Sveicināti, cienījamie partijas kolēģi! Sveicināti, visi viesi, visi klātesošie!

Šodien varbūt nebūtu tā īstā reize, kad teikt apsveikuma vārdus. Nebūtu īstā reize, kad priecāties, just gandarījumu par to, ka mēs atkal esam kopā. Šī ir reize, kad kritiski jāizvērtē pašiem sevi. Ne vēlētājus, ne citas partijas, ne vēl kaut ko, bet pašiem sevi. Kā katrs zemsaviešu partijas biedrs ir strādājis, domājis, sevi apliecinājis. Kā strādājusi valde, kā strādājusi partijas padome un kādi ir rezultāti. Diemžēl šo vērtējumu vēl neesmu tā īsti saklausījis — varbūt tādēļ, ka zālē par tālu sēdēju. Varbūt, ka tas ir plānots vairāk uz dienas otro pusi. Bet izdarīt secinājumus un nošķirt pareizo no nepareizā, manuprāt, tas vēl jums šodien ir priekšā.

Ņemot vērā manu juridisko statusu, to, ka es uz laiku esmu apturējis savu aktīvo darbību Zemnieku savienības partijā, man nebūtu tiesību šeit izteikt kādu kritiku vai dot kādu novērtējumu. Taču es droši jums varu teikt, ka jebkurš Zemnieku savienības partijas solis, jebkura sāpīga neveiksme vai veiksme atsaucas gan jūsu, gan arī manā prātā. Un katrs no mums šajā laikā droši vien ir pārdomājis, kā, kāpēc, ko mēs darām.

Es gribētu teikt, ka Zemnieku savienības partija atrodas sava vērtējuma viszemākajā punktā tās aktīvās darbības laikā — 80.gadskārtas priekšvakarā. Es gribētu jūs aicināt rūpīgi ieklausīties šajos manis teiktajos vārdos, ka 1997.gadā Zemnieku savienībai apritēs 80 gadi. Kādi mēs izskatīsimies, cienījamā, solīdā 80 gadu vecumā? Un kurā vietā sēdēs Zemnieku savienības partija parlamentā, valdībā un tautas cieņas zālē?

Es gribētu šodien jūs aicināt, lai tas tiktu rūpīgi apsvērts. Un lai, vēlot jauno valdi, savus jaunos vadītājus, jūs izvirzītu viņiem visstingrākās prasības — gan no politiskā, gan no ekonomiskā viedokļa. Man liekas, ka šobrīd visstingrākās prasības jāizvirza tieši no subjektīvā, ētikas, morāles viedokļa, prasot no katra vadītāja personīgo atbildību tā priekšā, ko viņš pārstāv un kā vārdā šis cilvēks strādā. Es domāju, ka šis vērtējums šodien nav izskanējis. Es biju sarūgtināts, kad pēc daudziem pārkāpumiem, ko atļāvās izdarīt dažādi partijas biedri, Zemnieku savienība līdz šai dienai nav devusi savu vērtējumu šo partijas biedru darbībai. Un, ja man atļauts teikt, es domāju, ka ne tikai no Latvijas tautas viedokļa, bet arī ārpus Latvijas pats smagākais apvainojums šobrīd izpaužas tieši subjektīvajā vērtējumā attiecībā uz katra partijas biedra, sevišķi vadītāju, morālo un praktisko atbildību tās partijas priekšā, ko viņš pārstāv savā zemē, ko viņš pārstāv pasaulē.

Es gribētu jums atgādināt, ka jūs esat pozīcijas partija, jūs esat partija, kas pārstāv valdību. Un tādai partijai ir jābūt atbildīgai arī par tiem procesiem, kas šobrīd notiek valdībā. Un šādas partijas programmā ir jābūt rīcībai, kas šo valdības darbību stimulē, veicina un dara veiksmīgāku. Es gribētu, lai Zemnieku savienība šajā kongresā spētu saskatīt tās prioritātes, kas tai būs būtiskas šajā un nākamajā gadā, lai veicinātu valdības darbību, lai veicinātu valdības panākumus, jo tikai sekmīga valdība var vairot tautas uzticību un tautas atzinību.

Mēdz teikt, ka ne jau par zudušo mums ir jāsūkstās. Mums vienmēr, kaut ko zaudējot, ir jāpaskatās uz sevi un jādomā: bet kas tad ir palicis pāri? Un tas ir tas vērtīgais, tas ir tas patiesais, kas pēc zaudējuma ir palicis. Un kas pēc zaudējuma varbūt ir kļuvis vēl stiprāks, drošāks un pārliecinošāks. Šī pārpildītā zāle liecina, ka jūsu gars un jūsu uzticība Zemnieku savienībai nebūt nav noplakusi. Bet ir kļuvusi, manuprāt, vēl stiprāka un vēl atbildīgāka. Tāpēc es gribētu vēlēt valdei, padomei, visai Latvijas Zemnieku savienības partijai sekmīgu darbu šajā 1996.gadā, lai varētu veiksmīgi atzīmēt 1997.gadu.

Paldies!

(Pēc ieraksta “LV” diktofonā)

Valsts prezidenta runa Latvijas Zemnieku savienības 7.kongresā 1996. gada 26.janvārī