ARHĪVI RUNĀ

Rīgas bāriņtiesa

Ieskats pēdējo gadu darbībā

Jānis Riekstiņš, Latvijas Valsts arhīva vecākais referents

1995.gada 23.novembrī Valsts prezidents Guntis Ulmanis izsludināja iepriekš Saeimā apspriesto un pieņemto likumu “Par bāriņtiesām un pagasttiesām”. Bāriņtiesām pilsētās un pagastu tiesām laukos kā aizbildnības un aizgādnības iestādēm Latvijā ir sena vēsture. Par šīm bāriņu interešu sargātājām un to nozīmi dažādos laika posmos arī šī publikācija.

Apmēram četrus gadsimtus Latvijas bāriņu intereses droši aizsargāja īpašas aizbildnības un aizgādības iestādes: laukos tās bija pagastu tiesas, bet pilsētās — bāriņtiesas.

Sākumā bāriņtiesa bija aizbildnības un aizgādības iestāde “par nepilngadīgiem bērniem, garā vājiem un sajukušiem, klaji atzītiem izšķērdētājiem, sievietēm vispār un mājās neesošiem un bez vēsts nozudušiem”.

Pirmās instances bāriņtiesas bija šādas:

1. Pagasta tiesa — sava pagasta piederīgiem.

2. Bāriņtiesa pilsētās— pie pilsētas pierakstītiem.

3. Muižnieku bāriņtiesa.

Otrās instances bāriņtiesas bija šādas: par muižnieku un pilsētnieku bāriņtiesām — apgabala tiesas; par pagastu tiesām — zemnieku virstiesas.

Augstākā pārraudzība par visām miertiesu apgabala pagastu tiesām atradās miertiesnešu sapulcē.

Bāriņtiesu pirmais pienākums bija gādāt par to, lai nepilngadīgiem bērniem, kam bija vajadzīgi aizbildņi, tādi tiktu doti, nenogaidot lūgumu no radu un citu piederīgo puses.

Bāriņtiesām bija jāgādā par bāriņu mantas uzņemšanu, jāpārlūko aizbildņu un aizgādņu darbība, jāizlabo atklātās nekārtības, zaudējumi bāriņiem, kuri cēlušies aizbildņu vainas dēļ, jāatlīdzina no viņu mantas, un, ja bāriņtiesa nebija aizkavējusi nokavēšanos un pretlikumības, tad bāriņtiesai pašai vajadzēja bāriņiem samaksāt zaudējumus.

Pagastu un bāriņtiesas par savu darbību katru gadu sagatavoja pārskatus un iesniedza tos augstāk stāvošām instancēm.

Par Rīgas bāriņtiesas dibināšanas dienu var uzskatīt 1591.gada 1.novembri, kad Rīgas rāte, kura tajā laikā izpildīja ne tikai tiesu iestāžu funkcijas, bet savas autonomijas robežās piedalījās arī likumdošanas laukā, pieņēma noteikumus aizbildnības lietu regulēšanai, kurus apstiprināja Polijas karalis Sigismunds III 1596.gadā. Šie noteikumi paredzēja, ka lietderības labad jārada īpaša bāriņu iestāde, par kuras vadītājiem rāte deleģēja 1 birģermeistaru un 1 rātskungu, kuri komplicētās lietās varēja pieaicināt vēl 2 pārstāvjus no pilsonības.

Ar laiku šī bāriņu iestāde ieguva bāriņtiesas nosaukumu.

Pēc 1889.gada tiesu reformas bāriņtiesas vairs nebija formālas tiesas. Tās priekšsēdētājs bija pilsētas galva, bet, ja viņš šo uzdevumu negribēja pieņemt, tad pilsētas dome ievēlēja īpašu personu. Tolaik pasvītrotais kārtu princips bija ne tikai pašu bāriņtiesu darbībā, bet arī to iekšējā uzbūvē. Muižnieku bāriņtiesas pastāvēja līdz 1919.gadam, kad Latvijas valdība to darbību pārtrauca.

Bāriņtiesu darbībā īpaši svarīgs bija 1934.gadā pieņemtais “Likums par pilsētu bāriņtiesām”, kurā citu starpā bija uzrādīts:

“1. Pilsētās pastāv bāriņtiesas, kurām piekrīt civillikumos un citos likumos paredzēto aizbildnības un aizgādības lietu pārzināšana.

2. Pilsētu bāriņtiesām piekrīt arī uzraudzība par iestādēm, kurām piešķirtas nepilngadīgo tiesības (Civillikuma 2356.p.), kā arī gādība par tādu personu mantu, kurām nepilngadības, garīgu trūkumu, prombūtnes vai citu likumisku iemeslu dēļ nav iespējas pašām izlietot savas tiesības un tādēļ vajadzīga aizsardzība...

8. Bāriņtiesas uztur pilsētu pašvaldības...

32. Augstākā uzraudzība par pilsētu bāriņtiesām piekrīt tieslietu ministram. Uzraudzība par lietu ātru un pareizu gaitu, kā arī par to, lai bāriņtiesas priekšsēdētājs un locekļi izpilda savus pienākumus, uzlikta attiecīgai apgabaltiesai, kura pēc vajadzības izdara bāriņtiesas darbības revīziju...” (Skat.: “Valdības Vēstnesis”, 1934.g. nr.177).

“Likumā par pilsētu bāriņtiesām”pavisam bija 39 panti, kuri noteica visu viņu darbības apjomu.

Bāriņtiesas priekšsēdētājs, locekļi un viņu kandidāti stājās pie savu pienākumu izpildes tikai pēc tam, kad tieslietu ministrs bija viņus apstiprinājis amatā un kad viņi bija devuši pilsētas galvam un parakstījuši sekojošu svinīgo solījumu:

“Apsolu Latvijas valstij un tās valdībai uzticību, apņemos izpildīt man uzticēto amatu pēc labākās apziņas, pārliecības un zināšanas, izpildīt likumus, valdības rīkojumus un priekšniecības likumīgās pavēles, neizpaust dienesta noslēpumus, apzināties, ka man par savu darbību jāatbild likuma priekšā.”

Bāriņtiesu lēmumu nepielīdzināja tiesu spriedumiem, un tāpēc vārdi “Latvijas suverēnās tautas vārdā” netika lietoti. Izņēmums bija lēmumi par vecāku varas izbeigšanu, kurus pasludināja Latvijas suverēnās tautas vārdā.

1936.gada martā Latvijas tieslietu ministrs izdeva ļoti plašu “Instrukciju par pilsētu bāriņtiesām”, kura sastāvēja no 146 pantiem. Attiecībā par bāriņu mantu un naudu tajā bija norādīts:

“Vērtslietas priekšsēdētāja klātbūtnē tūliņ iesaiņo un apsien ar auklu, kuras galus piestiprina ar lakas zīmogu. Iesaiņojumam jābūt tādam, ka tā saturu nevar izņemt, nesabojājot lakas zīmogu. Uz iesaiņojuma vai pie tā ar lakas zīmogu piestiprinātā sarakstā atzīmē iesaiņojuma saturu ar vērtslietu īsu aprakstu. Šo sarakstu paraksta vērtslietu iesniedzējs un priekšsēdētājs. Ja pirms vērtslietu izsniegšanas iesaiņojumu atver, par to sastāda aktu... Vērtslietas ieraksta vērtslietu grāmatā ar iespējami tuvāku viņu apzīmējumu... Bāriņtiesā ienākušo naudu nogulda 7 dienu laikā Latvijas bankā vai kādā citā valsts vai pašvaldības kredītiestādē... Bāriņtiesa naudas summas, vērtspapīrus un vērtslietas izdod tikai uz lēmuma pamata.” (Skat.: “Valdības Vēstnesis”, 1936.g. nr.66)

Bāriņtiesas galvenais uzdevums — aizbildņu un aizgādņu iecelšana likumā paredzētos gadījumos, viņu darbības kontrole, kā arī norādījumu un piekrišanas došana steidzīgos un sarežģītos gadījumos — pastāvīgi atradās dažādu Latvijas valsts iestāžu uzmanības lokā. Tā, piemēram, 1939.gadā tieslietu ministrs H.Apsītis nosūtīja visiem apgabaltiesu priekšsēdētājiem apkārtrakstu, kurā norādīja, ka visos gadījumos, kad adoptētāji nevadās no patiesas gribas kļūt par bērnu pašaizliedzīgiem un rūpīgiem vecākiem un audzinātājiem, bet rīkojas vienīgi aiz materiāliem apsvērumiem, nepieciešams, ka adopcijā ņem līdzdalību ar savu atzinumu arī Tautas labklājības ministrija, kuras apgādībā un aizsardzībā atradies adoptējamais bērns.

Gan Rīgas pilsētas, gan arī citās bāriņtiesās tolaik bija novērojams liels to cilvēku trūkums, kuri varētu uzņemties aizbildņa pienākumus par bērniem bez vecākiem vai vecākiem atņemtiem bērniem. Šā iemesla dēļ Rīgas pilsētas bāriņtiesa 1939.gadā trūcīgo un pamesto bērnu aizbildniecības lietu kārtošanai nolēma piesaistīt īpašas šim uzdevumam sagatavotas personas, kuras aizbildņa pienākumus izpildītu kā amatu. Bija paredzēts, ka par savu darbu šie profesionālie aizbildņi saņems atlīdzību no aizbildniecības iestādēm. Tāda kārtība tolaik jau pastāvēja Vācijā, Šveicē, Čehoslovakijā, kā arī dažās citās valstīs. Kopš 1935.gada par aizbildņiem varēja būt arī sievietes. Bāriņtiesas aicināja sieviešu organizācijas šim atbildīgajam pienākumam izraudzīties vispiemērotākās kandidātes.

Rīgas bāriņtiesas darbības apjoms tajos gados bija patiešām visai apjomīgs un svētīgs. Teikto apliecina, piemēram, Rīgas bāriņtiesas darbība 1937.gadā. Šajā laikā bāriņtiesā bija ienākuši 10478 raksti, bet izsūtīti — 7039. Bija sagatavoti 8948 lēmumi un protokoli, un uz gada beigām bija palikušas 15962 lietas. Gada laikā klāt bija nākušas 1072 lietas, bet izbeigtas — 2928. Tekošo lietu skaits gada beigās bija 14105. Bāriņtiesa vērtspapīros bija deponējusi — 4521396, 59 latus, naudā — 488907, bet pavisam kopā — 4526285,66 latus. Bāriņtiesas budžets bija 56673,79 lati. Tajā strādāja 4 tiesneši un 12 citi darbinieki. Ja laika posmā no 1931.gada līdz 1936.gadam bāriņtiesā ienākušo lietu skaits nepārsniedza vienu tūkstoti, 1937.gadā bija — 1072, 1938.gadā — 1495, tad rekordskaitli deva 1939.gads, kad jaunienākušo lietu jau bija — 2282.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja K.Celma 1940.gada 17.janvāra ziņojums Rīgas apgabaltiesas priekšsēdētājam:

“Pamatojoties uz tieslietu ministra instrukcijas pilsētu bāriņtiesām 139.pantu, galvaspilsētas Rīgas bāriņtiesa ar šo iesniedz apgabaltiesai pārskatu par lietu gaitu ar vērtību apgrozījumu no 1939.gada 1.janvāra līdz 31.decembrim.

Kā tas redzams no klātpieliktā skaitliskā pārskata par lietu gaitu, pagājušais gads, salīdzinot ar iepriekšējiem gadiem, izceļas jo sevišķi ar savu jaunienākušo lietu skaita lielumu...

Šādas parādības izskaidrojumam būtu minami vairāki iemesli. Pirmkārt, tiklab 1938.gada jauno lietu skaita straujo pavairošanos, kā arī daļu no pagājušā gada palielinātā lietu skaita ir devuši daži jaunā Civillikuma noteikumi, bet jo sevišķi noteikumi par mantojuma lietu piespiedkārtošanu (Civilprocesa likuma VII pielikums).

Dzimtsarakstu nodaļas piesūta Rīgas bāriņtiesai, aptuveni apzīmējot, ap 300 paziņojumu gadā par tādu personu nāvi, kurām ir piederējuši nekustami īpašumi vai viņu domātās daļas, sakarā ar ko bāriņtiesa nekavējoši ieved sevišķas uzraudzības lietas par katra mirušā īpašnieka mantojumu.

Samērā daudz agrāk nebijušu lietu dod arī Civillikuma 38. un 226.panta noteikumu izpildīšana, jo tagad katrs atraitnis un atraitne ar nepilngadīgajiem bērniem ir spiesti pirms iestāšanās otrreizējā laulībā panākt bāriņtiesas apliecinājumu par Civillikuma 226.panta pienākuma izpildīšanu, kaut arī lielākai daļai no šiem pārdzīvojušiem laulātiem nav palikusi kaut cik ievērojama manta, ko dalīt ar saviem nepilngadīgajiem bērniem, un tādēļ bāriņtiesas uzraudzība un izlikšana nāk tikai sakarā ar Civillikuma 38.pantā paredzēto obligatorisko bāriņtiesas apliecinājumu, bez kura nav iespējams iestāties otrā laulībā. Šo noteikumu pildīšana Rīgas bāriņtiesai dod gadā lietu skaita palielinājumu aptuveni par vienu simtu.

Kā otrs cēlonis lielākam lietu skaitam — gan tikai 1939.gadā — jāmin Likums par dalītā īpašuma tiesību atcelšanu, kas izdots gan 1938.gada beigās, bet kura izpildīšana sākusies tikai 1939.gadā. Minētā likuma 8.pants nosaka, ka “ja īpašumtiesīgais lietotājs ir nozudis vai miris un aizgādnība vēl nav nodibināta, tad virsīpašniekam jāgriežas pie bāriņtiesas pēc nekustamā īpašuma atrašanās vietas. Šajā gadījumā bāriņtiesa pati nodibina aizgādnību un ieceļ aizbildni”.

Uz šī likuma pamata Rīgas bāriņtiesai 1939.gadā ir ienākušas 316 jaunas lietas. Jāpiezīmē, ka šis likums ir arī ļoti efektīvs palīgs mantojuma lietu piespiedu kārtošanai, jo virsīpašuma tiesību izpirkšanai ir tagad nodibinātas aizgādnības par visām tām lietām, kurās īpašnieki sen jau miruši (dažās lietās pat pagājušā gadu simtenī), bet mantinieki dažādu iemeslu dēļ nav vēl rūpējušies par mantinieku apstiprināšanu un īpašums zemesgrāmatās līdz šim vēl palicis uz vecā īpašnieka vārda.

1939.gadā ienākušo lietu ievērojamu pavairojumu deva arī vācu tautības pilsoņu repatriācija uz Vāciju. Starp šīm lietām atzīmējams, ka pagājušā gada decembra sākumā Rīgas apgabaltiesas I civildaļa vien deva ap 160 rīkojumu par aizgādnības nodibināšanu psihiatrisko slimnīcu vācu tautības iemītniekiem, lai panāktu viņu izceļošanas iespēju uz Vāciju. Daudz nāca arī jaunu un steidzami lemjamu strīdīgu lietu starp laulātiem, no kuriem viens izceļoja uz Vāciju, bet otrs ne, bet katrs no viņiem nepilngadīgos bērnus vēlējās paturēt sev.

Vispārīgi — pēdējā gada ceturksnī bāriņtiesai strauji palielinājās darbs dažādu aizbildnības un aizgādnības lietu kārtošanai sakarā ar vācu tautības pilsoņu izceļošanu arī jau agrāk ievestajās lietās, jo ienāca ļoti daudz lūgumu par vērtību izsniegšanu, aizbildņu un aizgādņu maiņu un cita veida dažādi lūgumi. Tādēļ arī relatīvi mazāks kā iepriekšējā gadā ir izbeigto lietu skaits, jo tiklab bāriņtiesas tiesneši, kā arī kanceleja bija ļoti aizņemta, lai laikā paspētu nokārtot visas steidzamās izceļotāju lietas. Cerams, ka šinī gadā strauji palielināsies izbeigto lietu skaits un tekošo lietu skaits samazināsies ap 8000 — 9000 lietām, kas aptuveni būtu atzīstams par normālu lietu skaitu Rīgas bāriņtiesai.

Attiecībā uz legātu un nodibinājumu lietām piezīmējams, ka tās principā paredzētas uz “mūžīgiem laikiem” un tie likvidējami tikai izņēmuma gadījumos. Tomēr stāvoklis tekošā gadā arī šinī lietu grupā strauji grozījies sakarā ar to legātu un nodibinājumu likvidēšanu, kuri ir bijuši saistīti vācu tautības pilsoņiem, un tādu būs vairāk nekā puse no visiem līdzšinējiem nodibinājumiem.

Vērtību atlikums uz 1940.gada 1.janvāri, salīdzinot ar iepriekšējo gadu, nedaudz samazinājies pa lielākai daļai aiz tā iemesla, ka gada beigās izsniegtas no bāriņtiesas depozīta nodibinājumu likvidatoriem, aizgādņiem, kā arī deponēts lauku iestādēs — vācu izceļotāju lietās bāriņtiesā līdz šim esošās vērtības.”

LVA, 1536.f., 39.apr., 71.l., 21.lp.

1940.gada 1.jūnijā Rīgas bāriņtiesā skaidrā naudā glabājās 2003,36 lati; vērtspapīros — 4811071,50 lati; kā arī 168 dažādas vērtslietas. Varēja likties, ka arī turpmāk, tāpat kā visos iepriekšējos gados, tās būs droši aizsargātas un ar laiku nonāks tieši tajās rokās, kam tās pēc likuma bija paredzētas.

Tomēr drīz vien notika pavisam citādi. Jau 1940.gada 8.oktobrī LPSR Augstākās padomes Prezidija priekšsēdētājs A.Kirhenšteins parakstīja dekrētu “Par lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātām vai deponētām vērtībām”, kurš noteica:

“1. Lombardos un tiesu iestādēs ieķīlātie vai deponētie zelts, sudrabs un dārgakmeņi, kā arī dārgmetālu un dārgakmeņu izstrādājumi, izņemot 2.pantā minētos, ir nacionalizēti un pāriet bez atlīdzības valsts īpašumā.

2. Ieķīlātājiem un deponentiem var izsniegt dārgmetālu un dārgakmeņus ar tirgus vērtību līdz Ls 300 — vienam priekšmetam, pie kam vienai personai izsniedzamo priekšmetu kopsumma nedrīkst pārsniegt Ls 1000.”

Nākamajā dienā finansu komisāra vietnieka A.Naudiņa un budžetu un kredītu pārvaldes priekšnieka V.Bastjāņa izdotā instrukcija paredzēja, ka “... pie novērtēšanas priekšmetu komplekts (piemēram, karotes, servīzes utt.) novērtējams kā viens priekšmets. Ja ieķīlātāja vai deponenta atpakaļ izsniedzamo priekšmetu kopvērtība nesasniedz 1000 latus, bet kāda priekšmeta vērtība tomēr pārsniedz 300 latu, šis priekšmets ir pakļauts nacionalizācijai”.

Rīgas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja I.Rubeņa un sekretāra R.Kraujas 1940.gada 3.decembra ziņojums Rīgas pilsētas pagaidu izpildu komitejas prezidijam:

“Sakarā ar LPSR Tautas Komisāru Padomes pašvaldības pārvaldes š.g. 26.novembra pieprasījumu nr.P.75 Rīgas pilsētas bāriņtiesa ziņo, ka šīs tiesas rīcībā atrodas dekrētā par lombardos un tiesu iestādēs deponētām vai ieķīlātām vērtībām (1940.gada 8.oktobra Augstākās Padomes Prezidija ziņotājs nr.33) minētie dārgakmeņi, dārgmetāli un to izstrādājumi un ka pie viņu nacionalizācijas jau strādā uz augšminētā dekrēta pamata finansu tautas komisāra ieceltā komisija.”

LVA, 1400.f., 1.apr., 64.l., 2.lp.

Ieraksti Rīgas bāriņtiesas Vērtslietu grāmatā uzskatāmi parāda, kā tad īsti bāriņu mantība tikusi nacionalizēta. Iepretī daudziem noguldījumu ierakstiem “novērtēšanas komisija” ir atstājusi savu zīmogu ar standartveida uzrakstu: “Atļauts izsniegt pēc 1940.gada 8. dekrēta”, taču netrūkst arī šāda veida sprieduma: “Nacionalizēts pēc 1940.gada 8.oktobra dekrēta”. Galvenokārt nacionalizēja krievu cara zelta naudu, zelta pulksteņus, aproces, kā arī daudzas citas vērtslietas.

Tikmēr pilnā sparā turpinājās arī pašas Rīgas bāriņtiesas likvidācija.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja I.Rubeņa 1941.gada 16.maija ziņojums Rīgas pilsētas izpildu komitejai

“1941.gada 3.janvārī Rīgas pilsētas bāriņtiesa saņēma tieslietu tautas komisāra apkārtrakstu par bāriņu aizbildnības un aizgādnības lietu nodošanu piekritīgām izpildu komitejām, bet par pārējo kategoriju lietu nodošanas vai izbeigšanas kārtību nebija nekādu norādījumu.

1941.gada 4.janvārī, lai paātrinātu bāriņtiesas lietu izbeigšanu un nodošanu, negaidot Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes lēmumu par aizbildnības un aizgādnības orgānu nolikuma apstiprināšanu, bāriņtiesa, vadoties no spēkā esošiem likumiem un lietderības, izstrādāja uzmetumu par Rīgas pilsētas bāriņtiesas likvidāciju un š.g. 13.janvārī saņēma Rīgas pilsētas izpildu komitejas apstiprinājumu.

Saskaņā ar šo uzmetumu bāriņtiesa nodeva rajonu izpildu komiteju izglītības nodaļām nepilngadīgo aizbildnības — aizgādnības lietas līdz ar šinīs lietās deponētām naudas summām un vērtspapīriem, bet nepilngadīgiem piederošās vērtslietas, kas atrodas bāriņtiesas velvē, rajonu izpildu komitejas līdz šim nepārņem, aizbildinādamās ar telpu trūkumu vērtslietu novietošanai.

Pārējās iestādes, kurām saskaņā ar bāriņtiesas uzmetumu bija jāpārņem bāriņtiesas lietas, atteicās tās pārņemt, aizbildinādamās ar likuma vai nolikuma trūkumu, kas uzliktu šādu pienākumu.

Par radušos stāvokli bāriņtiesa ziņoja Rīgas izpildu komitejai un š.g. 27.februārī lūdza Tieslietu tautas komisariātu norādīt, respektīvi ierosināt jautājuma izlemšanu Tautas Komisāru Padomē, kam tieši nododamas bāriņtiesas lietas. Šā gada 10.martā tam pašam komisariātam bāriņtiesa iesniedza papildu ziņas — priekšlikumus.

Neskatoties uz tuvāku norādījumu trūkumu, bāriņtiesa laikā no š.g. 1.janvāra līdz 27.martam, riskēdama pārsniegt savas kompetences robežas, bet lai tomēr paātrinātu bāriņtiesas likvidāciju, izskatīja, izbeidza un nodeva arhīvā ap 3000 latu. Vēlāk dažas lietas no arhīva bija jāatprasa, lai sniegtu dažādas ziņas iestādēm un papildus pārbaudītu norēķinus. Tajā pašā laikā tika sastādīti saraksti nepilngadīgo aizbildnības — aizgādnības lietām un vērtībām un tās nodotas rajonu izpildu komitejām, kā arī kārtotas neatliekamas tekošās lietas.

Atlikušo — apmēram 1800 lietu izbeigšana vai nodošana un vērtību likvidēšana nekādā ziņā nebija iespējama bez attiecīga nolikuma apstiprināšanas un instrukcijas izstrādāšanas.

Tikai 1941.gada 10.aprīlī Augstākās Padomes Prezidija “Ziņotājā” publicēts Latvijas PSR Tautas Komisāru Padomes 505.lēmums par aizbildnības un aizgādnības orgānu nolikuma apstiprināšanu un š.g. 10.maijā Augstākās Padomes Prezidija “Ziņotājā” nr.108 publicēta tieslietu un finansu tautas komisāru un Rīgas pilsētas izpildu komitejas instrukcija par bāriņtiesas lietu izbeigšanas un nodošanas kārtību.

Pēc minētā nolikuma un instrukcijas bāriņtiesa lietas izskata, piedaloties Finansu tautas komisariāta pārstāvim, Rīgas pilsētas izpildu komitejas pilnvarniekam un kādam notāram, pie kam:

a) aizbildnības un aizgādnības lietas par nepilngadīgiem līdz ar vērtībām nododamas rajonu izpildu komiteju tautas izglītības nodaļām;

b) aizbildnības lietas par plānprātīgiem un garā slimiem līdz ar vērtslietām nododamas rajonu izpildu komiteju veselības aizsardzības nodaļām;

c) aizbildnības lietas par bezvēsts prombūtnē esošo vai mirušo personu mantu līdz ar vērtībām nododamas rajonu izpildu komiteju sociālās nodrošināšanas nodaļām;

d) legātu, kapitālu, privātu personu mantas glabāšanas, izbeidzamās mantojuma un promesošo mantas aizgādnības un citas lietas izskatāmas uz vietas bāriņtiesā un par tajās deponēto vērtību pārskaitīšanu vai izsniegšanu jātaisa lēmums. Pēdējā laikā saskaņā ar instrukciju vēl izskatītas apmēram 300 lietas. Lai izskatītu atlikušās apmēram 1500 lietas, nepieciešams noturēt, uzaicinot ieinteresētās personas, apmēram 30 sēdes, rēķinot 50 lietas sēdē.

Līdztekus šim darbam bāriņtiesai vēl jāpiedalās pie nacionalizēto un bāriņtiesas glabāšanā atstāto vērtslietu novērtēšanas un nodošanas Finansu tautas komisariāta orgāniem.

Neskatoties uz pieliekamām pūlēm, nav domājams, ka bāriņtiesas likvidāciju varētu nobeigt līdz š.g. 31.maijam, jo, noliekot sēdē un izsaucot ieinteresētās personas katru dienu apmēram 50 lietās, atlikušo 1500 lietu izskatīšanai vajadzētu apmēram 60 dienas.

Ievērojot augstāk minētos apstākļus, bāriņtiesa lūdz Rīgas izpildu komiteju lemt par bāriņtiesas likvidācijas laiku un likvidācijai vajadzīgo līdzekļu atvēlēšanu.”

LVA, 1400.f., 1.apr., 64.l., 43.lp. Oriģināls.

Rīgas pilsētas izpildu komitejas 1941.gada 20.maija lēmums

“Uzdot Rīgas pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētājam b. I.Rubenim likvidēt bāriņtiesu ne vēlāk kā līdz 1941.gada 15.jūnijam, uzliekot priekšsēdētājam par pienākumu saziņā ar finansu nodaļu š.g. 31.maijā atlaist no darba turpmākā likvidācijas gaitā nevajadzīgos darbiniekus...”

LVA, 1400.f., 1.apr., 64.l., 47.lp. Oriģināls.

Neraugoties uz dažādiem lēmumiem, rīkojumiem un pavēlēm, 1940. — 1941.gadā ilgos gadu desmitus veidoto Rīgas bāriņtiesu pilnīgi sagraut un nolikvidēt tomēr neizdevās. Vācu okupācijas laikā Rīgas bāriņtiesas darbība tika atjaunota.

Rīgas pilsētas valdes rīkojums Dzīvokļu saimniecības nodaļai

1941.gada 2.jūlijā

“Uzdodu Dzīvokļu saimniecības nodaļai nodot Rīgas pilsētas bāriņtiesas rīcībā namā Raiņa bulvārī 15 dzīvokli nr.2 ar visu kancelejas iekārtu un citu inventāru pilsētas bāriņtiesas vajadzībām.

Pulkvedis — leitnants Jēkabs Alberts,

Rīgas pilsētas pilnvarnieks.”

LVA, 1487.f., 1.apr., 23.l., 1.lp. Oriģināls.

Pilnvarojums

“Pilnvaroju Rīgas pilsētas bāriņtiesas pagaidu vadītāju Induli Rubeni un Valiju Vesčunu — Jansoni pārņemt no bijušajām Rīgas pilsētas rajonu izpildu komitejām un tām pakļautām iestādēm un organizācijām Rīgas pilsētas bāriņtiesas lietas (dokumenti, akti, sarakste) līdz ar visām vērtībām.

Pulkvedis — leitnants Jēkabs Alberts, Rīgas pilsētas pilnvarnieks.”

LVA, 1487.f., 1.apr., 23.l., 4.lp. Oriģināls.

Rīgas pilsētas vecākā vietas izpildītāja P.Dreijmaņa rīkojums 1941.gada jūlijā

“Saskaņā ar vācu lauka komandanta š.g. 22.jūlija piekrišanu atjaunojama ar š.g. 23.jūliju Rīgas pilsētas bāriņtiesas kā administratīvas iestādes darbība bērnu, nespējnieku un prombūtnē esošu aizbildniecības lietās, kā arī pamesto, atstāto vai aizvesto mantu aizgādnības lietās.

Bāriņtiesas sastāvu nosaucu līdz turpmākam šādu: bāriņtiesas priekšsēdētājs, 5 bāriņtiesas locekļi un 9 kancelejas darbinieki.

Pilsētas bāriņtiesas priekšsēdētāja pienākumu pagaidu izpildīšanu uzdodu tiesnesim Pēterim Ozola kungam, bet bāriņtiesas locekļu pienākumu pagaidu izpildīšanu — Indulim Rubeņa, Jurim Kraukļa, Aleksandram Ūdra, Ernestam Feldmaņa kungiem un Valijai Jansona kundzei.

Bāriņtiesas priekšsēdētāju lūdzu iesniegt man priekšlikumu par kancelejas darbinieku komplektēšanu. Bāriņtiesas sēdekli līdz turpmākam nosaku Rīgā, Raiņa bulvārī 15, dzīvoklis 2...”

LVA, 1487.f., 1.apr., 25.l., 8.lp. Oriģināls.

Rīgas pilsētas pārvaldes uzaicinājums

“Komunistu valdīšanas laikā Rīgas iedzīvotāji tūkstošiem apcietināti, nogalināti, aizvesti uz Krieviju. Aizvestas veselas ģimenes, bet daudzos gadījumos tikai vecāki un atstāti mazgadīgi bērni vai apgādājamie ģimenes locekļi. Bērni tagad — bez vecākiem un uzraudzības, neizlaupītā vai nesabojātā manta — pamesta bez pārvaldīšanas.

Mums visiem zināms, ka rūpēties par izvesto ģimeņu un sevišķi bērnu likteņiem, par viņu mantas atlieku saglabāšanu un palīdzību, ir ne tikai valsts, pilsētas vai plašākas sabiedrības, bet arī katra apzinīga mūsu zemes iedzīvotāja pienākums.

Lai nekavējoties stātos pie šī pienākuma pildīšanas, Rīgas pilsēta atjaunojusi Rīgas pilsētas bāriņtiesas kā administratīvas iestādes darbību.

Uzaicinām visas iestādes, organizācijas, sevišķi namu pārvaldes un privātpersonas, nekavējoties sūtīt rakstiskas un mutiskas ziņas un materiālus bāriņtiesai — Rīgā, Raiņa bulvārī 15, dz. 2, tālrunis — 26505, par boļševiku valdīšanas laikā aizvestām, nogalinātām vai citādi bojā gājušām ģimenēm un personām, par vecākiem vai bez aizbildņiem palikušiem bērniem, par viņu atstātām, pamestām vai aizvestām mantām. Šie dati ir nepieciešami, lai nodibinātu attiecīgas aizgādnības un aizbildnības bērnu un mantas apsardzībai.”

LVA, 1487.f., 1.apr., 23.l., 9.lp. Oriģināls.

1941.gada jūlija beigās par Rīgas bāriņtiesas sekretāru tika ieteikts Jānis Klucis, par referentu — Jānis Snikvalds, par grāmatvedi — Jānis Markevics, par kasieri — Alfons Bankavs, par sekretāra palīgu — Lizija Grāve un Valeska Koškina, par mašīnrakstītāju — Irma Naumova, par arhivāri — Mērija Eliase un par kancelejas ierēdni — Jānis Garus. Kalpotāju vietām tika ieteikti Jānis Senka un Mila Drēziņa.

1941.gada vasarā visi Rīgas bāriņtiesas darbinieki strādāja bez brīvdienām un atvaļinājumiem, lai pēc iespējas ātrāk atjaunotu bojā gājušās vecās lietvedības lietas, sameklētu dažādām iestādēm nodotās vērtslietas, lai atsāktos bāriņtiesas normāla darbība.

1943.gada maijā Rīgas pilsētas bāriņtiesas lietvedībā skaitījās 5070 aizbildnības un aizgādnības lietas par 1672 nekustamiem īpašumiem un uzņēmumiem. Sakarā ar nacionalizēto īpašumu atdošanu īpašniekiem, respektīvi — šo īpašnieku mantas aizgādņu pārziņā, bāriņtiesas aizgādnībā esošo īpašumu skaits strauji pieauga. Bet tās sastāvā tolaik darbojās tikai priekšsēdētājs un 3 tiesneši. Saprotams, ka tādos apstākļos bāriņtiesai izpildīt savus pienākumus bija ļoti grūti un sarežģīti. Vēl sarežģītāks stāvoklis Rīgas bāriņtiesā izveidojās nākamajā gadā.

Rīgas bāriņtiesas priekšsēdētāja P.Ozola 1944.gada 10.septembra ziņojums Galvenajai personāla valdei

“Jautājumā par pilsētas iestāžu darbības sašaurināšanu, respektīvi — darbinieku skaita samazināšanu, pagodinos noskaidrot, ka bāriņtiesai piekrītošie uzdevumi pēc pilsētas iedzīvotāju daļējas evakuēšanas nesamazinās, bet gan paredzams pieaugs.

Sakarā ar personu aizceļošanu mantas apsardzību lietu skaits bāriņtiesā sāk pieaugt. Tanī pat laikā rodas no dienas uz dienu jo lielākas grūtības piemērotu personu atrašanai, kurām varētu uzticēt mantas aizgādņa pienākumus. Bāriņtiesas darbs šai sakarībā paliek jo grūtāks un atbildīgāks pienācīgas uzraudzības nodrošināšanai par aizgādnībā atrodošās mantas pārvaldību.

Ar paredzamo iedzīvotāju evakuēšanu bāriņtiesas aizgādnībā nonāks arī daļa šo personu īpašumu.

Uz š.g. 1.septembri tiesas lietvedībā atradās 5601 lieta, no kurām 3612 ir promesošu un mirušu personu aizgādnības lietas. Bāriņtiesas pārraudzībā šais lietās atrodas pie 1500 nekustamu īpašumu un dažādu uzņēmumu.

Bāriņtiesas darbības sašaurināšana, ievērojot šos īpatnējos apstākļus, nav iespējama.”

LVA, 1406.f., 6.apr., 25.l., 8.lp. Oriģināls.

1944.gada rudenī Rīgas, kā arī citu pilsētu bāriņtiesu un pagasta tiesu darbība tika pārtraukta. No jauna savu darbību bāriņtiesas atsāk tikai šogad. Gribētos cerēt, ka tās kļūs par savu priekšgājēju veikuma cienīgām turpinātājām.