PŪRS

Saldus "baltā grāmata” no Melburnas

Latviešiem ir daudz labu “balto grāmatu” ar aizkustinošiem bērnības pasaules tēlojumiem, bet “Grāmata par Saldu”, ko savai dzimtajai pilsētai veltījis pazīstamais vēsturnieks profesors Edgars Dunsdorfs, ieņem pavisam īpašu vietu mūsu grāmatniecībā. Patiesībā tas ir darbs mūža garumā, kas uzrakstīts pie 90 gadu sliekšņa, bet iecerēts, lolots un veidots kopš jaunības dienām.

“Šī grāmata ir par manu dzimto pilsētu — Saldu, kur ieraudzīju dienasgaismu 1904. gada 20. novembrī un dzīvoju līdz iesaukšanai obligātajā karaklausībā Latvijas armijā 1925. gadā.

“Grāmatu par Saldu” iecerēju jau ap 1920. gadu, un tagad pēc septiņdesmit aizritējušiem gadiem to sāku rakstīt.”

“Domāju, ka pazīstu ne vien Saldu, bet arī Saldus apkārtni. Tais divdesmit gados, ko nodzīvoju Saldū, gan kājām, gan ar divriteni, gan ziemā uz slēpēm apceļoju Saldus tuvāko un tālāko apkārtni. Apvidū, ko grāmatā nosaucu par Saldus draudzi, esmu bijis gandrīz katrā centrā, ko toreiz sauca par muižām.

Pirmā pasaules kara laikā esmu makšķerējis visos Saldus apkārtnes daudzajos ezeros — nevis izpriecai, bet lai remdinātu badu.

Esmu bijis arī kaimiņos — Kuršu ķoniņu ciemā, Usmas ezera salās, Kurzemes Šveicē. Ceļojot no Stokholmas uz Rīgu, vairākkārt esmu pārlidojis Dundagas mežus.

Kā jau minēju, doma par šo grāmatu radās jau, dzīvojot Saldū pirms septiņdesmit gadiem. Tomēr pie tās realizēšanas netiku, jo vilināja citi grāmatu sižeti. Pēc tautsaimniecības fakultātes beigšanas man Latvijas universitāte piedāvāja studēšanas iespējas Stokholmā. Zviedrijas valsts archīvā konstatēju, ka tur ir lielā Zviedrijas kanclera Aksela Uksenšernas archīva fragmenti un aktā atzīme, ka viss “svarīgākais” ir no mantiniekiem atpirkts. Radās jautājums, kas pagājušajos gadsimteņos bija svarīgs? Taču ne saimniecības vēstures avoti.

Ar lielām pūlēm (un nejauša laimīga gadījuma dēļ) man izdevās panākt Uksenšernas Tidē (Tidö)pils īpašnieka barona fon Šinkela ielūgumu viesoties Tidē pilī. Mani paredzējumi piepildījās — tur bija Uksenšernas Vidzemes muižu dokumentu klāsts. Tos fotografēju un ieguvu materiālus savai pirmajai grāmatai par Uksenšernas Vidzemes muižām.

Pēc šīs grāmatas radās citi interesanti temati Latvijas saimniecības vēsturē un līdz ar to citas grāmatas. Tā tikai pēc šī ilgā starplaika varēju sākt realizēt savu jaunības dienu ieceri.

Bija jāsāk pēc labiem paraugiem — pēc iespējas ar “pasaules radīšanu”, tātad ar Saldus senvēsturi. Archaioloģijā man nebija un nav nekādu zināšanu. Tādēļ lūdzu archaiologu profesoru Ēvaldu Mugurēviču uzrakstīt pārskatu par Saldus novada senvēsturi.

Par dižākā saldenieka Jaņa (bez garumzīmes!) Rozentāla radurakstiem pēc rakstnieka Valdemāra Ancīša lūguma datus atsūtīja Rozentāla mazmeita Ieva Rozentāle. Par Saldus tuvumā esošajiem rūpniecības uzņēmumiem — cementfabriku un šīfera fabriku — rakstīja šo uzņēmumu būvdarbu vadītājs darbinieks, mans jaunības draugs un līdzgaitnieks Saldus skautos inženieris Nikolajs Zoldners. No viņa saņēmu arī daudz Saldus attēlu. Par Otrā pasaules kara postījumiem Saldū un apkārtnē deva ziņas Arvīds Plaudis.

Saldus pašas vēsturei noderēja Oto Ernsta Bernštēgera sarakstītā Saldus chronika, kas glabājās Saldus mācītājmuižā. To varēja norakstīt ar Saldus mācītāja Ozoliņa dēla Arvīda (kas arī bija skauts) palīdzību.

Par Saldus ģimnāziju autobiogrāfisku skici pēc Zoldnera lūguma atsūtīja direktora Lāvas meita Daina Auna. Par Krievijas okupācijas karaspēka briesmudarbiem Saldus aviācijas poligonā Zvārdē materiāli aizgūti no avīzēm, ko saņēmu no Valdemāra Ancīša un Lidijas Čaklās. No Ancīša saņēmu vēl daudz citu publikāciju. Fricis Dravnieks atsūtīja no ASV sava tēva Alberta Dravnieka divu grāmatu manuskriptus: “Par Saldus bijušām dienām” un “Saldus kooperatīvs “Neatkarība””.

Eva Kiršfelde (Kirschfeld)sameklēja bibliotēkā ziņas pēc Vartbergas Hermana “Livonijas chronikas”. No mācītāja Edgara Ķiploka saņēmu datus par Saldus mācītājiem. Še jāpiemin, ka Ķiploks Rīgā, būdams Studentu grāmatnīcas pārzinis, uzņēmās izdot manu darbu “Uksenšernas Vidzemes muižu saimniecības grāmatas”.

Lidija Švābe atsūtīja lūgtos datus no Zviedrijas valsts archīva. Personīgi strādājot šai archīvā Stokholmā, esmu baudījis Šleieru laulātā pāra viesmīlību. Indulis un Jānis Kažociņš sagādāja plānu Skrundas lokātora atrašanās vietai. Dr. Tālavs Jundzis atsūtīja pulkveža Valža Matīsa materiālus par lokātoru un tā teritorijas skici.

Tāpat akadēmiķis Jānis Stradiņš mani informēja par lokātoru. Sirsnība un draudzība, kas izpaudās viņa vēstulēs, deva spēku un mudinājumu darbu veikt.

Pateicība nākas šīs grāmatas izdevējam Kārļa Zariņa fondam, kurā darbojās nelaiķis Oļģerts Rozītis un kura locekļi joprojām ir Arnolds Grosbachs, Arvīds Ķiploks, Vilis Eglīte, Eduards Silkalns, Elvīra Latiša un Dāvids Dārziņš; revīzijas komisijā: Igors Dimits, Aleksandrs Impols un Edvīns Misa.

Last not least — pēc 1985. gadā pārciestās autosadursmes bez mana dzīvesdrauga Lilijas palīdzības arī šī grāmata nebūtu iznākusi.

Grāmata tātad ir kolektīvs darbs. Visiem dalībniekiem autora sirsnīgs paldies!”

Savu dzīves gaitu tēlojumu autors sāk šādi:

“Manas agrākās bērnības atmiņas saistās ar 1905. gada revolūciju. Revolucionāri arī mūsu mājā meklēja ieročus. Māte vēlāk stāstīja, kad viņa izdzirdējusi, ka kaimiņos taujā pēc ieročiem, viņa tēva revolveri steidzīgi noglabājusi krāsnī zem pelniem, un tiešām kratītāji neiedomājās tur meklēt.

No tiem laikiem vēl atceros, ka soda ekspedīcija pa Upesmuižas ielu gar mūsu māju devās uz Ezeri. Aukle mani bija pacēlusi uz palodzes, un es skaidri dzirdēju jātniekus dziedam, bet, protams, nesapratu dziesmas vārdus.

Mana nākošā atmiņu aina saistās ar piedzīvojumu Saldus pilsētas skolā (Frauenburgskoje vysšeje učilišče). Minimālais vecums, lai uzņemtu šai skolā, bija desmit gadi. Man bija vēl tikai deviņi, un, lai iekļūtu skolā, bija jāiztur pārbaudījums krievu valodā rakstos un mutvārdos. Man tur nekāda sevišķa piedzīvojuma nebija. Piedzīvojums nāca pirmajā Krievijas vēstures stundā. Iepriekšējā naktī biju izlasījis jauno vēstures grāmatu no vāka līdz vākam.

“Vai kāds ir izšķirstījis vēstures grāmatu? Vai ir kāds jautājums?” — Es pacēlu roku. — “Kāds jums, Dunsdorfa kungs (skolotāji mūs visus uzrunāja par kungiem un dāmām — tas bija pirmais gads, kad skolā uzņēma abu dzimumu jaunatni), ir jautājums?”

“Vaše prevoshoditelstvo (jūsu labdzimtība),” atbildēju, “kā var izskaidrot, ka jebkura Krievijas cara valdīšanas laikā neviens nepamana jebkādus trūkumus, bet tie atklājas tikai nākošā cara valdīšanas laikā, un tad jāizdara reformas?”

Skolotājs sarauca pieri, un visa klase sastinga gaidās, kas nu būs? Pēc kāda laika, kas man likās mūžība, skolotājs: “Kas jūs samācīja tā jautāt?” Man nebija atbildes, jo neviens mani nebija “samācījis”. Pēc otrās mūžības: “Sēdieties!” un tad pēc trešās: “junyj revoljucioner”.

Lieki teikt, ka man turpmāk neviena jautājuma vēsturē nebija. Nākošā gadā sākās Pirmais pasaules karš. Saldus pilsētas skolu bija paredzēts evakuēt uz Krieviju — uz Višņijvoločoku. Mūsu ģimenei dodoties bēgļu gaitās, mūs apturēja vācu ķeizariskās armijas jātnieku (ulānu) patruļa un lika atgriezties atpakaļ Saldū.

Vācu okupācijas laikā bija jāmācās Saldus vācu elementārajā skolā, bet tajā mācības bija tik primitīvas, ka tur nebija, ko darīt. Tādēļ ar sajūsmu mācījos klavierspēli, kaut gan skolotājas — māsas Jūlija un Minna Glāzenapa — pārāk lielu vērību veltīja bezgalīgajiem toņkārtu vingrinājumiem. — Manas skolas gaitas bija pārtrauktas uz vienpadsmit gadiem.”

“Esmu audzis poliglotu ģimenē. Mans tēvs prata ne vien latviski, bet arī vāciski, krieviski un poliski. Mana māte bez latviešu valodas prata krieviski, igauniski, franciski un vāciski.

Savā mūžā esmu vairāk vai mazāk pilnīgi apguvis krietnu skaitu valodu, kopā divpadsmit (minot alfabēta kārtībā: angļu, dāņu, flāmu, holandiešu, krievu, latīņu, latviešu, leišu, norvēģu, ukraiņu, divas vācu — augšvācu un lejasvācu — un zviedru). Jāsaka gan — visvairāk pasīvi. Vairāk valodās varu lasīto saprast un rakstīt nekā runāt.”

Grāmata dzīvi tēlo Saldu un saldeniekus. Te ir atskats uz kristīgās ticības ienākšanu šai novadā un Saldus mācītāju saraksts, ziņas par kuršu ķoniņiem, kārtu veidošanos un tālākajiem vēstures posmiem, par iedzīvotāju skaitu un nacionālo sastāvu pēc 1881., 1935. un 1994. gada datiem. Kā trīs Saldus intelektuālās dzīves pīlārus autors apraksta skolas, bibliotēkas un presi. Plašākas ziņas sniegtas par rakstniekiem, komponistiem un citiem daiļražiem, ko autors apzīmē ar vienu vārdu — belafoni. Čpaša nodaļa (autors grāmatas 34 tematiskos lokus nosaucis par posmiem) atvēlēta Janim Rozentālam un viņa dzimtai.

Autora dzīves gājums grāmatas lappusēs cieši saaužas ar citu saldenieku likteņiem un pienesumu latviešu garīgajām bagātībām. Tēlojot Saldus novada gaitu no senvēstures līdz mūsdienām, autors to rāda kopsakarībās ar norisēm visā Latvijā un plašajā pasaulē.

Apbrīnojami plašais, viscaur zinātniski precīzais izziņas materiāls, kas jau pati par sevi ir liela bagātība, ietērpts tēlainā valodā, atjautīgā stāstījumā.

Jāņa Rozes grāmatnīcā un, protams, arī Saldū iecerēti grāmatas dzimšanas dienas svētki (neuzdrošinos teikt “prezentācija”, jo profesors tādu aizraušanos ar svešvārdiem mēdz kodīgi pavilkt uz zoba). Un uz tiem vēl mazliet jāpagaida, jo grāmatas vēl ir ceļā no Melburnas. Tas ir dārgs un neikdienišķs sūtījums ne vien ar grāmatas vērienīgo raksturu un bagāto saturu, bet arī ar to, ka autors 2500 grāmatu ziedo Latvijas Zinātņu akadēmijai. Šo nodomu viņš akadēmiķim Jānim Stradiņam paziņoja jau pirms grāmatas iznākšanas, rakstot par to vairākās vēstulēs. Vienu no tām ar akadēmiķa atļauju publicējam:

Melburnā 1995.g. 28. oktobrī

Latvijas Zinātņu akadēmijas viceprezidentam profesoram Dr. J.Stradiņa kungam

Cienījamais akadēmiķi, mīļais draugs,

Šī vēstule ir turpinājums manai 6. augusta un 30. septembra vēstulei. “Grāmatu par Saldu” mums tagad sola piegādāt divu nedēļu laikā, tā kā ar steigu jāorganizē LZ akadēmijai ziedoto 2500 eksemplāru nosūtīsana uz Latviju. Tāpēc būtu ļoti pateicīgs, iespējami drīz saņemot akadēmijas izraudzītās personas vārdu un pilnīgu adresi, kur grāmatas sūtīt.

Ceru, ka akadēmijai izdosies grāmatu pārdot, lai tā gūtu līdzekļus akadēmijas darba atbalstam, kur tas pēc LZA vadības atzinuma visvairāk būtu vajadzīgs.

Grāmatas pārdošanas cenu lūdzu noteikt akadēmijai pašai, bet domāju, ka grāmatai jābūt lētai, lai cena neatbaidītu pircējus un grāmatu varētu pārdot.

Ar sirsnīgiem sveicieniem
Jums un kollēgām
Jūsu Edgars Dunsdorfs

Aina Rozniece,
nozares redaktore

"Grāmatā par Saldu” ir daudz jauku fotoattēlu, tomēr kā visizteiksmīgāko varētu piedāvāt profesora paša zīmēto pašportretu: