PROBLĒMA

Tiesas apgabala prokuratūra savos pienākumos un tiesībās

Ēriks Zvejnieks, Rīgas tiesas apgabala virsprokurors, — “Latvijas Vēstnesim”, Latvijas prokuroriem šodien sanākot apspriedē

— Kopš Prokuratūras likuma stāšanās spēkā jau pagājis vairāk nekā pusotra gada. Pastāstiet, lūdzu, ar kādiem jautājumiem galvenokārt nodarbojas jūsu vadītā tiesas apgabala prokuratūra?

— Atbilstoši Latvijas Republikas likumam “Par tiesu varu” noteikta katras apgabaltiesas un tai atbilstošas apgabala prokuratūras darbības teritorija. Tās ir piecas. Rīgas tiesas apgabala prokuratūras pārziņā ir Jūrmala, Rīgas visi seši rajoni, kā arī Ogres un Rīgas rajons. Šī ir administratīvi teritoriālā robeža gan Rīgas apgabaltiesas darbam, gan Rīgas tiesas apgabala prokuratūrai. Kā ierakstīts Prokuratūras likumā, prokuratūra ir vienota, centralizēta triju pakāpju iestāžu sistēma. Tās viszemākais posms ir rajonu (pilsētu), tad — tiesu apgabalu prokuratūras un augstākais posms — Ģenerālprokuratūra. Te jāpieskaita arī specializētās prokuratūras. Kas attiecas uz tiesas apgabala prokuratūras kompetenci — to pirmām kārtām nosaka gan Prokuratūras likums, gan Kriminālprocesa likuma tā daļa, kas skar krimināllietu izmeklēšanu, uzraudzību pār izziņas iestādēm, un atsevišķi jautājumi, kas saistīti ar krimināltiesiskā darba sfēru. Otrā daļā ir jautājumi, kas tieši ieriet no Prokuratūras likuma 16.panta — tas ir, personu un valsts tiesību un likumīgo interešu aizsardzība.

Kāds ir mans galvenais pienākums? Vadīt sava tiesas apgabala prokuroru darbu un kontrolēt apgabala teritorijā esošo rajonu (pilsētu) prokuratūru. darbību. Mums atbilstoši Kriminālprocesa kodeksa 32.pantam piekrīt lietas par smagiem noziegumiem, kurās prokuratūra veic pirmstiesas izmeklēšanu, uzrauga izziņas iestāžu darbu un citu iestāžu operatīvo darbību, uzsāk un veic kriminālvajāšanu, pabeidz to un virza lietas uz Rīgas apgabaltiesu. Mūsu tiesas apgabala prokurori piedalās tiesas sēdēs, uzturot apsūdzību, apelācijas sūdzību izskatīšanā Rīgas apgabaltiesā un veic vēl citus pienākumus. Tiesas apgabala prokuroriem ir jāpilda prokurora funkcijas apgabaltiesai piekritīgās lietās. Protams, mūsu prokuroram ir arī tiesības piedalīties attiecīgā tiesas apgabala teritorijā esošo pašvaldību un to institūciju sēdēs.

— Katra darba kvalitāte, efektivitāte allaž ir atkarīga no cilvēkiem, kas veic šo darbu, viņu sagatavotības, godīguma un, protams, vēl citiem faktoriem. Kā ir jūsu vadītajā prokuratūrā?

— Rīgas tiesas apgabala prokuratūra skaitliski ir lielākā no visām pārējām šāda veida iestādēm. Mums ir 58 štata vietas, no tām — viens virsprokurors un divi vietnieki (starp citu — viena vietnieka vieta ir vakanta) un 55 prokurora vietas, no kurām 10 ir brīvas, jo nav šo cilvēku. Jāievēro, ka mūsu pārziņā vēl ir nesen izveidotā Rīgas Autotransporta prokuratūra. Čpaši prokuroru trūkumu izjūt Rīgas rajons, kur no 16 štata vietām nokomplektētas tikai sešas. Turklāt jāpiebilst, ka šajā rajonā uz gada sākumu atlikušas vairāk nekā 150 krimināllietas. Varat iedomāties, kāda slodze ir sešiem prokuratūras darbiniekiem!

Šādas situācijas iemesli ir vairāki. Valstī vispār nepietiek juristu, tāpēc jo grūtāk ar kadriem nodrošināt prokuratūras. Nevalstiskās struktūrās juristiem ir krietni lielāks atalgojums nekā prokuratūrās un tiesās strādājošajiem. Un vēl kas — mūsu darba specifika un slodze prasa strādāt nenormētu darba laiku, nereti arī izejamās dienās. Arī materiāli tehniskais nodrošinājums nevalstiskās struktūrās daudz labāks. Bet tiesas apgabala prokurora kabinetā dažviet sēž pat četri darbinieki... Vai tādos apstākļos iespējams normāli strādāt, piemēram, nopratināt lieciniekus, uzklausīt cietušos?

Ja tiesas reformas gaitā mums nebūtu izdevies no Izmeklēšanas departamenta pieaicināt tur strādājošos juristus, būtu vēl lielākas grūtības. Jo Prokuratūras likums paredz, ka par prokuroru var strādāt cilvēki ar augstāko juridisko izglītību, LR pilsoņi, kas pārvalda valsts valodu augstākajā pakāpē, kā arī jāievēro vēl daži citi nosacījumi. Ja pirms gadiem desmit prokuratūrā varēja strādāt Latvijas Universitātes 5. un pat 4.kursa studenti — nākamie juristi, un daudzi arī piedalījās izmeklēšanā, vienlaikus sekmīgi mācoties Universitātē, tad tagad palikuši tikai tie, kuri tiesas reformas sākumā jau skaitījās prokuratūras darbinieki. Tādējādi pie mums strādā daži studenti, kuri mācas LU Juridiskajā fakultātē vai Policijas akadēmijā.

— Kāda, jūsuprāt, ir prokuratūras sadarbība ar policiju, Policijas departamenta Izziņas pārvaldi?

— Kā paredz Kriminālprocesa likums, izmeklēšanu krimināllietās veic policijas iestādes līdz tam brīdim, kad noskaidrota vainīgā persona, apkopots pietiekami daudz pierādījumu apsūdzības uzrādīšanai. Kad attiecīgais policijas darbinieks savācis tādus materiālus, lai celtu apsūdzību, tos nodod prokuratūrai. Prokurors no lietas ierosināšanas brīža realizē pārraudzību. Līdz brīdim, kad lieta nonāk prokuratūrā, viņš jau iepazinies ar to, tāpēc var celt apsūdzību, sākt nopratināšanu, tas ir, uzsākt kriminālvajāšanu. Šajā laikā prokurors ir tiesīgs pieprasīt no policijas vai citas iestādes darbinieka papildu materiālus izmeklēšanai. Protams, lietas risinājums no paša sākuma ir lielā mērā atkarīgs no policijas darbinieka, arī prokurora kvalifikācijas, jo, kā zināms, meklēt lietiskus pierādījumus nozieguma atklāšanai “pa karstām pēdām” ir ļoti būtiski. Tā kā tiesas apgabala prokuratūras lietvedībā atrodas galvenokārt krimināllietas par smagiem noziegumiem — par tīšu slepkavību, laupīšanām, smagiem miesas bojājumiem, izvarošanu pastiprinošos apstākļos, arī par kukuļņemšanu, naudas izspiešanu — tad saprotams, ka darbinieku slodze ir ļoti liela. Diemžēl nereti lietas jāsūta atpakaļ papildu izmeklēšanai. Tas liecina par izziņas iestāžu un prokuratūras nepietiekamu sadarbību. Mēs prasām, lai prokurors biežāk izbrauktu arī uz notikumu vietām, īpaši slepkavību gadījumos, lai pēc tam labāk varētu veikt izmeklēšanu.

— Oficiālā statistika liecina, ka smagajiem noziegumiem ir tendence samazināties. Taču cilvēks ielās, pat savās mājās, nejūtas drošībā.

— Skaitļi tabulās liecina, ka tiešām salīdzinājumā ar 1994.gadu pērn samazinājies smago noziegumu skaits valstī. 1994.gadā to bija 2360, bet 1995.gadā — 1941. Arī kopējo noziegumu daudzums nedaudz sarucis. Un tomēr priecāties nav par ko.

Tā kā Rīgas tiesas apgabals ir viens no lielākajiem, tad no visiem pastrādātajiem smagajiem noziegumiem ap 44—50 procenti “piekrīt” mums, arī Rīgas apgabaltiesas izskatīšanā.

— Cik ilgs laiks paiet, kamēr no jūsu prokuratūras lieta nonāk līdz apgabaltiesai? Un vai jums gadījies atbrīvot no amata savus darbiniekus par sliktu pienākumu pildīšanu?

— Termiņi ir ļoti dažādi. Atsevišķas lietas tiek izmeklētas pat pusmēneša, viena vai divu mēnešu laikā, taču citu izpētīšana prasa pat gadu un vairāk. Mūsu lietvedībā, piemēram, joprojām ir firmas “Interpegro” prezidenta Gurēviča slepkavības lieta, jo izmeklēšana turpinās. Kopš pagājušā gada 1.maija, kad prokuratūra sāka veikt kriminālvajāšanas funkcijas, mūsu lietvedībā ir 384 lietas, kas saņemtas no Izmeklēšanas departamenta.

Izmantojot iespēju, gribu “Latvijas Vēstneša” lasītājus un citus cilvēkus informēt, ka kopš šī gada 1.februāra esam mainījuši apmeklētāju pieņemšanas kārtību. Es pieņemu apmeklētājus katra mēneša pirmajā un pēdējā pirmdienā no pulksten 14 līdz 19 Kalpaka bulvārī 6, 401.kabinetā. Tiesas apgabala dežurējošais prokurors saskaņā ar grafiku pieņem apmeklētājus 106.kabinetā katru trešdienu no pulksten 14 līdz 19 un katru ceturtdienu — no pulksten 9 līdz 13. Arī rajonu prokuratūrās noteikti pieņemšanas laiki.

Attiecībā par disciplinārsoda piemērošanu prokuroram, atlaišanu no darba. Jā, viens tāds gadījums bija — nācās darbinieku atbrīvot no amata. Taču viņa vieta tā arī palikusi brīva... Un man tikai jāsaka paldies tiem kolēģiem, ka esam spējuši izturēt. Kopš 1995.gada 1.maija 350 lietas ir pabeigtas un nosūtītas uz Rīgas apgabaltiesu.

Gribu uzsvērt vēl kādu momentu. Manuprāt, krimināltiesiskās darbības jomā Kriminālprocesa kodekss ir ierobežojis prokurora pilnvaras, salīdzinot ar iepriekšējo šī likuma redakciju.

Tagad, piemēram, man kā virsprokuroram ir tiesības atcelt nepamatotu lēmumu, ko pieņēmis mana tiesas apgabala rajona (pilsētas) prokurors, vai gadījumā, ja viņš atteicies ierosināt krimināllietu. Taču to nevaru izdarīt attiecībā pret savas — Rīgas — tiesas apgabala prokuroru. Tas ir ģenerālprokurora kompetencē. Protams, atcelt nelikumīgu izziņas iestādes lēmumu varu, bet attiecībā uz savu kolēģu lēmumiem man tādu tiesību nav. Taču dažkārt izmeklēšanas procesā atklājas, ka mūsu darbinieks nav pietiekami rūpīgi veicis izmeklēšanu, pieļāvis paviršību, un tāpēc tiesa nosūta lietu atpakaļ papildu izmeklēšanai. Bet šāda situācija, iespējams, varēja nerasties, ja man būtu tiesības šī darbinieka kļūmi laikus palabot.

Ceram: jaunajā Kriminālprocesa kodeksa projektā, kura izstrādes darba grupā arī esmu, iesniegsim savus priekšlikumus un apsvērumus šajā un vēl citos jautājumos.

— Kas vēl jūsu satrauc, nodarbina kā virsprokuroru? Vai izmeklēšanā, tiesas procesos cilvēks var pilnībā izmantot savas tiesības uz aizstāvību?

— Pamatā, protams, var. Tomēr dažkārt rodas sarežģījumi, jo mūsu valsts pašreizējos ekonomikas krīzes apstākļos nav iedalījusi pietiekami daudz līdzekļu nabadzīgāko, mazturīgāko cilvēku aizstāvju samaksai par pakalpojumiem. Ja apsūdzētais vai viņa radinieki, draugi nespēj atrast naudu advokāta darba samaksai, tad prokuratūra ne vienmēr spēj nodrošināt aizstāvību un grūti uzrādīt apsūdzību. Paiet laiks, kamēr sameklējam aizstāvi, jo pretējā gadījumā cilvēkam ir tiesības atteikties no liecību sniegšanas un viņu nevar nopratināt. Ja ilgstoši neatrod advokātu, lieta nevirzās. Cik man zināms, tad pirms kara, neatkarīgās Latvijas valstī, tomēr katram advokātam bija pienākums reizi pa reizei piedalīties nabadzīgo, mazturīgo cilvēku aizstāvībā. Ir jau taisnība, ka juristam par savu darbu jāsaņem paredzētais atalgojums, tomēr mūsu pašreizējos apstākļos valsts nespēj nodrošināt visas prasības.

— Paldies par sarunu!

Rita Belousova,
“LV” nozares redaktore

Foto: Arnis Blumbergs, "LV"