Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas arhibīskaps Jānis Vanags un mācītājs Roberts Feldmanis lielā ticības reformatora Mārtiņa Lutera piemiņas reizē. Foto: Arnis Blumbergs, “LV”

Akadēmiķis prof. Jānis Stradiņš:
"Mārtiņš Luters un Reformācija Latvijas vēsturē”

Mīļā Lutera draudze, augsti godātais arhibīskap, mācītāji un Mārtiņa Lutera atceres viesi!

Nupat mēs piedalījāmies dievkalpojumā, kas bija vērsts uz Debesīm, uz Visaugstāko un uz mūsu sirdīm. Tagad man ir gods, sekojot cienījamā Jura Rubeņa laipnajam aicinājumam, sacīt laicīgu akadēmisku runu par Mārtiņu Luteru un viņa mācības ienākšanu mūsu Dzimtenē, par luterticības vēsturiskajiem ceļiem un rosinājumiem Latvijā. Varbūt viena otra doma šķitīs apstrīdama, es šo tēmu gribu rādīt gaismēnās, ne harmonijā. Izsacīt savu Latvijas vēstures redzējumu. Mūsu tauta atrodas mijkrēslī. Mūsu tautas un mūsu evaņģēliskās ticības visai sarežģītajās attieksmēs laikmetu gaitā ievijas nacionāli, sociāli, pat ekonomiski un politiski motīvi: kristīgā ticība un senču pagāniskie kulti, zemnieki un muižnieki, latvieši un vācieši, kristīgās vērtības un tautiskā atmoda, kristīgās vērtības un ateistiskā sociālisma idejas. Bet tomēr gaisma ir bijusi pārsvarā pār mijkrēsli, to iedrošināmies apgalvot šodien, dižā Reformatora piemiņas reizē.

Tautas vēsture nav politiskā un saimnieciskā vēsture vien, tā ir arī kultūras vēsture, ideju vēsture, tikumu vēsture, reliģijas vēsture. Latviešu tautas attīstībā, pat mūsu tautas tapšanā no ciltīm izšķīrēja bija pievēršanās kristīgajai ticībai: sākumā varmācīgi, ar vācu iebrukumu, ar uguni un zobenu, bet vēlāk arī iekšēji, pakāpeniski atbrīvojoties no ticības sentēvu dieviem, pievēršoties vienam vienīgajam Dievam vai — ja vēlaties — sintezējot seno ticību ar ticību Kristum, Pestītājam.

Pirms 10 gadiem atcerējāmies Latvijas kristianizācijas 800 gadi, drīz pēc tam Pāvests Jānis Pāvils II pacēla Livonijas apustuli Meinhardu svētā godā. Meinhards iezīmēja katoļticības sākumu un arī lībiešu, latgaļu, kuršu, sēļu, zemgaļu pakāpenisku iekļaušanos teokrātiskajā Livonijas valstī, Sv. Māras zemē.

Šodien mēs pieminam otras izcilākās kristīgās konfesijas — luterticības ienākšanu Latvijā sakarā ar ticības atjaunotāja Mārtiņa Lutera nāves dienas 450 gadu atceri.

Runājot plašos vilcienos, Luters un Reformācija bija cieši saistīti ar Renesanses un humānisma kustību Eiropā. Sākumā priesteris un profesors Mārtiņš Luters vērsās vienīgi pret pārmērībām Romas katoļu Baznīcas toreizējā organizācijā, pret grēku atlaižu tirgošanu. 1517.g. 31.oktobrī viņš pienagloja savas slavenās 95 tēzes pie Vitenbergas pils baznīcas durvīm. Sekoja komentāri tēzēm, teoloģiski traktāti, Bībeles skaidrojumi tautai, katķismi, Augsburgas ticības apliecība. Luters pārskatīja pašu fundamentālāko esības problēmu — cilvēka attieksmi pret Dievu un pret Baznīcu. Viņš noliedza oficiālās Baznīcas svētumu, pasludinot, ka vienīgais ticības avots, vienīgā autoritāte ir paši Svētie raksti, Bībele, nevis tās vēlākie skaidrojumi Baznīcas interpretācijā. Viņš noliedza, ka cilvēka dvēsele var tikt atpestīta ar Baznīcas starpniecību. Cilvēks pestīšanu gūst pats nevis ar labiem darbiem vien, nevis ar zemošanos, bet ar savu ticību Dieva žēlastībai. Svarīga nav ārējā reliģiozitāte, dāvanas baznīcai, bet Dieva dāvāta ticība. Dumpīgais Luters deva ticībai jaunu pamatu — cilvēka personisko saistību ar Dievu, nevis ārējo, bet iekšējo ticību.

Luterticība veidojās laikā, kad Rietumeiropā ritēja pirmatnējā kapitāla uzkrāšana. Laikmetam raksturīga bija taupība, taupība visās lietās. Luterāņi atteicās no pārmērīgas greznības arī baznīcās un kultos, no daudzajiem sakramentiem un svētajiem, vienkāršoja dievkalpojumu rituālus. Luterānisms pauda darba ētiku kā augošā godīgā kapitāla pamatu — tā šo procesu varbūt vulgarizēti vēlāk raksturoja vācu sociologs Maksis Vēbers. Tas pauda darba tikumu, cilvēka pārtapšanas tikumu, protestantisko ētiku. Protestantisms veidojās kā brīvā tirgus sabiedrības, kā brīvu cilvēku reliģija, tas vēlāk rosināja revolūcijas Anglijā un Amerikā. Olivers Kromvels un Džordžs Vašingtons bija dziļi ticīgi protestanti, gan ne luterāņi.

Un vēl viens būtisks apstāklis — Luters savu baznīcu sāka veidot kā vācu nacionālo baznīcu atšķirībā no katoļu baznīcas, kas ar pāvestu Romā un tautai nesaprotamo latīņu valodu bija kosmopolītiska. Vartburgas pilī viņš pārtulkoja Bībeli vācu valodā, dodot modernās vācu valodas normatīvus vispār, izmantoja Gūtenberga nesen izgudroto grāmatiespiešanas mākslu Bībeles un savu rakstu plašai izplatīšanai. Arī citās zemēs, kur ienāca luterticība, — Dānijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā, daļēji Polijā, Ungārijā, — sākās Bībeles tulkošana attiecīgo tautu valodās, evaņģēliskās mācības izplatība tautās, un tas saskanēja ar topošo nāciju centieniem. Luterticība vairāk atbilda ziemeļu tautu mentalitātei — individuālismam, pieticībai, strādīgumam, atbilda topošās trešās kārtas centieniem. Bet evaņģēlija mācības uzvara šajās zemēs tika izcīnīta vai nu asiņainos ticības karos, kā Vācijā, vai arī ar kompromisiem; citās zemēs tā cieta neveiksmi.

Čpatnējāk jaunā ticība ienāca Latvijā un Igaunijā. Tas gan notika pavisam pavisam drīz pēc Mārtiņa Lutera pirmajām aktivitātēm plašākā mērogā, tūdaļ pēc Vormsas reihstāga, ap 1522.—1524.g., taču sākumā mazā mērā skāra Māras zemes pamatiedzīvotājus — latviešus un igauņus.

Lielās pilsētas — Rīga, Tērbata, Tallina — pavisam drīz kļuva evaņģēliskas, jo zemes kārtas — muižnieki, neatkarību alkstošās pilsētas tiecās atbrīvoties no zemes kungu — arhibīskapa, bīskapu, Livonijas ordeņa aizbildnības, izpaudās arī nemiers ar valdošās baznīcas ārišķībām. Par Reformācijas garīgajiem vadoņiem Rīgā kļuva Andrejs Knopkens Sv. Pētera baznīcā un Silvestrs Tagetmeijers Sv. Jēkaba baznīcā. Tie bija saistīti ar humānistu Roterdamas Erasmu, ar Filipu Melanhtonu un pašu Mārtiņu Luteru, kurš 1523.gadā atsūtīja Rīgas, Rēveles un Tērbatas evaņģēliskajām draudzēm un rātskungiem vairākas vēstules, arī slaveno komentāru 127.psalmam: “Ja tas kungs namu neuzceļ, tad darbojas velti, kas gar to strādā. Ja tas kungs pilsētu neapsargā, tad velti sargs nomodā.” Šī psalma komentārs ir ietverts Lutera kopotajos rakstos un citos viņa Darbu izdevumos. Livonijas pilsētas bija vienas no pirmajām kristīgajā pasaulē, kas dedzīgi un bez ierunām pieslējās jaunajai Reformācijas mācībai. Ņoti sīki, detaļās šos notikumus iztirzā prof. Leonīds Arbuzovs savā fundamentālajā 870 lappušu biezajā grāmatā: “Die Einfūhrung der Reformation in Liv—, Est — und Kurland” (1921).

Latvijas un Rīgas kultūrvēsturē ir vēl viens nozīmīgs fakts, kas pavisam tieši saistās ar Mārtiņu Luteru. Proti, 1524.gada sākumā Luters nāca klajā ar brošūru — cirkulāru visiem vācu pilsētu rātskungiem par kristīgu skolu ierīkošanu un uzturēšanu (“An die Ratsherren alter Stätte Deutscheslands, das sy Christenliche schulen aufrichten und halten sollen”). Tieši tas bija jo nozīmīgs mudinājums Rīgas pilsētas bibliotēkas (tagadējās Latvijas akadēmiskās bibliotēkas) dibināšanai 1524.gada martā, Vatslāvjos, kad klosteru grautiņu laikā (kurus Luters personīgi neatbalstīja) pilsētas rāte lika savākt vērtīgas grāmatas “vispārīgam labumam”.

Kaut arī Māras zeme un tās augstākie valdītāji līdz pat valsts bojāejai formāli neatsacījās no katoļu Baznīcas, slavenais ordeņa mestrs Valters Pletenbergs jau 1525.gadā deva Rīgas pilsētai privilēģiju “palikt pie Sv. Dieva vārda un evaņģēlija”, t.i., pie luterticības. Savukārt vasaļi — muižnieki izkaulēja no zemes garīgajiem valdītājiem privilēģiju izraudzīties “dievbijīgus un godīgus cilvēkus” par savu draudžu mācītājiem, tas ir, guva tiesības izraudzīties sev tīkamus mācītāju kandidātus. Ar laiku lielumlielais vairums bijušās Livonijas muižnieku pārgāja luterticībā, kas līdz ar to kļuva par viņiem padoto zemnieku ticību, jo toreiz pastāvēja princips “cuius regio, eius religio” (“kā vara, tā ticība”).

Jāpiekrīt ievērojamajam, boļševiku noslepkavotajam baznīcas vēsturniekam prof. Ludvigam Adamovičam, ka latviešu aktīva līdzdalība Reformācijas kustībā šajā laikā izpaudās galvenokārt Rīgā, kur nevācu bija 1/3 pilsētas iedzīvotāju. Te dibinājās pirmā latviešu luteriskā draudze pie Sv. Jēkaba baznīcas ar savu mācītāju Nikolaju Rammu un palīgmācītājiem. Vēlāk kontrreformācijas gados latviešu draudzi izdzina no Jēkaba baznīcas, Sv. Jāņa baznīca kļuva par pirmās latviešu draudzes mājvietu, un šī draudze līdz pat 19.gs. vidum, tātad vairāk nekā 300 gadus, aptvēra arī Pārdaugavas latviešus, varbūt dažus no klātesošo senčiem.

Laukos zemnieki toreiz vēl plaši pieturējās pie senču kulta. Katoļticības ārējā atribūtika ar Sv. Marijas kultu un daudzajiem svētajiem tiem varēja likties pat saprotamāka un pievilcīgāka. Taču tirgus sakari ar pilsētām, bet galvenais muižnieku vairākuma pāriešana jaunajā ticībā arī latviešu zemniekus darīja par luterāņiem.

Vairāk nekā 100 gadus Latvijā ilga luterāņu un katoļu cīņa par ietekmi, kas lielā mērā sakrita ar zviedru un poļu kariem par kundzību šajā zemē. Cīņa beidzās ar Lutera uzvaru, ko nodrošināja Vidzemes pakļaušana Zviedrijas karalim un jaundibinātās Kurzemes hercogistes luteranizācija (ar nelieliem izņēmumiem — Alsungā, Skaistkalnē, Augšzemē). Vienīgi Latgale Polijas sastāvā palika katoliska.

Lutera iesāktā darba ietekme uz latviešu tautu grūti pārvērtējama. Tā bija misija latviešu tautā, tās valodā. Tieši Reformācija izraisīja latviešu rakstu valodas un grāmatu iespiešanas attīstību — pirmās tēvreizes, garīgās dziesmas, korāļi, katķismi, sprediķu grāmatas — N.Rams, J.Eks, Mancelis, K.Fīrekers. 1525.g. Rama izdevums ir pirmā iespiestā grāmata latviešu valodā. Alūksnē Ernests Gliks ar Zviedrijas karaļa protekciju veica savu monumentālo Bībeles tulkojumu latviešu valodā. Ar laiku sekoja arī laicīgā literatūra, par kuras pamatlicēju uzlūkojams Sēlpils prāvests Vecais Stenders. Grāmatas, Bībele, rakstu valoda, skolas latviešu vidū — tas viss saistās pirmām kārtām ar luterticību, kaut gan jāatzīst, kontrreformācijas laikā Latvijā izveidojās arī katoļu iespiestā literatūra latviešu valodā (E.Tolgsdorfs, G.Elgers, M.Rots), kam netiešu mudinājumu bija devis luterāņu paraugs.

Taču luterānisms latviešiem kopš 17.—18.gs. deva vēl ko vairāk — pakāpenisko atraisīšanos no seniem ticējumiem un parašām, ieaugšanu īstā, ne ārējā Kristus ticībā. Kā atzīst prof. Adamovičs, Kurzemes hercoga galma mācītājs Georgs Mancelis bija pirmais, kas centās latviešos nostiprināt kristīgās dzīves parašas, jo līdzšinējais dievkalpojumu saturs maz spēja piesaistīt zemniekus kristīgai ticībai, drīzāk tos pat atbaidīt, īpaši atceroties, ka daudzi vācu izcelsmes mācītāji vāji prata latviešu valodu, sprediķoja tā, ka latvietis tos maz vai varēja saprast. “Manceļa sprediķi cenšas veicināt ārējo baznīciskumu: skubina nākt uz baznīcu un iet pie dievgalda, piesavināties kristīgas mācības; apkaro pagānisma un katolicisma atliekas, aizstāv mācītāju cieņu un nozīmi <..> Bet viņš grib arī nodibināt un nostiprināt latviešos kristīgas dzīves paražas: svētdienas svētīšanu, lūgšanu un aizlūgšanu, dievpalīga došanu, garīgo dziesmu dziedāšanu, kristīgu laulības dzīvi u.tml., kas patiesībā jau tiecas uz visas viņa gara pasaules pārveidošanu. Viņš apkaro netikumus: dzeršanu, slinkošanu, netiklību, lepnību, vieglprātību un cenšas izveidot vecāku un bērnu, vīru un sievu, kungu, saimnieku un kalpu attiecības kristīgā tikumiskā garā. Viņa sulīgā valoda, spilgtie, no dzīves ņemtie salīdzinājumi arī diezgan biežā biedināšana ar velnu un elli nepalika bez iespaida. Ko baznīcas likumi un superintendentu noteikumi centās panākt ar ārējiem spaidu līdzekļiem, to Mancelis gribēja sasniegt ar pamācību.

... Ģeniāls ir Manceļa ķēriens izvēlēties no Bībeles grāmatām tulkošanai Vecās derības <..> spilgtākos un līdz ar to vienkāršākos paraugus. Tiem ir noteikts folkloristisks kolorīts <..> Un ar savām konkrētām gleznām, asprātīgiem salīdzinājumiem, īsiem, kodolīgiem izteicieniem tie bija daudz noderīgāki ļaužu mācībai nekā abstraktais katķisms, kas zina tikai priekšā rakstīt un noliegt, normēt un atgādināt, bet konkrēti gandrīz nemaz nepaskaidro, netuvina dzīvei un neaizkustina sirdi. Turklāt šī [Manceļa] praktiskā dzīves gudrība sludina čaklumu, saticību, goda prātu, sātību, pieticību, vārdu sakot, tikumus, uz kuriem celt sadzīves ideālu.”

Savukārt Manceļa darbu citā — reliģisko dziesmu sacerēšanas un atdzejošanas — jomā turpina latviešu valodas garu labi izprotošais Kristofers Fīrekers no Neretas, kura atdzejojumā Lutera dziesmu “Dievs Kungs ir mūsu stipra pils” dziedam vēl šodien, tieši tāpat kā pirms 350 gadiem, un tagadējā Dziesmu grāmatā tā ir dziesma nr.1.

Kādēļ minu Manceli un Fīrekeru tik sīki? Tādēļ, ka tieši viņu un viņiem līdzīgu darbs veidoja latviešus par kristīgu tautu. Ārējo kristianizāciju lielā mērā aizstāja īsta, iekšēja kristīga apziņa. Kā piemēru protestantiskās darba ētikas, evaņģēlija piedošanas ideju ienākšanai arī latviešu apziņā, folklorā minēšu divas tautas dziesmas:

“Dievs man deva, Dievs man deva,

Dievs rokā(i) neiedeva,

Dievs rokā(i) neiedeva,

Iekam pati nepelnīju.” (LD 6936)

“Dar, bāliņ, ļautiņiem,

Kā saulīte visiem līdz;

Līdzi šam, līdzi tam,

Līdzi savam naidniekam.” (LD 34181)

Tiesa, var meklēt arī pretargumentus. Nesaudzīgā cīņa pret senču ticējumiem, kas īpaši izpaudās Vidzemes ģenerālsuperintendenta Hermaņa Samsona vai Kurzemes superintendentu Einhornu darbībā, izraisīja “raganu prāvas” ar nevainīgu cilvēku dedzināšanu, pazemojošās kauna siekstas, soda kāķus pie baznīcām. Tad luterticība Latvijā bija pārāk cieši saistīta ar vācu muižniekiem, pakļauta tiem. Jo krasi izvirzījās dilemma: “Kungu baznīca vai tautas baznīca?” (“Herrenkirche oder Volkskirche?”)

Ar lielu neatlaidību un nepiekāpību vācu muižnieki centās uzturēt spēkā savu noteikšanu baznīcas lietās, konsistorijas locekļu un mācītāju izvēlē, nobīdot pie malas divus pamatprincipus evaņģēliskajā baznīcas dzīvē — draudžu pašpārvaldi un latviešu tiesības uz savas tautības mācītājiem ( bet tādu jau toreiz vienkārši nebija!). Spontāni protesti pret “kungu baznīcu” bija brāļu draudžu veidošanās Vidzemē, pa daļai pievēršanās piētismam.

Bet neapšaubāmi vācu mācītāju vidū bija ļoti gaišas personības. Lai minam kaut vai abus Stenderus, Veco un Jauno, lai minam Johannu Gothrīdu Herderu, kas pirmais pacēla balsi par mazo tautu tiesībām un par latviešu folkloras nozīmīgumu. Lai atceramies Vidzemes ģenerālsuperintendentu Kārli Zontāgu, kas ierosināja reformas Baznīcas satversmē, izplatīja racionālisma idejas arī latviešu vidū, pat sniedza netiešu atbalstu Merķeļa dumpīgajiem rakstiem. Lai atceramies Auces un Dobeles mācītāju Augustu Bīlenšteinu, kas pētīja latviešu etnogrāfiju,pilskalnus un valodu. Stendera “Augstas gudrības grāmata” (1774) pirmoreiz iepazīstināja latviešus, toreiz vēl dzimtcilvēkus, ar zinātniskiem priekšstatiem par pasaules uzbūvi. Šai dzimtļaužu enciklopēdijai nebija līdzinieku visā Eiropā. Un vispār luterticība bija jo cieši saistīta ar toreizējo zinātni, izmantoja jaunākās humanitāro un dabaszinātņu atziņas, tā lielā mērā noteica latviešiem tik nozīmīgās Tērbatas universitātes gaisotni (dib. 1632.g., atjaunota 1802.g.).

Kad Latvijā — Vidzemē un Kurzemē — tika atcelta dzimtbūšana, 1817.gadā izvirzījās diskusijas, vai latviešus pārvācināt vai radīt tiem iespēju attīstīt kultūru dzimtajā valodā. Šajās diskusijās, kur visdzīvāko dalību ņēma Kurzemes vācu mācītāji, uzvarēja Lestenes mācītāja Kārļa Vatsona viedoklis par latviešu kultūras veidošanu pašu valodā. Radās Latviešu draugu biedrība, un sāka iznākt “Latviešu Avīzes” (1822), pirmais plašākais latviešu preses izdevums, abu luterisko mācītāju ierosmē un aizbildnībā. Luterāņu baznīcas pretošanās lielā mērā pasargāja latviešus no pārkrievošanas, kad 19.gs. 40.gados sākās Vidzemes zemnieku masveida pāreja “ķeizara ticībā” — pareizticībā. Savukārt ģenerālsuperintendenta Ferdinanda Valtera slavenais landtāga sprediķis 1864.g. ar aicinājumu steidzami pārvācot latviešus un igauņus bija novēlots un aizskanēja kā saucēja balss tuksnesī, tikai netieši veicinot “kārklvācietību”.

Izvērtējot vācu mācītāju un luterticības lomu Latvijas kultūrvēsturē, varam sacīt, ka pagātnē tā mūsu tautai varbūt ir bijusi barga pamāte, kas tomēr to mācījusi uz labu, mudinājusi uz kristīgu dzīvošanu, veicinājusi izglītību un skolas, jā, tā pat aizsākusi dziesmu svētku tradīciju, organizējot pirmos svētkus Dikļos (J.Neikens) un Dobelē (A.Bīlenšteins). Taču šo pozitīvo atziņu pilnā mērā spējam apjaust tikai šobrīd, kad vecās kaislības un strīdi norimuši, kad vācbaltieši jau sen atgriezušies vēsturiskajā dzimtenē, kad sākam objektīvāk izvērtēt mūsu kopējo vēsturi.

Bet 19.gadsimtā reāli pastāvēja šī jau pieminētā plaisa starp “kungu baznīcu un tautas baznīcu”. Līdz ar pirmo tautisko atmodu bez sociālās plaisas iezīmējās arī nacionālā plaisa. Jo luterāņu mācītāji savā vairākumā (ne visi, tomēr vairākums gan) bija noraidoši pret jaunlatviešiem, pret tautisko atmodu, pret “Pēterburgas Avīzēm” (kuras dažuviet aizliedza pat izplatīt), pret Kr.Valdemāru, Kronvalda Ati, pret toreizējo Krišjāni Baronu un īpaši jau pret Ausekli un Juri Alunānu, kuri savukārt savos rakstos bija stiprā opozīcijā oficiālajai baznīcai.

Vēstures literatūrā maz izvērtētas pretrunas starp “jaunlatviešiem” un “veclatviešiem”. Pēdējie bija cieši saistīti ar baznīcu un kristīgās ētikas principu izplatīšanu. Ja jaunlatviešus šodien visi pazīstam jo labi, jo viņu vārdi ir iemūžināti ielu nosaukumos, tautas atmiņā, bet Jānis Cimze, Juris Neikens, Ansis Leitāns, mācītājs Jānis Neilands, arī Apsīšu Jēkabs, t.s. “veclatvieši”, itin kā palikuši ēnā. Taču tieši Cimzem jāpateicas par koru kultūru Latvijā, “veclatvieši” ir daudz darījuši Irlavas un Valkas skolotāju semināru, draudžu uzturēšanai, dziesmu svētku tradīciju iedibināšanai, kristīgai sadzīvei. Uzmanīgi pārlasot Kronvalda Ata asās runas pret Bīlenšteinu un Cimzi I Vispārējo dziesmu svētku goda mielastā, viņa argumenti dažā ziņā jāatzīst par pārspīlētiem, pat daļēji uz pārpratumu balstītiem. Katras dižas kustības uzplūdos allaž ir pārspīlējumi, arī Mārtiņa Lutera rakstos pret Romas katoļu baznīcu no mūsdienu ekumēniskā viedokļa — jāatzīst — ir pārsteidzīgi apgalvojumi, kā to pareizi norāda prof. Egils Grīslis savā teicamajā grāmatā “Mārtiņš Luters — reformators” (1975).

Lai nu kādas būtu bijušas luterānisma un jaunlatviešu attiecības, tās visumā tomēr bija iecietīgas. Taču kopš “Jaunās strāvas” un sociālistu ideju izplatīšanās Latvijā veidojās gluži dramatiska, šodien pat būtu jāteic — traģiska plaisa starp baznīcu un jo prāvu tautas daļu. Te ir gan 1905.gads, piļu un mācītājmuižu dedzināšanas, baznīcu demonstrācijas, gan savukārt daudzu vācu mācītāju saistīšanās ar soda ekspedīcijām, te ir gan mācītāji kā komunistiskā terora upuri 1917.—1919.g., te ir šausmas, asinis, apgānītas baznīcas, drupas. Dokumentālas liecības par to, tādas kā Dāvida Beikas “Mežabrāļu gads”, lasīt vēl šodien ir šaušalīgi. Savukārt Andrievs Niedra savā darbā “Pēteris Salna” mēģina skaidrot cēloņus no citas puses, arī, jāatzīst, varbūt ne gluži objektīvi, ar daudzu latviešu iedzimto noziedzību.

Tiesa, šajā laikā darbojas Poruks, Bārda, Saulietis, paužot dziļu reliģiozitāti, ar baznīcas mūziku saistīts mūsu klasiķis Jāzeps Vītols, no Tērbatas universitātes nāk pirmie mūsu nacionālie mācītāji Kundziņa tēvs, Voldemārs Maldonis, Ludis Bērziņš, Kārlis Beldavs, daudzi mācītāji — letoņi, kas veido latviešu mācītāju vecāko paaudzi un ar lielām grūtībām izcīna ordinēšanās tiesības dzimtenē. Pieminama arī vairāku mācītāju aktīvā līdzdalība Rīgas Latviešu biedrībā, tās Zinību komisijā, viņu kultūrvēsturiskais un nacionālpatriotiskais veikums pirms neatkarīgās Latvijas.

Luterāņu baznīcai gan ir pārmests, ka tā nepiedalījās Latvijas valsts dibināšanā, tautisko centienu augstākās apoteozes īstenošanā. Edvarts Virza raksta: “18. novembra rīts uzausa drēgns un miglains, un neviena zvana skaņa nepavēstīja viņa sākšanos, un neviena reliģiska ceremonija nenotika par godu šai ausmai. Tādā kārtā luterāņu baznīca asi pasvītroja savu prūsisko raksturu, atgādinādama, ka viņa vispirms ir vācu tautas un pēc tam tikai Dieva kareivis... Tikai Nacionālā teātrī baznīcas un dievkalpojuma atmosfaira lidoja pāri ļaudīm, kas bija sapulcējušies noraudzīties aktā, kam latviešu vēsturi bija pagriezt gluži citādā virzienā.” Var, protams, iebilst, ka pirms mēneša Vidzemes sinodē vairāki latviešu mācītāji bija protestējuši pret vāciskā vairākuma nosūtīto uzticības telegrammu Vācijas ķeizaram Vilhelmam II, taču nav noliedzams, ka mācītāja Andrieva Niedras provāciskajā valdībā piedalījās arī mācītājs Jūlijs Kupčs, ka daudzu baznīcas pārstāvju, arī latviešu, nostāja pret jauno valsti bija mēreni atturīga. Attiecības starp baznīcu un valsti pat saasinājās pēc valdības iejaukšanās baznīcas lietās sakarā ar Doma baznīcas nodošanu latviešu draudzei, pret ko protestējot, 1931. gadā sarūgtināts atkāpās pirmais latviešu luterāņu bīskaps Kārlis Irbe.

Bet šajā laikā pirmoreiz radās reāli priekšlikumi, lai luterāņu baznīca varētu veidoties par īstu tautas baznīcu; to deva demokrātiska Baznīcas satversme, ticības brīvības garantijas, teoloģiskas izglītības iespēja nacionālā augstskolā. Kārļa Ulmaņa autoritārās valdīšanas gados luteriskā baznīca kļūst par puslīdz oficiālu valsts baznīcu, gan ne bez mesliem Baznīcas satversmes ierobežojumos. Baznīca ne tikai sirsnīgi atbalsta “latviskas Latvijas ideju”, Latvijas laikā vērojami mēģinājumi pat latviskot luterticību, tās rituālus (māc. J. Sanders). Profesors Alberts Freijs pētī latvisko svētuma izjūtu un atziņu, “kristīgo un latvisko elementu sintēzes iespēju”. Neatkarīgajā Latvijā Universitātē izveidojas rosīga Teoloģijas fakultāte ar profesoriem K. Kundziņu, L. Adamoviču, V. Maldoni, docentiem A. Freiju, E. Rumbu, H. Biezo, pašu Baznīcu lietpratīgi vada arhibīskaps Teodors Grīnbergs.

Taču pārvarēt antiklerikālās tendences tautā līdz galam neizdodas arī šajā laikā. 1938. gadā Baznīcu un konfesiju departaments ir spiests konstatēt nepatīkamas lietas, savā ziņā varbūt Baznīcas krīzi Latvijā, proti, to “ka pašreiz Latvijas evaņģēliskās Baznīcas reliģiskais darbs dievnamos ir vēl stipri mazs un viņas ietekmei pakļautais tautas locekļu skaits ir samērā niecīgs. Svētku apmeklētāju pieplūdumi stāvokli daudz neuzlabo. Mazo interesi evaņģēliskās Baznīcas reliģiskajam darbam apliecina arī viņas periodisko izdevumu zemā tirāža, kas sasniedz tikai nedaudzus tūkstošus. Vienīgi gaišus cerības starus lej drūmajā gleznā ar likumu nodrošinātā ticības mācības pasniegšana skolās. Pārāk daudz tomēr nedrīkstam gaidīt no šī darba, kamēr pieaugušajos, sevišķi inteliģencē, valda vienaldzība, pat negatīvi kritisks noskaņojums pret Baznīcu, viņas darbu un darbiniekiem. Baznīcas īstais, auglīgais darba lauks un spēka glabātāja ir kārtējā labprātīgi sapulcējusies draudze. Latvijas evaņģēliskās Baznīcas pašreizējo stāvokli novērtējot, jāatzīst, ka tās publiski sabiedriskais reliģiskais darbs dievkalpojumos nav vēl izraisījis plašāku interesi un reizē ar to nīkuļo individuālā privātā reliģiskā dzīve plašās draudzes locekļu masās.”1

Tas rakstīts 1938. gadā, nevis 1978. gadā vai šodien. Diemžēl. Tātad Baznīca vēl nav paguvusi Latvijā iet to ceļu, iegūt to nozīmību, kāda tai laiku gaitās bijusi Somijā, Zviedrijā; varbūt pārāk maz neatkarības gadu bija atvēlēts, varbūt ilgie verdzības gadsimti bija cirtuši pārāk dziļas brūces tautas psiholoģijā?

Luterāņu baznīcas saistība ar valsti un nacionālo kultūru ir bijusi sarežģīta, tā ir bijusi dažāda dažādos tautas slāņos un novados, varbūt dziļāka reliģiozitāte piemita zemniekiem, kā to tēlo, piemēram, E. Virza “Straumēnos”. Taču viens ir jāatzīst: Baznīca ir bijusi ar tautu nedienās — komunisma un nacisma gados. Gan savu balsi nav drīkstējusi pacelt skaļi un noteikti, tāpat kā to nav varējusi darīt arī mūsu tauta, bet tā ir centusies saglabāt kaut gaismas mazumiņu mūsu daudzcietušajai tautai. Ņoti daudzi luterāņu mācītāji ir gājuši mocekļu ceļus, par ko liecības dokumentējis Edgars Ķiploks savā satriecošajā grāmatā “Taisnības dēļ vajātie” (1993).

Atceros Lutera 500 gadu dzimšanas atceri še, šajā Lutera baznīcā, 1983. gadā, atceros baznīcas kalendārus, nelaiķa arhibīskapa J. Matuļa personību. Ir ritējis kluss, ārīgi gandrīz nemanāms, bet iekšēji nozīmīgs un bagāts draudžu darbs. Protams, Baznīcai tie bija vairāk izdzīvošanas, nevis dzīvošanas gadi, tomēr Baznīca izdzīvoja un palīdzēja saglabāt tautai, vismaz tās daļai, ticību, cerību, mīlestību, godīgumu un darba tikumu.

Vēl lielāka ir bijusi luteriskās Baznīcas loma trimdā. Var sacīt, ka luterticība bija tā, kas uzturēja mūsu nacionālo trimdu, latvisko identitāti dzīvu trijos kontinentos un trijās paaudzēs. Tā vienoja latviešus, viesa ticību Dieva žēlastībai un gaišākai tautas nākotnei.

Tā tas ir. Bet nav arī noliedzams, ka ļoti prāva latviešu daļa gan pirms kara, gan īpaši komunistiskā režīma gados ir bijusi vienaldzīga pret reliģiju, ja ne ateistiski noskaņota. Cēloņus tam mēģināju iezīmēt mūsu vēsturē. Diemžēl kristīgās ticības ieaugšanas un attīstības vēsturiskie apstākļi Latvijā nav bijuši īpaši labvēlīgi ne nacionālajā, ne sociālajā, ne psiholoģiskā ziņā. Šajā un citās Latvijas baznīcās ir pulcējušās un pulcējas draudzes, gaiši cilvēki, bet atzīsim, ka nez vai gluži visu latviešu tautu šodien drīkstam uzskatīt par kristīgu tautu.Ne velti Eiropas zinātņu un mākslas akadēmija, kas regulāri rīko starptautiskus simpozijus kā “Kristietības un jūdaisma dialogs”, “Kristietības un islama dialogs”, pērn Rīgā vēlējās sarīkot “Kristietības un ateisma dialogu”. Tiesa, gribētāju atklāti aizstāvēt ateismu pat no bijušo reliģijas apkarotāju vidus šodien vairs neatradās. Sarīkojām samērā interesantu “Kristīgā un laicīgā dialogu”, piedaloties Teoloģijas fakultātes dekānam Vilim Vārsbergam, katoļu profesoram, tagad bīskapam Antonam Justam, profesorei Maijai Kūlei un citiem zinātniekiem, arī dievturības sekotājiem. Semināra secinājums bija, ka Latvija jāveido kā daudzkonfesiju valsts, uzturot te kristīgās ētikas principus, nemitīgā dialogā. Jāveido kā laicīga valsts ar garīguma elementiem.

Taču sava taisnība ir viedoklim, ka apslēpts ateisms, Dieva noliegums joprojām ir mūsu sabiedriskās ideoloģijas nozīmīga, ja ne valdoša sastāvdaļa. Un tomēr varbūt pat ne šis apstāklis ir galvenais — brīvdomātāji, apšaubītāji, skeptiķi jau ir visās valstīs, piemēram, Francijā. Svarīgāks šķiet vispārējs ētikas, morāles deficīts Latvijas sabiedrībā. Iesakņojies komunistiskās kundzības gados, tas, liekas, pat pieaug līdz ar vispārējo vilšanos pēc gaišās atmodas. Par Latviju tagad saka: “Visi zog, visi melo, visi skauž, visi sludina.” Negribētos piekrist šādam apgalvojumam, taču patiešām ļoti liels ir to skaits, kas tā dara, un diemžēl daudzi no tiem ir izvirzījušies sabiedrības virspusē un dzīves priekšplānā, tie ir dzīves kungi, sabiedrības krējums, “smalkās aprindas”. Jā, Latvijā atkal rit novēlots pirmatnējā kapitāla uzkrāšanas process, bet mēs jau redzējām, kā uz to atbildēja Lutera laikmets — ar protestantisko ētiku, kas ierobežoja zemiskās kaislības, mantrausību, negausību, negodīgumu, noziedzību. Mārtiņš Luters kādreiz ir sacījis saviem Vitembergas studentiem, kas pierakstīja viņa domas: “Kas mazās lietās ir uzticams, tas būs uzticams arī lielās lietās... Meli ir kā sniega pika: jo ilgāk to veļ, jo lielāka tā top.” Un vēl Luters ir sacījis: “Ir trīs nikni suņi: nepateicība, lepnība, skaudība. Kam visi trīs iekož, tas ir pamatīgi sakosts.” Vai mūsu sabiedrības virsotnes nav šo triju un vēl citu suņu pārāk pamatīgi sakostas?

Un vai tomēr mums drīz nebūs jāatzīst Lutera vārdi, kurus tas studentiem sacījis dienu pirms nāves: “Mēs visi esam ubagi. Tā tas ir.” (“Wir sind Bettler, das ist wahr”). Galu galā zogot mēs apzogam sevi, materiālās vērtības nespēj kompensēt garīgās, mūžīgās, un mēs paliekam tukšinieki, “ubagi”, kā sacīja Luters.

Un atkal izvirzās mūsu vēstures pamatjautājums: “Kas ir baznīca — kungu baznīca vai tautas baznīca?”, ko šodien varbūt varētu formulēt šādi: “Valsts baznīca vai tautas baznīca?”. Baznīca ir saistīta ar Dievu; manuprāt, tā nedrīkst pārāk cieši un formāli saistīties ar valsti. Ne ticība oficiālajai kungu un bagāto Latvijai, bet Dieva žēlastības izlūgšanās gadsimtos tik bargi piemeklētajai latviešu tautai, nelaimīgajai Latvijai, dziļa ticība, ka Dievs svētīs Latviju, kā to dziedam mūsu tautas lūgšanā, kluss patriotisms, ticība tautas nākotnei, garīgai atmodai, cilvēkmīlestībai, augsti ētiski ideāli — varbūt tā ir baznīcas misija šodien kā allaž? Un it īpaši šeit, Latvijā?

Ja būtu jāatbild uz jautājumu: “Valsts baznīca vai tauta baznīca?”, varbūt būtu jāsaka: “Cilvēka baznīca”, tāda cilvēka baznīca, kas dzīvo saskaņā ar sevi pašu, ne bez vainām un grēkiem, bet mēģinājumos tuvoties Dieva žēlastībai. Valsts atdzimšana var notikt, tikai atdzimstot cilvēkam. Lutera baznīcai, visām Latvijas reliģiskajām konfesijām ir jāpalīdz veidot godīgus un ticīgus cilvēkus, īpaši no jaunatnes vidus. Tās to arī mēģina darīt. Varbūt mēs stāvam uz trešās latviešu kristianizācijas sliekšņa, ja par pirmo uzskata to, ko veica vācu katoļu misionāri 13. gadsimtā, bet par otru — Lutera sekotāju reformācijas darbu 16.—18. gadsimtā. Varbūt.

Katrā ziņā luterticībai un Baznīcai vispār būtu jāieņem daudz augstāka vieta sabiedrības vispārējo vērtību skalā, arī izglītības sistēmā. Kultūrvēsturiski mēs izsekojām, cik nozīmīga, pat izšķiroša jau ir bijusi luterticības loma mūsu tautas pagātnē. Viens no nākotnes uzdevumiem būtu sintezēt kristīgās un nacionālās latviskās vērtības, par ko runāja jau prof. A. Freijs. Lai ne tikai mēs steigtos uz Eiropu, bet lai īstā, krietnā, ētisko tradīciju Eiropa, nevis haotiskā, bizarā, laicīgo kārdinājumu pārbagātā iesakņotos Latvijā. Un lai mēs sirdīs uzturētu ticību Latvijai.

Ir bezgala grūts uzdevums trešā gadutūkstoša gaidās saskaņot tradicionālās vērtības ar modernizācijas izaicinājumiem, saskaņot Svētos rakstus ar zinātnes jaunatklājumiem, saskaņot nacionālo ar vispārcilvēcisko. Taču savā attīstības gaitā luteriskā Baznīca to ir mēģinājusi veikt, tas lielā mērā ir noteicis un turpina noteikt Ziemeļeiropas pašreizējo garīgo gaisotni. Jo arī Luters savā 1520. gadā publicētajā sprediķī “Par kristieša brīvību” (“Von der Freiheit eines Christenmenschen”) ir būtībā formulējis mūsdienu demokrātijas pamattēzi: “Kristietis ir kungs pār visām lietām, nav padots nevienam; kristietis ir visās lietās kalps, padots ikvienam.” Tā ir iekšējās brīvības un kristiāniskā kategoriskā morālā imperatīva tēze, garīgi brīva cilvēka ticības apliecinājums. Man bija liels pārdzīvojums pirms 18 gadiem apmeklēt Lutera pilsētu — Vitembergu, pakavēties pie baznīcas, Lutera mājā, Lutera bibliotēkā, izjust šī dižā, dumpīgā un reizē pazemīgā gara klātieni tur arī šodien, Vitembergas necilo skaistumu un sakārtotību.

Kāds senlaiku valdnieks cieši līdzās bija uzcēlis divas baznīcas. Kad viņam vaicāts, kādēļ divas baznīcas un kādēļ līdzās, viņš atbildējis: “Lai vienā cilvēki ietu, bet otrā neietu.” Es vēlētos, lai Lutera baznīca Latvijā allaž būtu tāda, kurp cilvēki ietu, un lai tā palīdzētu mācīt cilvēkiem, kā gūt Dieva žēlastību, kā veidot godīgu, daiļu, gudru, pieticīgu un humānu mūsu valsti.

Un nobeigt gribētos ar Mārtiņa Lutera viņa nāves gadā sacītiem vārdiem, cēliem un rosinošiem: "Šī dzīve nav dievbijība, bet ceļš uz dievbijību, nav veselība, bet atveseļošanās, nav esamība, bet tapšana.” Mēs visi, mūsu tauta atrodas tapšanā un ceļa meklējumos. Lai šie meklējumi ved mūs pie pārlaicīgām, mūžīgām vērtībām, pie atdzimšanas un atjaunošanās.

Akadēmiskā lekcija Mārtiņa Lutera 450 gadu piemiņas dienā,
pēc Latvijas arhibīskapa J.Vanaga vadītā dievkalpojuma Rīgā,
Lutera baznīcā 1996.gada 18.februārī