ATCERES
Dr. Mārtiņa Lutera 450. dzimšanas dienai
Mārtiņš Luters par laicīgo un pārlaicīgo

Svētdien, 18. februārī, apritēja lielā reformatora Mārtiņa Lutera 450. atceres diena. 16. februāra numurā jau stāstījām par piemiņas sarīkojumiem Rīgā, ko ievadīja Latvijas evaņģēliski luteriskās Baznīcas un sabiedrības iniciatīvas grupas rīkotā konference, publicējām arhibīskapa Jāņa Vanaga ievadrunu, teologa, Saeimas deputāta Paula Kļaviņa un literatūras un grāmatniecības vēsturnieka Ojāra Zandera priekšlasījumus.

Debates ievadīja filozofijas doktors Augusts Milts. Runājot par laicīgā un pārlaicīgā kategorijām, kas allaž bijušas filozofu strīdu objekts, profesors atzīmēja nepieciešamību sakrālo, pārlaicīgo ieburt, iedzīvināt laicīgajā. Tas ir sarežģīts mehānisms. Ticība jāatjaunina katrā paaudzē aizvien no jauna. Tieksme pēc sakrālā bijusi visos laikos. Arī kā tieksme uzturēt vispārcilvēciskās vērtības, kā vajadzība pēc paškritikas, godīgas attieksmes pret sevi, pret vēsturi. Arī Pāvests Jānis Pāvils II savā nesenajā uzrunā aicināja tautas būt godīgiem pret pagātni, atzīt savas vainas, neuzvelt tās citiem. Diemžēl mēs mēdzam ietīt savu pagātni miglā, atstājot, piemēram, “čekas maisus” kā neatrisinātu problēmu. Kā tad godīgs cilvēks, kas tiecas pēc paškritikas, neatļaujas kļūt iedomīgs, allaž ir taktisks, šaubās par sevi, — kā lai viņš stājas pretim atklātai agresivitātei, amorālai rīcībai? Cilvēkam ir trejādas zināšanas — ir kontrolzināšanas, kultūrzināšanas un glābšanas zināšanas. Visbiežāk trūkst mākas glābt cilvēkus un prasmes ticību labajam atjaunināt vienmēr no jauna.

“Runāt par to, ko Mārtiņš Luters nozīmē mums, kāds ir viņa devums cilvēcei, — tā ir kā zvaigžņu skaitīšana, jo īstenībā šis devums nav aptverams, tas ir kā zvaigžņu pulks,” teica teoloģijas doktors Roberts Feldmanis. Kā atzīmēja profesors, pavisam īpaša ir Mārtiņa Lutera loma Latvijas un latviešu dzīvē. Viņa prasība “Sludināt tautai Dieva vārdu viņas pašas valodā!” pavēra ceļu tautas gudrībai, tapa alfabēts, lai vārdu varētu dot tālāk. Rakstītais vārds dažādos dialektus sapludināja vienā latviešu valodā. Tā kā dzīvības strauts saskaloja kopā vidzemniekus un augšzemniekus, sēļus un kuršus, tapa vienā valodā runājoša tauta. Katrā latviešu ģimenē ienāca un uz paaudžu paaudzēm svētu vietu ieņēma trīs grāmatas — Mārtiņa Lutera konģeniāli pārtulkotā Bībele, Dziesmugrāmata un Mazais katehisms. Latviešu tautai tika atgrūstas vaļā durvis uz pasaules tautu garīgo kopumu.

“Es vēlētos, lai arī Amerikas Savienotās Valstis būtu tik ļoti ietekmējušās no Lutera, kā tas noticis ar Latviju,” teica teoloģijas doktors Dveins Brants no Konkordijas universitātes, kas pašlaik Latvijas Universitātes Teoloģijas fakultātē lasa Reformācijas vēstures kursu. Viesis atgādināja Lutera salīdzinājumu, ka Bībele ir kā milzu kalns, kur viņš var justies tikai kā viens no nedaudziem maziem kalnračiem, kas rokas pakalnē, un aicinājumu ikvienam kļūt par tādu kalnraci, kas rokas Evaņģēlijā.

Konferencē izskanēja doma turpmāk šādus Mārtiņa Lutera lasījumus rīkot ik gadus.

Aina Rozeniece,
"LV" nozares redaktore