Valsts prezidente:

— Latvijas vēstures komisijas sēdē

Vakar, 3. aprīlī, rīta pusē Rīgas pilī notika Latvijas vēstures komisijas otrā sēde, kurā piedalījās 20 zinātnieki. Savulaik komisija tika nodibināta pēc bijušā Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa iniciatīvas. Bet tagad iesākto ar iejūtību un izpratni nākas turpināt Valsts prezidentei Vairai Vīķei–Freibergai.

Pēc tikšanās ar komisijas locekļiem pēcpusdienā savā rezidencē Jūrmalā Valsts prezidente sacīja, ka viņa ir gandarīta par komisijas līdzšinējo darbu. Viņa atbalstīja visus vēsturnieku secinājumus un slēdzienus, kas saistīti ar pretrunīgo Otrā pasaules kara vēsturi un Latvijas okupācijas periodu.

Pēc Latvijas vēstures komisijas otrās sēdes un tās locekļu tikšanās ar Valsts prezidenti Vairu Vīķi–Freibergu komisijas priekšsēdētājs Latvijas vēstures institūta direktors Dr. habil. hist. profesors Andris Caune sacīja:

— Mums nupat bija tikšanās ar Valsts prezidentes kundzi viņas Jūrmalas rezidencē tūdaļ pēc komisijas sēdes, kas notika šorīt, 3. aprīlī. Tajā, protams, piedalījās arī komisijas locekļi no ārvalstīm.

Gribētos uzsvērt, ka vakar un aizvakar, 1. un 2. aprīlī, Līgatnē notika īpašs seminārs skolotājiem, kurā tika aplūkoti visi pretrunīgie aspekti, kas saistīti ar Otro pasaules karu. Tajā ar referātiem uzstājās mūsu komisijas locekļi.

Bet nupat mums, Latvijas vēstures komisijas locekļiem, bija visādā ziņā auglīga sanāksme, kurā apspriedām gan tos plānus, kas šogad būtu īstenojami, gan primāros uzdevumus turpmākajiem gadiem. Tos vēl precizēsim un attiecībā uz tiem gaidām vēl komisijas ārzemju locekļu papildu ieteikumus.

Komisijas sēdē apspriedām ebreju muzeja stāvokli. Radās kopīgs priekšlikums, ka tam būtu vajadzīgs valsts atbalsts, un ierosinājums izveidot arī ebreju glābēju galeriju.

No Latvijas vēstures komisijas ārzemju locekļu puses nāca tāds jautājums: kāpēc gan Rīgā līdz šim nav pienācīgi atzīmēti Žaņa Lipkes jeb tā sauktā latviešu Vallenberga nopelni. Viņuprāt, būtu vajadzīgs gan piemineklis, gan skvērs un cita veida viņa piemiņas atzīmēšana. Arī šajā ziņā komisija bija vienprātīga. Tagad vērsīsimies pie valdības ar lūgumu atbalstīt Žaņa Lipkes piemiņas iemūžināšanu.

Tiekoties ar Valsts prezidenti, mēs šoreiz atskaitījāmies par savu veikumu. Turklāt prezidente atbalstīja mūsu vēlējumus un ierosinājumus gan par ebreju muzeju, gan par pieminekli Žanim Lipkem.

Šogad Latvijas vēstures komisijas darbā tiks akcentēta holokausta pētniecība. Līdz šim to Latvijā ir pētījuši tikai daži cilvēki. Bet šoruden Rīgā notiks holokaustam veltīta starptautiska konference.

Jā, holokausta problemātika šogad it kā būs virspusē. Taču tajā pašā laikā darbs tiek turpināts arī pārējos trīs aktuālajos virzienos: nacistu okupācijas režīms Latvijā visaptverošā veidā, pirmā boļševizācija 1940. un 1941. gadā un otrā boļševizācija no 1944. līdz 1956. gadam. Tajā laikā Latvijā tika izdarīti ļoti smagi noziegumi pret cilvēci.

Par finansēm. No mūsu lūgtā finansējuma, lai vēsturnieku komisija varētu optimāli strādāt, ir saņemtas tikai nepilnas divas trešdaļas. Tos līdzekļus pētniecības darbam mēs tikai šomēnes sāksim saņemt. Cerēsim, ka nākamgad lietas virzīsies uz priekšu raitāk. Jau tagad valsts pamatbudžetā tiek ierēķināts finansējums Latvijas vēstures komisijai.

Šogad aprit 80 gadu kopš Latvijas okupācijas 1940. gada 17. jūnijā. Protams, šim traģiskajam notikumam esam pievērsuši un pievērsīsim īpašu uzmanību. Taču šoreiz par to netikām īpaši runājuši. Bet varu atzīmēt, ka nākamgad iznāks pilnīgs visu 1941. gadā izsūtīto vai notiesāto saraksts. Šo dokumentu krājumu mūsu komisija īpaši atbalsta. Varu droši sacīt, ka arī pie jautājumiem, kas saistīti ar Latvijas okupāciju 1940. gadā un tās sekām, tiek pastāvīgi un nopietni strādāts.

Mintauts Ducmanis, "LV" Saeimas un valdības lietu   redaktors

— seminārā par II pasaules kara vēsturi

Uzruna vēsturnieku un skolotāju seminārā "Pretrunīgu Otrā pasaules kara vēstures jautājumu mācīšana skolā" Līgatnē 2000.gada 1.aprīl

Es priecājos būt klāt šajā notikumā, kas, man šķiet, iezīmē ļoti svarīgu pagriezienu mūsu vēsturē ar to, ka šeit tiek risināti vēstures jautājumi. Tieši ar šo pieeju arī tiek veidota sava veida vēsture.

Jūsu temats šajā tikšanās reizē ir viens no traģiskākajiem posmiem Latvijas vēsturē. Dievs zina, mūsu tautas vēsturē gadsimtu gaitā traģisku notikumu nav trūcis. Diemžēl tieši šis Otrais pasaules kara periods mūsu zemei ir bijis īpaši smags. Tajā laika posmā ir tikušas kājām sabradātas visas elementārākās cilvēka tiesības, tas, kas dārgs tai pasaulei, kurā mēs šodien dzīvojam, un kādu to vēlamies veidot rītdienai. Tieši tādēļ šis vēstures periods ar savu asiņaino mantojumu ir pelnījis īpašu uzmanību, īpaši dziļu izpēti. Ir svarīgi piestrādāt pēc iespējas dziļāk pie šī perioda seku izpratnes, jo tas notika vēl mūsu laikmetā un sekas vēl arvien ir manāmas mūsu vidū.

Šajā vēstures periodā Latviju sabradāja divas totalitāras okupācijas varas: no austrumiem — komunisms, no rietumiem — nacisms. Abas atstāja asiņainas pēdas, abas atstāja sakropļojošas sekas ne tik vien tautas fiziskā, bet arī garīgā miesā. Šajos periodos tika pastrādāti varas darbi, ko pavadīja propaganda, kas centās attaisnot tos un iestāstīt, ka šie noziegumi ir ne tik vien normāli, bet pat pareizi un vēlami. Tas padara šo periodu unikālu. Tika izdarīts dubults ļaunums — fizisks, cilvēkus iznīcinot, un morāls, attaisnojot izdarīto.

Padomju okupācijas garajā pēckara posmā vēsture tika traktēta ļoti tendenciozi no komunistu propagandas viedokļa. Arī šajā periodā nebija iespējams pilnībā atkopties no Otrā pasaules kara laikā cirstajām rētām, jo turpinājās totalitārisms, netaisnība un cilvēka tiesību sabradāšana.

Tikai Latvijai atgūstot neatkarību, kļuvis iespējams brīvi un objektīvi pievērsties pagātnes notikumiem, cenšoties tos pētīt ar tiem intelektuālajiem resursiem, ko ir attīstījusi vēsture kā zinātne Rietumu pasaules demokrātiskās zemēs. Īsajā laikā kopš neatkarības atgūšanas mums ir izdevība pēc pusgadsimta ķerties pie savas vēstures objektīvas izpētes, tādas, kur netiek izlasīti daži fakti un citi atstāti novārtā, tādas, kur nav iepriekš zināmi vajadzīgie slēdzieni, jo viss tiek darīts propagandas nolūkos. Tieši otrādi — tagad var pieiet šiem notikumiem bezkaislīgi, objektīvi, taisnīgi, izvērtējot tos no morāles un cilvēcības principiem, pēc kuriem mēs šodien demokrātiskā iekārtā vadāmies un pēc kuriem vadās arī tās Eiropas Savienības valstis, kurām vēlamies pievienoties dažu gadu laikā.

Latvijai ir traģiska pagātne, uz Latvijas zemes ir tikušas lietas asinis prātam neaptveramos apmēros. Holokausta zvērības ir skārušas mūsu zemi ļoti smagi, tas ir sāpīgs mantojums, kas mums nāk līdzi. Tas ir viens no jautājumiem, kas mums jāizpēta un jāpārdzīvo tādā veidā, lai katrs bērns, kas uzaug šajā zemē, pilnībā izprastu to pagātni, kas mums ir aiz muguras. Iemācītos ne tikai propagandiskus labā un ļaunā traktējumus, vienkāršotus labā un sliktā sadalījumus, bet kas spētu izvērtēt vēstures notikumu visā pretrunībā un sarežģītībā. Izejot no šīs izpratnes, ceram, ka mūsu bērni varēs izaugt ar patiesi cilvēcisku, humānu izpratni par to, ko nozīmē būt cilvēkam, dzīvot civilizētā pasaulē, dzīvot demokrātijā, kas ir tie principi un vērtības, pēc kuriem mēs vēlamies dzīvot, tās nostādnes un aizspriedumi, kā arī naida musinājumi, kurus mēs nedrīkstam pieciest, no kuriem mums ir jānovēršas un jānosoda kā noziegumi pret cilvēci.

Tie ir ļoti svarīgi jautājumi, un es priecājos, ka esam nonākuši tik tālu, ka Latvijā tagad darbojas šī izcilā Vēsturnieku komisija, kas pievēršas šiem sāpīgajiem un smagajiem jautājumiem ar profesionālu atbildību un starptautisku sadarbību visaugstākajā līmenī, izmantojot visdažādāko zemju speciālistu padomus.

Galamērķis — lai šī informācija tiktu nodota skolu jauniešiem un visai sabiedrībai saprotamā veidā. Ir vajadzīgi starpnieki starp zinātnieku, speciālistu un skolasbērnu, tautu. Svarīga loma ir skolas rokasgrāmatām, skolotāju izglītošanai. Ļoti ceru, ka no šīs komisijas darba mēs redzēsim klajā nākam arī populārzinātniskas publikācijas, kas izgaismotu vēstures notikumus arī pieaugušajiem, jo mums ir jāizglīto visi — ne tikai skolasbērni, bet arī tie, kas skolu jau beiguši, līdz pat pensionāram. Visai tautai būtu jābūt pieejamām tām atziņām, kas šeit, Vēstures komisijas darbā, tiks atklātas.

Novēlu jums visiem labas sekmes. Lai jūsu darītā darba augļi pēc iespējas drīz nonāktu sabiedrības rokās! Lai jums labi sokas!

— grāmatas "Saulespuķe" atvēršanas reizē

Uzruna vēsturnieku un skolotāju seminārā, atverot S.Vīzentāla grāmatas "Saulespuķe" latviešu tulkojumu, Līgatnē 2000.gada 1.aprīlī

Šī ir ļoti svarīga grāmata, jo tā vēsturei piedod cilvēcisku seju. Ja mēs runājam par miljoniem, kas ir iznīcināti, — tas ir grūti aptverams, grūti izprotams. Tas ir tik šausminoši, ka gandrīz kļūst abstrakti.

Šajā grāmatā Simons Vīzentāls izvēlas vienu konkrētu notikumu un, to atstāstīdams, nostāda visu apkārtējo notikumu plūsmu specifiskā, šaurā uzmanības lokā. Tajā ir runa par individuāla cilvēka rīcības izvēli un šīs rīcības izvēles sekām. Tas, man šķiet, ir viens no svarīgākajiem aspektiem vēstures izvērtēšanā, jo mēs parasti domājam par vēsturi kā lielu, plašu notikumu plūsmu, kur ļaudis tiek nesti līdzi kā skaidas, ko skalo pavasara ūdeņu pali, un pārāk bieži indivīds šajā vēstures plūsmā zaudē savu rīcības spēju, zaudē savu individuālo lemšanas spēju. Līdz ar to rodas nopietns drauds, ka viņš zaudē arī savu morālo atbildību.

Par to runā šī grāmata — par katra cilvēka morālo atbildību, par viņa rīcības un izvēles uzliktām sekām. Visiem ļoti silti iesaku šo grāmatu izlasīt, un varētu tikai vēlēties, lai, uz individuāliem pārdzīvojumiem balstītas, arī Latvijā taptu līdzīgas grāmatas, kas spētu tikpat pārliecinoši un satriecoši dalīties savos pārdzīvojumos un pārdomās, uzstādot tās morālās dilemmas, kas pārdzīvotas.