Pie saknēm
“Lībiešu krastam" 5 gadi
Lībiešu gara lepnās nesējas Zoja Sīle un Helmī Stalta. Foto: Irēne Junkere

Un tapa, un ir “Lībiešu krasts”

Edgars Sīlis, “Lībiešu krasta" direktors, — "Latvijas Vēstnesim”

1996.gada 4.februārī apritēja pieci gadi, kopš izveidota valsts īpaši aizsargājamā kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts”. Tās izveides mērķi un praktiskā darbība ir cieši saistīta ar Latvijas valsts nacionālo politiku.

1990.gadā Latvijas valsts varas un pārvaldes institūcijas kopā ar toreizējo Līvu savienības vadību sāka izstrādāt valsts nacionālo politiku attiecībā uz lībiešiem. Darba pamatā bija šādi apsvērumi:

Pirmkārt, lībiešu tautība joprojām pastāv, tāpēc jānosaka tās tiesiskais statuss un juridiskais nodrošinājums;

Otrkārt, lībieši kā sena Latvijas pamattautība atšķiras no pārējām etniskajām un nacionālajām grupām. Šis fakts tai piešķir specifiskas tiesības — gan individuālās, gan kolektīvās;

Treškārt, lībiešu tautība un valoda, lībiešu kultūras un dabas mantojums kā neaizstājamas vērtības ir jāaizsargā, jāsaudzē un jāattīsta;

Ceturtkārt, lībiešu tautība ir nevis asins, bet gan kultūras kopība. Piederību pie lībiešu etnosa nosaka tikai un vienīgi katras personas etniskās piederības apziņa;

Piektkārt, nacionālās politikas pamatā jāliek lībiešu pašreizējā stāvokļa dziļa analīze un pamatotas attīstības prognozes, nevis aizspriedumi un ambīcijas;

Sestkārt, Latvijas Republikas valsts varas un pārvaldes institūcijas ir atbildīgas par lībiešu kā senas Latvijas pamattautības nacionālās identitātes un kultūrvēsturiskās vides saglabāšanu, par sociāli ekonomiskās infrastruktūras atjaunošanu un attīstību “Lībiešu krastā”, kas ir pēdējā viņu vēsturiskā teritorija;

Septītkārt, mazākumtautību tiesību jautājumu risināšanā nav tāda universāla modeļa, ko varētu pilnībā pārnest uz Latviju un piemērot lībiešiem. Tas prasa izstrādāt savu modeli un izdot attiecīgus tiesību aktus;

Astotkārt, attiecībā uz lībiešiem vispārējie klasiskās industriālās sabiedrības evolūcijas likumi ne vienmēr ir samērojami ar brīvas attīstības nosacījumiem.

Lielākā daļa no šīm nostādnēm tika iestrādātas 1991.gada 19.martā pieņemtajā LR likumā “Par Latvijas nacionālo un etnisko grupu brīvu attīstību un tiesībām uz kultūrautonomiju”, kā arī Latvijas Republikas Ministru padomes 1991. gada 4.februāra lēmumā nr.40 un 25.oktobra lēmumā nr.289, ar kuriem tika izveidota valsts īpaši aizsargājamā lībiešu kultūrvēsturiskā teritorija “Lībiešu krasts” un apstiprināts tās nolikums.

Valsts īpaši aizsargājamās teritorijas robežas tika noteiktas, pamatojoties uz vēsturiskajām ziņām par lībiešu ciemu un vietējiem iedzīvotājiem piederošo zemju izvietojumu Rīgas jūras līča un Baltijas jūras piekrastē. “Lībiešu krasta” kopējā sauszemes platība ir aptuveni 28,5 tūkst.ha. Jūras robeža iet 5,5 km attālumā no krasta. Aizsargājamā teritorija aptver Ventspils un Talsu rajona Tārgales, Ances, Kolkas, Dundagas un Rojas pagastus.

“Lībiešu krasta” administrācija tika izveidota 1991.gada nogalē. Pēc sava statusa “Lībiešu krasta” administrācija ir pētnieciska un izglītojoša valsts budžeta iestāde. Līdz 1995.gada 9.augustam tā bija Tieslietu ministrijas pārziņā, pašlaik — Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas pārziņā.

“Lībiešu krasta” administrācijas darba lauks ir visai plašs. Tā apkopo un analizē citu valstu pieredzi mazākumtautību un piekrastes ekosistēmu saglabāšanas jautājumu risināšanā un sadarbojas ar to attiecīgajām institūcijām, organizē starptautiskas konferences, seminārus un apspriedes; koordinē lībiešu kultūras un dabas mantojuma un kultūrvēsturiskā novada zinātnisko dokumentēšanu, veicina lībiešu kultūras mantojuma pieejamību un iesaisti dažādās sabiedriskās dzīves norisēs; izstrādā teritorijas apbūves noteikumus un nodrošina to ievērošanu; nodrošina teritorijā esošo kultūras pieminekļu aizsardzību un saglabāšanu, piedalās teritoriālo plānu izstrādāšanā, piedalās jaunuzcelto (rekonstruēto) un restaurēto objektu valsts pieņemšanas komisiju darbā, kopīgi ar pašvaldībām un valsts pārvaldes institūcijām kontrolē zemes īpašumu izmantošanu, izstrādā un iesniedz valsts pārvaldes institūcijām, pašvaldībām un citām institūcijām “Lībiešu krasta” teritorijas ekonomiskās, sociālās, kultūras un ekoloģiskās attīstības projektus un priekšlikumus, izskata vietējas un valsts nozīmes projektus, kuru īstenošana saistīta ar teritorijas attīstību, un sniedz savus atzinumus, piešķir mācību stipendijas un pabalstus radoša, izpētes un organizatoriska darba veicējiem, izdod mēnešrakstu “Līvli”, organizē lībiešu valodas un kultūrvēstures mācīšanu vietējās skolās.

Sakarā ar lībiešu kritisko demogrāfisko stāvokli lībieši kā etniska kopība nespēj pilnībā realizēt savas kultūrautonomijas tiesības. Tieši rūpes par lībiešu valodu, kultūru un jaunās paaudzes izglītību bija viens no svarīgākajiem iemesliem, kāpēc tika izveidots “Lībiešu krasts”, ko finansē no valsts budžeta līdzekļiem.

Otrs svarīgākais iemesls “Lībiešu krasta” izveidei ir tas, ka šie sešpadsmit Ziemeļkurzemes zvejniekciemi ir lībiešu vēsturiski pēdējais apdzīvotais novads Latvijā. Pastāvīgi šeit dzīvo nepilns simts lībiešu, bet zemes īpašumi te ir gandrīz katrai lībiešu ģimenei. Tāpēc tas ir novads ar sevišķu vēsturisku, kultūras un zinātnisku vērtību, kurā tiek aizsargāts lībiešu tradicionālā kultūras un dabas mantojums un veicināta novada līdzsvarota sociāli ekonomiskā attīstība. Zvejniekciemos saglabājušies gandrīz simts nozīmīgu arhitektūras, tehnikas un vēstures pieminekļu. Tas ir liels skaits, ja ņemam vērā, ka “Lībiešu krasta” teritorijā ir uzskaitītas tikai 302 dzīvojamās mājas. Šī kultūrvide maksimāli pilnīgi jāsaglabā nākamajām paaudzēm. Te ir arī ievērojamas savvaļas dabas platības un liela bioloģiskā daudzveidība.

Lībiešu kultūras un kultūrvēsturiskā novada zinātniskās dokumentēšanas pamatā ir 1990.gadā izstrādātā Lībiešu krasta izpētes programma (sastādītāja LZA korespondētājlocekle A.Melluma). Esam izstrādājuši arī divas analītiskās shēmas, kas ļauj analizēt reģiona attīstību un prognozēt ekonomisko izaugsmi. 1994.gadā tika pabeigta “Lībiešu krasta” teritorijas sociāli ekonomiskās attīstības ģenerālā shēma (projekta galv.arh. Dr.arh.J.Lejnieks). Lai teritorija attīstītos līdzsvaroti, pēdējos četros gados detalizēti izanalizēta jūras krasta dinamika un noteiktas robežas bīstamajām vietām, kur nepieciešami speciāli pasākumi, novērtēti teritorijas pašreizējās izmantošanas veidi, apdzīvojums, iedzīvotāju blīvums un zvejniekciemu perspektīvās robežas, veikti radioloģiskie un hidrobioloģiskie pētījumi dabas piesārņojuma noteikšanai, izanalizētas mazo ostu un laivu piestātņu atjaunošanas iespējas, izstrādāti priekšlikumi mitruma režīma uzlabošanai, apsekotas visas deviņas teritorijā esošās lielākās upes un dots to raksturojums, veikts teritorijas dabas bioloģiskās daudzveidības novērtējums un izstrādāti ieteikumi “Lībiešu krasta” dabas aizsardzības sistēmai, noteiktas īpaši aizsargājamās un saglabājamās kultūrvēsturiskās un arhitektoniskās vērtības, izanalizēts un novērtēts esošais un perspektīvais ceļu tīkls, energoapgādes un sakaru sistēmas stāvoklis, tūrisma iespējas un perspektīvās tautsaimniecības nozares. Atsevišķi izdalītas 13 dabas mantojuma zonas, joslas un teritorijas. Sociāli ekonomiskās attīstības daļā savukārt paredzēts zonēt teritoriju 15 izmantošanas veidos.

Kultūrvēsturiskā mantojuma izpētei apkopoti un piesaistīti topogrāfiskajās kartēs visi vietvārdi, apsekoti un novērtēti nozīmīgākie tautas celtniecības objekti, tiek veidots “cilvēkarhīvs” — ziņas par vietējo iedzīvotāju likteņiem.

“Lībiešu krasta” teritorijas apbūvi un labiekārtojumu regulē Valsts īpaši aizsargājamās kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvod rānda” (“Lībiešu krasts”) apbūves pagaidu noteikumi, kas 1992.gadā tika pieņemti Ventspils un Talsu rajonā. Pagaidu noteikumi ir obligāti visām fiziskajām un juridiskajām personām, kas “Lībiešu krasta” teritorijā projektē, ceļ vai rekonstruē dzīvojamās, sabiedriskās un ražošanas ēkas. Pagaidu noteikumi būs spēkā līdz apdzīvoto vietu ģenerālplānu izstrādāšanai un apstiprināšanai.

Lībiešu kultūras un kultūrvēsturiskā novada izpētes jautājumi tika vispusīgi analizēti starptautiskās konferencēs Mazirbē 1992.un 1994.gadā un Latvijas Zinātņu akadēmijas sēdē “Lībieši un viņu kultūra Latvijā” (1994.g. 7.okt.).

1992.gadā atjaunojām mēnešraksta “Līvli” darbību (redaktore R.Blumberga), tiek izdots kalendārs “Rāndalist āigarontož”. 1994.gadā sagatavota un izdota “Lībiešu—angļu vārdnīca” (V.Šuvcāne, I.Ernštreite), finansiāli atbalstīti rakstu krajuma “Lībieši” (sast.K.Boiko) iespiešanas darbi, sagatavots un izdots mācību līdzeklis lībiešu valodas mācīšanai (Z.Sīle).

Kopš 1992./93.mācību gada nodrošinām lībiešu valodas mācīšanu Ventspilī, Kolkā un Mazirbē.

Iespēju robežās tiek sniegts finansiāls atbalsts “Lībiešu krasta” teritorijā esošajām skolām, valsts nozīmes kultūras pieminekļu kapitālajam remontam un restaurācijai, projektu dokumentācijas izstrādei, kultūras pasākumu organizēšanai, lībiešu izcelsmes bērnu un jauniešu vasaras nometņu organizēšanai, autotransporta uzņēmumiem nerentablo maršrutu dotēšanai, zinātnieku komandējumiem (arheoloģiskās un etnogrāfiskās ekspedīcijas), piekrastes zvejniecības materiālās bāzes nostiprināšanai un lībiešu ansambļiem.

Lībiešu tautas dārgais pūrs

Saulvedis Cimermanis, Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķis

Viens no “Lībiešu krasta” darbības būtiskiem virzieniem ir patstāvīgs zinātniski pētnieciskais darbs, citu pētnieku darba sekmēšana un pētījumu rezultātu publicēšana, lai jaunā informācija iespējami ātri būtu pieejama ieinteresētajai sabiedrības daļai, arī pašiem lībiešiem. Šai nolūkā 1992. gadā atsāka izdot mēnešrakstu ‘Līvli”, kas ievirzīts izteikti populārā zinātniskā gultnē. Izdevumā tiek sniegta plaša informācija par visām “Lībiešu krasta” un Līvu savienības aktivitātēm. Čpašu uzmanību velta pētījumos gūto atziņu izklāstam un faktisko materiālu (avotu) publicēšanai par lībiešu kultūru, valodu un vēsturi, par sabiedriskajiem un kultūras darbiniekiem, par lībiešu kultūras, valodas un vēstures pētniekiem un daudz ko citu. “Līvli” ir kļuvis par mūsdienās plašāko ziņu avotu visos ar lībiešiem saistītajos jautājumos. Vērtīgā izdevuma veidošanā lielu darbu iegulda tā redaktores Gundega un Renāte Blumbergas. Atsākta arī “Lībiešu kalendāra” izdošana. Tas līdzās kalendāriem datiem sniedz plašu informāciju par lībiešu etnosa un tā kultūras vēsturi, kā arī par mūsdienu norisēm.

Pētniecības darbs ir vajadzīgs, lai vēl esošie lībieši labāk izprastu savas vēsturiskās saknes, tuvākas un tālākas pagātnes norises, stiprinātu savu etnisko apziņu, izprastu dzimtās valodas un kultūras pārmantošanas nepieciešamību, rūpētos par to, lai Kurzemes lībiešu etnoss neizzustu tāpat, kā pirms 100 gadiem izzuda Vidzemes lībieši. “Lībiešu krasta” direktors Edgars Sīlis, pats būdams augsti kvalificēts ekonomists, sapulcinājis ap Krastu spēcīgu radošu cilvēku kopu, kas strādā pašreizējo iespēju robežās un dod vērā ņemamus rezultātus. Par dažiem no tiem šajās rindās.

Jebkura pētniecības darba pamatā ir materiālu vākšana un stabilas avotu bāzes radīšana. Kurzemes lībiešu izzināšanā lieli robi ir vissenākās vēstures avotos. Lai skaidrotu “Lībiešu krasta” sākotnējo apdzīvotību, 1994.—1995. gadā finansēja arheoloģiskos izrakumus Ģipkas un Pūrciema neolīta apmetnēs. Tie deva vērtīgus materiālus. Darbus vadīja habilitētā vēstures zinātņu doktore Ilze Loze, kas sākotnēji secināja: “Šo mītņu apdzīvotāji ir vietējas izcelsmes, tie nav nākuši pāri jūrai un nav nesuši sev līdzi piejūras ciltīm raksturīgos krama rīkus.” Ziņas par 13. gadsimta pārkuršotiem lībiešiem sniedza arheologa Mārtiņa Lūsēna vadītie “Lībiešu krasta” 1991.—1992. gadā finansētie izrakumi Ances centra kapulaukā. Tie droši datēja būtiskas lībiešu saimnieciskās darbības un kultūras iezīmes, piemēram, augsti attīstītu amatniecību, it īpaši rotkaļa amatu un ar to cieši saistītu izkoptu tautas lietišķo mākslu, bronzas rotas lietu un apģērba piederumu plašu lietošanu, vilnas audumu, arī bagāti rotātu villaiņu valkāšanu, naudas pazīšanu un izmantošanu, ticību aizkapa dzīvei un mirušo guldīšanu bluķa zārkos. Atrasto priekšmetu attīstītās formas norāda, ka šīs lietas bijušas pazīstamas jau ilgāku laiku.

1992. gadā Latvijas Universitātes Ģeogrāfijas nodaļas zinātniskie līdzstrādnieki Zinta Goba un Jurģis Kavacs par “Lībiešu krasta” līdzekļiem te vāca vietvārdus (apdzīvotu vietu, lauku sētu, ceļu, kāpu (kangaru), kokmateriālu krautuvju, meža stūru, pļavu, purvu, strautu, upju, tiltu, vigu un citu objektu nosaukumus) un atzīmēja to atrašanās vietas 1:10000 mēroga kartēs. Tiek saglabāta vietvārdu saikne ar tiem atbilstošiem ģeogrāfiskiem objektiem dabā un radīta bāze toponīmu un hidronīmu pārmantošanai. Vācēji mēģināja skaidrot pierakstīto vārdu cilmi un vecumu. Ziņas viņiem sniedza “Lībiešu krasta” ilgiedzīvotāji, agrāk izdotās kartes un publikācijas. Pierakstīti un atzīmēti kartē apmēram 1500 vietvārdu. Vietvārdu vārdnīcu gatavo iespiešanai. Publikācija saglabās nākamām paaudzēm senos “Lībiešu krasta” vietvārdus un to atrašanās vietas dabā, dos ierosmi jaunveidojamo sētu un citu objektu nosaukšanai atbilstoši lībiešu kultūrvides tradīcijām, stāstīs par lībiešu un latviešu valodu mijiedarbību, palīdzēs skaidrot citas sakarības.

Lībiešu vēstures izpētē nopietni strādā Lielirbes lībiete vēsturniece Valda Šuvcāne. Viņa rūpīgi analizē vēstures dokumentus un velta lielu uzmanību lībiešu kultūras un sabiedrisko darbinieku dzīves un veikuma izzināšanai. Darba atziņas viņa regulāri publicē mēnešrakstā “Līvli” un citos izdevumos. Ir lasījusi rūpīgi izstrādātus referātus vairākās starptautiskās zinātniskās konferencēs. Par lībiešu ciemu iedzīvotājiem vairākas nopietnas, rūpīgi dokumentētas publikācijas ir vēstures doktorei Črisai Priedītei.

Lielu ieguldījumu lībiešu valodas izpētē un attīstīšanā devis Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis valodnieks Tenu Karma. Kopš 1991. gada viņš cieši sadarbojas ar “Lībiešu krastu”. No pašiem pirmsākumiem ar to sadarbojas arī habilitētā ģeogrāfijas zinātņu doktore, Latvijas ZA korespondētājlocekle Aija Melluma.

Kopš 1993. gada “Lībiešu krasts” organizē un atbalsta etnogrāfu pētījumus. Tos veic četros virzienos: lībiešu ciemu iemītnieku saimnieciskā darbība, lībiešu ciemu apbūve un tautas celtniecība, lībiešu un latviešu saplūšana un lībiešu kontakti ar igauņiem un citiem etnosiem. Ziņas vāc jūrmalas ciemos, iztaujājot ilgdzīvotājus un aprakstot materiālās kultūras objektus. Tiek apstrādāti arī Latvijas Valsts vēstures arhīvā esošie dokumenti. Auglīgi izrādījās “Lībiešu krasta” nodrošinātie ilgstošie meklējumi Sanktpēterburgā — Krievijas valsts vēstures arhīvā, Krievu Ģeogrāfijas biedrības zinātniskajā arhīvā un Krievijas Zinātņu akadēmijas arhīvā. Pētījumu rezultāti atspoguļojas mēnešrakstā “Līvli”. Kopš 1994. gada augusta turpinājumos ik numurā tiek publicēts šo rindu autora bagāti ilustrētais darbs “Būves un to izmantošana lībiešu ciemos”. Izdevniecībā esmu nodevis grāmatu “Zveja un zvejnieki Latvijā 19. gadsimtā”. Apmēram 25 procenti no tās apjoma veltīti lībiešiem. Etnogrāfiski raksti par lībiešiem publicēti arī citos izdevumos. Etnogrāfiskajiem pētījumiem ir arī liela praktiska nozīme. Tie sniedz informāciju par lībiešu tradicionālās saimnieciskās darbības un sadzīves principiem un sekmē to pārmantošanu, kā arī rosina jūrmalas sakārtotājus uzturēt lībiešu celtniecības principus un saglabāt tradicionālo kultūrainavu.

Pētniecības darbu pavada starptautiskas zinātniskas konferences, kas notiek Mazirbē Lībiešu tautas namā. Pirmajā konferencē 1992. gada vasarā zinātnieki no Igaunijas, Krievijas, Latvijas un Somijas nolasīja 25 referātus. Tie sakārtojami četrās grupās: 1) “Lībiešu krasta” senākā apdzīvotība un Daugavas lībiešu senvēsture, 2) Baltijas somu tautas un lībiešu vieta to kopumā, it īpaši pēc valodniecības dotumiem, 3) lībiešu vēstures jautājumi 18.—20. gadsimtā, 4) “Lībiešu krasta” veidošanas un jūrmalnieku dzīves sakārtošanas jautājumi. Otrajā konferencē “Lībieši un viņu kultūra: mazo etnosu valodas un kultūras saglabāšanas teorija un prakse” 1994. gada augustā zinātnieki no Igaunijas, Komi, Krievijas, Latvijas, Mari, Somijas un Zviedrijas nolasīja 34 referātus. Tika publicētas plašas referātu tēzes. Referāti visumā apvienojās četrās grupās: 1) mazo tautu un to valodu situācija un saglabāšanās iespējas mūsdienās, 2) lībieši, viņu valodas un kultūras iezīmes Latvijā, 3) lībiešu tradicionālā kultūra, tās pētnieki un viņu darba nozīme, 4) “Lībiešu krasta” dabas un kultūrvēsturiskās vērtības, to saglabāšanas iespējas. Abām konferencēm bija izteikti zinātniski praktiska ievirze un notika visai rosinoša domu apmaiņa. Ar priekšlasījumiem uzstājās arī paši lībieši — Valts Ernštreits, Ilmārs Geige, Ieva Neilande, Edgars Sīlis, Valda Šuvcāne un Edgars Valgamā. “Lībiešu krastam” ir cieša sadarbība ar igauņu valodniekiem profesoriem Tītu Reinu Vītso un Eduardu Vēri, ar latviešu valodniecēm filoloģijas doktori Kersti Boiko, akadēmiķi Martu Rudzīti un citiem zinātniekiem.

Sadarbībā ar “Lībiešu krastu” Mazirbē un citās piekrastes vietās notikuši vairāki nozīmīgi kultūrvēsturiski un zinātniski pasākumi: 1994. gada jūnijā — pasaules radošo latviešu nometne, 1995. gada jūnijā — starptautiskais mutvārdu vēstures pētnieku seminārs un oktobrī — starptautiskā arheologu semināra daļa.

1994. gada jūnijā “Lībiešu krasta” pārstāvji Tenu Karma un Valda Šuvcāne piedalījās lībiešu pirmā pētnieka akadēmiķa A.J. Šēgrēna 200 gadu jubilejas konferencē “Identitāte un nacionālās vēstures rakstīšana Baltijas jūras ziemeļaustrumu reģionā 19. un 20. gadsimtā”. Konference notika Somijā — akadēmiķa dzimtenē Čti pagasta centrā Kausalā.

1994. gada 7. oktobrī Latvijas Zinātņu akadēmijas sēde pārrunāja tematu “Lībieši un viņu kultūra Latvijā”. Tās dalībnieki atzinīgi novērtēja “Lībiešu krasta” veikto un sekmēto pētniecības darbu. Visi sēdes materiāli publicēti žurnāla “Latvijas Zinātņu Akadēmijas Vēstis” 1994. gada 11./12. numurā.

Paliekoša vieta starptautiskajā zinātnē ir Kersti Boiko sastādītajam rakstu krājumam “Lībieši”, kuru ar “Lībiešu krasta” direktora Edgara Sīļa, LR Tieslietu ministrijas Nacionālo lietu nodaļas vadītāja Ilmāra Geiges un uzņēmēja Mamerta Vaivada gādību izdevniecība “Zinātne” laida klajā uz 1994. gada konferenci. Grāmatā ir pagaidām plašākais un daudzpusīgākais datu apkopojums par lībiešiem laikposmā no 9. gadsimta līdz mūsdienām. To sarakstījuši Igaunijas un Latvijas antropologi, arheologi, etnogrāfi, folkloristi, valodnieki un vēsturnieki. Lielākajai daļai rakstu pievienoti literatūras avoti, kuros interesenti var iegūt zināšanas arī par citu autoru pētījumiem. Izdevums pauž zinātnieku atzinumus par lībiešu cilmi un viņu lomu Latvijas senākajā vēsturē un sniedz visplašākās ziņas par lībiešu 10.—13. gadsimta apģērbu un 19.—20. gadsimta celtniecību un uzturu, par Pitraga iedzīvotāju etnisko un sociālo sastāvu laikā no 1770. līdz 1920. gadam, par lībiskajiem Latvijas vietvārdiem un citiem lībiešu valodas jautājumiem, arī par latviešu un lībiešu valodu savstarpējo ietekmi, par lībiešu kultūras darbiniekiem un kultūras dzīvi, par lībiešu vietu Baltijas somu tautu saimē un daudz ko citu.

“Lībiešu krasta” zinātniskā darbība turpinās, kaut arī to nopietni kavē līdzekļu trūkums.

Par lībiešu valodu

Tenu Karma, Latvijas Zinātņu akadēmijas Goda loceklis

“Valoda ir tā, kas kādu tautu par tautu dara.” To 1868.gadā teicis igauņu pirmās atmodas dižvīrs Kārlis Roberts Jakobsons, Krišjāņa Valdemāra un Ata Kronvalda laika un domu biedrs. Ja tauta zaudē savu valodu, zūd arī pati tauta.

Ne visi, kas dzīvo Latvijā, ir latvieši, lai gan nu jau visus, kas te mīt, neatkarīgi no valodas sāk saukt par latviešiem. Padomju nacionālās politikas rezultātā 50 gados Latvijā iemitinājušies kādu 100 tautu pārstāvji. Bet tikai divām tautām — latviešiem un lībiešiem — Latvija ir tēvutēvu zeme. Latvieši un lībieši ir vienīgie, kuru senči te dzīvojuši jau pirms tūkstošiem gadu, vienīgie, no kuru senču runātās valodas tieši te un nekur citur radusies latviešu un lībiešu valoda un izveidojusies latviešu un lībiešu tauta.

Latvieši ir indoeiropieši, viņu valoda kopā ar leišu valodu ietilpst šīs valodu saimes baltu valodu grupā. Lībieši turpretim ir somugri, viņu valoda kopā ar igauņu, votu, somu un vēl dažām citām valodām ietilpst šīs valodu saimes Baltijas jūras valodu grupā.

Latviešu skaits šobrīd vēl pārsniedz miljonu, bet lībiešu ir palicis gaužām maz. Somu žurnālists Hannu Hitinens (Hyttinen) savai filmai par lībiešiem izvēlējās nosaukumu “Desmit cilvēku tauta”. Dzimtās valodas līmenī lībiešu valodas runātāju varbūt daudz vairāk arī vairs nav. Tādu, kas to apguvuši kā otru, trešo vai vēl tālāku valodu, protams, ir vairāk. Vēl vairāk ir tādu, kas sevi atzīst par lībiešiem, kaut arī valodu vairs neprot.

Ir dzirdētas domas, ka tas esot dabisks process. Dabiska var būt gan cilvēka, atsevišķa indivīda, bet ne veselas tautas nāve. Tautas, it īpaši mazas tautas, bojā eja vienmēr ir varmācības rezultāts, kaut arī to mēdz dekorēt ar skaistiem vārdiem. Lībiešu asimilācija sākās jau pirms daudziem gadu simteņiem, kad Baltiju nāca iekarot svešinieki no rietumiem. Tas notika pagānisma apkarošanas un kristietības ieviešanas vārdā. Izveidojās paradoksāla situācija — dvēseļu gani bija vācieši, ganāmie — lībieši, bet ar Dievu bija jāsazinās latviski. Lībiešu valodai neļāva kļūt ne par baznīcas, ne skolas, ne lietvedības valodu. To iespieda savas mājas četrās sienās. Svešiniekiem lībiešu valodas un līdz ar to tautas izskaušanu ir atvieglojusi divvalodība.

Vispirms mēdz pazust tās tautas, kam nav savas rakstu valodas. Vidzemes lībieši tā arī pazuda, līdz saviem rakstiem netikuši. Bet pagājušā gadsimta otrā pusē ar valodas pētnieku pūlēm izdevās nodrukāt trīs grāmatas (1863 un 1880), katru savā Kurzemes lībiešu izloksnē.

Iespējas savas valodas turpmākai pastāvēšanai, rakstu valodas attīstīšanai līdz vienotas rakstu valodas pamatu radīšanai un savas valodas lietošanas sfēras paplašināšanai lībiešiem pavērās tikai līdz ar Latvijas, Igaunijas un Somijas patstāvības iegūšanu. Mūsu gadsimta 20. un 30.gados ar radu tautu atbalstu iznāca jau krietni vairāk lībiešu iespieddarbu. Pirmo reizi varēja sākt lībiešu valodu mācīt jūrmalciemu skolās. Tika sperti pirmie soļi, lai lībiešu valodu ieviestu arī baznīcā. Taču šo cerīgo sākumu 1940.gadā pārtrauca Latvijas iekļaušana padomju impērijā.

Otrais pasaules karš, okupācijas un deportācijas krietni mazināja lībiešu valodas runātāju jau tā mazo skaitu Latvijā. Padomju valsts bija ieinteresēta nevis mazo tautu un viņu valodu saglabāšanā, bet gan to pārkrievošanā.

Padomju impērijai sabrūkot, tika atjaunota Latvijas Republika, kas uzņēmās rūpes par lībiešiem, par lībiešu valodas un tautas tālāko likteni. Padomju varas pusgadsimta laikā latvieši bija sākuši justies apdraudēti un līdz ar to labāk saprast lībiešu situāciju. Valsts atzina lībiešus par otru Latvijas pamattautu un uzņēmās atbildību par to.

1988.gada novembrī Rīgā tika atjaunota 1940.gadā slēgtā lībiešu organizācija “Līvõd Čt” (“Līvu savienība”), kas jau nākošajā gadā organizēja lībiešu valodas mācīšanu Rīgā. 1990.gadā Latvijas Universitātē baltu filoloģijas studentiem sāka lasīt kursu “Ievads lībiešu filoloģijā”.

Ņoti nozīmīgs solis bija Valsts īpaši aizsargājamās lībiešu kultūrvēsturiskās teritorijas “Līvõd Rānda” (“Lībiešu krasts”, tālāk LK) radīšana pirms 5 gadiem (1991.4.II). Tās direkcija organizēja lībiešu valodas mācīšanu arī Kolkā, Mazirbē un Ventspilī Saunaga lībiešu mazmeitas, tagadējās Kolkas skolas direktores filoloģes Zojas Sīles vadībā. Lībiešu valodu sāka mācīt arī LK rīkotajās bērnu un jaunatnes vasaras nometnēs Mazirbē. Lai stimulētu lībiešu valodas apgūšanu, LK nodibināja Mārtiņa Lepstes prēmiju.

Ar stipendiju LK ir atbalstījis divus lībiešu izcelsmes jauniešus, kas iestājās Tērbatas universitātē, lai studētu tur ne tikai lībiešu, bet arī citas somugru valodas. Ērika Krautmane tagad strādā Latvijas Universitātes Svešvalodu fakultātē, kur atrasta iespēja 1995./1996. mācību gada rudens semestrī sākt mācīt somugristiku. Valts Ernštreits apbrīnojami ātri apguva savu senču valodu un sācis tajā pat dzejot. Kopā ar citiem lībiešu jauniešiem viņš Rīgā dibināja Lībiešu kultūras centru (Līvõ Kultūr Sidām, tālāk LKC), kas sāka izdot turpinājumizdevumu “Õvā” (“Straume”) lībiešu valodā. Viņš ar datora palīdzību jau paspējis sastādīt arī pirmo kaut cik kuplāku lībiešu — latviešu un latviešu — lībiešu vārdnīcu.

Ikgadējie LK rīkotie lībiešu svētki Mazirbē ir ne tikai modinājuši interesi par lībiešiem un viņu kultūru, bet mudinājuši Aivaru Freimani radīt 1992.gadā dokumentālu īsfilmu, pirmo filmu lībiešu valodā — “Līvõd pivād” (“Lībiešu svētki”).

LK dibināšana deva iespēju atsākt 1992.gadā lībiešu mēnešraksta “Līvli” (“Lībietis”) izdošanu. Tas tagad iznāk latviešu valodā, tikai daži raksti un viens speciāllaidiens ir bijuši lībiešu valodā. Mēnešrakstā ir arī īpašs valodas stūrītis “Rāndakēļ, min jemākēļ” (“Jūrmalas valoda, mana dzimtā valoda”). Tajā publicētos materiālus izmanto lībiešu valodas mācību darbā ne tikai LK, bet arī augstskolā, protams, tie noder arī jebkuram interesentam.

Daži materiāli par lībiešu valodu atrodami arī lībiešu kalendārā “Rāndalist āigarųntõz”, ko, sākot ar 1992.gadu, tāpat finansē LK.

Lībiešu valodas apguvei Zoja Sīle ir sastādījusi mācību līdzekli “Ežmist līvõ kīel stūņdõd” (“Pirmās lībiešu valodas stundas”), bet Ieva Ernštreite un Valda Šuvcāne — agrāk kopā ar Elfrīdu Žagari sastādītās lībiešu sarunvārdnīcas anglisko variantu “English–Livonian Phrase–Book”. Abi izdevumi salikti un pavairoti ar LK rīcībā esošo datoru 1994.gadā.

Ar LK finansiālu atbalstu varēja 1994.gadā iznākt pirmais plašākais rakstu krājums “Lībieši”, kur atrodami arī raksti par lībiešu valodu un tās sakariem ar latviešu valodu. LK finansējis arī starptautiskās zinātniskās konferences Mazirbē, kur bijusi runa par lībiešu valodu, piedaloties gan latviešu, gan igauņu un somu lingvistiem.

Bez lingvistiskiem pētījumiem nevar cerēt uz veiksmīgiem risinājumiem lībiešu rakstu valodas attīstīšanā un normēšanā, kas lībiešiem, salīdzinot ar tuvākiem kaimiņiem un radiem, ir nokavējusies par vairākiem gadsimtiem. Pirmo konferenci par lībiešu rakstības problēmām rīkoja LK sadarbībā ar jauniešu LKC 1995.gadā no 10. līdz 12.martam Mazirbē Lībiešu tautas namā. Tā notika lībiešu valodā, piedaloties pašiem lībiešiem un viņu pēctečiem, gan tiem, kam tā ir pirmā valoda, gan tiem, kas to apguvuši vēlāk vai vēl mācās, māca vai pēta. Klāt bija arī abi ievērojamākie lībiešu valodas pētnieki no Tērbatas — profesori E.Vēri (Vääri) un T.R.Vītso (Viitso), bet LZA ārzemju loceklis Helsinku profesors S.Suhonens (Suhonen) tajā piedalījās neklātienē. Analoģiska konference igauņu valodas rakstības problēmu risināšanai notika 1686.gadā Liepas muižā pie Cēsīm vācu valodā un bez pašu igauņu līdzdalības.

Pasākumus, kas bijuši saistīti ar lībiešu valodu, dažādās reizēs dažādā veidā atbalstījušas arī citas instances (alfabēta secībā): Izglītības ministrija, “Latvijas ceļš”, Latvijas Kultūras fonds, Latvijas Universitāte, Latvijas Zinātņu akadēmija, Līvu savienība, Somijas un Igaunijas vēstniecības Latvijā, Sorosa fonds Latvijā, Suomalaisuuden Liitto (Helsinkos), Zemnieku savienība, Ziemeļvalstu informācijas birojs Rīgā un atsevišķas personas no dažādām zemēm.

Par lībiešiem un lībiešu valodu interesējas pētnieki ne tikai radu tautu zemēs Igaunijā, Somijā un Ungārijā, bet arī Lietuvā, Polijā, Vācijā, Šveicē, Itālijā, Francijā, Anglijā un Skandināvijas zemēs, pat Amerikā un Japānā. Būtu savādi, ja latvieši no lībiešu pētniecības paliktu malā.

Var jau būt, ka kādam Latvijā rodas šaubas, vai maz ir vērts mācīt un mācīties valodu, kuru runā ne 10 miljoni, bet varbūt tikai 10 cilvēki, un laikā, kad pašiem klājas tik grūti, tērēt līdzekļus vēl citu glābšanai.

Nav nekur dzirdēti iebildumi pret pasākumiem apdraudētu augu un dzīvnieku sugu īpašai aizsardzībai. Vai kādas tautas bojā eja cilvēcei nav lielāks zaudējums? Hitlera Vācija nesekmīgi centās tikt vaļā no divām tautām. Staļina Krievija to vairākkārt pārspēja, tur 85 tautas ir nokļuvušas sarkanajā grāmatā (Vene impeeriumi rahvaste punane raamat. Tallinn, 1993. XI, 371 lk.). Dažu labu šo tautu pārstāvji tagad mīt arī Latvijā. Taču viņi būtu aizsargājami ne šeit, bet viņu pašu zemē. Protams, nepieciešama arī citu tautu sapratne un atbalsts. Latvijas pienākums ir palīdzēt lībiešiem, kaut arī par viņu nonākšanu tagadējā situācijā vainojamas tās valstis, kas gadu simteņiem bijušas noteicējas Latvijā.

Lībieši nepretendē uz to, lai viņu valodu pasludinātu par otru valsts valodu, nedz uz to, lai Latvijas valsts dibinātu mācību iestādes, kur izglītību varētu iegūt lībiešu valodā, kaut arī viņiem uz to būtu vislielākās morālās tiesības. Viņi tomēr vēlas pastāvēt savā zemē. Un te viņiem joprojām var palīdzēt arī “Lībiešu krasts”.

Dzimtais krasts zem šīs saules

Skolotāja Valda Šuvcāne

Jūras krasts vai Jūrmala ir josla, kur jūra satiekas ar zemi. Baltijas jūras Kurzemes ziemeļdaļas piekrastes josla — teritorija, kas tagad ieguvusi “Lībiešu krasta” statusu, jau daudzus gadsimtus ir lībiešu dzimtā vieta. Vēstures avotos varam iegūt datus par šīs teritorijas sētām un konkrētiem cilvēkiem kopš 18.gadsimta sākuma, pēc lielās mēra epidēmijas, kas bija gandrīz visus cilvēkus iznīcinājusi.

Irbes draudzes mācītāji datus par saviem draudzes locekļiem baznīcas grāmatās ierakstīja diezgan sīki. Šos materiālus pacietīgi studējot, jāsecina, ka pēc 1710.gada nelaimes jūrmala gluži tik tukša nebija, kā par to vēstī viens no Mazirbes mērakmeņiem. Trūkst mirušo cilvēku saraksta līdz 1741.gadam, bet šādā sarakstā par laiku no 1741. līdz 1813.gadam man izdevās atrast vairāk par 50 cilvēkiem, kuri dzimuši pirms lielā mēra. Dabīgi, ka cilvēki mira arī šo 30 gadu laikā, par kuru konkrētu ziņu nav. Tātad var pieņemt, ka t.s. Dundagas jūrmalā, kur kalpoja Irbes draudzes mācītāji, mēri varēja būt pārdzīvojuši apmēram 80 līdz 100 cilvēku, kas turpināja dzīvi patukšajā teritorijā. Ieradās arī sāmsalieši, kas palika Kurzemes teritorijā dzīvot. Laika posmā no 1741. līdz 1769.gadam precējušies 44 “sāmišķu” puiši un meitas savā starpā vai arī ar vietējiem iedzīvotājiem. Tas rāda, ka lībiski igauniskais elements jūrmalas ciemos Irbes draudzē toreiz bija iespaidīgs. Te savijās lībiskās un igauniskās tradīcijas, vietējo valodu papildināja igauņu valoda.

Pētot lībiešu dzimtu sākotnes, starp mēri pārdzīvojušām personām atradu arī “savu sencieni” no mātes puses Annu, kura dzimusi ap 1684.gadu un mirusi 1754.gada 4.martā. Anna un Jānis atstājuši meitu un trīs dēlus, kuri tālāk veidojuši vairākus dzimtu atzarus.

Šoreiz gribu pastāstīt par vienu dzimtu, kas sākusies ar Annas un Jāņa dēlu Pritsi, kurš kļuvis Valganos par saimnieku 18.gadsimta vidū. Septiņās paaudzēs Mazirbē un Košragā dzīvojuši šīs dzimtas piederīgie. Viņu atvases 20.gadsimtā devušas lielu ieguldījumu lībiešu sabiedriskajā un kultūras dzīvē, bagātinot šai jomā arī “Lībiešu krasta” periodu. Tie ir Volgansku — Valgumu — Vālgamā dzimtas piederīgie.

Didriķis Volganskis — Valgums (1884—1968) pazīstams kā krietns zvejnieks, labs kokamatnieks un laivu taisītājs, kā arī rosīgs sabiedrisks darbinieks un lībiešu lietas patriots. Vietējā skolā Didriķis ieguva tikai pamatizglītību, bet savas zināšanas vinš papildināja visu mūžu ar pašizglītību. Tekoši runāja lībiešu, latviešu un igauņu valodā, nedaudz varēja sazināties arī krievu, vācu un somu valodā. Didriķis Volganskis visu mūžu dzīvoja Košragā, kur Dīķu mājās viņš bija dzimis kā vaļinieka Anša Volganska dēls. Didriķa tēvatēvs vēl saimniekoja “Jaunvalganos”, bet sakarā ar aktivitātēm lībiešu dumpja laikā 1860.gadā Volganski kļuva par vaļiniekiem. Didriķa tēvs Košragā uzcēla nelielu mājiņu, kur izauga Didriķis un viņa māsas. Pieaudzis Didriķis iznomāja nelielu zemes gabalu Košragā blakus Anduļu mājām, Latvijas agrārreformas laikā Volgansku ģimenei tur piemērīja klāt vēl zemi — kangarus un vigas, kuru iekopšana prasīja daudz darba. Didriķa un Līnas Volgansku ģimenē auga četri dēli, kuri čakli piedalījās saimniecības darbos. Bet vecāki saprata izglītības lielo nozīmi, Didriķis par to runāja un rakstīja presē. Dēli tika skoloti. Uzcēla jauku un plašu māju, ko nosauca lībiskā vārdā par “Nuorpiedagõd” (“Jaunpriedes”). Domāja, ka te turpinās saimniekošanu vecākais dēls Kārlis, Edgars iegūs augstāko izglītību Somijā, bet Valdis kļūs virsnieks (viens dēls bija invalīds un atradās vecāku apgādībā). Bet padomju okupācija šos nodomus sagrāva. 1941.gada 14.jūnijā Kārli apcietināja un aizveda, dažas dienas vēlāk Litenē paņēma virsnieku Valdi Volganski. Par Kārli nekādas ziņas nedabūja, Valdis gan atgriezās 1956.gadā ļoti slims un drīz nomira. Edgaram bija jāpaliek Somijā. Didriķis Volganskis 1939. gadā pieņēma uzvārdu “Valgums”, lībiešu presē jau agrāk viņš bija parakstījies ar pseidonīmu “Vālgamā” (valgums), tāpēc šis vārds viņu ģimenei bija kļuvis tuvs. Edgars Somijā mainīja uzvārdu un kļuva pēc somu rakstības par “Vaalgamaa”.

Didriķis Valgums ar sievu un slimo dēlu savu sūro mūža novakari pavadīja “Nuorpiedagos”, no kurienes viņus aizveda uz Košraga kapiem.

Tagad atgriezīsimies pie enerģiskā lībieši zvejnieka šī gadsimta 20. un 30.gados. Didriķis Volganskis bija lībiešu patriots, bet viņš rakstīja kā latviešu, tā lībiešu presē. Arī par viņu pašu var lasīt “Ventas Balsī”, “Zvejniecības Vēstnesī”, mēnešrakstā “Līvli” un citur. Didriķim Volganskim raksturīgas zināšanas un izpratne savā profesijā — zvejniecībā, labas organizatora spējas un dedzība savu ideju propagandā. Iepazīstoties ar Volganska — Valguma mūža devumu lībiešu un latviešu sabiedriskajā dzīvē, man gribētos viņu ierindot lībiešu tā laika kultūras darbinieku vidū tūliņ aiz Kārļa Staltes. Čsumā apskatīsim Didriķa Volganska — Valguma darbību tā laika sabiedriskajā dzīvē.

Didriķis Volganskis bija gudrs zvejas lietās, zvejnieku vidū viņam bija autoritāte. 1923.gadā nodibināja Dundagas jūrmalas zvejniecības biedrību “Kala”, tās pirmais priekšsēdētājs bija D.Volganskis. Biedrībā iestājās vairāk nekā 80 Košraga, Pitraga un Saunaga zvejnieku. Šī biedrība ar savu darbību arvien centās nostāties ciemu saimnieciskās un sabiedriskās dzīves priekšgalā. Lai minam vienu darbu. 1929.gadā Košraga sedumā zvejnieki pēc D.Volganska projekta un vadības uzbūvēja molu un redeles, pa kurām vieglāk varēja uzvilkt krastā un nolaist ūdenī motorlaivas. Par savu pieredzi laivu būvniecībā Volganskis dalījās mēnešrakstā “Zvejniecības Vēstnesis”. Biedrība sarīkoja arī kursus par zvejniecības jautājumiem, bet 1930.gada 23.jūnijā Pitragā notika plaši zvejnieku svētki ar vizināšanos pa jūru un līgošanu, kur piedalījās tuvāko ciemu zvejnieki ar ģimenēm.

Lībiešu kultūras dzīve 20. un 30.gados bez Didriķa Volganska grūti iedomājama. Viņš parakstīja “Līvõd Čt” (Līvu savienības) statūtus, piedalījās minētās biedrības dibināšanā un bija tās pirmais sekretārs. No 1933. līdz 1936.gadam Volganskis bija “Līvõd Čt” priekšsēdis. Diodriķis Volganskis bija lībiešu karoga radītājs un savos priekšlasījumos un presē vairākkārt izskaidroja tā ieceri. Kā liecina atmiņas, arī lībiešu vīriešu tautas tērpu veidošanā 1933.gadā Volganskim bijusi noteicošā loma. Didriķim Volganskim bija rosīgi sakari ar Igauniju, sevišķi Sāmsalu un Somiju. Volganskis organizēja lībiešu dziedātāju un aktīvistu viesošanos Sāmsalā 1935.gada jūlijā, bet kuplus svētkus ar sāmsaliešu, citu igauņu un somu viesu piedalīšanos sarīkoja Mazirbē 1933. un 1934.gada vasarā.

1928. un 1933.gadā Didriķis Volganskis kā lībiešu pārstāvis apceļoja Somiju, stāstot par lībiešiem. Nozīmīgu darbu viņš veica lībiešu tautas nama celtniecības sagatavošanā. Te ietilpa ne vien raksti presē un talku organizēšana, bet arī nepieciešamo naudas līdzekļu sadabūšana, kurā Volganskim bija liela loma. Tāpēc viņš bija īpaši gandarīts, kad 1939.gada 6.augustā tautas nams tika atklāts un tajā pulcējās Mazirbes teātra spēlētāji, notika daži svētku sarīkojumi. Bet drīz vien “Līvõd Čt” slēdza, tādējādi lībieši no sava nama vadības tika atstumti.

Raksta apjoms liek man aprobežot stāstījumu par Didriķi Volganski — Valgumu, jo jārunā arī par šīs dzimtas nākamo paaudžu devumu lībiešu kultūras jomā. Bet katrā ziņā jāatzīmē D.Volganska aktīva līdzdalība mēnešrakstā “Līvli”. Tajā ievietoti viņa stāstījumi par zvejnieku dzīvi, par Līvu savienības darbību, par dažādiem svētkiem un citiem aktuāliem jautājumiem. Varam izlasīt arī dažas dzejas lībiešu valodā. Viesu apsveikuma dzejolis “Volgõd tēriņtõd (Esiet sveicināti) četrbalsīgā nošu salikumā publicēts Lībiešu dziesmu I krājumā 1929.gadā. Sarakstītas arī dažas garīgas dziesmas, kas ievietotas lībiešu garīgo dziesmu grāmatā.

Edgars Vālgamā, kurš pats sevi dēvē par Somijas vienīgo lībieti, Somijā izveidoja kuplu septiņu bērnu ģimeni. Vēl studēdams Somijā, Edgars pārtulkoja lībiski M.Lutera Mazo katehismu, ko iespieda Somijā un izdalīja lībiešiem. Otrreiz pie daudz plašāka darba — M.Lutera Mazā katehisma un kristīgās mācības tulkošanas latviešu valodā no somu valodas E.Vālgamā stājās kopā ar Silvu Krastiņu. Darbs iznāca 1994.gadā un dabūjams luterāņu grāmatu pārdotavās.

30. gados Edgars rakstīja mēnešrakstā “Līvli”par dažādiem jautājumiem. Vienā no pēdējiem laikraksta numuriem ievietots arī viņa dzejolis “Līvõd äman” (Lībiešu mātei), kas aicina mācīties un godā turēt lībiešu valodu.

Nozīmīgs ir lībiešu tautas skaitīšanas darbs, ko Vālgamā veica pa ciemiem 1935.gadā. Tajā redzama katra ģimene un atspoguļota katra cilvēka lībiešu valodas zināšanas. (E.V. man laipni atļāva šos datus norakstīt un izmantot.) Pēc šo neoficiālo datu kopsavilkuma redzams, ka toreiz 12 lībiešu ciemos dzīvojuši 1205 lībieši (49,5% no iedzīvotāju skaita), bet tikai 900 no viņiem bijuši t.s. “tīrie lībieši”. Ciemos lībiski pratuši runāt 820 cilvēki jeb 68% no lībiešu skaita.

Edgars Vālgamā arvien veicinājis Latvijas un Somijas kultūras sakarus. Viņš iztulkoja somiski Andreja Pumpura “Lāčplēsi”, kas iznāca Helsinkos 1988. gadā (somiski “Karhunkaataja”). Neraugoties uz savu cienījamo vecumu, Edgars Vālgamā nav zaudējis radošo aktivitāti. Ar laikraksta “Līvli” starpniecību viņš iepazīstinājis lasītājus ar somu valodnieka A.J.Šēgrēna darbību lībiešu vidū 19.gadsimtā un tagad sistemātiski turpina tulkot latviski un publicēt L.Ketunena atmiņas par lībiešiem 20.gadsimta 20. un 30.gados.

Pēc Līvu savienības darbības atjaunošanas un “Līvõd Rānda” darbības uzsākšanas E.Vālgamā ar referātiem piedalījies konferencēs Mazirbē. Viņš dāvinājis lībiešiem lībiešu kultūras darbinieku portretus, atvedis Somijā izgatavoto lībiešu karogu, pats kā mācītājs to Mazirbes dievnamā iesvētījis un uzdāvinājis Līvu savienībai.

Savu tēvzemi godā tur arī Edgara Vālgamā bērni, arvien to apciemodami un praktiski palīdzēdami, cik ir viņu spēkos. Dzimtais lībiešu krasts sauc savus bērnus pie sevis.

Te daba un kultūrvēsture

Aija Melluma, Latvijas Zinātņu akadēmijas korespondētājlocekle

“Lībiešu krasts” ir viena no nedaudzajām īpaši aizsargājamām teritorijām Latvijā, kam ir sava administrācija. Pagaidām tā ir vienīgā kultūrvēsturiskā aizsargājamā teritorija, kas izveidota, lai vienlaikus nodrošinātu dabas un kultūrvēstures mantojuma aizsardzību, īpatnējās kultūrvides saglabāšanu pēdējā lībiešu apdzīvotajā apvidū Ziemeļkurzemes piekrastē, kā arī veicinātu šīs vietas turpmāko attīstību.

Tā kā “Lībiešu krasta” veidošanas laikā bija cita likumdošanas vide, vēlākos gados atklājušās vairākas objektīvas pretrunas, kas tā vai citādi ietekmē gan administrācijas darbību, gan izvirzīto mērķu sasniegšanas iespējas vispār.

Pirmkārt, realizējot aizsardzības funkciju, visa rīcība notiek atbilstoši diviem likumdošanas virzieniem, kas pagaidām vēl vāji savstarpēji saistīti. Tie ir dabas un vides aizsardzība un kultūras pieminekļu aizsardzība.

Otrkārt, attīstības funkcija sākotnēji bija otrs galvenais “Lībiešu krasta” veidošanas arguments (atgādināšu, ka priekšdarbi sākās 1989. g.), bet vēlāk, mainoties likumdošanas bāzei, šī funkcija nokļuva pašvaldību pārziņā. Tas varbūt viegli saprotams vispārīgā veidā, bet konkrētajā “Lībiešu krasta” situācijā šīs izmaiņas ir viens no konfliktu cēloņiem.

Treškārt, noteiktas attiecības veidojas ar otru, daudz senāku īpaši aizsargājamu teritoriju Ziemeļkurzemes piekrastē — ar Slīteres rezervātu, kura buferzona pārsedzas ar “Lībiešu krasta” teritoriju.

Tātad ap “Lībiešu krastu” izveidojies pietiekami sarežģīts attiecību lauks, ko papildina vēl tas, ka joprojām “Lībiešu krasta” finansējums no valsts budžeta tiek noteikts kā dotācija kultūras programmai. Var teikt arī, ka pienācis īstais laiks, lai šīs attiecības sakārtotu — ar vai bez likumdošanas aktu palīdzības. Iespējams, ka pirmais solis šajā virzienā varētu būt vienošanās par kādiem vispārējiem principiem starp visām iesaistītām vai ieinteresētām pusēm. Šajā vienošanās procesā ne mazsvarīga nozīme varētu būt tam, kā “Lībiešu krasts” tiek uztverts: kā aizsargājama teritorija ar īpašām funkcijām, kā reģionālās attīstības objekts, kā kultūras programma vai kā valsts iestāde.

Parasti “Lībiešu krastu” identificē ar tā administrāciju, bet ne ar teritoriju, kuras robežās realizējas tās tiesības un pienākumi. Taču “Lībiešu krastu” kā teritoriālu veidojumu raksturo ne tikai ārējās, tiesiski apstiprinātās robežas, bet arī dabas veidojumu robežas, dabas procesu un vēsturiskās cilvēka darbības teritoriālās izpausmes, to izmaiņas no vietas uz vietu, kā arī specifiskās teritoriālās likumsakarības. Dažādas izcelsmes teritoriālie veidojumi it kā “uzslāņojas” viens uz otra, kartēs veidojot sarežģītu robežu tīklojumu (tikai daļa no robežām redzamas dabā). Teritoriālo sakarību analīze ļauj izdalīt struktūrvienības, kas būtiskas no “Lībiešu krasta” mērķu un funkciju viedokļa. Tās ietekmē dabas un kultūrvides aizsardzības noteikumus, attīstības iespējas un arī administrācijas darbību.

Tādēļ nepieciešams šo teritoriālo struktūru pilnībā pārzināt un sakārtot tādā veidā, lai tā tiešām sekmētu “Lībiešu krasta” veidošanas mērķu realizēšanu.

Šajās īsajās piezīmēs iespējams tikai mazliet ieskicēt, kā dažādu faktoru ietekmē veidojušās “Lībiešu krasta” teritoriālās struktūras.

1. Dabas faktori nosaka būtiskas Ziemeļkurzemes piekrastes īpatnības. Tas ir viens no ģeoloģiski jaunākajiem sauszemes apvidiem Latvijā, kas veidojies saistībā ar Baltijas jūras attīstības stadijām. Raksturīgās iezīmes šodienas ainavā ir meži, purvi un kāpas, bet par unikālu veidojumu uzskatāms paralēlu, garumā stieptu un šauru vaļņu un ieplaku komplekss jeb kangari un vigas. Kopumā piekrastē dominē lineāri, garumā stiepti reljefa veidojumi, kas kopā ar purvu masīviem un izlocītām upju ielejām rada īpatnēju dabas sistēmu kontūrainību. Valdošās krāsas piekrastes ainavās — zaļā, zilganā, baltā (meži, jūra, smilts), kas ir arī lībiešu karoga krāsas. Piekrastes daba ir trausla,viegli pakļaujas dažādām ietekmēm, kas saistītas ar cilvēka darbību.

2. Sociāli ekonomiskie faktori nosaka vai ietekmē cilvēka darbību dabas vidē, pārveido to, rada jaunus elementus. Laika gaitā piekrastē izveidojās apgūta josla ar mājām, tīrumiem un ceļiem, citiem vārdiem sakot, mazāk vai vairāk kompakti piekrastes ciemi. Pēckara gados, pastāvot bijušās PSRS pierobežas zonas režīmam, piekrastē samazinājās iedzīvotāju skaits, sabruka ēkas, lauki aizvilkās ar krūmiem un pakāpeniski to vietā izauga mežs. Šajā laikā vienas apdzīvotās vietas zaudēja savu nozīmi, bet citas (piemēram, Kolka) savukārt izauga un attīstījās. Jāpiezīmē, ka sociāli ekonomisko faktoru darbība rada savu teritoriālo struktūru.

3. Dabas un sociāli ekonomisko faktoru mijiedarbībā konkrētās situācijās veidojas dažādas ainavas, kas ir jauna kvalitāte, vienots veselums. Piekrastes ainavas pārstāv dažādus tipus, to izvietojumam un teritoriālai struktūrai ir būtiska nozīme “Lībiešu krasta” veidošanā un pārvaldīšanā. Jāpiezīmē, ka atšķirīgās ainavas ir ne tikai saskatāmas un viegli identificējamas dabā. Tās ir arī dabas un kultūras mantojuma objektu krātuves. Gan vieni, gan otri, tāpat kā vides etnogrāfiskās un ainavu vizuālās struktūras īpatnības saistās ar konkrētām ainavu telpām, to attīstību un pārvērtībām laika gaitā. Tādējādi arī jēdziens “kultūrvide” iegūst visai reālus apveidus.

4. Tāpat administratīvi teritoriālais iedalījums veido savu robežu tīklojumu. “Lībiešu krasts” ietilpst vairākos Ventspils un Talsu rajona pagastos. Kolkas pagasts viss atrodas “Lībiešu krasta” teritorijā, bet no Tārgales, Ances, Dundagas un Rojas pagastiem — tikai relatīvi šaura piekrastes daļa. Arī pagastu teritorijām piekrastē ir garumā stiepta forma. Tas apgrūtina pārvaldes funkciju realizēšanu.

Tātad “Lībiešu krasta” teritorijā vienlaikus pastāv dažādi, pat visai atšķirīgi teritoriāli veidojumi, kas kopumā atspoguļo to struktūru, kas izveidojusies laika gaitā un ir vērā ņemama realitāte. Tā vēl nav saistīta ar “Lībiešu krasta” kā aizsargājamas teritorijas veidošanas mērķiem. Taču tā ir nepieciešamais pamats tādas teritoriālās struktūras mērķtiecīgai izveidei, kas atbilstu “Lībiešu krasta” mērķiem, kā arī nodrošinātu dabas un kultūrvēstures mantojuma saglabāšanu pilnīgi konkrētās situācijās. Tas nozīmē, ka tiek izdalītas vietas un apvidi, kuros dominējošā nozīme ir kādam vienam mērķim (vai funkcijai), bet visa pārējā darbība pakļauta tā realizēšanai. Citiem vārdiem sakot, tiek izdalītas (norobežotas kartēs vai iemarķētas dabā) vietas, kur galvenā nozīme ir vai nu kultūrvides vai dabas veidojumu, vai atsevišķu dabas un kultūras pieminekļu aizsardzībai, kā arī vietas, kurās novietojuma un kādu sevišķu īpašību dēļ var koncentrēties turpmākā attīstība.

Tādu mērķtiecīgi veidotu teritoriālo struktūru pieņemts saukt par funkcionālo zonējumu. Tas ir viens no lielu daudzfunkciju aizsargājamo teritoriju aizsardzības un apsaimniekošanas priekšnoteikumiem un līdzekļiem. Uz funkcionālā zonējuma bāzes rodas iespēja saskaņot visu praktisko darbību, pamatot reālus ierobežojumus, ja tie nepieciešami konkrēta mērķa sasniegšanai. Tādējādi teritoriālā struktūra rada savdabīgu darbības struktūru, kuras pārzināšana būtu viens no “Lībiešu krasta” administrācijas uzdevumiem.

Nobeigumā gribas atzīmēt vēl vienu teritoriālas dabas problēmu. Proti, “Lībiešu krasts" robežojas ar Slīteres rezervātu un jūras pusē apliec tā teritoriju. Tādējādi abas šīs aizsargājamās teritorijas ir cieši saistītas un nodrošina Ziemeļkurzemes piekrastes aizsardzību pietiekami plašā apvidū. Tām ir gan kopīgas, gan atšķirīgas funkcijas, tādēļ jau agrāk dzirdēti ierosinājumi apvienot abas teritorijas un uz to bāzes izveidot nacionālo parku. Tomēr šī ideja vēl nav pietiekami pamatota. Tāpat nav apsvērtas “Lībiešu krasta" un visas Ziemeļkurzemes perspektīvas reģionālās attīstības kontekstā. Tas ir tuvākā laika uzdevums.

Lībiešu krasts — tā ir jūra, zeme, tauta un cilvēks ciešā vienībā

Lībiešu krasta būtiska vide — Talsu rajona Kolkas pagasta Košraga "Tilmačos”

Pie Ģipkas “Roņiem" Foto: Saulvedis Cimermanis (arī attēls blakus)