TREŠĀ VARA

Ģenerālprokurora Jāņa Skrastiņa ziņojums:
Par tiesu reformu prokuratūrā

Izšķiroties par jebkuru plaša mēroga reformu, jāatrisina trīs ļoti svarīgi jautājumi: vai reforma ir nepieciešama, vai reforma ir mērķtiecīga un vai to ir iespējams veikt.

Kad tas izdarīts, jāizvirza reformas galamērķis un jāizvēlas tā sasniegšanas veids. Tālākajā gaitā ļoti svarīgi konsekventi īstenot izstrādāto rīcības programmu un vērot, vai prognozes nav bijušas kļūdainas. Visā pārveidošanas procesā katram iesaistītajam dalībniekam jācenšas maksimāli izmantot savas iespējas aktuālāko uzdevumu risināšanā. Rīcība, kas atzīstama par visnotaļ noderīgu vienā reformas posmā, var kļūt pat kaitīga citos posmos.

Pašlaik reforma sasniegusi ļoti svarīgu attīstības punktu, ko varētu raksturot kā strukturālo pārveidojumu noslēgumu. Man bijusi iespēja vairākkārt pārrunāt šo jautājumu ar Augstākās tiesas priekšsēdētāju Guļāna kungu, un mums radies kopīgs viedoklis, ka pašreizējā brīdī vislielākā kļūda būtu sasniegto identificēt ar reformas pabeigšanu, kas varētu novērst valdības uzmanību no reformas attīstības, kā arī mazināt pašu ieinteresēto iestāžu aktivitāti, tādējādi pakļaujot briesmām jau sasniegto.

Līdz šim ilgstošā laika posmā galvenā uzmanība bija jāveltī tieši tiesu un pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu pārkārtošanai un jaunas struktūras izveidei, pārdalot esošos un sadalot jaunos pienākumus un pilnvaras. Tēlaini izsakoties, tika veikta kardināla nama pārbūve un pārplānošana. Šobrīd izveidoti jaunie dzīvokļi, bet tie vēl nav labiekārtoti, tajos ir tikai nepieciešamākās lietas eksistences nodrošināšanai, bet visa pārveidoto dzīvokļu labumu apgūšana un izmantošana vēl priekšā. Nav grūti saprast, ka šādā situācijā būtu muļķīgi turpināt gādāt cementu, ķieģeļus, jaunus logus un durvis, lauzt jaunuzbūvētās sienas, ja vien plānojums nav bijis nepārdomāti izraudzīts un nav izrādījies nederīgs. Ja pārbūve padarījusi māju ērtāku un piemērotāku iedzīvotāju vajadzībām, tad jāsāk pirkt aizkari, lustras, mēbeles un viss nepieciešamais ērtai dzīvošanai.

Tāpēc arī mēs šodien esam pulcējušies kopā, lai izvērtētu, cik piemērota ir mūsu jaunā darbības telpa un kā tā nodrošina veiksmīgu prokuratūras uzdevumu izpildi un sadarbību ar saistītajām institūcijām — tiesām, policiju, Valsts kontroli.

Šobrīd jāizšķiras, vai izraudzītais ceļš ir bijis pareizs un kā pa to iet tālāk. Kaut arī mēs daudzkārt esam pārrunājuši reformas mērķus, analizējuši savas iespējas, izstrādājuši konkrētas rīcības plānu atsevišķiem posmiem, šādā pavērsiena punktā uzskatu par nepieciešamu vēlreiz izvērtēt reformas nepieciešamību, lietderīgumu un iespējamību.

Tātad — vai reforma bija nepieciešama. Daudzi centušies to iztēlot kā kaut kādu modes lietu un dzīšanos pēc Rietumvalstu paraugiem. Uz šo svarīgo jautājumu var atbildēt, analizējot situāciju, kāda bija reformas izstrādāšanas laikā.

Ar 1987.gadu Latvijā sākās straujš noziedzības pieaugums. Reģistrēto noziegumu skaits šajā laikā pieauga vairāk nekā trīs reizes:

1987. 1988. 1989. 1990. 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

21502 22991 29676 34684 41929 61871 52835 — —

Vienlaicīgi ar kvantitatīvo pieaugumu nelabvēlīgas tendences ilgstoši tika novērotas arī smagākajos noziegumu veidos:

gads 1987. 1988. 1989. 1990. 1991. 1992.

slepkavības 107 111 178 165 213 293

laupīšanas 175 205 334 427 506 833

autozādzības 2962 4075 4217 5992 5474

Krasā kriminogēnās situācijas pasliktināšanās bija saistīta ar kardinālām izmaiņām sabiedrībā. Izmaiņas, būdamas demokrātiskas un progresīvas, tomēr nebija pietiekami tiesiski nodrošinātas. Totalitārā režīma grūšanas procesā tiesu vara centās iegūt neatkarību, bieži vien par savu bijušo atkarību no partiju diktāta atspēlējoties izmeklēšanas iestādēm. Un šīs iestādes, apjukušas no krasi pieaugošā darba kopapjoma, tiesu prasību pieauguma un aizstāvības iespēju paplašināšanas, ne tikai nespēja kāpināt sava darba rezultativitāti proporcionāli noziedzības pieaugumam, bet pat to pazemināja. Šajā laikā samazinājās uz tiesu nosūtīto lietu skaits, tiesai nodoto un notiesāto personu skaits:

gads 1987. 1988. 1989. 1990. 1991.

lietas uz tiesu 7545 6516 6249 5707 6055

personas 9504 8383 8075 7481 8256

notiesātie 8974 7885 7433 7159 7372

Pieaugot noziegumu skaitam un samazinoties notiesāto personu skaitam, arvien vairāk noziedznieku palika nesodīti un turpināja izdarīt jaunus noziegumus, tādējādi izmeklēšanas iestādēm paplašinot darbu, ar kuru tās jau tāpat netika galā.

Vēl jāmin, ka 1990.gadā tika būtiski paplašināta aizstāvja piedalīšanās izmeklēšanā, kas veicināja procesa demokratizāciju, bet jūtami palēnināja izmeklēšanas norisi. Tas tomēr bija tikai viens no Eiropā ilgstoši un stabili funkcionējošiem cilvēktiesības garantējošiem kriminālprocesa institūtiem. Latvijai, virzoties uz Eiropas Padomi un domājot par Eiropas Savienību, jau savlaicīgi bija jāsāk savu procesuālo normu un tiesu sistēmas tuvināšana Rietumeiropā noteiktajiem standartiem. Ieiešana Eiropā nebija iedomājama arī bez apelācijas tiesas izveides, bez sacīkstes principa tiesvedībā. Tāpat par to nevarēja sapņot, saglabājot tik katastrofālu noziedzības pieaugumu, kāds tas bija 1989.—1991.gadā. Tādējādi paralēli bija jārisina divi šķietami nesavienojami uzdevumi: jūtami jādemokratizē tiesu sistēma un kriminālprocess un strauji jākāpina pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darba rezultativitāte. Savus īpašus noteikumus šo uzdevumu risināšanā izvirzīja valsts ekonomiskā situācija un juristu skaita nepietiekamība, kas izslēdza iespēju risināt problēmas, mehāniski palielinot izmeklēšanā nodarbināto skaitu proporcionāli noziegumu skaita un procesa darbietilpības pieaugumam.

Domāju, ka papildu argumenti reformas nepieciešamībai nav jāmeklē.

Reformas autori sākotnēji apsprieda vairākus modeļus — izmeklēšanas komitejas izveidošanu, visas izmeklēšanas nodošanu policijas pārziņā, prokuratūras pārvēršanu par Tieslietu ministrijas sastāvdaļu un citus, bet noraidīja tos kā neatbilstošus mērķa sasniegšanai.

Pārliecinājušies par reformas nepieciešamību, mēģināsim atbildēt uz otru svarīgu jautājumu — vai reforma ir mērķtiecīga, tas ir, vai tās rezultātā var izpildīt izvirzītos uzdevumus.

Realizētais reformas modelis ietver šādus elementus:

— trīspakāpju tiesu sistēmas izveide, apelācijas procesa ieviešana, tiesu neatkarības nostiprināšana,

— iztiesāšanas palētināšana, paplašinot lietu izskatīšanu vienpersoniski,

— piespiedu līdzekļu piemērošanas uzticēšana tiesai,

— prokuratūras lomas un vietas noteikšana valsts uzbūvē un varu dalījumā,

— prokuratūras reorganizācija atbilstoši trīspakāpju tiesu sistēmai,

— pirmstiesas izmeklēšanas darba sadalīšana izziņā un kriminālvajāšanā, nosakot izziņas iestāžu atbildību par pierādījumu iegūšanu apsūdzības izvirzīšanai, bet prokuroru atbildību par apsūdzības celšanu un uzturēšanu tiesā,

— pirmstiesas procesa ekonomēšana, ieviešot saīsināto procesu.

Katra reformas apakšmērķa īstenošanai tika noteikti vairāki posmi un termiņi. Ar nelielām atkāpēm tie kopumā tika ievēroti (nācās atlikt apgabaltiesu darbības uzsākšanu). Prokuratūrai nozīmīgākie bija šādi reformas posmi:

— 1993.gada 1.jūlijs, kad stājās spēkā divi ļoti būtiski kriminālprocesa grozījumu bloki — par sacīkstes principa un saīsinātā procesa ieviešanu;

— 1994.gada 1.jūlijs — 1.oktobris, kad stājās spēkā Prokuratūras likums, notika visas prokuratūras pilnīga reorganizācija un visi darbinieki tika iecelti jaunajā likumā paredzētajos amatos;

— 1994.gada 1.oktobris, kad daļēji sāka funkcionēt jaunais pirmstiesas izmeklēšanas modelis, prokuroriem pārņemot visu apsūdzības rakstu sastādīšanu;

— 1995.gada 1.aprīlis, kad darbu sāka apgabaltiesas;

— 1995.gada 1.jūlijs, kad tika sadalīts IeM Izmeklēšanas departaments un prokuratūra pārņēma kriminālvajāšanu visās krimināllietās, un tajā ienāca vairāk nekā simts jaunu darbinieku;

— 1995.gada 1.oktobris, kad tika uzsākta apelācija kriminālprocesā;

— 1995.gada 16.oktobris, kad tika uzsākta apelācija civilprocesā;

— 1995.gada 31.janvāris, kad beidzās vecā uzraudzības procesa piemērošana.

Šis uzskaitījums mums visiem ir pazīstams, bet esmu pārliecināts, ka, darbam dzenot darbu, lielākā daļa no mums nav detalizēti izvērtējuši, ko katrs šis reformas posms ir prasījis no mums. Piemēram, tikai paši būtiskākie dati, kas to raksturo:

— sacīkstes procesa ieviešanas rezultātā dubultojās prokuroru līdzdalība, izskatot krimināllietas tiesā, skaitļu valodā tas izsakāms šādi:

1991.gads 1992.gads 1993.gads 1994.gads 1995.gads

2366 3541 5629 8031 7554

— saīsinātajā procesā jau kopš 1993.gada visās lietās apsūdzību izvirzīja un lietu tiesai virzīja prokurori, tādējādi jau 1994.gadā pabeidzot izmeklēšanu 751 lietā, kas nebija piekritīgas prokuratūrai;

— prokuratūras reorganizācijas 3 mēnešu ilgajā laika posmā tika pāratestēti 366 prokurori, vienlaikus izveidojot no jauna 6 apgabala un 3 speciālās prokuratūras, kā

Ar 1987.gadu Latvijā sākās straujš noziedzības pieaugums. Reģistrēto noziegumu skaits šajā laikā pieauga vairāk nekā trīs reizes:

 

 

1987. 1988. 1989. 1990. 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

21502 22991 29676 34684 41929 61871 52835 — —

 

Vienlaicīgi ar kvantitatīvo pieaugumu nelabvēlīgas tendences ilgstoši tika novērotas arī smagākajos noziegumu veidos:

gads 1987. 1988. 1989. 1990. 1991. 1992.

slepkavības 107 111 178 165 213 293

laupīšanas 175 205 334 427 506 833

autozādzības 2962 4075 4217 5992 5474

 

Krasā kriminogēnās situācijas pasliktināšanās bija saistīta ar kardinālām izmaiņām sabiedrībā. Izmaiņas, būdamas demokrātiskas un progresīvas, tomēr nebija pietiekami tiesiski nodrošinātas. Totalitārā režīma grūšanas procesā tiesu vara centās iegūt neatkarību, bieži vien par savu bijušo atkarību no partiju diktāta atspēlējoties izmeklēšanas iestādēm. Un šīs iestādes, apjukušas no krasi pieaugošā darba kopapjoma, tiesu prasību pieauguma un aizstāvības iespēju paplašināšanas, ne tikai nespēja kāpināt sava darba rezultativitāti proporcionāli noziedzības pieaugumam, bet pat to pazemināja. Šajā laikā samazinājās uz tiesu nosūtīto lietu skaits, tiesai nodoto un notiesāto personu skaits:

 

gads 1987. 1988. 1989. 1990. 1991.

lietas uz tiesu 7545 6516 6249 5707 6055

personas 9504 8383 8075 7481 8256

notiesātie 8974 7885 7433 7159 7372

 

Pieaugot noziegumu skaitam un samazinoties notiesāto personu skaitam, arvien vairāk noziedznieku palika nesodīti un turpināja izdarīt jaunus noziegumus, tādējādi izmeklēšanas iestādēm paplašinot darbu, ar kuru tās jau tāpat netika galā.

Vēl jāmin, ka 1990.gadā tika būtiski paplašināta aizstāvja piedalīšanās izmeklēšanā, kas veicināja procesa demokratizāciju, bet jūtami palēnināja izmeklēšanas norisi. Tas tomēr bija tikai viens no Eiropā ilgstoši un stabili funkcionējošiem cilvēktiesības garantējošiem kriminālprocesa institūtiem. Latvijai, virzoties uz Eiropas Padomi un domājot par Eiropas Savienību, jau savlaicīgi bija jāsāk savu procesuālo normu un tiesu sistēmas tuvināšana Rietumeiropā noteiktajiem standartiem. Ieiešana Eiropā nebija iedomājama arī bez apelācijas tiesas izveides, bez sacīkstes principa tiesvedībā. Tāpat par to nevarēja sapņot, saglabājot tik katastrofālu noziedzības pieaugumu, kāds tas bija 1989.—1991.gadā. Tādējādi paralēli bija jārisina divi šķietami nesavienojami uzdevumi: jūtami jādemokratizē tiesu sistēma un kriminālprocess un strauji jākāpina pirmstiesas izmeklēšanas iestāžu darba rezultativitāte. Savus īpašus noteikumus šo uzdevumu risināšanā izvirzīja valsts ekonomiskā situācija un juristu skaita nepietiekamība, kas izslēdza iespēju risināt problēmas, mehāniski palielinot izmeklēšanā nodarbināto skaitu proporcionāli noziegumu skaita un procesa darbietilpības pieaugumam.

Domāju, ka papildu argumenti reformas nepieciešamībai nav jāmeklē.

Reformas autori sākotnēji apsprieda vairākus modeļus — izmeklēšanas komitejas izveidošanu, visas izmeklēšanas nodošanu policijas pārziņā, prokuratūras pārvēršanu par Tieslietu ministrijas sastāvdaļu un citus, bet noraidīja tos kā neatbilstošus mērķa sasniegšanai.

Pārliecinājušies par reformas nepieciešamību, mēģināsim atbildēt uz otru svarīgu jautājumu — vai reforma ir mērķtiecīga, tas ir, vai tās rezultātā var izpildīt izvirzītos uzdevumus.

Realizētais reformas modelis ietver šādus elementus:

— trīspakāpju tiesu sistēmas izveide, apelācijas procesa ieviešana, tiesu neatkarības nostiprināšana,

— iztiesāšanas palētināšana, paplašinot lietu izskatīšanu vienpersoniski,

— piespiedu līdzekļu piemērošanas uzticēšana tiesai,

— prokuratūras lomas un vietas noteikšana valsts uzbūvē un varu dalījumā,

— prokuratūras reorganizācija atbilstoši trīspakāpju tiesu sistēmai,

— pirmstiesas izmeklēšanas darba sadalīšana izziņā un kriminālvajāšanā, nosakot izziņas iestāžu atbildību par pierādījumu iegūšanu apsūdzības izvirzīšanai, bet prokuroru atbildību par apsūdzības celšanu un uzturēšanu tiesā,

— pirmstiesas procesa ekonomēšana, ieviešot saīsināto procesu.

Katra reformas apakšmērķa īstenošanai tika noteikti vairāki posmi un termiņi. Ar nelielām atkāpēm tie kopumā tika ievēroti (nācās atlikt apgabaltiesu darbības uzsākšanu). Prokuratūrai nozīmīgākie bija šādi reformas posmi:

— 1993.gada 1.jūlijs, kad stājās spēkā divi ļoti būtiski kriminālprocesa grozījumu bloki — par sacīkstes principa un saīsinātā procesa ieviešanu;

— 1994.gada 1.jūlijs — 1.oktobris, kad stājās spēkā Prokuratūras likums, notika visas prokuratūras pilnīga reorganizācija un visi darbinieki tika iecelti jaunajā likumā paredzētajos amatos;

— 1994.gada 1.oktobris, kad daļēji sāka funkcionēt jaunais pirmstiesas izmeklēšanas modelis, prokuroriem pārņemot visu apsūdzības rakstu sastādīšanu;

— 1995.gada 1.aprīlis, kad darbu sāka apgabaltiesas;

— 1995.gada 1.jūlijs, kad tika sadalīts IeM Izmeklēšanas departaments un prokuratūra pārņēma kriminālvajāšanu visās krimināllietās, un tajā ienāca vairāk nekā simts jaunu darbinieku;

— 1995.gada 1.oktobris, kad tika uzsākta apelācija kriminālprocesā;

— 1995.gada 16.oktobris, kad tika uzsākta apelācija civilprocesā;

— 1995.gada 31.janvāris, kad beidzās vecā uzraudzības procesa piemērošana.

Šis uzskaitījums mums visiem ir pazīstams, bet esmu pārliecināts, ka, darbam dzenot darbu, lielākā daļa no mums nav detalizēti izvērtējuši, ko katrs šis reformas posms ir prasījis no mums. Piemēram, tikai paši būtiskākie dati, kas to raksturo:

— sacīkstes procesa ieviešanas rezultātā dubultojās prokuroru līdzdalība, izskatot krimināllietas tiesā, skaitļu valodā tas izsakāms šādi:

 

1991.gads 1992.gads 1993.gads 1994.gads 1995.gads

— 2366 3541 5629 8031 7554

 

— saīsinātajā procesā jau kopš 1993.gada visās lietās apsūdzību izvirzīja un lietu tiesai virzīja prokurori, tādējādi jau 1994.gadā pabeidzot izmeklēšanu 751 lietā, kas nebija piekritīgas prokuratūrai;

— prokuratūras reorganizācijas 3 mēnešu ilgajā laika posmā tika pāratestēti 366 prokurori, vienlaikus izveidojot no jauna 6 apgabala un 3 speciālās prokuratūras, kā arī uz pusi samazinot dažāda līmeņa priekšnieku skaitu. Līdz reformai bija 111 iestāžu un struktūru vadītāju un viņu vietnieku, bet šobrīd ir 63 virsprokurori un viņu vietnieki;

— līdz 1994.gada 1.oktobrim lielāko daļu krimināllietu izmeklēja un tajās apsūdzības rakstus sastādīja 520 IeM Izmeklēšanas departamenta izmeklētāji; turpmāk to uzņēmās veikt prokuratūra, kas kopumā nozīmēja vairāk nekā 8000 apsūdzības rakstu gadā. Visi minētie pārkārtojumi tika veikti bez darbinieku skaita palielināšanas;

— ar 1995.gada 1.jūliju prokuratūra pārņēma visu kriminālvajāšanu, saņemot 40% no IeM ID štatu vietām, tādējādi palielinot prokuroru skaitu par 190 vietām, bet faktiski pieņemot darbā tikai 140 pārnācējus. Ņemot vērā dažādas piemaksas par izdienu, dienesta pakāpēm un bīstamību, pieredzējušākajiem izmeklētājiem nebija izdevīgi pāriet darbā uz prokuratūru. Sakarā ar to uz prokuratūru pārsvarā pārnāca jaunākie un nepieredzējušākie ID darbinieki. Daudziem pārnācējiem nav juridiskas izglītības un ir pavisam neliels darba stāžs. Kopš 1994.gada 1.jūlija prokuratūrā pieņemti 268 darbinieki, no kuriem 85 ir bez augstākās juridiskās izglītības. Kopš LR prokuratūras dibināšanas no darba tajā aizgājuši 320 darbinieki, no kuriem 28 kļuvuši par tiesnešiem. Šis process aktivizējās tieši apgabaltiesu izveidošanas laikā, tā rezultātā 1995.gadā par tiesnešiem iecelti 19 pieredzējuši prokurori. Saprotams, ka prokuratūra ir īpaši ieinteresēta izveidot profesionālu tiesnešu korpusu, tāpēc nevar iebilst pret minēto, kaut gan pašā prokuratūrā ir vakantas aptuveni 12—15% štata vietu. Tieši tāpēc biju spiests pagājušajā gadā izdarīt zināmu finansu disciplīnas pārkāpumu — izmantot darba algas ekonomiju likumā paredzēto, bet pagaidām nefinansēto prokurora palīgu algošanai. Šo lēmumu jūs atbalstījāt, un daudzi no jums apliecinājuši tā lietderīgumu. Domāju, ka šī metode būs jāizmanto vēlreiz, lai glābtu situāciju Rīgas rajona prokuratūrā, kurā visu laiku ir 50% liels darbinieku deficīts. Informēju visus Rīgas tiesu apgabala prokurorus, ka tuvākajā laikā nevienā no jūsu prokuratūrām darbinieki netiks pieņemti un visi kandidāti tiks virzīti uz Rīgas rajonu, kamēr tur normalizēsies situācija. Būtu pilnīgi nepieļaujami ļaut no jauna rasties tādām situācijām, kādas vairāku gadu laikā bija radušās atsevišķās IeM ID teritoriālajās nodaļās, kur krimināllietu atlikums sniedzās daudzos simtos un to vidū bija lietas par vienkāršiem vairākus gadus veciem noziegumiem. Vēl tagad šos sastrēgumus nav izdevies likvidēt Liepājā, Rīgas rajonā un daļēji Rēzeknē. To, ka stāvoklis ir smags, liecina dati par 1995.gadā izbeigto krimināllietu skaitu, kurš gandrīz 3 reizes pārsniedz iepriekšējo gadu rādītājus:

 

1991.gads 1992.gads 1993.gads 1994.gads 1995.gads

— 2760 3500 3320 3970 9080

 

Šie skaitļi apliecina milzīgu, bet neproduktīvu darbu. Mēs kopīgi ar policiju vienojāmies par šo soli, lai neizšķiestu ierobežotās iespējas vairākus gadus vecu, salīdzinoši mazsvarīgu noziegumu izmeklēšanai.

Izstrādājot reformas projektu, bija nepieciešams atrast to brīnumzālīti, kas ļautu ar mazāku resursu patēriņu paveikt lielāku darba apjomu. Viens no šādiem līdzekļiem bija dubultdarba novēršana visos pirmstiesas posmos. Policija ieguvusi pilnvaras visu procesuālo darbību veikšanai visās krimināllietās, tāpēc būtu nepieļaujami, ja atkal parādītos operatīvo darbinieku ņemti paskaidrojumi, par kuriem pēc tam pārpratināšanu veiktu īpaši izziņveži. Visās tikšanās reizēs ar jums un policijas darbiniekiem esmu atkārtojis, ka reforma var aiziet tukšgaitā, ja pierādījumu vākšanas procesā netiks iesaistīti kriminālpolicijas darbinieki un iecirkņu pilnvarotie. Kategoriska prasība jums būtu tāda — labāk desmit reizes labojiet un pamāciet, bet neatstumiet nevienu policijas darbinieku, kurš mācās pratināt, sastādīt apskates protokolu vai veikt citu procesuālo darbību. Iesaistot pierādījumu vākšanā visus tos izziņas darbiniekus, kas saistīti ar nozieguma konstatēšanu un atklāšanu, ne vien tiek novērsts dubultdarbs, bet arī vairākkārt palielināts pierādījumu vākšanā iesaistīto personu skaits.

Ievērojamu darba ekonomiju radījusi prokuroru procesuālās patstāvības paaugstināšana un šaurās specializācijas likvidēšana. Pirms reformas lietu izmeklēja viena persona, apsūdzības rakstu apstiprināja cita, bet apsūdzību tiesā uzturēja vēl cita. Uz Augstāko tiesu virzāma lieta tajā laikā bija pakļauta prokuroru kontrolei. Tagad absolūtajā lietu vairākumā tas pats prokurors, kurš vadījis izmeklēšanu, runā tiesā, aizstāvot savu pārliecību. Izmantojot Tieslietu ministrijas pārstāvniecību mūsu forumā, uzskatu par nepieciešamu informēt, ka daudzi virsprokurori man ziņojuši par neizprotamu tiesnešu attieksmi lietu nodošanā izskatīšanai, nesaskaņojot ar saviem kolēģiem — tās pašas tiesas citiem tiesnešiem, lai viena un tā paša prokurora lietas netiktu izskatītas vienlaicīgi. Lūdzu visiem to pārrunāt ar tiesu priekšsēdētājiem un izskaidrot šā principa milzīgo nozīmi. Ja neizdosies panākt saprašanos loģisku sarunu rezultātā, arī prokuratūra būs spiesta izvērtēt, kas un kurā brīdī ir procesuāli svarīgāk — būt tiesā vai veikt kriminālvajāšanas funkcijas pirmstiesas izmeklēšanā. Esmu pārliecināts, ka visi jautājumi risināmi savstarpējas cieņas un izdevīguma ietvaros, bet sarunu partneriem jāatgādina, ka prokurori savu dienas kārtību spiesti saskaņot ar advokātiem, policistiem un tiesu.

Jautājums par aizstāvību ieguvis katastrofālu nozīmi, jo visi procesa virzītāji nonākuši pilnīgā atkarībā no zvērinātiem advokātiem, kuri atturas no aizstāvības maksātnespējīgo klientu lietās. Pirms divām nedēļām, piedaloties ieinteresētajām pusēm, jautājumu apsprieda Augstākajā tiesā. Normāls un mums pieņemams risinājums netika sasniegts. Advokātu vadība ieteica nepieciešamības gadījumā uzdot aizstāvību jebkuram attiecīgajā tiesas rajona teritorijā praktizējošam advokātam, par to rakstiski brīdinot piecas dienas iepriekš. Advokāta pienākums būtu obligāti piedalīties vai rakstiski atbildēt, kāpēc viņš nevar būt norādītajā laikā, un paziņot, kad varēs ierasties. Šāda kārtība varbūt daļēji var apmierināt tiesas, kam iespējams darbu plānot vairākus mēnešus uz priekšu, bet ne prokurorus un policiju, kam likums nosaka daudz īsākus termiņus aizstāvja pieaicināšanai. Sakarā ar advokātu trūkumu daudzos gadījumos apsūdzētie netiek nopratināti nedēļām ilgi, tāpat aizdomās turētie visu aizturēšanas laiku atsakās sniegt liecības tikai aizstāvja trūkuma dēļ. Prokuratūras vadība uzstāj, ka visās tiesu teritorijās ir jānodrošina advokātu dežūras un budžetā jāatrod nepieciešamie līdzekļi viņu darba apmaksai, bet pretējā gadījumā valstī jārada valsts advokatūra, kas nodrošina aizstāvību trūcīgajai iedzīvotāju daļai. Pašreiz nevar runāt par vienlīdzību likuma priekšā, ja lielākā daļa apsūdzēto nevar atļauties algot aizstāvi, bet Laventu aizstāv vienlaicīgi trīs advokāti.

Runājot par kļūdām advokātu darba organizācijā, kritiski jāvērtē arī mūsu attieksme pret advokātiem. Tikai tad būsim morāli tiesīgi kādu kritizēt, ja paši būsim korekti. Kopš neatminamiem laikiem pastāvēja kārtība, ka advokāti nāca pie izmeklētājiem un prokuroriem pēc atļaujas tikties ar apcietinātajiem, kaut likums paredz tiesības tikties vienatnē. Pagājušā gada beigās vairāki prokurori ar savu rīcību centās diktēt savus nosacījumus, padarot tikšanos atkarīgu no viņu ērtībām vai tā dēvētiem taktiskiem apsvērumiem lietā. Tāpēc esmu izdevis jaunu pavēli, kas nosaka šādu kārtību: advokāts pēc ordera iesniegšanas saņem prokurora izziņu par noteiktas personas aizstāvēšanu, kas iesniedzama cietumā un dod tiesības tikties ar aizstāvamo jebkurā laikā. Par to ir informēta Zvērināto advokātu padome un attiecīga vēstule nosūtīta arī iekšlietu ministram.

Šādas problēmas var sarežģīt reformas gaitu, bet nevar to apturēt.

Bez absolūtajiem reformas noliedzējiem bija liela oponentu grupa, kas reformu daudzināja kā labu un vajadzīgu, bet noliedza iespēju to pašlaik īstenot. Viņu iebildumus var iedalīt četrās lielās grupās:

1. Reforma nav veicama, jo valstij nav līdzekļu tās nodrošināšanai. Arguments ļoti nopietns, bet izrādījies nepamatots, jo pamatvajadzībām nauda ir atrasta. Arī jaunajā valsts budžetā ar premjera un Ministru prezidenta biedra aktīvu atbalstu izdevās ietvert prokuratūras pastāvēšanai nepieciešamās summas. Naudas minimums ir arī pārējām iestādēm—finansēts Augstākās tiesas sadalījums Senātā un palātās, darbojas visas apgabaltiesas, un tām ir labs tehniskais nodrošinājums utt. Ja reformas uzsākšana būtu atlikta vai vilcināta tās gaita, tad pēc pagājušā gada finansu krīzes rastos iespēja reformu noraidīt.

2. Reforma nav veicama, jo trūkst juristu. Reāls fakts, ko apliecina tas, ka ir vakantas tiesnešu un prokuroru vietas, ir prokurori bez augstākās juridiskās izglītības. Tomēr tas nav uzskatāms par nopietnu reformas pretargumentu, jo bez reformas nepieciešamo darbinieku skaits un līdz ar to arī deficīts būtu bijis vēl lielāks, ja vien vispār netiktu atmesti centieni cīnīties pret noziedzību. Kaut gan ir liels juristu deficīts, tomēr izdevies iedarbināt visas apgabaltiesas.

3. Reformu nevar veikt, jo darbinieki psiholoģiski nav tai gatavi. Šis arguments varēja tikt uztverts ļoti nopietni, jo daudzi prokurori paziņoja, ka labāk pametīs darbu nekā paplašinās savu darbības ampluā. Jāsaka, ka mani visvairāk baidīja tieši šī psiholoģiskā barjera. Šobrīd droši var teikt, ka tā ir pilnīgi un galīgi pārvarēta. Daudzi prokurori—bijušie “tīrie” izmeklētāji — pat ļoti pārdzīvo, ja nevar uzstāties savā lietā. Šajā darbā iesaistījušies arī jaunpienākušie ID darbinieki. Gan Vidzemes, gan Kurzemes tiesu apgabalos, kur man bija iespēja piedalīties gada rezultātu vērtēšanā, tika izteikta vēlme veicināt tiesu pretimnākšanu šā principa īstenošanā. Līdzīgi var teikt par bijušajiem tiesu un vispārējās uzraudzības palīgiem, kuri iesaistījušies pirmstiesas izmeklēšanas procesā un sekmīgi to īsteno. Par reformas iesakņošanos liecina gandrīz visu Vidzemes un Kurzemes tiesu apgabalu virsprokuroru vērtējumi, te sevišķi vēlos pieminēt vienu — Černišovu no Saldus, kurš izteicās aptuveni tā: “Sākotnēji mēs visi baidījāmies, vai varēsim tikt galā, un ļoti centāmies, bet tad sapratām, ka spējam, un nomierinājāmies, un pat nedaudz atlaidām.”

4. Reformu nevar izdarīt tagad, jo to nepieļauj kriminogēnā situācija. Vecās pirmstiesas izmeklēšanas sistēmas nojaukšana novedīs pie pilnīga kraha un noziedznieku patvaļas. Uz šo jautājumu atbildi var sniegt tikai bezkaislīgi skaitļi, kas objektīvi raksturo pašreizējo situāciju.

Kopš 1993.gada iezīmējusies reģistrēto noziegumu samazināšanās, pēdējos divos gados samazinās arī smago noziegumu skaits, tas liecina par situācijas reālu stabilizāciju.

 

Gads 1992. 1993. 1994. 1995.

Visi noziegumi 61871 52835 40983 39141

slepkavības 293 429 366 281

smagie m.boj.

laupīšanas 833 1177 1144 905

 

Apgalvojumi, ka stabilizācija ir mākslīga, ir vienīgi politiskas spēles un intrigas, kas nebalstās nedz uz socioloģiskiem pētījumiem, nedz statistisko analīzi. Es nekad neesmu apgalvojis, ka situācija ir apmierinoša, bet cenšos pierādīt, ka iezīmējas labvēlīgākas tendences aizsākumi. Tas ir ārkārtīgi principiāli, jo ANO savās rekomendācijās cīņai pret noziedzību brīdina visas valstis no biežas kursu maiņas gadījumos, kad nav gūts ātrs rezultāts.

Saprotams, ka tik dziļu strukturālu izmaiņu laikā mums bija pamats uzskatīt, ka izmeklēšanas rezultāti 1994.—1995.gadā varētu pasliktināties, bet mūsu mērķis bija nepieļaut krasu lejupslīdi un neizmeklēto krimināllietu uzkrāšanos. Šādai prognozei bija nopietns pamats, jo kopumā ID pirms savas likvidēšanas nespēja strādāt ar pilnu atdevi. Ar milzīgu gandarījumu varam apskatīt pirmstiesas izmeklēšanas darba rezultātus pirmsreformas un reformas posmā, konstatējot, ka jau pirmajā pārbūvju gadā reforma pierādījusi savas priekšrocības un nodrošinājusi labākos pirmstiesas izmeklēšanas rezultātus LR prokuratūras pastāvēšanas laikā.

 

gads 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

tiesai nos.lietas 6055 7457 8315 8164 8855

pabeigtas lietas 9011 11266 11931 12203 18310

tiesai nodotas p. 8256 10967 12622 11633 12200

iztiesātas lietas 5761 6749 7721 8031 7554

notiesātie 7372 9097 11280 10877 —

 

Par vienu no līdzekļiem, kas ļāva palielināt tiesai nosūtīto lietu skaitu, neapšaubāmi jāuzskata saīsinātā procesa veiksmīga iedzīvināšana lielākajā Latvijas daļā. To raksturo šādi skaitļi:

 

gads 1990. 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

protokola f. 469 342 245 94 — —

saīs.process — — — 267 751 1121

 

Ņoti patīkami, ka saīsinātais process pilnīgi iedzīvojies prokuroru domāšanā un ir aptverta milzīga laika un spēku ekonomija, ko tas dod. Limbažu virsprokurors to komentēja šādi: “Prokurori sacenšas savā starpā par saīsinātā procesa kārtībā ienākušu materiālu, jo tas ir ātri iegūstams reāls rezultāts.”

Kopā ar virsprokuroriem analizējot situāciju, nācās secināt, ka lauku rajonos sasniegta gandrīz galējā robeža tālākai šīs metodes paplašināšanai. Tādējādi joprojām aktuāls ir jautājums par iespēju paplašināt krimināllikumā to noziegumu loku, kas pieļauj vienkāršotā procesa piemērošanu. Ģenerālprokuratūras un Iekšlietu ministrijas viedoklis šajā jautājumā pilnīgi saskan, un ir jau sagatavots projekts par 139.panta citu daļu iekļaušanu šajā kategorijā. Tam ir daudz pretinieku, arī KPK izstrādes grupā, kaut gan grūti aptvert, kāpēc to var attiecināt uz personu, kas pirmo reizi pieķerta zādzībā, bet nevar, ja persona jau agrāk sodīta par līdzīgu nodarījumu. Ja par vienīgo kritēriju atzīstam maksimālo paredzēto sodu, tad var rasties iespaids, ka šī metode negarantē patiesības noskaidrošanu un prognozē iespējamās tiesas kļūdas. Ģenerālprokuratūrai ir citāds viedoklis — piemērošanas iespējai jāizriet no lietas faktiskajiem apstākļiem un aizdomās turamā labprātīgas piekrišanas saīsinātā procesa piemērošanai. Vienlaicīgi jāstrādā pie tādiem labojumiem, kas ar soda atvieglošanu ieinteresētu vainīgo, lai viņš veicinātu ekonomiskāka procesa piemērošanu.

Pie šīs problēmas es tik ilgi kavējos tāpēc, ka iespēja sākt cīņu pret nopietniem noziegumiem būs tikai tad, ja nebūsim spiesti visus spēkus tērēt sīkumiem. Tieši tāpēc pilnīgi nesaprotama ir situācija Rīgā, kur saīsinātais process tiek izmantots ļoti reti, kaut gan par šo jautājumu NNNP tika uzklausīts apgabala virsprokurors. Domāju, ka Ģenerālprokuratūras un IeM vadībai vajadzētu vistuvākajā laikā tikt skaidrībā par vainojamām amatpersonām. Rīgas virsprokuroriem jāsaprot, ka, neīstenojot saīsināto procesu, tiek tīši izšķērdēta valsts manta. Ja Rīga iesaistītos šajā procesā, varētu būt vismaz 500—700 lietu pieaugums šajā gadā.

Tādējādi noziedzības situācija un izmeklēšanas kvantitatīvie rādītāji apliecinājuši, ka reformas laiks bija izraudzīts pareizi un neradīja sabrukumu izmeklēšanā un iztiesāšanā. Kaut arī masveidā ieplūduši nesagatavoti darbinieki, izmeklēšanas kvalitāte principiāli nav mainījusies, par to liecina šādi rādītāji:

 

gads 1990. 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

papildizm. 240 221 202 211 210 246

attaisnotie 38 36 27 38 15 21

 

Nelabvēlīga tendence iezīmējusies jautājumā par apcietinājuma piemērošanu. Pēc šīs funkcijas nodošanas tiesām salīdzinoši strauji samazinājusies šā drošības līdzekļa piemērošana.

1993. 1994. 1995.

5124 4617 3872

Pats par sevi šis fakts būtu uztverams normāli, jo ieviesti jauni drošības līdzekļu veidi — drošības nauda, policijas uzraudzība, mājas arests. Bīstami ir tas, ka, samazinoties apcietināto personu skaitam, pieaudzis brāķa skaits.

 

gads 1991. 1992. 1993. 1994. 1995.

attaisnoti apcietinātie 3 11 17 4 11

reabilitēti izmeklēšanā 28 36 52 71 84

 

Oponentiem būs grūti bez atklātas demagoģijas noliegt reformas pozitīvo lomu krimināltiesiskajā sfērā. Nevar noliegt, ka rezerves prokuroru aktivitātēm šajā virzienā tika meklētas nekriminālajā darbībā, sevišķi tā dēvētās vispārējās uzraudzības sašaurināšanā. Šāda nostādne atbilst tradicionālajai prokuratūras lomai valstī. Vecajās Eiropas valstīs, kur svēti tiek ievērotas tradīcijas, prokuratūrām privāto tiesību jomā ir ļoti šauras pilnvaras vai vispār tādu nav. Turpretim jaunākajās demokrātijās (Spānijā, Portugālē, Grieķijā) prokuroriem dotas iespējas iekļauties tiesiskuma atjaunošanā arī citos jautājumos.

Latvijā izraudzītais apjoms balstās uz trim principiem:

— humānisma principa (iestājas par to interesēm, kuri paši nespēj pilnīgi sevi aizsargāt), valstisko interešu respektēšanas principa (var pieprasīt Valsts prezidents, valdība, Saeima, var atzīt prokuratūras iestādes vadītāji);

— uz centieniem sākotnēji atslogot tiesas (amatpersonas rīcību var pārsūdzēt arī prokuroram, ja augstāks ierēdnis to noraidījis).

Par galveno katram virsprokuroram šajā jomā vajadzētu atzīt neaizsargāto personu interešu aizstāvību un valsts budžeta aizsardzību. Bez detalizētākas analīzes nebūs iespējams novērtēt nekriminālās darbības rezultātus. Dažus secinājumus tomēr var izdarīt:

— konstatējot 501 likumpārkāpumu, iesniegts tikai 81 protests, tādējādi nepamatoti netiek izmantota šī ekonomiskākā pārkāpuma novēršanas iespēja;

— ievērojami (2 reizes) pieaudzis prokurora prasību skaits tiesās — no 430 (1994.g.) līdz 853 (1995.gadā), kas liecina par aktīvu darbību, ja vien prasības nav sniegtas privātfirmu interesēs, ko spēkā esošā pavēle aizliedz;

— nepamatoti samazinājies iesniegumu skaits; šis stāvoklis nekavējoties jālabo, ne jau skaita dēļ, bet tāpēc, ka visapkārt sastopami likumpārkāpumi un tos veicinoši apstākļi, kas jānovērš kompetentām iestādēm;

— ļoti augsta ir prokuroru piedalīšanās civillietu izskatīšanā tiesās; to nevar vērtēt kā negatīvu faktu, ja vien no tā necieš obligātie pienākumi un tiek izvēlētas aktuālas lietas. Šajā jomā obligāti jāizpilda likums un tiesas lēmumi un jāpiedalās lietās pēc pašu prasībām. Galvenais nav kvantitatīvie rādītāji, bet atbildība par tām lietām, kur prokurors piedalās, vienmēr paturot prātā, ka uzraudzības procesa laiki ir pagājuši un savlaicīgi neizlabotās kļūdas netiks novērstas. Tieši tas pats jāsaka par kriminālprocesu. Tikko praksē sastapos ar to, ka darbinieku vilcināšanās rezultātā vairs nevarēs tikt apstrīdēta, manuprāt, acīm redzama tiesas kļūda. Kopā ar Augstāko tiesu strādājam pie varianta, kā daļēji atjaunot uzraudzību, bet tā nekad nebūs pilnā apjomā. Tāpēc pret apelācijas un kasācijas termiņiem jāizturas ar vislielāko atbildību.

Es uzskaitīju tos datus, kas apliecina reformas lietderību, un nebūt necentos izskaistināt situāciju jeb pārliecināt virsprokurorus un cienījamos viesus par problēmu un neizdarību trūkumu mūsu darbā. Problēmu ir vairāk, nekā no malas var iedomāties. Iepriekšējie gadi veltīti visu reformas posmu savlaicīgai īstenošanai, atstājot novārtā daudzu specifisku juridisku problēmu risinājumus, apmācību, iekšējo sakārtotību, vārdu sakot, prokuratūras kopējās kvalitātes celšanu.

Tieši tas ir mūsu jaunais uzdevums un prioritāte tuvākam un arī ilgākam laikam. Jau četrus mēnešus strādāju pie šīs pārorientācijas. Padomē tika apspriesti un akceptēti darbības stratēģiskie virzieni, nosakot šādas prioritātes:

— situāciju analīze, savlaicīga prognozēšana un administrēšana;

– metodikas izstrāde, sevišķi par jaunajiem nozieguma veidiem un jaunajām darbības formām;

— apmācību stabilas sistēmas izveide, veidojot trīs formu apmācību procesu:

a)stažieru apmācība,

b)tematiski semināri un kursi vienādas sagatavotības grupām,

c)pastāvīgi darbojošies kursi ar sertifikātu iegūšanu.

Pēdējā apmācības forma ir sevišķi aktuāla, jo tikai tā varētu izveidot profesionāli sagatavotus speciālistus banku lietu, bankrotu, nodokļu nemaksāšanas un citu jaunu noziegumu izmeklēšanai. Pagaidām darām visu iespējamo, lai šajā jautājumā panāktu kooperāciju ar citām iestādēm — IeM, VID, LB u.c. Par šādas apmācības nepieciešamību spriedīs arī NNNP. Vakar mūsu darbinieki tikās ar Sorosa fonda pārstāvi, lai meklētu iespējamo papildu finansējumu, jo šis fonds atbalsta Tiesnešu mācību centru, kur diemžēl TM mūs nevēlas ielaist.

Lai aktivizētu darbus, notikusi tālāka Metodikas nodaļas specializācija. Tagad būs seši metodisti, kam būs sadalītas visas aktuālākās tēmas. Galvenais noteikums — metodika nav pašizglītošanās vai šauras problēmas izpēte konkrētā gadījumā, bet gan radošs darbs, kam jānoslēdzas ar visiem prokuroriem pieejamu, saprotami izklāstītu kādas juridiskas problēmas risinājumu.

Tikšanās Valmierā un Liepājā parādīja, ka metodisko norādījumu, mācību literatūras un regulāras apmācības trūkums visvairāk satrauc darbiniekus rajonos, tika nosauktas arī konkrētas tēmas — kontrabanda, mežu izlaupīšana, robežu pārkāpšana. Nākotnē metodiskā palīdzība būs efektīva, ja būs abpusēja saikne starp iestādēm un metodistiem noteiktu pasūtījumu veidā. Būtiski jāmainās departamentu un apgabalu virsprokuroru lomai, tiem jābūt visu problēmu akumulētājiem un arī risinājumu piedāvātājiem, jo tikai ar praktiķu līdzdalību radīsies dzīvotspējīgs variants.

Iekšēja sakārtotība kļūs iespējama tikai tad, ja katrā iestādē tam pastāvīgi tiks veltīta uzmanība. Ņoti būtiski, lai katrs no jums izvērtētu atšķirību starp rajona prokuroru pirmsreformas izpratnē un virsprokuroru šodien. Līdz 1994.gada 1.oktobrim jūs bijāt pārsvarā procesuāla figūra, kas savas funkcijas īstenoja ar vietnieku, palīgu un izmeklētāju palīdzību. Procesuālais pārākums un atbildība noteica attiecības un vadīšanas metodes. Reizēm virsprokurori ar rūgtumu saka — ko tad es varu, nu jau visi patstāvīgi. Šādā frāzē ietvertas divas rupjas kļūdas:

— par prokuroru procesuālo patstāvību ir jāpriecājas, jo individuālā atbildība ir darba kvalitātes un apjoma galvenais garants,

— jums ir pietiekami daudz līdzekļu savas iestādes vadīšanai ar organizatoriskiem pasākumiem — lietu sadale, kriminālvajāšanas termiņi, tiesības izņemt lietas no viena un atdot citam, tiesības iesaistīties procesā, ja padotais atsakās no apsūdzības, nemaz nerunājot par tiesībām sodīt disciplināri, kādu rajona prokuroram agrāk nekad nebija.

Lai kāds arī būtu metodiskais nodrošinājums, apmācības un sagatavotības līmenis, tehniskais apgāds, darbs tomēr nevedīsies, ja nebūs disciplīnas. Sevišķi aktīvi tiks izvērsta cīņa par izpildes disciplīnas paaugstināšanu. Kā galvenie pasākumi minami: termiņu kontrole, prokuratūras normatīvo materiālu apguve un pastāvīga izpilde.

Runājot par pirmo, sevišķi vēlos uzsvērt, ka kriminālvajāšanas izlemšanai paredzētas desmit dienas. Pastāv viedoklis, ka šis termiņš nav būtisks, jo neviena tiesības neierobežo. Manuprāt, tas ir viens no bīstamākajiem termiņiem, kas tika ieviests, lai nepieļautu “pelēko” lietu slāņa veidošanos. Tikko jūs sāksiet uzskatīt, ka lieta var “pagulēt” līdz brīdim, kad būs mazāk steidzamu darbu, mēs ātri vien nonāksim turpat, kur bija nonācis ID, strādājot pārsvarā ar lietām par apcietinātajiem, bet pārējās kraujot kaudzē. Šādas rīcības sekas jūs izjutāt uz savas ādas, tāpēc lieki aģitēt par seku ļaunumu, bet vienmēr jāatceras, kāpēc tas notika, jo tīšām neviens to nedarīja.

Otrajā virzienā mūsu aktivitātes ir redzamas, un šodien jūs saņēmāt pavēļu krājumu. Negribētu būt tā virsprokurora vietā, kurš tagad atļausies atsaukties uz to, ka nav saņēmis pavēli. Darbs ar pavēlēm tiks kontrolēts pastāvīgi, ne jau tāpēc, ka es meklēju lasītāju auditoriju, bet gan tāpēc, ka bez tā jebkura situācijas vadīšana zaudē jēgu.

Par lielāko trūkumu pašreizējā darbā uzskatu to, ka mēs neesam pievērsuši pietiekamu uzmanību situāciju savlaicīgai prognozēšanai. Mūsu mērķis ir labot šo kļūdu, tādējādi savlaicīgāk administrējot dažādas situācijas — izdodod pavēles, gatavojot norādījumus, rīkojot seminārus un cenšoties ietekmēt attiecīga likuma tapšanu. To viegli pateikt, bet patiesībā tas ir ļoti sarežģīts un precīzs process, kura uzsākšana ir Ģenerālprokuratūras galvenais uzdevums.

Noslēgumā dažus vārdus par sadarbību. Prokurors ir saikne starp policiju, kas tieši sastopas ar noziegumu, un tiesu, kam ar vēsu galvu jāvērtē notikušais. Sadarbība ir vienlīdz svarīga abos virzienos, bet apjoma ziņā lielāks noteikti ir kontaktu apjoms ar izziņas iestādēm, pirmkārt, ar valsts policiju. Varu apgalvot, ka prokuratūras un policijas vadības izpratne par reformas derīgumu un pamatnostādnēm ir vienota. Taču jāsaprot, ka katrai iestādei vienmēr savas intereses būs labāk saprotamas un tuvākas. Lai sadarbība šādā situācijā nepārvērstos par nepārtrauktu savstarpēju rīvēšanos, manuprāt, ir tikai viens līdzeklis — nedari otram tā, kā tu negribi, lai darītu tev. Runājot profesionālā valodā, tas nozīmē, cieni otra darbu un atceries, ka prokurors nav augstāks par policistu, bet viņam ir citas funkcijas un loma,

— ievēro likumā un kopējā pavēlē noteikto pienākumu sadali,

— ja esi nonācis grūtībās, labāk godīgi sarunā ar policijas šefu, lai izpalīdz likumā noteiktajās robežās. Formāla papildizziņa tiks uzskatīta par vislielāko asinsgrēku,

— prasot jebkuru uzdevumu izpildi, pārliecinies, vai pats zini, ko īsti gribi un kā to izdarīt. Ja pats nezini, tad nesūti otram, bet, konsultējoties ar augstākiem kolēģiem, tiec skaidrībā un tikai tad formulē uzdevumu.

Noslēgumā vēlos jums pateikt paldies par uzticību un drosmi, ar kādu jūs iekļāvāties reformā, jo daudzi no jums sirdīs bija oponenti, bet darbos rīkojās kā īstākie reformas patrioti. Ceru, ka tagad arī sirdī atbalstāt reformu un palīdzēsiet to īstenot līdz galam.