Ārlietu ministrs Valdis Birkavs un Zigfrīda Annas Meierovica dēls Gunārs Meierovics Neatkarīgās Latvijas pirmā prezidenta Jāņa Čakstes un ārlietu ministra Zigfrīda Annas Meierovica atdusas vietā, Latvijas de iure atzīšanas 75.gadadienā Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

 Gribu jūs visus sveikt Latvijas de iure 75 gadu jubilejas reizē! Man gribētos, lai šis datums kļūtu par Latvijas diplomātu svētkiem. Patiesību sakot, tas bija Latvijas diplomātijas triumfs. Man ir liels prieks, ka kopā ar mums ir Gunārs Meierovics, kurš tikko kā ieradies no Savienotajām Valstīm, domāju, tieši par godu šim notikumam.

Faktiski šos divus vārdus de iure nav spējušas un, es ceru, nespēs iznīcināt nekādas 20. gadsimta kataklizmas un politiskās perturbācijas. Latvija ir pasaules valstu nešķiramajā un neiznīcināmajā saimē integrēta vienība un neatņemama sastāvdaļa. Par Latvijas valsts neatņemamu iekļaušanos un palikšanu pasaules apritē sapņoja arī viens no pirmajiem Latvijas ārpolitikas veidotājiem un dibinātājiem Zigfrīds Anna Meierovics. Ja mēs izanalizējam tā laika vēsturisko situāciju, tad redzam, ka mēs atradāmies kaut kādā “aplī”, no kura bija grūti izkļūt. Jo faktiski Latvijas valdībai cerības par tiesisko de iure atzīšanu saistījās ar iestāšanos Tautu Savienībā. Savukārt Tautu Savienībā varēja iestāties tikai tad, ja de iure atzīšana bija jau panākta. Līdz ar to bija burvju loks, kas jāpārrauj. Latvijas diplomāti toreiz, manuprāt, lietoja līdzīgu paņēmienu, kādu mēs lietojām 1990. gadā, vismaz mēģinājām lietot. Viņi centās panākt, lai Latviju uzņemtu visās starptautiskajās organizācijās, kurās vien ņēma pretī. Pasta un dzelzceļa apvienībā, Sarkanajā krustā... Un līdz ar to faktiski Latvijas vārdu nesa pasaulē.

neuzskatīja par iespējamu ziedot Baltijas valstis. Bija arī viens no Loida Džordža sekretāriem Kars, kurš ļoti precīzi aizstāvēja Baltijas lietu. Un, tā kā pie Kersona nebija iespējams dabūt vizīti, Kars mēģināja visur palīdzēt. Un tad (tāpat kā 1991. gadā sanāca PSRS valsts padome, kurā Gorbačova vadībā fiksēja — Baltijas valstīm atkārtoti dot brīvību) toreiz Parīzē sanāca sabiedroto Augstākā padome. Baltijas jautājums bija jāiekļauj dienas kārtībā. A. Briāns to arī ieteica iekļaut darba kārtībā. Jāsaka, ka tā atkal bija viena liela veiksme. Jo tieši pirms tam — 1921. gada 17. janvārī — par Francijas ministru prezidentu un ārlietu ministru kļuva Aristids Briāns. (Es nezinu, kāpēc Blieķu iela atkal ir pārdēvēta par Blieķu ielu, nevis par Briāna ielu. Man liekas, ka šī vīra priekšā mums jānoņem cepure.) Katrā ziņā viņš tajā brīdī ir darījis ļoti daudz. Un Briāns ierosināja Augstākajā padomē iekļaut dienas kārtībā šo jautājumu. Bet Kerzons lūdza vārdu: “Kādēļ tagad pacelt šo jautājumu? Ir taču jālemj svarīgāki. Francijai svarīgi, kā izlems vācu jautājumu un kā jūs dabūsiet naudu. Itālijai svarīgi, lai Austrijai palīdzētu nostāties uz kājām. Arī tur vajag naudu. Un naudu dosim mēs. Ja dienas kārtība ir tik gara, tad laiks nav zaudējams ar blakus lietām.” Mēs bijām “blakus lieta”. “Drīz Londonā nāksies izlemt Austrumu lietas. Man nav iebildumu, ja tad apspriež Baltijas jautājumu.” Briāns, saprazdams situāciju, ka šajā brīdī tālāk jautājumu nav ko virzīt, jo angļi tik un tā runās pretī, noņem šo jautājumu no dienas kārtības.

25. janvāris: Briāns šo jautājumu atkal iesaka iekļaut dienas kārtībā. Un atkal bez panākumiem. 25. vakarā savās atmiņās Meierovics raksta, un to viņš arī intervijā skaidroja, ka 25. janvāra vakars bijis visbezcerīgākais vakars. Jo licies, ka jautājums tā arī netiks atrisināts. Bet trešajā dienā, tātad 26. janvārī, Briāns patvaļīgi jautājumu par jauno valstu atzīšanu iekļāva dienas kārtībā. Pēc Austrijas jautājuma izlemšanas Briāns pasludināja, ka nākamais jautājums esot Baltijas valstu atzīšana, un deva vārdu Filipam Bertelo. Tas bija Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. Un ir viena jauka nianse, kas arī liek domāt, cik ārkārtīgi liela nozīme ir personiskām attiecībām un pat ģimenes lietām. Filipam Bertelo sieva bija krieviete. Un desmitiem krievu emigrantu ik dienas apstāja Bertelo kundzi ar lūgumiem, lai viņa pierunā savu vīru neizšķirt Baltijas jautājumu Krievijai par sliktu. Bertelo sniedza pārskatu šajā lietā un beigu slēdzienā nāca pie atziņas. (Pie atziņas, pie kuras esam nākuši arī mēs, un, runājot par NATO paplašināšanu, par Eiropas Savienības paplašināšanu, arī es šo argumentu izmantoju, tikai varbūt mazliet savādāk, nekā tas ir šeit fiksēts.) Tātad, kāds bija Bertelo atzinums? Ja neatzītu Baltijas valstis, atkal varētu draudēt karš, nemieri, lieliniecisms. Bet, ja tās atzīs, miers un normāla dzīve būtu nodrošināti. Šis atzinums Loidam Džordžam bija ļoti pa prātam. (Un Baltijas valstu neatkarība, Baltijas valstu iekļaušanās Eiropas Savienībā un virzība uz NATO, neapšaubāmi, arī ir visa šī reģiona stabilitātes garants.) Bet tad runāja atkal lords Kerzons un bija pret. Tad nāca vēl viens mūsu liels draugs, kas patiešām ir daudzkārt atbalstījis Latviju tajos laikos, grāfs Skorca, kas teica dedzīgu runu un pastāstīja daudz ko tādu, kas nebija zināms, atspēkojot Kerzona argumentus, un paziņoja, ka Itālija jau esot tik tālu šajā jautājumā, ka viņam ar atzīšanu neesot iespējams kavēties. Un viņš atzīs Latviju, vienalga, lai kas arī notiks. Runāja arī par Igauniju, protams. Ja Augstākajai padomei tas nebūšot pa prātam, tad Itālija izlūdzas sev brīvas rokas. Un tad sekoja atzīšana no Francijas puses. Francija, protams, jau iekļaujot jautājumu darba kārtībā, ar to pateica, ka ir jāatzīst. Tad Beļģija paziņoja, ka tā arvien savu pozīciju saskaņo ar Franciju. Tad arī Japānas pārstāvis paziņoja, ka viņa valdība to pilnvaro balsot par atzīšanu. (Man bija prieks pirms divām dienām tikties ar Japānas pašreizējo vēstnieku mūsu valstī un viņam to atgādināt.) Tad nu Loids Džordžs, kas pa tam visu laiku bija snaudis, lūdza vārdu un brīnījās: kāpēc Itālijas pārstāvis tik dedzīgi runā un tā uztraucas. Neviens taču nav pret atzīšanu! “Tad Anglija ir par to?” jautā Briāns. “Yes!” “Visi ir par to!” komentēja Briāns. Kerzons klusēja, jo bija runājis viņa premjers. Meierovics pēc tam piebilda: “Es domāju, ka Kerzons pēc tam būs sliktā omā. Bet, nē, viņš bija ļoti laipns.”

Man šķiet, ka Latvijas diplomātija šajā laikā ļoti prasmīgi izmantoja tos jautājumus, kas saistījās ar valstu pretrunām. Un arī Itālijas aktīvās nostājas pamatā faktiski ir pretrunas starp lēmumiem, kas saistījās ar dažādu kontribūciju un reparāciju sadalīšanu pēc kara. Bet, pētot šo jautājumu sīkāk, es pamanīju, ka Tautu Savienībā mūs atbalstīja valstis, par kurām likās, kāda gan tām īpaša daļa par Latviju. Tās bija Centrālās un Dienvidamerikas valstis, kuras pēc tam arī ļoti ātri un aktīvi atzina Latviju. Izskaidrojums ir samērā vienkāršs. Centrālās un Dienvidamerikas valstis bija saniknotas par ASV valdības iejaukšanos viņu iekšējās problēmās. Un, uzsverot Baltijas tautu pašnoteikšanās centienus, tās vēlējās pasaulei atklāt ASV toreizējās valdības divkosību. Problēmas, protams, bija arī ar daudzām citām valstīm, sevišķi ar Vācijas ārlietu ministru. Doktors Valters Simsons Vācijas reihstāgā 21. janvārī, tātad piecas dienas pirms atzīšanas, nosauca Baltijas valstis par nepatīkamu šķērsli Vācijas un Krievijas sadarbībā. Tomēr piecas dienas vēlāk Igaunijas un Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem tika paziņots, ka Augstākā padome atzinusi to neatkarību de iure . Gruzijas kandidatūra tika noraidīta, bet Lietuvu atzina tikai 10. novembrī. Latviju un Igauniju pārņēma prieka vilnis. Un pēc tam sekoja arī atzīšanu vilnis. Es mēģināju salīdzināt 1991. gada atzīšanu vilni ar atzīšanu vilni 1921. gadā. Protams, ir zināmas līdzības un ir zināmas sakarības, bet nav precīzas atbilstības.

Atcerēsimies to laiku: tātad, ar ko sākās Igaunijas un Latvijas savstarpējā atzīšana. 1919. gada 23. oktobrī — prezidenta Galvanauska raksts Latvijas valdībai. Krievijas 1921. gada 11. augusta miera līgums. Tad — Somija. 1921. gada 26. janvāris: Anglija, Francija, Itālija, Beļģija, Japāna... Turklāt daži atzīšanas raksti vēlāk nāca ar lūgumu uzskatīt, ka viņi arī mūs ir atzinuši 26. janvārī. (Un kad mēs atceramies to, kā 1991. gadā, jau pēc atzīšanas, tikāmies ar daudzu valstu pārstāvjiem, bija manāma tāda kā sacensība, kurš tad bija pirmais. Un tie, kas bija vēlāk, tie kautrīgi klusēja.) Bet pēc tam sekoja Polija, arī 26. janvāris, Vācija — 1921. gada 21. februāris, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija, Holande, Spānija, Šveice, Vatikāns, Panama, Ungārija, Siāma, Kuba, Čīle, Brazīlija, Čehoslovakija, Venecuēla, Haiti, Argentīna, Grieķija, Bulgārija, Peru, Kolumbija, nr. 37 — Amerikas Savienotās Valstis, Luksemburga, Ķīna, Turcija, Dienvidslāvija...

Es domāju, mums ir jāatceras arī tā laika cilvēki. Mēs esam parādā mūsu diplomātijas ziedam, un mums vajag gan dibināt, gan atjaunot sakarus ar mūsu diplomātu tuviniekiem, kas vēl ir dzīvi. Es saņēmu arī sarakstu par nāves nometnēs bojā gājušajiem diplomātiem, notiesātajiem, nošautajiem. Tie ir: Albats Hermanis — ģenerālsekretārs; Auševics Teodors — departamenta direktors; Balodis Antons — ārlietu ministrs, vēstnieks; Bisenieks Georgs — ģenerālkonsuls, sūtnis; Celmiņš Hugo — sūtnis, ārlietu ministrs; Ducmanis Kārlis — pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā; Feldmanis Ēriks — sūtnis, miris Centrālcietumā; Hasmanis Otto — konsuls Valkā; Kampe Andrejs — departamenta direktors; Kociņš Fricis — sūtnis Maskavā; Ņukša Mārtiņš — sūtnis; Punga Hermanis — konsuls, miris Centrālcietumā; Seskis Jānis — ģenerālkonsuls, sūtnis; Tomsons Arnolds — sūtniecības sekretārs; Ulmanis Kārlis — ārlietu ministrs un Valsts un Ministru prezidents; Vesmanis Jānis — sūtnis; Alberts Paulis — sūtniecības sekretārs; Krieviņš Bruno — sūtniecības sekretārs... Pēc nepārbaudītām un varbūt arī nepārbaudāmām ziņām, tika represēti vēl daži diplomāti. Bet es vienmēr domāju, ka mums ir nepieciešams atjaunotajā Latvijā iemūžināt viņu piemiņu. Un šo dienu padarīt par diplomātijas profesionālo dienu un diplomātu atceres dienu. Mums ir jāatceras tie mūsu bijušie diplomāti, kas stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa. Un faktiski tagad, kad Latvijas valsts atkal no jauna ir kļuvusi par reālu, respektētu starptautisko attiecību subjektu, mūsu uzdevums, mūsu tautas uzdevums ir to padarīt par mūžīgu. Jo visu laiku virs mums ir kāda ēna, neskaidrība un izskan brīdinājumi un draudi. Un atskan arī tādi vārdi, ka mums esot doti kādi 15—20 gadi. Bet jautājums, kā padarīt Latviju mūžīgu, protams, paliek. Vai tas vispār iespējams? Tā varētu jautāt zviedrs, čehs vai soms. Bet tā nejautā latvieši. Un tā nejautāja vācietis Heinrihs Manns, kurš zināja, ka doma ir stiprāka un reizē arī vājāka par fizisku spēku. Mūsu spēks ir kopībā. Un, ja mēs jautāsim Eiropas Savienībai, kuras asociētā locekle mēs esam, kur slēpjas Eiropas Savienības spēks, tad droši vien Eiropas Savienība atbildēs: “Stabilitātē, pārredzamībā un progresā.” Stabila Latvija un stabila Baltija — tā ir Eiropas, un ne tikai, vēlme un cerība. Mēs nevaram iet citu ceļu, jo cita ceļa vienkārši nav un nebūs. Valsts veidojas no pilsoņu gribas to izveidot, uzturēt un aizsargāt. Un, lai gan reizēm iezogas doma par to, cik stipra ir mūsu griba, es esmu pārliecināts, ka tā ir stipra. Un mums ir ne vien jāstiprina griba un vēlme pēc savas valsts, bet pati valsts. Tāpat kā to darīja Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš, Marģeris Skujenieks... Bet neaizmirsīsim arī to, kas bija pa vidu un kāpēc mēs zaudējām neatkarību. De iure un de facto galu galā ir atkarīgs tikai un vienīgi no tautas gribas. Tādēļ Latvijas ārpolitikas uzdevums ir šo gribu apliecināt un pārliecinoši īstenot pasaules tautu saimē.

Tā bija grūta cīņa. Jo tas bija pēckara laiks, kad karā cietuši bija visi — gan uzvarētāji, gan uzvarētie. Zināmā mērā Latvijas diplomātija tik prasmīgi izmantoja tā laika valstu savstarpējās pretrunas, ka galarezultātā panāca savu.

Man ļoti patīk mazs atmiņu stāstiņš, ko uzrakstījis Simsons. Mēnesi pēc Latvijas Republikas atzīšanas, februārī, Meierovics runājis ar viņu un izstāstīja visu atzīšanas gaitu. Un viņš to bija pierakstījis. Simsons bija Edingburgas un Ņu koledžas profesors un darbojās jomā, kas ir aktuāla arī tagad, būdams Latvijas un Lietuvas robežstrīda izšķiršanas komisijas priekšsēdētājs. Rakstot par šo laiku un atminoties Meierovica stāstīto, viņš atceras, ka Meierovics sarunā ar Miljerānu ir lūdzis, lai sabiedrotie de iure atzīšanas lietā beidzot pieņem galīgo lēmumu. Uz to franči neiebilduši, bet norādījuši, ka Baltijas valstīm jau ir izrādītas ļoti nopietnas simpātijas. Meierovics savukārt atbildējis (un šī frāze man ļoti patīk, jo man liekas, ka tā ir paralēle ar mūsdienām): “Mums pilnīgi pietiek divu gadu simpātiju, un mēs vēlamies redzēt darbus...” (Atcerēsimies 1990. gadu! Visi mums izrādīja simpātijas, bet lietas uz priekšu negāja, kamēr netika pieņemts izšķirošs lēmums.) “...Ja jūs to nedarīsiet, mēs rīkosimies uz savu roku, un notiks tā kā Grieķijā, kur franči zaudēja ietekmi.” Tātad tika laisti darbā arī zināmi draudi. Bet, protams, izšķiroša tajā laikā bija Anglijas, Francijas un Itālijas nostāja. Francija bija pārņēmusi iniciatīvu savās rokās, un jautājums bija tāds, kādu pozīciju ieņems pārējās valstis. Un atkal ir jāvelk paralēles, kaut gan niansētas. Amerikas atbilde bija krasi negatīva! Arī briti bija diezgan skeptiski, un faktiski lorda Kerzona nostāja atbildē frančiem bija apmēram tāda — Amerika ir pretī, jūs neesat radījuši patstāvīgu saimniecisko dzīvi, jūs neesat ar citām valstīm nodibinājuši tirdzniecības sakarus (kas, starp citu, bez atzīšanas de iure nebija iespējams), nevar izslēgt Lietuvu, bet jūs paši zināt, ka nevar atzīt Lietuvu, jo tai nav pat robežu. Faktiski Kerzona nostāja ir stingra, diezgan kategoriska pret. Turklāt viņš mēģināja vēl izmantot vēsturiskās paralēles tajā brīdī, runājot, ka viņš ir iestājies par Gruzijas atzīšanu, bet draugi no tā atrunājuši. Jo Armēnija esot lielinieciska, Azerbaidžāna tāpat, un Gruzija neiedvešot lielas cerības. Krievija “uzlasot” savas zemes, un ar mums notikšot tas pats. “Kas jūs esat? Gabaliņš zemes. Tiesa, jūra gan tur ir. Bet sēžat un gaidāt. Angļi savu politiku taisa lēnām un pēc programmas!” Tātad ar lordu Kerzonu nebija nekas iesākams.

Angļi risināja sarunas ar padomju Krieviju, lai komunisti atteiktos no aģitācijas Āzijā un Indijā, ja Baltijas valstīs viņiem būtu brīvas rokas. Par laimi, Loids Džordžs, viņu varam uzskatīt par mūsu lielu draugu, bija citās domās un neuzskatīja par iespējamu ziedot Baltijas valstis. Bija arī viens no Loida Džordža sekretāriem Kars, kurš ļoti precīzi aizstāvēja Baltijas lietu. Un, tā kā pie Kersona nebija iespējams dabūt vizīti, Kars mēģināja visur palīdzēt. Un tad (tāpat kā 1991. gadā sanāca PSRS valsts padome, kurā Gorbačova vadībā fiksēja — Baltijas valstīm atkārtoti dot brīvību) toreiz Parīzē sanāca sabiedroto Augstākā padome. Baltijas jautājums bija jāiekļauj dienas kārtībā. A. Briāns to arī ieteica iekļaut darba kārtībā. Jāsaka, ka tā atkal bija viena liela veiksme. Jo tieši pirms tam — 1921. gada 17. janvārī — par Francijas ministru prezidentu un ārlietu ministru kļuva Aristids Briāns. (Es nezinu, kāpēc Blieķu iela atkal ir pārdēvēta par Blieķu ielu, nevis par Briāna ielu. Man liekas, ka šī vīra priekšā mums jānoņem cepure.) Katrā ziņā viņš tajā brīdī ir darījis ļoti daudz. Un Briāns ierosināja Augstākajā padomē iekļaut dienas kārtībā šo jautājumu. Bet Kerzons lūdza vārdu: “Kādēļ tagad pacelt šo jautājumu? Ir taču jālemj svarīgāki. Francijai svarīgi, kā izlems vācu jautājumu un kā jūs dabūsiet naudu. Itālijai svarīgi, lai Austrijai palīdzētu nostāties uz kājām. Arī tur vajag naudu. Un naudu dosim mēs. Ja dienas kārtība ir tik gara, tad laiks nav zaudējams ar blakus lietām.” Mēs bijām “blakus lieta”. “Drīz Londonā nāksies izlemt Austrumu lietas. Man nav iebildumu, ja tad apspriež Baltijas jautājumu.” Briāns, saprazdams situāciju, ka šajā brīdī tālāk jautājumu nav ko virzīt, jo angļi tik un tā runās pretī, noņem šo jautājumu no dienas kārtības.

25. janvāris: Briāns šo jautājumu atkal iesaka iekļaut dienas kārtībā. Un atkal bez panākumiem. 25. vakarā savās atmiņās Meierovics raksta, un to viņš arī intervijā skaidroja, ka 25. janvāra vakars bijis visbezcerīgākais vakars. Jo licies, ka jautājums tā arī netiks atrisināts. Bet trešajā dienā, tātad 26. janvārī, Briāns patvaļīgi jautājumu par jauno valstu atzīšanu iekļāva dienas kārtībā. Pēc Austrijas jautājuma izlemšanas Briāns pasludināja, ka nākamais jautājums esot Baltijas valstu atzīšana, un deva vārdu Filipam Bertelo. Tas bija Francijas Ārlietu ministrijas ģenerālsekretārs. Un ir viena jauka nianse, kas arī liek domāt, cik ārkārtīgi liela nozīme ir personiskām attiecībām un pat ģimenes lietām. Filipam Bertelo sieva bija krieviete. Un desmitiem krievu emigrantu ik dienas apstāja Bertelo kundzi ar lūgumiem, lai viņa pierunā savu vīru neizšķirt Baltijas jautājumu Krievijai par sliktu. Bertelo sniedza pārskatu šajā lietā un beigu slēdzienā nāca pie atziņas. (Pie atziņas, pie kuras esam nākuši arī mēs, un, runājot par NATO paplašināšanu, par Eiropas Savienības paplašināšanu, arī es šo argumentu izmantoju, tikai varbūt mazliet savādāk, nekā tas ir šeit fiksēts.) Tātad, kāds bija Bertelo atzinums? Ja neatzītu Baltijas valstis, atkal varētu draudēt karš, nemieri, lieliniecisms. Bet, ja tās atzīs, miers un normāla dzīve būtu nodrošināti. Šis atzinums Loidam Džordžam bija ļoti pa prātam. (Un Baltijas valstu neatkarība, Baltijas valstu iekļaušanās Eiropas Savienībā un virzība uz NATO, neapšaubāmi, arī ir visa šī reģiona stabilitātes garants.) Bet tad runāja atkal lords Kerzons un bija pret. Tad nāca vēl viens mūsu liels draugs, kas patiešām ir daudzkārt atbalstījis Latviju tajos laikos, grāfs Skorca, kas teica dedzīgu runu un pastāstīja daudz ko tādu, kas nebija zināms, atspēkojot Kerzona argumentus, un paziņoja, ka Itālija jau esot tik tālu šajā jautājumā, ka viņam ar atzīšanu neesot iespējams kavēties. Un viņš atzīs Latviju, vienalga, lai kas arī notiks. Runāja arī par Igauniju, protams. Ja Augstākajai padomei tas nebūšot pa prātam, tad Itālija izlūdzas sev brīvas rokas. Un tad sekoja atzīšana no Francijas puses. Francija, protams, jau iekļaujot jautājumu darba kārtībā, ar to pateica, ka ir jāatzīst. Tad Beļģija paziņoja, ka tā arvien savu pozīciju saskaņo ar Franciju. Tad arī Japānas pārstāvis paziņoja, ka viņa valdība to pilnvaro balsot par atzīšanu. (Man bija prieks pirms divām dienām tikties ar Japānas pašreizējo vēstnieku mūsu valstī un viņam to atgādināt.) Tad nu Loids Džordžs, kas pa tam visu laiku bija snaudis, lūdza vārdu un brīnījās: kāpēc Itālijas pārstāvis tik dedzīgi runā un tā uztraucas. Neviens taču nav pret atzīšanu! “Tad Anglija ir par to?” jautā Briāns. “Yes!” “Visi ir par to!” komentēja Briāns. Kerzons klusēja, jo bija runājis viņa premjers. Meierovics pēc tam piebilda: “Es domāju, ka Kerzons pēc tam būs sliktā omā. Bet, nē, viņš bija ļoti laipns.”

Man šķiet, ka Latvijas diplomātija šajā laikā ļoti prasmīgi izmantoja tos jautājumus, kas saistījās ar valstu pretrunām. Un arī Itālijas aktīvās nostājas pamatā faktiski ir pretrunas starp lēmumiem, kas saistījās ar dažādu kontribūciju un reparāciju sadalīšanu pēc kara. Bet, pētot šo jautājumu sīkāk, es pamanīju, ka Tautu Savienībā mūs atbalstīja valstis, par kurām likās, kāda gan tām īpaša daļa par Latviju. Tās bija Centrālās un Dienvidamerikas valstis, kuras pēc tam arī ļoti ātri un aktīvi atzina Latviju. Izskaidrojums ir samērā vienkāršs. Centrālās un Dienvidamerikas valstis bija saniknotas par ASV valdības iejaukšanos viņu iekšējās problēmās. Un, uzsverot Baltijas tautu pašnoteikšanās centienus, tās vēlējās pasaulei atklāt ASV toreizējās valdības divkosību. Problēmas, protams, bija arī ar daudzām citām valstīm, sevišķi ar Vācijas ārlietu ministru. Doktors Valters Simsons Vācijas reihstāgā 21. janvārī, tātad piecas dienas pirms atzīšanas, nosauca Baltijas valstis par nepatīkamu šķērsli Vācijas un Krievijas sadarbībā. Tomēr piecas dienas vēlāk Igaunijas un Latvijas diplomātiskajiem pārstāvjiem tika paziņots, ka Augstākā padome atzinusi to neatkarību de iure . Gruzijas kandidatūra tika noraidīta, bet Lietuvu atzina tikai 10. novembrī. Latviju un Igauniju pārņēma prieka vilnis. Un pēc tam sekoja arī atzīšanu vilnis. Es mēģināju salīdzināt 1991. gada atzīšanu vilni ar atzīšanu vilni 1921. gadā. Protams, ir zināmas līdzības un ir zināmas sakarības, bet nav precīzas atbilstības.

Atcerēsimies to laiku: tātad, ar ko sākās Igaunijas un Latvijas savstarpējā atzīšana. 1919. gada 23. oktobrī — prezidenta Galvanauska raksts Latvijas valdībai. Krievijas 1921. gada 11. augusta miera līgums. Tad — Somija. 1921. gada 26. janvāris: Anglija, Francija, Itālija, Beļģija, Japāna... Turklāt daži atzīšanas raksti vēlāk nāca ar lūgumu uzskatīt, ka viņi arī mūs ir atzinuši 26. janvārī. (Un kad mēs atceramies to, kā 1991. gadā, jau pēc atzīšanas, tikāmies ar daudzu valstu pārstāvjiem, bija manāma tāda kā sacensība, kurš tad bija pirmais. Un tie, kas bija vēlāk, tie kautrīgi klusēja.) Bet pēc tam sekoja Polija, arī 26. janvāris, Vācija — 1921. gada 21. februāris, Norvēģija, Zviedrija, Dānija, Persija, Austrija, Portugāle, Rumānija, Holande, Spānija, Šveice, Vatikāns, Panama, Ungārija, Siāma, Kuba, Čīle, Brazīlija, Čehoslovakija, Venecuēla, Haiti, Argentīna, Grieķija, Bulgārija, Peru, Kolumbija, nr. 37 — Amerikas Savienotās Valstis, Luksemburga, Ķīna, Turcija, Dienvidslāvija...

Es domāju, mums ir jāatceras arī tā laika cilvēki. Mēs esam parādā mūsu diplomātijas ziedam, un mums vajag gan dibināt, gan atjaunot sakarus ar mūsu diplomātu tuviniekiem, kas vēl ir dzīvi. Es saņēmu arī sarakstu par nāves nometnēs bojā gājušajiem diplomātiem, notiesātajiem, nošautajiem. Tie ir: Albats Hermanis — ģenerālsekretārs; Auševics Teodors — departamenta direktors; Balodis Antons — ārlietu ministrs, vēstnieks; Bisenieks Georgs — ģenerālkonsuls, sūtnis; Celmiņš Hugo — sūtnis, ārlietu ministrs; Ducmanis Kārlis — pastāvīgais delegāts Tautu Savienībā; Feldmanis Ēriks — sūtnis, miris Centrālcietumā; Hasmanis Otto — konsuls Valkā; Kampe Andrejs — departamenta direktors; Kociņš Fricis — sūtnis Maskavā; Ņukša Mārtiņš — sūtnis; Punga Hermanis — konsuls, miris Centrālcietumā; Seskis Jānis — ģenerālkonsuls, sūtnis; Tomsons Arnolds — sūtniecības sekretārs; Ulmanis Kārlis — ārlietu ministrs un Valsts un Ministru prezidents; Vesmanis Jānis — sūtnis; Alberts Paulis — sūtniecības sekretārs; Krieviņš Bruno — sūtniecības sekretārs... Pēc nepārbaudītām un varbūt arī nepārbaudāmām ziņām, tika represēti vēl daži diplomāti. Bet es vienmēr domāju, ka mums ir nepieciešams atjaunotajā Latvijā iemūžināt viņu piemiņu. Un šo dienu padarīt par diplomātijas profesionālo dienu un diplomātu atceres dienu. Mums ir jāatceras tie mūsu bijušie diplomāti, kas stāvēja pie Latvijas neatkarības šūpuļa. Un faktiski tagad, kad Latvijas valsts atkal no jauna ir kļuvusi par reālu, respektētu starptautisko attiecību subjektu, mūsu uzdevums, mūsu tautas uzdevums ir to padarīt par mūžīgu. Jo visu laiku virs mums ir kāda ēna, neskaidrība un izskan brīdinājumi un draudi. Un atskan arī tādi vārdi, ka mums esot doti kādi 15—20 gadi. Bet jautājums, kā padarīt Latviju mūžīgu, protams, paliek. Vai tas vispār iespējams? Tā varētu jautāt zviedrs, čehs vai soms. Bet tā nejautā latvieši. Un tā nejautāja vācietis Heinrihs Manns, kurš zināja, ka doma ir stiprāka un reizē arī vājāka par fizisku spēku. Mūsu spēks ir kopībā. Un, ja mēs jautāsim Eiropas Savienībai, kuras asociētā locekle mēs esam, kur slēpjas Eiropas Savienības spēks, tad droši vien Eiropas Savienība atbildēs: “Stabilitātē, pārredzamībā un progresā.” Stabila Latvija un stabila Baltija — tā ir Eiropas, un ne tikai, vēlme un cerība. Mēs nevaram iet citu ceļu, jo cita ceļa vienkārši nav un nebūs. Valsts veidojas no pilsoņu gribas to izveidot, uzturēt un aizsargāt. Un, lai gan reizēm iezogas doma par to, cik stipra ir mūsu griba, es esmu pārliecināts, ka tā ir stipra. Un mums ir ne vien jāstiprina griba un vēlme pēc savas valsts, bet pati valsts. Tāpat kā to darīja Zigfrīds Anna Meierovics, Kārlis Ulmanis, Miķelis Valters, Pauls Kalniņš, Marģeris Skujenieks... Bet neaizmirsīsim arī to, kas bija pa vidu un kāpēc mēs zaudējām neatkarību. De iure un de facto galu galā ir atkarīgs tikai un vienīgi no tautas gribas. Tādēļ Latvijas ārpolitikas uzdevums ir šo gribu apliecināt un pārliecinoši īstenot pasaules tautu saimē.

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)

Organizēja Jānis Ūdris

Ārlietu ministra Valda Birkava referāts Latvijas