Šajā tīmekļa vietnē tiek izmantotas sīkdatnes. Turpinot lietot šo vietni, jūs piekrītat sīkdatņu izmantošanai. Uzzināt vairāk.

Piekrītu
  • Atvērt paplašināto meklēšanu
  • Aizvērt paplašināto meklēšanu
Pievienot parametrus
Dokumenta numurs
Pievienot parametrus
publicēts
pieņemts
stājies spēkā
Pievienot parametrus
Aizvērt paplašināto meklēšanu
RĪKI

Publikācijas atsauce

ATSAUCĒ IETVERT:
Mūsu Zinātņu akadēmijai - 50. Publicēts oficiālajā laikrakstā "Latvijas Vēstnesis", 20.02.1996., Nr. 31/32 (516/517) https://vestnesis.lv/ta/id/38993

Paraksts pārbaudīts

NĀKAMAIS

Saruna pie Valsts prezidenta

Vēl šajā numurā

20.02.1996., Nr. 31/32 (516/517)

RĪKI
Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

"Mēs ejam gan uz latvisku Latviju, gan uz modernu un eiropeisku Latviju, un kā tādas Latvijas valsts cilvēkiem, zinātniekiem, mums jābūt, simbolizējot Latvijas tautas pašsapratni visā pilnībā”

info2a.jpg (11131 bytes)info2b.jpg (12557 bytes)

Mūsu Zinātņu akadēmijai — 50

Pagājušās nedēļas nogalē, 16.februārī, Latvijas Zinātņu akadēmijā risinājās jubilejas pasākumi, kas bija veltīti LZA dibināšanas 50.gadskārtai.

Pilnsapulcē, kuru atklāja akadēmijas prezidents Tālis Millers (2.attēlā), svinīgo uzrunu nolasīja Valsts prezidents Guntis Ulmanis (1.attēlā). Pēc tam Tālis Millers pastāstīja par Latvijas Zinātņu akadēmijas vēsturi un turpmākajām attīstības perspektīvām.

Apsveikuma telegrammu bija atsūtījusi Saeimas priekšsēdētāja Ilga Kreituse, bet personīgi teikt apsveikuma runas bija ieradušies augstākās izglītības un zinātnes valsts ministrs Pēteris Cimdiņš, Rīgas pilsētas Domes priekšsēdētājs Māris Purgailis un citi viesi. Tostarp daudzu augstskolu pārstāvji, kā arī Dānijas un Igaunijas zinātņu akadēmiju prezidenti, bet Lietuvas Zinātņu akadēmijas un savā vārdā jubilārus sveica Lietuvas vēstnieks Latvijā Rimants Karazija.

Šajā jubilejas reizē tika pasniegtas LZA vārdbalvas, kā arī LZA prēmijas studentiem par sasniegumiem zinātniskajā darbā aizvadītajā gadā. Pievakarē Zinātņu akadēmijā notika viesu pieņemšana, kurā viņus ar īsu uzrunu sveica Tālis Millers.

“LV” informācija. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”


Latvijas Zinātņu akadēmijas prezidentam

Tālim Millera kungam 1996. gada 16. februārī

Godājamais Millera kungs!

Godātie sapulces dalībnieki un viesi!

Aizvadītais pusgadsimts Latvijas Zinātņu akadēmijai un zinātniekiem ir bijis zīmīgs, panākumiem bagāts, kaut gan nereti arī pretrunīgs.

Būtiski ir izvērtēt Zinātņu akadēmijā paveikto un, balstoties uz jau radītajiem pamatiem, meklēt iespējas jauniem sasniegumiem un atklājumiem. Zinātnei ir svarīgi atrast savu vietu neatkarīgajā Latvijā un arī pasaulē, jo īpaši tagad — intensīvu pārmaiņu un vērtību pārvērtēšanas laikā.

Novēlu Latvijas zinātniekiem saglabāt gara možumu, spēku un izturību, censties meklēt un arī atrast stabilas kopdarbības iespējas akadēmijas un universitātes zinātnieku aprindās, attīstīt zinātni un sasniegt jaunas kvalitātes pētījumos, kas sekmētu Latvijas augšupeju un uzplaukumu!

Patiesā cieņā, —

I.Kreituse, LR Saeimas priekšsēdētāja


Valsts prezidenta Gunta Ulmaņa uzruna
Latvijas Zinātņu akadēmijas svinībās

Augsti godājamais Zinātņu akadēmijas prezidenta kungs! Ekselences! Cienījamie zinātnieki! Dāmas un kungi!

Es sveicu šeit sapulcējušos cilvēkus šajā zālē, kas ir daudz pieredzējusi un daudz dzirdējusi. Man liekas, ka ikvienam no mums, kas šeit šodien ienāk, domās jāpakavējas pie tā, kas gan te kādreiz nav runāts, kas gan šeit nav risināts, kas gan te kādreiz nav dzirdēts — kādi mēs esam visu šo laiku bijuši. Esmu pārliecināts, ka ne jau formālais datums — 1946.gads — ir mūs pulcinājis kopā. Mūs šodien ir pulcinājusi viena doma — rūpes par savu zemi, par savu Latviju. Un mēs ļoti labi apzināmies, ka 1946.gadā šī akadēmija tika veidota kā viens no totalitārās varas instrumentiem, kā elitāra iestāde, kas visnotaļ cieši bija saistīta ar šīs varas augstākajām struktūrām un atradās stingrā Maskavas pārraudzībā. Neapšaubāmi, ka arī tās darbība tika plānota un vadīta “no augšas”, un piepildīta ar tādu saturu, kas bija vērsts uz toreizējās valsts, un nebūt ne mūsu Latvijas, interesēm. Te man nāk prātā Einšteins, viņa lielā traģēdija, pārdomas par izcilu zinātnieku likteni, par to, cik lielā mērā viņš ir atbildīgs par saviem atklājumiem, cik lielā mērā tos izmanto varas institūcijas. Vai varam šodien kādam no jums personīgi pārmest, ka jūsu darbība zinātnes laukā tika izmantota pret jūsu gribu un bieži vien ne to cēlāko mērķu īstenošanai, un nebūt ne Latvijas uzplauksmei un attīstībai. Un vai mums šodien vairāk ir vajadzīga nemitīga pagātnes daudzināšana, vai vairāk tomēr mērķtiecīga, radoša doma un darbs?

Bet vēsturi pieminot, man gribētos pateikties cilvēkiem, kas tajos apstākļos prata un spēja apliecināt savu latvisko piederību, saglabāt savu nacionālo pārliecību un veltīt savus darba augļus Latvijai, latviešu valodai, dabas aizsardzībai — daudzām zinātnes nozarēm.

Ar cieņu šodien atceramies akadēmiķus: Pauli Lejiņu, Jāni Endzelīnu, Paulu Stradiņu, Ernestu Štālbergu, Pēteri Normalu un daudzus daudzus citus, kas visiem iespējamiem līdzekļiem strādāja un domāja savas zemes labā.

Likumsakarīgi, ka šodien šajā zālē var redzēt dažādu Latvijas augstskolu zinātniskā darba vadītājus, jaunos zinātniekus, jo zinātne attīstās ne tikai akadēmijā, bet arī augstskolās un uzņēmumos. Patiesībā vienu no pašreizējām zinātnes nozares nelaimēm — materiālās vajadzības — atrisinās laiks, jo labākas nākotnes cerības daudzviet saistās ar to, ka dzīve pati un valsts politika palīdzēs izkristalizēt, cik daudz un kāda zinātne Latvijai nepieciešama, un kā to veidot nākotnē.

Es šodien gribu izteikt savu pateicību akadēmiķim Jānim Stradiņam, un nebūt ne nosaucot viņa daudzos titulus un darbus. Gribu pieminēt 1988.gadā Latvijas Zinātnieku savienībā viņa nolasīto referātu, kurā atbilstoši tam laikam — Atmodas sākumā— kaismīgi un drosmīgi tika raksturota Latvijas Zinātņu akadēmija, kāda tā bija, un iezīmēti precīzi meti, kādai tai jābūt brīvas, neatkarīgas eiropeiskas valsts apstākļos.

Atmoda un neatkarības atgūšana radīja stiprus satricinājumus Zinātņu akadēmijas sienās un garā. Tai tika atņemts galvenais — varas struktūras zīmogs, administrējošā funkcija, un tā palika ilgās mocībās ar sevi — par savu turpmāko sūtību — un pārdomās par paša vārda “akadēmija”, “akadēmisks”, par šī jēdziena piepildīšanu ar citu saturu.

Es zinu, daudziem no jūsu vidus nācās piedzīvot visai nepatīkamus brīžus, pamatīgu vērtību pārvērtēšanas vētru. Taču esmu ļoti gandarīts, ka šodien esam kopā un visi šajos gados esam nonākuši arī pie daudzām vērtīgām atziņām. Mūsu tauta ir atguvusi tiesības iet savu vēstures gaitu, un mēs pašlaik dzīvojam nozīmīgā posmā, kam neapšaubāmi būs spēcīga ietekme uz mūsu tautas un valsts — uz Latvijas tālāko attīstību.

Es ļoti labi atceros mūsu tikšanos pirms diviem gadiem šeit, šajā mājā, un esmu gandarīts par pārmaiņām, kas šajos divos gados radušās jūsu noskaņojumā. Tā nebūt vairs nav tā nostaļģiski cieši noslēgtā un samulsusī vide, bet atvērta, ar valsti vienā solī ejoša sabiedrības daļa, kas tāpat kā mēs visi pārdzīvo jaunradīšanas grūtības un priekus.

Augstskolās un zinātniskās pētniecības institūtos tagad aizvien plašāk tiek pieaicināti ārzemju kolēģi, kas neapšaubāmi palīdzējuši jums radīt zināmu atspēriena bāzi. Tāpat kā mūsu uzņēmēji, arī zinātnieki šodien mācās, meklē savu vietu, piedāvā sabiedrībai sava darba augļus. Cik veiksmīgi un ar kādu peļņu, — tas katra paša jautājums. Peļņu es šoreiz nedomāju kādā naudas izteiksmē, bet visplašākajā nozīmē. Tādēļ es negribētu pārmest mūsu valdībai, ka tā jūsu priekšā ir vainīga — neprot izmantot jūsu piedāvāto zinātnisko potenciālu. Es domāju, ka tā ir problēma, kurai tālākie risinājumi jāmeklē abām pusēm kopā.

Viens gan, manuprāt, ir valsts uzdevums — godam parūpēties par cienījama vecuma cilvēkiem, lai viņu mūža nogales problēmas tiktu risinātas civilizēti. Te varētu, sekojot pasaules paraugam, ieviest emeritus profesora goda nosaukumu un attiecīgi sakārtot apmaksas jautājumu.

Patlaban galvenā diskusija sabiedrībā notiek par to, kā panākt, lai katra zinātniska darba rezultāts būtu pielietojams. Mēs faktiski runājam par savas dzīves, savas darbības produktivitāti. Dzīve prasa no mums visiem mācēt pārdot savu preci. Tehniskā zinātne, kas allaž bijusi konkurējoša akadēmiskajai, šodien vairāk vai mazāk bauda savas priekšrocības, iespiežas jaunajos procesos, prot labāk nopelnīt un iztikt.

Fundamentālajā zinātnē īpaši jāņem vērā, ka zinātne zinātnes pēc šodien nevar izdzīvot. Risinājumu gaida augstskolas un zinātnes integrācija. Diemžēl te ir tā kā ar laulībām: tās var laimīgi notikt tikai tad, ja abi vēlas teikt jāvārdu, bet nedodas šajā laulības ostā kā akli konkurenti uz vadošo vietu topošajā ģimenē.

Mans uzdevums šodien — jo vairāk tāpēc, ka ir svētku reize, — nebūt nav uzskaitīt lietas, kas gaidīt gaida risinājumu. Bet pāris es tomēr gribētu pieminēt: to, kā jo bieži pietrūkst manā ikdienā, un to, kas tā vai citādi tiek skarts neskaitāmās iedzīvotāju vēstulēs.

Mūs visus šobrīd kavē un traucē trūkumi informācijas apmaiņas jomā. Kopš 1992.gada rudens valdības līmenī tiek risināts uzdevums izveidot Latvijas akadēmisko datortīklu un pieslēgt to starptautiskajam tīklam internet, kas pasaulē un Eiropā uzkrāto informāciju operatīvi ļautu izmantot mūsu ātrākam progresam.

Vai cita problēma, kuras risinājums atbrīvotu mūs no liekiem izdevumiem un nestu ietaupījumus cilvēkiem personīgi: kāpēc Latvijā, salīdzinot ar daudzām ārvalstīm un mūsu klimatisko apstākļu lielumiem, siltumenerģijas patēriņš ir tik neatbilstoši liels. Kā to visu ātrāk pārkārtot, lai būtu iespējams nepieciešamību samērot ar mūsu pašreizējām iespējām? Gribu minēt tikai vienu piemēru, runājot par enerģētikas jautājumiem. Tagad, kad mūsu attiecības ar Dāniju veidojas vairāk nekā labas, kā vienas no ciešākajām saiknēm Eiropas Savienības struktūrās, Krievija pateica tikai vienu teikumu: ja jūsu attiecības jau ir tik labas, tad risiniet Latvijas enerģētikas jautājumu. — Jūs saprotat, kāda dziļa jēga, kāda politiska atkarība vai neatkarība, kāds brīdinājums nākotnei par problēmām, par kurām jādomā, ir šajā vienā teikumā.

Zinātniekiem, un valstsvīriem šodien ir kopējs uzdevums vienā vitāli svarīgā virzienā — Latvijas mērķtiecīgā virzībā uz Eiropas Savienību. Mēs saņemam no Eiropas mums svarīgāko preci — solidaritāti un atbalstu mūsu centieniem. Taču tiek izlietoti ne tikai garīgie, bet arī lieli materiālie līdzekļi, lai Eiropas Savienības mazāk attīstītos reģionus atbalstītu tā, ka tie atrod savu specifisko attīstības līkni, lieki nekonkurējot ar attīstītākiem reģioniem, bet atrodot savu nišu starptautiskajā apritē. Tas, manuprāt, ļoti būtiski attiecas uz Latvijas zinātni. Mēs nevaram nodarboties ar jau izgudrota velosipēda jaunizgudrošanu.

Gan Eiropas Savienības Padomes pēdējo gadu lēmumi, gan ES uzbūves pamatprincipi skaidri atver un iezīmē horizontu, kurā Latvijai jāmeklē visoptimālākais un visstraujākais pašizpausmes ceļš.

Uzskatu, ka tādējādi mums ir iespēja, ir zināšanas un politiskā griba, lai kļūtu par veiksmīgu transformācijas procesa zemi.

Es domāju, daudzi pievienosies viedoklim, ka mazas valstis var saglabāt savu balsi, tikai kļūstot par daļu kādā no ekonomiskā spēka gravitācijas centriem. Es gribētu, lai jūs visi savā ikdienas darbā domātu, kurš tad ir tas ekonomiskais, globālais gravitācijas centrs Eiropā vai mūsu reģionā, kurā Latvijai ir jāparāda sava vieta, sava nostāja, lai Latvija nodrošinātu savu neatkarību un drošību.

Un vēl — visi mūsu nākotnes nodomi saistās ar augstu izglītību, ar zināšanām, kas pastāvīgi jāatjauno un kas reflektē attīstības tendences gan Latvijā, gan mūsu — Baltijas jūras — reģionā, gan arī plašākā Eiropas kontekstā.

Šādi raugoties uz Latviju, šodien aktuāls ir jautājums par izglītību un zinātni. Cik tā ir moderna un vai tā pratīs atrast savu modeli Eiropas Savienības kontekstā. Izglītības un zinātnes jomām Latvijā jāiztur šī pārbaude — par atbilstību globālās attīstības tendencēm. Jau notiek jaunās tehnoloģijas un darbaspēka tirgus internacionalizācija. Latvija nekad vairs nebūs noslēgta telpa. Tas nozīmē, ka ekonomiskā, zinātnes un ekoloģiskā attīstība vairs nenotiek tikai nacionālās robežās. Pieeju informācijai un zināšanām vairs nevar kontrolēt — brīvība šajā ziņā ir gandrīz neierobežojama.

Tajā pašā laikā inteliģences svarīgs uzdevums būs tās aktīva piedalīšanās jaunas sapratnes izveidē tautai un sabiedrībai pašai par sevi. Jo moderna Eiropa bez šaubām nenozīmē kaut kādu anonīmu teritoriju kopumu. Tādi mēs bijām veselus piecdesmit gadus. Mēs ejam gan uz latvisku Latviju, gan reizē uz modernu un eiropeisku Latviju, un kā tādas Latvijas valsts cilvēkiem, zinātniekiem un arī prezidentam mums ir jābūt, simbolizējot Latvijas tautas pašsapratni visā tās pilnībā.

Viens no mūsu kopīgajiem uzdevumiem, es uzskatu, ir stimulēt visu intelektuālo spēku apvienošanu, lai izkristalizētu optimālo valsts attīstības modeli. Tās zemes modeli, kuru mēs esam mantojuši no tēvutēviem un izvēlējušies šodien par savu. Kurai kalpot un kurā audzināt savus bērnus un bērnubērnus mēs gribētu tagad un arī nākotnē.

Es gribētu jums šodien novēlēt veiksmi un izturību katram savā profesijā, savā personīgajā dzīvē. Un vēlreiz sveicot Zinātņu akadēmiju jubilejas reizē, gribu novēlēt, lai tā kļūtu par īstu eiropeisku iestādi ar eiropeisku un arī latvisku skatienu nākotnē.


Latvijas Zinātņu akadēmijas
Senāta lēmums nr. 28/4

Rīgā, 1996.gada 6.februārī

Apstiprināt LZA Ķīmijas un bioloģijas zinātņu nodaļas pilnsapulces 1996.gada 2.februāra lēmumu par Latvijas Zinātņu akadēmijas goda doktora zinātniskā grāda piešķiršanu

Astrīdam Freimanim (Dr.h.c.ģeol.),
Voldemāram Strīķim (Dr.h.c.lauks.).

Oficiālā publikācija pieejama laikraksta "Latvijas Vēstnesis" drukas versijā.

ATSAUKSMĒM

ATSAUKSMĒM

Lūdzu ievadiet atsauksmes tekstu!