Dokuments nr.301a

Par Latvijas valsts finansiālo stāvokli

 Saeimas frakcijai “Latvijai”

1995. gada laikā bija novērojama gan valsts ekonomiskā, gan finansiālā stāvokļa pasliktināšanās. Tas ļauj secināt, ka 1994. gada ekonomiskajai augšupejai bija īslaicīgs un nekonsekvents raksturs un netika nodrošināta tālāka tautsaimniecības attīstība. Rezultātā 1995. gadā sagaidāms reālais IKP samazinājums par aptuveni 2 procentiem. Daudzās tautsaimniecības nozarēs tika atzīmētas negatīvās tendences, it īpaši rūpniecībā un lauksaimniecībā. Liela ražošanas apjoma samazināšanās tika novērota pārtikas, tekstilizstrādājumu, apavu, radioelektroniskajā un automobiļu rūpniecībā. Krasi samazinājās lauksaimniecības produkcijas iepirkšana tās tālākai pārstrādei.

Galvenais tautsaimniecības krīzes iemesls ir finansu un budžeta krīze. Komercbanku krīzes rezultātā daļa no fizisko un juridisko personu uzkrājumiem tika iesaldēta maksātnespējīgās bankās, kas samazināja gan iedzīvotāju pirktspēju, gan kopējo pieprasījumu Latvijas tautsaimniecībā. Kopējā pieprasījuma samazinājums savukārt izraisīja ražošanas apjoma un preču un pakalpojumu apgrozījuma samzināšanos. Draudoši pieauga noguldījumu un investīciju aizplūde no Latvijas komercbankām un kopumā no tautsaimniecības.

Banku krīzes rezultātā valsts pamatbudžeta ieņēmumu daļas izpilde bija apgrūtināta, kā arī radās nepieciešamība segt neparedzētus izdevumus. Neuzticība komercbanku sistēmai palielināja darījumu skaitu skaidrā naudā, kas apgrūtināja nodokļu administrēšanu un kontroli.

Komercbanku krīze arī veicināja ēnu ekonomikas palielināšanos, kuras īpatsvars jau ir sasniedzis 35 procentus no Latvijas iekšzemes kopprodukta. Aprēķini par 1994. gadā neiekasētiem nodokļiem parāda, ka neiekasētā apgrozījuma nodokļa apjoms pret iekasēto bija 30%, sociālais — 44%, iedzīvotāju ienākuma — 33,5% un akcīze — 80 procenti.

Kā īpaši negatīvus piemērus jāmin uzņēmumu ienākumu un muitas nodokļus. Šo nodokļu ieņēmumi, neraugoties uz cenu pieaugumu, samazinās gadu no gada un nereaģē uz likmju izmaiņām. Par neiekasētā muitas un akcīzes nodokļa apjomu liecina atsevišķu preču kontrabandas apjoms, ko aprēķina, salīdzinot Valsts statistikas komitejas datus par ārējo tirdzniecību 1994. gadā un partnervalstu sniegtos datus. Rezultāti rāda, ka:

1) alkohola kontrabandas apjoms bija 5,2 reizes lielāks nekā reģistrētais imports;

2) tabakas izstrādājumu kontrabandas apjoms bija 1,4 reizes lielāks nekā reģistrētais imports;

3) naftas produktu kontrabandas apjoms bija 6,8 reizes lielāks nekā reģistrētais imports.

Ieņēmumi no nodokļiem un nodevām 1995. gadā nomināli pieauga par 20,6%, tajā skaitā valsts pamatbudžeta ieņēmumi tikai par 11,4 procentiem. Ņemot vērā inflāciju, tas faktiski nozīmē reālo budžeta ieņēmumu samazināšanos.

Galvenie valsts pamatbudžeta deficīta segšanas avoti 1995. gadā bija valsts īstermiņa aizņēmuma parādzīmes (41,9%) un ārvalstīs realizētie valsts vērtspapīri (23,4%). Bet banku krīzes apstākļos gada sākumā strauji samazinājās pieprasījums pēc valsts iekšējā aizņēmuma parādzīmēm. Rezultātā jau emitēto parādzīmju dzēšanai tika izdots vairāk līdzekļu nekā iegūts no jaunu parādzīmju emisijas. Šis fakts radīja nepieciešamību valsts pamatbudžeta deficīta segšanai izmantot arī kredītu no Latvijas Bankas. Tikai sākot ar 1995. gada septembri ieņēmumi no parādzīmju realizācijas pārsniedza izdevumus parādzīmju dzēšanai.

Lai segtu budžeta deficītu, nācās aizņemties arī āvalstīs, un tas bija galvenais iemesls ārējā parāda pieaugumam 1995. gadā par 29 milj.Ls.

Krīze tautsaimniecībā, protams, ietekmēja ne tikai valsts budžetu un makroekonomiskos rādītājus, bet arī iedzīvotāju dzīves līmeni. Lai gan saglabājās stabils lata kurss un inflācija trešo gadu pēc kārtas bija viszemākā starp bijušajām PSRS valstīm, jāatzīmē, ka cenu līmenis Latvijā ir augstāks nekā, piemēram, Igaunijā. Vidējā darba alga Igaunijā, sākot ar 1995. gada II pusi, ir lielāka nekā Latvijā, tātad arī pirktspēja Igaunijā ir lielāka. Diemžēl Latvijas iedzīvotāju pirktspēja 1995. gadā samazinājās ne tikai relatīvi — salīdzinot ar citām valstīm, bet arī reāli. Nominālās darba samaksas pieauguma tempu samazinājums izraisīja strādājošo pirktspējas pazemināšanos pirmo reizi pēdējo trīs gadu laikā.

Galvenais inflācijas pieauguma iemesls bija valsts regulējamo cenu (elektroenerģijas tarifi, sabiedriskā transporta cenas) palielinājums par vairāk nekā 80% pēdējo divu gadu laikā.

Kaut gan nav pamata secināt par vispārējo ekonomisko krīzi, par ko liecina stabils lata kurss un relatīvi zems inflācijas līmenis, krīzes stāvoklis ir novērojams daudzās tautsaimniecības jomās, un tas savukārt neļauj pārāk optimistiski novērtēt Latvijas tautsaimniecības attīstību 1996. gadā. Tas neapšaubāmi skars valsts budžetu caur tā ieņēmumu daļu, jo ekonomiskās inerces dēļ arī 1996. gadā Latvijas ekonomikā būs novērojamas negatīvas tendences.

1996. gada 7. februārī Finansu ministrs A.G.Kreituss