pēc ceļa

Ķīna — liels sapnis un liela īstenība

“Latvijas Vēstneša” nozares redaktors Jānis Ūdris: atceres, atklāsmes, domas

(Nobeigums. Sākumu skat. “LV” nr.190, 07.12.95.; 2.—05.01.96.; 3.—09.01.96.; 8.—17.01.96.)

Būtībā mana iepazīšanās ar Ķīnas Tautas Republiku sākās jau krietni pirms šīs valsts apmeklējuma un arī pirms ĶTR vēstniecības atvēršanas Rīgā. Tas bija vēl tikai dažus mēnešus pēc Latvijas valstiskās neatkarības atjaunošanas, 1991.gada 18.janvārī Briselē. Latvijas Republikas goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans paša iekārtotajā goda konsulātā, kas atrodas vienā no reprezentablākajiem Briseles rajoniem, rīkoja pieņemšanu, un es biju viesu pulkā. Tā bija viena no pirmajām mūsu valsts pieņemšanām pēc Latvijas neatkarības atjaunošanas, un namatēvs, Latvijas goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans, man draudzīgi atzinās, ka esot nedaudz uztraucies, kuri no ārvalstu diplomātiem būs atsaukušies uz viņa ielūgumu. “Būtu lieliski, ja atnāktu pasaules ietekmīgāko valstu diplomāti,” viņš teica, nosaucot ASV un vēl pāris valstis, to vidū arī Ķīnu. Gandrīz tajā pašā brīdī banketa zālē ienāca jauneklīgs atlētiska auguma sirmgalvis un apsveicinoties tā vienkārši teica: “US ambassador” (“ASV vēstnieks” — angliski).

Gandrīz tūlīt pēc sava amerikāņu kolēģa atnāca Ķīnas Tautas Republikas vēstnieks.

Kad vēlāk lūdzu sīkāk pastāstīt par pasaules lielākās valsts attieksmi pret mazo, nule kā brīvību atguvušo Latviju, pieredzējušais diplomāts teica: “Diplomātijā nav lielu un mazu valstu. Gan Ķīna, gan Latvija ir ANO locekles. Gan viena, gan otra ir vienlīdz svarīgas pasaules tautu kopībā.”

"Nesalīdziniet Ķīnu ar bijušo Padomju Savienību”

“Nesalīdziniet Ķīnu ar bijušo Padomju Savienību,” man teica ĶTR vēstnieks Latvijā Vans Fensjans jau mūsu pirmajā intervijā pagājušā gada vasarā (skat. “LV” nr.91, 14.06.95.). “Ķīna ir Ķīna, un Padomju Savienība bija Padomju Savienība,” viņš sacīja. Taču, dodoties uz Ķīnu, arī es ne reizi vien “pieķēru” sevi, ka neviļus it kā gatavojos Ķīnas iespaidus salīdzināt ar pelēki skumjo okupācijas gadu pieredzi Padomju Savienībā. Laikam jau manai, pēckara paaudzei, vēl ilgi saglabāsies zināma neuzticība un pat aizspriedumainība pret vārdiem “sociālistiskā iekārta” vai “komunistiskā partija”.

Lidojums uz Ķīnu man lika pārdomāt arī savas dzīves lielāko daļu, kas pagājusi Latvijā ar Krievijas okupācijas varas uzspiestu sociālistisko iekārtu. Domāt par mūsu latviešu tautas likteni. Septiņas lidojuma stundas mājīgajā “Finair” lainerī pagāja, cenšoties “salikt pa plauktiņiem” līdzšinējās dzīves gaitas.

Visai aktuālu šo domu vērta lidojuma maršruts — pāri Sibīrijai, kuras vārds manai paaudzei jau kopš agrām bērnu dienām iegūlis zemapziņā ar rūgtu pieskaņu. Vārds, ko vecāki tajās tālajās dienās mūsu, bērnu, klātbūtnē, izrunāja čukstus. Vēlāk, gadiem ritot, es uzzināju, ka tur, Sibīrijā, vairākus gadus bijis arī mans tēvs. Viņam laimējās pārnākt. Bet Sibīrijā, bada nāvē miris, palika mans onkulis — mātesbrālis Georgs Ozoliņš, viens no Eiropas trīsdesmito gadu izcilākajiem grieķu—romiešu cīņas meistariem. Iluminatorā vērojot melnās debesis un lidmašīnā kompjūtera displejā lasot aizvien jaunus latviešu tautas atmiņā tik rūgtus nosaukumus — Krasnojarska, Novosibirska, Irkutska, atkal un atkal prātā nāca kādreiz dzirdēti un sirdī palikuši vārdi par Sibīriju: Dieva aizmirsta un cilvēku nolādēta zeme...

Debesis bija melnas tikai īsu brīdi. Jau drīz pēc pusnakts (vēl pēc Latvijas laika) aiz iluminatoriem sāka aust jauna diena, rosinot uz lietišķu konkrētību. Viena no pamatatziņām mūsdienu situācijā varētu būt tāda: – politikā starp valstīm būtībā ir vairāk vai mazāk savtīgas intereses.

Bet es taču dodos uz Ķīnu, tālab šķiet svarīgi atgādināt vismaz dažus būtiskus akcentus:

— Ķīnas Tautas Republika ir pati lielākā pasaules valsts iedzīvotāju skaita ziņā;

— Ķīna ir viena no visietekmīgākajām pasaules valstīm, Apvienoto Nāciju Organizācijas Drošības padomes loceklēm;

— Ķīna bija viena no pirmajām valstīm, kas 1991.gada augustā atzina mūsu valsts neatkarības atjaunošanu;

— Starp Latvijas Republiku un Ķīnas Tautas Republiku 1994.gada vasarā atkal atjaunotas diplomātiskas attiecības, kas sekmīgi attīstās;

— Drīz būs gads, kopš Rīgā atklāta ĶTR vēstniecība, sekmīgi darbojas arī vēstniecības tirdzniecības un ekonomikas padomnieka birojs.

Ķīnā man šīs valsts Ārlietu ministrijas darbinieki ne reizi vien teica: “Cik gan būtu svarīgi, lai Latvija atvērtu savu vēstniecību Peidžinā.” Jā, budžets... Taču arī pašreizējā situācijā mūsu valstīm paveras visnotaļ plašas sadarbības iespējas. Tagad laikam svarīgākais ir, kā mēs pratīsim šīs iespējas izmantot. Un viens no galvenajiem lietišķas, realitātēs balstītas sadarbības priekšnoteikumiem ir —

objektīva informācija, atbrīvošanās no aplamu priekšstatu stereotipiem

Ķīnā man atkal un atkal bija jāatceras vēstnieka Vana Fensjana vārdi: “Ja gribi spriest par Ķīnu, nesalīdzini to ar Padomju Savienību.” Patiešām, vēlējums vietā. Jo pirmajās dienās neviļus atkal un atkal prāts nesās uz paralēļu meklējumiem. Jā, sarkani karogi, jā, vietām sarkani lozungi. Bet — par sarkano krāsu ķīniešu dzīvē jārunā īpaši. Tā jau izsenis ķīniešu tautai simbolizējusi svētkus, un ne katrs hieroglifu veidots teksts uz sarkanā auduma ir komunistisks lozungs. Piemēram, vienā no lielākajiem Šanhajas universālveikaliem lifta kabīnē pircējus laipni sveica meitenes zilos formas tērpos ar sarkanām lentēm pār krūtīm. Bet uz šīm lentēm ar zelta hieroglifiem bija rakstīts “Laipni lūdzam!” Savukārt kādā jaunlaulāto dzīvoklī mani pārsteidza sarkanās lentītes pie durvju, logu, skapja un naktsskapīšu rokturiem. Izrādās, tas ir arī jaunlaulāto laimes un mīlestības simbols.

Daži piecdesmitajos gados celti nami Peidžinā atgādina Maskavas pēckara arhitektūru. Arī plašās, taisnās ielas brīžiem it kā atgādina Maskavu. Taču tikpat labi varētu teikt — dažas Maskavas vietas Padomju Savienības laikā nedaudz atgādināja Peidžinu. Un tomēr šī līdzība ir tikai šķietama. Acīmredzot šie Peidžinas nami celti abu lielvalstu ciešās draudzības laikā. Taču būtiskākais jebkuras valsts izpratnē un vērtēšanā tomēr ir tās iedzīvotāju attieksme. Viņu noskaņojums, attieksme pret savu zemi, tās politisko sistēmu, pret savām ikdienas realitātēm. Un tieši cilvēku gaišās un labsirdīgās sejas man likās pats būtiskākais Ķīnas Tautas Republikas pašreizējās situācijas, realitāšu kritērijs.

Nevaru teikt, ka Ķīnā man būtu paticis absolūti viss. Taču nevaru to teikt arī ne par vienu citu no valstīm, kurās esmu pabijis. Un pilnīgo un svarīgāko vērtējumu katrai valstij dod pati tās tauta. (Starp citu, mēs, Latvijas iedzīvotāji, taču paši piecos gados kopš neatkarības atjaunošanas esam ne reizi vien izjutuši, cik sāpīgi var būt paviršu Latvijas viesu pārsteidzīgi, aplami un pat melīgi apgalvojumi par mūsu valsti.)

Mīti un īstenība — kā viss mainās, kad sāc lūkot savām acīm

Informācija par Ķīnas Tautas Republiku pasaulē un arī pie mums, Latvijā, ir vairāk nekā pieticīga. Un dīvainā kārtā gandrīz visi starptautisko ziņu aģentūru materiāli, ko nācies redzēt ārzemēs un arī Latvijā, ir ar negatīvu vērtējumu. Piemēram, pēdējā laikā vairāki videosižeti vēstījuši par sliktu un pat cietsirdīgu izturēšanos pret bērniem Ķīnā. Es nebūt neņemos apgalvot, ka visi šie sižeti būtu nepatiesi. Vēl vairāk — esmu pārliecināts, ka gandrīz katrā valstī (varbūt ar pavisam maziem izņēmumiem) iespējams atrast kādu skolu, kādu internātu vai bērnu namu, kurā slikti izturas pret bērniem. Taču jāraugās arī, cik šāda parādība tipiska attiecīgajai valstij. Vai žurnālistam, vai informācijas aģentūrai ir profesionālas un morālas tiesības konkrētos faktus vispārināt. Atceroties Ķīnā gūtos iespaidus, ļoti gribas apšaubīt apgalvojumus, ka cietsirdīga attieksme pret bērniem būtu raksturīga Ķīnas iezīme. Uz ielām, parkos, ēdamzālēs — visur, kur vien iznāca redzēt mazos ķīniešus, vienus pašus vai kopā ar vecākiem, man atkal un atkal bija jādomā, ka bērniem šajā valstī dod to labāko. Kā daudzviet pasaulē. Bērniņš parasti ir saposts košāk par pašiem vecākiem. ˆiprie mazuļi ar taisnajām actiņām (jā, tieši taisnajām — pavērojiet fotogrāfijas) bija tik aizkustinoši, ka tā vien gribējās visus nofotografēt. Un te man nācās saskarties ar kādu negaidītu niansi. Ķīniešu attieksme pret ārzemnieka fotoaparātu ir savādāka nekā Rietumeiropā un Amerikā. Pirmoreiz es to pamanīju, kad gribēju nofotografēt ņipru puisēnu, kurš savā nodabā kāpelēja pa parka nožogojumu. Puisēna tēvs, pamanījis manu interesi, mazo nocēla no sētas un, padusē paķēris, naski devās projām. Varbūt lāga ķīnietis nodomāja, ka ārzemnieks grib “dokumentēt” viņa atvases “nedarbus”?

Taisnību sakot, ķīniešu bērni man likās arī diezgan gražīgi un palutināti. Reiz vakariņu laikā Šanhajas restorānā bija šāda epizode. Restorānā skaistas ķīniešu meitenes turpat starp galdiņiem demonstrēja jaunāko modi, un kāds sprigans puišelis, kam bija apnicis sēdēs pie galda līdzās vecākiem, steberēja manekenēm pa vidu. Meitenes, pirmajā iznācienā nelūgto “partneri” ieraugot, apmulsa, un es gaidīju, ka vecāki savu delveri apsauks. Taču nekā. Tēvs un māte, mīļi smaidot, noraudzījās, kā viņu lolojums atkal un atkal katrā jaunā manekeņu iznācienā izklumpačoja zāles vidū. Ak šī vecāku aklā mīlestība! Radās iespaids, ka Ķīnā to jo dziļāku vērš arī saspriegtā demogrāfiskā situācija, kas valdību spiedusi pieņemt bezprecedenta likumu, ka ģimenē drīks būt tikai viens bērns. Ķīnieši nelabprāt runā par šo tematu, taču dažās atklātās sarunās tomēr izskanēja atbalsts šim realitātes diktētajam risinājumam. Mūsu ķīniešu draugi tāpat teica, ka vieglāk šo likumu esot īstenot pilsētās. Laukos pagaidām vēl ir lielāks spēks gadsimtu tradīcijām un arī aizspriedumaināka attieksme pret modernajiem pretapaugļošanās līdzekļiem. Zīmīga bija jauno ķīniešu sieviešu reakcija uz manu jautājumu par nākotnes plāniem. Viņas labprāt runāja par savām profesionālajām iecerēm, teica, ka gribot mācīties. Kad vaicāju par ģimeni, sekoja mulsuma brīdis. Dažas pat tā kā nedaudz nokaunējās, it kā es būtu vaicājis ko nepiedienīgu. Mūsu draudzene Liu Sjaopina no Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta kādā atklātā sarunā teica, ka ķīniešu vīrieši esot daudz noslēgtāki par eiropiešiem. Līdz ar to arī mūsu, divu komunikablu latviešu žurnālistu, komplimenti simpātiskajai ķīnietei bija sākumā neierasti. Varbūt arī nepatīkami vai aizvainojoši? “Nē, nekādā ziņā,” skanēja atbilde. Vienkārši ķīniešu vīrieši ir daudz noslēgtāki. Un, ja tā atklāti runājot, tad laikam eiropiešu attieksme pret sievietēm esot patīkamāka. Vismaz šajā aspektā...

Arī mani reiz pārsteidza Ķīnas vīriešu izturēšanās jau minētās modes skates laikā. Sākumā tika demonstrēti eleganti vakartērpi, bet nākamajos iznācienos meiteņu apģērbs kļuva aizvien gaisīgāks, un otru daļu jau veidoja neliela varietē programma. Pēc visai konservatīvās Peidžinas, kur gandrīz visas sievietes ģērbušās garās biksēs, šis Šanhajas iespaids bija visnotaļ patīkams. Tādēļ jo lielāks bija mans pārsteigums, redzot, ka ķīniešu vīrieši priekšnesumam tikpat kā nepievērsa uzmanību. Kad jaunās dāmas beidza visai erotisko programmu, atskanēja pavisam vientuļi aplausi. Kā jau varat iedomāties, tie “piederēja” šo rindu autoram. Un tikai pēc mirkļa pievienojās vēl daži aplaudētāji.

Taču bērnus ķīniešu vīrieši, šķiet, mīl ne mazāk kā māmiņas. Reiz, siltā sestdienas novakarē pastaigājoties pa skaistu Peidžinas parku, mēs ķīniešu tradicionālā trīspersonu plūsmā (tētis, mamma un bērns) pamanījām simpātisku pāri ar divām pārsteidzoši līdzīgām meitenītēm modernos sporta tērpos. Taču, kad uzsākām sarunu, atklājās, ka meitenītes tomēr nav māsas, bet gan māsīcas.

Plašāka saskarsme ar Ķīnas jauno paaudzi mums bija Peidžinas operas skolas apmeklējuma laikā. Pirmais iespaids šajā iestādē bija mazliet pārsteidzošs. Biju sagatavojies skatīt monumentālu mākslas templi, taču, kad iebraucām pagalmā, man pirmajā mirklī likās, ka esam atvesti uz kādu rūpniecības uzņēmumu — pagalmu pakavveidā ieskāva vienkāršas ražošanas korpusiem līdzīgas būves. Askētiski iekārtotas bija arī iekštelpas. Direktora kabinetā acīs dūrās vienkāršie metāla logu rāmji — tādi, mūsu priekšstatos, varētu būt rūpnīcā, nevis mākslas “alma mater”. Izteikti pieticīgi būvētas un iekārtotas bija arī pārējās telpas. Toties, redzot audzēkņus nodarbībās, aprunājoties ar viņiem, sirdī ielija gaišums. Bija redzams, ka par ārējo spožumu šeit domā daudz mazāk nekā par saturu. Vizuāli visspilgtāko iespaidu atstāja puišu akrobātikas nodarbība. Vērojot audzēkņu virtuozi izpildītos vingrinājumus, likās, ka skatāmies augstas klases cirkus izrādi. Taču tā bija parasta mācību stunda. Ķīniešu studentu vidū bija arī daži ārzemnieki — no Japānas un Lielbritānijas, viņiem mācības ir par maksu.

Bezgala gaišs iespaids palika jaunākās grupas meiteņu nodarbībā, kad nākamās mākslinieces īsā pārtraukumā atbildēja uz mūsu jautājumiem. Cita droši un jestri, cita klusā kautrīgumā. Uz jautājumu par nākotnes nodomiem gandrīz visas bez vilcināšanās atbildēja, ka sapņo par spožu karjeru operā. Interesanti bija viņu vērtību kritēriji. Vaicātas par attieksmi pret savu valsti, katra minēja kādu izcilu Ķīnas parādību. Piemēram, “es mīlu savu valsti, jo šeit ir Lielais Ķīnas mūris”. Vai arī “es mīlu Ķīnu, jo tikai mums ir Peidžinas opera”.

Antuāns de Sent–Ekziperī teicis, ka būtiskais nav acīm saredzams, būtiskais ir jājūt ar sirdi. Tāpēc arī grūti īsā atstāstā pilnīgi atspoguļot šo jauko tikšanos. Taču no Peidžinas operas skolas aizbraucot, bija gaiša un cerīga sajūta. Likās, ka visas melnās un pelēkās dienas šīs milzu valsts vēsturē jau pieder pagātnei un Ķīnas jauno paaudzi gaida tikai baltas dienas. Lai Dievs dod!

Taču sirdī iekrita arī saruna ar paveco, daudz pieredzējušo grima mākslas pedagogu, kurš mums demonstrēja drosmīgā karavīra — Peidžinas operas iecienītākā varoņa — klasisko grimu. Čsās ekspresintervijās ar diviem klāt esošajiem audzēkņiem, 9 un 11 gadus veciem zēniem, es pavaicāju, no kā viņu savā dzīvītē baidās. “Man ne no kā nav bail,” braši atbildēja vecākais audzēknis, acīmredzot jau kārtīgi iejuties savā tēlā. Savukārt jaunākais, kustīgs kā ūdenszāle, aši attrauca, ka viņam esot bail no spoku stāstiem — ja nu pēkšņi naktī tie parādās sapnī! Taču, kad šo pašu jautājumu uzdevu profesoram, pavecais, daudz pieredzējušais vīrs iegrima domās. Jā, viņam gan esot bail. Bail par pasaulslavenās, unikālās Peidžinas operas nākotni. Kad prasīju, vai profesors domā finansiālas problēmas, viņš domīgi papurināja galvu. Pār Peidžinas operu klājoties vēl nopietnāks drauds — modernās Rietumu ietekmes, tik svešas ķīniešu nacionālās mākslas tradīcijām. Un te nu man atkal bija jāatceras ķīniešu sakāmvārds:

"Pa atvērtu logu ielido gan taurenis, gan muša”

“Rakstiet atklāti par visu, ko redzēsiet,” izvadot mūs ceļā, draudzīgi lūdza Ķīnas vēstnieks Latvijā Vans Fensjans. Un mēs arī apņēmāmies nedot ne mazākās nodevas ciemiņu pieklājībai. Taču gluži paradoksālā kārtā mums nedēļas laikā neradās pārliecība, ka kaut kas būtu īpaši kritizējams. Jau minētie ubagi? Jā, bet kurā pilsētā gan to nav? Šanhajas prostitūtas? Bet kura lielpilsēta gan ir bez tām? Starp citu, arī šis “serviss” ārzemniekam tiek piedāvāts atturīgā laipnībā: pienāk pie tevis, ārzemnieka, pajauns ķīnietis un, draudzīgi smaidot, pačukst: “Chinese girls!” (ķīniešu meitenes!). Ne vēsts no pērkamo daiļavu uzbāzības.

Kopš ekonomisko reformu sākuma Ķīnā neatvairāmi ienāk arī ārzemju lielākās firmas ar savu atribūtiku. Gan Peidžinā, gan Šanhajā var redzēt “Mc Donald” izkārtnes, “Coca-Cola” un “Snicker” reklāmas. Kad prombraucot gribēju kā suvenīrus nopirkt kādu kaudzīti irbuļu, ko lieto ēšanai, izrādījās, ka tos nemaz nav tik viegli atrast. Neredzot meklēto lietu plauktos, vērsos pie pārdevējas, bet pieklājīgā melnmate manu anglisko vaicājumu nesaprata. Nācās ķerties pie žestu valodas. “Ā!” meitene priecīgi iesaucās un veda mani pie plaukta, kur bija bagātīgā klāstā sarindoti... “snikeri”.

Bet visvairāk mani tomēr pārsteidza... eiropeiskie manekeni. Nevienā apģērbu veikalā vai modes salonā, nevienā vitrīnā mēs neredzējām tumšmatainu manekenu ar ķīniešu sejas vaibstiem. Arī rotaļlietu veikalus “okupējušas” blondās, garkājainās “Barbijas”. Vienīgā ķīniskā rotaļlieta bija no koka virpotas suvenīrlellītes dažādu novadu tautastērpos.

Liela bija ķīniešu neizpratne par manu izbrīnu. “Kā, vai tad tā jums nepatīk labāk?” pārjautāja mūsu pavadone, redzot manu izbrīnu. Līdzīga reakcija bija uz mūsu vaicājumu par Rietumu mūziku viesnīcas restorānā: “Kā, vai tad jums nav patīkami justies kā mājās?”

Kādā draudzīgā sarunā mūsu simpātiskā pavadone tā paskumji teica, ka Ķīnā esot visai izplatīts uzskats, ka eiropietes ir daudz skaistākas. Te nu es sāku stingri protestēt, un arī šobrīd (lai man piedod simpātiskās latviešu lasītājas) varu apgalvot, ka darīju to no sirds. Katram ziedam sava smarža, katrai sievietei — sava pievilcība. Ķīniešu sievietes mums ar Māri likās patiesi pievilcīgas, vispirms ar savu kluso labestību.

Pagaidām vēl ķīnietes apģērbā un uzvedībā ir atturīgākas par eiropietēm. Peidžinā, piemēram, tikpat kā nevar redzēt sievietes, arī jaunas meitenes, svārkos vai kleitās — visas ģērbušās tumšās garajās biksēs. Taču matu sakārtojumā, kosmētikā, gaitā jau aizvien drošāk ienāk pasaules modes tendences. Šajā ziņā šanhajietes savām Peidžinas māsām noteikti aizsteigušās (vai varbūt vienmēr bijušas) kādu soli priekšā. Šanhajietes likās arī krietni atraisītākas. Mēs ar Māri, piemēram, ilgi un no sirds smējāmies, kad jaunas meitenes pie kāda restorāna durvīm smaidot māja ar rokām un rādīja (ar aplīšos saliktiem pirkstiem), ka mums ir... “nepareizas” acis. Tobrīd mēs jutām, cik nebūtiskas ir mūsu, cilvēkbērnu, ārējās atšķirības un cik līdzīgus mūs Dievs radījis dvēseliski.

Bet tagad man jādomā, ka arī mums, latviešiem, pašreizējais pārejas laiks izvirzījis līdzīgu un ļoti aktuālu problēmu: jauno ekonomisko iespēju un jauno ietekmju plūsmā atšķirt graudus no pelavām. Saprast, ka ne viss, kas izrādījies labs citā zemē, būs tikpat labs arī mūsējā.

"Jūs, eiropieši, taču visi esat tik līdzīgi...”

Tieši tā man teica jauna, apburoša ķīniete Šanhajas mūzikas salonā līdzās viesnīcai. Un piebilda: “Kā gan jūs cits citu paši varat atšķirt?” Jā, tā teikt, viela pārdomām. Par priekšstatu stereotipiem, par mūsu tieksmi uz vienkāršotiem, bieži vien pārsteidzīgiem secinājumiem.

“Vai tu vari atšķirt lauciniekus no pilsētniekiem?” man saulainā brīvdienā, staigājot pa ļaužu pilno Aizmirsto pilsētu (agrāko Ķīnas imperatoru pils parku), vaicāja Liu Sjaopina. Paskatījos — nu, protams, ka varu. Laucinieki ģērbušies vienveidīgāk un trūcīgāk. Un sejās vairāk labestīgas ziņkāres.

Pagaidām vēl dzīves līmenis dažādos Ķīnas reģionos, arī pilsētās un laukos, ir stipri atšķirīgs. Tie, kas strādā kādā no daudzajiem Peidžinas un Šanhajas īpašajiem ekonomiskajiem rajoniem, protams, savu dzīvi var mērot ar visumā augstiem Rietumu standartiem. Taču tā ir tikai neliela augsti kvalificētu ķīniešu daļa, galvenokārt jaunieši un vidējās paaudzes pārstāvji. Arī nacionālajos valsts uzņēmumos strādnieki pelna aizvien labāk. Galvenais, ka veikalos ir bagātīga preču izvēle.

Ārkārtīgi atšķirīgas gan arhitektoniski, gan dzīves ritma, tradīciju, arī cilvēku mentalitātes ziņā, tāpat ir abas lielākās Ķīnas pilsētas. Galvaspilsētā Peidžinā centrs pārsteidz ar vērienīgo plānojumu — plašajām ielām, gaišajiem dzīvojamo namu rajoniem. Man pat iešāvās prātā secinājums, ka šī pilsēta ar saviem 10 miljoniem iedzīvotāju ir “sociālistiskāka” par 13 miljonu Šanhaju. Un tūdaļ arī pats sāku apšaubīt šī sprieduma objektivitāti. Vai tad plašums un ērts ielu plānojums būtu sociālistiskas sistēmas prerogatīva? Jo vēl modernāki, pārskatāmāki un ērtāki pilsētbūvniecības projekti turpat Ķīnā tiek realizēti īpašajās ekonomiskajās zonās, kas attīstās pēc tirgus ekonomikas principiem. Taču attīstās plānveidīgi, milzīgās valsts intereses elastīgi saistot ar tirgus konjunktūru un ekonomisko situāciju pārējā pasaulē.

Savukārt rietumnieciskajā Šanhajā brīžiem radās sajūta, ka esam kādā Rietumu lielpilsētā. Dzīvākajā tirdzniecības ielā ar košajām reklāmu ugunīm un mirdzošajām veikalu vitrīnām likās, ka tā varētu būt Londona vai Hamburga. Savukārt romantiskajā Mīlētāju krastmalā pie Huanpu upes, vērojot maigumu izstarojošos jauniešu pārīšus, nāca prātā Sēnas krastmala Parīzē. Un man atkal bija jādomā, cik relatīvs ir šodien vēl pasaulē visai izplatītais priekšstats par Ķīnu kā tipisku komunistisku valsti. Balstoties uz saviem vērojumiem, es teiktu, ka Ķīna vispirms ir pragmatiska valsts. Turklāt šim pragmatismam ir daudz dziļākas un senākas saknes. Jau minētais Nils Dālmans, Latvijas Republikas goda konsuls Beļģijā un liels Ķīnas pazinējs, man stāstīja zīmīgu epizodi no savas bērnības (Nils Dālmans dzimis pirms Otrā pasaules kara Šanhajā). Viņa tēvs, slavens zviedru tirgonis Sanhajā, četrdesmito gadu beigās bijis ievēlēts arī par visu Šanhajas ārzemju komersantu apvienības prezidentu. Kad Šanhajā ienākusi Ķīnas tautas armija, jaunais komunistiskās varas augstākais pārstāvis Šanhajā Dālmanu senioru uzaicinājis pie sevis un draudzīgā sarunā aicinājis ārvalstu lieltirgotājus palikt un netraucēti turpināt savu darbu pilsētā. Viņs devis vārdu, ka nebūs nekādu represiju — Šanhajai taču ārvalstu komersantu darbība bija visai svarīga un ekonomiski izdevīga. Taču pašu lieltirgotāju attieksme bijusi citāda un viņi Šanhaju atstājuši. Uz daudziem gadu desmitiem. Tagad nāk atpakaļ... Nav mans mērķis, ne uzdevums analizēt sociālisma dzīvotspēju un tā atbilstību Ķīnai. Es vienīgi apkopoju Ķīnā gūtos iespaidus un izdaru adekvātus secinājumus. “Mēs vairs nedomājam par to, kas ir sociālisms, kapitālisms vai vēl kāds “–isms”,” man ne reizi vien teica Ķīnā. “Galvenais, lai no konkrētā projekta būtu labums cilvēkiem. Cilvēkiem jādod iespēja mierīgi strādāt un just sava darba augļus,” vairākkārt dzirdēju uzsveram Ķīnā. Tieši šādā aspektā Ķīnā tiek vērtētas arī kardinālās pārmaiņas lielajā kaimiņvalstī Krievijā pēc Padomju Savienības sabrukšanas. Un man radās pārliecība, ka ķīnieši par pašu vēlamāko un dzīvotspējīgāko no visiem “ismiem” ir atzinuši reālismu. Man arī daudzkārt uzsvēra, ka būtu bīstami “šūpot” šo milzīgo “laivu” — pasaules lielāko valsti ar 1,2 miljardiem iedzīvotāju.

“Mēs vienmēr esam vēlējušies ar Krieviju dzīvot mierā un draudzībā,” teica Ķīnas Tautas pārstāvju sapulces Informācijas departamenta ģenerāldirektora vietnieks Šens Ūenrons (Shen Zhanrong), uzsverot, ka viņa paaudze vēl labi atceroties abu kaimiņvalstu draudzīgās attiecības un labo sadarbību. Ar šo attieksmi Šens Ūenrons motivēja arī savu atbildi uz manu jautājumu par Ķīnas ārējo drošību pēc PSRS sabrukuma (jo nav taču noslēpums PSRS armijas koncentrācija pie Ķīnas robežas, tāpat BAM (Baikāla–Amūras maģistrāles) celtniecības militāri stratēģiskā nozīme). “Mēs nevienam neesam uzbrukuši un negrasāmies uzbrukt. Mums ir tik daudz iekšējo problēmu, kas atrisināmas vienīgi ar uzcītīgu darbu,” ne reizi vien uzsvēra ķīnieši.

Cilvēki stāv, lai godātu savas valsts karogu

Aizbraukšanas dienas rītā paagri šķērsojot Tjaņaņmiņas laukumu Peidžinā, mēs redzējām prāvu pulciņu cilvēku, kas gaidīja ĶTR valsts karoga pacelšanas ceremoniju līdz ar saules lēktu. Tie nebija ārzemju tūristi, nebija arī pašmāju ziņkārīgie. Varēja redzēt, ka šiem cilvēkiem savas valsts karoga pacelšana ir patiešām svarīgs un cildens notikums. Taču būtībā šī epizode man par Ķīnu vairs neatklāja neko jaunu. Tā organiski iekļāvās iespaidu kopumā, kas man šajās dienās jau bija izveidojies par ĶTR pilsoņu attieksmi pret savu zemi. Lielāko valsti pasaulē.

Ceļā no Peidžinas uz Šanhaju. ĶTR Ārlietu ministrijas Informācijas departamenta Eiropas nodaļas 2. sekretāre Liu Sjaopina un šī apraksta autors pie vietējās aviolīnijas Boinga.

Pēc intervijas ĶTR parlamentā. Autors ar Visķīnas Tautas Pārstāvju sapulces Informācijas departamenta ģenerāldirektora vietnieku Šenu Ūanronu.

Brīdis, kas pieder vēsturei: Ķīnas Tautas Republikas un Latvijas Republikas diplomātisko attiecību atjaunošana. Peidžina, 1994. gada 28. jūlijs. No kreisās: ĶTR premjerministra vietnieks ārlietu ministrs Cjans Cičeņs, Latvijas goda konsuls Beļģijā Nils Dālmans un Latvijas delegācijas vadītājs Māris Gailis.