TREŠĀ VARA

Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa runa:
Par skaidru, konstruktīvu pieeju situācijas izvērtējumā

Cienījamie klātesošie! Šodien, nākot pie jums, man radās tādas pārdomas, vai es vispār kādreiz dzīvē esmu sastapies ar prokuroriem. Nācās konstatēt: šis laikam ir pirmais gadījums — vai nu diemžēl, vai par laimi, ka man nekad nav bijusi saruna tajā vai citā līmenī — gan kā pilsonim, gan kā prezidentam. Domāju, ka šeit var ietvert abus jēdzienus — gan diemžēl un gan — arī par laimi. Tāpēc šīsdienas piedalīšanās man ir kā simbols, kas apliecina prezidenta institūcijas un prokuratūras ciešu sadarbību ne tikai gluži ārējos aspektos, bet arī pēc būtības. Un jūs ļoti labi zināt, cik lielā mērā prezidenta darbība un funkcijas ir saistītas ar tām funkcijām, uzskatiem, viedokļiem un principiem, kas ir prokuratūras darba pamatā. Gribētu jums novēlēt skaidru, konstruktīvu pieeju situācijas izvērtējumā. Un, ja man ir atļauts kā neprofesionālim šajos jautājumos izteikties, vēlreiz akcentēt prokuratūras milzīgo nozīmi Latvijas suverenitātes un neatkarības veidošanā.

Domāju, ka nav nemaz tik daudz tādu organizāciju Latvijā, kuras spējušas izturēt laika pārbaudījumus, sākot no astoņdesmito gadu beigām un līdz šim brīdim. Jūs izgājāt cauri visām mūsu atjaunošanas gan patīkamiem momentiem, gan arī šausmām un saglabājāt šajā sastāvā, kādā esat, — skaidru skatienu un stingru mugurkaulu.

Nekad nešaubījāties par to, ka neatkarīgas Latvijas pastāvēšana ir nevis tikai laika jautājums, bet tas bija arī jautājums, kas tika uzspiests no svešas varas. Un tāpēc šobrīd, kad esat realizējuši vai realizējat tiesisko reformu un pārkārtojat savas darbības principus, domāju, ir ļoti būtiski izvērtēt tos pamatjautājumus, kas šobrīd sabiedrībai rūp visvairāk. Mēs varam runāt par ekonomikas attīstību, varam runāt par budžetu un daudz ko citu, bet, ja cilvēks nejutīsies brīvs, izejot uz ielas, tad visiem šiem pārējiem jautājumiem ir tikai pakārtotas vērtības. Un tāpēc, manuprāt, pats galvenais kritērijs, par ko jūs šodien domājat un iestājaties, ir panākt, lai situācija valstī būtu tāda, ka katrs no mums varētu justies droši savā dzīvoklī, uz ielas vai kaut kur citur. Un neapšaubāmi, ka, runājot par šo pamatvērtību, jādomā: kādi jūs esat paši. Es gribētu novēlēt, lai prokurora tēls un vārds — prokurors — iegūtu Latvijā to cieņas pilno skanējumu, kas saistās ar cilvēka dzīvi sabiedrībā, savās mājās savā individuālajā dzīvē. Domāju, ka tā ir liela misija būt prokuroram un just atbildību sabiedrības priekšā par katru savu soli. Un šeit varbūt ir otra paralēle vai līdzība, kas ir vienlīdz kā prezidentam, tā prokuroram, jo šajā jomā sabiedrības skatiens un sabiedrības uzmanība netiek novērsta ne dienu un ne nakti. Vai mēs spējam šo eksāmenu izturēt vai nespējam — tas ir atkarīgs no katra paša.

Es nekad neesmu bijis sevišķs statistikas pielūdzējs un vēl jo vairāk, ja runa ir par noziedzības līmeni, tāpēc negribētu šodien uzsvērt, par cik procentiem esam noziedzību samazinājuši, cik neatklājuši un cik daudzi vēl staigā nesodīti. Man šķiet, ka aiz šiem salīdzinošiem cipariem bieži vien var paslēpties daža laba bezatbildība un arī dažs labs nepamatots optimisms. Kā prezidentu, kuram iznāk sastapties ar pašu smagāko noziegumu — slepkavību un izskatīt jautājumus par to, kāds soda mērs pieņemts par slepkavību, mani uztrauc šie skaitļi. Jo pašlaik daudz vairāk slepkavu staigā brīvībā, nekā ir to, kuri tiek sodīti vai tiek apžēloti, vai netiek apžēloti. Šodienas sarunā es gribētu aicināt padomāt, kur ir tas morālais un tiesiskais kritērijs, kad cilvēkam atņem dzīvību un kad neatņem dzīvību. Manuprāt, mans un jūsu, tāpat arī pārējo tiesisko orgānu, uzdevums ir runāt ar sabiedrību un kopīgi izvērtēt, kāds pareizais ceļš ejams un kur ir sods, bet kur ir atriebība. Šie divi jēdzieni pašreiz mūsu sabiedrībā ir ļoti aktuāli, tāpēc gribētu dzirdēt jūsu domas — ko jūs ieteiktu man, kā šos soda mērus izlīdzināt un pielietot.

Tas nav pārmetums, bet ir pārdomas par darba stilu. Šodien, nākot pie jums, atcerējos vēstuli, ko savā laikā saņēmu par Haritonovu. Jums šī vēstule, tāpat kā man, ir acu priekšā. Tā ir kā katalizators, kā signāls, zināmā mērā kā noziedzīgās pasaules simbols tam, kāda un cik lielā mērā var būt sazvērestība, vienošanās, bezatbildība un atbildība. Un, kaut arī šobrīd šī vēstule ir nolikta it kā atvilktnes dziļākajos slāņos, es gribētu, lai šī vēstule tomēr paliktu atmiņā, acu priekšā un liktu domāt, kā tā varēja tapt un kas bija tapšanas pamatā. Es nekādi nevaru pieņemt, ka vairāk nekā 300 atbildīgu cilvēku, kuri ļoti labi prot plānot savu dzīvi un arī bieži vien valsts dzīvi, vēstules parakstīšanu spēj pamatot ar neizpratni, acumirkļa vājumu, bezatbildību un pat vieglprātību. Šī situācija neļauj mums nomierināties, runājot par noziedzīgiem grupējumiem un par to, cik ātri mēs saucam vainīgos pie atbildības, cik ātri taisām spriedumu un kā tas tiek realizēts. Šeit varētu pieminēt arī citus gadījumus, bet tie jums kā profesionāļiem labāk zināmi. Man reizēm nav izprotama tiesu orgānu rīcība, lemjot par cilvēka atrašanos apcietinājumā vai lemjot par zināmu naudas summu, ko iemaksājot, viņš var staigāt brīvībā. Domāju, ka pirmstiesas un pirmssoda procesā, ko iziet aizdomās turētais, jāievieš lielāka principiāla kārtība un daudz lielāki ētiski cilvēciskie normatīvi, kas ļautu sabiedrībai pamatot, kāpēc vienu potenciālo noziedznieku vai apvainoto mēs palaižam brīvībā, bet kāpēc citu, kam varbūt ir daudz mazāks šis nozieguma smagums, turam apcietinājumā. Kāpēc vienu pēc zināma laika izlaiž brīvībā, bet attiecībā uz citu to nedara. Aicinu paanalizēt, izteikt savu viedokli par tām lietām, kas sabiedrībā rada pārdomas ar negatīvu noskaņu.

Šeit minēšu tikai vienu piemēru — par “Lainbanku” un no pārējiem — seciniet: vai mēs drīkstam rīkoties tādā veidā, pēc tam gadiem ilgi nenesot vairs nekādu atbildību par notiekošajiem procesiem, par sekām un visu pārējo? Tiesu varai ir milzīgas iespējas gan radīt sabiedrībā uzticību pret pašu sabiedrību, mūsu valsts iekārtu un tiesu orgāniem, gan tikpat lielas iespējas ar pāris vai trim nepārdomātiem gājieniem sagraut šo uzticību, kuru pēc tam ir ļoti grūti atgūt. Manuprāt, prokuroram ir jāstāv cilvēka cieņas, cilvēka personības un goda aizsardzības pozīcijās. Jo šobrīd daudzi cilvēki izjūt šo visatļautību, izjūt šo it kā demokrātijas pārplūšanu, un reizēm nesaprotam — kur ir atļautais un kur ir neatļautais, cik tālu mēs varam iet savās emocijās, runājot par kādu cilvēku, un kad mums jābūt atbildīgiem likuma un tiesas priekšā. Šie, manuprāt, ir tikai daži jautājumi, kas šodien droši vien izskanēs, un es gribu paklausīties, lai izdarītu secinājumus arī sev. Taču pamatā ļoti ticu prokuratūrai un ļoti ticu cilvēkiem, kuri par relatīvi nelielu samaksu stāv cilvēka goda, cieņas un aizsardzības robežās. Un domāju, ka Latvijā ir pienācis laiks daudziem padomāt ne tik daudz par to, kas man par to būs, bet — kā dzīvos mūsu nākamās paaudzes. Droši vien tās arī šad un tad saņems lielāku samaksu un lielāku gandarījumu nekā šobrīd mēs, bieži vien strādājot uz spēka izsīkuma, emociju robežas. Bet strādājam ar milzīgu atbildību, apzinoties, ka neviens cits šo darbu nespēs veikt.

Es gribētu novēlēt jums izturību, veselību, drošību. Lai neviena lode, neviena dūre, neviena ļauna acs jūs neķer, lai visas šīs ļaunās domas un kādreiz melnās auras iet mums visiem garām! Jo mēs esam stipri un panāksim to, lai Latvija arī tāda būtu. Paldies!

Nekad nešaubījāties par to, ka neatkarīgas Latvijas pastāvēšana ir nevis tikai laika jautājums, bet tas bija arī jautājums, kas tika uzspiests no svešas varas. Un tāpēc šobrīd, kad esat realizējuši vai realizējat tiesisko reformu un pārkārtojat savas darbības principus, domāju, ir ļoti būtiski izvērtēt tos pamatjautājumus, kas šobrīd sabiedrībai rūp visvairāk. Mēs varam runāt par ekonomikas attīstību, varam runāt par budžetu un daudz ko citu, bet, ja cilvēks nejutīsies brīvs, izejot uz ielas, tad visiem šiem pārējiem jautājumiem ir tikai pakārtotas vērtības. Un tāpēc, manuprāt, pats galvenais kritērijs, par ko jūs šodien domājat un iestājaties, ir panākt, lai situācija valstī būtu tāda, ka katrs no mums varētu justies droši savā dzīvoklī, uz ielas vai kaut kur citur. Un neapšaubāmi, ka, runājot par šo pamatvērtību, jādomā: kādi jūs esat paši. Es gribētu novēlēt, lai prokurora tēls un vārds — prokurors — iegūtu Latvijā to cieņas pilno skanējumu, kas saistās ar cilvēka dzīvi sabiedrībā, savās mājās savā individuālajā dzīvē. Domāju, ka tā ir liela misija būt prokuroram un just atbildību sabiedrības priekšā par katru savu soli. Un šeit varbūt ir otra paralēle vai līdzība, kas ir vienlīdz kā prezidentam, tā prokuroram, jo šajā jomā sabiedrības skatiens un sabiedrības uzmanība netiek novērsta ne dienu un ne nakti. Vai mēs spējam šo eksāmenu izturēt vai nespējam — tas ir atkarīgs no katra paša.

Es nekad neesmu bijis sevišķs statistikas pielūdzējs un vēl jo vairāk, ja runa ir par noziedzības līmeni, tāpēc negribētu šodien uzsvērt, par cik procentiem esam noziedzību samazinājuši, cik neatklājuši un cik daudzi vēl staigā nesodīti. Man šķiet, ka aiz šiem salīdzinošiem cipariem bieži vien var paslēpties daža laba bezatbildība un arī dažs labs nepamatots optimisms. Kā prezidentu, kuram iznāk sastapties ar pašu smagāko noziegumu — slepkavību un izskatīt jautājumus par to, kāds soda mērs pieņemts par slepkavību, mani uztrauc šie skaitļi. Jo pašlaik daudz vairāk slepkavu staigā brīvībā, nekā ir to, kuri tiek sodīti vai tiek apžēloti, vai netiek apžēloti. Šodienas sarunā es gribētu aicināt padomāt, kur ir tas morālais un tiesiskais kritērijs, kad cilvēkam atņem dzīvību un kad neatņem dzīvību. Manuprāt, mans un jūsu, tāpat arī pārējo tiesisko orgānu, uzdevums ir runāt ar sabiedrību un kopīgi izvērtēt, kāds pareizais ceļš ejams un kur ir sods, bet kur ir atriebība. Šie divi jēdzieni pašreiz mūsu sabiedrībā ir ļoti aktuāli, tāpēc gribētu dzirdēt jūsu domas — ko jūs ieteiktu man, kā šos soda mērus izlīdzināt un pielietot.

Tas nav pārmetums, bet ir pārdomas par darba stilu. Šodien, nākot pie jums, atcerējos vēstuli, ko savā laikā saņēmu par Haritonovu. Jums šī vēstule, tāpat kā man, ir acu priekšā. Tā ir kā katalizators, kā signāls, zināmā mērā kā noziedzīgās pasaules simbols tam, kāda un cik lielā mērā var būt sazvērestība, vienošanās, bezatbildība un atbildība. Un, kaut arī šobrīd šī vēstule ir nolikta it kā atvilktnes dziļākajos slāņos, es gribētu, lai šī vēstule tomēr paliktu atmiņā, acu priekšā un liktu domāt, kā tā varēja tapt un kas bija tapšanas pamatā. Es nekādi nevaru pieņemt, ka vairāk nekā 300 atbildīgu cilvēku, kuri ļoti labi prot plānot savu dzīvi un arī bieži vien valsts dzīvi, vēstules parakstīšanu spēj pamatot ar neizpratni, acumirkļa vājumu, bezatbildību un pat vieglprātību. Šī situācija neļauj mums nomierināties, runājot par noziedzīgiem grupējumiem un par to, cik ātri mēs saucam vainīgos pie atbildības, cik ātri taisām spriedumu un kā tas tiek realizēts. Šeit varētu pieminēt arī citus gadījumus, bet tie jums kā profesionāļiem labāk zināmi. Man reizēm nav izprotama tiesu orgānu rīcība, lemjot par cilvēka atrašanos apcietinājumā vai lemjot par zināmu naudas summu, ko iemaksājot, viņš var staigāt brīvībā. Domāju, ka pirmstiesas un pirmssoda procesā, ko iziet aizdomās turētais, jāievieš lielāka principiāla kārtība un daudz lielāki ētiski cilvēciskie normatīvi, kas ļautu sabiedrībai pamatot, kāpēc vienu potenciālo noziedznieku vai apvainoto mēs palaižam brīvībā, bet kāpēc citu, kam varbūt ir daudz mazāks šis nozieguma smagums, turam apcietinājumā. Kāpēc vienu pēc zināma laika izlaiž brīvībā, bet attiecībā uz citu to nedara. Aicinu paanalizēt, izteikt savu viedokli par tām lietām, kas sabiedrībā rada pārdomas ar negatīvu noskaņu.

Šeit minēšu tikai vienu piemēru — par “Lainbanku” un no pārējiem — seciniet: vai mēs drīkstam rīkoties tādā veidā, pēc tam gadiem ilgi nenesot vairs nekādu atbildību par notiekošajiem procesiem, par sekām un visu pārējo? Tiesu varai ir milzīgas iespējas gan radīt sabiedrībā uzticību pret pašu sabiedrību, mūsu valsts iekārtu un tiesu orgāniem, gan tikpat lielas iespējas ar pāris vai trim nepārdomātiem gājieniem sagraut šo uzticību, kuru pēc tam ir ļoti grūti atgūt. Manuprāt, prokuroram ir jāstāv cilvēka cieņas, cilvēka personības un goda aizsardzības pozīcijās. Jo šobrīd daudzi cilvēki izjūt šo visatļautību, izjūt šo it kā demokrātijas pārplūšanu, un reizēm nesaprotam — kur ir atļautais un kur ir neatļautais, cik tālu mēs varam iet savās emocijās, runājot par kādu cilvēku, un kad mums jābūt atbildīgiem likuma un tiesas priekšā. Šie, manuprāt, ir tikai daži jautājumi, kas šodien droši vien izskanēs, un es gribu paklausīties, lai izdarītu secinājumus arī sev. Taču pamatā ļoti ticu prokuratūrai un ļoti ticu cilvēkiem, kuri par relatīvi nelielu samaksu stāv cilvēka goda, cieņas un aizsardzības robežās. Un domāju, ka Latvijā ir pienācis laiks daudziem padomāt ne tik daudz par to, kas man par to būs, bet — kā dzīvos mūsu nākamās paaudzes. Droši vien tās arī šad un tad saņems lielāku samaksu un lielāku gandarījumu nekā šobrīd mēs, bieži vien strādājot uz spēka izsīkuma, emociju robežas. Bet strādājam ar milzīgu atbildību, apzinoties, ka neviens cits šo darbu nespēs veikt.

Es gribētu novēlēt jums izturību, veselību, drošību. Lai neviena lode, neviena dūre, neviena ļauna acs jūs neķer, lai visas šīs ļaunās domas un kādreiz melnās auras iet mums visiem garām! Jo mēs esam stipri un panāksim to, lai Latvija arī tāda būtu. Paldies!

Pēc “LV” ieraksta diktofonā