PASAULĒ AP MUMS

Irānas nacionālie svētki

Svētdien, 11.februārī, savus nacionālos svētkus — Islama revolūcijas uzvaras dienu — atzīmē Irānas Islama Republika.

Irānas Islama Republika jeb Irāna (līdz 1935.gadam — Persija) ir viena no lielākajām un ietekmīgākajām Rietumāzijas valstīm. Tās teritorija (1,65 miljoni kvadrātkilometru) ir divdesmit piecas reizes lielāka par Latviju, un Irānā ir apmēram 40 miljonu iedzīvotāju, tātad 15 reizes vairāk nekā mūsu valstī. Irāna ir islama republika, tās konstitūcijā, kas apstiprināta 1979.gada referendumā, deklarēta garīdzniecības noteicošā loma valsts dzīvē. Augstākā autoritāte valstī ir Irānas musulmaņu kopienu garīgais līderis, kurš kontrolē visu likumdošanas un izpildorgānu, kā arī tiesu sistēmas darbību. Otra augstākā oficiālā persona Irānas Islama Republikā ir prezidents, ko, aizklāti balsojot, ievēl uz četriem gadiem. Valsts likumdošanas orgāns ir vienpalātas parlaments — Nacionālās padomes sapulce jeb Medžliss, kurā ir 270 locekļu.

Jau 2.gadu tūkstotī pirms mūsu ēras Irānas teritorijā apmetās indoeiropiešu grupas ciltis, no kurām galvenā bija persieši. Pagājušajā gadsimtā Irāna nonāca Eiropas lielvalstu, galvenokārt Lielbritānijas un Krievijas, atkarībā. XX gadsimta sākumā līdzās abām šīm valstīm savu ietekmi nostiprināja arī ASV un Vācija. Pirmā pasaules kara laikā Irānas ziemeļu daļu ieņēma Krievija, bet dienvidus okupēja angļi, kas 1919.gadā pārņēma visu Irānu. Pēc sarežģītām politiskām perturbācijām 1925.gadā Irānā par šahu kļuva Rezašāhs Pehlevī. Otrā pasaules kara laikā, 1941.gada augustā, Padomju Savienība Irānas ziemeļu daļā ieveda savu karaspēku. Savukārt Lielbritānija ieņēma Irānas dienvidu un rietumu rajonus, 1942.gadā angļu armijai šajā teritorijā pievienojās arī amerikāņu karaspēks. 1942.gadā tika parakstīts līgums par Irānas savienību ar Lielbritāniju un PSRS, un 1943.gadā Irāna pieteica karu hitleriskajai Vācijai, tomēr irāņu karaspēks militārās operācijās nepiedalījās. 1943.gadā Irānas galvaspilsētā notika vēsturiskā Teherānas konference, kurā ASV, Lielbritānijas un PSRS augstākie vadītāji pieņēma svarīgus lēmumus par kopīgu cīņu pret Vāciju un atzina Irānas suverenitāti un neatkarību. Pēc Otrā pasaules kara ārvalstu karaspēks no Irānas tika izvests. Ekonomiski un politiski Irāna tuvinājās ASV un Lielbritānijai.

1978.gadā Irāņu tautas augstākā reliģiskā vadītāja — ajatollas R.M. Homeinī vadībā sākās plaša tautas masu kustība, un 1979.gada janvārī šahs Mohammads Reza Pehlevī bija spiests atstāt valsti. Varu pārņēma Islama revolucionārā padome, kas pēc 1979.gada 1.aprīļa referenduma pasludināja Irānu par islama republiku.

Nozīmīgākās Irānas tautsaimniecības nozares ir naftas ieguve, mašīnbūve, metalurģiskā un ķīmiskā rūpniecība. Čpaši svarīga vieta valsts ekonomikā ir naftas ieguvei, tā dod apmēram pusi no budžeta ieņēmumiem. Tāpat jāatzīmē ogļu, dzelzsrūdas, hromīta un polimetāla ieguve. Galvenā lauksaimniecības nozare ir zemkopība, kas dod apmēram 60 procentus no visas lauksaimniecības produkcijas. Audzē galvenokārt kviešus, miežus un rīsus. Attīstīta arī augļkopība un vīnkopība. Klejotāju lopkopju ciltis Irānā audzē aitas un kazas, ik gadu iegūstot vērā ņemamu vilnas daudzumu. Kaspijas jūrā un Persijas līcī attīstīta zvejniecība, Irāna ieņem arī vienu no vadošajām vietām pasaulē melno ikru ieguvē.

Latvijas valsts neatkarību Irānas Islama Republika atzina 1991.gada 10.septembrī, un diplomātiskās attiecības starp mūsu valstīm tika nodibinātas 1992.gada 7.jūlijā. Irānas Islama Republiku mūsu valstī pārstāv Irānas ārkārtējais un pilnvarotais vēstnieks Hoseins Panahiazars (Hossein Panahiazar), kas savu akreditācijas rakstu iesniedza 1993.gada 1.februārī. Viņa rezidence atrodas Stokholmā.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors