Arhibīskaps Jānis Vanags:
“Luters nāca ar ko vairāk par idejām”

1517. gada 31. oktobrī priesteris un profesors Mārtiņš Luters pienagloja pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm 95 tēzes kā ierosinājumu teoloģiskai diskusijai. Diez vai viņš pats tajā brīdī paredzēja, cik lielām pārmaiņām šis ārēji necilais mirklis kļūs par iesākumu. Taču viņš bija pieskāries vienam no fundamentālajiem esības jautājumiem — cilvēka attiecībām ar Dievu.

Desmit dienas vēlāk Lutera 95 tēzes jau bija pazīstamas Rīgā. 14.–15. gadsimta Rīga bija ne tikai ievērojams tirdzniecības centrs, bet arī pilsēta, kurā atbalsojās laikmeta garīgās rosmes. Pirmie Reformācijas iespaidi Latvijā ienāca no Pomerānijas, no Treptovas, kur atradās ievērojama pilsētas skola, ko vadīja Johanns Bugenhāgens, pārliecināts Reformācijas piekritējs, Filipa Melanhtona draugs. Viņa palīgs Andrejs Knopkens bija Treptovā ieradies no Rīgas, kur kalpoja par Sv.Pētera baznīcas kapelānu. Pēc sava jaunākā brāļa, Rīgas domkapitula locekļa, lūguma viņš atkal atgriezās Rīgā — savā agrākajā kalpošanas vietā, kur iemantoja daudz draugu sava laipnā rakstura un savas Evaņģēlija garā ieturētās sludināšanas dēļ. 1522. gadā viņš saņēma atļauju Pētera baznīcā noturēt diskusiju ar mūkiem par 24 tēzēm, kas skāra tā laika baznīcas mācību un iekārtu. Tā paša 1522. gada rudenī Rīgā ieradās arī Silvestrs Tegetmeijers, kurš ātri iemantoja piekrišanu un jau pirmajā Adventā — 30. novembrī — sāka sprediķot Jēkaba baznīcā.

Taču Reformācija Rīgā nebija no ārienes ienests pasākums. Izcila nozīme tās norisē bija Rīgas pilsoņiem, īpaši Rīgas rātei. Ar pilsoņu piekrišanu rāte 1522. gada oktobrī iecēla A.Knopkenu par mācītāju Pētera baznīcā un S.Tegetmeijeru par mācītāju Jēkaba baznīcā. Abas šīs baznīcas kļuva par pirmajiem Reformācijas dievnamiem. To var uzskatīt par Reformācijas kustības sākumu Rīgā. Vēlāk rāte aicināja par mācītāju Domā Karalauču reformatoru Dr.Brīsmani, kurš bija studējis Vitenbergā. Viņam uzdeva izstrādāt evaņģēliskā dievkalpojuma kārtību, ko viņš kopā ar A.Knopkenu paveic 1529. gadā, vadoties no Lutera 1526. gada “Deutsche Messe”. Pirmie sākumi konsistoriālai iekārtai radās jau 1523. gadā, bet 1577. gadā Rīgā nodibinājās konsistorija kā evaņģēliskās baznīcas pārvalde.

Paša Lutera tiešā saistība ar Rīgu nebija liela. 1523. gada novembrī viņš nosūtīja vēstuli uz Rīgu un 1524. gadā veltīja Rīgas rātei 127. psalma komentāru: “Ja tas Kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja tas Kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” Taču Lutera iesāktā darba iespaids uz Latviju un latviešu tautu bija milzīgs. Atšķirībā no Reformācijas gaitas Vācijā, Latvijā tā reizē bija arī misija pie latviešu tautas tās valodā. 1524. gadā pie Jēkaba baznīcas tika nodibināta latviešu draudze. Kā pirmais tās mācītājs ir minēts Nikolajs Ramms. Viņam sekoja Johans Eks. Latviešu tauta ienāca laikmeta vēstures gaismā kā organizēta vienība. Latviešu vēsturi un kultūru ir neiespējami apskatīt atrautībā no Reformācijas un luteriskās Baznīcas. Reformācijas laikā un sakarā parādījās garīgie raksti kā pirmie latviešu valodas rakstiskie pieminekļi. Tapa pirmie korāļi latviešu valodā. 1586. gadā tika iespiests Dobeles mācītāja Johana Rīvija latviski tulkotais M.Lutera katehisms. 1615. gadā Rīgā tika iespiests evaņģēliski luteriskajiem latviešiem domātās rokasgrāmatas “Enhiridions” otrais izdevums, kas saturēja jau 58 garīgas dziesmas latviešu valodā, dievkalpojuma liturģiju, svētdienu un svētku dienu lekcijas un evaņģēlija tekstus, un Kristus ciešanu stāstus. Reformācijas iespaids uz latviešu kultūru padziļinājās ar pirmo lielo Baznīcas rakstnieku latviešu valodā Georgu Manceli. 1654. — viņa nāves gadā — iznāk viņa “Postilla” jeb sprediķu grāmata. Manceli var uzskatīt par latviešu prozas nodibinātāju. Nevar nepieminēt arī Kristofu Fīrekeru — lielo dziesminieku un ap 120 latviešu garīgo dziesmu sacerētāju, kurš ar savu darbu ir licis pamatus latviešu garīgajai “mākslas dzejai”. Nenovērtējams ir prāvesta Ernesta Glika un viņa veiktā Bībeles tulkojuma ieguldījums latviešu valodas attīstībā. Vārdu uzskaitījumu varētu turpināt vēl ilgi — Herders, Stenders, Merķelis… Taču izcilu vārdu, faktu un notikumu pieminēšana vēl nav viss. Tautas dzīve un dvēsele daudz lielākā mērā veidojas ikdienā — skolā, pie šūpuļa, pie plīts, pie ābeles, dārzā, pie Ziemassvētku eglītes baznīcā vai mājās. Visās šajās dienišķajās gaitās mūsu tēvutēviem un mātēm daudzās paaudzēs nešķirami līdzgaitnieki ir bijuši latviešu Bībele vai vēl biežāk dziesmu grāmata. Gadu gadiem bērni ir mācījušies lasīt un jaunieši mācījušies dzīvot pēc M.Lutera Mazā katehisma. Šis garīgums, domāšanas veids un dzīves modelis elpo mūsos līdz ar mūsu pašu esību, mēs to pārmantojam no paaudzes paaudzē, pat ja to ikdienā neapzināmies un nesaskatām.

Nevarētu teikt, ka M.Luters būtu nācis ar pilnīgi jaunām, līdz tam nedzirdētām domām. Viņam noteikti bija priekšteči. Taču Luters nāca ar ko vairāk par idejām. Viņa vārdi un darbs sasniedza daudzus cilvēkus tādēļ, ka tajos viņš par jaunu atklāja Evaņģēliju. Divas dienas pirms savas nāves viņš uz nelielas papīra lapiņas atstāja pēdējos vārdus: “Wir sind Bettler, das ist wahr…” (mēs esam ubagi, tā tas patiesi ir). Tā bija viņa lielā cīņa — cilvēka nepilnības un bezspēcības apziņa Dieva bezgalīgā svētuma prasību priekšā. Viņš par jaunu atklāja sev un daudziem, ka cilvēka uzvara un bezspēcības atrisinājums ir Jēzus Kristus spēkā un uzvarā pār ļaunumu, grēku, velnu un nāvi. Tā ir Labā vēsts jeb Evaņģēlijs, ka Dievs savā mīlestībā cilvēkam dāvina uzvaru Kristus nopelna dēļ. Tādēļ Baznīcā Reformācijas piemiņas dienu mēdz saukt par ticības atjaunošanas svētkiem. Reformācijas būtība ir ticības atjaunošanā, Evaņģēlija atklāšana par jaunu, tā paturēšana vienmēr acu priekšā: “No ticības taisnais dzīvos”. Šī vēsts ir palikusi dzīva un spēcīga cauri gadsimtiem. Tās kontekstā ir saprotami Lutera vārdi, ka baznīcai vienmēr jātop reformētai, proti, tai jāspēj vienmēr atgriezties pie Evaņģēlija.

Kad 1517. gadā doktors Mārtiņš Luters uzaicināja savus akadēmiskos kolēģus uz diskusiju par 95 tēzēm, viņš droši vien nedomāja par milzīgo iespaidu, kāds šim un sekojošiem notikumiem būs uz laikmetiem, zemēm un tautām, arī uz cilvēkiem, kuri viņa vārdu nekad nebūs dzirdējuši. Varētu pat brīnīties, kā tādai šodienas priekšstatos no praktiskās dzīves attālinātai lietai kā teoloģiskam disputam varēja būt tādas sekas. Taču viņš bija sakustinājis vienu no vaļiem, uz kuriem stāv cilvēce, — cilvēka attiecības ar Dievu, un tas neizbēgami rada lielas pārmaiņas. Luteriskā Reformācija izmainīja Eiropas un visas pasaules seju. Pieminot M.Lutera 450. nāves dienu, gribētos uzrunāt arī šodienas reformatorus, īpaši tos politiķus, kuri ir iecerējuši izmaiņas Latvijas reliģiskajā kontekstā, marģinalizējot tradicionālo kristīgo mantojumu un liekot vietā jaunas reliģiskas kustības, citu tautu un kultūru izauklētas reliģijas vai pat Dieva noliegumu. To darīt nozīmē ķerties klāt pamatlietām, un tas var izraisīt negaidītas, ļoti plašas un neatgriezeniskas sekas visā mūsu dzīvē. Tādēļ ir īpašs prieks, ka M.Lutera un viņa darba piemiņas reize tiek atzīmēta ar vairākām konferencēm, kur kopā ir pulcējušies ne tikai teologi, bet arī filozofi un politiķi, lai runātu un domātu par cilvēka dzīves laicīgajām un mūžīgajām dimensijām un par Reformācijas jeb ticības atjaunošanas nozīmi tajā. Gribas cerēt, ka sāk atjaunoties atmodas laika tradīcija un šādas tikšanās un pārrunas varētu notikt arī citu jautājumu sakarībā, īpaši tad, kad sabiedrībā runā un pat lemj par pamatjautājumiem, pie kuriem nenoliedzami pieder reliģija — cilvēka attiecības ar Dievu.