Šodien, 14.februārī, Latvijas Zinātņu akadēmija atzīmē savus 50 pastāvēšanas gadus, kaut gan tās vēsturiskās saknes un tradīcijas iesniedzas daudz senāk, Latvijas neatkarības gados. Pēdējos gados LZA ir pārveidojusies no institūtu asociācijas par zinātnieku korporāciju, apvienojot zinātniekus Latvijā un ārpus tās. Vēsturiskajai atcerei tiks veltīta LZA svinīgā sēde 16.februārī ar prezidenta Tāļa Millera referātu, apsveikumiem un LZA vārdbalvu pasniegšanas ceremoniju. Pirms tam notika 18.Baltijas zinātņu vēstures konference, kurā arī plaši runāja par Latvijas zinātnes tradīcijām un tagadni. Sakarā ar LZA jubileju Rīgas Dome savā 30.janvāra sesijā nosaukusi laukumu starp Gogoļa, Turgeņeva, Puškina ielām, uz kuras atrodas ZA augstceltne, par Akadēmijas laukumu, un ar šo brīdi akadēmijas juridiskā adrese ir nevis Turgeņeva ielā 19, bet Akadēmijas laukums 1. LZA tapšana, attīstība un tagadne ir attēlotas LZA viceprezidenta Jāņa Stradiņa pārdomās, ko arī publicējam šajā sakarā.

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidents, prof. Jānis Stradiņš:

“Latvijas Zinātņu akadēmija Baltijas valstu kontekstā”

Veltījums
LZA 50 gadu
dibināšanas atcerei

 Latvijas sabiedrība šogad atzīmē savas valsts nacionālās Zinātņu akadēmijas pastāvēšanas 50 gadus. Saskaņā ar Latvijas Zinātņu akadēmijas jauno hartu, par tās dibināšanas dienu tiek uzskatīts 1946.gada 14.februāris, kad notika pirmā toreizējās Latvijas padomju valdības nozīmēto Zinātņu akadēmijas locekļu pilnsapulce; 14.februāris zīmīgs arī ar to, ka 1992.gadā šajā dienā pieņemts lēmums par Zinātņu akadēmijas pārveidošanu Rietumeiropas klasiskā tipa personālakadēmijā. Gan Zinātņu akadēmijas dibināšana, gan tās funkcijas un statuss ir izraisījušas pretrunīgus viedokļus, diskusijas, tādēļ vēsturiskā atceres reizē ir īstais laiks paanalizēt, kā tad ir radušās un veidojušās zinātņu akadēmijas ne tikai Latvijā vien, bet arī visās trijās Baltijas valstīs (resp., republikās).

Visu triju zinātņu akadēmiju vēsturē ir gan kopējas iezīmes, gan atšķirības. Kopējais ir tas, ka visas trīs ir būtībā dibinātas komunistiskās okupācijas gados un līdz neatkarības atjaunošanai, līdz deviņdesmito gadu sākumam, tās darbojās pēc PSRS Zinātņu akadēmijas parauga — reizē kā individuālu vēlētu locekļu korporācijas un kā prāvu pētniecisku institūtu asociācijas, lielā mērā iezīmējot zinātnes seju visās trijās republikās padomju varas gados.

Kopīgais ir arī tas, ka visās trijās valstīs jau pirms 1940.gada bija reāli nodomi izveidot savas zinātņu akadēmijas, kas diemžēl līdz galam netika īstenoti (atskaitot Igauniju). Kopējais ir tas, ka pēc neatkarības atgūšanas visas trīs akadēmijas tika pārveidotas par Eiropas parauga klasiskajām akadēmijām — Latvijā un Lietuvā tas notika 1992. gadā. Neviena no trim zinātņu akadēmijām nav saglabājusi savu dulistisko raksturu (gan vēlētus locekļus, gan institūtus), nav saglabājusi savā sastāvā pētnieciskas iestādes, kā tas joprojām vērojams kā visās bijušajās sociālistiskajās valstīs (Polijā, Ungārijā, Čehijā u.tml.), tā visās bijušās PSRS republikās. Tādējādi Baltijas zinātņu akadēmiju transformācija, tuvināšanās Eiropas akadēmiju tipam ir notikusi viskonsekventāk, visradikālāk. Pagaidām grūti izvērtēt, vai tas labi vai slikti, ka neesam saglabājuši “Austrumeiropas modeli”, taču zināma pozitīva loma augstākās izglītības un pētniecības integrācijā mūsu akadēmiju virzībā uz klasisko akadēmiju tipu ir nenoliedzama.

Par zinātņu akadēmiju (Academia Scientiarum) klasiskā izpratnē apzīmē valsts augstākās institūcijas (monarha, parlamenta) apstiprinātu izcilāko zinātnieku korporāciju, biedrību, kas sastāv no ievēlētiem locekļiem un darbojas kā nevalstiska organizācija, taču valsts aizgādnībā, veicinot zinātnes attīstību un apspriežot svarīgākās zinātnes problēmas. Zinātņu akadēmiju pieņemts uzskatīt par nobriedušas sabiedrības atribūtu, kas veidojas tad, kad sasniegts augsts intelektuālās attīstības līmenis, parasti arī valstiskā neatkarība (kaut gan pastāv arī provinču akadēmijas). Zinātņu akadēmijas pārstāv valsti starptautiskā zinātnieku sabiedrībā, īsteno augstākā līmeņa zinātniskos sakarus, informācijas, literatūras, speciālistu apmaiņu, ievēl par saviem ārzemju vai goda locekļiem izcilus ārvalstu zinātniekus.

Kaut gan reāli domāt par savu nacionālo zinātņu akadēmiju dibināšanu Baltijas valstis varēja tikai pēc neatkarības izcīnīšanas, pēc 1918.gada, taču to saknes ir daudz senākas.

Pirmais mēģinājums nodibināt zinātņu akadēmiju noticis Lietuvas Lielhercogistē 1773.gadā pēc jezuītu ordeņa darbības izbeigšanas un Edukācijas komisijas (Eiropā pirmās izglītības ministrijas — J.S.) izveidošanās toreizējā Polijas karalistē. Viļņas universitātes arhīvā ir liecības, ka divus mēnešus pēc Edukācijas komisijas dibināšanas bijusi iecere dibināt Viļņas zinātņu akadēmiju (Academia Scientiarum Vilnensis). Ir saglabājies tās dibināšanas akts, ko 1773.g. 28.decembrī parakstījuši pazīstamais astronoms Viļņas universitātes profesors Martins Počobuts (1728 — 1810) un citi signatori, kurus iedvesmojuši Parīzes zinātņu akadēmijas un Londonas Karaliskās biedrības paraugi. Taču Viļņas universitātes reorganizācijas dēļ projekts nojuka, jo Počobuts tika ievēlēts par rektoru un sāka rosīgi darboties šajā amatā. Edukācijas komisija garantēja universitātei tās pašas privilēģijas, ieskaitot neatkarību akadēmiskajā darbā, ko vēlējās projektētā akadēmija, tādēļ pēdējā izrādījās lieka.

Baltijā XIX gadsimtā līdztekus universitātēm darbojās daudzas autoritatīvas zinātnieku biedrības, tomēr lielākoties tās bija šauri profilētas un nespēja kļūt par reģionālām zinātņu akadēmijām. Vienīgais izņēmums bija Jelgavā, tūdaļ pēc Napoleona kara nobeiguma, 1815.g. 23.novembrī dibinātā Kurzemes literatūras un mākslas biedrība. Tās statūti, struktūra un mērķi to patiešām darīja par zinātņu akadēmiju, līdzīgu Londonas Karaliskajai biedrībai, ko uzsvēra tās sekretārs Jelgavas profesors K.Krūze pirmajā biedrības kopsapulcē. Neaplūkojot še Kurzemes biedrības darbību (par to plašāk skat.: “Latvijas Vēstnesis”, 1995.g. 30.dec.), atzīmēsim tikai, ka tās pastāvēšanas pirmajos gados locekļu skaitā bija pasaulslaveni zinātnieki, tādi kā matemātiķis F.Gauss, astronoms V.Strūve, biologi K.Bērs un E.Eihvalds, ķīmiķis T.Grothuss, ceļotājs J.Krūzenšterns, vēsturnieks N.Karamzins, apgaismotāji G.Merķelis, A.Hūpelis, K.Zontags, novadpētnieks J.K.Broce un daudzi citi, biedrības mecenāte bija pēdējā Kurzemes hercogiene — atraitne Doroteja, biedrības rakstos tika publicēts klasiskais Grothusa darbs “Par gaismas un elektrības ķīmisko iedarbību” (1819), apcerējumi par latviešu tautas un latviešu valodas izcelsmi u.tml. Biedrība turpināja pastāvēt līdz vācbaltiešu repatriācijai 1939.gadā, vēlāk gan zaudējot reģionālas zinātņu akadēmijas nozīmību.

Līdz ar Baltijas tautu nacionālo atmodu izveidojās arī attiecīgas zinātniskas biedrības, piemēram, Rīgas Latviešu biedrības Zinību komisija (dibināta 1869.gadā), Lietuvju zinātniskā biedrība Viļņā (dibināta1907.gadā), vairākas igauņu zinātniskas biedrības, kuros samanāmi vēlāko zinātņu akadēmiju iedīgļi. Reāli zinātņu akadēmiju veidošana varēja sākties pēc valstiskuma iegūšanas, taču šo procesu pirmās republikas laikā līdz galam īstenoja vienīgi Igaunija, kur augstākās izglītības un zinātnes tradīcijas bija visspēcīgākās. Jaunajās valstīs tolaik bija vispirms jāizveido nacionālās universitātes, turklāt Lietuvā šķēršļus radīja Viļņas okupācija un tās iekļaušana Polijas sastāvā.

Igauņu zinātnieki jau 1917.gada augustā Tartu notikušajā matemātiķu kongresā izvirzīja domu par savu zinātņu akadēmiju un gadu vēlāk, vācu okupācijas laikā, organizēja Igauņu akadēmisko biedrību. Šī organizācija aktīvi veicināja bij. Tērbatas (Jurjevas) universitātes pārveidošanu par nacionālo igauņu augstskolu 1919.gada nogalē un arī ierosināja Igaunijas Satversmes sapulcei likumprojektu par Igaunijas ZA dibināšanu, ko 1920.g. 27.maijā arī pieņēma (likumā akadēmija saucās par Igaunijas Zinātnisko iestādi).

Jaunizveidotajai iestādei bija paredzēts darboties Tartu, un tās zinātniskā potenciāla nesējiem bija jābūt universitātes profesoriem. Taču saimnieciskās grūtības un arī visas uzmanības koncentrēšana uz jaunveidojamo Tartu nacionālo universitāti izraisīja to, ka akadēmijas izveidošanas projekts un pieņemtā likuma īstenošana iegula uz ilgiem gadiem. Reāli zinātņu akadēmijas funkcijas veica Tartu universitāte, pie kuras pastāvēja daudzi zinātniski institūti, laboratorijas (1939.g. kopskaitā 103) un akadēmiskas biedrības (skaitā 20).

Tikai trīsdesmito gadu sākumā igauņu inteliģence atgriezās pie šīs problēmas. Ar to sāka nodarboties jau 1924.gadā dibinātā Igaunijas Intelektuālās sadarbības nacionālā komisija, kas ietilpa attiecīgās starptautiskās organizācijas sastāvā (pie Tautu savienības). Šīs komisijas aktīvākais darbinieks bija Tartu universitātes tiesību profesors Antss Pīps (1884 — 1942), kas vienlaikus vadīja arī Tautu savienības veicināšanas biedrības Igaunijas nodaļu (1922 — 1937), bija Igaunijas—Latvijas biedrības priekšsēdētājs (kopš 1932.g.) un vadīja Igaunijas, Latvijas un Lietuvas draudzības biedrību sadarbības biroju (1935 — 1937). Pēc pēdējā ierosmes kopš 1935.gada regulāri sāka sanākt Baltijas valstu intelektuālās sadarbības konferences (pirmā — 1935.g. oktobrī Kauņā, otrā — 1936.g. novembrī Tartu, trešā — 1938.g. novembrī Rīgā). Šajās konferencēs plaši apsprieda Baltijas valstu zinātnisko sadarbību. Pēc A.Pīpa ierosmes jau 1935.gadā Kauņā tika ierosināts dibināt kopēju Baltijas Zinātņu akadēmiju, kā arī pieņemts ieteikums intelektuālās sadarbības nacionālajām komitejām aktīvi veicināt nacionālo zinātņu akadēmiju izveidošanu visās trijās Baltijas valstīs.

Tieši Igaunijā, kas toreiz relatīvi bija visdemokrātiskākā no Baltijas valstīm, komisija aktīvi ķērās pie šī lēmuma īstenošanas, piesaistot idejai valsts vadību. 1938.gada 13.aprīlī Igaunijas prezidents Konstantīns Pētss parakstīja dekrētu par Igaunijas Zinātņu akadēmijas dibināšanu 13 locekļu sastāvā (J.Marks, J.Uluots, E.Kants, O.Lorits, G.Suits, H.Steps, Z.Pūseps, P.Kogermanis, H.Kaho, K.Šlosmanis, A.Paldroks, E.Ēpiks), par pirmo prezidentu tika ievēlēts mediķis K.Šlosmanis. Akadēmijas rezidence bija Tartu, pie tās darbojās igauņu izlokšņu institūts, vairākas biedrības un komisijas.

Pēc padomju iekārtas dibināšanas Igaunijā Zinātņu akadēmija ar 1940.gada 20.jūliju tika likvidēta, pa daļai tāpēc, ka arī vairāki igauņu kreisi noskaņotie zinātnieki (H.Krūss, H.Moora u.c.) nebija apmierināti ar Pētsa izraudzīto Zinātņu akadēmijas personālsastāvu. Taču PSRS valdības lēmumā par Igaunijas PSR Zinātņu akadēmijas dibināšanu (1945.g. 28.jūnijā) bija norādīta vēsturiskā pēctecība, kaut arī no pirmskara ZA locekļu sastāva bija palicis vienīgi ķīmiķis P.Kogermanis. Igaunijas PSR ZA tika dibināta 1946.g. 23.janvārī, par tās pirmo prezidentu tika ievēlēts vēsturnieks H.Krūss (starp citu, pēc kāda laika okupācijas varas arestēts). 1988.g. 10.maijā Igaunijas PSR ZA prezidijs oficiāli atzina abu akadēmiju vēsturisko pēctecību, ko apstiprināja ZA kopsapulce 1988.g. 29.jūnijā, bet 1989.gada aprīlī saskaņā ar jauniem statūtiem Igaunijas PSR ZA sāka saukties par Igaunijas Zinātņu akadēmiju.

Vecuma ziņā nākamā bija Lietuvas Zinātņu akadēmija, par kuras dibināšanu lēmumu pieņēma 1941.gada 16.janvārī. tai pamati tika likti neatkarīgajā Lietuvā, izaugot tur lietuvju zinātnieku paaudzei. 1922.g. dibinātās Kauņas universitātes profesori izstrādāja Lietuvas kultūras akadēmijas projektu, kuras uzdevums būtu nodarboties ar pētījumiem baltistiā un lituanistikā. 1939.gadā dibināja Antana Smetonas vārdā nosaukto Lituanistikas institūtu, kas kļuva par pamatu Lietuvas PSR ZA dibināšanai. Jau 1922.gadā tika dibināts Katoļu zinātņu akadēmija, kas darbojās līdz 1940.gadam un ar 1953.gadu atsāka darbību Romā.

Lietuvas PSR ZA statūtus apstiprināja 1941.gada 10.martā, bet 1941.g. 18.aprīlī notika pirmā kopsapulce, kurā par akadēmijas prezidentu ievēlēja izcilo lietuvju rakstnieku un literatūrzinātnieku Vincu Krevi—Mickēviču (1882 — 1954), bet par viceprezidentu — ķīmiķi profesoru Antanu Purēnu (1881 — 1962). Pirmo divu mēnešu laikā tika organizēti un darbu sāka četri humanitāra profila institūti, pārējo organizāciju pārtrauca karš. Lietuvas ZA turpināja darboties arī vācu okupācijas laikā, līdz 1943.g. 27.martam, kad līdz ar Viļņas universitāti to slēdza. Lietuvas PSR ZA darbu atsāka 1945.gadā ar jauniem statūtiem un pārveidotu personālsastāvu, jo daudzi pirmā sastāva akadēmiķi (ieskaitot pašu prezidentu) bija emigrējuši (no pirmā sastāva 13 locekļiem Lietuvā bija palikušu tikai 6). Par prezidentu ievēlēja ķīmiķi Jozu Matuli, kas 1941. gadā bija bijis Dabaszinātņu, matemātikas un tehnikas nodaļas akadēmiķis — sekretārs.

Piebildīsim, ka no augstāk minētajiem kaimiņvalstu ZA dibinātājiem K.Šlosmanis, H.Krūss un V.Kreve—Mickēvičs bija pirmskara Latvijas Universitātes goda doktori, kas liecina par triju valstu ciešajām zinātniskajām saitēm.

Arī Latvijas Republikā jau kopš tās dibināšanas pirmajām dienām (1918. gada novembrī) zinātnieku aprindās un presē samērā aktīvi tika diskutēta nacionālas akadēmijas nepieciešamība. Pirmās ierosmes, šķiet, nāca no Kārļa Ulmaņa Pagaidu valdības izglītības ministra Kārļa Kasparsona (1865 — 1932), ārsta, dabaszinātnieka, enciklopēdista, Tērbatas universitātes absolventa. Viņš centās šo ideju virzīt pat P.Stučkas režīma laikā 1919.gadā, piesaistot tai izcilo zinātnieku Paulu Valdenu.

Līdz 1921.gadam Latvijas Izglītības ministrijā darbojās Zinātnes komiteja kā nākamās akadēmijas iedīglis. Vēlāk akadēmijas ideju Saeimā aizstāvēja izcilais tautsaimnieks Kārlis Balodis, kā izglītības ministrs to atbalstīja Rainis, atsaucoties uz Norvēģijas Zinātņu akadēmijas paraugu.“Zinātņu akadēmija profesoriem u.c. zinātņu vīriem ir tas pats, kas studentiem universitāte. Latvijā Zinātņu akadēmijas jautājums vairākkārt cilāts. Principā šādas akadēmijas radīšanai piekrītu un nākšu pretī, cik vien iespējams, lai vistuvākā nākotnē arī mūsu zinātnei un zinātniekiem nodibinātos savs centrs,“ sacīja Rainis 1927.gada 1.jūlija intervijā.

Diemžēl finansiālās grūtības un Latvijas Universitātes vadošā loma, ko 1923.gadā Saeima bija izsludinājusi par galveno zinātnes un izglītības centru Latvijas Republikā, atvirzīja Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanu uz vēlāku laiku. Zināmā mērā to kavēja arī konservatīvas noskaņas LU profesoru vidū, ko kritizēja Rainis.

1932.gada aprīlī kā alternatīva Rīgā tika dibināta privāta zinātņu akadēmija — Rīgas Latviešu biedrības Zinātņu Komiteja (Academia Scientiarum Latviensis SRL), kas turpināja RLB Zinību komisijas tradīcijas. Par tās pirmo prezidentu kļuva folklorists un valodnieks profesors Pēteris Šmits (1869-1938), bet pēc viņa nāves šo amatu ieņēma izcilais valodnieks Jānis Endzelīns (1873-1961).

Komitejā bija paredzētas 30 kārtējo biedru un 60 korespondētājbiedru vietas. Ne visas vakances paguva aizpildīt, taču šīs akadēmijas sastāvā bija tādi ievērojami zinātnieki kā vēsturnieki un kultūrvēsturnieki F.Balodis, A.Tentelis, A.Spekke, A.Švābe, L.Adamovičs, folkloristi K.Straubergs, L.Bērziņš, valodnieks J.Plāķis, filozofs T.Celms, arhitekti E.Laube un P.Kundziņš, inženierzinātnieki A.Vītols un M.Bīmanis, purvu pētnieks P.Nomals, mediķis J.Alksnis, dzejnieks E.Virza, ģeofiziķis L.Slaucītājs u.c. Komitejai gan bija vairāk humanitāro zinātņu ievirze, taču tās darbība skāra arī citas ar Latviju saistītas reģionālās zinātnes nozares.

Pēc 1934.gada 15.maija apvērsuma K.Ulmanis šo privāto zinātņu akadēmiju nelegalizēja, jo Rīgas Latviešu biedrība bija bijusi zināmā opozīcijā pret K.Ulmani. Tikai pēc RLB ilggadīgā priekšnieka A.Krastkalna nāves 1939.gadasāka iezīmēties ZK integrācijas iespējas Ulmaņa Latvijas struktūrās; tai bija izredzes kļūt par valsts zinātņu akadēmiju, iespējams, pēc dažu papildus biedru ievēlēšanas (pēdējās vēlēšanas notika 1940.gada martā).

Taču K.Ulmanis gāja uz Zinātņu akadēmijas dibināšanu arī citā ceļā. Jau 1935.gada rudenī (kad notika I Baltijas intelektuālās sadarbības konference) sarunā ar zinātniekiem un žurnālistiem Ulmanis deklarēja savu nodomu dibināt valstisku zinātņu akadēmiju. Pirmais solis šajā virzienā bija Latvijas Vēstures institūta dibināšana. Ministru kabinets 1936.gada 14.janvāra likumā par šī institūta dibināšanu sacīts, ka “dibinoties Latvijas Zinātņu akadēmijai, Latvijas Vēstures institūts tajā ieiet kā pirmā sastāvdaļa”. 1939.gada februārī tika dibināts Zemes bagātību pētīšanas institūts, bija paredzēti valodas un folkloras institūti, iecerēts arī dabaszinātņu institūts.

Tādējādi Kārļa Ulmaņa laikā sāka veidoties valstiski institūti ārpus Latvijas Universitātes. Iecerētā Zinātņu akadēmija būtu apvienojusi gan individuālus locekļus, gan institūtus. Starp citu, par Vēstures institūta goda biedru 1939.gadā jau tika ievēlēts Valsts prezidents Kārlis Ulmanis. Minētie institūti un RLB Zinātņu komiteja izdeva zinātniskos rakstus. Taču šo nacionālās Zinātņu akadēmijas veidošanos evolucionāro gaitu (kura, iespējams, būtu vedusi pie mērķa 1942.gadā) pārtrauca padomju karaspēka ienākšana Latvijā 1940.gada vasarā.

1941.gada 13.februārī tika pieņemts Latvijas PSR Tautas komisāru padomes un LK (b)P CK lēmums par PSRS ZA Latvijas filiāles (nevis pastāvīgas ZA, kā Lietuvā!) organizēšanu ar piecām nodaļām. Organizācijas komisijas sastāvā bija iekļauti TKP priekšsēdētājs V.Lācis un Izglītības tautas komisārs P.Valeskalns, kā arī daudzi ievērojami zinātnieki (to skaitā J.Endzelīns, A.Kirhenšteins, P.Nomals, R.Vipers, P.Galenieks, N.Malta, A.Vītols, Č.Klarks, J.Cizarēvičs, M.Straumanis, R.Krimbergs, B.Vipers, E.Štālbergs u.c.). Taču P.Valeskalns neizrādīja īpašu rosību, un PSRS filiāles organizēšanas ideja nebija īpaši populāra latviešu zinātnieku aprindās, tādēļ šis projekts palika uz papīra.

Reāli Zinātņu akadēmijas organizēšana Latvijā atsākās pēc kara, kad Latvijas PSRS Tautas komisāru padomes 1945.gada 4.novembra lēmums paredzēja PSR ZA (un nevis PSRS ZA filiāles) organizēšanu, uzdodot Latvijas PSR Tautas komisāru padomei kopā ar PSRS ZA prezidiju veikt sagatavošanas darbus.

Latvijas PSR ZA tika nodibināta ar V.Lāča parakstītu Latvijas PSR TKP 1946.g. 7.februāra lēmumu, tās pirmie 13 (atkal — visās trijās valstīs — šis maģiskais skaitlis 13!) īstenie locekļi bija: valodnieks Jānis Endzelīns, ģeogrāfs Matvejs Kadeks, mežķīmiķis Arvīds Kalniņš, mikrobiologs un veterinārārsts Augusts Kirhenšteins, arhitekts Arturs Krūmiņš, lopkopības speciālists Paulis Lejiņš, purvu pētnieks Pēteris Nomals, agroķīmiķis Jānis Peive, mediķis Pauls Stradiņš, bioķīmiķis Aleksandrs Šmits, arhitekts Ernests Štālbergs, rakstnieks Andrejs Upīts, filozofs Pēteris Valeskalns.

Tātad deviņiem vietējās Rīgas profesūras pārstāvjiem piebiedrojās četri no Maskavas atbraukušie latviešu izcelsmes zinātnieki, kas tomēr nedod pamatu savā laikā skandinātajiem apgalvojumiem, ka tieši pēdējiem būtu bijusi izšķirīga loma jaunās akadēmijas izveidē. Būtībā jaunās akadēmijas izveidošana bija jau pirms kara aizsāktā darba turpinājums, par Latvijas PSR ZA pirmajiem akadēmiķiem kļuva arī divi Rīgā palikušie RLB Zinātņu komitejas biedri — J.Endzelīns un P.Nomals. Jaunās akadēmijas sastāvā tika iekļauti ievērojamākie neemigrējušie, Latvijā palikušie zinātnieki (atskaitot gan vairākus humanitāro zinātņu pārstāvjus un dažus cienījamus profesorus, kas par Latvijas PSR ZA locekļiem tomēr nekad nekļuva).

1946.gada 14.februārī Latvijas PSR TKP sēžu zālē notika pirmā ZA kopsapulce, kurā ievēlēja jaunās Akadēmijas prezidiju (par pirmo prezidentu kļuva Pauls Lejiņš), tādēļ šo datumu (un nevis 7.februāri, kad tika parakstīts padomju valdības formālais lēmums) tagad uzskata par Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanas dienu.

Visu triju Baltijas ZA dibināšanā aktīvi piedalījās PSRS ZA zinātnieki no Maskavas (piemēram, Latvijas PSR ZA veidošanas priekšdarbus veica 1945. gada decembrī. Rīgā iebraukusī PSRS ZA pārstāvju grupa ar ievērojamo zoologu akadēmiķi J.Pavlovski priekšgalā). Tāpat PSRS ZA vēlāk bieži noteica šo akadēmiju profilu un pētnieciskos pamatvirzienus (piemēram, PSRS ZA prezidenta M.Keldiša Baltijas republiku apmeklējuma reizē 1962.gadā), tā akceptēja arī jaunievēlamo akadēmiķu kandidatūras, taču formāli visus savas pastāvēšanas gadus šīs republikāniskās zinātņu akadēmijas skaitījās neatkarīgas no PSRS ZA.

Tādējādi visu triju Baltijas valstu zinātņu akadēmiju veidošanās ceļi ir bijuši samērā līdzīgi, kaut arī ar variācijām. Visos gadījumos tās tapa, saduroties divām tendencēm — saplūda nacionālās zinātniskās inteliģences centieni izveidot savas elitāras zinātņu akadēmijas — no apakšas, un PSRS zinātņu politika — no augšas izveidot centralizētā veidā savienoto republiku zinātņu akadēmijas unitārās lielvalsts perifērijā. Baltijas republiku ZA veidošanā sava loma bija arī tīri politiskiem, “kontrpropagandas” momentiem — mēģināt demonstrēt šo republiku “suverenitāti” pirms aukstā kara sākšanās, mīkstināt gan Baltijā, gan pasaulē iespaidu par varmācīgu okupāciju. Iznīcinot triju neatkarīgo valstu struktūras, tika radītas jaunas, totalitārajam režīmam atbilstošas padomju struktūras, taču apslēpjot to ar dekoratīvu fasādi.

Paradoksālā kārtā abas minētās, liktos, diametrāli pretējas, tendences savienojās. Baltijas republikās, okupācijas, neskaidru nākotnes izredžu un pēckara sabrukuma apstākļos tomēr notika intelektuālo spēku mobilizācija, jo prāva daļa nāciju intelektuālās elites ticēja, ka arī okupācijas apstākļos Baltijas tautas nezaudēs savu identitāti un (kaut ierobežotu) valstiskumu. Centralizācijas un decentralizācijas pretējās tendences izpaužas arī triju zinātņu akadēmiju turpmākajā vēsturē. Ir jāatzīst, ka to darbība bija vienīgā reālā iespēja šajā grūtajā vēstures posmā saglabāt un ģenerēt no jauna Baltijas tautu zinātnisko potenciālu. Iecerētas kā unifikācijas un sovjetizācijas ierocis, jaunās akadēmijas lielā mērā kļuva par nāciju savdabības saglabāšanas faktoru — arī tas jāatzīst.

Zinātņu akadēmiju sistēmā bija vērojama arī slēpta pretestība režīmam. Kaut gan nevienu no Latvijas PSR ZA vēlētajiem locekļiem Staļina laikā neskāra tiešas represijas (arests, deportācija), taču daudzi tika nesaudzīgi un necienīgi kritizēti, bet korespondētājlocekli P.Dzērvi par nacionālkomunismu izslēdza 1969.gadā no ZA sastāva (atjaunots 1988.gadā). Toties atlaisti no darba un arestēti tika vairāki ZA institūtu darbinieki, piemēram, mediķi K.Tiesnieks un J.Jirgensons un ķīmiķis A.Cīrulis par palīdzību nacionālajiem partizāniem (arī ar medikamentiem), S.Sirsone un M.Grīnfelde — par līdzdalību “franču grupā”, A.Ošiņš un J.Skuja kā “tautas ienaidnieki” u.c. Arī viņus pieminām šajā atceres reizē.

Zinātņu akadēmijas pastāvēšana ļāva (galvenokārt gan ar PSRS ZA starpniecību) Baltijas tautām kaut cik piedalīties arī pasaules zinātnes veidošanā, izdot Vissavienības nozīmes žurnālus, organizēt ievērojamus kongresus un simpozijus, veikt pētījumus labā līmenī. Tiesa, Baltijas zinātne šajā laikā bija zaudējusi savu patstāvīgo seju, tiešie starptautiskie kontakti bija ierobežoti un kontrolēti (arī no VDK puses). Visus šos pretrunīgos momentus esmu centies atspoguļot nesen sarakstītajā Latvijas ZA vēstures apcerējumā; tādi ir vērojami arī abu pārējo Baltijas valstu ZA gadījumā, ko te sīkāk analizēt nevaru.

Komunistiskās okupācijas apstākļos visai ierobežoti bija “horizontālie” sakari starp Baltijas valstu Zinātņu akadēmijām. Pat akadēmiskā sadarbība Baltijā tika uzlūkota kā “separātisms” un īpaši veicināta netika. Liels trūkums bija arī “akadēmiskās” zinātnes atrautība no “augstskolu” zinātnes, pētnieciskā līmeņa pazemināšanās Baltijas republiku universitātēs, pārlieka pētniecības koncentrēšana prāvajos zinātņu akadēmiju institūtos (LPSR ZA sastāvā 1989.gadā tādu bija 15, no kuriem daži patiešām strādāja starptautiski atzīstamā līmenī), zinātnes atrautība no jaunatnes. Par visu to trīs ZA atmodas laikā tika jo asi kritizētas. Visas trīs zinātņu akadēmijas izgāja sāpīgu pārvērtību procedūru, tomēr saglabājot pēctecību, tradīcijas, neviena no trim zinātņu akadēmijām netika likvidēta, kā tas notika ar VDR ZA Berlīnē.

Zaudējot šīs akadēmijas, būtu zaudēta tieša pēctecība gan ar agrāk minētajiem akadēmiķiem — dibinātājiem, gan ar tādiem ievērojamiem zinātniekiem, kā L.Liepiņa, G.Vanags, S.Hillers, A.Ieviņš, K.Bambergs, J.Lūsis, J.Zutis u.c., ar kuru vārdiem saistās ievērojamākie pēdējie 50 gadu sasniegumi, īpaši dabas un eksakto zinātņu jomā, kas ir starptautiski atzīti.

Kopš 1994.gada LZA vairs nav pētniecības institūtu; tie nodoti Izglītības un zinātnes ministrijas pakļautībā vai universitātēm, taču LZA sadarbojas gan ar šiem saviem bijušajiem institūtiem, gan ar Latvijas augstskolām.

Ievēlot daudz jaunu locekļu (arī no ārzemēm) un nosakot satūtos 70 gadu vecuma robežu, kuru sasniedzot, īstenais loceklis zaudē balsstiesības jaunu locekļu izvēlē, iedibinot goda un ārzemju locekļu statusu, aktivizējot jaunas darbības formas, laikā no 1991. līdz 1995.gadam pamatvilcienos ir noslēgusies ZA transformācija no padomju tipa akadēmijas par rietumeiropeisku akadēmiju, un tā ir veikta paralēli visai Latvijas zinātnes reformai.

Pašreiz LZA sastāvā ir paredzēti 100 īstenie locekļi līdz 70 gadu vecumam (1996.gada 1.janvārī tādu ir 66), 50 korespondētājlocekļi līdz 65 gadu vecumam (1996.gada 1.janvārī — 46), 50 goda locekļi (1996.gada 1.janvārī — 46), 100 ārzemju locekļi (1996.gada 1.janvārī — 70). Apmēram puse LZA īsteno locekļu ir Latvijas augstskolu profesori.

LZA senātā ir 21 loceklis, prezidijā — 4 locekļi (prezidents Tālis Millers, viceprezidenti Juris Ekmanis un Jānis Stradiņš, akadēmiķis — sekretārs Andrejs Siliņš).

Par LZA goda locekļiem kopš 1990. gada ievēlēti izcilākie Latvijas kultūras un zinātnes darbinieki, t.sk., piemēram, A.Baušķenieks, V.Belševica, U.Bērziņš, H.Biezais, M.Birze, E.Dunsdorfs, Anšlavs un Andrejs Eglīši, J.Graudonis, K.Keggi, J.Klīdzējs, I.Kokars, R.Pauls, I.Ranka, K.Skujenieks, Dž. Skulme, M.Štaudingere, P.Vasks, Ē.Valters, L.Vīgners, I.Ziedonis, M.Zīverts.

LZA ārzemju locekļu skaitā ir ievērojami zinātnes un kultūras darbinieki no 14 valstīm, t.sk. Nobela prēmijas laureāts Č.Milošs, Dānijas ZA prezidents H.Sērensens un Lietuvas ZA prezidents B.Juodka, Eiropas Zinātņu un mākslu akadēmijas prezidents F.Ungers, arhitekts G.Birkerts, jurists D.A.Lēbers, krievu dzejnieks A.Vozņesenskis, profesori H.Branovers, D.Draviņš, A.Dreimanis, E.Foldāts, A.Okše, J.Priedkalns, R.Šilde-Kārkliņa, V.Šmids, E.Vedējs, V.Vīķe-Freiberga, J.Vīksniņš, vēsturnieks un literāts U.Ģērmanis.

LZA sastāvā darbojas Aizjūras nodaļa Ņujorkā, kuru vada tautsaimniecības profesors N.Balabkins. Savukārt vairāki LZA locekļi ievēlēti par ārzemju ZA locekļiem.

LZA pārstāv Latviju Starptautiskajā zinātnisko apvienību komitejā (ICSU) un Eiropas Zinātņu akadēmiju asociācijā (ALLEA). LZA galvenie mērķi un uzdevumi formulēti hartā, to skaitā ir: pētījumu veicināšana fundamentālo un lietišķo zinātņu jomā, īpaši starpnozaru pētījumos; Latvijas vēstures, kultūras un latviešu valodas izpētes un izkopšanas veicināšana; aktīva līdzdalība Latvijas zinātnes politikas veidošanā un valdības konsultēšana zinātnes jautājumos; rūpes par zinātniskās literatūras izdošanu, zinātnisko terminoloģiju un enciklopēdiju zinātnisko līmeni; kongresu, konferenču, diskusiju un konkursu organizēšana, zinātnes sasniegumu popularizēšana; Latvijas zinātnieku starptautisko kontaktu uzturēšana; pētniecības ētikas, diskusijas principu un tradīciju sargāšana, saglabāšana un izkopšana.

LZA darbības galvenie veidi ir ZA pilnsapulces un atklātās sēdes, akadēmiskie priekšlasījumi un darbs ZA zinātņu nodaļās, sniedzot konsultācijas un ekspertīzes, izvērtējot zinātnes vizienus un izstrādājot nacionālās zinātniskās programmas, rīkojot zinātniskās diskusijas, piešķirot LZA Lielo medaļu un vārdbalvas (F.Candera, G.Vanaga, P.Stradiņa, P.Lejiņa, H.Skujas, J.Endzelīna, K.Baloža, V.Plūdoņa un A.Švābes), augstskolu studentu prēmijas, goda doktora grādus, uzturot sakarus ar ārvalstu zinātniskajām institūcijām (1995.g. — ar 16 ārvalstu zinātņu akadēmijām) u.tml.

Radniecīgi procesi ir iezīmējušies arī Igaunijas un Lietuvas zinātņu akadēmijās. Visas trīs nacionālās zinātņus akadēmijas iestājas par pareizu zinātnes lomas izpratni sabiedrībā, par pārdomātu zinātnes budžetu, lai novērstu draudus mūsu valstu intelektuālam potenciālam nākotnē.

Čpaša vērība pēdējos gados tikusi pievērsta triju Baltijas valstu ZA sadarbībai. Pirmā triju akadēmiju vadītāju tikšanās ir notikusi tikai (!) 1990.gada 21.jūnijā Tallinā, kad tur bija ieradies Zviedrijas Karaliskās Zinātņu akadēmijas prezidents, lai apspriestu Baltijas jūras aizsardzības un ekoloģijas problēmas. Tajā reizē tika parakstīts komunikē par regulārām ikgadējām sanāksmēm Tallinā, Rīgā un Viļņā.

Šādas sanāksmes nu jau kļuvušas par tradīciju, starp 3 valstīm izveidojusies informācijas un zinātnieku apmaiņa. Tika iztirzāta iespēja izveidot arī vienotu Baltijas zinātņu akadēmiju (Academia Scientiarum Baltica) ar dažām ierobežotām funkcijām, kas pastāvētu līdzās nacionālajām Zinātņu akadēmijām, t.i., tikusi atdzīvināta A.Pīpa 1935.gadā izvirzītā ideja.

Kaut gan vairāki objektīvi un subjektīvi apsvērumi nav ļāvuši šo problēmu atrisināt pozitīvi (viens no igauņu puses iebildumiem ir tas, ka vienotas Baltijas ZA dibināšana vājinātu atsevišķo nacionālo ZA lomu un prestižu pasaulē), taču jau 1995.gadā panākta vienošanās par triju kopēju programmu (enerģētika, Baltijas jūras pētījumi, Baltijas interdisciplināri pētījumi humanitāro un sociālo zinātņu jomā) izveidošanu un īstenošanu. 1996.g. septembrī Rīgā paredzēts apspriest jau konkrētus projektus šo triju programmu ietvaros, Baltijas valstu Zinātņu akadēmiju vadītāju apspriedē pirmoreiz uzaicinot arī Ziemeļvalstu Zinātņu akadēmiju pārstāvjus.

Tādā kārtā reformētās zinātņu akadēmijas visās trijās Baltijas valstīs izcīna savu vietu valsts un zinātnes dzīvē, neaizstājot universitātes un pētnieciskos institūtus, bet papildinot tos. Čpaša loma šīm akadēmijām ir triju Baltijas valstu reālā integrācijā, sabiedrības un intelektuāļu saišu stiprināšana.

Tieši triju valstu intelektuālajai antantei, kas, starp citu, izpaudusies arī kopīgu Baltijas zinātņu vēstures konferenču rīkošanā (kopš 1958.gada), visu triju zinātņu akadēmiju koordinētā darbībā, tieši šai antantei pieder nākotne.

Lielo pasauli interesēs ne tik daudz trīs nelielas, nošķīrušās valstis pie Baltijas jūras ar “naftas kariem” un “renģu kariem”, bet Baltija kā vienots veselums. Baltijas valstu vienotības uzturēšanā, pasaules un vietējās zinātnes vienotības uzturēšanā, kalpošanā mūsu valstīm un tautām, mūsu reģionam, lai uzturētu to par augstas kultūras zonu Eiropā, mēs saskatām visu triju Baltijas zinātņu akadēmiju un Latvijas Zinātņu akadēmijas īpašu misiju.

Lekcija 18. Baltijas zinātņu vēstures konferences noslēguma plenārsēdē
(Rīgā, 1996.gada 19.janvārī), izmantojot arī prof. J.A.Krikštopaiša,
prof. K.Sīlivaska un dr. K.Martinsona materiālus.