PROBLĒMA. RISINĀJUMI

Par komercbanku maksātnespēju, bankrotu un likvidāciju

Sakarā ar “Kredītiestāžu likuma" pieņemšanu un Saimnieciskās tiesas likvidāciju sākusi veidoties jauna tiesu prakse komercbanku maksātnespējas, bankrota un likvidācijas lietās. Diemžēl, nevar pateikt, ka “Kredītiestāžu likums" ir rūpīgi izstrādāts un labi saskaņots ar citiem likumiem. Tā kā esmu piedalījies darbā pie to normatīvo aktu projektiem, kas reglamentē banku darbību, sanāciju un likvidāciju, uzskatu par pienākumu izteikt savu viedokli par komercbanku maksātnespējas, bankrota un likvidācijas jautājumiem.

I. Komercbanku maksātnespēja un bankrots

Līdz brīdim, kamēr spēkā stājušies Ministru kabineta Satversmes 81.panta kārtībā izdotie 18.07.1995. noteikumi Nr.211 “Noteikumi par komercbanku sanāciju un bankrotu”, komercbanku maksātnespējas un bankrota procedūru reglamentēja likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu”. Jau pieminēto Ministru kabineta noteikumu 2.pants noteica, ka attiecībā uz komercbankām likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” nav piemērojams. Ministru kabineta noteikumu Nr.211 pamatideja bija speciālas valsts institūcijas - Banku aģentūras - izveidošana, kura pildītu komercbankas administratora funkcijas un vienlaicīgi būtu spējīga operatīvi un kvalitatīvi veikt grūtībās nonākušās komercbankas sanāciju. Tāpēc bija paredzēts tiesas procedūru uzsākt vēlākā posmā - kad sanācijas iespējas jau būtu izsmeltas, sakarā ar ko “Civilprocesa kodeksa” 285.34.panta 2.daļā tika iekļauti vārdi “gadījumos, kad maksātnespējas atzīšanu tiesā likums neparedz” (13.09. 1995. likuma redakcijā). Bija domāts, ka tiesa lems jautājumus par Banku aģentūras darbības pamatotību un par komercbankas bankrotu, neskatot jautājumu par maksātnespēju.

Kad Ministru kabineta “Noteikumi par komercbanku sanāciju un bankrotu” kā likumprojektu tika skatīti Saeimā, tika nospriests, ka Banku aģentūra pagaidām nav veidojama un noteikumi ir noraidāmi. Ar dažām normām par komercbanku bankrota un likvidācijas procedūru tika papildināts “Kredītiestāžu likums”, kas pieņemts Saeimā 05.10.1995. Vienlaicīgi ar šā likuma spēkā stāšanos spēku zaudēja Ministru kabineta noteikumi Nr.211, tādējādi padarot par pagaidām nepiemērojamu jau minēto “Civilprocesa kodeksa” 285.34. panta 2.daļas atrunu. Tomēr šī atruna dod iespēju turpmāk vēlreiz atgriezties pie šā jautājuma, varbūt tas tiks darīts, Ekonomikas ministrijai gatavojot jauna likuma projektu par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu.

Kā jau minēts, Saeima, pieņemot “Kredītiestāžu likumu”, atteikusies no Banku aģentūras dibināšanas idejas un nav iekļāvusi “Kredītiestāzu likumā” normu, ka komercbankām nav piemērojams likums “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” vai ir piemērojamas tikai dažas tajā paredzētās procedūras, tādējādi nosakot, ka kredītiestādes atzīstamas par maksātnespējīgām un bankrotējušām vispārējā kārtībā. Šo viedokli apstiprina arī likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” 1.panta 2.daļa, kas paredz, ka attiecībā uz bankām un citām kredītiestādēm šis likums ir piemērojams. Tādējādi, izskatot lietu par komercbankas maksātnespēju un bankrotu, ir jāievēro visas likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” un “Civilprocesa kodeksā” noteiktās stadijas, ja vien citos likumos tieši nav norādīts pretējais. Dažas normas, kas atšķiras no vispārējā likuma normām, ietvertas “Kredītiestāžu likuma” nodaļā “Kredītiestāžu likvidācija un bankrots”. Šādu normu pieņemšanas iespēja jau iepriekš bija paredzēta likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu”, jo šā likuma 1.panta 2.daļa nosaka, ka attiecībā uz bankām, citām kredītiestādēm un apdrošināšanas sabiedrībām šis likums piemērojams, ievērojot īpatnības, ko nosaka speciāls likums. Komercbankas gadījumā tas ir “Kredītiestāžu likums”.

Kādas ir tās īpatnības, kuras satur “Kredītiestāžu likums?”

1. “Kredītiestāžu likuma” 1.panta 20.punktā dots termina “kredītiestādes bankrots” definīcija: “Kredītiestādes bankrots” - kredītiestādes nespēja pilnā mērā izpildīt savas saistības pret kreditoriem.

Šis skaidrojums atšķiras no likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” paredzētā skaidrojuma.

Diemžēl, “Kredītiestāžu likumā” paredzētais termina “kredītiestādes bankrots” skaidrojums ir ļoti līdzīgs termina “maksātnespēja” skaidrojumam, kas dots likumā “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu”. Acīmredzot, vienīgā iespēja, kā noteikt, vai kredītiestāde ir maksātnespējīga, vai ir arī bankrota pazīmes, ir vadīties no:

- likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” 7.panta 4.daļas, kas nosaka, ka uzņēmumu pasludina par bankrotējušu, ja lietas izskatīšanas gaitā tiesa konstatē, ka ar uzņēmuma mantu nepietiek, lai pilnīgi nomaksātu visus pieteiktos un neapšaubāmos parādus, un nav iespējams mierizlīgums vai uzņēmuma sanācija, vai kreditoru administrācijas nodibināšana;

- “Civilprocesa kodeksa” 285.28. panta 4.daļas un 285.34.panta 1.daļas, kas nosaka praktiski to pašu:

285.28.panta 4.daļa: Ja mierizlīgums nav panākts un tiesa konstatē, ka sanācija nav iespējama un ar uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) mantu nepietiek, lai pilnīgi nomaksātu visus pieteiktos un neapšaubāmos parādus, tiesa, nepieņemot lēmumu par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) maksātnespēju, taisa spriedumu atbilstoši šā kodeksa 285.35 panta noteikumiem.

285.34.panta 1.daļa: Ja uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) sanācija ir pārtraukta ar tiesas lēmumu, sanācijas pasākumi nav devuši vēlamos rezultātus, kreditoru administrācijas nodibināšanas mērķis nav sasniegts, mierizlīgums nav panākts, tiesa pēc kreditoru (kreditoru administrācijas vai administratora) lūguma atjauno tiesvedību lietā par bankrotu.

Tādējādi, ja tiesas sēdē netiek konstatēti augstākminētie bankrota pasludināšanas priekšnoteikumi, bankrots nevar tikt pasludināts.

“Civilprocesa kodeksa” 285.27. pants uzdod tiesai lietas izskatīšanas gaitā pārbaudīt, vai ir iespējams uzsākt sanāciju. Jau Saimnieciskās tiesas prakse parādīja, ka visnotaļ sarežģīti noteikt, vai komercbankas sanācija ir iespējama, vai nav. Parasti komercbankas pārstāvji ziņo, ka sanācija ir iespējama, bet pārstāvji no Latvijas Bankas, kas iesniegusi prasību atzīt komercbanku par likvidējamu sakarā ar maksātnespēju, apgalvoja pretējo. Problēmas risinājumu dod “Civilprocesa kodeksa” 285.31.pants un likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” 15.panta 4.daļa, kuri nosaka eksperta iesaistīšanu sanācijas programmas izvērtēšanai.

2. “Kredītiestāžu likuma” 1.panta 21.punktā dots termina kredītiestādes ļaunprātīgs bankrots definīcija:

“Kredītiestādes ļaunprātīgs bankrots” - kredītiestādes bankrots, kuram ir šādas pazīmes:

a) tas radies kredītiestādes padomes, valdes priekšsēdētāja vai locekļu, rīkotājdirektora tīšas darbības vai bezdarbības rezultātā un ar to nodarīts būtisks kaitējums citu personu likumīgajām tiesībām un interesēm;

b) kredītiestādes padomes, valdes priekšsēdētājs un locekļi, rīkotājdirektors ir slēpuši vai iznīcinājuši dokumentus, kuros ir informācija par kredītiestādi, vai kredītiestādes aktīvus, izvairījušies no piedalīšanās pārbaudēs vai apgrūtinājuši to veikšanu, vai uzrādījuši fiktīvas saistības, apzināti apgrūtinājuši ar bankrota atzīšanu saistītās lietas pilnīgu un objektīvu izskatīšanu.

Jāatzīmē, ka šis termina skaidrojums organiski iekļaujas likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” tekstā un neizraisa pretrunas un pārpratumus.

3. “Kredītiestāžu likuma” 127.un 128.pants, kas nosaka, ka pieteikumu tiesā par kredītiestādes atzīšanu par bankrotējušu var iesniegt Latvijas Banka vai vismaz divi šās kredītiestādes kreditori. Tādējādi šis pants papildina gan to personu loku, kas saskaņā ar “Civilprocesa kodeksa” 285.25.pantu var prasīt ierosināt lietu par komercbankas maksātnespēju un bankrotu, gan to, kas saskaņā ar “Civilprocesa kodeksa” 285.34.pantu ir tiesīgas ierosināt atjaunot tiesvedību par bankrotu.

Šie “Kredītiestāžu likuma” panti norāda arī uz to, ka Latvijas Banka vai vismaz divi šās kredītiestādes kreditori ir tiesīgi prasīt atzīt komercbanku par bankrotējušu bez maksātnespējas pasludināšanas, ja saskaņā ar likuma “Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu” 7.panta 4.daļu ir spējīgi pierādīt, ka ar komercbankas mantu nepietiek, lai pilnīgi nomaksātu visus pieteiktos un neapšaubāmos parādus, un nav iespējams mierizlīgums vai komercbankas sanācija, vai kreditoru administrācijas nodibināšana. Tiesai šai gadījumā, manuprāt, būtu jāvadās no Civilprocesa kodeksa 285.28.panta 4.daļas (“Ja mierizlīgums nav panākts un tiesa konstatē, ka sanācija nav iespējama un ar uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) mantu nepietiek, lai pilnīgi nomaksātu visus pieteiktos un neapšaubāmos parādus, tiesa, nepieņemot lēmumu par uzņēmuma (uzņēmējsabiedrības) maksātnespēju, taisa spriedumu atbilstoši šā kodeksa 285.35 panta noteikumiem”). Jāpiebilst, ka komercbankai saskaņā ar “Kredītiestāžu likuma” 129.pantu ir tiesības septiņu dienu laikā pēc tam, kad tiesā iesniegts pieteikums par tās atzīšanu par bankrotējušu, var lūgt tiesu atturēties no kredītiestādes atzīšanas par bankrotējušu, ja tā var pierādīt savu spēju pilnā mērā apmierināt visas kreditoru likumīgās prasības.

4. “Kredītiestāžu likuma” 131.pants, kas nosaka, ka kredītiestādes bankrota gadījumā likvidāciju īsteno tiesas iecelts likvidators. Tiesa ieceļ likvidatoru pēc Latvijas Bankas ieteikuma.

Čpatnības nosaka arī šā paša likuma 132.-141.pants, kas reglamentē likvidatora darbību.

“Civilprocesa kodeksā” maksātnespējas un bankrota procedurā administrators nav paredzēts. Diemžēl, pieņemot “Kredītiestāžu likumu”, Saeima nav izdarījusi attiecīgus grozījums “Civilprocesa kodeksā”. Pēc manām domām, lai saskaņotu “Civilprocesa kodeksu” ar “Kredītiestāžu likumu” šai jautājumā, “Civilprocesa kodeksa” 285.35.panta 2.daļa, 285.36.panta 2.daļa un 285.37. pants aiz vārda “administrators” jāpapildina ar vārdu “likvidators” attiecīgajā locījumā, iekļaujot šo vārdu iekavās.

Pirmā skatījumā grūti saprotami “Kredītiestāžu likuma" 134., 137., 138. un 139.pantā paredzētie likvidatora pienākumi pieņemt un izskatīt kreditoru pretenzijas, jo saskaņā ar likumu "Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu" tam jānotiek jau pēc maksātnespējas pasludināšanas. Rodas iespaids, ka šīs normas tika nekritiski pārnestas no Ministru kabineta 18.07.1995. noteikumu Nr.211 "Noteikumi par komercbanku sanāciju un bankrotu" teksta. Tomēr arī šīm normām ir būtiska nozīme, kad, kā jau šā raksta 3.punktā pieminēts, tiesa saskaņā ar likuma Par uzņēmumu un uzņēmējsabiedrību maksātnespēju un bankrotu 7.panta 4.daļu un "Civilprocesa kodeksa" 285.28.panta 4.daļu pasludina komercbanku par bankrotējušu, nepasludinot komercbanku pirms tam par maksātnespējīgu. Šādā gadījumā “Kredītiestāžu likuma" 134., 137., 138. un 139.panta normu piemērošana kļūst aktuāla. Citos gadījumos “Kredītiestāžu likuma" 134., 137., 138. un 139.pantā minētais, acīmredzot, saprotams kā tiesību piešķiršana kreditoriem iesniegt pretenzijas arī pēc bankrota pasludināšanas. Šāda traktējuma korektumu apstiprina "Civilprocesa kodeksa" 285.36. panta 2.daļa, kas nosaka, ka tiesa izskata kreditoru iesniegumus par pieteikto pretenziju nepamatotu noraidīšanu tikai pēc bankrota pasludināšanas. Protams, kreditoriem, kuri jau bija iesnieguši savas pretenzijas, tie nav jāiesniedz no jauna, un likvidatoram ir jāizskata tikai tās pretenzijas, kas saņemtas pēc komercbankas bankrota pasludināšanas.

II. Kredītiestādes likvidācija sakarā ar licences atsaukšanu

“Kredītiestāžu likuma” 126.pants paredz Latvijas Bankas tiesības iesniegt pieteikumu tiesā par kredītiestādes likvidāciju, ja Latvijas Banka saskaņā ar šā likuma 27.pantu atsauc kredītiestādei izsniegto licenci (atļauju). “Kredītiestāžu likuma” 27.pants nosaka gadījumus, kad Latvijas Banka var atsaukt kredītiestādes licenci (atļauju). Šādas tiesības Latvijas Bankai ir, ja:

1) kredītiestāde nav sākusi savu darbību 12 mēnešu laikā kopš licences (atļaujas) izsniegšanas dienas;

2) tiek konstatēts, ka kredītiestāde sniegusi nepatiesas ziņas licences (atļaujas) saņemšanai;

3) kredītiestāde veic banku operācijas (darījumus), kuras nav paredzētas Latvijas Bankas izsniegtajā licencē (atļaujā);

4) kredītiestāde regulāri neievēro šā likuma prasības un Latvijas Bankas norādījumus;

5) kredītiestāde atzīta par bankrotējušu.

Tādējādi varam konstatēt, ka kredītiestādes likvidācija sakarā ar licences atsaukšanu ir pavisam cita darbība nekā bankrota pasludināšanas procedūra. “Kredītiestāžu likuma” 126. un 128. pants paredz, ka lietas ierosināšana notiek uz pieteikuma pamata, no kā saskaņā ar “Civilprocesa kodeksa” 5.panta 2.daļu varētu secināt, ka likumdevējs paredzējis, ka šādas lietas izskatīšana notiks sevišķā tiesāšanas kārtībā. Diemžēl “Civilprocesa kodeksa” Otrās sadaļas III.apakšsadaļa “Sevišķā tiesāšanas kārtība” nereglamentē šādu likvidācijas procedūru. Acīmredzot, šī “Civilprocesa kodeksa” apakšsadaļa papildināma ar speciālu nodaļu, kas reglamentētu kredītiestādes likvidāciju sakarā ar licences atsaukšanu. Pašlaik var vadīties praktiski tikai no “Kredītiestāžu likuma” 27., 126., 128., 130.-143. panta.

Ceru, ka apkopojot un vispārinot tiesu praksi komercbanku maksātnespējas, bankrota un likvidācijas lietās, izdosies sakārtot likumdošanu šais jautājumos.

Vadims Beļajevs,
Latvijas komercbanku
asociācijas jurists, Latvijas Juristu
biedrības prezidija loceklis