Andrejs Mūrnieks, Latvijas pedagogu domes sekretārs:

“Pārliecināsim sabiedrību, un neslēpsimies aiz frāzēm”

Latvijas izglītības darbinieku saime ar gaidām raugās uz jaunajiem izglītības ministriem. Ir pamatotas cerības, ka beidzot lēmumi tiks pieņemti, rēķinoties arī ar izglītībā strādājošo viedokli.

Taču bažas izraisa iepriekšējās valdības laikā trīs gadus Izglītības un zinātnes ministrijā rakstītais likums, kas pelnītus aizrādījumus saņēma jau 1994. gada skolotāju kongresā.

Inteliģences apvienības galvenais uzdevums, manuprāt, ir pievērsties tieši šim likumam, aicināt kopā radošo savienību pārstāvjus, skolotāju profesionālās asociācijas un augstskolu inteliģenci. Šajā likumā taču ieprogrammēta mūsu valsts nākotne.

Tādēļ vēršu jūsu uzmanību uz to, ka pēdējais izglītības likumprojekta variants tapis, neievērojot izglītības darbinieku kongresa rezolūcijā izteikto prasību — izglītības koncepcijas un likuma izstrādē iesaistīt skolotāju profesionālās asociācijas, augstskolas, Latvijas Izglītības vadītāju asociāciju un arodbiedrības pārstāvjus.

Šajā pēdējā likumprojekta variantā vairāki formulējumi (piemēram, 16. pants) radikāli atšķiras no 1995. g. 1. jūlijā publicētajiem un skolotāju sabiedrībā apspriestajiem. Izmaiņas vērstas uz skolu patstāvības ievērojamu ierobežošanu un centralizāciju.

1995. gada 1. jūlijā laikrakstā “Izglītība un Kultūra” publicētajā likumprojekta variantā (18. pantā) bija rakstīts, ka “izglītības programmu izvēlas vai izstrādā izglītības iestāde un apstiprina tās vadītājs”. Šāds formulējums vēl pieļautu zināmu demokrātismu. Šā gada 4. janvārī publicētais projekta variants šādas izvēles iespējas izslēdz. Tas ir solis atpakaļ maksimālas centralizācijas virzienā.

Daudzu lietoto terminu skaidrojumi no izglītības sistēmā strādājošo praktiķu viedokļa ir pārāk gari, neskaidri un samāksloti. Likumprojekts diemžēl tapis bez pedagoģijas zinātnieku un izglītības darbinieku pilnvaroto pārstāvju līdzdalības, paļaujoties galvenokārt uz ierēdņu darbu.

Aicinu atgriezties pie 1. jūlijā publicētā likumprojekta iepriekšējā varianta formulējumiem likuma pantos par izglītības programmām.

Paši likumprojekta autori iestājas par “unificētu izglītības programmu sistēmu” (skat. publikāciju laikraksta “Izglītība un Kultūra” 25. janvāra numurā un likuma 16. un 19. pantu). Taču likumprojekta pirmajos pantos lasām skaistus vārdus par demokrātiju, personības vispusīgumu, humanitāti utt.

Būsim vismaz godīgi! Ja reiz uzskatām, ka valstī vajadzīga izglītības centralizācija un izglītības programmu unifikācija, tad tā arī rakstīsim un pārliecināsim par to sabiedrību, bet neslēpsimies aiz tukšām frāzēm.

Ar ko šāds lēmums pamatots? Kādi pētījumi veikti?

Vai tiešām lietderīgi centralizēti veikt skolu specializāciju laikā, kad Latvijas tautsaimniecības prioritātes reālajā dzīvē nav izveidojušās un katastrofāli trūkst finansējuma?

Finansējumu šobrīd nav vēlams novirzīt jauniem pārkārtojumiem, bet gan mācību grāmatām un mācību līdzekļiem, kuru dārdzība ir katastrofāla problēma mācīties gribošu skolēnu trūcīgiem vecākiem.

Mācību grāmatu trūkst, tās sadārdzinās. Vienīgi Braila raksta lietotājiem (neredzīgajiem) domātās mācību grāmatas saņem valsts dotāciju.

Šobrīd tikai retais skolotājs spēj veidot pats savu radošu programmu (strādā 2 slodzes, lai kaut cik nopelnītu), kā tas bija paredzēts, ieviešot standartu un vadlīniju sistēmu. Tādēļ mācību grāmatas joprojām ir izšķirošais elements mācību satura īstenošanā.

Līdz šim izglītības reformu nelaime bijusi tā, ka tās nav bijušas pienācīgi sagatavotas un nodrošinātas ar materiālo un metodisko, pats galvenais — pedagoģisko bāzi. Vai atkal atkārtosim vecās kļūdas?

Skolām trūkst aparatūras, instrumentu, kabinetu aprīkojuma, lai fizikas, ķīmijas un bioloģijas stundas kļūtu patiesi interesantas un aizraujošas. Jaunieši vēlas iegūt nopietnu, praktiski izmantojamu, modernu izglītību.

Zinātnes un tehnikas attīstība mūsu rokās ir nodevusi varenus iznīcināšanas ieročus un cilvēka ietekmēšanas veidus, apdraudēta ir dabas vide, kurā dzīvojam, iedragāts tautas ģenētiskais fonds. Protams, tādēļ jau neatteiksimies no zinātnes sasniegumiem un to izmantošanas. Tomēr, lai šie sasniegumi cilvēka rokās nepārvērstos par ļaunumu viņam pašam, ir jālīdzsvaro sabiedrībā valdošā tehnokrātiskā domāšanas tendence ar pietiekami bagātu humanitāru izglītību un audzināšanu. Jāveido cilvēka iekšējā kultūra, cilvēcības mērs pašā cilvēkā.

Kultūras vēsture, ētika, mūzika, māksla un reliģijas izpratne ir prizma, kas var dot kaut cik stabilus vērtību orientierus un pieturas punktus kritiskai īstenības analīzei.

Taču tieši šie mācību priekšmeti izkrīt no kopējā tehnokrātiskā domāšanas virziena mūsu izglītības pārkārtotāju plānos.

Mūsdienās dažādie zinātņu lauki radījuši tik daudz informācijas, ka to apgūt vienkārši nav iespējams un arī nevajag. Vispirms ir jāattīsta vispārējās spējas un prasme patstāvīgi mācīties. Taču ne likumprojektā, ne izglītības koncepcijā neparādās ne audzināšanas, ne arī estētiskās un reliģiskās izglītošanas principi, pie izglītības komponentiem netiek pieskaitīta radošā darbība, bet gan izceltas tikai praktiskās iemaņas un faktoloģiskās zināšanas.

Tāpat izraisa bažas likumprojektā iestrādātās ieceres pārvērst vispārizglītojošās vidusskolas par šauras ievirzes arodskolām, pāriet uz klasisko, tehnisko, ekonomisko, dabaszinātnisko specializāciju skolām, kuru plānos visi priekšmeti būtu obligāti un skolēna personiskā iniciatīva būtu ierobežota līdz minimumam.

Jā, izvēles priekšmetu sistēma vidusskolās varbūt nav pietiekami pārdomāta. Tā jāuzlabo. Bet vai tādēļ atgriezīsimies pie absolūta ministrijas diktāta mācību satura jomā?

Kopumā likumprojektā paredzētos pārkārtojumus iespējams īstenot tikai ilgākā laikā, piesaistot ievērojamus resursus. Tāpēc joprojām atklāts paliek jautājums, vai izglītības sistēmas pārkārtošana būtu lietderīga pašreizējos krīzes apstākļos, ja jau pat skolotāju algām nepietiek naudas?

Vispirms detalizēti jāizstrādā likuma realizācijas programma un jāparedz (jāaprēķina) atbilstošs finansējums.

Vispirms jāapspriež un Saeimā jāpieņem Latvijas Izglītības koncepcija, tikai tad jāpieņem likumprojekts. Tā tas notiek attīstītās valstīs.

Apsveicama ir Saeimas vēlēšanās ātrāk tikt galā ar izglītību, ja reiz tā pasludināta par prioritāti. Taču tiek domāts nevis par to, kā izglītībai palielināt budžetu, bet kā pieņemt jaunu un neizstrādātu likumu.

Neviena reforma nedos pozitīvus rezultātus, ja netiks paaugstināta izglītības un zinātnes nozarē strādājošo cilvēku darba samaksa.

Uzskatu, ka jāpieņem atsevišķs likums “Par skolotāju”. Šādu likumprojektu izstrādājušas arodbiedrības.

Dažos izglītības jumta likuma pantos, kas vienīgie tieši skar skolotāju, nav pietiekami skaidri fiksētas pedagogu tiesības, pienākumi un statuss.

Tikai tad, kad skolās būs labs skolotājs, būs iespējama arī izglītības izaugsme.

Runa Latvijas inteliģences sanāksmē 1996. gada 3. februārī