ATCERES

Dr. Mārtiņa Lutera 450. nāves dienas atceres reizē
(Ar šo arī precizējam un atvainojamies par kļūdu iepriekšējā numurā. — Red.)

Egīls Baldzēns, filozofs:
“Laikmetīgais un pārlaikmetīgais”

Savas pārdomas par Mārtiņu Luteru izsaku kā laicīgs cilvēks, kā filozofs un ne kā teologs. Cik daudz objektīva, cik personiski subjektīva ir manās apcerēs — to vērtēt jums. Taču vispirms paudīšu izbrīnu, cik maz vērības vēl nesen filozofijas studijās pievērsa Luteram kā domātājam. Uzmanību veltīja vienīgi luterismam kā konfesijai. Nepārprotami, ka filozofijas un ētikas kursā viņam pienākas nozīmīga vieta. Manuprāt, tas ir padomju laika mantojums, kad “Pasaules filozofijas antoloģijas” piecās grāmatās Mārtiņam Luteram neatlicināja ne rindiņas.

XVI gadsimta sākums Vācijā. Laicīgo situāciju raksturo uzplaukuma un pagrimuma sīvais mistrojums. Pilsētu, universitāšu izaugsme, grāmatiespiešanas straujie panākumi, kalnrūpniecības un tirdzniecības augšupeja un vienlaikus tautas vairākuma neciešamā nabadzība un posts. Vācija ir politiski sadrumstalota valsts, centrālā vara ir vāja un nespēj dot pienācīgu pretsparu katoļu baznīcas pretenzijām būt arī pasaulīgai virsvarai.

Kristīgā baznīca ir kļuvusi par laicīgu feodāli. Vācijā tai pieder vairāk nekā 1/3 no apstrādājamām zemēm. Baznīcas tēvi slīgst greznībā un izlaidībā. Tās svētumi kā prece tiek tirgoti uz katra stūra. Posteņi, atlaides, relikvijas... Katoļu baznīca gadsimtu laikā ir uzkrājusi milzu bagātības: privilēģiju, nodokļu, soda naudu, novēlējumu un ziedojumu veidā, nereti nekautrīgi izmantojot savu politisko ietekmi. No baznīcām un klosteriem — no šīm viduslaiku bankām — karaļi, firsti, bruņinieki, tirgotāji aizņemas naudu ar augstiem procentiem. Daudzi ir nonākuši augļotāju parāda valgos.

Negausīga ieraušanas kāre pārņēmusi arī bruņiniekus, firstus. Bieži vien bruņinieki neatšķiras no lielceļa laupītājiem. No viņu varmācības cieš zemnieki, amatnieki, tirgotāji. Čpaši bezcerīgs ir zemnieku stāvoklis, viņiem tiek uzspiestas aizvien jaunas klausības.

Arī pilsētas smacē feodālā kārtība, kas kavē turīgiem ļaudīm rīkoties. Savukārt trūcīgiem pilsētniekiem dzīve kļuvusi pavisam nepanesama.

Veidojas slepenas zemnieku savienības. Uzplaiksnī nemieri, sacelšanās. Gan pilsētās, gan laukos viņiem ir savi sludinātāji, kuri vēršas pret kārtu privilēģijām, baznīcu un pat pieprasa īpašuma kopību.Aizvien plašāk tautā izplatās drūma, nospiedoša noskaņa — drīza pasaules gala un Pastarās tiesas apjausma.

Arī firsti ir neapmierināti — laicīgā vara uzņemas jaunas funkcijas: pārņem savā pārziņā izglītību, kultūru, tiesu, īpašumu apsardzību, bet baznīcas lielie ienākumi traucē ievākt to uzturēšanai nepieciešamās summas. Arī firsti, ietekmīgi pilsētnieki redz — nauda no Vācijas straumēm plūst uz Romu.

Teologu, mācītāju vidū aug nemiers. Baznīcas degradācija devalvē ticību. Pat dedzīgais, dusmīgais Bībeles Dievs — “šī rijošā uguns” ir pārvērsts par Dieva karikatūru, no kura var atpirkties kā no kukuļu ņēmēja! Un no jebkura grēka... Taču Dievs nav nervus nomierinoša tablete! No apustuļu laika baznīcas stingrības un morāles nekā vairs nav atlicis.

Tautā populāras ir idejas par baznīcas īpašumu daļas atsavināšanu, par “lētu baznīcu”, kas ir lojāla un pakļauta vietējai laicīgai varai. Krasā opozīcijā katoļu baznīcai ir noskaņotas daudzas sabiedrības kārtas, taču uzdevums ir tās apvienot zem viena karoga. Baznīcas pārveidošana un Vācijas atbrīvošana no Romas garīgās un laicīgās varas — tāds ir Reformācijas pamatmērķis. Šīs kopīgās nacionālās intereses spēja izteikt Mārtiņš Luters.

Reformators liecina: ne baznīcas rituāli, ne pāvesta atlaide nespēj dot pestīšanu. Cilvēku taisno vienīgi ticība. Labie darbi paši vien neko nedod. Labie darbi ir ticības rezultāts, bet ticība — Dieva žēlastības dāvana.

Dvēseles glābšanā lieki ir starpnieki, vajadzīga ir tikai tava personīgā ticība, patiesa grēku nožēla un pilnīga padevība Dieva gribai. Vienīgi nepastarpinātas, personiski tuvas Dieva un cilvēka attiecības sniedz pestīšanu. Starpnieks ir tikai viens, kaut arī nosacīts — pats Jēzus Kristus — apslēptā Dieva izpaustais atklātais Dievs.

Vienīgais ticības avots ir Svētie Raksti. Pāvesta dekrētiem, koncilu, kūrijas lēmumiem nepieder izšķirošais vārds. Un visā, kas nav pretrunā ar Bībeli, noteicošais ir kristieša sirdsapziņa. Tā nav zemāka par koncilu lēmumiem. Bībeli skaidrot var ikviens kristietis.

Nav Dieva taisnības, kuru cilvēks var iegūt pats bez Dieva, — Dievs to dāvā un taisno mūs, ja Kristus taisnība ir kļuvusi par mūsu taisnību. Ārpus Kristus, bez Kristus nav Dieva žēlastības. Dievs bez Kristus ir tikai soģis grēciniekam.

Lutera krusta teoloģija apliecina — ne labo darbu dēļ Kristu uzņem debesīs, bet viņa padevības dēļ, izciešot krustu. Pamestība, izmisums un bezierunu uzticēšanās Dievam ir izredzētības zīme, tavs laicīgais krusts.

Nav īpaša garīdznieku kasta, visi kristieši ir priesteri. Rakstu mācītājus atšķir vienīgi viņu profesionālā kvalifikācija, viņu zināšanas un prasme skaidrot dvēseles glābšanas ceļu, nevis augstāks statuss sabiedrībā. Nepastāv kāda īpaša atsevišķa svētās dzīves joma. Svēta ir visa laicīgā pasaule. Tāpēc nav mazu un lielu darbu, ir tikai kalpošana Dievam.

Pasaulīgajā dzīvē kristietis pakļaujas laicīgās varas likumiem, gluži tāpat kā baznīca. Ņaužu rīcību laicīgajā pasaulē regulē likumi, nevis kristīgā morāle. Luters stingri nodala valsti no baznīcas, lai garantētu evaņģēlija sludināšanas brīvību un atbrīvotu laicīgo varu no baznīcas virsvadības. Laicīgās valstības kārtības pamats ir likumi, garīgās valstības — Evaņģēlijs. Un pār abām valda Dievs.

Luters izvirza mērenu, reālu Reformācijas programmu, kurai nepieciešama Vācijas sociālo spēku nacionāla konsolidācija pret pāvesta baznīcu. Baznīcas salaupītie īpašumi jāpārņem laicīgai varai, jāveido apustuliska pieticīga baznīca, garīdznieka demokrātiska izvēle, Romas tiesas atcelšana pār Vācijas baznīcu, jālikvidē mūku — ubagu klosteri, jāpārveido izglītības sistēma.

Reformācijas panākumiem nepieciešams miers un stabila laicīgā vara bez iekšējiem ķīviņiem un strīdiem. Taču jau 1521.gada vasarā vairs nav vienotas Reformācijas kustības. Tā politiski šķeļas, sociālo interešu pretešķības plosīta.

Radikālais spārns izvirza sociālo utopiju — “Dieva valstību virs zemes”, kur valdīs kārtu vienlīdzība un mantas kopība. Anabaptisti — dzīvā Dieva iekšējās atklāsmes sludinātāji — to gaida no Pastarās tiesas, Tomasa Mincera piekritēji — no sazvērestības ceļā veikta varmācīga apvērsuma.

Luteru no “mākoņu stūmējiem” un “sapņotājiem” šķir ne tikai sociālā utopija, bet arī nopietnas teoloģiska rakstura pretrunas.

Mincera pasaulīgajā teoloģijā aizkapa dzīve netiek pat pieminēta. Dievišķais ir vienkārši laicīgais, taču ideāls laicīgais. Luteram principiāli nepieņemams Mincera racionālisms, panteisms un politiskais fanātisms. Mincers ir pazaudējis dusmīgā, dedzīgā Dieva tēlu. Ar Svētajiem Rakstiem rīkojas patvarīgi – tos pārveido, piemēro savām vajadzībām. Minceram ticības balsts ir prāts: “Ņaužu sirdis ir papīrs vai pergaments, uz kura Dievs ar pirkstu un ne ar tinti ir ierakstījis savu nemainīgo gribu un mūžīgo gudrību. Un lasīt šos Rakstus var katrs cilvēks, kam īpašā veidā ir atmodies prāts. ... Viņi iedomājas, ka pietiek ar to, kas rakstīts grāmatās... jāmācās patiesais dzīvais Dieva vārds.”

Tātad Minceram ne Bībele, bet personīga Dieva atklāsme ir augstākā autoritāte. Tās ir pravieša pretenzijas. Ar tādu pašu nesatricināmu pārliecību Mincers zemnieku nemierus radikalizē un virza uz nesamierināmu bezkompromisu cīņu. Un sludina: “Kas nav ar mums, tas ir pret mums!”

Luters ir spiests cīnīties divās frontēs pret pāvestiešiem un pret zemnieku nemierniekiem. Mārtiņš Luters skaidro savu nostāju: laicīgā valstība bez nevienlīdzības nepastāv, šīs divas valstības nedrīkst jaukt, velns tās apzināti pastāvīgi putro. Nevienlīdzība pastāv, lai sabiedrība kopumā būtu dzīvotspējīga un spētu nodrošināt katra eksistenci. Cilvēki ir vienādi godājami, kaut arī nav vienlīdzīgi.

Dumpis, lai arī pamatots, ir ugunsgrēks, kas posta.

Dumpis — sacelšanās pret Dievu. Kad saceļas pūlis, tas vairs neatšķir labo no ļaunā. Dumpim ir raksturīga nevaldāma postīšanas kāre. Tāpēc laicīgai varai ir jāķeras pie zobena.

Katram ir jānes savs krusts. Luters pats no ciešanām nebēg. Kristus krusts un kristieša krusts nav šķirami. Krietnu sutu Luters sadod arī firstiem, bruņiniekiem, lielā mērā arī viņi ir dumpja vaininieki.

Atšķirībā no radikāļiem — Lutera dvēsele sirdsmiera nepazīst. Viņu plosa šaubas, vajā mokošas pārdomas. Viņš nejūtas pravietis, bet gan grēcīgs cilvēks, kurš var arī maldīties un ir gatavs par savām kļūdām bargi atbildēt. Cilvēka dzīve rit dramatisma pilnā pasaulē. Arī Luters dzīvo un strādā sārta draudu ēnā. Luters domās un darbos paliek sirdsapziņas bruņinieks.

Pēc zemnieku nemieru sakāves Luteru nomāc Reformācijas liktenis. Bruņinieku opozīcija ir apspiesta, birģeļi pieklusuši, zemnieki izkauti. Reformācijas atbalsta vienīgais bruņotais spēks ir firsti. No nacionāla vispāratzīta līdera viņš kļuvis par firstu padomnieku. Kaut arī patstāvīgs, tomēr nebūt ne neatkarīgs vīrs. Viņš vienkārši ir vīrs, ar kuru rēķinās!

Viņu neiepriecina Reformācija no augšas, Reformācija firstu interesēs. Taču tā ir vienīgā niecīgā iespēja virzīt Reformāciju tālāk. Zemnieku karš un nemieri pilsētās aptur Reformācijas triumfa gājienu Vācijā. Lai arī tieši Lutera pozīcijas dēļ pilsētnieku vairākums neatbalsta Mincera nemierniekus, kuru rīcība iziet ārpus Reformācijas kustības mērķiem. Pateicoties dumpiniekiem, daudzviet sākas represijas pret Reformācijas piekritējiem, nešķirojot mērenos un radikālos. Reformācijas sludinātājiem nereti tiek liegta sludināšanas brīvība un tie tiek padzīti no savām pilsētām un zemēm.

Tieši no šī viedokļa arī ir jāvērtē Lutera dusmas un naids pret dumpiniekiem. Tie palīdzēja reanimēt katoļu un to sabiedroto laicīgo feodāļu reakciju, lielā mērā ierobežoja Reformācijas izplatību un rezultātā sašķēla Vāciju divās nometnēs — katoļu un protestantu.

Pēc Zemnieku kara Mārtiņš Luters ir spiests atkāpties un izvērtēt savas nostājas jaunā situācijā. Viņš atsakās no draudzes demokrātiskām tiesībām izvēlēties mācītāju. Jo vienkāršai tautai pēc Zemnieku kara asinspirts ticības jautājumi ir kļuvuši vienaldzīgi. Nav nekādas vēlēšanās uzturēt mācītājus. Izeja atliek tikai viena — laicīgie valdītāji, firsti savā teritorijā ir bīskapi, baznīcas aizbildņi. Baznīcu īpašumi pāriet laicīgās varas rokās, pavisam nedaudz tiek skolām, universitātēm, hospitāļiem, patversmēm un mācītājiem. Gribot negribot veidojas valsts baznīca. Čsi pirms nāves Luters atzīst: “Sātans ir un paliek sātans! Pāvestam baznīca valdīja pār valsti, bet tagad grib valsti pārvērst par baznīcu.”

Tā veidojas Reformatora smagākā problēma: Reformācijas ideāli un reālā firstu Reformācija. Tāpēc vēl vairākus gadsimtus turpinās nopietns baznīcas Reformācijas darbs. Reformācija arī ir šī neatlaidīgā, nemitīgā virzība, tuvināšanās Reformācijas ideāliem. Tā neapstājas, neaprimst, bet laiku pa laikam uzplaiksnī ar jaunu spēku.

Reformācijas devums pasaulei ir ievērojams. Pirmkārt, piemērojoties konkrētiem vietējiem apstākļiem, luterisms izplatās Šveicē, Francijā, Holandē, Dānijā, Anglijā, Skotijā, Latvijā, Igaunijā, Zviedrijā, Norvēģijā, Somijā un ir spēcīgs vēsturi virzošs spēks. Tiek izdotas arī pirmās grāmatas latviešu valodā.

Otrkārt, Reformācija piespieda mainīties arī pašu katoļu baznīcu. Daļa tās īpašumu tiek nodota laicīgai varai, garīdzniecība atsakās no virknes privilēģiju, tiek pieļauta laicīgās varas ietekme baznīcas vietējās lietās, baznīcas darbībā ievērojamāku vietu gūst tautas izglītība un labdarība.

Treškārt, Reformācija radikāli maina kristieša attieksmi pret darbu, pret laicīgo dzīvi. Manuprāt, patiess ir atzinums — luterisms ir čaklu cilvēku ticība! Luteram nav būtiskas atšķirības starp laicīgu un garīgu darbu. Klosteris, askēze nav kristieša ideāls. Kristietim nav jānicina pasaulīgā dzīve, nav tā jāpamet, nav jābēg kādā īpašā svētā garīgā dzīvē. Tavs laicīgais aicinājums, misija ir tava kalpošana Dievam, ir kristieša pašcieņas pamats. Tava personīgā uzņēmība, tava darba augļi ir Dieva žēlastības liecība!

Luters uzsver: “Dievs nepēta, cik nozīmīgs ir veicamais darbs, bet ielūkojas sirdī cilvēkam, kas kalpo Dievam, to veikdams. Arī tādi ikdienas darbi kā trauku mazgāšana un govs slaukšana ir Dievam tīkami darbi.”

Priekšlasījums konferencē “Mārtiņš Luters par laicīgo un pārlaicīgo”, Rīgā 16.februārī