• Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Sākas jauns spirāles loks mūsu Akadēmijas dzīvē. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 16.02.1996., Nr. 30 https://www.vestnesis.lv/ta/id/38954

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Koks - pasaules bagātība

Vēl šajā numurā

16.02.1996., Nr. 30

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

Notikuma vidē: Latvijas Zinātņu akadēmijai — 50 gadi

Sākas jauns spirāles loks mūsu Akadēmijas dzīvē


Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Tālis Millers, Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidents,
— “Latvijas Vēstnesim” jubilejas reizē

Latvijas Zinātņu akadēmijas karogā ir ierakstīti seši gadskaitļi: 1815., 1869., 1932., 1936., 1992. un 1946. Acīmredzot, tāpat kā cilvēka veidošanās noris daudzās paaudzēs pirms viņa dzimšanas, arī mūsu zinātnes ozols sakņojas senākos, jau piemirstos vēstures slāņos. Tāpēc, tiekoties ar Tāli Milleru visiem pazīstamās Rīgas augstceltnes piezemētajā, otrajā stāvā, prezidenta kabinetā pie karstas kafijas tases, nepārsteidza tālais bridiens laika upē, kas beigu beigās apliecināja vecu patiesību: viss var augt un attīstīties, atkal brukt un galīgi sairt, naglots vai kirzas zābaks vēl visu var iemīt zemē, taču vēsturiskās attīstības dialektiskā spirāle neapturami tinas uz priekšu.

— Zinātņu akadēmijas iedīgļi Latvijas teritorijā atrodami jau labi sen. Man jāatsaucas uz akadēmiķa Jāņa Stradiņa grāmatu — manuskripts jau ir sagatavots —, Latvijas Zinātņu akadēmijas saknes meklējamas 19.gadsimta sākumā, kad izveidojās Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība. Tās dibināšana notika 1815.gadā Jelgavā, kur darbojās Pētera akadēmija. Šajā mācību iestādē strādāja ļoti spēcīgs pasniedzēju kolektīvs, kas, meklēdams izpausmes iespējas savām radošajām potencēm, izveidoja šo biedrību, kurā apvienojās 130 zinātnieki no visas Latvijas. Šīs biedrības darbībā jau parādījās galvenās personālakadēmijas iezīmes. Varbūt te vietā ir maza atkāpe no stāstījuma: pastāv divu veidu akadēmijas. Personālakadēmija aptver elitāru zinātnieku kopu. Tās darbības formas ir akadēmijas locekļu sēdes, kurās notiek diskusijas par zinātniskām problēmām, izvirza zinātniskus uzdevumus, darbus un tā tālāk. Otra tipa akadēmijas ir valstiskās akadēmijas — būtībā zinātņu ministrijas. Tādas agrāk bija cariskajā Krievijā, Prūsijā un vēl pavisam nesen — visās Austrumeiropas zemēs. Šāda veida akadēmijas nodarbojas arī ar finansu jautājumiem un administrēšanu.

Tātad Kurzemes Literatūras un mākslas biedrība pēc savas darbības principiem bija personālakadēmija. Un, kā redzat, vai nav interesanti? — mests viens vēstures loks, un mūsu Zinātņu akadēmija atkal ir personālakadēmijas statusā.

1869.gadā, tūlīt pēc Rīgas Latviešu biedrības izveidošanas, pie šīs biedrības nodibināja Zinātņu komisiju. Tā jau stipri atšķīrās no Kurzemes Literatūras un mākslas biedrības. Jāatceras, ka šis laiks latviešiem bija Pirmās atmodas laiks. Latviešiem savu zinātnieku gandrīz nebija. Varu pieminēt vienīgi ievērojamo zinātnieku Dāvidu Heronīmu Grindeli. Starp citu, firmas “Grindex” nosaukums ir atvasināts no šī zinātnieka vārda. Tātad pieminētajā Zinātņu komisijā galvenokārt darbojās Atmodas laika ievērojamākie apgaismotāji. Tostarp skolotāji, studenti, sabiedriskie darbinieki. Viņi paši daudz interesējās par zinātni un tās sasniegumus popularizēja tautā. Sākotnēji viņu darbībā zinātnes kā tādas nemaz nebija. Tikai vēlāk, laika gaitā, parādījās arī īsti zinātnieki, piemēram, valodnieki. Būtībā šī komisija ar savu darbības zinātnisko ievirzi nepārsniedza Zinātņu popularizēšanas biedrības līmeni. Jāpiezīmē, ka 1862.gadā Rīgā sāka darboties Rīgas politehnikums, kurā par pasniedzējiem darbojās izcili zinātnieki, taču Zinātņu komisijas darbā tie neiesaistījās.

Šajos gados Latvijā sākās spēcīga rusifikācija, kas izraisīja inteliģences emigrāciju — daļa devās uz Krieviju, daļa uz Vāciju un citām Eiropas valstīm, meklēdami vieglākus, normālākus darba apstākļus. Kaut vai atceramies izcilo raķešu būves pionieri Fridrihu Canderu vai, piemēram, ķīmiķi akadēmiķi Lidiju Liepiņu (viena no gāzmaskas izgudrotājām), Jāni Peivi, Andreju Valdmani — vēlākos Latvijas Zinātņu akadēmijas locekļus un citus. Daļa no viņiem vai viņu pēcteči atgriezās Latvijā šī gadsimta četrdesmitajos gados.

Tālākais posms — pēc Latvijas valsts pasludināšanas 1918.gadā, kad jau pirmajā brīvvalsts pastāvēšanas nedēļā valdībā tika izvirzīts jautājums par Latvijas Zinātņu akadēmijas dibināšanu. Tomēr pēckara laika grūtības šo ideju nobīdīja malā. 1927.gadā vēlreiz pie šī jautājuma atgriezās Rainis, kurš tolaik veica izglītības ministra pienākumus. Valsts budžeta projektā jau bija paredzēti līdzekļi akadēmijas dibināšanai. Taču toreiz Saeima šo ideju noraidīja.

Uz jau pairušās, 1869.gadā dibinātās zinātņu komisijas bāzes 1932.gadā pie Rīgas Latviešu biedrības izveidoja Zinātņu komiteju, kas pēc savas būtības bija tipiska personālā zinātņu akadēmija. Tās sastāvā darbojās elitāri zinātnieki, vairāk gan valodnieki un vēsturnieki. Sākotnēji tajā bija astoņi locekļi, pēc tam to skaits pieauga līdz trīsdesmit. Darba formas — sēdes, diskusijas, darbu izdošana.

Taču jau 1935.gadā Valsts prezidents Kārlis Ulmanis paziņoja savu nodomu dibināt valstisku zinātņu akadēmiju, un pēc gada tika sperts pirmais solis šajā virzienā — nodibināts Latvijas Vēstures institūts. 1939.gadā sāka darboties vēl viens institūts — Zemes bagātību pētīšanas institūts. Iecerēs bija arī citi institūti, taču 1940.gadā Sarkanā armija okupēja Latviju.

1941.gada sākumā jaunā vara pieņēma lēmumu par PSRS Zinātņu akadēmijas filiāles izveidošanu Latvijā. Tomēr šis lēmums palika neīstenots, jo Vācija iebruka Padomju Savienībā. Pie šī jautājuma atgriezās pēc kara, un 1946.gada 7.februārī Latvijas PSR Tautas komisāru padomes priekšsēdētājs Vilis Lācis parakstīja lēmumu par Latvijas PSR Zinātņu akadēmijas nodibināšanu un tās pirmajiem 13 īstenajiem locekļiem. Pēc nedēļas, 14.februārī, notika pirmā Zinātņu akadēmijas kopsapulce, kurā ievēlēja prezidiju un pirmo akadēmijas prezidentu. Par to kļuva Latvijā pazīstamais lauksaimniecības zinātņu doktors Paulis Lejiņš. Un tā ar 14.februāri aizsākās Latvijas Zinātņu akadēmijas gadu skaitīšana, jo ne valdības lēmums, bet gan Zinātņu akadēmijas īsteno locekļu pirmā kopsapulce nosaka akadēmijas sākumu. Tā ir pieņemts visā pasaulē.

— Millera kungs, tas bija pirmais pēckara gads: lieli postījumi, milzīga nabadzība, bads daudzos PSRS rajonos, turklāt no Latvijas bija emigrējuši aptuveni 60 procenti visu zinātnieku un Universitātes pasniedzēju — tātad arī zinātnisko kadru trūkums, un šādos apstākļos tāda Maskavas “dāvana”, turklāt ne vien Latvijai, bet arī Igaunijai un Lietuvai. Kā jūs to izskaidrosit?

— Viedokļi var būt dažādi. Liela daļa analītiķu uzskata, ka tas bija viens no tālejošas politikas soļiem, proti: PSRS bija viena no galvenajām valstīm, kas uzvarēja karā, un tā vēlējās izmantot šo motīvu, lai iekļūtu daudzās starptautiskās organizācijās, kurās tā pirms kara nebija. Un pirmām kārtām PSRS gribēja iegūt vairāk balsu ANO, slepeni plānojot šajā organizācijā iedabūt visu republiku pārstāvjus. Steidzīgi republikām tika piešķirtas tiesības uz atsevišķiem ārējā valstiskuma atribūtiem, piemēram, tiesības uz savu karogu, himnu un citiem, tajā skaitā uz savu Ārlietu ministriju un arī Zinātņu akadēmiju. Šāda zinātniskā iestāde par būtisku valstiskuma atribūtu ir uzskatīta vienmēr un visur. (“Tikpat kā Opera...” ar humoru piebilst prezidents.)

Tā, lūk, aizsākās mūsu akadēmijas jau aizritējušie piecdesmit gadi.

— Un var droši teikt, ka tie Latvijas zinātnei ir bijuši lielu sasniegumu un iespēju gadi, lai gan nācies maksāt arī sāpīgas un nepatīkamas nodevas...

— Par šo jautājumu nav pat ko diskutēt. Jā, šajos piecdesmit gados Latvijā izveidojusies ļoti spēcīga zinātne. To pasaules mērogā apliecināja Dānijas organizētā starptautiskā ekspertīze Latvijā. Visi tehniskie, bioloģijas un ķīmijas novirziena institūti saņēma ļoti augstu vērtējumu. Šī vērtējuma objektivitāti apliecina arī lielais starptautisko projektu skaits, kuros piedalās Latvijas zinātne. Pagājušajā gadā lielo projektu skaits vien sniedzās pāri simtam. Sorosa fonda, Eiropas Savienības un dažādu citu organizāciju rīkotajos konkursos ir jāiztur liela starptautiskā konkurence, lai iegūtu tiesības realizēt viņu projektus. Un, ja mēs varam piedalīties tik daudzos projektos, tas liecina par Latvijas zinātnes līmeni.

Sevišķi strauja zinātnes uzplauksme bija piecdesmito gadu beigās. Tas gan vairāk attiecas uz tehniskajām zinātņu nozarēm, kad ZA institūti tika iesaistīti PSRS militārā kompleksa darbos. Tā rezultātā Latvijas zinātne saņēma lielus budžeta asignējumus. Par šo naudu visiem institūtiem, atskaitot humanitāros, uzbūvēja ēku kompleksus. Vispirms Teikas ielas rajonā, tad Salaspils atomreaktora pilsētiņu, ēku kompleksu ap Baldones observatoriju un arī Kleistos. Arī Universitātes Cietvielu institūtu varam pieskaitīt šai kategorijai.

Atceros, ka mūsu Neorganiskās ķīmijas institūts par tā saukto “slēgto darbu” izpildi reizēm saņēma pat līdz 60 procentiem no sava gada budžeta. Citi institūti, iespējams, pat vairāk.

Šo darbu veikšanā valdīja savdabīga specifika — Latvijā neko neizstrādāja līdz galam, respektīvi, šeit netaisīja ne raķetes, ne bumbas, ne kosmosa kuģus vai to iekārtas. Latvijas zinātniekiem uzticēja risināt fundamentālos jautājumus, tātad izstrādāt teorētisko bāzi vai materiālus — ne izstrādājumus, bet tikai jaunos materiālus. Un tas, protams, pozitīvi veicināja zinātnes attīstību Latvijā.

Tā Koksnes ķīmijas institūts ir pazīstams ar saviem izgudrojumiem, siltumizolācijas materiāliem, kurus pielietoja nesējraķetes “Enerģija” un daudzkārt izmantojamā orbitālā kuģa “Buran” būvē.

No mums paņēma idejas. Arī no Neorganiskās ķīmijas institūta, kur es toreiz strādāju, arī no maniem darbiem paņēma idejas un sastāvdaļas, bet izstrādājumu gatavoja savā centrā, kurā strādāja tūkstošiem speciālistu.

Jāpiebilst, ka straujā zinātnes uzplauksme Latvijā veicināja arī augstākās izglītības attīstību. Atšķirībā no citu republiku jauniešiem, kas centās izglītoties Maskavas un citās Krievijas augstskolās, mūsu vidusskolu absolventi augstāko izglītību centās iegūt tepat Latvijā. Mums bija labi augstskolu mācību spēki, kas spēja nodrošināt augstu apmācības līmeni un tātad arī labu speciālistu sagatavošanu. Tā kā bija pieprasījums pēc augsti kvalificētiem speciālistiem, tad arī pasniegšanas līmenis augstskolās vienmēr bija respektabls un tas nepārtraukti pieskaņojās jauno zinātņu attīstībai un pieprasījumam pēc kadriem. Bet kadru izaugsmi un nomaiņu pilnībā nodrošināja mūsu pašu izglītības sistēma un augstā prasīguma tradīcijas augstskolās. Kaut vai, piemēram, — atceros studiju gadus — vienā pašā kursā vai pat grupā bija pieci nākamie akadēmiķi: Edmunds Lukevics, Elmārs Grēns, Jānis Stradiņš un citi, un tādu uzskaiti varētu turpināt par visām zinātņu nozarēm. Un gribētu teikt, zinātnes attīstība ne vien veicināja augstākās izglītības attīstību, bet arī ievērojami cēla visas tautas intelektuālo līmeni.

Taču šai valsts politikai zinātnē bija arī negatīvā puse. Zinātne galvenokārt tika attīstīta ar Zinātņu akadēmijas starpniecību — akadēmija bija centrs, faktiski tā bija kļuvusi par sava veida zinātņu ministriju. Taču tai nebija tiešas saiknes ar augstāko izglītību. Studentu apmācība ZA institūtos vispār nenotika. Tiesa, zinātņu kandidāti un doktori savas disertācijas sagatavoja un aizstāvēja, pateicoties iespējām, ko viņiem sniedza šie institūti, — un šo faktu atkal varam novērtēt kā ļoti pozitīvu.

Humanitārajām jeb tā saucamajām nacionālajām zinātnēm padomju režīmā bija specifiska loma — ideoloģiski pamatot varas struktūru darbību. Šīs zinātnes tolaik bija pilnīgi ideoloģizētas un politizētas... Tomēr, neraugoties uz to, vairākos virzienos, īpaši racionālajās zinātnēs, bija arī sasniegumi. Piemēram, arheoloģijā — sakarā ar Daugavas senlejas uzpludināšanu pētniecības darbiem tika atvēlēti lieli līdzekļi un veikts plašs zinātniskais darbs. Arī latviešu valodniecībā — terminoloģiskās vārdnīcas vien izstrādāja kādas divdesmit. Grūti bija vēsturniekiem, kas specializējās jaunāko laiku vēsturē. Kad tika izveidots Filozofijas un tiesību institūts — atkal visi strādāja jeb kalpoja vienam filozofijas virzienam. Tiem bija grūti. Nedaudz vieglāk klājās ekonomistiem. Taču šiem institūtiem finansējums bija mazāks, salīdzinot ar citiem.

Atskatoties uz padomju periodu Latvijas zinātnē, varu secināt, ka tā visai maz pievērsās un kalpoja Latvijas jautājumu un problēmu risināšanai, taču daudz paveica fundamentālo pētījumu jomā. Runājot par zinātnieku statusu, jāatzīst, ka tie tomēr veidoja sabiedrības eliti, kas dzīvoja atrauti no pārējās sabiedrības.

Man šķiet, ka daļa zinātnieku šo kompleksu nav pārvarējuši un arvien vēl meklē savu vietu jaunajās sabiedriskajās attiecībās. Ja vien meklē... Šis ir smags, pat šoka brīdis daudzu mūsu kolēģu psihē.

— Kādus datus jūs varētu minēt, atceroties toreizējās Zinātņu akadēmijas apjomus, darbietilpību?

— Zinātņu akadēmijai toreiz bija 13 institūti, Radioastrofiziskā observatorija, savs Botāniskais dārzs, Fundamentālā bibliotēka, izdevniecība, kā arī vairākas ražotnes, eksperimentālās rūpnīcas, konstruēšanas un tehnoloģijas biroji — kopā rēķinot, tur strādāja pāri par 7000 cilvēku, no kuriem vairāki tūkstoši bija zinātnieku.

— Kā veidojās sakari ar pasaules zinātniskajiem centriem? Vai tie nebija gluži pretēji musdienās vērojamām tendencēm?

— Vismaz sākumā kontakti galvenokārt bija tikai ar Maskavu, Leņingradu, Kijevu. Faktiski, tie bija vecie sakari, kurus atjaunoja Jānis Endzelīns, Pauls Stradiņš, kas bija mācījušies Krievijā. Vai arī kā Jānis Peive, Matvejs Kadeks, Pēteris Valeskalns, kas tur bija dzīvojuši un pazina PSRS zinātniekus.

Sešdesmito gadu vidū sāka veidoties pirmie starptautiskie kontakti ar ārvalstu zinātniekiem, bet jau septiņdesmito gadu vidū Rīga kļuva par starptautisko simpoziju un konferenču iecienītu vietu.

Ar mūsu latviešu zinātniekiem, kas atradās emigrācijā, pirmie kontakti sāka veidoties sešdesmito gadu vidū. Atceros, ka bija atbraucis profesors Mārtiņš Straumanis, liekas, ka viņš bija viens no pirmajiem trimdas zinātniekiem, kas pēc kara apmeklēja Latviju. Viņš ir pazīstams materiālu korozijas pētnieks Amerikas Savienotajās Valstīs. No “tās puses” zinātniskajās vizītēs Latvijā sāka ierasties arvien vairāk latviešu zinātnieku. Turpretim mūsu izbraucienus joprojām stingri kontrolēja Valsts drošības komiteja. Piemēram, es ne reizi netiku “palaists” ārpus PSRS. Liekas, ka iemesli bija divi: brālēns latviešu leģionāru rindās bija cīnījies pret Sarkano armiju, un otrs — varbūt galvenais — mana zinātniskā darba tēma interesēja militārā kompleksa speciālistus.

— Un tagad acīmredzot par Latvijas Zinātņu akadēmijas karogā ierakstīto pēdējo gadskaitli...

— Jā, bet pirms 1992.gada vēl bija latviešu tautas Otrās atmodas gadi, kuriem ir nozīmīga vieta mūsu akadēmijas vēsturē. Šis laiks aizsākās ar 1985.gadu, kad atzīmējām Krišjāņa Barona 150 gadu atceres jubileju un sākās mūsu Valodas un literatūras institūta folkloristu aktīva iesaistīšanās vispārējā tautas folkloras tradīciju atjaunotnē, kas toreiz faktiski jau robežojās ar tautas protesta izpausmi pret pastāvošā režīma nacionālo politiku.

Tad sākās tautas protesta akcijas pret Daugavpils HES celtniecību. Šī lieta aizgāja tik tālu, ka valdība uzskatīja par nepieciešamu izveidot ekspertu komisiju, lai vēlreiz izsvērtu visus “par” un “pret”. Šo komisiju, kurā bija ekologi, biologi un ķīmiķi, vadīja akadēmiķe Rita Kukaine. Un kādu spiedienu viņiem nācās izturēt! Viss taču notika tepat (Tālis Millers rāda uz akadēmijas sēžu zāles pusi). Man pašam nācās tur piedalīties. Un tomēr komisijas slēdziens bija kategoriski noraidošs. Varētu teikt, pirmo reizi zinātnieki pierādīja režīmam, ka tā ieceres ir nepareizas un ka ne jau visu var uzspiest “no augšas”. Šis pavērsiens ieguva ne vien lielu rezonansi iekšzemē (ne tikai Latvijā), bet arī ārvalstīs.

Jāpiemin arī valdības ieplānotā metro celtniecība Rīgā. Vēl tagad šur tur var ieraudzīt toreiz rakstītos lozungus “Metro — nē!” Toreiz valdības izveidoto ekspertu komisiju, kurā bija arī mūsu speciālisti, vadīja akadēmiķis Jānis Lielpēteris, un atkal grūtā cīņā ar projekta atbalstītājiem (Rubiks un citi) un Maskavas speciālistiem tika pierādīts, ka Rīgā metro celt nedrīkst. Tad sekoja citi pasākumi, taču es gribu atzīmēt šos trīs gadījumus, kur mūsu Zinātņu akadēmijas ieguldījums bija īpašs, turklāt tas, kā atceramies, risinājās vēl pirms slavenā Rakstnieku savienības plēnuma 1988.gadā.

Pēc tam jau sākās radikālas pārmaiņas arī akadēmijā. Vispirms tika izveidota Zinātnieku savienība, kur ļoti aktīvi darbojās Jānis Vaivads. Bija arī domstarpības un atšķirīgu viedokļu cīņa, bet tad ļoti veiksmīgi tika nomainīta Zinātņu akadēmijas vadība, un par prezidentu kļuva Jānis Lielpēteris. Ar šo brīdi sākās arī Zinātņu akadēmijas lielā reforma, kas 1992.gadā beidzās ar jaunu Latvijas Zinātņu akadēmijas statūtu un hartas pieņemšanu, un Zinātņu akadēmija no “zinātņu ministrijas” statusa atkal atgriezās personālakadēmijas statusā.

— Kādas pārmaiņas statusa maiņa izraisīja Zinātņu akadēmijas darbā?

— Akadēmijas institūti tika nodoti Izglītības, zinātnes un kultūras ministrijas pārziņā un Latvijas Zinātņu akadēmija ar 1992.gadu kļuva par personālakadēmiju. Atceraties, pirmsākumus meklējot, mēs pieminējām akadēmiķa Jāņa Stradiņa pētījumus par Kurzemes Literatūras un mākslas biedrību, kuras kodolu veidoja pasaulslaveni zinātnieki — matemātiķis Kārlis Fridrihs Gauss, astronoms Vasilijs Strūve, biologs Kārlis Bērs un citi. Tās darbība bija līdzīga personālakadēmijas principiem. Tātad 1992.gadā noslēdzās Latvijas Zinātņu akadēmijas viens attīstības loks, un mēs — 250 tās locekļi — esam sākuši jaunu Latvijas Zinātņu akadēmijas posmu tās vēsturē. Turklāt — un varētu arī teikt — beidzot mūsu pulkā ir iesaistījušies gandrīz visi izcilākie latviešu izcelsmes zinātnieki no visas pasaules, kā arī tie ārvalstu zinātnieki, kam sirdij tuvas Latvijas zinātniskās problēmas.

— Kā jūs raksturotu akadēmijas zinātnieku darbību un noskaņu pašreizējos — varētu pat teikt — lielās nesakārtotības apstākļos?

— Ziniet, zinātnieku vidū valda ilgi nepieredzēta rosība. Cilvēkiem ir radusies vajadzība pēc sava viedokļa proponēšanas, savstarpējo uzskatu iztirzāšanas, diskusijām, zinātniskām apspriedēm un rīcības plānu pieņemšanas — tik tikko spējam visu organizēt. Zinātņu akadēmija jau kļuvusi par zinātnieku diskusiju centru un starpdisciplīnu darba programmu veidošanas un izpildes koordinatoru. Lai minam kaut vai programmas “Letonika” risinājumu vai arī programmas par dabas resursu izmantošanu, par enerģētiku un tā tālāk.

Kas ir slikti? Nepiedodami ir tas, ka šo spēcīgo Latvijas zinātnieku potenciālu Latvijas labā maz izmanto mūsu varas struktūras — valdība, ministrijas, Saeima u.c. Esam veikuši “Lattelekom” projekta ekspertīzi, kuru valdība pieņēma, un Saeimas vērtējums maz atšķīrās no mūsu ekspertu slēdzieniem. Izdarīta arī naftas ieguves projekta “AMOCO” ekspertīze, vēl var minēt mūsu līdzdalību Ekonomikas ministrijas gatavotajā koncepcijā par rūpniecības attīstību Latvijā un daudz ko vēl — taču tas viss mūsu potenciālajām iespējām ir par maz. Mēs rosinām, lai visos varas struktūru posmos, kas izstrādā un pieņem dažādus likumus un lēmumus, izveidotu zinātnieku konsultantu grupas. Politiķiem ir cits domāšanas veids, zinātniekiem cits — konkrētāks, analizējošāks un sintezējošāks. Šajās dienās es tikšos ar Ministru prezidentu Andri Šķēli. Nedomāju lūgt naudu Latvijas zinātnei, bet gan piedāvāt valdībai zinātnes pakalpojumus mūsu valsts attīstībā. Vienreiz jābeidz strīdēties un katram cīnīties tikai par sava viedokļa respektēšanu. Pēdējais, varbūt pats pēdējais laiks visiem kopīgi sākt strādāt.

Mēs maz atklājām paša Zinātņu akadēmijas prezidenta Tāļa Millera personību, lai gan tā ir pelnījusi ne mazāk plašu izklāstu (izcils zinātnieks, viens no plazmas ķīmijas pamatlicējiem Latvijā, ievērojams sportists — PSRS čempions vieglatlētikā, Latvijas izlases volejbolists un vēl tagad — kā raksta Ēriks Hānbergs — rītos un vakaros ar savu kokerspanielu “ļepato” gar Daugavmalu). Taču Latvijas Zinātņu akadēmijas jubilejas reizē par viņu pašu nav jārunā — tā uzskata Tālis Millers. Turklāt 23.februārī notiks Latvijas Zinātņu akadēmijas gada pilnsapulce un prezidenta vēlēšanas, un klusībā viņš cer, ka turpmāk varēs pilnīgi nodoties savai iemīļotajai zinātniskajai tēmai.

Vairis Ozols,
"LV" nozares redaktors

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!