VĒSTULE

Par aizsargājamām teritorijām Latvijas mežos

Latvijas Republikas Ministru prezidentam Andrim Šķēles kungam
Latvijas Republikas zemkopības ministram Albertam Kaula kungam
Latvijas Republikas vides un reģionālās attīstības ministram Mārim Gaiļa kungam
Latvijas Republikas mežu valsts ministram Arvīdam Ozola kungam
Latvijas Republikas vides valsts ministram Indulim Emša kungam

God. kungi!

Pašlaik Valsts meža dienestā apstiprināšanai Ministru kabinetā tiek gatavoti “Galvenās cirtes noteikumi”, kas paredzēti kā instrukcija mežu izmantotājiem. Noteikumu pirmajā punktā formulēts to galvenais mērķis — “nodrošināt Latvijas Republikas vārdā parakstīto starptautisko saistību par meža nenoplicinošu apsaimniekošanu un attīstību realizēšanu”, tā apliecinot, ka Latvijas tiecas integrēties Eiropas ekonomiskajā un politiskajā struktūrā. Tas ir visnotaļ apsveicami, un Latvijas Ornitoloģijas biedrība (turpmāk — LOB, kas ir Starptautiskās putnu aizsardzības organizāciju savienības “BirdLife International” pārstāve Latvijā; “BirdLife International” Eiropā apvieno 1 424 800 biedru partnerorganizācijās 31 valstī) tikai priecātos, ja eiropeiska pieeja Latvijā tiktu piemērota arī dabas aizsardzības jautājumiem.

Tā kā paredzētie noteikumi skar arī aizsargājamās teritorijas Latvijā un to nākotni, mēs nevaram neizteikt savu viedokli par dažām pretrunām tajos. Noteikumu tehniskajā daļā gandrīz katrā nodaļā ir atsauce uz kādu Ministru kabineta (MK) dokumentu, kas nosaka noteiktas saimnieciskās normas (ugunsdrošības noteikumi, sanitārie noteikumi u.tml.), taču tur, kur dokumenta saturs skar aizsargājamo teritoriju režīmu, nav nevienas atsauces uz Latvijas Republikas likumiem un ar tiem saistītiem MK lēmumiem. LR likumā “Par aizsargājamām teritorijām” 18.pantā rakstīts, ka “administratīvos, dabas aizsardzības un citus nepieciešamos pasākumus (tātad arī saimniecisko darbību, M.S.) aizsargājamās teritorijās” nosaka to dabas aizsardzības plāns (nevis “Galvenās cirtes noteikumi”, M.S.). Protams, lai varētu uz šādiem plāniem balstīties, tiem ir jābūt, bet to trūkums tieši izriet no joprojām neizpildītā LR Augstākās padomes lēmuma “Par Latvijas Republikas likuma “Par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām” spēkā stāšanās kārtību”, kurš 1993.gada 16. martā noteica, ka trīs mēnešu laikā ir jāsagatavo apstiprināšanai Ministru padomē aizsargājamo teritoriju saraksti un to aizsardzības un izmantošanas noteikumi. Piedaloties gan Latvijas Universitātes, gan Bioloģijas institūta, gan Latvijas Dabas fonda, gan arī LOB speciālistiem, šādi sarakstu projekti toreiz tika sagatavoti, un Vides un reģionālās attīstības ministrijai (toreiz vēl komitejai) atlika tos vienīgi apkopot apstiprināšanai.

Pa šo laiku ir mainījies daudzkas, ieskaitot situāciju valstī. Tā kā koksne veido ievērojamu daļu no Latvijas eksporta, pateicoties ļoti nepilnīgajiem dabas aizsardzības likumiem, pastāv ļoti liels risks, ka liela daļa no Latvijas vērtīgajām teritorijām, kas atrodas mežos, tiks iznīcināta. Šādu situāciju īpaši sekmē liela vecuma audžu koncentrācija tieši kādreizējās aizsargājamās teritorijās un lielais ekonomiskais spiediens uz tām, jo šādu audžu Latvijā ir saglabājies kritiski maz — vidēji 4% mežniecībā. Visos dokumentos, ko Latvija gatavo kā pārskatu par situāciju mežsaimniecībā, tiek minēts, ka Latvijā 9% mežu ir aizsargāti, bet nekur pasaulē ar “aizsardzību” nesaprot nociršanu desmit vai divdesmit gadus vēlāk! Šķiet, ka arī Vides aizsardzības departamenta vadošie darbinieki, kuri šajā laikā ir pabijuši daudzos ārzemju komandējumos dažādās konferencēs, semināros un pieredzes apmaiņās, apstiprinās, ka termins “aizsargājama teritorija”, tāda kā nacionālie parki, nav savienojama ar terminu “galvenā cirte”. Faktiski, pēc piedāvātā dokumenta projekta par formāli aizsargātiem var uzskatīt tikai rezervātu un nacionālo parku stingrā režīma zonas mežus (apmēram 0,6%) un saudzes kvartālus (vēl apmēram 0,5%), kopā apmēram 1,1%. Latvijā kopš neatkarības pasludināšanas nav izveidota neviena jauna aizsargājama teritorija, bet vairākas no esošajām jau ir sajutušas reālus likvidēšanas draudus. Tā Latvijas reālā līdzšinējā politika atbilst deklarētajai “nenoplicinošajai apsaimniekošanai un attīstībai”, kas visās valstīs balstās tieši uz aizsargājamo teritoriju tīkla kā mugurkaula, ap ko savijas racionāla saimniekošana pārējā teritorijā.

Jācer, ka Latvijas jaunā valdība ir iecerējusi savest kārtībā ne tikai finanses un nodokļu iekasēšanu, bet arī darīs visu, lai ar likumu un normatīvo dokumentu palīdzību nodrošinātu Latvijā to vērtību saglabāšanos, ar ko mēs tiešām Eiropā vēl pagaidām varam lepoties. Lieki piebilst, ka izpostīto dabas vērtību atjaunošana, ar ko sākušas nodarboties vairums attīstīto valstu, ir ļoti dārgs un ilgu laiku prasošs “prieks”.

Tādēļ LOB ierosina vispirms apstiprināt aizsargājamo teritoriju sarakstus, uz kuriem attiecināt eiropeisku pieeju, — izslēgt tos no galvenās izmantošanas vispār, pieļaujot tikai tādu saimniekošanu (ieskaitot speciālas izlases cirtes, kur nepieciešams), kas vajadzīgas katras teritorijas dabas vai kultūrvēsturiskās vērtības saglabāšanai. Pat pie visliberālākās pieejas šādu teritoriju atlasē to kopējā platība nesasniegs 10% no Latvijas mežu platības. Bet cirsmu izstrādes noteikumi jāsaskaņo ar dabas aizsardzības likumiem.

Ja minētie noteikumi tiks apstiprināti steigā, esošajā variantā, ignorējot dabas aizsardzības prasības, bet aizsargājamo teritoriju saglabāšanai tiks veltīts tikpat maz uzmanības kā līdz šim, LOB uzskatīs par savu pienākumu ar savu partnerorganizāciju starpniecību izskaidrot gan starptautiskajām organizācijām, gan Latvijas koksnes patērētājiem, kā Latvijā saprot mežu aizsardzību un nenoplicinošu apsaimniekošanu.

Cerot, ka pie šādiem radikāliem soļiem mums nekad nebūs jāķeras, ar cieņu, —

Latvijas Ornitoloģijas biedrības
direktors Māris Strazds

1996.gada 6.februārī