PASAULĒ AP MUMS

Lietuvas Republikas svētki

Šodien, 16.februārī, savus valsts svētkus — Neatkarības dienu — svin viena no mūsu vistuvākajām kaimiņvalstīm — Lietuvas Republika. Grūti būs atrast otru valsti, ar kuru tik cieši saistītas latviešu tautas likteņgaitas.

Lietuvas Republika Ziemeļeiropas kopskatā

Lietuvas teritorija ir nedaudz lielāka par Latviju — 65 200 kvadrātkilometru, taču Lietuvā ir gandrīz pusotras reizes vairāk iedzīvotāju — 3,76 miljoni (1992.gada dati). Lietuvā ir 80 procenti lietuviešu, 8,9 procenti — krievu, 7,3 procenti — poļu, 1,7 procenti — baltkrievu. Visai daudz lietuviešu dzīvo citās zemēs, galvenokārt ASV, Kanādā, Brazīlijā, Argentīnā, Urugvajā, VFR, Lielbritānijā, Austrālijā. Krievijā un citās Austrumvalstīs dzīvo vairāk nekā 150 tūkstoši lietuviešu.

Lietuvai visgarākā robeža ir ar Baltkrieviju — 724 kilometri. Ar mūsu valsti — 610 kilometru, ar Poliju — 110 kilometru, bet 303 kilometri robežas Lietuvu atdala no tās kādreizējās teritorijas Nemunas kreisajā krastā — tagad tas ir Krievijas Federācijas Kaļiņingradas apgabals. Lietuvieši lepojas ar to, ka viņu valsts atrodas pašā Eiropas centrā (kontinenta centrālais punkts fiksēts 18 kilometrus no Viļņas).

Visumā līdzīga ir Lietuvas un Latvijas daba, līdzīgas ir mūsu tautu valodas. Taču mūsu zermju vēsturē bijuši arī visai atšķirīgi posmi.

Lietuvas lielkņaziste izveidojās jau 13.gadsimtā (ap 1240.gadu). Tā bija spēcīga valsts, un 1236.gadā lietuvieši kopā ar zemgaļiem Saules kaujā sakāva krustnešus. Vēlāk, 1260.gadā, žemaišiem uzvarot krustnešus arī Durbes kaujā, uz laiku tika apturēta vācu agresija austrumu virzienā. Turpmākajos gados lietuviešu kņazi pievienoja savai valstij lielas kaimiņzemju teritorijas. 14.gadsimtā Lietuvas lielkņazistes valdījumā bija arī Kijeva, Minska, Austrumvolīnija, Podolija. Vītauta valdīšanas laikā Lietuvas lielkņazistei tika pievienotas arī teritorijas starp Dņepru un Dņestru, līdz pat Melnajai jūrai, kā arī Smoļenska, Vjazma, zemes Okas augštecē... 14.gadsimtā Lietuva bija viena no spēcīgākajām valstīm Austrumeiropā. Tai bija liela nozīme Zelta ordas uzbrukumu atvairīšanā, kā arī vācu bruņinieku ekspansijas ierobežošanā.

Ārkārtīgi nozīmīga bija Lietuvas un Polijas apvienoto spēku uzvara pār vācu bruņiniekiem Grīnvaldes (Žalgira) kaujā 1410.gadā. Kaimiņvalsts teritorijā vēl tagad redzamas mūra pilis, ko lietuvieši 14.gadsimtā sāka celt aizsardzībai pret krustnešu uzbrukumiem (visspilgtākais no šiem vēstures pieminekļiem ir atjaunotā Traķu pils). Pēc Vītauta nāves (1430.gadā) starp lietuviešu kņaziem sākās ķildas, tas bija galvenais Lietuvas lielkņazistes norieta cēlonis. Šis laiks sakrita ar centralizētas krievu valsts izveidošanos 15.gadsimtā. 17.gadsimtā krievu karaspēks ieņēma Viļņu un Kauņu, bet zviedru karaspēks — Žemaitiju. 1795.gadā Lietuvas lielākā daļa tika pievienota Krievijai, bet daļu Nemunas kreisā krasta zemes šajā gadā ieguva Prūsija. Kopš tā laika lietuviešu tauta, tāpat kā latvieši, smokot zem cariskās pakļautības un rusifikācijas sloga, loloja sapni par savu nacionālo valsti. Šāda iespēja lietuviešiem radās pēc cariskās Krievijas impērijas sabrukuma, beidzoties Pirmajam pasaules karam. 1918.gada 16.februārī lietuviešu patriotiskie spēki pasludināja pasaulei savas valsts atjaunošanu. Taču tāpat kā mūsu tautai lietuviešiem sava nacionālā valsts bija jāizcīna asiņainās kaujās un sarežģītās politiskās cīņās. Jau 1917.gada nogalē boļševiku apvērsumā radītās KPFSR nacionalitāšu lietu tautas komisariātā bija izveidots īpašs — lietuviešu lietu — komisariāts, kas centās Lietuvu iekļaut jaunveidojamajā padomju impērijā. Savukārt poļu bruņotie spēki 1919.gada aprīlī un pēc tam atkārtoti 1920.gada oktobrī okupēja Vilņas apgabalu. Suverēnās Lietuvas galvaspilsēta līdz pat 1939.gadam bija Kauņa.

1940.gada padomju okupācija Lietuvā visumā tika īstenota pēc vienota Baltijas valstu anektēšanas scenārija. Lietuva pati pirmā no trim Baltijas valstīm jau 1939.gada martā, tātad vēl pirms Molotova–Ribentropa pakta noslēgšanas, kļuva par imperiālistisko lielvalstu upuri: 1939.gada 22.martā hitleriskā Vācija okupēja Klaipēdas apgabalu. Savukārt oktobrī Vācijas sabiedrotā Padomju Savienība, uzspiežot Lietuvai savstarpējās palīdzības līgumu, izdarīja liekulīgu politisko žestu — atdeva Lietuvai Viļņas apgabalu, ko pirms tam asiņainā agresijā bija atņēmusi Polijai. Pēc nepilna gada Lietuva to atkal zaudēja — līdz ar savu valstisko neatkarību. Uz pusgadsimtu — tāpat kā mūsu valsts.

Līdzīga, tomēr niansēti atšķirīga bija arī mūsu jaunākā vēsture. Lietuva jau 1990.gada 11.martā deklarēja savas valstiskās neatkarības atjaunošanu. Lietuva pirmā izjuta Padomju Savienības zemisko agresivitāti. Vispirms tā bija Lietuvas ekonomiskā blokāde. Kad lietuviešu tautas brīvības alkas neizdevās salauzt ar ekonomisku šantāžu, padomju imperiālisti ķērās pie asiņaina terora: 1991.gada janvārī PSRS karaspēka specvienības ar tankiem uzbruka Viļņas televīzijas centram, ko apsargāja neapbruņoti lietuviešu patrioti. Jau nākamajā dienā pēc asiņainā Viļņas slaktiņa mēs sākām celt barikādes Vecrīgā. Bija sācies mūsu, baltiešu, neatkarības cīņas pēdējais, izšķirošais posms. Un mēs tajā bijām kopā — kā Baltijas ceļā.

Kopā mūsu tautas ir arī šodien, Baltijas valstu atjaunotās neatkarības piektajā gadā. Lietuvai tāpat kā Latvijai ir savas ekonomiskās grūtības: to pašlaik skārusi banku krīze, ko mēs Latvijā izjutām pērn un sekas jūtam vēl tagad. Kaimiņvalstī šī krīze bija saistīta arī ar sāpīgām politiskām kolīzijām. Joprojām aktuāls tāpat ir abu mūsu valstu jūras robežas jautājums. Taču nav šaubu, ka laiks atrisinās visas pašreizējās grūtības.

Sveicot brālīgo kaimiņvalsti tās valsts svētkos, mēs jo skaidri apzināmies: mūsu zemju liktenis ir kopīgs, un Latvija ar Lietuvu būs kopā gan smagos pārbaudījumos, gan jauncelsmes darbā. Kamēr vien mūsu zemēs skanēs tik līdzīgās latviešu un lietuviešu valodas.

Jānis Ūdris,
“LV” ārpolitikas redaktors

“Latvijas Vēstnesis” pateicas Lietuvas Republikas vēstniecībai par palīdzību informatīvā materiāla sagādē šīs publikācijas sagatavošanā.