve,

2. graudu sēklas rezerve.

Pēc 1993. gada patēriņa apjomiem pārtikas valsts rezervei bija jābūt 250 tūkst. tonnu apjomā jeb 60% no gada vajadzības, sēklas rezervei 10 tūkst. tonnu apjomā.

Lopbarības graudu rezerves veidošanu likums neprasa, bet tā ir nepieciešama vismaz divu, trīs mēnešu patēriņa apjomā — 100 līdz 150 tūkst. tonnu.

Ņemot vērā pašreizējo gada patēriņu ap 210 tūkst. tonnu pārtikas labības, valsts rezervei jābūt 135 tūkst. tonnu.

Likums nosaka, ka valsts pārtikas graudu rezerve bija jāizveido ik gadu, paredzot valsts budžeta attiecīgos līdzekļus. Diemžēl nevienā no aizvadītajiem gadiem, laika periodā no 1993. g. līdz 1995. gadam, valsts pārtikas graudu rezerves iegādei līdzekļi no valsts budžeta iedalīti netika.

Valsts labības birojs 1994. gada beigās un 1995. gada pirmajā pusē realizēja ilgi glabātus ne sevišķi augstas kvalitātes rudzus un miežus, kas ienāca Latvijā vai tika iepirkti no ražotājiem 1992. gadā. Tā rezultātā biroja rīcībā radās 2,4 milj. latu naudas līdzekļu nelielas pārtikas graudu valsts rezerves veidošanai. Šīs naudas pietiek, lai nopirktu pārtikas kviešus apmēram viena mēneša patēriņam.

Sakarā ar to, ka Valsts labības birojs papildu līdzekļus no budžeta nesaņēma, netika izveidota labības valsts rezerve noteiktajos apjomos.

Uz 1996. gada 1. janvāri valsts rezervē ir nelieli krājumi:

Rudzi — 3,5 tūkt. tonnu — 15 % no vajadzības

Kvieši — 5,2 tūkst. tonnu — 5 % no vajadzības

Auzas — 5,2 tūkst. tonnu — 143 % no vajadzības

Taču jāatzīmē, ka esošie naudas resursi un organizatoriskie pasākumi ļāva radīt labvēlīgu situāciju labības ražotājiem, lai par izdevīgām cenām pārdotu graudus uzņēmumiem.

Pēc Valsts labības biroja sagatavotās labības bilances uz 1996. gada 1. janvāri kopējie labības krājumi 171,8 tūkst. tonnu, no tā pārtikas graudi — 54,1 tūkst. tonnu, lopbarības graudi — 16,6 tūkst. tonnu, graudi dzērienu ražošanai — 2,4 tūkst. tonnu.

Uz gada sākumu labības pārstrādes uzņēmumos bija 34,5 tūkst. tonnu pārtikas kviešu, 12,4 tūkst. tonnu pārtikas rudzu, 2,2 tūkst. tonnu pārtikas miežu un 5,2 tūkst. tonnu pārtikas auzu.

Šie pārtikas graudu apjomi nodrošina maizes ražotāju pieprasījumu pēc miltiem 2 līdz 2,5 mēnešus.

Pārtikas auzu un miežu krājumi ir pietiekoši, lai sagaidītu jauno ražu.

Pagājušā gada decembrī visos 26 rajonos izvestajā aptaujā izdevās noskaidrot, ka graudaudzētāji piedāvā realizācijai vēl 18,6 tūkst. tonnu; tai skaitā pārtikai — 4,9 tūkst. tonnu, lopbarībai — 13,7 tūkst. tonnu.

Tas nozīmē, ka praktiski visi tirgum piedāvājamie graudu resursi ir izsmelti.

Iepriekš minētie labības krājumi ir nepietiekami, lai nodrošinātu valsti ar maizi un maizes produktiem, kā arī lopkopību ar spēkbarību līdz 1996. gada ražai.

2. Ja graudu rezerves ir nepietiekamas, kāds ir nepieciešamo papildinājumu apjoms? Vai trūkstošie graudi tiks iepirkti ārzemēs, vai no vietējiem zemniekiem?

Ministru kabinets ar 1995. gada 6. oktobra rīkojumu nr. 564, apstiprinot valsts labības ražošanas un patēriņa precizēto bilanci 1995./1996. lauksaimniecības gadam, apstiprināja deficītu:

pārtikas kviešu — 90 tūkst. tonnu,

lopbarības graudu — 180 tūkst. tonnu apjomā.

Bez tam saskaņā ar likuma “Par Latvijas labības tirgu un valsts labības rezervi” 7. panta prasībām rajonu lauksaimniecības departamentu apkopotā informācija par attiecīgā rajonā saražotās labības daudzumu, kurš var tikt piedāvāts realizācijai, ir sekojošs:

Pārtikas graudi kopā — 4832 tonnas, tajā skaitā:

kvieši — 2469 t

rudzi — 1382 t

mieži — 613 t

auzas — 368 t

Lopbarības graudi kopā — 13906 tonnas, tai skaitā:

kvieši — 456 t

rudzi — 514 t

mieži — 9038 t

auzas — 3738 t

graudu maisījums — 60 t

Var pārliecinoši apgalvot, ka visi graudu daudzumi, kas ir Latvijas graudaudzētāju rīcībā, tiks nopirkti.

Valstī iztrūkstošo pārtikas un lopbarības graudu ievedums tiek organizēts atbilstoši Ministru kabineta noteiktajai kārtībai muitas tarifu kvotu ietvaros. Ministru kabinets 1995. gada 3. oktobrī noteica ievedmuitas tarifa likmi 0,5% apjomā kviešiem, rudziem un miežiem. Konkursa kārtībā tiesības ievest republikā graudus dotas 24 uzņēmumiem un uzņēmējsabiedrībām. Bez tam, par valsts rezerves iepirkšanai paredzētajiem līdzekļiem pārtikas kviešus ārzemēs iepērk Valsts labības birojs.

Uz 1996. gada 18. janvāri no importam atļautā pārtikas kviešu apjoma — 90 tūkst. tonnas — importētas ap 4400 tonnas, tajā skaitā valsts rezervē 4400 tonnas, no importam atļautā labības graudu apjoma — 180 tūkst. tonnas — importētas ap 18 tūkst. tonnas, tanī skaitā 13 tūkst. tonnas kukurūzas.

Galvenais iemesls šādai situācijai ir līdzekļu trūkums pārtikas un lopbarības graudu iegādei, lopbarības ražotāju un lopbarības patērētāju rīcībā nav tādu līdzekļu, kas dotu iespēju nofinansēt importējamo graudu apjomu termiņos, kādus uzstāda labības pārdevēji ārzemēs.

Ņemot vērā ierobežoto līdzekļu apjomu, kā arī augstās graudu realizācijas cenas Rietumu valstīs (ap 250 $ par kviešu tonnu), līdz šim graudi importēti no Ukrainas un Kazahijas, kur pārtikas kviešu realizācijas cenas līdz 1996. gada 1. janvārim bija ievērojami zemākas (līdz 200$ par tonnu kviešu).

Bet imports no Austrumu valstīm saistīts ar lielām organizatoriskām grūtībām, ko pārvarēt spēj ļoti nedaudzi graudu importētāji, jo no izsniegtajās atļaujās deklarētajiem daudzumiem 2,5 mēnešu laikā ir ievesta tikai viena desmitā daļa.

Lopbarības graudu importu ļoti ietekmē augstās graudu cenas ārzemēs, kas neapmierina ne labības pārstrādātājus, ne lopbarības patērētājus. Lopbarības graudu reālā tirgus cena ārpus Latvijas ir 160 — 205 USD par 1 tonnu. No graudiem par šādu cenu ražotā barība novestu pie vēl lielākas lopkopības produkcijas pašizmaksas, kas vēl vairāk samazinātu iespējas realizēt gaļas, olu un piena produkciju vietējā tirgū.

Lai vēl vairāk veicinātu lopbarības importu, Zemkopības ministrija ir sagatavojusi un iesniegusi Ministru kabinetā rīkojuma projektus par ievedmuitas samazināšanu līdz 0,5% auzām un kombinētai lopbarībai noteikto kvotu ietvaros.

3. Vai ir aprēķinātas nepieciešamās graudu rezerves turpmākajiem gadiem? Cik lielā apjomā tās varēs nodrošināt ar Latvijas zemnieku izaudzētajiem graudiem?

Valsts labības biroja padome katru mēnesi izskata iepriekšējā mēneša labības patēriņu un nofiksē graudu atlikumu labības pārstrādes uzņēmumos.

Sākot ar 1993. gadu, Ministru kabinetam katru gadu tiek iesniegta valsts labības ražošanas un patēriņa bilance un prognoze uz nākošo gadu. Šāda bilance ir sagatavota, apstiprināta labības biroja padomē un iesniegta apstiprināšanai Ministru kabinetā arī par 1996. gadu ar prognozi līdz 1997. gada ražai. Veicot bilanču analīzi, var secināt, ka labības patēriņš valstī ir stabilizējies robežās no 1 milj. līdz 1,1 milj. tonnām.

Prognozējamais nepieciešamais labības apjoms 1996. gada patēriņam sastāda 1 milj. 41 tūkst. t, tajā skaitā pārtikai — 219 tūkst.t, lopbarībai — 650 tūkst. t, dzērienu ražošanai — 50 tūkst. t, sēklai — 122 tūkst. tonnu.

Nav pamata domāt, ka iepriekš nosauktie skaitļi būtiski mainīsies arī 1997. — 1999. gados, jo šobrīd galvenais uzdevums ir radīt visus priekšnosacījumus, lai pirmām kārtām valstī nepieciešamo graudu apjomu saražotu Latvijas zemnieki.

Kā jau tika minēts iepriekš, nepareizās valsts politikas rezultātā labības tirgū, sākot ar 1994. gadu, ir radies graudu deficīts valstī, konkrēti: 1994. — 1995. gada sezonā pārtikai — 55 tūkst. t pārtikas kviešu, lopbarībai — 49 tūkst. t graudu. Bet 1995. — 1996. gadā deficīts sasniedza: pārtikai — 90 tūkst. t kviešu un 19 tūkst. t rudzu, dzērienu ražošanai — 32 tūkst. t un 180 tūkst. t lopbarībai.

Saskaņā ar labības ražošanas un patēriņa bilanci 1996./1997. gadam jāatzīmē, ka graudu deficīts būs arī līdz 1997. gada ražai un tas sastādīs 33 tūkst. t pārtikas kviešu un 235 tūkst. t lopbarības graudu.

Minēto valsts labības ražošanas un patēriņa bilances sastādīšanu un prognozi organizē Valsts labības birojs, tieši piedaloties Zemkopības ministrijai, dažādām labības graudu ražotāju un pārstrādātāju izveidotajām sabiedriskajām organizācijām (Agronomu biedrība, Graudu audzētāju un pārstrādātāju kooperatīvo sabiedrību savienība, Alus ražotāju asociācija un citi) un Latvijas Tirgus pētīšanas institūtam.

Ir pilnīgi skaidrs, ka, darbojoties pašreiz spēkā esošajiem likumiem par nodokļiem un realizējot līdzšinējo finansu un kredītu politiku, pieprasījums pēc graudiem 1996. un 1997. gados netiks nodrošināts ar Latvijā ražotiem graudiem. Latvijā saražotie graudi nodrošinās tikai 80% no labības tirgus pieprasījuma.

4. Ko valdība paredzējusi darīt, lai rosinātu zemniekus audzēt graudus?

Izstrādāta “Valdības deklarācijas izpildes darbības programma”. Pasākumi paredz lauksaimniecības lejupslīdes apturēšanu un lauksaimnieku saimnieciskā stāvokļa stabilizēšanu.

Ievērojamais cenu kāpums pasaules tirgū, peļņu nodrošinošā noteiktā minimālā pārtikas graudu cena 1995. gadā un labāk organizētā iepirkšana radīja priekšnosacījumus, lai iesēto ziemāju platības palielinātos.

Pēc Valsts statistikas komitejas ziņām rudenī iesēti 162 tūkst. ha ziemāju, tai skaitā 106 tūkst. ha ziemas kviešu un rudzi 53 tūkst.ha. Tas ir attiecīgi par 30, 22 un 13 tūkst. ha vairāk nekā iepriekšējā gadā.

Tiek izstrādāts pasākumu plāns pavasara sējas nodrošināšanai “Sēja–96”.

Būtiskākie no pasākumiem ir:

1. Valsts veicinās visas izaudzētās labības iepirkšanu, kas tiks piedāvāta tirgū.

2. Risinās jautājums par 1995. gada neizmaksāto subsīdiju atmaksāšanu.

3. Lai stabilizētu lauksaimnieku saimniecisko stāvokli, jau gada sākumā paredzēts noteikt minimālās iepirkuma cenas, tuvinot tās pasaules tirgū pastāvošajām cenām, un kvotas pārtikas graudu iepirkšanai valsts rezervē.

4. Paredzēts pabeigt izstrādāt un apstiprināt labības ražošanas attīstības programmu.

5. MK noteikumu izstrāde “Par muitas tarifu kvotām laukaugu kulturu sēklām”, kas nosaka samazinātas muitas tarifu likmes iztrūkstošā sēklas daudzuma ievešanai.

6. Zemnieku lauksaimnieciskā apmācība. Tiks noskaidroti katra zemnieka nodomi, tehniskais nodrošinājums un sniegtas konsultācijas un iespējamā palīdzība.

7. Lai dotu iespēju ražot labību arī reģionos ar nelabvēlīgiem dabas apstākļiem un sekmētu tādu labības kultūru audzēšanu, kam ir liela tautsaimnieciskā nozīme, tiek izstrādāts nolikums “Par labības ražošanas reģionālās izlīdzināšanas fonda izmantošanu 1996. gadā”. Šī mērķprogramma paredz valsts piemaksas sešu Latgales rajonu un Alūksnes rajona visu veidu saimniecību labības audzētājiem, kurās aramzemes novērtējums ir 38 un mazāk balles.

8. Lai paaugstinātu Latvijā audzēto pārtikas kviešu un rudzu kvalitāti un nodrošinātu 110 tūkst. tonnu pārtikas kviešu un 50 tūkst. tonnu pārtikas rudzu iepirkšanu, sējumiem jādod nepieciešamais minerālmēslu daudzums, jo sevišķi slāpeklis, saskaņā ar katras šķirnes ģenētiskā potenciāla prasībām. Bet aprēķini liecina, ka lauksaimniecības ražotāju ienākuma līmenis neļaus mūsu zemniekiem, tāpat kā iepriekšējos gados, iestrādāt optimālu minerālmēslu devu pat jau iesētajiem ziemājiem.

Lauksaimniecībā kā nozarē ar ļoti lēnu kapitāla apriti nav izmantojami kredīti virs 10% gadā. Patreiz pastāvošā likme ar 30-40% ir praktiski kredīta izmantošanas aizliegums.

Tāpēc tiek izstrādāts nolikums “Par kredīta subvencijām 1996. gadā pārtikas kviešu un rudzu ražošanai, izmantojot kredītu”.

Nolikuma projekts paredz, ka labības pārstrādes uzņēmums ir tiesīgs bankā saņemt kredītu minerālmēslu iegādei, kurus izsniegs graudu audzētājiem saskaņā ar noslēgtajiem līgumiem par pārtikas kviešu un rudzu iepirkšanu. Labības pārstrādes uzņēmumiem ir paredzētas tādas kredīta subvencijas, lai tas varētu izsniegt minerālmēslus avansā labības audzētājiem par samazinātu procenta likmi.

Minerālmēslu iegādes kreditēšana palīdzēs paplašināt arī vasaras kviešu sējumus. Saskaņā ar sēklu bilanci Latvijā atbērti 9 tūkst.t vasaras kviešu sēklas, tāpēc ir reālas iespējas paplašināt šos sējumus par 9 līdz 10 tūkst. ha salīdzinājumā ar 1995. gadu.

9. 1996. un 1997. gadam sevišķi mērķtiecīgi tiks virzīta sēklkopības attīstība. Ir apzināti vasarāju graudaugu sēklas krājumi. Tie ir 74 tūkst.t. Sēklas deficīts sastāda 3 tūkst.t un prognozētais sēklas pārpirkšanas daudzums — 22 tūkst.t. Organizēta starpsaimniecību un starprajonu sēklas apmaiņa. Turpināsim sēklkopības subsidēšanu. Paredzam sākotnējās sēklkopības izmakas daļēju subsidēšanu, subsīdijas par realizēto šķirnes sēklu un tīršķirnes sējumiem. Mēs apzināmies, ka pie lopbarības graudu deficīta un iekšējā tirgū pastāvošajām cenām uz pārtikas un lopbarības graudiem šķirņu atjaunošana un nomaiņa, kā arī sēklas pirkšana un pārdošana notiks, tikai pateicoties pieejamām šķirnes sēklu cenām.

10. Patreiz laukos izveidojušās 64,3 tūkst. zemnieku saimniecības ar vidējo platību 19,9 ha, kā arī 118,5 tūkst. saimniecības ar vidējo platību 5,2 ha. Uz likvidējušos kolhozu un sovhozu bāzes privatizētie galvenie ražošanas objekti (mehāniskās darbnīcas, kaltes, noliktavas u.c.) ir sadrumstaloti un tajā pašā laikā netiek izmantoti vai izmantoti daļēji. Lai šīs saimniecības kopā ar statūtsabiedrībām un citiem formējumiem varētu nodarboties ar graudkopību, valdība veicinās kooperācijas attīstību.

Kā galvenie pasākumi šī jautājuma risināšanā ir sekojošie:

— 1991. gada 6. augusta pieņemtā likuma “Par kooperatīvajām (kopdarbības) sabiedrībām” pārstrādātā un Saeimā iesniegtā likumprojekta pasteidzināta izskatīšana 6. Saeimā;

— kreditēšanas sistēmas (Hipotēku un zemes banka, krājaizdevu sabiedribas, “Laukkredīts”, “Lauku attīstības fonds”) pilnveidošana;

— lauksaimniecības produkcijas ražotājiem nodokļu politikas pilnveidošana un tirgus sakārtošana;

— zemnieku un kooperatīvu vadītāju apmācība;

— analīze par esošo kooperatīvu struktūru un priekšlikumu izstrāde kooperācijas pašpārvaldes pilnveidošanai.

 

Nelegālā importa radītie zaudējumi

Neskatoties uz to, ka 1994. gada 1. decembrī stājās spēkā likums “Par muitas nodokli (tarifiem)”, kas nosaka nodevu likmes importa precēm, lauksaimniecības iekšējais tirgus jorpojam ir neaizsargāts un nesakārtots. Šis likums nosaka neierobežotu importu, samaksājot attiecīgo muitas nodokli. Izņēmums ir graudi un to izstrādājumi, cukurs, alkohols un tabakas izstrādājumi, kurus var ievest, saņemot attiecīgo licenci.

Licences izsniedz: graudiem — Valsts labības birojs konkursa kārtībā saskaņā ar Ministru kabineta rīkojumu, cukuram — Cukura licencēšanas komisija, pamatojoties uz Ekonomikas ministrijas kvotu. Piena, gaļas produktu un lopbarības importam nepieciešama tikai valsts veterinārā dienesta sanitāra atlauja.

Tā rezultātā vietējā tirgū pašražoto produkciju arvien vairāk izspiež subsidētā un arī pa dempinga cenām importētā produkcija ne tikai no ES, kur ir ļoti augsts valsts atbalsta līmenis lauksaimniecībai un nesalīdzināmi labāks nodrošinājums ar kredītiem un tehnoloģijām, bet arī no tuvējām kaimiņvalstīm — Lietuvas, Igaunijas, NVS valstīm, kur ir lētāki energoresursi. Pie šādām ražošanas resursu cenu attiecībam, kā arī mūsu stabilās valūtas dēļ importa apjomam, gan legālam, gan nelegālam, ir tendence strauji palielināties.

No eksportētājvalsts esam pārvērtušies par valsti, kura importē pat daudzus tādus produktus, ko ar labiem panākumiem varam saražot paši. Tā rezultātā strauji krītas visu produkcijas veidu ražošanas apjomi un rezultātā tikai daļēji varam nodrošināt minimālo patēriņa vajadzību. 1995. gada I pusgadā valstī tirdzniecības bilance bija negatīva Ls milj. — 90,9, jeb imports par 27,7% pārsniedza eksportu.

Legāli ievedamā lauksaimniecības un pārtikas produkcija sastāv no precēm, par kurām importētāji ir pieteikuši visu nodokļu pēcmaksu, un no precēm, kuras ieved par pazeminātām nodokļu likmēm no valstīm, ar kurām Latvijai ir noslēgti līgumi par savstarpēju vislielākās labvēlības vai brīvās tirdzniecības režīmu. 17.01.95. Zemkopības ministrija izstrādāja Ministru kabineta noteikumus nr.20 “Latvijā ražoto pārtikas preču iekšējā tirgus aizsardzības noteikumi”, kuri nosaka, ka Ministru kabinetam ir tiesības pieņemt lēmumu par stingrāku iekšējā tirgus aizsardzības pasākumu veikšanu uz laiku līdz vienam gadam, lai samazinātu vai pārtrauktu attiecīgo pārtikas preču un dzīvu mājlopu importu.

Šajos noteikumos paredzētos tirgus aizsardzības pasākumus piemēro tikai tad, ja importa darījumu rezultātā tiek radīti vai var tikt radīti ievērojami zaudējumi, stipri traucējumi vai grūtības, kas var izraisīt attiecīgās nozares pārtikas preču ražotāju saimnieciskā vai sociālā stāvokļa ievērojamu pasliktināšanos. Diemžēl tā ir noticis visā lauksaimniecībā.

Produkcijas bilances liecina, ka pat pie niecīgajiem ražošanas apjomiem Latvijas lauksaimniekiem ir grūti atrast noieta tirgu savā valstī. Bieži pārtikas pārstrādes uzņēmumi labprātāk iepērk importēto produkciju nekā Latvijas zemnieku saražoto.

1995. gada 31. augustā Saeimā tika pieņemts “Eiropas līgums par asociācijas izveidošanu starp Eiropas Kopienu un tās dalībvalstīm, no vienas puses, un Latvijas Republiku, no otras puses”.

Šī līguma 25. pants nosaka, ka ar 1995. gada 1. janvāri tirdzniecībā starp Kopienu un Latviju netiek ieviesti nekādi jauni muitas tarifi un netiek ieviesti nekādi jauni kvantitatīvi ierobežojumi importa vai eksporta precēm.

Latvija ir uzsākusi iestāšanās procesu GATT/WTO, un tas ir saistīts ar zināmu saistību uzņemšanos gan tirdzniecības politikā, gan iekšējā atbalsta, eksporta subsīdiju u.c. jautājumos. Tas nozīmē, ka jāveic mūsu likumdošanas sakārtošana atbilstoši Urugvajas Raunda prasībām, galvenokārt atceļot tirdzniecību ierobežojošos pasākumus — licencēšanu un importa apjoma kvantitatīvos ierobežojumus graudiem, cukuram, sakārtojot sanitāros un fitosanitāros pasākumus, atceļot pašreizējo kārtību muitas vērtības noteikšanā, nepaaugstinot muitas tarifu līmeni un pat varbūt to vēl samazinot. Atbilstoši likuma “Par muitas nodokli (tarifiem)” 13. panta apakšpunktam svarīgāko lauksaimniecības un pārtikas preču muitas vērtību nosaka, ņemot par pamatu identisku vai vienveidīgu preču vērtību pasaules cenās vai vietējo vairumtirdzniecības cenu. Tas nozīmē, ka Zemkopības ministrija regulāri precizē attiecīgo preču muitas vērtību (robežcenu), no kuras tiek aprēķināti attiecīgie nodokļi un robežas. Tā ir pagaidām vienīgā iespēja ierobežot importu pa dempinga cenām, iekasējot vismaz nodokļus. Taču tas neatrisina subsidētā importa jautājumu, jo netiek iekasēta papildu nodeva līdz noteiktās muitas vērtības līmenim, ja importa cena faktiski ir zemāka par robežcenu. Finansu ministrija ir sagatavojusi un, cik zināms, arī Saeimā ir iesniegti attiecīgi grozījumi likumam “Par muitas nodokli (tarifiem)”, kas paredz atcelt pastāvošo muitas vērtības noteikšanas metodi un noteikt, ka tās pamatā ir attiecīgās preces iepirkuma cena jeb līgumcena atbilstoši GATT preču novērtēšanas sistēmai. Preču muitas tarifu līmenis Latvijā nav augsts. Ja to aprēķina kā vidēji svērto rādītāju, ievērojot gan tarifa līmeni, gan importēto apjomu, tad 1995.g. I pusgadā harmonizētās preču sistēmas 1.–24. grupai (pārtikas produkcijai un lauksaimniecības izejvielām) vidēji tas ir tikai 10,2% jeb 4,8% zem vispārējā tarifa līmeņa. Bez tam, ja tos salīdzina ar ES pastāvošo muitas tarifu līmeni, tad Latvijā tie ir pat par 50 līdz 100% zemāki.

1995. gads pierādīja, ka, nosakot muitas tarifus, pārtikas produktu cenas būtiski nepaaugstinājās, kā to sākotnēji paredzēja daudzi ievērojami finansisti un ekonomisti, ja kopējais patēriņa cenu pieaugums 1995. gadā bija 23,1%, tad uztura produktiem tikai 18%. Visvairāk palielinājušies izglītības, atpūtas un kultūras izdevumi — 39,6%, dzīvokļu īres un uzturēšanas izdevumi — 35,4%, veselības aprūpes izdevumi — 32,3%.

Taču galvenais jau nav tas, kādi ir šie muitas tarifi, bet gan tas, ka tos neiekasē, robeža ir praktiski vaļā. No tā cieš ne tikai lauksaimniecība, bet kopumā arī valsts budžets.

Nosakot galveno lauksaimniecības un pārtikas aprites produkcijas minimālo kontrabandas apjomu vērtējumus gadā, Zemkopības ministrija ņēma vērā transporta organizāciju faktiski pārvesto pārtikas kravu apjomus (auto, dzelzceļš, kuģi), analizēja importu, eksportu un tranzītu, kā arī Valsts ieņēmumu dienesta Muitas departamenta datus par faktiski noformētām kravas deklarācijām, zinot viltoto deklarāciju skaitu un tirgotāju datus par pārdoto pārtikas produktu daudzumu galvenajos tirdzniecības mezglos, ražotāju saražoto un iedzīvotāju patērēto.

Atbilstoši Latvijas Piensaimnieku centrālās savienības vērtējumam margarīna minimālais kontrabandas apjoms ir 6000 tonnas gadā, tā muitas vērtība Ls milj. 2,3. Ja muitas nodeva ir 15%, tad kopā nesamaksāts muitas nodoklis Ls milj.0.3, pievienotās vērtības nodoklis Ls milj. 0,5.

Saskaņā ar Gaļas ražotāju un pārstrādātāju asociācijas vērtējumu minimālais cūkgaļas un liellopu galas kontrabandas apjoms ir 50000 tonnas, kuras muitas vērtība Ls milj. 37,5. Tā kā cūkgaļas importam noteikts muitas tarifs 45%, liellopu gaļai — 30% no kopējās vērtības, tad par šiem produktiem nav samaksāts muitas nodoklis kopsummā Ls milj. 14,0 un pievienotās vērtības nodoklis Ls milj. 9,3.

Olu ražošanas asociācijas dati par minimālo olu kontrabandas apjomu ir 100 miljoni gabalu gadā. Muitas tarifs ir 30% no to kopējās muitas vērtības Ls milj. 3,3, līdz ar to nesamaksāts muitas nodoklis kopā ir Ls milj.1,0, bet pievienotās vērtības nodoklis Ls milj. 0,8.

Latvijas valsts Labības birojs ir prognozējis minimālo augstākā labuma kviešu miltu kontrabandas apjomu 12000 tonnu apmērā. Pie pašreizējā muitas tarifa līmeņa 0,075 Ls par tonnu nesamaksāts kopējais muitas nodokļa apjoms Ls milj. 0,9, bet pievienotās vērtības nodoklis Ls milj. 0,7.

SIA “Latvijas cukurs” un Cukura ražošanas veicināšanas fonda padome uzskata, ka cukura nelegālā importa apjomi ir vismaz 40000 tonnu. Tā rezultātā nav samaksāts muitas nodoklis Ls milj. 4,8, pievienotās vērtības nodoklis Ls. milj. 3,1.

Spirta monopola pārvalde aprēķinājusi alkoholisko dzērienu minimālās kontrabandas apjomu 11 miljonu litru. Patreizējais muitas tarifs ir 2,5 Ls par 1 litru 100% spirta, tātad nesamaksāts muitas nodoklis Ls milj. 11,0, bet pievienotās vērtības nodoklis Ls milj.6,5, akcīzes nodoklis Ls milj.13,2.

Atbilstoši tabakas marķējuma pārvaldes sniegtai informācijai cigarešu iespējamais kontrabandas apjoms ir 120 miljoni paciņu, kuru muitas vērtība Ls milj. 24. Nesamaksāts muitas nodoklis Ls milj. 14,4, akcīzes nodoklis Ls milj. 8,4 un pievienotās vērtības nodoklis Ls milj.8,4.

Zvejnieku savienības dati ir, ka minimālais zivju kontrabandas apjoms ir 5000 tonnas, tā rezultātā nav samaksāts muitas nodoklis Ls milj.0,2 un pievienotās vērtības nodoklis Ls milj.0,3.

Summējot tikko uzskaitīto pārtikas produktu nelegālā importa rezultātā nesamaksāto nodokļu vērtību, iegūstam Ls milj.97,8, tajā skaitā:

— muitas nodoklis Ls milj.46,6;

— akcīzes nodoklis Ls milj.21,6;

— pievienotās vērtības nodoklis Ls milj.29,6.

Pēc ekspertu vērtējuma minēto pārtikas produktu, tabakas un alkoholisko dzērienu izstrādājumu nelegālais imports ir tikai 2/3 no preču harmonizētās sistēmas pirmo 24 preču grupu apjoma. Vispārinot šos skaitļus, iegūstam iespējamo nenomaksāto nodokļu apjomu tuvu 150 miljoniem latu.

Lai ierobežotu lauksaimniecības un pārtikas produkcijas kontrabandu, Zemkopības ministrija 1995.g. izstrādāja vairāk kā 10 tiesību aktus. Šogad, kopīgi ar Valsts ieņēmumu dienestu, ir sagatavoti vēl 2 tiesību akti, kuri reglamentētu preču ievešanas kontroli pa jūru un dzelzceļu. Izstrādāti arī Ministru kabineta 15.08.95. noteikumu nr.254 “Noteikumi par iekšējā tirgus aizsardzību” grozījumi, kuri paredz visu lauksaimniecības un pārtikas produktu importu, eksportu un tanzītu tikai centrālā muitas konvoja pavadībā līdz muitas noliktavai (importam) vai arī līdz muitas robežas caurlaides punktam (eksportam, tranzītam). Šo pārtikas produktu pārvadāšanu bez centrālā muitas konvoja drīkstētu veikt tikai licencētas muitas brokeru firmas ar autotransportu, kurš aprīkots ar satelīta kustības kontroles iekārtām.

Cienījamie deputāti, mēs vēršam Jūsu uzmanību faktam, ka 5. Saeima ar likumu “Par Valsts ieņēmumu dienestu” kopš 1994. gada 1. janvāra likvidēja muitas dienestu kā preču kustības valsts kontroles sistēmu, bet Nodokļu kontroles departaments tā funkcijas nepārņēma. Tāpēc arī vairs neeksistē nepārtrauktā preču kustības kontroles ķēde — valsts (muitas) robeža — valsts (muitas) teritorija, un rezultātā iekšējā tirgū nekontrolēti ieved kontrabandas preces, par kurām nemaksā nodokļus (ievedmuitas, akcīzes, peivienotās vērtības ), lai to ierobežotu, mēs esam sagatavojuši attiecīgus grozījumus likumos “Muitas kodekss”, “Par Valsts ieņēmumu dienestu” un “Par valsts robežu”, kuru izskatīšanai Saeimā mēs lūdzam Jūsu palīdzību.

Zemkopības ministrija vienu reizi ceturksnī sagatavo bilanci par attiecīgo pārtikas preču un dzīvo mājlopu saražoto, importēto un eksportēto daudzumu, balstoties uz Valsts statistikas komitejas un Valsts ieņēmumu diensta Muitas departamenta sniegto informāciju.

 

Kur palikuši 610 milj latu, ko zaudējusi Latvijas lauksaimniecība, un kas par to atbildīgs?

Lai pārvaldītu, attīstītu tautsaimniecību, t.sk. lauksaimniecību, un veidotu lauku politiku, ir jazin stāvoklis, notiekošie procesi un tendences, bez šīs informācijas parzināšanas var tikai sekmīgi graut.

Lauku un tanī skaitā lauksaimniecības stāvokli uz 31.12.1995.g. zināmā mērā raksturo 1994. gada un 1995.g. I pusgada lauksaimniecības gada ziņojums.

Šodien tiks ziņots par tiem faktiem un procesiem laukos, par ko ziņojumā nav minēts.

Mūsu valdības deklarācijas terminoloģijā runājot, lauki ir depresīvais reģions, lauksaimniecība depresīva nozare, kur dzīvo un strādā, bez šaubām, tie, kam laimējies dabūt darbu, latviešu nācijas lielākā daļa. Laukos dzīvo lielākā latviešu daļa, vairāk kā 70%.

Visvairāk ir cietusi tieši lauksaimniecība.

Ka tas patiešām tā ir, ilustrēšu ar vienu piemēru no bijušā ekonomikas ministra I.Zvanītāja atskaites “Ziņojums par Latvijas tautsaimniecības attīstību” 1995. gada jūlija numurā, 30.lpp., izriet, ka Latvijas laukos tiek investēts vismaz 14 reizes mazāk kā Rīgā. Te der atgādināt, Rīgā tikai ap 30% no iedzīvotājiem ir latvieši. No šīs pašas atskaites 34. lpp. varam izsecināt, ka bezdarbs Latvijā ir savas 2,6 reizes lielāks, kā to uzrāda VSK.

Vai šādai notikumu attīstībai ir gadījuma raksturs vai tā ir valdības politika, var spriest no iepriekšējās valdības Ministru kabineta politiskās padomnieces Māras Sīmanes atzinuma 7. jūnijā 1995. gadā: “Apšaubāma ir koncepcija un pamatpieņēmums, ka Latvijas lauksaimniecībai jābūt galvenajam valsts iedzīvotāju pārtikas nodrošināšanas avotam, jo nodrošināšana ir kapitālietilpīga.

Ir saimnieciski efektīvāk iepirkt pamatproduktus no ārzemēm, kur tās var lētāk ražot, jo citām valstīm ir izejvielas, lielāka platība, piemēroti klimatiskie apstākļi, un tāpēc vajag orientēt Latvijas lauksaimniecību uz specializētiem produktiem, kuri ir mazāk kapitālietilpīgi un kuriem būtu tirgus ārzemēs un lielāka finansiāla atdeve.”

Diplomātiskāk savus atzinumus par lauksaimniecību formulē Ministru prezidenta ārštata padomnieks U.Osis, ieteikdams atlikt lauksaimniecības lietu izskatīšanu līdz galīgai tās iznīkšanai. Citāts no 13.06.1995.g. U.Oša atzinuma par lauksaimniecības likumu “Tādēļ būtu jāatliek šis likumprojekts uz vēlāku laiku, jo izstrādātā lauksaimniecības politika tajā var kavēt Latvijas integrēšanos Eiropas Savienībā”.

Tikpat “vēlīgs” pret lauksaimniecību ir Ārlietu ministrijas valsts sekretārs M.Riekstiņš, 20.04.1995.g. un 19.06.1995.g. abas reizes paziņodams: “Ārlietu ministrija konceptuāli neatbalsta šāda likuma pieņemšanu arī uzlabotajā redakcijā. Ņemot vērā to, ka valsts prioritāte ir likumdošanas saskaņošana ar ES normām, šāda likuma izstrādāšana ir jāatliek uz laiku, kamēr ES tiks izstrādāta lauksaimniecības politikas stratēģija Centrāleiropas un Austrumeiropas valstīm.”

Līdz 1992.gada 15.martam saskaņā ar AP lēmumu bija jāpabeidz kolhozu un valsts saimniecību privatizācija. Sakarā ar to notika milzīgi sasteigta inventarizācija un statūtu izstrādāšana jaunajiem formējumiem tā sauktajām paju sabiedrībām.

Tagad var zīlēt, kāpēc bija vajadzīga tik liela steiga, jo visi saprata, ka neskaidrību ir ārkārtīgi daudz, visas inventarizācijas notika pa roku galam — limitēja termiņš. Pie tam, jāveic bija jauns, līdz šim nepazīts darbs — vairāku gadu desmitos vairotais sabiedriskais īpašums jāprivatizē. Darīšana bija ar materiālajām vērtībām, kuras radīja lauku iedzīvotāji ar savu darbu, pirmajos kolhoza gados saņemot grašus. Tā vietā, lai notiktu rūpīga materiālo vērtību uzskaite, izskaidrošanas darbs bijušo kolhozu un padomju saimniecību strādniekiem, viss tika veikts steigā.

Tagad, pēc 4 gadiem, varam teikt pilnīgi droši — tas bija nepārdomāts plāns no toreizējo agrārās reformas ideologu puses.

Vēl jāatzīmē, ka, lai maldinātu vienkāršos darba darītājus, netika darīts zināms, ka faktiski šīs kolektīvās un valsts saimniecības tiks likvidētas, bet gan nosauca par paju sabiedrībām, lai likvidētu nīstos nosaukumus. Ja tas būtu zināms, ļaudis ar citu nopietnību būtu sekojuši inventarizācijai un privatizācijas procesiem, nepieļautu nelikumīgu un nepelnītu viņu darba augļu iznīcināšanu.

Kopumā depresiju laukos radīja nepamatotā agrārā reforma, likuma “Par lauksaimniecības uzņēmumu un zvejnieku kolhozu privatizāciju” nepilnības. Iepriekšminēto procesu kopums radīja triju veidu zaudējumus:

— neatgriezeniskie zaudējumi ap 410 milj. latu apmērā (izpostītas fermas, izkauti lopi, izkomplektētas graudu kaltes, darbnīcas, apdraudētas lopu un graudu šķirnes genofonds, neapsaimniekota zeme, brūkošas meliorācijas sistēmas);

— atgūstamie zaudējumi ap 200 milj. latu — tie ir daļēji sagrauti, bet vēl atjaunojami lauku infrastruktūras objekti;

Kā lielākie netiešie zaudējumi minami:

 

Milzīgs bezdarbs laukos. 1990.gadā lauksaimnieciskajā ražošanā, servisa un pārstrādes uzņēmumos bija nodarbināti 430 tūkst. strādājošo, tagad no tiem 157 tūkst. ir zaudējuši darbu. Laukos būs jāiekārto jaunas darba vietas. Vienas darba vietas iekārtošana (iegādājoties tehnoloģiskās iekārtas, sakārtojot infrastruktūru, nodrošinot apgrozāmos līdzekļus un stabilizējot ražojuma vai pakalpojuma noietu) maksās no 4000 līdz 9000 latiem. Šo darba vietu iekārtošana prasīs vismaz 0,5 miljardus latu. Vai arī šie cilvēki atstājami kā tagad, savā ziņā, un tie vairos noziedznieku skaitu?

Piemēram: Pēc Iekšlietu ministrijas apkopotajiem datiem, 1995.gadā vislielākais reģistrēto noziegumu pieaugums bijis lauku rajonos: Alūksnes (62,5%), Bauskas (62,8%), Saldus (88,2%) un Krāslavas (93,3%).

Ar cenu, kredītu, monitārās un nodokļu politikas palīdzību arī privatizāciju pārdzīvojošie uzņēmumi tika iedzīti parādos, zaudēja apgrozāmos līdzekļus un nespēj stabilizēt preču ražošanu.

Ražotāju stāvokli vēl pasliktināja ekonomiskās robežas trūkums (kontrabandas graudi, gaļa, olas, cukurs, alkohols), šie zaudējumi budžetam 1995.gadā ir ap 150milj. latu, bet ražotājiem aptuveni 450milj. latu gadā.

 

Apātija un neticība valdībai ir grūti izvērtējama latos, bet tā depresīvais spēks ir milzīgs.

Pēdējo gadu laikā, valdībai uzņemoties tikai politisku atbildību, valstī netika radīts pārdomāts saimnieciskais mehānisms. Galējais ekonomiskais liberālisms sekmēja saimniecisko anarhiju. Laukos tika zaudēti milzīgi iepriekšējo gadu kapitāla uzkrājumi, sagrauta ražošanas un sociālā infrastruktūra. Ienākumu straujas samazināšanās rezultātā daudziem laukos dzīvojošajiem zudusi izdzīvošanas iespēja, radusies garīga apātija un neticība nākotnei.

Visi šie zaudējumi ir skāruši katru lauku iedzīvotāju, bet vistiešākie un acīmredzamākie ir tiešie zaudējumi, t.i., neatgriezeniskie un atgūstamie zaudējumi kopā. Par šiem zaudējumiem ir arī Jūsu jautājums.

Šie apzinātie zaudējumi 610 milj. latu apmērā sastāv no neatgriezeniskajiem zaudējumiem ap 410 milj. latu un atgūstamiem zaudējumiem ap 200 milj. latu. Ir vēl netiešie zaudējumi, kas ir ievērojami lielāki par tiešajiem, to noteikšanā ir strīdīgi momenti, un tie nav apzināti.

 

Laukkopībā

Lai sagatavotu aizlaistos tīrumus kultūraugu audzēšanai 250—270tūkst. ha platībā, kur:

— apstrādei ar herbicīdiem vajag 50–53 Ls/ha

— aršanai 17 Ls/ha

Kopā ap 70 Ls/ha

Kopējās izmaksas 400tūkst. ha aizlaisto zemju rekultivācijai Ls 28milj.

Zaudējumi, kas radušies tehniskās bāzes iznīcināšanas dēļ labības novākšanai un pirmapstrādei.

Novākšana (Dr.inž. D.Viestura dati)

Labības kombainu skaits kopš 1990.g. samazinājies par 2000 gab. Ja pieņem, ka to vērtība bija 8,6 tūkst. Ls, tad zaudējumi ir 17,2milj. latu. Ar esošo kombainu parku iespējams novākt kopražu līdz 1,0–1,1milj.t. Ja kopraža būtiski pārsniedz 1 milj.t, ar esošo parku to novākt nebūs iespējams.

Pirmapstrāde (prof. E.Bērziņa dati)

 

Par “Petkus” mašīnām. Pēc Jelgavas rajona apsekošanas datiem 8,6 — 14,3% šo mašīnu (atkarībā no markas) nav vairs lietojamas. Attiecinot šo skaitli uz visu Latviju, zaudējums ir 2,5 milj. latu.

 

Par kaltēm. 1990.g. visu kalšu caurlaides spēja bija 13 tūkst.t stundā. 62% no kopējās kalšu caurlaides spējas bija trumuļu kaltēm. Pēc Jelgavas rajona apsekošanas datiem 25% kalšu ir nelietojamas. Pašlaik nopērkamām kaltēm 1 t/st. caurlaides spēja maksā aptuveni 3000 latu. Tātad attiecinot Jelgavas rajona datus uz visu Latviju, zaudējumi ir 6 milj. latu.

 

Par graudu glabāšanas un pirmapstrādes punktiem. Kopumā 1990.g. Latvijā bija 1000 šādu punktu, ar vidējo vērtību aptuveni 75 tūkst. latu, attiecinot Jelgavas rajona apsekošanas datus uz visu Latviju, iznāk, ka aptuveni 236 punkti ir izpostīti vai zaudējumi 17,7 milj. latu.

Kopējie zaudējumi graudu novākšanas un mašīnu pirmapstrādes parkā 43,9 milj. latu.

Piemēri par bāzes iznīcināšanu:

“Alsunga” — pārdod bunkuru (25t) ar ventilatoru par 100 Ls.

“Zasa” — izposta glabāšanas punktu ar vācu ražotājiem K–850 bunkuriem — tos nodod alumīnija lūžņos.

Nopietni zaudējumi valsts selekcijas izmēģinājumu staciju sistēmā ir radušies ar ievērojamu samazinājumu sēklas pieprasījumā (31–39%).

Pēc U.Līkina datiem tiešie zaudējumi selekcijas darbā Latvijā tuvojas 29 milj. latu, bet sagrautās sēklkopības zaudējumi visā valstī vēl nav izvērtēti.

Visveiksmīgāk ir notikusi tehnisko kultūru tehniskās bāzes iznīcināšana (kartupeļi, cukurbietes, lini, dārzeņi). Linu sējplatības triju gadu laikā samazinājušās 6,9 reizes, bet cukurbiešu — 3,3 reizes.

Linu pārstrādes rūpnīcas iedzītas parādos, linu tehnikas vairums gadījumos nodota lūžņos. Neatgriezeniskie zaudējumi pēc Dr.inž. S.Ivanova datiem 5,4milj. latu.

Visvairāk cietusi dārzeņkopība. Zemstikla kultūru audzēšanas zaudējumu nerēķinām, jo tam bija objektīvs iemesls — enerģijas cenu ievērojama palielināšanās.

Sagrautas vai tiek izmantotas citiem nolūkiem dārzeņu glabātuves (piemēram, Lubānas ielā, Rīgā u.c.).

Zaudējumi — virs 18,5 milj. latu.

Nopietni zaudējumi radušies lopbarības audzēšanā un lopbarības sagatavošanā, nedarbojas kombinētās lopbarības cehi, daudzos gadījumos iekārtas pārdotas lūžņos, 1/3 no skābbarības tvertnēm demontētas. Pašreiz neesam spējīgi ražot lētāko lopbarību: skābsienu, skābbarību.

Zemnieki ir atgriezušies pie vienkāršotām sausā siena sagatavošanas tehnoloģijām, pie zārdu tehnoloģijas.

Pēc Dr.inž. J.Pankova datiem bojāto būvju un izkomplektētā un lūžņos nodotā tehnoloģiskā aprīkojuma vien rezultātā zaudējumi sniedzas 31,2 milj. latu.

 

Zaudējumi meliorācijas būvēs. Latvijā nosusināti 1,59 milj.ha lauksaim-niecisko zemju ar šo ierīču vērtību ap 1,2 miljardi latu. Šīs būves un ierīces sastāv no regulētām upēm, novadgrāvjiem, dambjiem, polderiem, tiltiem, caurtekām, aizsprostiem un drenām. Atstājot novārtā, šīs sarežģītās un dārgās sistēmas ātri nolietojas, sabrūk vai citādi bojājas.

 

Zaudējumi meliorācijā (sagrauti polderi, piemēram, Rožupes pagastā, dambji, aizaugušas ūdensnotekas, drenas, bojātie tilti un caurtekas) jau pārsnieguši 7% no vērtības un turpina papildināties vismaz par 2% gadā.

Zaudējumi meliorācijas sistēmā Ls 84 milj.

Augšņu kaļķošana ir samazinājusies 70 reizes. Četros gados mēs neesam nokaļķojuši 431tūkst.ha skābo augšņu.

Zaudējumi augsnes auglības degradācijā Ls 43milj.

Ar laukkopību saistīto zaudējumu aptuvenā summa 282 milj. latu.

 

Lopkopība

Pēc tuvināta aprēķina daļēji vai pilnīgi demontēto liellopu un cūku mītņu vērtība ir Ls 130 miljoni, putnu fermām Ls 15,4 miljoni (Dr.inž. A.Ilstera dati).

Vislielākos zaudējumus rada tās fermas, kas tiek demontētas un demolētas. Tādu fermu ir ievērojams skaits.

Te var minēt bijušās padomju saimniecības “Ogre” cūku kompleksu, kurš šādi tiek demontēts (tā aptuvenā vērtība pie nolietojuma 25—30% uz likvidācijas brīdi Ls 2,5milj.)

Līdzīgi noticis ar Līču fermu 1200 govīm Preiļu rajonā, kur vienā fermā ir zaudēti Ls 1,68milj.

Piemērs no bijušās Vaives saimniecības Cēsu rajonā (pēc inž. A.Sovera datiem).

Cēsu rajonā bija paju saimniecība “Vaive” ar apm. 9000ha zemes koplatību. 3 gadu laikā šī paju sabiedrība tika sadalīta daudzos objektos un privatizēta 100%. Rezultātā izveidojās:

— 3 graudu kalšu kompleksi — darbojas ar 15% noslodzi;

— 3 mehāniskās darbnīcas — 2 no tām darbojas ar 20% noslodzi, bet viena likvidēta;

— liellopu fermas 10 gab. ar 1200 liellopiem (vērtība Ls 0,6milj.), tagad 3 fermās izvietotas 60 govis;

— jaunlopu ferma laboratorija 800 jaunlopiem (vērtība Ls 0,16milj.), tagad tur izvietotas 10 govis un 30 sivēni;

— apmēram 10 fermas 1500 jaunlopiem (vērtība par Ls 0,3milj.) — tagad likvidētas;

— 3 cūku fermas 1000 galvām — tagad taras gateris ar 20% aizņemtas platības;

— 3 zāles miltu kaltes — likvidētas;

— minerālo mēslu un pesticīdu, herbicīdu specnoliktava 2500t — likvidēta;

— ādu ģērēšanas cehs ar smago metālu un pilnīgas attīrīšanas ierīcēm — likvidēts;

— graudu noliktava 500 tonnām — likvidēta.

Šajās ražotnēs strādāja vairāk par 600 strādniekiem, nodrošināti ar dzīvokļiem, bērnudārzu, skolu un kultūras namu. Tagad pēc reformām ar darbu nodrošināti 50 cilvēki.

Ievērojami cietusi zvērkopība Ls 8milj., izpostīta dīķsaimniecība, zaudējumi lēšami Ls 10,5milj.

Ierēķinot zaudējumus no izkautiem lopiem, nopostītām fermām, izkomplektētā fermu aprīkojuma liellopu, cūku un putnkopībā — zaudējumi— Ls 162milj.

Kopējie zaudējumi lopkopībā ir ap Ls 180,5milj.

Pēc prof. E.Lāčgalvja datiem, 1992.gadā Latvijā 565 kopsaimniecībās bija uzbūvēti 786 samērā moderni mehāniskie sektori, kas sastāvēja no mehāniskām darbnīcām, garāžām, apkopes punktiem, degvielas bāzēm un tehnikas glabāšanas laukumiem. Vidējā viena šāda sektora vērtība ir apmēram Ls 550tūkst. Iesākot reformas, mehāniskā sektora kopvērtība bija Ls 432,3milj. No minētā skaita pilnīgi saglabāti — 160 vēl nelikvidētajās paju sabiedrībās, izmēģinājumu un selekciju stacijās.

51% jeb 398 mehāniskie sektori nodoti kooperatīvo sabiedrību rīcībā. Taču apsekošanas dati liecina, ka nesaprātīgās privatizācijas dēļ, tai sekojošā nepamatotā nodokļu politika padarīja šos “formējumus” par darba nespējīgiem un faktiski viņus sagrāva. Pašlaik dzīvību kaut kā velk 50% no šiem kooperatīviem, t.i. apm. 200. Tātad ir izniekotas materiālās vērtības apmēram Ls 129milj. vērtībā.

Ko darīt tagad? Būtībā ir noticis neatgriezeniskais. Tomēr apmēram 20% vērtību vēl varētu saglabāt, taikai tad jārīkojas tūlīt un mērķtiecīgi.

Mehāniskā sektora demontāža devusi zaudējumus vismaz Ls 129milj.

Laukos nedarbojas bērnudārzi, kultūras nami, katlu mājas. Daudzviet ir izpostīts inventārs, iekārtas, bojātas būves. Zaudējumi sociālā sektorā — Ls 19milj.

 

Tādējādi apzināti tiešie zaudējumi (neatgriezeniskie + atgūstamie) ir ap Ls 610milj.

 

Secinājumi:

1. Tiešie zaudējumi tikai lauksaimniecībā ir vienas trešdaļas nacionālā kopprodukta līmenī, netiešie zaudējumi laukos tuvojas gada nacionālā kopprodukta apjomam.

2. Valsts politika pēdējos 4 gados iznīcināja ievērojamu daļu laukos uzkrātā kapitāla ,to ir izpratuši Latvijas pilsoņi un nokļuvuši dziļā depresijā.

3. Cilvēka rīcība ilgstošas depresijas stāvoklī kļūst neadekvāta un rada bažas par stāvokli valstī.

Zemkopības ministrs,

Ministru prezidenta biedrs A.Kauls

---

Dokuments nr.292

Par valsts investīciju projektiem

Atbildot uz frakcijas “Latvijai” deputātu jautājumiem:

1. Ministru kabinets pie 1996.gada budžeta ir apstiprinājis Valsts investīciju programmu 1996.gadam, kas satur “Mērķdotācijas investīciju projektiem” un “Valsts investīciju projektu sarakstu 1996.gadam”, ar nosacījumu, ka Valsts investīciju projektu sarakstā mēneša laikā ir iespējamas izmaiņas starp vienas ministrijas projektiem, kas saistītas ar minimālo līdzekļu mērķtiecīgāku izlietojumu. Izmaiņu gadījumā attiecīgā ministrija savus priekšlikumus iesniedz Ekonomikas ministrijā, kas gatavo šo sarakstu apstiprināšanai Ministru kabinetā.

Valsts investīciju programmā ir atšifrēti projekti, objektu atrašanās vietas un izmaksas.

2. Investīciju pasākumiem, kas iekļauti Valsts investīciju projektu sarakstā, tiek iedalītas ministrijām, mērķdotācijas investīciju projektiem tiek iedalītas rajonu pašvaldībām (Valsts investīciju programmā tās tiek iekļautas pēc izskatīšanas nozaru ministrijās pēc projektu nozīmes).

Piezīme: mērķdotācijas pašvaldībām ir 3. pielikums budžeta projekta materiālos.

Ar cieņu, —

1996.gada 24.janvārī finansu ministrs A.Kreituss

---

Likumprojekta “Par valsts budžetu 1996.gadam” 3.pielikums

Mērķdotācijas investīcijām republikas pilsētām un rajoniem

 

Pilsētas un rajoni Objekta nosaukums un veicamie darbi Mērķdotāciju apjoms 1996.gadam, Ls

Rīga Rīgas vides projekts 300 000

Daugavpils Daugavpils ūdens apgāde un kanalizācija 50 000

Daugavpils ģimnāzijas celtniecība 30 000

Liepāja Liepājas vides projekts 600 000

Rēzekne Rēzeknes poļu sākumskola 50 000

Bauskas rajons Bauskas siltumapgādes rekonstrukcija 20 000

Aizkraukles rajons Kokneses siltumapgādes rekonstrukcija 52 000

Cēsu rajons Cēsu valsts ģimnāzija 30 000

Cēsu ūdensapgāde un kanalizācija 400 000

Daugavpils rajons Ilūkstes 1.vidusskolas rekonstrukcija 135 000

Dobeles rajons Auru notekūdeņu attīrīšanas ietaises 100 000

Gulbenes rajons Gulbenes siltumapgādes rekonstrukcija 72 000

Jēkabpils rajons Jēkabpils tilta pār Daugavu rekonstrukcija 250 000

Krāslavas rajons Krāslavas notekūdeņu attīrīšanas ietaises 20 000

Dagdas notekūdeņu attīrīšanas ietaises 40 000

Kuldīgas rajons Kuldīgas siltumapgādes rekonstrukcija 52 000

Ogres rajons Ogres siltumapgādes rekonstrukcija 27 000

Preiļu rajons Preiļu notekūdeņu attīrīšanas ietaises 200 000

Rīgas rajons Baldones vidusskolas celtniecība 100 000

Siguldas notekūdeņu attīrīšanas ietaises 20 000

Pazemes ūdeņu bioloģiskā attīrīšana

Inčukalna apkaimē 50 000

Saldus rajons Saldus komunālo atkritumu izgāztuve 40 000

Saldus siltumapgādes rekonstrukcija 31 000

Talsu rajons Talsu komunālo atkritumu izgāztuve 80 000

Tukuma rajons Tukuma notekūdeņu attīrīšanas ietaises 20 000

Valkas rajons Strenču skolas celtniecība 50 000

Valkas siltumapgādes rekonstrukcija 52 000

Valmieras rajons Valmieras siltumapgādes rekonstrukcija 72 000

Rūjienas siltumapgādes rekonstrukcija 22 000

Ventspils rajons Stiklu speciālā internātskola 20 000

Ūgāles notekūdeņu attīrīšanas ietaises 50 000

Kopā 3 035 000