Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe Maija Kūle:

"Pamatvērtības un ētika"

 Inteliģence ir ļoti īpatnējs sabiedrības slānis — gan tā, kas sapulcējusies šeit, gan tā, kas nevar atbraukt, jo Rīga ir tālu, gan tā, kas speciāli nenāk un ironiski noraugās uz visu šeit notiekošo. Gandrīz visus vieno pārliecība, ka ar runāšanu, pateikšanu, deklarēšanu var mainīt sabiedrības garīgo dzīvi — t.i., var izveidot attieksmi pret pamatvērtībām un morāli.

Es arvien vairāk pārliecinos, ka tā ir pilnīga ilūzija. Kāds ļoti cienījams Latvijas Universitātes profesors nolasīja vairākas stundas garu lekciju par morāli iepriekšējās valdības ministriem, kad viņi pirmoreiz stājās pie savu uzdevumu pildīšanas. Tā to gribēja premjers. Kur ir šī audzinošā pasākuma rezultāti, kur valdības morāle?

Inteliģence cenšas runāt daudz un pārliecinoši, taču jūt, ka nevienu nepārliecina.

Kas notiek? Acīmredzot ir izveidojusies ļoti dziļa plaisa starp to diskursu (sarunas veidu, vārdiem, izpratnēm), ko mākslīgi cenšas uzturēt inteliģences daļa, runājot par morāli un pamatvērtībām, un to dzīves stilu un diskursu, kas valda reālajā garīgajā dzīvē. Būdami morālisti, mēs sakām — labais un ļaunais, patiesība utt. Taču, lai cik tas nebūtu dīvaini, šie vārdi neskan dzīvi un negūst rezonansi.

Kāpēc tas tā notiek?

Inteliģence domā, ka vaina ir tur, ka sabiedrība sadalās lielā daudzumā sliktajos un mazākā daudzumā labajos cilvēkos, ka valsts ir slikta un tiecas iznīcināt savu inteliģenci. Pastāv cerība (tā ir Apgaismības laikmeta pārliecība, kas nāk no 18.gadsimta!), ka pēc garām runām to lielo daudzumu slikto varēs pārtaisīt par labajiem, tikai vajag runāt, runāt un vēlreiz runāt. Morālisti teiks, ka jaunatne ir sajukusi, klaidoņi ir apjukuši, strādnieki ir degradējušies un zemnieki ir nolaidušies, taču mums vēl ir zināma neliela prātīgu cilvēku daļa (pirmām kārtām tiek domāta inteliģence), kas saglabā godaprātu, un uz viņiem ir jābalstās.

Varbūt tā arī ir, taču man liekas, ka uz notiekošo vajag paskatīties no citas puses: nevis sākt ar to, kā sabiedrību var sadalīt un pretstatīt valstij. Jāsāk ar fiksāciju — bezkaislīgu skatījumu, kāds dzīves stils, vērtību izpratne, sarunas, diskursa veids valda reālajā garīgajā dzīvē.

Šķiet, ka modernajā sabiedrībā gandrīz mēs visi, kā teica Frīdrihs Nīče, esam nonākuši viņpus laba un ļauna. Galvenokārt darbojas tādi vērtējumi kā funkcionāls — nefunkcionāls, jēgpilns — absurds, derīgs — nederīgs. Ja neticat, ieklausieties savā valodā, citos cilvēkos, apskatiet iznākošo presi. Palasiet apzīmējumus, paanalizējiet vārdu lietošanas biežumu, izteikumu stilu. Dzīvā, dabiski funkcionējošā valoda ir vienīgais īstais liecinieks, kurā atklājas tagadnes gara dzīves realitāte. Kā runājam, tādi esam (ar to es domāju nevis runas uz skatuves, bet dzīvē).

Kādi ir pēdējā laika lielākie pārdzīvojumi? Vēlēšanas. Partijas izvēlamies pēc tā, cik tās sola būt funkcionālas, noderīgas Latvijas attīstībai utt. Vai kāds atzīst kādu partiju par labu vai ļaunu? Tāda valoda neskan. Tā nerunā. Ievēlē Andri Šķēli par premjerministru. Visi tik to vien dara, kā spriež, cik viņš būs derīgs, kā mācēs funkcionēt. Teikt, ka labs vai slikts cilvēks, būtu mazliet smieklīgi un vecmodīgi. Tā nerunā.

Politika, kas iespaido mūsu dzīvi kā liktenis, cenšas sevi definēt tikai funkcionalitātes dimensijās un morāles jautājumus nelaiž ne tuvumā. Tāpat “uzvedas” ekonomikas un finansu sfēra. Dīvaini, ka pat izglītības sfēra cenšas sevi izvērtēt pirmām kārtām pēc derīguma kritērijiem. Šie kritēriji ir kļuvuši par valdošajiem, un šādam domāšanas stilam pakļaujas pat tās personas, kas pašas sevi uzskata par morāliski vērtētspējīgām.

Vērtējums pēc labā un ļaunā kritērijiem tikpat kā nav dzirdams. Protams, tas atskan tikumības mācību stundās un tādā priekšmetā kā biznesa ētika, taču tās ir pragmatiski, mākslīgi organizētas situācijas, kurās speciāli runā par šīm lietām. Tā nav dzīvā dzīve, jo tajā skan citādāka valoda!

Pārsteidzoši, ka tomēr runa par ļaunumu nesen izskanēja tik funkcionālā sfērā kā finanses! Dzirdējāt, ko daudzi saka par baņķieri Laventu — ļaunuma iemiesojums! Tas, ka viņš juridiski tiek apsūdzēts par kaitniecību, morāliskā ziņā nozīmē apsūdzību ļaunumā. Tātad kaut kur garīgajā dzīvē jau plašā sabiedrības līmenī ir pavīdējis morālais diskurss. Taču cik spītīgi un neatlaidīgi diskurss griežas (un tiek griezts) projām no domas par ļaunumu. Lavents esot jālaiž laukā no apcietinājuma, jo viņš to lietu vēl varot labot (tātad būs funkcionāls!), tiek apgalvots, ka nodarījums ir sanācis pieredzes trūkuma dēļ (tātad nav ļaunuma, bet ir bijis nepraktiskums, nefunkcionalitāte). Un cik raksturīgi: sabiedriskā doma šo skatījumu labā–ļaunā dimensijās nenotur, atlaiž, mīkstina, devalvē.

Jā, arī inteliģence savās sanāksmēs, kas veltītas morālei, to vien dara kā piesauc tikumiskās dimensijas. Bet, izejot ārā uz ielas, pakļaujas kopējam modernisma laikmeta domāšanas stilam. Izrādās, ka morāles diskursu nevar mākslīgi saorganizēt. Ja cilvēkā ir iekšā tas, ko filozofi sauc par “tīrajām formām”, tad viņš ir spējīgs paskatīties arī citās, ne tikai funkcionalitātes, derīguma dimensijās. Taču šo “tīro formu” lielā mērā nav arī pašai inteliģencei. Tā ir kļuvusi un arvien vairāk cenšas kļūt derīgi praktiska, tikt pie noteikšanas. Tas ir viens no krīzes cēloņiem, kāpēc moralizējošās runas nesanāk. Morālisko domāšanu nevar atjaunot ar spēku vai autoritatīvu komandēšanu. Nelīdz priekšlasījumu daudzums, pamācošas publikācijas un inteliģences centieni pildīt apgaismotāja lomu.

Bet kur tad lai to inteliģenci liek? Vai vispār modernajā sabiedrībā tai nav nekādas nozīmes, ja tā neko nevar panākt?

Tā domāt būtu kļūda, taču tādas domas rodas. Man tomēr šķiet, ka es zinu, kur ir kļūdas pamats. Neviens vēl nav lāga sapratis, ka mūsdienu sabiedrībā principā ir mainījusies inteliģences loma. Jārunā nevis vairs apgaismotāju stilā, bet jāapspriež sava loma simboliskajā realitātē. Vajag dešifrēt esošos simbolus, uzrādīt jaunu mītu tapšanu un nepadoties varaskārajam pieprasījumam radīt to. Inteliģencei vajag vairāk mācēt būt par kontekstu nekā tekstu radītāju attiecībā pret pamatvērtību īstenošanu.

Kā to saprast? Mūsdienu filozofija vārdu “teksts” izprot ļoti plaši — ne tikai uz papīra uzrakstīto. Tās ir apgaismotāju stila runas, vaidētāju paziņojumi, programmas, deklarācijas un visāda žanra speciāli radīti sacerējumi ar cerību, ka teksti ģenerēs jaunus tekstus un tajos teiktajam atradīsies izpildītāji. Taču simboliskajā realitātē tekstiem nav tik liela loma, kā to gaida. Raksturīgi, ka ļoti daudzi teksti paliek bez atbildēm, tos vienkārši neņem galvā. Paši zināt, ko dara ar vecām avīzēm. Arī likumi ir teksti, taču, kā teiktu juristi, daudziem no tiem nav leģitimitācijas, tas ir — nav atzīšanas cilvēka prātā un darbībā. Teksti ir, bet vērtības tiem nav. Jājautā, kur palikusi vērtību dimensija?

Mūsdienu simboliskajā realitātē ir ļoti svarīgi, lai teksts iegūtu kontekstu. Tikai tad tas iegūs dziļumu, būs “dzīvs” un gara dzīvē nozīmīgs. Tekstu ir ļoti daudz, bet kontekstu gūst maza daļa no tiem. Tāpēc gara dzīve ir pliekana, pavirša un virspusēji funkcionāla. Teksti nāk un iet, bet konteksti ir jānotur.

Piemēram, jautājums, ko atkal sāk cilāt — par “čekas maisiem”. Tā risinājums jau ilgstoši tiek meklēts politiskā, juridiskā stilā — pieņemsim tādu likumu vai ne, publicēsim arhīvus vai ne. Visi tie ir funkcionālas dabas jautājumi, par kuriem atsevišķas partijas rada tekstus. Taču jautājums būtībā ir dziļāks, ko vakardienas “Dienā” tik veiksmīgi formulējis Pauls Kļaviņš. Ja atmetam iespēju izspēlēt politiskās spēlītes ar maisiem kā pašmērķi, tad jāatzīst, ka tas, kas mūs interesē, ir jautājums par nodevību. Garīgās dzīves līmenī mūs interesē tieši tas — čekas ziņotājs kā nodevējs, pati nodevība kā vērtība ar mīnus zīmi, tās iespējas atkārtoties. Bet sarunu par nodevību — kas ir saruna par vērtībām — vajadzētu uzturēt inteliģencei, humanitāra rakstura domātājiem, literātiem, māksliniekiem. Lūk, kur inteliģence ir neaizstājami vajadzīga.

Taču paskatīsimies, vai tas tiks darīts? Nezin kāpēc mani māc šaubas. Kontekstu nevar radīt viens rakstiņš, viens dzejolītis. Konteksts ir pārdzīvojuma, garīgās dzīves ierosas stāvokļa radīšana, kas kā liela straume aptver visus. Kāpēc tas nerodas, kāpēc juridiskiem un politiskiem tekstiem nedzimst konteksti? Atmodas laikos tādai vērtībai kā brīvība bija kolosāls konteksts. Tagad vairs nav nevienas pamatvērtības, kurai būtu tik spēcīgs konteksts.

Man šķiet, ka inteliģence šobrīd daudz ko nespēj radīt, kas būtu vajadzīgs, bet rada arī to, kas nav vajadzīgs, tāpēc, ka pati ir angažēta, t.i., iesaistīta.

Atgriezīsimies pie piemēra par nodevību.

Nodevība ir pārāk klātesoša, lai no tās varētu attīrīties. Apkārt saskatāmi it kā vieglas un vienkāršas nodevības veidi — nodevība, mainot politiskās partijas un pārliecības, nodevība pret draugiem izdevīguma vārdā, nodevība pret ģimenes locekļiem, tos pametot šķiroties, nodevība pret kolēģiem, aiz skaudības noliedzot viņu darbus. Neviens par to neko nesaka, tikai noskatās, cik veikli zēni un meitenes maina “Satversmi” pret “Latvijas ceļu”, LNNK pret Tautas kustību Latvijai un tā tālāk. Taču jāsaprot, ka nevar radīt nodevības pārdzīvojuma kontekstu, nevar pārdzīvot šo antivērtību un attīrīties, ja to turpina kultivēt daudzos un dažādos citos veidos.

Juridiskie teksti paliek bez konteksta, un līdz ar to notikumi, ko tie simbolizē, — bez dziļākas rezonanses. Zināms, ka simbols bez konteksta pārvēršas par farsu. Ja soda Rubiku, tad šim juridiski politiskajam aktam ir vajadzīgs arī konteksts — boļševisma dziļš un pamatīgs nosodījums, tas, ko spēj dot inteliģences galvas un sirdis. Taču mūsu sabiedrība, iemetot sabiedriskajā apritē vienu simbolu — kā smejas, mums ir viens boļševiks, viens izsūtītājs, viens čekists — panāk teksta radīšanu — spriedumu par juridisko sodāmību, un vairs ne zinis neliekas par kotekstu. Tiek domāts, ka simbols viens pats varēs iznest uz sevis visu notikumu, taču bez konteksta tas iegūst farsa iezīmes. Varbūt savā dziļākajā būtībā humanitārā inteliģence nemaz šobrīd nespēj radīt spēcīgu pārdzīvojuma kontekstu — literatūru, dzeju, mākslu, kas iztīrītu no mums boļševistisko pagātni? Un tāpēc tā sēž politiķu aprindās, ražojot tekstus, nevis pārdzīvojot kontekstus?

Inteliģencei ir jābūt tik jūtīgai, lai saprastu, kas ir simbola un konteksta vērts un kas nav. Tā ir vislielākā dzīves māksla. Lielai kliegšanai Saeimā reizēm nav nekādas simboliskas vērtības, tā pat nerada tekstus, taču inteliģence tērē savus spēkus, piedaloties kliegšanā, kamēr svarīgas dzīves vērtības, to spēkā uzturēšana paliek novārtā. Manuprāt, inteliģence pārāk cenšas dzīvot un runāt politiķu diskursā, dejo politikas ritmā. Taču gara dzīvei ir savs ritms, savas vērtības, kas ir ilgstošākas nekā ikdienas politika un dziļākas nekā sadzīves funkcionalitāte.

Ja inteliģence grib piedalīties varas diskursā vai grib tikt respektēta ekonomiski finansiālajā un citās profesionālajās sfērās, ir tikai viens ceļš — būt par ekspertu. Tā ir pavisam cita veida saruna, kurai pirmām kārtām jābalstās uz faktu, nevis vērtību spriedumiem. Taču pārāk bieži vēl joprojām inteliģence tajā vietā, kur ir vajadzīgi faktu spriedumi (piemēram, diskusijās par budžetu, nodokļu sistēmu u.c.), ģenerē tekstus, pārpilnus ar vērtību spriedumiem (piemēram, mēs tādus nodokļus necietīsim!), un tajā vietā, kur patiešām tiek gaidīti vērtību spriedumi (piemēram, par ļaundarību), iztiek ar pragmatiska tipa secinājumiem — kā labāk to lietu izgrozīt.

Jāņem vērā, ka dzīves pamatvērtības eksistē neatkarīgi no tā, kāda ir mūsu attieksme pret tām. Mūsu ziņā ir atrast īstos vārdus, simbolus un kontekstus, lai tās būtu šodien, šeit un tagad. Tas ir nemainīgi klātesošs uzdevums.

Runa Latvijas inteliģences sanāksmē 1996.gada 3.februārī