24 . janvāra ārkārtas sēde

Stenogramma

Turpinājums. Sākums "LV" nr. 13.

Sēdi vada Latvijas Republikas 6. Saeimas vadītāja Ilga Kreituse

O.Kostanda (TKL — runas turpinājums). Otrkārt, noziedzīgi ir tas, ka neviens neliekas ne zinis par 149 tūkstošiem bankas “Baltija” noguldītāju, kuri zaudējuši savus ieguldījumus bankas bankrota rezultātā. Risinot ar bankas likvidāciju saistītos jautājumus, šie noguldītāji netiek vairs pat pieminēti. Protams, izņēmums ir “Latvijas ceļš”, kas izmantoja lielisko iespēju manipulēt ar noguldītājiem 6.Saeimas vēlēšanu kampaņā. Esmu pārliecināts, ka vairums cilvēku vēl atceras dāsnos toreizējā premjerministra Gaiļa solījumus izmaksāt noguldītājiem 200 latu lielās kompensācijas no valsts budžeta. Ir skaidrs, ka, vienīgi nez jau kuro reizi manipulējot ar cilvēku uzticību valdībai, “Latvijas ceļš” ieguva savas deputātu vietas Saeimā. Šodien ir skaidri zināms, ka kompensāciju izmaksas uzsākšana bija priekšvēlēšanu triks, kura īstenošanai no valsts budžeta tika izmaksāti apmēram 1,4 miljoni latu. Pirms vēlēšanām kompensācijas saņēma tikai aptuveni 4 procenti noguldītāju. Ir skaidrs, ka šī kampaņa jau sākotnēji apzināti bija iecerēta kā savdabīgs šovs, par ko liecina Gaiļa valdības pēkšņais intereses zudums par kompensāciju izmaksām pēc vēlēšanām. Šodien mēs redzam paradoksālu ainu. Katru nedēļu pie Ministru kabineta ēkas piketē bankas “Baltija” noguldītāji, bet neviens viņus pat nepamana. Šos cilvēkus neredz ne laikraksti, ne televīzija, ne radio, kas parasti tik acīgi pamana citu cilvēku niecīgāko izteikumu vai rokas mājienu. Šos piketētājus nepamana arī Šķēles valdības ministri, kuri neuzskata par vajadzīgu pieiet pie šiem cilvēkiem un uzklausīt viņus. Vienīgi finansu ministrs Kreituss reiz aprunājās ar šiem cilvēkiem. Visu godu un cieņu finansu ministram! Bet tādējādi mēs atkal redzam, ka Latvijas valdošajiem politiķiem ir vienaldzīgas citu cilvēku rūpes un ciešanas. Viņu aktivitātes vērstas tikai vienā virzienā — pašu politiskā reitinga taisīšanai.

Treškārt. Domāju, ka šodien mēs visi ar interesi sekojam līdzi notikumiem Lietuvā, kas saistīti ar līdzīgu banku krīzi. Starptautisku skandālu izraisīja Lietuvas premjerministra Sleževiča un iekšlietu ministra rīcība. Kļuva zināms, ka Lietuvas premjerministrs tikai divas dienas pirms Lietuvas inovācijas bankas slēgšanas izņēmis no tās visus savus ieguldījumus un tāpat darījis arī Lietuvas iekšlietu ministrs. Sabiedrība un parlamenta opozīcija pieprasīja premjerministra atkāpšanos no amata. Bet kā tad ir Latvijā? Nav šaubu, ka ne vien bankā “Baltija”, bet arī citās komercbankās naudu glabāja daudzas mūsu prominences. Domāju, ka tie, kam pieejami bankas “Baltija” noslēpumi, zina, cik lielas summas bankā glabāja Latvijas svarīgākie valstsvīri. Viņi zina arī to, kad šīs summas tika noņemtas no rēķina. Lai atceramies kaut vai bēdīgi slaveno bankas “Holding” gadījumu, kad tās vadītāji sagatavoja tā saucamos intīmsarakstus. Tajos tika iekļauti svarīgākie cilvēki, kuriem nauda jāizmaksā noteikti. Kas tad varēja traucēt bankas “Baltija” krīzes laikā rīkoties līdzīgi? Atbildu — nekas! Latvijā jautājumu par mūsu premjerministra Gaiļa rīcību centās noskaidrot vienīgi tautas kustības “Latvijai” priekšsēdētājs Zīgerists, kas 1995.gada jūlijā nosūtīja vēstuli Gailim, kurā rakstīja: “Manā rīcībā atrodas šāda informācija — banka “Baltija” jums un bijušajam finansu ministram Piebalgam no jūsu privātajiem kontiem izmaksāja naudas summas laikā, kad visu pārējo noguldītāju konti jau bija iesaldēti. Ja šī informācija izrādītos patiesa, tas būtu neiedomājams bezprecedenta gadījums. Pirms šo informāciju iesniedzu attiecīgajām iestādēm, gribu dot jums iespēju man paskaidrot, vai šīs ziņas atbilst patiesībai vai ne.” Domāju, visi piekritīs, ka šī taču bija smuka vēstule, kurā nebija ne mazākās agresivitātes vai draudu pieskaņas. Turklāt uz vēstules bija rakstīts — konfidenciāli, tātad personīgi tikai Gailim, to Zīgerists pat netaisījās publicēt presē, civilizētās valstīs tā mēdz darīt. Bet kas notika tālāk? Pēc dažām dienām Zīgerists saņēma ģenerālprokurora vietas izpildītāja Šabanska vēstuli ar prasību dažu stundu laikā ierasties prokuratūrā. Turklāt uzaicinājumā teikts, ka viņa neierašanās tiks uzskatīta par nespēju pamatot vēstulē minētos faktus un to neatbilstību patiesībai. Šabanskis uzstājās arī televīzijas “Panorāmā”, draudot Zīgeristam ar diviem gadiem cietumsoda. Gribu uzsvērt, ka šādā veidā prokuratūra vērsās pret Saeimas deputātu. Jā, tolaik Zīgerists vēl bija 5.Saeimas deputāts. Uzskatu, ka šādi iebiedēšanas mēģinājumi — arī attiecībā pret jebkuru Latvijas pilsoni — atsauc atmiņā Staļina laika metodes, kad katrs vārds, ar kuru netika slavēts dižais vadonis, tika vērtēts kā valsts nodevība, kaitniecība un sabotāža. Bez tiesas, bez izmeklēšanas Zīgeristam jau tiek pasludināts iespējamais spriedums — par apmelošanu divi gadi cietumsoda. Izrādījās, ka mūsu valdība ir tik augstu virs tautas, ka daži pieklājīgi uzdoti jautājumi uzreiz uzskatāmi par apmelošana. Taču šo draudu zemteksts ir skaidrs — brālīt, turi muti, ja negribi nokļūt cietumā! Jā, prasti, primitīvi iebaidīšanas mēģinājumi! Gribu atgādināt tikai aptaujas rezultātus, kuru veica televīzijas raidījums “Latvijas reportāžas”. Stundas laikā piecās Latvijas pilsētās atskanēja 1491 telefona zvans, un 90 procenti zvanītāju prasīja noskaidrot patiesību — vai Gailis publicē savus kontus bankā “Baltija”. Un kas tad godīgam cilvēkam būtu slēpjams no tautas? Protams, cilvēki no Gaiļa nesaņēma atbildi uz savu jautājumu, bet atbilde Zīgeristam tika sniegta nekavējoties, Saeimā balsojot par deputāta mandāta atņemšanu viņam.

Ceturtkārt. Arī šodien notiek tas pats. Ģenerālprokurors Skrastiņš jau pirmajās dienās pēc bankas “Baltija” slēgšanas paziņoja, ka tā bijusi nodevība pret Latvijas valsti. Jā, par šādu pārkāpumu tiesa sodīja tikai divās valstīs — nacistiskajā Vācijā un staļiniskajā PSRS. Bet pēc preses konferences pagājušajā nedēļā, kurā es informēju par savas sarunas rezultātiem ar vienu no bankas “Baltija” vadītājiem, laikrakstos izplatīta ziņa, ka Latvijas Banka lūgusi Ģenerālprokuratūru noskaidrot Saeimas deputāta Kostandas izteikumu pamatotību. Viņš, lūk, esot izteicies, ka Repše kopā ar Gaili un “Parex” ir vainīgi bankas “Baltija” sagrāvē. Gribu šajā sakarībā uzdot ģenerālprokuroram dažus jautājumus. Piemēram, mēs labi zinām, ka ne jau tikai banka “Baltija” nokļuva finansiālās grūtībās. Pirms tam bankrotēja daudzas bankas — Tautas banka, “Olimpija”, “Topbanka”, “Latik”, “Latintrade”, “Siguldas banka”, “Doma banka”, “Aeroflotes banka”, “Polārzvaigzne”, “Depozītu banka”, “Centra banka” un citas. Kur ir visu šo banku vadītāji? Bankrotējušas tik daudzas bankas, bet neviens baņķieris nav sēdējis cietuma izolatorā vai arī tajā ticis iesēdināts uz īsu laiku. Jeb varbūt Latvijai ir divi Kriminālkodeksi? Viens — Laventam, otrs — citiem. Vai ir veikta neatkarīga ekonomiskā ekspertīze bankā “Baltija”, lai vispār būtu kaut kāds pamats runām par kaitniecību? Pārsteidzošs ir arī Skrastiņa izteikums par iespējamo Laventa atbrīvošanu, ja viņš iemaksās 10 miljonus latu. Iznāk, ka Laventa atbrīvošana vairs nav principa jautājums, bet gan naudas jautājums, cenas jautājums.

Piektkārt. Acīmredzot vēl viens no Saeimas izmeklēšanas komisijas uzdevumiem, lai izvērtētu ar banku “Baltija” saistītos notikumus, ir izskatīt jautājumu, vai tiešām bankas “Baltija” likvidācija cels Latvijas imidžu pasaulē. Šobrīd televīzijā, radio un laikrakstos tiek iegalvots, ka iespējami ātrāka bankas likvidācija radīs Latvijai principiālas, tiesiskas un demokrātiskas valsts tēlu. Esmu pārliecināts, ka būs tieši otrādi. Latvijas “imidžu” mēs varētu celt, ja, piemēram, samazinātos slepkavību daudzums kādā Latvijas apriņķī, ja zādzības, sprādzieni un citi noziegumi tiktu savlaicīgi atklāti. Bet lielākās Latvijas bankas likvidēšana un baņķieru nepamatota apvainošana kaitniecībā un turēšana izolatorā starptautiski tikai diskreditē Latviju. Par bankas “Baltija” bankrotu notiks starptautisks seminārs. Par Laventa turēšanu apcietinājumā uztraucas arī Latvijas ebreju sociālā atbalsta fonds “Solidaritāte”. Atskaņas par bankas “Baltija” lietu dzirdamas tālu pasaulē. Tieši noslēpumainības plīvura noraušana no bankas “Baltija” lietas, atklāta šī jautājuma izvērtēšana cels Latvijas prestižu pasaulē. Es esmu pārliecināts arī, ka labākais līdzeklis bankas “Baltija” prestiža paaugstināšanai un Latvijas “imidža” veidošanai ir darīt visu iespējamo, lai palīdzētu daudzajiem noguldītājiem atgūt zaudēto naudu. Patiess atbalsts savas valsts iedzīvotājiem ir labākais veids, kā uzlabot Latvijas prestižu.

Sestkārt. Nepieciešams beidzot zinātniski un objektīvi izvērtēt iesniegtos bankas “Baltija” sanācijas plānus. Beidzot jāļauj bankas “Baltija” akcionāriem sasaukt sapulci, jābeidz arī kreditorus uzskatīt par turpat vai valsts ienaidniekiem. Saeimas izmeklēšanas komisijai jāuzklausa kreditoru sapulces viedoklis par bankas sanāciju vai likvidāciju. Kreditoru naudas līdzekļi galu galā 1995.gadā 31.maijā bija pietiekami lieli, proti, 144 miljoni 174 tūkstoši 599 lati. Domāju, ka komisijai noteikti jāizvērtē Laventa piedāvātais sanācijas plāns. Diemžēl līdz šim brīdim tas nopietni nav izdarīts. Saeimas izmeklēšanas komisijai jāatbild arī uz jautājumu, kas ir svarīgāks mūsu valstī — palīdzēt noguldītājiem, darot visu iespējamo, lai ar bankas sanācijas palīdzību viņi atgūtu lielu daļu savas naudas, vai uz sagrautās bankas rēķina ļaut iedzīvoties bankas “Baltija” administrācijai un konkurējošām komercstruktūrām? Šodien mēs redzam arī to, ka par lētu naudu patlaban tiek izpārdoti bankas “Baltija” aktīvi, tās nekustamais īpašums un televīzijā vēl pat tiek skaisti propagandēts, ka tūliņ pārdosim taburetes, ķeblīšus un tad tikai būs lielā nauda, ko dabūs atpakaļ noguldītāji. Es domāju, ka šai lietai jāpieiet nopietni.

Septītkārt. Izmeklēšanas komisijai jāsniedz arī atbilde uz jautājumu, kas tieši bija vairāk ieinteresēts bankas likvidēšanā — vai konkurējošās komercstruktūras, lai atbrīvotos no sāncenšiem un mazinātu bankas ietekmi, vai toreizējā Latvijas valdība un tās vadītājs Māris Gailis, kas izmantoja “Latvijas ceļa” priekšvēlēšanu kampaņai bankas krīzi, pats, iespējams, līdz ar citiem jau savlaicīgi varbūt izņēmis bankā ieguldītos līdzekļus, vai Latvijas Bankas vadība, kas iedeva Gaiļa valdībai 20 miljonus latu valsts budžeta cauruma aizlāpīšanai un pretī esot prasījusi tikai vienu — bankas “Baltija” likvidāciju. Jāizvērtē arī fakts, ka banku “Baltija” par maksātnespējīgu atzina laikā, kad tā faktiski atradās valsts pārziņā, kad banku pārvaldīja Latvijas Banka un Finansu ministrija. Tikai tad, kad atklāti un objektīvi tiks izvērtēta visa bankas “Baltija” lieta, kad uzzināsim patiesību par visām ar šo lietu saistītajām intrigām un finansu mahinācijām, kad reālu iespēju atgūt zaudētos līdzekļus saņems noguldītāji, tikai tad varēsim teikt, ka Latvija tuvojas pasaules civilizēto valstu līmenim un kā tiesiska, demokrātiska valsts būs Eiropas Savienības sastāvdaļa. Tāpēc es aicinu deputātus iekļauties Saeimas izmeklēšanas komisijas darbā, lai izvērtētu bankas “Baltija” lietu. Mūsu priekšlikums ir izvirzīt no katras frakcijas vienu deputātu, un frakcija “Latvijai” izvirza mūsu profesoru, finansistu, ekonomistu Elmāru Zelgalvi.

Sēdes vadītāja. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Kolēģi! Pilnīgi pievienojoties Odiseja Kostandas kunga teiktajam, es gribu tikai atgādināt vienu lietu, par ko ir klusējuši visi masu mediji, par ko praktiski nekur, pat kuluāros, nav bijis sarunu. Un vēlreiz atvainojos Kostandas kungam — arī viņa runā tas nebija noskanējis. “Baltijas” bankas īstenie noguldītāji patiesībā ir juridiskās personas, jo likumā par uzņēmējdarbību, likumā par pašvaldībām ir teikts, ka jāatver konti bankās. Tikai tad var tikt reģistrēts uzņēmums, tikai tad pašvaldība var rīkoties ar saviem līdzekļiem. Šajā gadījumā nav labprātīga procesa, ir kāds piespiedu process, ko reglamentē Latvijas valsts likums. Nevienā preses izdevumā, nevienā atskaitē mēs neesam redzējuši ciparus, kas atainotu, cik firmu, uzņēmumu, akciju sabiedrību un tā tālāk, ir zaudējuši savus līdzekļus bankrotējušās bankās, protams, arī valdības paziņotajā visstabilākajā bankā — “Baltijas” bankā. Ko tas nozīmē? Tas nozīmē, ka ļoti liela daļa — atkal par to šobrīd vēsture klusē, cik liela daļa, — ir novesta līdz valdības apzināti izraisītam bankrotam. Cik zaudētu darba vietu, cik bezdarbnieku no tā ir radušies, cik valsts šiem bezdarbniekiem ir izmaksājusi bezdarbnieku pabalstā? Tās visas ir arī sociālas sekas. Vēl vairāk. Bija taču izrādīta kolosāla “labvēlība” pašvaldībām. Rinda pašvaldību varēja turēt savus līdzekļus tikai “Baltijas” bankas filiālēs, jo citu banku šo pašvaldību teritorijās vienkārši nebija. Nāk prātā salīdzinājums ar astoņkāji. Astoņkājis izpleta savus taustekļus pār visu mūsu valsti, un šajos astoņkāja taustekļos bija jāiegulda pašvaldību nauda. Bankrotējot “Baltijas” bankai, valdība un Latvijas Banka deva kolosāli labsirdīgu žestu, izvelkot no kabatas nēzdodziņu, — par pazeminātu procentu pašvaldības drīkstēja aizņemties tik daudz naudas, cik tām bija nozagta šajā bankā. Atzīmēju — par pazeminātu kredīta procentu. Kolosāla labvēlība. Kā pašvaldības tiks galā ar šo procentu atdošanu, tas palika pašvaldību ziņā. Es nebūt neapšaubu Kostandas kunga teikto par “Baltijas” bankas noguldītājiem, lai gan, atklāti sakot, vārds “noguldītājs” man ir nedaudz abstrakts šajā gadījumā. Jo man gan liekas, ka, protams, bankas virsuzdevums ir saglabāt naudu kā cilvēkiem, tā juridiskajām personām, lai tā nebūtu jāglabā seifos vai skapī acu augstumā zem veļas, kā to parasti mēdz glabāt mūsu laukos. Priekš tam ir banka. Bet banka arī galu galā ir tikai priekš tam, lai saglabātu naudu, nevis lai to pavairotu kā Buratīno. Iestādīja kociņu, uzkāra desmit zelta naudas gabalus, noskaitīja “Kreks, peks, feks”, un atnāca pēc lielas ražas. Atklāti sakot, uzņēmējdarbībā to sauc par augļošanu vai finansu biznesu. Finansu biznesā, kā mēs zinām, var būt “kreks, peks, feks” rezultāts, tāds, kāds piemeklēja arī Buratīno, — bankrots. Bet tā jau ir cita lieta. Es gribētu aicināt deputātus atbalstīt šīs izmeklēšanas komisijas izveidošanu, bet neaizmirsīsim, ka daudz lielāku ļaunumu valsts ekonomiskajai situācijai, valsts sociālajai sistēmai nodarījusi tieši juridisko personu aplaupīšana un visu Latvijas pašvaldību aplaupīšana. Tāpēc vien šāda komisija būtu vajadzīga, neiztirzājot, vai tie bija noguldītāji vai tie bija neveiksmīgi finansu darboņi. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Vairāk runātāju pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par dokumentu nr.191, par šādu lēmumu: “Saskaņā ar Saeimas Kārtības ruļļa 150. pantu Saeima nolemj:

1. Izveidot parlamentāro izmeklēšanas komisiju, lai noskaidrotu bankas “Baltija” krīzes cēloņus, bankrota pamatotību un izvērtētu iesniegtos bankas sanācijas projektus.

2. Komisiju izveidot pēc frakciju pārstāvības principa — pa vienam deputātam no frakcijas.”

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 62, pret — 2, atturas — 2. Lēmums pieņemts.

Lūgums frakcijām savus pārstāvjus paziņot Prezidijam nedēļas laikā.

Nākamais. Lēmuma projekts “Par izmaiņām Saeimas pastāvīgo komisiju izveidošanas noteikumos”. Juris Dobelis, LNNK, LZP frakcijas deputāts, — no iesniedzēju puses!

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Kā jūs atceraties, neliela apspriede mums bija jau tad, kad pirmo reizi veidoja Saeimā šo Nacionālās drošības komisiju. Arī toreiz jau izskanēja bažas, ka šī komisija ir pārmērīgi liela. Daļa deputātu tomēr tur varbūt tīri pārsteidzīgi pieteicās strādāt. Līdz ar to šādas komisijas normāls, saprātīgs darbs ir stingri apgrūtināts. Šinī sakarībā, it īpaši pēc visām pārmaiņām, kas saistītas ar dažādu valdības projektu nepieņemšanu un pieņemšanu, ir radies tāds diezgan sarežģīts stāvoklis, jo no tiem 25 deputātiem, kuri tur strādā patlaban vai arī skaitās, ka strādā, tādi kungi kā Ziedonis Čevers, Māris Grīnblats, Ernests Jurkāns, Andrejs Krastiņš, Aivars Guntis Kreituss, Vilis Krištopans un Dainis Turlais jau praktiski strādā valdībā, un es domāju, ka viņu iespējamā darbība šeit ir stingri apgrūtināta. Tagad meklēt atkal astoņus jaunus, kas viņus aizvietos, ir tikpat apgrūtināti. Un bez tam jau toreiz mēs daži, kuri izteica savus priekšlikumus, uzskatījām, ka ceturtā daļa no Saeimas, katrs ceturtais deputāts, piedaloties apmaksātās komisiju sēdēs, tomēr nevar strādāt produktīvi. Un tāpēc šis jautājums bija jāapspriež ar dažādām frakcijām. Šeit nav runa par kaut kādu pozīciju vai opozīciju. Šeit nav tas gadījums, jo es ceru, ka daudzas komisijas, arī, piemēram, Aizsardzības un iekšlietu komisija, arī Nacionālās drošības komisijai, savā darbā neaplūko nekādus īpašus politiskus jautājums, un līdz ar to šo projektu, kas faktiski sastāv no trim daļām, kā jūs redzat, — dokumentus nr.209., 210. un 211., — atbalstīja deputāti no vairākām frakcijām, kopskaitā no sešām. Kā jūs redzat, ne tikai no LNNK vai “Tēvzemei un Brīvībai”, vai “Latvijas ceļa”. To atbalstīja arī Demokrātiskās partijas Saimnieks pārstāvji, tieši speciālisti šajos jautājumos, tātad Ziedonis Čevers un Dainis Turlais. Tāpat to atbalstīja Tautas saskaņas partijas pārstāve Kuprijanovas kundze un arī no Zemnieku savienības. Tā ka es domāju, ka šis priekšlikums būtu atbalstāms. Protams, tā kā tas vispirms ir tīri konceptuāls un skar dokumentu nr.209, tad var runāt tālāk par turpmāko gaitu. Es piedāvātu konceptuāli atbalstīt šo priekšlikumu un pēc tam spriest par veidu, kā tālāk šī komisija varētu strādāt. Paldies!

Sēdes vadītāja. Odisejs Kostanda, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

O.Kostanda (TKL). Cienījamā priekšsēdētāja! Prezidij! Godājamie kolēģi! Pagājušā gada novembrī es tiku ievēlēts par Saeimas Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētāju. Tāpēc gribu šī jautājuma sakarā arī izteikt savu viedokli. Faktiski, sākdams darbu komisijā kā komisijas priekšsēdētājs, domāju, ka varēju skaidri novērot ļoti noteiktu pretestību, jo acīm redzami daudzi baidījās no tā, ka, ja es kā opozīcijas pārstāvis vadīšu šādu tik nozīmīgu komisiju, tad varētu ļoti daudzas līdz šim pie varas bijušajiem vīriem nevēlamas lietas parādīties atklātībā. Piemēram, tiklīdz komisija sāka ļoti nopietni iepazīties ar pēdējos gados Latvijā radīto daudzo specdienestu darbu, tā it kā nejauši varēja vērot, ka masu informācijas līdzekļos sāka parādīties aizvien asāki un asāki uzbrukumi gan man personīgi, gan Tautas kustībai “Latvijai”, frakcijai “Latvijai”, apvainojot to visos iespējamos grēkos. Iztēlojot to turpat vai par tautas ienaidnieku, tiek pārmests jau pat tik tālu, ka, lūk, mēs, frakcija “Latvijai”, Zīgerists — kustības priekšsēdētājs, un mēs, deputāti šeit, Saeimā, graujot demokrātiju valstī un ka vispār vienīgais mērķis mums, mūsu partijai un vispār deputātiem, līdz ar to arī man personīgi kā Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājam vienīgais mērķis, tā iznāk, galvenais mērķis esot graut Latvijas valsti. Un mierīgi nāk tribīnē, pie galda Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēdē, apspriežot dažādus jautājumus, tas pats Dobelis un paziņo, ka jūs visi pārliecināsieties, ka, lūk, frakcijas “Latvijai” deputātu vienīgais mērķis ir graut valsti. Tā ka es ļoti skaidri saredzu šeit, šajā šobrīd iesniegtajā projektā par Nacionālās drošības komisijas izmaiņām, mērķi atbīdīt opozīcijas, tātad frakcijas “Latvijai”, deputātus no darba šīs komisijas vadībā.

Dzirdamas, protams, arī citas runas, proti, ka bezjēdzīgi esot opozīcijas frakcijas “Latvijai” sagatavotie un iesniegtie likumprojekti un lēmumu projekti, ka tas tikai kavējot Saeimas darbu, ka deputātu jautājumi valdībai arī esot nelietderīgi, tas atkal tikai kavējot darbu valdībai un Saeimai. Un šodien izvirzītais priekšlikums līdz ar to mainīt Nacionālās drošības komisijas sastāvu būtībā slēpj sevī LNNK revanša tieksmi, tas ir, izmainīt varbūt sākumā Nacionālās drošības komisijas sastāvu, pēc tam — citās komisijās vadības sastāvu, tad varbūt tiktu arī līdz Prezidijam, līdz priekšlikumam pārvēlēt, teiksim, priekšsēža biedrus, sekretāra biedru varbūt, un tā tālāk, un tā tālāk. Tas viss, protams, tiek maskēts aiz skaistiem vārdiem, ka nē, nē, te jau nav nekādas runas par pozīciju vai opozīciju, par to, ka pārgrupējušies politiskie spēki Saeimā. Bet es varu pateikt atklāti, ka īstenībā tas tā ir.

Līdz ar to es varētu novērtēt šādu kursu, ja tas tiek tādā veidā virzīts, ka tas ir kurss uz parlamentārās demokrātijas likvidēšanu, jo, ja jau pēkšņi tiek domāts, ka opozīcijas, tas ir, frakcijas “Latvijai”, deputāti nevar būt ne Saeimas komisiju vadībā kā priekšsēdētāji, vienalga, vietnieki, biedri vai sekretāri, ne Prezidijā, ne tamlīdzīgi, tad vispār zūd parlamentārās darbības jēga, tad apzināti tiek saplūdināta kopā izpildvara un likumdevēja vara... Nu, lai, kā saka, opozīcijai nav iespēju maisīties pa kājām, saņemt informāciju, kuru opozīcijai nevajadzētu zināt, jo tad taču tā varēs atkal sāpīgi valdībai iedzelt. Ja šim izpildvaras un likumdevējas varas tādam jaunam izpildījumam pievienosim klāt arī tieslietu varu, kas varbūt sāks pildīt pasūtījumus pēc telefona zvaniem no vadošo politiķu puses, un, ja vēl pievienosim klāt ceturtās varas — valsts televīzijas, radio un laikrakstu — zināmu paklausību valdošajām partijām, tātad uzbrukumus televīzijā, laikrakstā “Diena” un citur, tad izveidosies ļoti dīvaina aina, bet tikai jautājums būs — kā sauks tādu valsts iekārtu valstī, kuras nosaukums ir Latvija.

Otrkārt, tāpēc arī radās doma likvidēt Nacionālās drošības komisiju vai, nedaudz to pierediģējot, vismaz nomainīt komisijas priekšsēdētāju. Un ceļš, kā to izdarīt, ir pavisam vienkāršs — it kā izveidot jaunu komisiju, tikai citā skaitliskā sastāvā, un tā tālāk. Tad arī rezultātā būs jāvēlē jauna komisijas vadība. Šādā rīcībā ir ieinteresēts “Latvijas ceļš”, šādā rīcībā ir ieinteresēta LNNK un, es domāju, sevišķi nesen par aizsardzības ministru kļuvušais LNNK biedrs Andrejs Krastiņš. Es uzskatu, ka faktiski mūsu valstī šobrīd izveidojusies tāda bīstama prakse, ka katrs augsta ranga ierēdnis cenšas veidot savu informācijas dienestu, un tas ne vien, protams, izšķērdē nodokļu maksātāju naudu, bet gribu atgādināt arī to, ka tas var sākt radīt noteiktus draudus valsts drošībai. Atgādināšu, ka Andrejs Krastiņš iepriekšējos gados izcēlās kā dažnedažādu specdienestu radīšanas iniciators, viņš nekad arī nekautrējās uzsvērt, ka darīs visu, lai šie dienesti atrastos faktiski viņa politiskās partijas, LNNK, pārziņā. Tā, pirms 5. Saeimas vēlēšanām intervijā 1993. gada 19. februārī “Lauku Avīzei” Andrejs Krastiņš teica, ka esot jau laikus padomāts, ko darīt, ja Saeimas vēlēšanās uzvarētu kreisie radikāļi... Nezinu, kas ar tiem ir domāts, protams, bet Krastiņš saka — citēju: “Mēs esam padomājuši par ķieģelīti, ko pavelkot ārā no celtnes, visa šī būve sagāzīsies un būs neatjaunojama.” Skan vismaz dīvaini, ka valsts amatpersona — toreiz Andrejs Krastiņš bija Augstākās padomes priekšsēdētāja vietnieks — plānoja un prātoja, kā sagāzt valsts iestādes būvi, kuras veidošanai pats bija ievēlēts par parlamenta deputātu. Tātad jau tolaik LNNK vadītājam bija tikai viens mērķis — apmierināt paša varas ambīcijas, pat ja tas prasītu valsts graušanu. Un šeit arī ir tieši tas pats piegājiens; nekā cita, jauna te nav.

Treškārt, protams, iemesls, lai pārveidotu Nacionālās drošības komisiju un līdz ar to panāktu manis atcelšanu no Nacionālās drošības komisijas priekšsēža amata, es domāju, ir arī aktīvā bankas “Baltija” jautājuma izvirzīšana — par iemesliem, par ieinteresētajām pusēm, par banku krīzē cietušajiem un ieguvušajiem. Un, tiklīdz mēs šo jautājumu izvirzījām, tā arī acīmredzot novērtēja, ka, ja Nacionālās drošības komisijas priekšsēdētājs šajā lietā ir iesaistījies, tas var kļūt ļoti bīstami, nevēlami daudziem politiskajiem spēkiem. Taču esmu pārliecināts, ka objektīva bankas “Baltija” lietu izmeklēšana tik un tā notiks, un šodienas plenārsēdes balsojums... nu, mani par to pārliecina un arī dod cerības noguldītājiem, jo tiek iecelta bankas “Baltija” izmeklēšanas komisija.

Ceturtkārt. Esmu pārliecināts, ka Nacionālās drošības komisijas uzdevumi ir daudz plašāki nekā tikai interesēšanās par specdienestu darbību vai banku krīzes cēloņiem. Būtu vēlams atcerēties, ka jēdziens “nacionālā drošība” ir daudz plašāks, tā ir gan reģiona ekoloģiskā drošība, gan cīņa pret organizēto noziedzību, terorismu, ieroču un narkotiku kontrabandu, gan valsts robežu drošības garantēšana, gan amatpersonu darbības likumība un atbilstība valsts interesēm. Tādējādi pretēji Jura Dobeļa un citu šī lēmuma projekta iesniedzēju domām es uzskatu, ka iespējas strādāt un risināt dažādus jautājumus šajā komisijā ir ļoti daudzas, ja vien ir kaut mazākā vēlēšanās to darīt. Un tādējādi ir pat ļoti labi, ka Nacionālās drošības komisijā darbojas tik daudz deputātu. Tātad pēc iespējas lielāks deputātu loks varēs iepazīties ar valsts funkcionēšanai svarīgākajām problēmām un caur savām frakcijām šeit, arī caur plenārsēdes tālākajiem balsojumiem, ar vajadzīgajām izmaiņām likumos, ja tās būs nepieciešamas, tieši veidot stabilitāti mūsu valstī.

Manuprāt, varbūt vienīgi būtu lietderīgi atsaukt no komisijas tos deputātus, kuri nav apmeklējuši komisijas sēdes dažādu iemeslu pēc. Cits var būt tiešām ievēlēts valdībā un nevar to darīt laika trūkuma dēļ, cits, iespējams, to nevēlas pats savu subjektīvo apsvērumu pēc... Nu, kāpēc tad lai mēs vai nu neatsauktu šos deputātus un neievēlētu viņu vietā citus, ja kāds izteiks vēlēšanos darboties šajā komisijā. Nu, piemēram, šeit mēs varētu atsaukt no komisijas Ernestu Jurkānu, kas nav bijis sešās sēdēs no astoņām, Krištopanu, kas nav bijis septiņās sēdēs no astoņām, un citus. Likvidējot esošo komisijas sastāvu un samazinot Nacionālās drošības komisijas sastāvu, tiks mazinātas arī šīs komisijas iespējas risināt valstij aktuālus jautājumus. Tiks aizkavēta, es domāju, kamēr visa šī reorganizācija notiks, un tā tālāk, arī Nacionālās drošības un aizsardzības koncepciju tālāka izstrāde. Šie dokumenti jau veselu gadu guļ atvilktnēs Nacionālajā drošības padomē, bet šāda līmeņa dokumentiem ir jātiek apstiprinātiem Saeimā, un šīs Nacionālās drošības komisijas uzdevums būtu tieši virzīt šos dokumentus tālākai izstrādāšanai, pilnveidošanai un apstiprināšanai plenārsēdē.

Tāpēc es aicinu balsot pret Jura Dobeļa un pārējo deputātu iesniegto lēmuma projektu par izmaiņām Nacionālās drošības komisijā.

Sēdes vadītāja. Juris Dobelis, LNNK un LZP frakcijas deputāts! Otro reizi — piecas minūtes.

 

J.Dobelis (LNNK, LZP). Cienījamie kolēģi! Ja jau mēs tik ļoti mīlam to vēsturisko patiesību un tik ļoti cīnāmies par taisnību, tad arī runāsim ļoti precīzi, ar faktiem. Un es vispār neredzu, kāda bija jēga šinī brīdī atkal satraukties par bankas “Baltija” jautājumiem, jo mēs šodien ar pārliecinošu vairākumu jau nobalsojām par šīs komisijas veidošanu. Kāpēc bija tagad otru reizi par to jārunā? Nu, tas laikam tikai oratoram ir zināms.

Otrs. Es saprotu — es dzirdu kārtējo oratora satraukumu par iespējām pazaudēt krēslu. Es saprotu šo cilvēku, kura dzīvē galvenais ir vienmēr bijis kaut kādā krēslā iesēsties un kuru maz kas cits interesē. Nu, lai cilvēks uztraucas, tāpēc jau viņam tie nervi ir domāti. Tikai gribētu atgādināt arī, brīdi, lai nejauktu šo pozīciju un opozīciju, ka tanī brīdī, kad veidojām šo Nacionālās drošības komisiju un tur tika vēlēts šis priekšsēdētājs, tad Tautas kustība “Latvijai” nebūt nebija opozīcijā, un vismaz tik daudz vajadzētu atcerēties, kad pats tika pie tā krēsla.

Tālāk. Es neredzu nekādu pamatu tam lielajam uztraukumam par šī krēsla zaudēšanas iespējām. Mēs taču piedāvājam ļoti humānu variantu. Katra frakcija izvirza vienu pārstāvi, un pati komisija vēlēs no jauna savu priekšsēdētāju. Tad, ja šis cilvēks, kas jau te stāstīja par saviem lielajiem darbiem, kādi ir bijuši un vēl būs, ja viņš tiešām ar savu autoritāti ir pierādījis, ka ir bijis cienīgs vadīt šādu komisiju un ļoti kārtīgi un apzinīgi strādājis, un vispār dzīvo tikai tāpēc, lai viss Latvijā plauktu un zeltu, es neredzu pamatu, kāpēc šī komisija viņu otrreiz neievēlētu par priekšsēdētāju. Kāpēc tāds liels uztraukums? Un kāpēc vajadzēja jau daudzas nedēļas, pirms vispār šis priekšlikums bija parādījies, sniegt intervijas, ka tiek gatavots apvērsums pret visu laiku dižāko Latvijas patriotu — no tālās Grieķijas nākušo Odiseju Kostandu, kurš tagad ir ieradies Latvijā, lai iemācītu mūs, latviešus, mīlēt savu dzimteni. Bija intervijas lielākajos Latvijas laikrakstos, un visur tas tika pasniegts, ka tā ir šausmīga afēra, ka dzimtene ir briesmās, ka vienīgais, kas to glābs, ir Kostandas kungs, un ka tagad visi nelieši augstākajā valsts varas orgānā, Saeimā, ir gatavi viņu nogāzt. Pats jau viņš, protams, negāzīsies. Tātad es gribētu atgādināt, ka mums nesen bija Aizsardzības un iekšlietu komisijas sēde, kur mēs ievēlējām ļoti mierīgu, kārtīgu cilvēku, savas lietas speciālistu Kārli Jūliju Druvu par komisijas priekšsēdētāju aizklātā balsošanā ar lielu pārsvaru. Un neviens tur neprasīja — pozīcija vai opozīcija, lielākais komisijas vairākums nobalsoja “par”, un nebija nekāda satraukuma par to, ka bija jāmaina komisijas vadītājs. Tur gan komisijas vadītājs bija tik solīds, ka savlaicīgi pateica, ka viņam būs ļoti grūti savienot visus savus pienākumus, un pats ieteica sevi pārvēlēt. Šeit, protams, ir drusku citādāk. Šeit ir pavisam citas tieksmes dzīvē.

Liels paldies par šo augsto LNNK novērtējumu! Es nemaz nezināju, ka ir parādījušās tik lielas bailes no LNNK, ka LNNK ir spējīga apvienot visas frakcijas — pozīciju un opozīciju un organizēt sazvērestību pret vienīgajiem taisnības cīnītājiem šajā Saeimā — pret Tautas kustību Latvijai un, protams, pret tās izcilo, dižo gaišmataino dēlu Odiseju Kostandu. Nu, nekā nevar darīt!

Visinteresantākais beigās ir Krastiņa kungs. Krastiņa kunga pat nav zālē. Viņš šā dokumenta, šo triju dokumentu radīšanā nav pat piedalījies. Vispār nav bijušas pat nekādas īpašas pārrunas ar viņu, bet tomēr šis Krastiņa kungs tā patīk vienam otram, ka gandrīz katrā kvēlajā runā šis uzvārds ir dzirdams. Jo acīmredzot kaut kas ir noticis. Es arī apmēram varētu zināt, kas ir noticis, un gribu atgādināt arī to varbūt vēsturiskajai patiesībai par labu un kādam vēsturiskās patiesības mīlētājam par labu. Atcerieties, ka tad, kad kāds cilvēks, kurš ir salasījis no dažādām grāmatām dažādus faktus gan par Kaligulas zirgiem, gan par romiešu kaujām ar kartāgiešiem...

Sēdes vadītāja. Dobeļa kungs, jūsu laiks ir beidzies!

 

J.Dobelis. Oi, ļoti žēl! (Smejas.)

Sēdes vadītaja. Atļaujiet jums, arī man ir ļoti žēl, izteikt piezīmi, jo ir nekorekti saistīt cilvēka nacionalitāti ar Latvijas valsts neatkarības problēmām.

Vairāk runātāju pieteikušies par šo jautājumu nav. Lūdzu zvanu! Lujāna kungs, jūs esat par nākamo jautājumu. Jūs esat precizējis — par Saeimas Nacionālās drošības komisijas atsaukšanu. Tas ir dokuments nr. 210. Mēs pašlaik balsosim par dokumentu nr. 209.

Lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par Saeimas lēmumu grozīt Saeimas pastāvīgo komisiju izveidošanas noteikumus un noteikt, ka Saeimas Nacionālās drošības komisijas izveidošanas kārtību nosaka īpašs Saeimas lēmums. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 53, pret — 20, atturas — nav. Lēmums ir pieņemts.

Lēmuma projekts “Par Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātu atsaukšanu”. Modris Lujāns, pie frakcijām nepiederošs deputāts!

 

M.Lujāns (pie frakcijām nepiederošs deputāts). Cienījamie kolēģi! Protams, pēc tādas kvēlas runas no valdošā vairākuma pārstāvja mutes man jau būs tā grūti runāt. Jo pa atslēgas caurumu es neesmu lūrējis, bet man jau rodas sajūta, ka šiem deputātiem lielākā tieksme ir lūrēt tādās atsevišķās intīmās iestādēs pa atslēgas caurumu. To diemžēl iznāk noklausīties no tribīnes. Bet, nu, katram ir savs hobijs.

Šeit, protams, var piekrist arī Dobeļa kungam, ka ir jāizskata katrs šis projekts atsevišķi. Ka mums ir tāda vienota sadraudzība šeit, ka šeit nav ne opozīcijas, ne pozīcijas, bet mēs visi esam tādi labi draugi un viss ir kārtībā. Bet, protams, ir vēsturiskā situācija izmainījusies un tagad, protams, Kostandas kungs no drauga ir kļuvis savā veidā ienaidnieks, vairs nav ne partijas biedrs, ne arī bloka biedrs, bet, nu, tas ir dabisks process. Bet, kā es atceros, savā laikā Dobeļa kungs parasti kliedza par to, ka ir liela demokrātija un demokrātija ir jāmīl. Mēs paskatīsimies šajā reizē, teiksim, to pašu neatkarīgo deputātu tiesības. Kas te iestāsies? Iestājas vienkārši tas, ka neatkarīgo deputātu tiesību šajā komisijā pēc tam nebūs. Savā laikā Dobeļa kungs kliedza skaļāk par visiem, ka slikti ir apbižot Eniņa kungu un visus pārējos.

Sēdes vadītāja. Lujāna kungs, es atvainojos, jūs prasījāt vārdu, lai ļoti konkrēti runātu par deputātu atsaukšanu. Jūs pašlaik sākat diskutēt par citiem jautājumiem.

 

M.Lujāns. (Runā vienlaikus.) Jā, es sapratu. Paldies! Es šajā gadījumā uzskatu, ka es pilnīgi varētu atbalstīt drīzāk Kostandas kungu, ka patiešām ir jāatsauc tie deputāti, kas nenāk uz sēdi. Tas, starp citu, arī ir Kārtības rullī noteikts. Es domāju, ka septiņas reizes ir pietiekami. Jā, protams, sastāvs jau nebūtu jāmaina, bet attiecīgi šos cilvēkus vajag atsaukt. Pie reizes — patiešām būtu patīkami dzirdēt, ja potenciālie ministri, arī mūsu kolēģi, kas nevar nākt, patiešām arī uzrakstītu iesniegumu, ka viņi no šīs komisijas iziet ārā. Līdz ar to patiešām jautājums tiktu daudz vienkāršāk atrisināts nekā tagad, pilnībā izjaucot komisijas darbību. Un tas būs tikai tīrākais politiskais solis. Bet, iespējams, ja šodien starpfrakciju grupā ir panākta tāda vienošanās, tad, ko — tālāk, uz priekšu!

Sēdes vadītāja. Pilnīgais precizējums, Lujāna kungs! Saeimā nav neatkarīgu deputātu, Saeimā ir pie frakcijām nepiederoši deputāti. Tāpēc mums ir jābūt ļoti precīziem formulējumos, it īpaši ja runājam par komisiju izveidošanas principiem. Jānis Ādamsons “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

J.Ādamsons (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Godātie kolēģi! Es arī gribētu būt pietiekoši precīzs un, kā vienmēr, pacentīšos runāt arī pietiekoši īsi. Atcerēsimies to dienu, kad no šīs tribīnes uzstājās Oskars Grīgs. Tā bija diena, kad mēs vispār vēlējām komisijas. Un arī tajā dienā no šīs tribīnes skanēja, ka tāda komisija tādā skaitā ir absurds. Komisija, kurā strādā 25 cilvēki, nevar sanākt kopā tad, kad ir nepieciešams. Un par to arī mēs pārliecinājāmies kaut vai vakar Nacionālās drošības komisijas sēdē, kad vienkārši sēdē nebija kvoruma.

Nākošais. Kurš ierosināja, ka nevajag nemaz vēlēt šīs komisijas priekšsēdētāju, ne arī komisijas vadību? Tas biju es, kad uzstājos šajā komisijā, pirms tika ievēlēts komisijas priekšsēdētājs — Kostandas kungs. Un tika ievēlēts jau tikai viena iemesla dēļ. Atcerēsimies, ka pretendents uz šo amatu bija Čevera kungs, bet Kostandas kungs tika ievēlēts tāpēc, ka bija jāmaksā mesli šai frakcijai par to, ka tā atbalsta iespējamo valdību. Tāpēc ir jābūt ļoti precīziem.

Nākošais. Runājot par nacionālo drošību un to, ko Kostandas kungs teica šeit no tribīnes, vispirms es gribētu, lai tie deputāti, kuri strādā šajā atbildīgajā komisijā, vismaz iepazītos ar attiecīgajiem likumiem, tāpēc ka šīs komisijas darbs ir noteikts likumos, kuri saucas “Likums par operatīvo darbību”, “Likums par valsts drošības iestādēm” un tā tālāk. Tur ir precīzi noteikta arī šīs komisijas kompetence. Un nevajag jaukt sekas ar cēloņiem. Un es lūdzu cienījamos kolēģus tomēr atbalstīt šo lēmuma projektu un visus deputātus, kā tas ir arī rakstīts iesniegumā, atsaukt no šīs komisijas.

Sēdes vadītāja. Vairāk runātāju pieteikušies nav. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus pievērst uzmanību, ka mēs balsojam par Saeimas lēmumu atsaukt no Saeimas Nacionālās drošības komisijas deputātus Jāni Ādamsonu, Induli Bērziņu, Ziedoni Čeveru, Guntu Gannusu, Oskaru Grīgu, Māri Grīnblatu, Robertu Jurdžu, Ernestu Jurkānu, Jāni Kazāku, Pauli Kļaviņu, Odiseju Kostandu, Andreju Krastiņu, Aivaru Gunti Kreitusu, Vili Krištopanu, Ludmilu Kuprijanovu, Janīnu Kušneri, Modri Lujānu, Andreju Panteļējevu, Paulu Putniņu, Andri Saulīti, Antonu Seikstu, Jāni Straumi, Anatoliju Tuču, Daini Turlo, Elmāru Zelgalvi. Balsojums ir slēgts — atbilstoši Kārtības rullim.

Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 55, pret — 21, atturas — 1. Lēmums ir pieņemts.

Lēmuma projekts “Par Saeimas Nacionālās drošības komisijas izveidošanas kārtību”. Debatēs neviens pieteicies nav. Lūdzu zvanu! Balsojam par Saeimas lēmumu izveidot Saeimas Nacionālās drošības komisiju astoņu deputātu sastāvā, ievēlējot tajā pa vienam deputātam no katras frakcijas. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 61, pret — 8, atturas — 6. Lēmums ir pieņemts.

Lūdzu deputātus nedēļas laikā iesniegt savus priekšlikumus par personālijām, kuras iekļaut komisijā.

Nākamais lēmuma projekts — “Deklarācija par Latvijas okupāciju”. Jānis Mauliņš, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

J.Mauliņš (TKL). Cienījamā Saeima! Pēc šīm kaislībām es centīšos pasniegt jums kaut ko ļoti mierīgu, proti, runājot par “Deklarāciju par Latvijas okupāciju”, kura jau sen sen gaida savu rindu tautas dvēselē. Tā ir vajadzīga tautai kaut vai tāpēc, lai nacionālās pretošanās kustības dalībniekus — mūsu bezgala drosmīgos partizānus — vairs nesauktu par bandītiem. Vēl vairāk. Tā ir vajadzīga pasaulei, lai visa pasaule atkal un atkal dzirdētu, kas noticis ar Latviju. Tur mums ir jāmācās no ebrejiem, kas nepārtraukti to atgādina, lai gan visi jau to zina daudz labāk, nekā zina par Latviju. Šis deklarācijas projekts tika ilgi apspriests, tas ir jau vismaz divus mēnešus vecs. Tas ir, tādā ziņā, ka viņš ir divus mēnešus jau klejojis starp frakcijām. Par to ir runāts gan ar pieredzējušiem starptautisko tiesību zinātājiem, gan ar tautu, gan ar frakciju biedriem, tā teikt, no dažādām nometnēm. Esmu dzirdējis tikai pašas idejas pozitīvo atbalstu. Ir gan runāts un dažs saka, ka tur ir par maz pateikts par Latviju. Cits saka, ka nedrīkst pārvērst deklarāciju par grāmatu. Mēs domājam, ka apmēram vienādi ir sadalījušies tie, kas teica, ka par maz ir pateikts, un apmēram tikpat daudz ir to, kas domā, ka vajadzētu šai deklarācijai būt īsākai. Bet neesmu sastapis praktiski nevienu, kas principā noliegtu šīs deklarācijas nepieciešamību. Šī Deklarācija tiek pasniegta ar zināmu nokavēšanos. Var būt, ka tas arī ir labi, jo mēs bijām ļoti satraukti par to, ka mēs esam ieguvuši neatkarību, un dažā ziņā nikni uz cilvēkiem, uz kuriem vairs nevajadzētu būt nikniem. Šobrīd, manuprāt, ir panākts tāds stāvoklis, ka mēs esam nomierinājušies un varam uz vēstures notikumiem skatīties objektīvi, gan piedodoši, gan saprotoši, gan novērtējot tos, piemēram, Krievijas možos, mūs atbalstošos demokrātiskos spēkus, kuriem pateicoties galu galā, nosaucot tieši Jeļcinu, Kozirevu... pateicoties tieši šiem cilvēkiem, Latvija ieguva neatkarību, jo viņiem bija sākumā vārds, kā zinām, lielās pasaules valstis gaidīja šo Krievijas atzīšanu. Tas viss deklarācijā ir pateikts. Un, ja man no labā spārna vai no nacionālās puses tika pārmests, ka nevajag slavēt tik daudz Krievijas demokrātus, tad savukārt no otra spārna tika pārmests, ka nevajag vispār pieminēt to okupāciju tik asi. Bet īstenībā tā šajā deklarācijā nav pieminēta asi, tikai konstatēta kā neapšaubāms fakts. Būtībā te kaislību nav, te ir tikai neapšaubāmu faktu konstatācija, un konstatēt faktus, darīt tos zināmus pasaulei ir mūsu tautas svēts pienākums, jo mazās tautas nevar uzstāties ar spēku. Mazo tautu vienīgais spēks ir patiesība, patiesība, patiesība. Tātad izmantosim šo mūsu spēku līdz galam un neaizmirsīsim to. Bez tam es gribu atgādināt vēl to, ka mums ir paredzēts likumprojekts, kas jau ir iesniegts, ko iesniegusi Cilvēktiesību un sabiedrisko lietu komisija, par Latvijas nacionālās pretošanās kustības dalībnieka statusu. Tas būtībā attiecas uz mūsu varonīgajiem partizāniem pēckara laikā. Šo likumu mēs pilnībā nevaram pieņemt, ja nav oficiāli pasludināta šī okupācija, būtībā trīs okupāciju fakti. Tātad es lūdzu šo deklarāciju pieņemt šodien, šajā Saeimas sēdē, un nenosūtīt uz komisiju, jo uzskatu, un tā uzskata visa mūsu frakcija, tā uzskata arī citas frakcijas, pārstāvji no citām frakcijām, ka viņa ir pietiekoši izstrādāta. Un, ja ir kaut kāds neliels labojums, to var izteikt šajā sēdē, un šajā sēdē var arī galīgi izlemt par tās pieņemšanu. Paldies par uzmanību!

Sēdes vadītāja. Diemžēl, Mauliņa kungs, mums ir jāprecizē. Sēdes laikā nevienā dokumentā mēs labojumus neizdarām, tos veic vienīgi Saeimas komisijas. Tas ir vienkārši precizējumam sakarā ar jūsu ierosinājumu sēdē izdarīt labojumus dokumentā.

 

J.Mauliņš. Paldies par atgādinājumu!

Sēdes vadītāja. Valdis Krisbergs, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

V.Krisbergs (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Atklāti sakot, ilgus gadus esmu gaidījis, lai no šīs tribīnes es varētu runāt par šo tēmu. Es esmu no tiem, kas ļoti labi zina, ko nozīmē okupācija. Es esmu dzimis 1944.gadā un vācu okupāciju neatceros, bet es atceros sevi un savu māti, kas gaidīja tēvu no krievu gūsta tāpēc, ka viņš bija leģionā un cīnījās arī par Latvijas neatkarību. Mums laimējās, mēs viņu sagaidījām. Pirmo reizi no augstas tribīnes man nācās par šo tēmu runāt Vācijā 1991.gadā kādas vācu zemes parlamentā. Pēdējo reizi es par to runāju nupat janvārī Helsinkos. Man šķiet, ka nav iespējams savādāk uzskatīt to periodu no 1941.gada līdz 1991.gadam kā tikai par okupāciju. Jā, man daudzi varbūt grib oponēt. Labprātīga iestāšanās PSRS — viena versija, inkorporācija PSRS — otra versija, okupācija — īstenība. Šeit versiju nav. Kāpēc es gribētu runāt par okupāciju? Aiziesim vakarā mājā un paskatīsimies spogulī! Visos mūsos ir okupācijas grumbas palikušas sejā. Arī tajos, kuri Latvijā atgriezušies, jau Latvijai atgūstot neatkarību, no emigrācijas. Arī tās ir okupācijas sekas, ka cilvēki 50 gadus bija atrauti no dzimtenes. Bet vai tad tās nav okupācijas sekas, ka mēs šodien spriežam, ko darīt ar čekas maisiem? Tas ir okupācijas produkts. Un cik cilvēku ir gājuši bojā deportācijās — tās ir okupācijas sekas. Un cik cilvēku ir beiguši savu mūžu psihiatriskajās klīnikās — tās ir okupācijas sekas. Un cik cilvēkiem gan neviens politiskais pants nav piespriests, bet viņi kļuvuši par laupītājiem, bandītiem, izvarotājiem un, velns zina, vēl par kaut ko! Čeka prata labi strādāt, tā nesūtīja tikai uz Sibīriju, tā prata sagandēt cilvēkam mūžu tālā nākotnē. Es atļaujos to teikt, zinot šo lietu. Mans aicinājums ne jau pasaulei ir vajadzīgs. Atvainojiet, Mauliņa kungs, okupācijas fakta atzīšana... Pasauli Latvija, atvainojiet, maz interesē. Jā, būsim skarbi, un tomēr maz. Es to ļoti labi esmu izjutis, jo es esmu bijis ļoti daudzās pasaules valstīs un ar ļoti daudzu pasaules valstu politiķiem ticies. Latvija — tas ir kaut kas pirms Krievijas. Latvija — tā ir ļoti ērta tranzītzeme, ja būs gudra valdība, protams. Latvija — tas ir placdarms. Bet Latvija — tā ir mūsu dzimtene. Un šī dzimtene bija zaudējusi pati sevi. Un kāda, atvainojiet, var būt labprātīga iestāšanās tad, kad robežsargu asinis lija, kad viņi centās stāties pretī PSRS armijas lavīnai? Kāda inkorporācija šeit varēja būt, ja Ulmanis pateica — es palikšu šeit un jūs palieciet savās vietās! Šeit šķiet, ka viņš bija paredzējis, ka tā nebūs Latvija, ka tā būs vieta, kur vēl šodien mēs meklējam mūsu cienījamā Kārļa Ulmaņa pīšļus. Un palikām savā vietā. Es nespēju šodien atbalstīt varbūt tik ekstremālas domas, ka kolonisti — jo okupācijas laikā notika arī Latvijas kolonizācija — būtu jāizsūta no Latvijas tā, kā to darīja viņu ideologi, viņu tēvi un vectēvi ar latviešiem. Šeit nebūs deportācijas, šeit nebūs masveidīgas piespiedu izsūtīšanas, šeit ir civilizēta tauta, un civilizēta tauta ir augstsirdīga tauta. Bet augstsirdīga tauta nedrīkst būt sevi neapzinoša tauta. Apzināsim šodien un pateiksim drosmīgi visai pasaulei — mēs bijām okupēti, un pietiek. Un vairāk arī nekas nav jādara. Pasaulei ir jāzina šis fakts. Un pasaule gaida, kad Latvija to pateiks, jo citādi tiešām mūs nesapratīs arī Ziemeļvalstis, kāpēc mēs pēkšņi negribam būt sanitārais kordons bēgļiem. Tās nesaprot mūsu situāciju, jo nav saprotama situācija, ja valsts nav bijusi okupēta. Bet, ja mēs paši to nepasakām, kas to pateiks mūsu vietā? Esam drosmīgi — pasakām to! Liels paldies kādreiz vienam cienījamam vecam vīram, kurš Maskavā no augstas tribīnes prata pierādīt PSRS parlamentam, ka Latvijai ir jādod brīvība, ka tā ir bijusi okupēta. Un tad mums varbūt raustīsies roka vai balss, lai šodien paši to pateiktu mūsu valstī, mūsu valstij, mūsu valsts nākotnei. Es aicinu atzīt okupācijas faktu! Paldies!

Sēdes vadītāja. Tā, četras minūtes vēl ir palikušas. Vai Endziņa kungs tās izmantos? Endziņa kungs, jūs izmantosiet?

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Ir ļoti patīkami atklāt, ka 6.Saeima ir pirmā, kura tagad risinās jautājumu un atzīs, ka Latvija ir bijusi okupēta. Es gribētu atgādināt 1990.gada 4.maiju un 4.maija deklarāciju. Šajā deklarācijā skaidri un gaiši jau tas ir pateikts. Pēc tam gan Augstākā padome, gan 5.Saeima vēl kādos 15 dokumentos jau to ir pateikušas. Bez tam, ja mēs gribam tā atzīmēt, apmēram 50 pasaules valstis nekad netika atzinušas Latvijas okupāciju un uzskatīja, ka Latvija turpina pastāvēt. Pēc mūsu valstiskuma atzīšanas 1991.gada augustā daudzas pasaules valstis nevis nodibināja diplomātiskās attiecības, bet atjaunoja. Tātad tas ir vēl viens atzīšanas fakts. Bez tam daudzas pasaules valstis, divpusējās vienošanās, tos līgumus, kuri bija noslēgti divdesmitajos un trīsdesmitajos gados ar Latviju, atzīst par spēkā esošiem. Arī vairākos Eiropas Padomes dokumentos, rezolūcijās nav atzīta Latvijas okupācija kā tāda. Un vēl, ja mēs tagad sākam diskutēt. Uz šā dokumenta, par kuru mēs tagad spriežam, ir rakstīts, ka tas ir likumprojekts. Ja tas ir likumprojekts, tad tas vispār vispirms bija laikam jānodod komisijām, jāapspriež kā likumprojekts, kaut arī tas ir nosaukts par deklarāciju. Ir izdalīts deputātiem arī cits dokuments, “Tēvzemei un Brīvībai” dokuments, kurš saucas “Saeimas memorands”. Tāpēc es aicinātu, pirms mēs jautājumu vispār lemjam, vadīties pēc Kārtības ruļļa 136.panta un nodot gan vienu, gan otru komisijām. Tā varētu būt Ārlietu komisija un Juridiskā komisija. Es zinu, ka Ārlietu komisijā jau ir tāda kaudzīte ar dokumentiem, kuros tā vai citādi atzīta Latvijas okupācija, Latvijas aneksija, un tad jau pašreiz, šajā situācijā, ja mēs no jauna tagad sāksim, mums ir... Mēs integrējamies pašreiz gan Eiropā, gan pasaules struktūrās, un šie kontakti turpinās. Un savulaik Igaunijas parlaments iepriekšējā sastāvā pieņēma tādu dokumentu, kaut arī viņiem bija vairāki citi dokumenti, bet rezultātu nav absolūti nekādu. Tas bija vienkārši tikai tāds žests, ko nosūtīja Apvienotajām Nācijām, un punkts. Vai ir nepieciešams nepārtraukti mazohistiski sevi, nu, pātagot — mēs esam okupēti, jā, atzīstiet šo faktu kā tādu, kā tādu un tādu. Mēs esam desmitiem reižu jau to pateikuši, un vairākums pasaules valstu to arī tādā veidā atzīst. Paldies!

Sēdes vadītāja. Endziņa kungs, cik es sapratu, jūsu priekšlikums ir nodot komisijām. Paldies! Pirms turpinām darbu, Saeimas Prezidijā ir saņemts sekojošs iesniegums. Lūdzam turpināt Saeimas 1996.gada 24.janvāra ārkārtas sēdi bez pārtraukuma līdz visu dienas kārtības jautājumu izskatīšanai. Tālāk seko desmit deputātu paraksti. Lūdzu zvanu! Balsojam par šo priekšlikumu — turpināt darbu bez pārtraukuma! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 43, pret — 28, atturas — 8. Priekšlikums ir pieņemts. Darbu turpinām bez pārtraukuma.

Kārtības ruļļa 117.pantā, kur paredzēta patstāvīgo priekšlikumu izskatīšanas kārtība, teksts ir sekojošs: “Ja celti iebildumi, Saeima lemj (54.pants) par šāda priekšlikuma iekļaušanu nākamās sēdes darba kārtībā vai nodošanu komisijām, nosakot termiņu, kādā iesniedzami priekšlikumi.” Saeima tātad ir saņēmusi priekšlikumu nodot komisijām. Tālākās debates pirms šī priekšlikuma izskatīšanas netiek turpinātas. Lūdzu zvanu! Pirms balsojuma ir tiesības runāt vienam “par”, vienam — “pret” šo priekšlikumu nodot komisijām.

Runāt neviens... Oļģerts Dunkers, frakcijas “Latvijai” deputāts!

 

O.Dunkers (TKL). Godājamo Prezidij! Godājamie kolēģi! Es aicinu nodot šo dokumentu, protams, komisijai, jo tas ir ārkārtīgi svarīgs dokuments. Mēs, manas paaudzes cilvēki, šo dokumentu esam izjutuši uz savas ādas. Mūs nav jāaģitē par to, vai ir bijusi Latvija okupēta vai ne. Mēs esam šīs trīs okupācijas pārdzīvojuši uz savas ādas, uz savu vecāku ādas, uz savu tuvinieku ādas. Tās bija briesmīgas pārbaudes. Mēs tikām mīdīti kājām, pazemoti no visām pusēm. Mūsu kakliem šis fakts vairs nav jāatzīst, tas ir tikai jāapstiprina. Es aicinu nodot komisijām, bet es aicinu izdarīt vēl vienu lietu. Viens ir runāt par šo lietu, otrs — parādīt pasaulei, kā tas īstenībā bija. Iesniegsiet papīru, un visi teiks — jā, tur bija okupācija. Ai, ai, ai, cik šausmīgi slikti! Un cauri. Es ierosinu valdības pasūtījumu, Saeimas pasūtījumu Latvijas kinematogrāfam izveidot dokumentālu filmu par Latvijas okupāciju, par trim Latvijas okupācijām, par visām briesmām un šausmām, ko latviešu tauta ir pārdzīvojusi, lai šis Šindlera saraksts, kas tagad pasaulē ir ārkārtīgi populārs, būtu arī mums, latviešiem. Lai tad, kad mēs runājam starptautiskās organizācijās par šo faktu, mēs varam parādīt to nelielā, satriecošas izteiksmes pilnā filmā, parādīt, kas tad bija Latvijas okupācija cilvēkiem, veselām paaudzēm. Tāds ir mans ierosinājums — izveidot tādu kinodarbu, lai tas būtu Saeimas un valdības pasūtījums.

Sēdes vadītāja. Vai pret priekšlikumu nodot komisijām kāds vēlas runāt? Nav. Tātad balsojam par priekšlikumu nodot dokumentu nr.208 Saeimas komisijām, cik es sapratu no Endziņa kunga priekšlikuma, par atbildīgo nosakot Ārlietu komisiju.

Čerāna kungs, par ko jūs? Par kādu jautājumu? Jūs pret? Lūdzu, no tribīnes!

 

K.Čerāns (TKL). Mans ierosinājums ir noteikt Juridisko komisiju par atbildīgo komisiju.

Sēdes vadītāja. Ir citi priekšlikumi, nosakot atbildīgo komisiju? Tātad zvans ir izskanējis. Balsošanas režīmu par šī dokumenta nodošanu komisijām, nosakot Juridisko komisiju par atbildīgo komisiju! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 65, pret — 6, atturas — 5. Lēmums pieņemts.

Lūdzu Juridisko komisiju noteikt — līdz kādam jūs vēlaties saņemt priekšlikumus un labojumus?

 

K.Čerāns. Es aicinātu kolēģus deputātus noteikt priekšlikumu iesniegšanas datumu 2.februāri.

Sēdes vadītāja. Vai ir kādi citi priekšlikumi? Nav. Tātad 2.februāris.

Nākamais dienas kārtības jautājums — lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas—Vācijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu”. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Mums šodien dienas kārtībā ir ne tikai Latvijas —Vācijas, bet arī vēl vesela virkne citu atbalsta grupu apstiprināšanas lēmumu projekti. Diemžēl laikam mēs mēģinām kaut kur turpināt to praksi, kas bija iedibināta iepriekšējā Saeimā, kad ar Saeimas lēmumu atsevišķas atbalsta grupas tika apstiprinātas, kaut gan jāsaka tā, ka Kārtības rullis šādu kārtību, ka šādas atbalsta grupas tiek apstiprinātas ar Saeimas lēmumu, neparedz. Šeit gan, protams, tie ir iesniegti kā patstāvīgi priekšlikumi ar desmit deputātu parakstiem. Bet es gribētu vērst jūsu uzmanību uz sekojošo. Ja mēs apstiprinām šīs atbalsta grupas ar Saeimas lēmumu, tādā gadījumā, ja kāds deputāts vēl vēlas iestāties vai izstāties, vajag atkal jaunu Saeimas lēmumu. Tātad kaut kas līdzīgs pastāvīgajām komisijām. Bet tajā pašā laikā Kārtības ruļļa, teiksim, 189.pants, kas runā par frakciju veidošanu un tamlīdzīgi, nosaka, ka vienkārši paziņo Prezidijam. Un vēl es interesējos, kāda ir pasaules prakse citos parlamentos. Praktiski neviens parlaments, es, atklāti sakot, nevaru nosaukt nevienu parlamentu, kas to darītu ar savu lēmumu palīdzību. Vienkārši deputāti vēlas to dibināt, viņi sanāk kopā, izveido šādu grupu un var par šādas grupas izveidošanu paziņot Prezidijam. Prezidijs to pieņem zināšanai. Un es domāju, ka šinī sakarībā arī Kārtības ruļļa 135.panta kārtībā šī lieta pēc būtības, tātad šie lēmuma projekti, nebūtu apspriežami Saeimā, bet es aicinātu vienkārši Prezidiju pieņemt zināšanai, ka deputātu vēlmes ir, lūk, izveidot šādas atbalsta grupas. Un līdz ar to es aicinātu noņemt no dienas kārtības 12., 13., 14., 15., 16., 17., 18., 19., 20., 21., 22., 23., 25. un 27. punktu, tas ir, būtībā visas šīs atbalsta grupas. Un līdz ar to Saeimas Prezidijs vienkārši saņem kā informāciju, ka, lūk, tādas ir, ka ir šīs atbalsta grupas, kontaktējoties ar citu valstu parlamentiem. Sarakstes veidā tas notiek. Un ar to pilnīgi pietiek. Paldies!

Sēdes vadītāja. Indulis Bērziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

I.Bērziņš (LC). Cienījamā sēdes vadītāja! Cienījamie kolēģi! Es atbalstītu Endziņa kungu, domājot tīri par šī jautājuma politisko pusi. Te ir zināma daļa deputātu izteikuši vēlēšanos piedalīties vienā vai otrā atbalsta grupā. Bet tad, kad mēs apspriedām jautājumu par Latvijas ārpolitisko koncepciju, tad pēkšņi Turcija izrādīja milzīgu izbrīnu un tādu ieinteresētību un vaicāja Ārlietu ministrijai, kāpēc Turcija nav pieminēta. Kāpēc ir pieminētas citas valstis un Turcija nav minēta, kaut arī mums ar Turciju ir ļoti labas attiecības. Un šis jautājums bija ļoti pamatots. Un tagad paskatīsimies uz šīm grupām! Es neiebilstu ne pret vienas šīs grupas vajadzību. Ja deputāti ir gribējuši to izveidot, tātad ir kaut kāda motivācija. Vai ir bijuši kontakti vai vēlēšanās speciāli strādāt. Taču ņemiet vērā, ka pēkšņi jebkura cita valsts var uzdot elementāru jautājumu — bet kāpēc ne ar mums? Šo jautājumu nevar uzdot tad, ja mēs paši, deputāti, sanākam, izveidojam šīs grupas, ievēlējam grupu vadību, informācija tiek apkopota Prezidijā un Ārlietu komisijā un šīs grupas strādā. Bet, ja Saeima pieņem ar savu lēmumu, tad tā jau ir zināma, teiksim, parlamenta ārpolitikas izpausme, darbības izpausme. Un mēs ļoti precīzi norādām uz kaut kādām mūsu vēlmēm ar vieniem sadarboties, ar otriem — nesadarboties. No šī viedokļa, man liekas, būtu pilnīgi loģiski, jo, starp citu, arī pagājušajā Saeimā bija dažas grupas, kuras šeit nebija apstiprinātas, bet tāpat darbojās. Un tur nekādu iebildumu nevienam nebija un nevarēja būt. Vienkārši šīs grupas cilvēki jau tagad ir zināmi, kurš ir kurā grupā, kāds no šiem cilvēkiem uzņemas iniciatīvu, pirms kāda starpbrīža uzaicina visu grupu sapulcēties, tā ievēlē vadību, paziņo par to Prezidijam, paziņo par to Ārlietu komisijai, un šī grupa var mierīgi strādāt. Tādā veidā nekas netraucē šo grupu darboties. Tajā pašā laikā mēs paši neradām sev sarežģījumus. Paldies!

Sēdes vadītāja. Ilmārs Bišers, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputāts!

 

I.Bišers (DPS). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! Šajā sēdē mūsu dienas kārtībā ir apmēram 20 šādu jautājumu izskatīšana. Es saprotu, ka tas ir tikai sākums, jo pasaulē ir vēl ap 150 neatkarīgu valstu un vēl man nezināms skaits teritoriju, kas uz šādu statusu pretendē. Es pats esmu izteicis dažiem saviem kolēģiem priekšlikumu dibināt atbalsta grupu ar Gambiju un ar Tobago kā senām latviešu zemēm. Pagaidām viņi domā, jo daži nav atbildējuši. Saka, ka varbūt vēl labāk būtu ar Bruneju un Singapūru kā bagātākām valstīm, jo no draudzības ar tām varētu Latvijai šobrīd atlekt lielāks labums. Bet katrā ziņā šādu grupu skaits varētu palielināties. Man arī kā jaunam un nepieredzējušam deputātam bija problēma — kāpēc, ja Kārtības rullis neparedz šādu grupu dibināšanu un apstiprināšanu Saeimā, kāpēc mēs to šodien darām? Protams, tā jau saka, ka parlaments var visu ko darīt. Piemēram, savā laikā Anglijā pagājušajā gadsimtā bija tāds izslavēts izteiciens, ka Anglijas parlaments var visu. Tas tikai nevar pārvērst vīrieti par sievieti un otrādi. Es gribētu teikt, ka mūsu Saeima ir vēl varenāka, jo mūsu rindās ir deputāts Kalnbērzs. Tā ka, protams, to var izdarīt. Bet es domāju, ka ne visu, ko var darīt, vajadzētu darīt. Es arī domāju, ka tā ir mūsu simpātiju lieta, mūsu atbalsta lieta. Un, lai tas nebūtu kaut kā galīgi stihiski, tad tiešām reģistrācijas kārtība šeit būtu pati labākā. Bet, kā es sapratu arī no konsultācijām ar pieredzējušākiem deputātiem, šādu grupu dibināšanai ir mērķis konsultēties, satikties, nodibināt sakarus — vai nu tiešus, vai rakstiskus, vai vēl kādus — ar šo attiecīgo valstu parlamentiem, parlamentu deputātiem, attiecīgām grupām. Šajā sakarībā man nav skaidrs, ar ko grib nodibināt sakarus tie, kas grib dibināt Čečenijas un Tibetas atbalsta grupas. Es ļoti labi saprotu, ka šīs Čečenijas un Tibetas problēmas šobrīd ir ļoti svarīgas, tās visiem mums sāpīgas. Es domāju, daudziem pasaulē gribētos šos jautājumus noregulēt. Un nav brīnums, ka arī mūsu parlamentāriešiem gribētos to izdarīt. Bet es domāju, vai šīs atbalsta grupas nevarētu pielīdzināt tām un saukt tāpat kā tās, kas ir acīmredzot cita rakstura, un tās ir ļaužu kopas, kas grib dot kādu savu ieguldījumu šo jautājumu regulēšanai un risināšanai un savus priekšlikumus. Un es pats labprāt gribētu arī varbūt piedalīties, ja man ienāktu prātā kāda laba, spīdoša ideja. Taču es domāju, ka diez vai mums vajadzētu šodien akceptēt tādā veidā, pielīdzinot tās neatkarīgām un pasaulē atzītām valstīm. Es domāju, ka mūsu attiecības ar Krieviju un Ķīnu ir pietiekoši sarežģītas. Mums jau ir bijuši visādi tādi nepatīkami gadījumi, kad, teiksim, vispirms mēs pieņemam Taivanas ģenerālkonsulu, pēc tam mēs skrūvējam no viņa ofisa durvīm plāksni nost un no viņa mašīnas noņemam diplomātiskos numurus, un tā tālāk. Tāpēc vajadzētu ļoti nopietni pārdomāt par šīm grupām un šo formu. Un es aicinātu šos divus jautājumus iesniegt Saeimas komisijām paskatīties, kādā veidā šie jautājumi būtu risināmi.

Sēdes vadītāja. Cik es saprotu, tas ir jauns priekšlikums par diviem punktiem — par dienas kārtības 17. un 18. punktu. Aivars Endziņš, “Latvijas ceļa” frakcijas deputāts!

 

A.Endziņš (LC). Cienījamā priekšsēdētāja! Cienījamie kolēģi! 135.pants Kārtības rullī saka, ka, ja kāds deputāts iesniedz priekšlikumu, ka attiecīgā lieta pēc būtības nav apspriežama Saeimā, tad šāds priekšlikums balsojams vispirms, un iekavās 54.pants. Tātad viens var runāt “par”, viens — “pret”. Es ierosināju, ka Saeimā šie visi lēmumu projekti, tajā skaitā arī tie divi, par kuriem runāja Bišera kungs, nav apspriežami. Tā ir vienkārši informācija, ko apkopo Ārlietu komisija, Prezidijs, un cauri. Un vēl informācijai, ja jau tā tas izskan. Es tikko biju Eiropas drošības un sadarbības organizācijas pastāvīgās komisijas sēdē Vīnē, kur Moldāvijas delegācijas vadītājs izteica asu protestu par dažu Krievijas deputātu grupas izteikto atbalstu Piedņestras republikas neatkarībai. Un tad šis jautājums tika noņemts tieši ar tādu motivāciju, ka tas nav valsts domes, Krievijas Valsts domes viedoklis, tā nav lēmumu pieņēmusi, ka tas ir deputātu grupas viedoklis. Un tāpat arī mūsu deputāti, atsevišķi deputāti vai deputātu grupa var izteikt savu viedokli. Bet katrā gadījumā, ja tas ir lēmums, tas jau ir augstākā likumdevēja lēmums, un tieši tāpēc es arī aicinu noņemt tos. Vienkārši informācijai, un cauri. Paldies!

Sēdes vadītāja. Andris Ameriks, Tautas saskaņas partijas frakcijas deputāts!

 

A.Ameriks (TSP). Cienījamie kolēģi! Es arī aicinātu atbalstīt Endziņa kunga priekšlikumu, jo mums Saeimā ir simts deputātu un ir pasaulē pietiekoši daudz valstu un pietiekoši daudz parlamentu. Un tik tiešām ir ļoti demokrātiski, ja ir šī iniciatīva veidot šīs atbalsta grupas, un, ja mēs šodien izskatām četrpadsmit, tad nākotnē, bez šaubām, mums varbūt radīsies gan Dānijas, ar ko mums ir cieši sakari, gan Zviedrijas, gan arī citu valstu atbalsta grupas, bet tā ir deputātu iniciatīva. Saeimā Saeimas darbu organizē Prezidijs, un es aicinātu atbalstīt šajā gadījumā Endziņa kungu tajā aspektā, ka deputātu iniciatīvu principā pieņem zināšanai Saeimas Prezidijs. Pirmā sēde jeb, teiksim, šīs grupas statuēšanās, notiek, ievēlējot, teiksim, grupas vadītāju jeb iniciatīvas grupas vadītāju, un tālāk praktiski šī grupa atbilstoši savām vēlmēm organizē savu darbu.

Tātad Prezidijs lemj par iespējām nodrošināt tās darbību šeit, Saeimā, un visu to, kas ir saistīts ar tās aktivitātēm. Bet tas, ka mums praktiski veidojas situācija, ka katrs jauns deputāts, kurš vēlētos tādu vai citādu apstākļu dēļ izstāties no šīs grupas vai iestāties tajā, būtu jāapstiprina Saeimā, vienkārši sarežģītu Saeimas plenārsēdes darbu. Tas nozīmētu, ka mums jābalso ļoti daudz par šīm izmaiņām, jo tik tiešām dažas grupas ir ļoti lielas, dažas ir mazas. Es aicinātu atbalstīt Endziņa kunga priekšlikumu.

Sēdes vadītāja. Amerika kungs, man jums jāizsaka aizrādījums — “par” runā viens un “pret” runā viens. Vai kāds vēlas runāt pret Endziņa kunga priekšlikumu? Nav. Lūdzu zvanu! Pirms balsošanas jāsaka, ka mēs balsojam par katru šīs parlamentārās grupas izveidošanu atsevišķi, jo, pirms nav izskatīts viens jautājums, nevar pāriet pie nākamā. Un, otrkārt, tie nav arī darba kārtībā viens pēc otra secībā. Tāpēc lūdzu kolēģus — esiet uzmanīgi! Un, tā kā mums arī par diviem — par 17. un 18. punktu — ir divi priekšlikumi, viens — atlikt pēc būtības, otrs — nodot komisijām, tad tur būs divi balsojumi. Tāpēc lūdzu balsošanas režīmu par dienas kārtības 12. jautājumu — lēmuma projektu “Par Saeimas deputātu Latvijas — Vācijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīt pēc būtības. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — 1, atturas — 2. Priekšlikums pieņemts.

Tālāk. Priekšlikums par lēmuma projekta “Par Saeimas deputātu Latvijas—Kuveitas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 73, pret — 2, atturas — 2. Priekšlikums pieņemts.

Priekšlikums par lēmuma projekta “Par Saeimas deputātu Latvijas—Lielbritānijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 71, pret — 1, atturas — 1. Priekšlikums pieņemts.

Nākamais. Lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas—Polijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu”. Priekšlikums to neizskatīt pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — 2, atturas — 1. Priekšlikums pieņemts.

Par lēmuma projekta “Par Saeimas deputātu Latvijas — Francijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — 2, atturas — 2. Priekšlikums pieņemts.

Par dienas kārtības 17. jautājumu ir divi priekšlikumi. Tātad viens ir par neizskatīšanu pēc būtības, otrs ir par nodošanu komisijām. Tātad balsojam atbilstoši Kārtības ruļļa 135. pantam vispirms par neizskatīšanu pēc būtības. Tātad lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 63, pret — 1, atturas — 8. Priekšlikums par neizskatīšanu pēc būtības pieņemts.

Par dienas kārtības 18. jautājumu tieši tāpat ir divi priekšlikumi. Pirmo balsojam par neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 62, pret — 2, atturas — 9. Priekšlikums pieņemts.

Dienas kārtības 19. jautājums — lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas—Portugāles parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu”. Priekšlikums par tā neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 69, pret — 1, atturas — 2. Priekšlikums pieņemts.

Lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas—Ukrainas parla-mentārās atbalsta grupas apstiprināšanu”, priekšlikums par neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 65, pret — 1, atturas — 1. Priekšlikums pieņemts.

Lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas—Uzbekistānas parla-mentārās atbalsta grupas apstiprināšanu”. Priekšlikums par tā neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 63, pret — 4, atturas — 4. Priekšlikums pieņemts.

Par lēmuma projekta “Par Saeimas deputātu Latvijas—Itālijas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 64, pret — 2, atturas — 2. Priekšlikums pieņemts.

Par lēmuma projekta “Par Saeimas deputātu Latvijas—Krievijas partnerattiecību parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizska-tīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 62, pret — 2, atturas — 4. Priekšlikums pieņemts.

Nākamais dienas kārtības jautājums — lēmuma projekts “Par Saeimas deputātu Latvijas nacionālās grupas apstiprināšanu Starpparlamentu savienībā”. Dokuments nr. 229. Par šo Saeimas lēmumu runāt neviens nevēlas? Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Latvijas Republikas Saeimas lēmumu: 1. Apstiprināt Saeimas deputātu Latvijas nacionālo grupu Starpparlamentu savienībā šādā sastāvā: Andris Ameriks, Ziedonis Čevers, Aivars Endziņš, Anatolijs Gorbunovs, Jānis Kazāks, Andrejs Krastiņš, Ilga Kreituse, Ivars Ķezbers, Aristids Lambergs, Leonards Teniss, Māris Vītols, Juris Zaķis. 2. Par nacionālās grupas vadītāju apstiprināt Ilgu Kreitusi. Atvainojos kolēģiem! Ir saņemts dokuments nr. 229a, kur ir papildinājums: “Lūdzu iekļaut mani Saeimas deputātu Latvijas nacionālās grupas Starpparlamentu savienībā sastāvā! Deputāts Juris Kaksītis.” Tātad pie jau nolasītā sastāva. Tātad lūdzu balsošanas režīmu, lai balsotu par šādu lēmuma projektu, pievienojot Juri Kaksīti nosaukto deputātu sastāvam. Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 3, atturas — 10. Saeimas lēmums pieņemts.

Tālāk. Lūdzu zvanu! Balsosim par lēmuma projektu “Par Saeimas deputātu Latvijas—Dienvidkorejas (Korejas Republikas) parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu deputātus balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 72, pret — 1, atturas — 3. Priekšlikums pieņemts.

Nākamais dienas kārtības jautājums — Saeimas memoranda projekts “Saeimas memorands par Latvijas okupāciju, aneksiju un kolonizāciju”. Juris Vidiņš, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāts!

 

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamais Prezidij un cienījamie kolēģi! Var piekrist Endziņa kungam, ka okupācijas faktu mēs zinām visi un ka tas ir skanējis ļoti daudz un visur, tanī skaitā 4. maija Neatkarības deklarācijā. Tomēr atsevišķs dokuments, ka mēs, Latvijas tautas priekšstāvji, izteiktu savu attieksmi un to dokumentētu, nekur tomēr nav fiksēts. Un varbūt šajās dienās jau okupācijas fakta kā tāda atzīšana nebūtu tas svarīgākais tāpēc, ka tas ir ļoti nepieciešams. Daudz svarīgāk mums ir izvērtēt un rādīt ceļus, kā mēs varētu atbrīvoties no šī okupācijas fakta sekām. Tas ir, respektīvi, kādā veidā mēs varētu dekolonizāciju izvest. Tādēļ “Tēvzemei un Brīvībai” frakcija iesniedza savu memorandu, kurš tapa noraidīts 5.Saeimā. Un ar cienītā Mauliņa kunga vārdiem runājot, tas bijis “ņegramotnij, slabij”, un viņi, tas ir, “Tēvzemei un Brīvībai” frakcijas deputāti, “ģeistvujut kak provokatori”, mēs jebkuru ideju, tanī skaitā nacionālo ideju, pārvēršot par nacionālistisku, nacistu ideju. Bet to, cienījamais Mauliņa kungs, 5.Saeima nepieņēma tādēļ, ka tā vienkārši nebija pēc tās politiskās situācijas nobriedusi šim svarīgajam aktam. Un, tagad — Endziņa kungs jau minēja, ka Igaunijas parlaments to jau ir atzinis — mēs varam tikai atzīt to, ka iepriekšējā Saeima nebija spējīga uz šādu soli, ka tai nepietika drosmes šim solim. Un “Tēvzemei un Brīvībai” frakcija ierosina no šiem diviem dokumentiem — no Mauliņa gara lidojuma par Latvijas okupāciju tapušo deklarāciju un mūsu dokumenta — izstrādāto memorandu “Par Latvijas okupāciju, aneksiju un kolonizāciju” nodot Juridiskajai komisijai, bet ar noteikumu, ka to izskata arī pārējās komisijas, tajā skaitā Cilvēktiesību komisija. Paldies!

Sēdes vadītāja. Tātad atbilstoši Kārtības ruļļa 117.pantam par patstāvīgo priekšlikumu izskatīšanas kārtību ir ienācis priekšlikums dokumentu nodot Saeimas komisijām, nosakot Juridisko komisiju par atbildīgo komisiju. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par šo priekšlikumu! Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 58, pret — 11, atturas — 4. Priekšlikums ir pieņemts. Tātad dokuments tiek nodots visām Saeimas komisijām, nosakot Juridisko komisiju par atbildīgo komisiju. Juridiskās komisijas pārstāvi lūdzu noteikt, līdz kādam laikam iesniegt priekšlikumus, labojumus, papildinājumus!

 

J.Vidiņš (TB). Cienījamie kolēģi, tāpat kā iepriekšējā gadījumā, es lūdzu līdz 2.februārim. Paldies!

Sēdes vadītāja. Citu priekšlikumu nav? Tātad 2.februāris.

Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par lēmuma projektu “Par Saeimas deputātu Latvijas — Izraēlas parlamentārās atbalsta grupas apstiprināšanu” neizskatīšanu pēc būtības”. Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 67, pret — 1, atturas — 3. Priekšlikums ir pieņemts.

Nākamais — lēmuma projekts “Par izmaiņām Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas sastāvā”. Runāt neviens nevēlas. Lūdzu zvanu! Lūdzu deputātus balsot par Saeimas lēmumu: 1. Atsaukt no Baltijas asamblejas Latvijas delegācijas Valdi Birkavu un Vili Krištopanu. 2. Apstiprināt Baltijas asamblejas Latvijas delegācijā Jāni Ādamsonu un Jāni Bunkšu. Lūdzu balsošanas režīmu! Lūdzu balsot! Lūdzu rezultātu! Par — 68, pret — 4, atturas — 2. Lēmums ir pieņemts.

Pirms reģistrācijas vārds paziņojumam Kārlim Čerānam, frakcijas “Latvijai” deputātam!

 

K.Čerāns (TKL). Sakarā ar to, ka šīs sēdes dēļ izjuka Eiropas lietu komisijas sēde, kas bija paredzēta šodien pulksten 16.00, es lūdzu Eiropas lietu komisijas dalībniekus deputātus burtiski uz vienu minūti sanākt tūlīt šeit pat pie tribīnes pēc sēdes beigām un nolemt par nākamo sēdi.

Sēdes vadītāja. Lūgums tomēr izvēlēties citu telpu. Sēžu zālē komisijas sēdes nedrīkst sasaukt.

 

K.Čerāns. Tas nebija aicinājums sasaukt komisijas sēdi, bet, nu, labi, mēs varam arī Sarkanajā zālē.

Sēdes vadītāja. Labi! Paziņojumam vārds Aivaram Kreitusam, Demokrātiskās partijas Saimnieks frakcijas deputātam, finansu ministram!

 

A.Kreituss (DPS). Cienījamie kolēģi! Ir lūgums sanākt Finansu un budžeta komisijas locekļiem kaut vai šeit pat, Dzeltenajā zālītē, priekšā uz piecām minūtēm. Paldies!

Sēdes vadītāja. Zālē, lūdzu, nesasaukt! Ā, Dzeltenajā zālē... Paldies!

Lūdzu, reģistrācijas režīmu! Lūdzu deputātus reģistrēties! Lūdzu Saeimas sekretāru Imantu Daudišu nolasīt reģistrācijas rezultātus!

 

I.Daudišs (Saeimas sekretārs). Sēde vēl nav beigusies. Tāpēc, lūdzu, žurnālistus iziet ārā no deputātu vietām zālē!

Godātie deputāti! Nav reģistrējušies: Valdis Birkavs... — Sēdes vadītāja: Nav zālē. I.Daudišs: Vladilens Dozorcevs... — Sēdes vadītāja. Nav zālē. I.Daudišs: Māris Gailis... — Sēdes vadītāja: Nav zālē. I.Daudišs: Ervids Grinovskis... — Sēdes vadītāja. Nav zālē. I.Daudišs. Aleksandrs Kiršteins... — Sēdes vadītāja: Nav zālē. I.Daudišs: Janīna Kušnere... — Sēdes vadītāja: Nav zālē. I.Daudišs: Ivars Ķezbers... — Sēdes vadītāja: Nav zālē. I.Daudišs: Aristids Lambergs, Andrejs Panteļējevs, Juris Sinka... — Sēdes vadītāja: Nav. I.Daudišs: Dainis Turlais: — Sēdes vadītāja: Nav. I.Daudišs: Gundars Valdmanis.

Sēdes vadītāja. Dainis Turlais ir zālē. 24.janvāra ārkārtas sēdi paziņoju par slēgtu. Kārtējā sēde notiks rīt, 25.janvārī pulksten 9.00.