• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Par politiku, barikādēm, cilvēkiem un Latviju. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 30.01.1996., Nr. 15/16 https://www.vestnesis.lv/ta/id/38707

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

"Daudz baltu dieniņu... !" - "Latvijas Vēstneša" lasītājiem, arī pēc 500. numura Par namu, kurā mēs strādājam un dzīvojam

Vēl šajā numurā

30.01.1996., Nr. 15/16

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Runas. Sarunas

Latvijas Republikas 6. Saeimas priekšsēdētāja

Dr.hist. Ilga Kreituse:

Par politiku, barikādēm, cilvēkiem un Latviju

— Jūs pēc 6. Saeimas vēlēšanām teicāt, ka jāpanāk, lai Krievija atzītu Latvijas okupāciju 1940.gadā. Kā to Latvija varētu panākt?

I.Kreituse: — Latvijai to panākt būs ļoti, ļoti grūti. Mums ir jādara viss, lai pasaules sabiedrība nonāktu pie šīs atziņas viennozīmīgi un tā ietekmētu Krieviju, un tā šādu faktu atzītu. Cerēt, ka Krievija atzīs “Jā, mēs 1940.gadā okupējām Latviju”, tas būtu naivums. Mēs Latvijā varam pieņemt dokumentus, kādus vien gribam. Bet, ja šis būs Eiropas Savienības atzinums, ja izdotos, ka šādu atzinumu pieņemtu ANO par trijām Baltijas valstīm, tad jau Krievija nonāktu grūtākā stāvoklī. Tagad, janvārī, tiek balsots, lai Krieviju uzņem Eiropas Padomē, bet, ja šajā balsojumā nāktu klāt papildus materiāls, ka Krieviju uzņem Eiropas Savienībā tikai tādā gadījumā..., un nāktu klāt prasības, par ko mēs runājām, tad...

— Cik nepieciešama mūsdienās būtu Nirnbergas prāva numur divi, kurā tiesātu komunistisko ideoloģiju, sistēmu un tās radītos noziegumus, kā rezultātā, pēc “Maskavas Memoriāla” ziņām, vairāk nekā 66 miljoni cilvēku tika iznīcināti?

I.Kreituse:

— Es esmu tā, kas aizstāv šādu Nirnbergas prāvas numur divi nepieciešamību. Bet ļoti pārdomātu, organizētu un starptautisku prāvu! Ne tikai Latvijā, bet kopēju procesu — par sistēmu, režīmu, kas ir valdījis. Un tas skar ne tikai Baltijas valstis — tas skar daudzas valstis, arī Austrumeiropu un Viduseiropu, kur gan šis režīms bija maigākās izpausmes formās. Tas ir ļoti, ļoti nepieciešams, jo paiet laiks un atkal mēs par to runājam. Bet rezultāta nav. Tas ir kā ar hronisku slimību, kuru apārstē, apārstē, un tā atkal uzliesmo. Noteikti jābūt vēsturiskam un politiskam vērtējumam. Vienlaicīgi Latvijā nedrīkstētu pārtraukt procesus pret tiem cilvēkiem, kas Staļina diktatūras laikā, tāpat kā Hitlera diktatūras laikā, ir noziegušies pret cilvēci. Šodien Latvijā prāva pret A.Noviku, manuprāt, ir ļoti slikti organizēta un realizēta. Tā iestiepās tik ilgi, ka beigās vairākiem ir žēl šī cilvēka. Tad kāds uzsāk diskusiju, vai nevajadzētu žēlot. Un daudzi jau ir aizmirsuši, ko viņš ir noziedzies. Nedrīkst šie procesi pārvērsties par farsu! Tiem ir jābūt strikti organizētiem. Un scenārijs jau mums ir — tā ir Nirnberga. Ja Nirnbergā fašistiskos noziedzniekus tiesātu tā, kā mēs šodien staļiniskos mēģinām tiesāt, šī prāva tagad tikai tuvotos beigām.

 

— Apmēram 2/3 no Latvijā dzīvojošiem krieviem Krievijas Domes vēlēšanās nobalsoja par komunistiem. Nav šaubu, ka viņi vēlas iznīcināt Latvijas valstiskumu. Vai Saeima un valdība dara visu vajadzīgo, lai neļautu “piektajai kolonnai” Latvijā izdarīt apvērsumu?

I.Kreituse: — Es domāju, ka tas nav gadījuma raksturs, bet tas ir likumsakarīgi, ka Latvijā esošie Krievijas pilsoņi balsoja par komunistiem un PSRS atjaunošanu. Kas tad pārvietojās pa to Padomju Savienību? Kas tad atbrauca uz Latviju? Tie vispirms bija cilvēki, kuri bija uzticīgi Staļinam un vēlākajiem režīmiem. Līdz ar to viņi šeit bija atsūtīti kā uzticami cilvēki, kas šajā vidē var ienest “pareizo” domu. Tie ir cilvēki, kas braukāja riņķī, meklēdami labāku dzīvi. Un tiem cilvēkiem labāka dzīve, kāda viņiem bija Padomju Savienībā, nevienā citā vietā pasaulē nebūs. Viņiem PSRS eksistence un tā laika kārtība ir dzīves mērķis un ideāls. Vai viņi varētu būt “piektā kolonna” apvērsuma gadījumā? Jā, šie cilvēki, kas piedalījās Domes vēlēšanās, noteikti, viennozīmīgi. Viņi ir pateikuši savu politisko nostāju, un šeit Latvijas valstij ar saviem dienestiem būtu ļoti nopietni jāstrādā gan pie informācijas, gan organizatoriskām struktūrām un jāseko tam politiski. Mums pašiem valstī vajadzētu radīt ieinteresētību, lai viņi atgrieztos savā etniskajā dzimtenē. Mūsu valstij pašai tam nav līdzekļu. Tas izklausītos drausmīgi, ja es teiktu, ka mums būtu jāmaksā par to, lai viņi atgriežas. Te vajadzētu iesaistīties pasaules sabiedriskajai domai un organizācijām ar savu materiālo palīdzību. Tas būtu gan materiāls, gan politisks atbalsts Latvijai un šiem cilvēkiem — ļaut atgriezties dzimtenē, nevis justies šeit kā mūžīgajiem apspiestajiem un mūžīgajiem pretiniekiem. Mēs viņus pārāk zemu novērtējam, vairāk orientējamies uz militārajiem pensionāriem, kas ir tikai nepilns tūkstotis. Bet Krievijas pilsoņu Latvijā ir pāri par 40 000.

 

— Jūs esat vēsturniece. Tāpēc mani interesē, kuros vēsturiskajos brīžos, pēc jūsu domām, latviešu politiķi ir izdarījuši rupjas kļūdas? Un kādas tās ir?

I.Kreituse: — Jūs man tagad prasāt kā vēsturniecei, bet man ir tā kutelīgā situācija, ka man vienmēr jāatceras, ka atrodos šajā krēslā. Kļūda bija nevis 1940.gada 17.jūnijā, kad ļāva ienākt padomju armijai, bet 1939.gada oktobrī, kad parakstīja draudzības līgumu ar Padomju Savienību. Zinot šo vēsturisko materiālu, mēs toreiz pārāk zemu novērtējām tās ziņas, kas pienāca Latvijā. Par Molotova–Ribentropa paktu uzreiz ziņoja, jo mūsu cilvēki ārzemēs strādāja ļoti precīzi, šo informāciju uzreiz pārraidīja uz Latviju. Mūsu priekšteči neinformēja tautu, nebija šīs apspriešanas. Es sev uzdodu jautājumu: vai, ja 1939.gadā būtu Saeima, tā ratificētu šādu Latvijas un Padomju Savienības draudzības līgumu? Es uzskatu, ka šāda valsts iekārta ir labāka, nekā kad vara ir koncentrēta viena cilvēka rokās. Ekonomiski toreiz tas bija attaisnojami, bet vai 1939.gadā tas bija attaisnojami, ka viens cilvēks nekļūdīgi varēja izlemt valsts likteni. Tā, manuprāt, ir viena no Latvijas politiķu kļūdām. Vēsturei vajadzīgi 50 gadi, jauna paaudze, kas tad to vērtē bezkaislīgi.

 

— Kā jūs vērtējat sadarbību ar trimdas latviešiem ASV, Kanādā, Austrālijā, Zviedrijā, Krievijā un citās valstīs?

I.Kreituse: — Es to vērtēju divējādi. Ir šie augstā ranga zinātnieki, kas mums daudz ko dod. Bet ir otra nelaime mūsu trimdas tautiešos — ka viena daļa brauc pie mums apmēram tā: jūs te tādi apspiestie, jūs te nekā nezināt, jūs te, man pat gribas teikt, tādi “mucā auguši un pa spundi baroti”. Reizēm gribas atbildēt: ziniet, 1940.gadā jau pie mums tādi brauca un mācīja, kā komunismu būvēt. Tagad jūs ar mums līdzīgi runājat... Es negribu viņus apvainot, bet diemžēl daudzi mūs apvainojuši tādā veidā, jo mēs nebūt tādi nebijām un mūsu zināšanas nebūt nav tik sliktas. Mums ir kļūdas, jā. Esmu par to, ka mums visiem jābūt kopā, vienalga, kurā valstī mēs dzīvotu, ar ideju, ka mēs neviens neesam dumjāki par otru un ka mēs abpusēji varam mācīties. Tie, kas nav dzīvojuši sociālismā, nevar šo sociālismu saprast. Normālam cilvēkam tas ir neaptverams. Ir vajadzīgs šis padoms, bet ir jādara mums pašiem. Diezgan rupja kļūda bija tā, ka mēs latviešus dalījām Rietumu un Austrumu latviešos. Latvija ir tikai viena. Neatkarīgi no tā, kur latvietis ir dzīvojis. Latvijai vairāk vajadzētu mīlēt tos, kam ir vairāk pāri nodarīts. Jāmīl ir abi.

 

— Vai jums kā deputātei ir nācies saskarties ar nodevību un demagoģiju augstākajos varas ešalonos? Kādus esat izdarījusi secinājumus?

I.Kreituse: — Ar nodevību šeit pāris gados esmu sastapusies vairāk nekā visā savā dzīvē agrāk. Te zālē tevi pārdos uz līdzenas vietas. Pie tevis pienāks un palūgs: nobalso par “mūsējiem” un pēc tam mēs balsosim par “jūsējo”. Dievs tev deva! Tas ir slikti. Tas sabojā cilvēkus. Nav savstarpējās uzticības. Es esmu iemācījusies: politikā draugu nav, tāpat kā biznesā; var būt domu biedri, idejas biedri, bet draugu nav. Katrs pārstāv sevi.

 

— Kas šodien Latviju visvairāk apdraud politikā, ekonomikā, kultūrā, morāles jautājumos?

I.Kreituse: — Mūs, visu sabiedrību, degradē naudas trūkums jeb eksistences apdraudējums materiālā ziņā. Degradē visus visās jomās. Pietrūkst kultūrai materiālā pamata, cilvēkam pietrūkst līdzekļu, lai viņš kultūru varētu baudīt. Tad kultūra paliek priekš viņa kaut kas ārpusē stāvošs. Tikko kultūra cilvēku lielākai daļai paliek ārpusē stāvoša, tā vairs nav dzīvotspējīga. Māksla mākslai ir elitāra daļa, tā nav lielai attīstībai. Tas pats ir par morāli. Ja nav iespējas sevi attīstīt — nav iespējas prasīt lielu morālu atbildību no cilvēka.

Tomēr ne vajadzētu šo materiālo jēdzienu celt pāri visam. Mums būtu jādomā par to, vai mēs izmantojam iespējas, kas mums ir dotas. Mēs lielākā daļa esam pieraduši pie tā, ka valstij vienmēr bija darbs. Valsts deva izglītību. Man nepieņemami ir tas, ka mēs noliedzam savu izglītību. Mums bija laba izglītības sistēma tanī ziņā, ka tā deva kompleksu. Mūsu Dziesmu svētki! Tā bija mūsu kultūras saglabāšana. Labi, dziedāja vienu dziesmu par Ļeņinu, bet dziedāja arī citas dziesmas. Cik lielā mērā mēs cīnāmies un izmantojam tās iespējas, kas ir dotas šodien? Vai mēs esam gājuši līdz galam? Runājot par politiku, es gribu teikt — kamēr mēs pret politiku izturēsimies kā pret masveida runāšanu populārām personām, mums būs ļoti grūti. Politika ir profesionāls darbs. Politiķa profesija prasa izglītību. Likumu var rakstīt, veidot, spriest profesionālis.

 

— Daži no 5.Saeimas pieņemtajiem likumiem ir tādi, kas atļauj tos atšķirīgi tulkot. Sākotnēji man likās, ka tā ir sagadīšanās, bet tagad saprotu, ka tas tika darīts tīšām, lai ar tautai naidīgiem likumiem varētu panākt to, ka Latvija ir nevarīga, paklausīga zeme, kur valda sveši spēki. Vai arī manas bažas ir nevietā?

I.Kreituse: — Es jums piekrītu. Ir tādi likumi, ko var dažādi tulkot. Bet ir pieņemti arī tādi likumi tāpēc, lai viens otrs advokāts varētu labi strādāt. Tā ka pat ir tālāk iets. Es jums pilnīgi piekrītu. Tāpēc es esmu viens no tiem cilvēkiem, kas atbalsta Satversmes tiesas nepieciešamību, kas dod viennozīmīgu likuma skaidrojumu. Šodien Latvijā nav, kas skaidro likumu. Ja tiesnesis ir iztulkojis tā, tad nav, kas pasaka, ka likumam ir savādāks skaidrojums, jo Saeimai nav šo tiesību vairs. Tāpēc vien ir vajadzīga Satversmes tiesa, lai būtu viennozīmīgs skaidrojums vai arī likums atdots atpakaļ.

 

— Vai piekrītat, ka svešas valsts specdienesti ļoti nopūlējās, lai 6.Saeimā iekļūtu viņiem uzticami cilvēki, kas tad censtos pieņemt tautas interesēm naidīgus likumus?

I.Kreituse: — Tas būtu absurds, ja viņi to nedarītu. Priekš tā jau viņi ir. Un es domāju, ka mēs esam ieinteresētā zeme visiem, ne tikai Krievijai. Ne velti operā par Lāčplēsi teikts — “mazs bērniņš krustcelēs rotaļājas”. Latvija ir šis mazais bērniņš krustcelēs. Mēs visus interesējam. Cik tas ir bijis veiksmīgi, es nezinu. Nedod Dievs, ja es teikšu, ka Saeimā ir piecu specdienestu deputāti. Mani pēc tam izsauks uz Mandātu komisiju un sauks pie atbildības. Tomēr redzēsim, cik profesionāli deputāti strādās, lai saprastu, kurā brīdī kāds ir apdraudējums. Ne no cilvēka, bet no tā, kas ir ierakstīts likumā. Tāpēc ir vajadzīgi profesionāli politiķi, kas var analizēt un izdarīt secinājumus. Mums nav likuma, kas aizliedz tikai PSRS specdienestu darbiniekiem Saeimā būt. Mums ir likums, kas aizliedz citu valstu specdienestu darbiniekiem tikt Saeimā ievēlētiem. Tā ir vēl viena lieta, kas Latvijā nav atrisināta un kas prasītu Satversmes tiesu un likuma skaidrojumu.

 

— Vai 6.Saeima izskatīs jautājumus par nacionālajiem partizāniem, pretošanās kustību dalībniekiem, jo viņus kā padomju laikā sauca par bandītiem, tā nekas juridiski nav mainījies? Tad jau iznāk, ka tie, kas cīnījās par Latvijas brīvību...

I.Kreituse: — Jā, 6.Saeimā šis likumprojekts ir dienas kārtībā. Bet tas vēl ir negatavs. Pie tā būs krietni jāstrādā. Šobrīd izskatās, ka mūsu Cilvēktiesību komisija nav tam īpaši gatava. Jautājums ir pamatā viens: kritērijs un pierādījums. Šis vārds ir ļoti atbildīgs. Tāpat kā vārds “represētais”. Man ir liela pietāte pret to cilvēku, kas to izcietis. Zinot, kādām ciešanām iziets cauri. Tāpat pret pretošanās kustības dalībniekiem. Te jābūt pilnīgai skaidrībai, kā nonākt pie tā, lai īstie cīnītāji par Latvijas brīvību iegūtu šo nosaukumu. Bija tādi, kas zaga un laupīja tai laikā, izmantojot to, ka citi aizstāvēja Latviju... Šāds likums jāpieņem pēc iespējas ātrāk, tas ir viennozīmīgi, jo šiem cilvēkiem nevienam nav vairs 20 vai 30 gadi.

 

— Kā jūsos ir vairāk: optimisma vai pesimisma? Jūs ticat patiesai Latvijas brīvībai un neatkarībai?

I.Kreituse: — Ja es nebūtu optimiste, tad es te nesēdētu. Es nebūtu Saeimā, neieņemtu šo posteni. Ir bijis, ka man ik pa brīdim iedod pa galvu tā... No 1.kursa mani gandrīz izslēdza par apolitisku darbību. Es arī tai slavenajā “stūra mājā” esmu bijusi veselas piecas stundas. Tā bija viena no tām reizēm, kad tevi izlaiž uz ielas un tu nezini, uz kuru pusi jāiet. Es esmu ļoti liela optimiste, un Latvijas brīvībai un neatkarībai es ticu viennozīmīgi. Ja tikai nenāks kāda fatāla nelaime valstij.

 

— Ir 1996.gada janvāris. Barikāžu dienas. Ja jūs izietu ārā Doma laukumā pie barikāžu dalībniekiem, ko jūs viņiem no šodienas viedokļa teiktu?

I.Kreituse: — Es teiktu vienu: toreiz tas nebija velti, tas bija pareizi! Toreiz mūsu tauta parādīja, ka mēs esam un būsim. Šīs barikādes ir devušas to, ka mēs te varam brīvi sanākt un runāt. Tas ir pirmais lielākais ieguvums. Un tas, ka mēs ticam savai valstij. Šī ticība valstij nav zudusi. Latvijas tauta ir izdzīvojusi visu šo laiku. Ja gribam savu valsti noliegt, tad arī noliedzam šīs janvārdienas...

Saeimas priekšsēdētājas Ilgas Kreituses 1996.gada 10.janvāra saruna ar Latvijas Radio Literatūras un mākslas nodaļas programmas vadītāju Ati Skalbergu. Pēc 26.janvāra raidījuma (1.daļa — pl. 9.30., 2.daļa — pl. 18.05).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!