Mācītājs un politiķis Paulis Kļaviņš:
"Kristietis un valsts"

Ir dažādi kristieši, un dažādas ir arī valstu sistēmas. Pirms aplūkoju jautājumu par kristieša un valsts attiecībām, jāizšķiras par noteiktām abu jēdzienu definīcijām, ko lietošu savā lekcijā, kas nepretendē būt vienīgi pareizās, bet vislabāk kalpotu šī temata iztirzāšanai.

No daudzajiem kristiešu tipiem šeit izvēlēšos to, kuru ar kristietību nesaista tikai ģimenes tradīcijas, bet arī personīga interese par šīs ticības avotiem un tāds dzīves veids, kurā parādās Kristus mācības principi. Šādu cilvēku tipu varam iedomāties neatkarīgi no viņa piederības noteiktai kristīgās ticības konfesijai. Lai jēdziena norobežojums būtu vēl skaidrāks, izteikšu to arī negatīvā formā: nerunāšu par nominālo kristieti, kurš var gan būt mantojis piederību kādai konfesijai no vecākiem līdz ar dzimšanu, var būt arī kā bērns kristīts, bet praktiski neinteresējas ne par kristīgo mācību, nedz arī cenšas to īstenot savā dzīvē. Runāsim tikai par tādu cilvēku attieksmi ar valsti, kuri šai attieksmei orientāciju meklē Svētajos rakstos — tātad Bībelē, it īpaši evaņģēlijos — un to arī uzrāda praktiskajā dzīvē.

Valsts jēdzienu vēlos saistīt tikai ar demokrātiskas sistēmas valstīm, jo tādas mūsu laika pasaulē sastopamas visvairāk, un arī savu valsti tagad cenšamies veidot kā demokrātiju. Šī valsts tipa izvēle tūlīt arī rada pirmās grūtības kristieša un valsts attiecību noteikšanā, jo Svēto rakstu autori demokrātisku valsts formu savā laikmetā nepiedzīvoja, un gluži dabiski, ka par tādu izteikties nemaz nevarēja. Bet šodien mūs interesē tieši tas — kristieša loma demokrātiskā valstī.

Par cik kristiānisms sakņojas jūdaismā un kristīgā reliģija sākotnēji veidojās kā jūdu reliģijas sekte1, ir leģitīmi ievērot, ka vairākuma izvēles princips pamanāms jau 4. Mozus grāmatas sākumā, kur ir runa par cilšu virsaišiem, kurus “draudze izraudzījusi”. Tātad ir iedomājams kaut kāds balsošanas veids, kā tas varētu būt noticis2. Tā tomēr ir pārāk maza demokrātijas iezīme, lai varētu secināt, ka Israēla tautai šāds valdības modelis būtu bijis pazīstams un kaut nelielā ietvarā praktizēts. Gadu simtiem un tūkstošiem ilgi visas tautas, uz kuru politiskajām tradīcijām veidojusies mūsdienu Eiropa, ir pazinušas tikai dažādus monarhijas un teokrātijas vai arī to sintēzes variantus. Ievērojamākais izņēmums ir vienīgi Grieķijas pilsētu valstis, kas demokrātiju pūlējās izveidot jau aptuveni 500 gadus pirms Kristus dzimšanas. Taču šim senajam vēstures posmam nav nekādas ietekmes uz kristīgās draudzes literārajiem avotiem, kas dzima Romas impērijas paspārnē. Līdz ar to velti meklēt apustuļu liecībās kristiešu attieksmi pret demokrātiju. Bet attieksme pret viena vai nedaudzu cilvēku patvaldību ir gluži kaut kas cits nekā tas, ko gribam šodien skaidrot.

Kristiešu un valsts attiecības ir vērts aplūkot trīs aspektos: vēsturiskajā, iedālajā un praktiskajā.

Ir zīmīgi, ka modernās demokrātiskās sistēmas (nerunājot par antīkajām) ir sākušas veidoties feodālajā Eiropā, kas jau daudzus gadu simtus bija kristianizēta — nevis kādā citā kontinentā, kur kristīgās reliģijas nebija. Tas liek domāt, ka kristīgajā sabiedrībā demokrātijas ideja ir atradusi vislabvēlīgākos priekšnosacījumus. Nekādā ziņā nevar teikt, ka pati Baznīca būtu vedusi kādu valsti uz demokrātisku iekārtu. Franču revolūcijas laikā tā pat nostājās reakcionāru pusē. Bet te jāsāk saskatīt atšķirību starp Baznīcu kā institūciju — protams, arī varas institūciju — un kristietību aptverošākā mērogā — kā kristīgās ticības ietekmētu sabiedrību, sazarojušos veselā konfesiju zaru kronī. Kad Amerikas kontinetu sāk kolonizēt eiropieši, tad veidojas divi atšķirīgi politiskie virzieni: monarhistiskai valsts sistēmai uzticīgā Latīņamerika — reģioni, kurus kolonizēja spāņi un portugāļi, — tagadējās Amerikas Savienotās Valstis, kuru konstitūcijas pamatlicēji bija kristīgo principu vadīti demokrātijas un republikas cienītāji. Tālākajā vēstures gaitā ASV ir izveidojušās par kristīgāko valsti pasaulē. Ateistam ir pilnīgi bezcerīgi ķlūt par prezidentu vai arī tikai par senatoru Amerikas Savienotajās Valstīs. Kopš pirmā Kongresa 1789. gadā līdz šim laikam ikviena plenārsēde kā ASV Tautas reprezentantu namā, tā arī Senātā tiek atklāta ar lūgšanu. Kongresam un Senātam kalpo katram savs garīdznieks, un Kongresa Kārtības rullis. nr. VII nosaka šī garīdznieka pienākumus, proti: “Kaplāna pienākums ir apmeklēt katras dienas sēdes sākumu Kongresa namā un atklāt to ar lūgšanu”.

Ja meklējam ideālo modeli kristieša un valsts attiecībās, tad derīgu un visu konfesiju kristiešiem pieņemamu orientāciju iespējams atrast Svētajos rakstos, it īpaši evaņģēliju liecībās par Jēzus mācību un viņa izturēšanos savu laikabiedru vidū. Kaut arī par demokrātiskas sistēmas pazīšanu tanī laikā nevar būt runa, Jēzus attieksme pret valsts varu ir izteikta ļoti skaidri. Tā kā ir darīšana ar monarhiju, tad Kristus mācekļa pienākums ir “dot ķeizaram, kas ķeizaram pieder, un Dievam — kas Dievam pieder”3. Bet ir arī vairāk teikts nekā tikai tas. “Jūs zināt, ka valdnieki ir kungi pār tautām un lielie kungi tās apspiež. Bet pie jums tā nebūs būt — bet kas no jums grib būt liels, tas lai ir jūsu sulainis. Un ja kas jūsu starpā grib būt pirmais, tas lai ir jūsu kalps. Tā kā Cilvēka Dēls nav nācis, lai viņam kalpotu, bet ka viņš kalpotu un atdotu savu dzīvību kā atpirkšanas maksu par daudziem.”4

Lai kādi organizācijas veidi rastos sabiedrībā, bez vadības neviena organizācija nav domājama, tāpēc atliek tikai jautājums par ideālāko vadības tipu. Kristus uztverē lieta ir vienkārša un skaidra. Diemžēl ne tik skaidra šī lieta ir mūsdienu Baznīcas vadības formās. Vadīt nozīmē kalpot. Ministrs ir kalps, sabiedrības kalps. Apustulis Pāvils savas vēstules beigās, ko viņš raksta kolosiešiem, mudina kādu no draudzes darbiniekiem, Arhippu, raudzīties uz savu “ministriju”, kas tieši latīņu valodas tekstā uzskatāmi atklāj minēto sakarību: Vide ministerium, quod accepisti in Domino, ut illud impleas! (Raugies uz kalpošanu, ko esi saņēmis /savā/ Kungā, ka tu to pildi!)5 Kristus uztverē nav nekas ļauns tiekties pēc augsta amata, būt pirmajam, jo tas saistās ar lielāku un grūtāku kalpošanu — līdz pat savas dzīvības atdošanai. Par to liecina no Mateja evaņģēlija citētie vārdi. Der ievērot, ka par kalpošanu Jēzus runā tieši sakarā ar valdniekiem, kas ir kungi pār tautām un tās apspiež. Lūkas evaņģēlijā apliecināts vēl kāds cits aspekts šinī sakarā: “Ķēniņi valda pār tautām un varenos sauc par labdariem. Bet jūs tā ne! Lielākajam jūsu vidū būs būt kā jaunākajam un vadonim kā tādam, kas kalpo”.6 Augsta prasība, ideāls stāvoklis, ja to varētu sasniegt. Skaidrs, ka tas vispirms attiecas uz Baznīcas hierarhiju, bet kāpēc arī ne uz valsts pārvaldi? Labā demokrātijā iedomīgus pāvus par ministriem neceļ. Ja izdodas atrast spējīgākos problēmu risinātājus, tas demokrātiskai valstij ir liels ieguvums. Un kāpēc tādi lai nebūtu atrodami starp kristiešiem?

Jautājums par kalpošanu valsts dienestā jāatbild kristiešiem pašiem no savas puses. Vai ir daudz citu profesiju, kas vairāk nepieciešams labai sabiedrības organizācijai nekā Saeima — tautas priekšstāvju kopa — vairāk vajadzīga nekā šo priekšstāvju izvēlēta valdība? Politika ir netīra? Politika ir tik tīra, cik garīgi tīri ir tie, kas politiku veido.

Apustuļu darbi 24: 14.
1 Apustuļu darbu gr. 24: 14.
2 4. Mozus gr. 1:16.
3 Lūkas ev. 20: 25.
4 Mateja ev. 20: 25. — 28.
5 Kolosiešu vēstule 4: 17.
6 Lūkas ev. 22: 25. 26.