Problēmas. Risinājumi

Ābols lata gaismā

Pašā ziemas vidū Rīgā varēja nogaršot ābolus no visas Latvijas un gūt arī dažu vērtīgu atziņu, kā attīstīt augļkopību lielsaimniecībās, jaunsaimniecībās un mazdārziņos. Dabas muzejā līdz 18. janvārim bija skatāma ziemas šķirņu ābolu izstāde un notika gluži praktiska saruna par tematu “Ābols lata gaismā”, bet XVIII Baltijas zinātņu vēstures konferencē Lauksaimniecības vēstures sekcijas sēdē lielu interesi izraisīja Jāņa Tālivalža Kārkliņa priekšlasījums par latviešu izcelsmes zinātnieku devumu augļkopībā.

Lielā rosība Dabas muzejā, kur varēja skatīt 142 šķirņu ābolus un ap 10 šķirņu bumbierus, ļauj cerēt, ka ar laiku Latvijā “pašu ābolus” varēs ēst cauru ziemu.

Pērn šādā izstādē bija uz pusi mazāk šķirņu, bet lauksaimniecības zinātņu doktore Māra Skrīvele, kas šķirņu novērtēšanas un rajonēšanas lietās ir lielākā autoritāte, domā, ka šķirņu skaits nebūt nav tas galvenais rādītājs. Daudzas ir gluži eksperimentālas, kam ilgs mūžs nav paredzams. Pēc zinātnieces domām, Latvijai pietiktu ar kādām divdesmit – trīsdesmit labām, pārbaudītām, vietējiem apstākļiem piemērotām šķirnēm. Tad krietni varētu izkopt visu ābeļu audzēšanas, vainagu veidošanas un arī ražas novākšanas un ābolu saglabāšanas un pārstrādes ciklu.

Dr.lauks. Māra Skrīvele un Valsts Cēsu augu šķirņu salīdzināšanas stacijas direktors Aldis Riekstiņš izstādē stāstīja lielākoties par intensīvo dārzu iekopšanas lietām. Izrādās, senlatvieši ābeles pazinuši jau neolīta laikmetā, kopš XVIII gadsimta kalendāros parādījušies raksti par dārzkopību, bet 1871. gadā iznākusi grāmata “Zemkopja augļu koku dārzs”. Bulduru un Višķu dārzkopības skolas, Latvijas Universitātes Lauksaimniecības fakultāte un Latvijas Lauksaimniecības universitāte sagatavojušas veselu plejādi labu un pat izcilu dārzkopju un selekcionāru.

Pats dārzkopības ābeci un augstākās zinības apguvis Tautas universitātē, Dārzkopības biedrībā un pie lietpratējiem Pūrē un Bulduros, Aldis Riekstiņš par lielāko trūkumu pašreizējā dārzkopju izglītošanā uzskata to, ka netiek pievērsta vajadzīgā vērība augļkopības ekonomiskajai efektivitātei.

— Jaunie dārzkopji dažkārt aizmirst, ka ābele ir kultūraugs, tātad pastāvīgi kopjams un kultivējams. Un intensīvais dārzs ir tāds dārzs, kur ne vien ābeles intensīvi ražo, bet arī dārzkopis intensīvi strādā! Katram jādara savs darbs. Un man šīs izstādes slavējamākais jaunums liekas tas, ka pirmo reizi mūsu izstādē parādījās uzpircēji. Un vairāki. Turklāt būs konkurence, un dārzkopis par partneri varēs izraudzīties labāko.

Izstādē ābolus var arī nogaršot. Vislielākā piekrišana ir tepat Latvijā izkoptajai škirnei ‘Iedzēnu’, lietuviešu ‘Auksis’, kazahu ‘Rubīns’ un ‘Zarja Alatau’ un Krievijā izaudzētajai ‘Sinap Orlovskij’.

Māra Skrīvele pilnīgi pievienojas apmeklētāju gaumei. Visas šīs šķirnes aug arī Pūres dārzos, kuru izkopšanā viņa devusi lielu ieguldījumu. Izstādē jaunas ierosmes varēja gūt ikviens, bet visvairāk derīgu padomu zinātniece deva tiem, kas izšķīrušies par intensīvo ābeļdārzu ierīkošanu. Tie sola labu peļņu dārzkopjiem, sulīgus ābolus patērētājiem līdz pat Jāņiem un solīdu eksportpreci, kas valstij dotu ne vien ekonomisku labumu, bet spodrinātu arī Latvijas vārdu pasaulē. Jo to nu ir atzinuši gan pašmāju, gan ārzemju speciālisti, ka Latvijas āboliem ir izcila pektīnvielu un vitamīnu saistība, salduma un skābuma attiecība.

Aina Rozeniece,
“LV” nozares redaktore

Ar mūsu dārzu veltēm: dārzkopības entuziastus konsultē lauksaimniecības doktore Māra Skrīvele (augšējā attēlā pa kreisi); Valsts Cēsu augu šķirņu salīdzināšanas stacijas direktors Aldis Riekstiņš (apakšējā attēlā pa kreisi); Latvijas dārzkopju izkoptās ābolu šķirnes. Foto: Arnis Blumbergs,"LV"