Cilvēks un daba

Indulis Emsis, Dr. biol., vides aizsardzības valsts ministrs, — “Latvijas Vēstnesim"

— Priecājos jūs apsveikt kā Triju Zvaigžņu ordeņa komandieri!

— Jāsaka, ka augstais apbalvojums man sagādāja pārsteigumu. Protams, ir gandarījums, ka mana līdzšinējā darbošanās tiek atzīta. Jāpiebilst, ka vides aizsardzībai, zaļajai politikai, zaļajai loģikai un zaļajai partijai tiešām esmu veltījis ievērojamu savas dzīves daļu. Jau studiju gados meklēju kādu darbu, kas būtu saistīts ar dabas aizsardzību. Aizgāju pie tikko nodibinātā Gaujas Nacionālā parka direktora Gunāra Skribas, bet tolaik parkā bija tikai viena štata vieta.

1974. gadā pēc augstskolas beigšanas sāku strādāt Mežsaimniecības problēmu institūta Dabas aizsardzības laboratorijā. Un mana tiešā darba vadītāja bija Dr. Aija Melluma. Tolaik ieguvu arī zinātņu doktora grādu bioloģijā — tieši ekoloģijas specialitātē, vēlāk jau vadīju arī laboratoriju. Tad nāca piedāvājums strādāt šeit — ministrijā.

— Vai iespējams būtiski uzlabot dabas aizsardzību valstī?

— Jāmainās iedzīvotāju vērtību skalai. Kad dabas aizsardzība būs šīs skalas augšgalā, tad arī presē no pēdējām lapaspusēm nokļūsim pirmajās. Ar profesionālismu vien mūsu darbā ir par maz, jāmeklē atbalstītāji.

— Šādu atbalstu jūs meklējāt Zaļās partijas izveidē un tās darbībā.

— Jā, jo mani kolēģi un līdzstrādnieki saprata, ka nepieciešams politisks spēks. 1989. gadā nodibinājām Zaļo partiju. Jāpiebilst, ka mūsu partijai bijis citāds liktenis nekā citām sīkpartijām. Esmu visu laiku strādājis valdībā, tātad bijis pozīcijā. Arī meža valsts ministrs Arvīds Ozols šo amatu ieņem jau otrajā valdībā. Kopš Augstākās padomes laikiem un neatkarības atjaunošanas esam mēģinājuši lietas vērst par labu ar darbiem. Šī pleca pielikšana ļāvusi saglabāt Zaļajai partijai savu seju. Esam solīdi pārstāvēti arī Rīgas Domē, kur strādājam kopā ar LNNK, un arī dažādās nevalstiskās organizācijās. Tā Zaļā partija, nebūdama skaitliski liela (tikai 400 biedru), apliecina savu pozīciju, saglabā patstāvību un prot panākt, ka ar to rēķinās.

— Kā šais vairāk nekā 20 gados, kopš strādājat vides aizsardzībā, mainījusies cilvēku attieksme?

— Attieksme mainījusies ļoti būtiski. Zaļās loģikas pirmsākumos mums bija karojoša attieksme pret tā laika valsts pārvaldes sistēmu, pret pārlieko centralizāciju un totalitārismu. Pret dažādām tā laika nejēdzībām atklāti diskutēja avīzē “Literatūra un Māksla”. Atcerēsimies kaut vai cīņu pret Rīgas metro un Daugavas HES celtniecību, pret Ventspils monstru un ekoloģiskās katastrofas iedīgli — Slokas celulozes un papīra fabriku, pret Olaines ķīmiskajiem kombinātiem un tā tālāk. Vienmēr nācām klajā ar savu alternatīvu, ar priekšlikumiem, kā to varētu atrisināt. Piemēram, kad uzstājāmies pret dārziņu koloniju smilšu kāpu zonā pie Gaujas ietekas, mēs piedāvājām citu, vairāk piemērotu vietu. Jau toreiz vajadzēja runāt par reģionālo plānošanu, par pilsētbūves attīstību un stratēģiju, par videi draudzīgu saimniekošanu. Nostājoties pret kaut ko, agrāk vai vēlāk ir jānāk ar pozitīvu programmu. Mēs to apzinājāmies jau 70. gadu beigās un 80. gadu sākumā. Toreiz nebija nevienas valsts pārvaldes institūcijas, kur meklēt atbalstu, jo pastāvēja nozaru ministrijas. Šo vakuumu daļēji aizpildīja Meža ministrija, kura bija ļoti latviska un centās saglabāt mūsu mežus, dzīvniekus un visu bioloģisko daudzveidību. Otra bija neformālā organizācija — Dabas un pieminekļu aizsardzības biedrība. Ar to bija jāsaskaņo visi projekti. Tagad liekas pat paradoksāli, ka šī nevalstiskā organizācija bija apveltīta ar valsts institūcijas tiesībām. Līderus gan iecēla kompartija, bet tie cilvēki, kas strādāja rajonos, tiešām bija dabas draugi un varēja daudz ko izdarīt.

— Kādus piemērus jūs varētu minēt?

— Mēs ierobežojām meliorācijas patvaļu. Tolaik bija mode spridzināt dižkokus un laukakmeņus, sagraut viensētas, nopostīt ceļu aizsargstādījumus. Biedrībai izdevās apturēt šīs ačgārnības. Mūsu rūpju lokā bija arī lauku kultūrvēsturisko centru saglabāšana. Panācām, ka no baznīcām tika izvākti dažādi cehi. Attiecīgo nozaru ministrijas varēja paredzēt līdzekļus dabas aizsardzības programmām. Mēs panācām, ka Mežsaimniecības un Satiksmes ministrijas sāka regulāri plānot vides aizsardzības pasākumus. Tāpat arī attīrīšanas iekārtu celtniecība. Pat Rīgā līdz 80. gadu sākumam nebija attīrīšanas iekārtu. Izdevās panākt šo iekārtu celtniecību, un tās tika pabeigtas līdz ar neatkarības atgūšanu. Es arī biju toreiz to deputātu skaitā, kas balsoja par neatkarību. Reizē ar šo vēsturisko lēmumu tika pieņemts lēmums par Rīgas attīrīšanas iekārtu būves pabeigšanu. Toreiz mēs Augstākajā padomē bijām septiņi zaļie un panācām lēmumu, ka Rīgā tiek apturēta visa celtniecība, kamēr nebūs pabeigta attīrīšanas iekārtu būve. To naudu, kas bija paredzēta jaunu dzīvojamo masīvu celtniecībai un migrantu apgādāšanai ar dzīvokļiem, izdevās novirzīt šim mērķim un pabeigt būvi gada laikā. Sākotnēji mūsu kustībai bija ļoti karojoša pozīcija. Laika gaitā tā kļuva konstruktīvāka. No protesta un cīņas pret mēs esam iemācījušies pāriet uz cīņu par kaut ko. Šī pāreja mūsu zaļo kustību atšķir no Rietumu Zaļās kustības, kas joprojām palikusi karojošā pozīcijā, un pat no mūsu kaimiņvalstīm. Toties mēs varam lepoties, ka līdz 2000. gadam vides aizsardzībā paredzētas investīcijas 100 miljonu latu apmērā.

— Kas 1995. gadā paveikts likumdošanas jomā?

— Mums, zaļajiem, 5. Saeimā bija diezgan maz atbalstītāju. Tomēr tika ratificētas piecas starptautiskas konvencijas un pieņemta ļoti svarīgā likuma “Par dabas resursu nodokli” jaunā redakcija.

Ceram, ka šajā Saeimā darbs veiksies labāk. Patlaban jau otrajam lasījumam nodots likums “Par zemes dzīlēm”. Tas pieder pie dabas aizsardzības pamatlikumiem. Tiek gatavoti arī normatīvie dokumenti.

Mēs cenšamies sabiedrību laikus sagatavot katra jauna likuma pieņemšanai. Ja tauta likumu neatbalsta, tas strādās slikti vai vispār nedarbosies.

— Kā jūs komentētu likumu “Par dabas resursu nodokli”?

— Likumā strikti noteikts, par ko uzņēmējs maksā nodokli un kādos gadījumos viņš savukārt saņem naudu atpakaļ. Likums paredz, ka uzņēmējs var saņemt subsīdijas un līdz ar to daudz cerīgāk skatīties nākotnē. Ja uzņēmēji, kas ražo stikla taru vai plastikātu pudeles, ievieš otrreizējo pārstrādi, tātad pieņem no iedzīvotājiem lietoto taru un pārstrādā, no šī paša iekasētā nodokļa attiecīgi saņem dotācijas. Uzņēmējiem iespējams saņemt nodokļa atvieglojumu visos gadījumos, kad tie uzlabo savu darbību attiecībā uz vidi — būvē attīrīšanas iekārtas, samazina izmešus un tā tālāk. Tāpēc videi draudzīgie uzņēmēji, kas domā par tālāku perspektīvu, ir ar šo likumu apmierināti.

— Vai jaunajā budžetā vides aizsardzībai paredzētie līdzekļi ir pietiekami?

— Līdzekļu, protams, nepietiek. Tāpat kā to nepietiek arī citām nozarēm. Visiem jācenšas taupīt valsts līdzekļus, rast to racionālas izlietošanas ceļus. To daļu, kas atvēlēta pašas ministrijas uzturēšanai, kaut arī tā ir samazināta, uzskatu par pietiekamu.

Valsts investīciju programmā vides aizsardzības sadaļa nav samazināta. Tas rāda, ka darbs ar šo programmu atzīts par pietiekami labu. Vairākas pilsētas un apdzīvotas vietas varēs turpināt savu attīrīšanas iekārtu un ūdens ņemšanas ietaišu būvniecību. Līdz 2000. gadam šajā programmā esam plānojuši ieguldīt 100 miljonus latu.

— Cik liels ir ārvalstu investētāju atbalsts?

— Šie projekti nebūtu iespējami, ja mēs visus līdzekļus gribētu ņemt tikai no valsts vai arī aizņemtos. Atsevišķi projekti pat 40 procentu apmērā tiek subsidēti vai uzturēti no dāvinātāju naudas. Tāpēc mēs intensīvi sastrādājamies ar dažādām valstīm un starptautiskiem fondiem. Raksturīgs piemērs ir Daugavpils. Kaut gan tā, kā zināms, ir otra lielākā Latvijas pilsēta, šobrīd tai nav bioloģisko attīrīšanas iekārtu. Šogad Daugavpilī tiek celtas jaunas dzeramā ūdens piegādes un ūdens attīrīšanas iekārtas. Turpmāk dzeramo ūdeni vairs neņems no Daugavas. Pilsētas attīrīšanas iekārtu būves izdevumu lielāko daļu segs dāvinājumi no Somijas, Zviedrijas, kā arī no Eiropas Savienības PHARE programmas. Otrai projekta daļai tiks izmantoti kredīti.

— Kādi lielāki projekti tiks realizēti šogad?

— Turpināsies Liepājas pilsētas vides aizsardzības projekta realizācija. Tāpat tiks uzsākta Rīgas atkritumu deponēšanas poligona projekta izstrāde. Pērn meklējām piemērotu vietu. Pašlaik ir divi varianti — pēc attiecīgiem sanācijas pasākumiem turpināt Getliņu poligona izmantošana vai iekārtot jaunu poligonu Ādažos. Sarunas norit konstruktīvi, ceru, ka līdz gada beigām tiks rasts pozitīvs risinājums. Turpināsies Cēsu attīrīšanas iekārtu būve, kur lielus līdzekļus ieguldījusi Somijas valdība.

Patlaban aktuāli ir enerģētikas projekti. Ap 100 pašvaldību katlu māju tiek pielāgotas malkas un šķeldas izmantošanai. Tas ir videi draudzīgs kurināmais un Latvijā plaši pieejams. Patlaban veidojam municipālo finansēšanas fondu. Šai nolūkā esam paredzējuši no Pasaules bankas aizņemties ap 4 miljoniem latu.

Otra iecere ir Zaļais finansēšanas fonds. Ar Eiropas Savienības atbalstu izveidosim vides aizsardzības institūciju, kas saņems pilnvarojumu vides aizsardzības programmu realizēšanai.

Trešais finansējuma avots būs speciālais vides aizsardzības budžets, ko veidos jau minētais dabas resursu nodoklis.

— Kādas ir jūsu domas par dabas parkiem un aizsargājamām teritorijām?

— Nav šaubu, ka dabas un kultūrvēsturiskais mantojums jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Pastāvēja tāds viedoklis, ka to it kā jāiekonservē, lai saglabātos mazpārveidota dabas vide. Te mēs runājam par rezervātiem, par Ziemeļvidzemes nacionālo dabas kompleksu, par Gaujas Nacionālo parku, par Lībiešu krastu, par Ventas un Abavas ielejām un tā tālāk.

Patlaban izvirzīta jauna ideja — saglabāt šīs teritorijas kā vēstures pieminekļus un dabas mantojumu, pievienojot arī attīstības aspektu. Cilvēkiem šeit jādzīvo, jāpelna un jājūtas labi. Jāgādā ne tikai par dabu un kultūrvēstures mantojumu, bet jārūpējas arī par cilvēkiem. Meklējam kompromisu starp dabas aizsardzības idejām un cilvēku dzīves vajadzībām, domājam, kas un kā būtu darāms, lai šajās teritorijās tiktu saglabātas kultūrvēsturiskās vērtības un vienlaikus celtos cilvēku dzīves līmenis. Daudzos gadījumos bagātā mantojuma klātesamība ļauj cilvēkiem papildus nopelnīt. Bez tam vajadzīga laba organizētība. Te varētu attīstīties tūrisms, amatniecība un netradicionālā zemkopība, ārstniecības augu vākšana un tā tālāk. Līdz ar tūrismu rodas vajadzība pēc zirgiem, izjādēm, dažādiem sporta pasākumiem. Arī izklaide, kafejnīcas, restorāni. Ja visu šo sistēmu rūpīgi plāno, ieguvēji var būt gan vieni, gan otri. Kā paraugu var minēt kaut vai tēlnieka Ojāra Feldberga darbību Abavas ielejā un Turaidas muzejrezervāta panākumus Gaujas Nacionālā parka teritorijā.

Mūsu mērķis ir radīt saskaņu starp cilvēku un vidi kā vienotu veselumu.

Ingrīda Rumbēna,
“LV” nozares redaktore
Foto: Māris Kaparkalējs, “LV”