"LATO par NATO"

"The Washington Times"

— 2000.03.31.

Bijušajam Latvijas vēstniekam ir jauna loma. Viņš ir kļuvis par vadošo pilsonisko aizstāvi savas valsts uzņemšanai NATO.

Ojārs Kalniņš, kas no 1993. līdz 1999.gadam ir bijis Latvijas vēstnieks ASV, ir izveidojis Latvijas Transatlantisko organizāciju (LATO), kas notika ceremonijas laikā, kurā piedalījās Latvijas prezidente Vaira Vīķe—Freiberga un NATO ģenerālsekretārs lords Džordžs Robertsons.

Laikrakstam "The Washington Times" Kalniņš pastāstīja: "Mans mērķis, palīdzot dibināt šo grupu, ir veidot plašu atbalstu Latvijas līdzdalībai NATO. Demokrātijas apstākļos nepietiek ar to, ka valdība pasniedz sabiedrībai savus lēmumus. Tautai ir aktīvi jāiesaistās un jāatbalsta valdības politika."

LATO izveides laikā Robertsons izteica atbalstu Latvijas centieniem pievienoties Rietumu aliansei.

Viņš sacīja: "NATO pārskatot savu paplašināšanos, Latvija ir neapšaubāma kandidāte. Latvijas aktīvā darbība un tās līdzdalības darbības plāns atmaksājas jau tagad, palīdzot tai panākt NATO standartus."

Latvija cer saņemt uzaicinājumu iestāties, kad alianse apsvērs jaunu paplašināšanās posmu, kas ir gaidāms 2002.gadā.

Kad Kalniņš pameta Vašingtonu, viņš izstājās no diplomātiskā korpusa, lai pārņemtu Latvijas institūta vadību, kas nodarbojas ar Latvijas kultūras lietu veicināšanu. Nākammēnes viņš gatavojas pavadīt prezidenti vizītē uz Savienotajām Valstīm. Vašingtonā viņi ieradīsies 26.aprīlī.

Latvija nav vienīgā, kas veido tautas kustību valstu līdzdalības atbalstam NATO. Slovāku vēstnieks ASV rīkoja pieņemšanu slovāku izcelsmes amerikāņiem, lai panāktu pamudinājumu savas valsts vēlmei iestāties aliansē.

"NATO vadības uzslava Baltijas valstīm"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.31.

Krievijas pērkona draudi.

NATO ģenerālsekretārs Džordžs Robertsons ceturtdien Rīgā uzslavējis praktiskos trīs Baltijas valstu Igaunijas, Latvijas un Lietuvas panākumus, tuvinoties Rietumu militārajai aliansei. Noslēdzot savu divu dienu vizīti Latvijā, Robertsons teica, ka viņš pēc jaunā prezidenta Putina ievēlēšanas negaidot pārāk lielas pārmaiņas Krievijas ārpolitikā. Galvenokārt Latvija, raugoties uz saspringtajām attiecībām ar Maskavu, norūpējusies izteikusi komentārus par Putinu. Visas trīs Baltijas valstis kandidē uzņemšanai NATO, tomēr galvenokārt krievu pretestība pašreiz viņus padara par kandidātiem ar īpaši mazām iespējām. Krievu militāristi asi kritizējuši Robertsona izteikumus par iespējamo Latvijas dalību NATO. NATO paplašināšana uz austrumiem un Baltijas valstu iekļaušana aliansē esot papildu draudi Krievijas drošībai, teica ģenerālpulkvedis Leonīds Ivašovs. Ja Latvija kļūtu par NATO dalībnieci, tad tā pievirzīsies Krievijas robežai. Krievija līdz šim strikti izteikusies pret bijušo padomju republiku, tātad arī Baltijas valstu, uzņemšanu NATO.

"Krievijas militāristi kritizē

NATO izteikumus par Latviju"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.31.

Krievijas militāristi Krievijā kritizējuši NATO ģenerālsekretāra Robertsona izteikumus par iespējamo Latvijas dalību Rietumu savienībā.

Robertsons ceturtdien divu dienu vizītē Latvijas galvaspilsētā Rīgā paziņoja, ka Latvija esot nopietns kandidāts nākamajai paplašināšanās kārtai. "NATO paplašināšanās uz austrumiem un Baltijas valstu pievienošanās aliansē radot papildu draudus Krievijas drošībai," pēc aģentūras Interfax datiem ceturtdien Maskavā teica ģenerālpulkvedis Ivašovs. "NATO paplašināšana un vienlaicīga rēķināšanās ar Krievijas sadarbību nav iespējama". Robertsons Rīgā slavējis arī Igaunijas un Lietuvas tuvināšanos NATO.

""Latviešu strēlnieku" "zilie" mērķi"

"Moskovskij komsomoļec"

— 2000.03.20.

Viss kā pie cilvēkiem

Mazajai Latvijai ļoti gribas, lai to uzskatītu par Eiropas valsti. Automašīnas Latvijā ir vācu ražojuma, preces galvaspilsētas supermārketos — vietējā un skandināvu ražojuma. Vecrīgā tīrs kā Montekarlo kazīno, bet numurs viesnīcā maksā gandrīz tikpat, cik Parīzes centrā. Un te nu vēl pedofilus valdībā atraduši, nu gluži kā Beļģijā. Nu, sakiet, vai tad tā nav Eiropa?

Mentalitāte, taisnība, pagaidām vēl palikusi krieviska. Kā, piemēram, rīkotos jebkuras Eiropas valstī ierēdnis, ja viņa vārds būtu izskanējis pa visu pasauli sakarā ar tik netīru lietu kā pedofilija, turklāt neuzrādot nekādus pierādījumus. Iesūdzētu tiesā — pareizi darītu. Bet galvenais Latvijas likumnieks Birkava kungs paziņoja par bada streiku un svinīgi devās uz slimnīcu, pēc nedēļas apdomājās un atgriezās savā kabinetā. Galvenais republikas muitnieks Sončika kungs grasījās apvainotāju izsaukt uz divkauju, taču laikus attapās, ka nav vairs tie laiki...

Labāk par visiem turējās premjerministrs Šķēles kungs, taču arī viņš beigu beigās neizturēja un norāvās. Tā uz kādas uzmācīgas žurnālistes kutelīgo jautājumu, kā viņš pēc smagās premjera darba dienas atslābinās un noņem stresu, Šķēles kungs vistīrākajā krievu valodā pasūtīja visus uz pirti.

 

"Zilais" lobijs

Skaistajā Rīgā dzīvo tikpat daudz cilvēku, cik vienā pašā bijušajā Maskavas Čerjomušku rajonā. Lai mēnešiem vai pat gadiem noslēptu no svešām acīm savas, maigi izsakoties, netradicionālās tieksmes, jābūt vismaz Štirlicam. Bet neviens no Ministru kabineta izlūku skolā nav mācījies — tas nu ir fakts. Turklāt "oficiālos" gejus, kuri nav baidījušies darīt zināmu savu seksuālo orientāciju, Latvijā var uz pirkstiem saskaitīt, un visi viņi ir radošo profesiju pārstāvji.

Taču tikumi Latvijas galvaspilsētā mainās tieši acu priekšā. Solīdam pusmūža vīrietim jau vairs nav prestiži pieklājīgā sabiedrībā parādīties ar sievu vai garkājainu draudzeni. Tagad vēderaini tēvoči pasaulē parādās slaidu, atlētisku jaunekļu pavadībā. Spēles noteikumi ir pieņemti, liekus jautājumus neviens neuzdod.

 

No bāreņa par pornozvaigzni

Jurijs Ivanovičs Jurjevs, latviešu pornobiznesa krusttēvs un pašreizējā geju seksskandāla aizsācējs, tika arestēts pagājušā gada jūlijā. Narkotiku apkarošanas biroja darbinieki palūkojās kādā interneta lappusē, kas piederēja viņa firmai "Logos" un kļuva mēmi. Desmitiem kailu zēnu, tajā skaitā 10—14 gadus vecu, visiespējamākās seksa ainas ar mazgadīgiem, sekss ar dzīvniekiem un sekss ar miroņiem. Nākamajā dienā, rīkojot kratīšanu "Logos" centrālajā ofisā, operatīvie darbinieki konfiscēja plašumplašu "modeļu" kartotēku, kur pilnīgi pliki bija fiksēti apmēram 10 tūkstoši Latvijas zēnu un meiteņu.

Pornoindustrija Latvijā oficiāli ir atļauta, ja modeļiem apritējuši 18 gadu. Šajā ļoti ienesīgajā vietā līdz šim ar diezgan labiem panākumiem rušinājās vairākas firmas. "Aktierus" filmām atrod ar avīžu sludinājumu un kopēju paziņu palīdzību. Reklāmā solīto 100 dolāru vietā stundā viņi labākajā gadījumā saņem 50, un tas ir par 3—4 stundām nogurdinoša seksdarba.

Latvijā uz sekstūrēm ierodas bagāti papucīši no visas Eiropas un Amerikas. Jauno puišu pakalpojumi Rīgas viesnīcās maksā vairākkārt lētāk nekā dzimtenē, turklāt par to nespīd cietums. Līdz šim zināmā vieta, kur bagātie tēvocīši tiekas ar zēniem,— ir viesnīca "Latvija".

Ar pornoaktieriem nodarbojās cits Jurijs Ivanovičs — Kutirevs. Vēl viņš atbildēja par biznesa finansiālo pusi un kontaktiem ar ārzemju producentiem. 1996.gadā Kutirevs reģistrēja fondu "Džonatans". Tā statūtos bija teikts: "Panākt vienotību un harmoniju starpnacionālajās attiecībās; izplatīt Latvijas sabiedriskajā dzīvē atzītas progresīvas filozofijas utt."

Nākamajam Kutireva projektam jau bija starptautisks vēriens, un to sauca "Saules aplis". Mērķis bija vēl globālāks: "Apvienot cilvēkus, kuri norūpējušies par mūsu planētas nākotni, rīcībspējīgā starptautiskā organizācijā, kas spētu radīt reālu alternatīvu pašlaik valdošajai ļaunuma industrijai un garīguma trūkumam..."

Galvenais kapitāls, kā to bija iecerējuši projekta dalībnieki, veidotu 10 miljonus dolāru. Ar šo labdarības fonda izkārtni Juriji Ivanoviči braukāja pa Latvijas bērnu namiem un no bāreņu vidus izraudzījās nākamās pornozvaigznes. Agri vai vēlu, bet rezultātā daudzi no viņiem tik tiešām nokļuva firmā "Logos".

 

Atnāc pats un atved biedru

Katrs, kas ieradās aģentūrā, pēc kāda laika atveda savu biedru. Par to maksāja atsevišķi. Bet vēl izdevīgāk bija savervēt stacijā ielaspuiku. Par tādu pakalpojumu "Logos" deva pa 15—20 dolāriem. Četrpadsmitgadīgajiem bezpajumtes puišeļiem noīrēja atsevišķu dzīvokli un 2—3 mēnešus stāstīja un apmācīja geju kultūras jaukumos. Visapķērīgākajiem un maigākajiem klienti pēc tam maksāja pa 300 dolāru par nakti.

Kā jebkurā pasākumā, arī "Logos" bija savi superprofesionāļi, kas apkalpoja "augstākās aprindas". Ar eliti strādāja personiski Jurjeva kungs. Dažkārt apmācības ilga divus mēnešus, dažkārt pusgadu. Līdzās morālajai pilnveidošanai viņi ik dienu pilnveidoja arī geju seksa tehniku, trenējoties ar īpaši šai nolūkā izstrādātiem anālajiem trenažieriem. Visi pašreizējie Rīgas geju suteneri, pabijuši prostitūtu un pornoaktieru lomā — tie ir tie paši izaugušie puiši, kas savulaik bijuši bezpajumtnieki un ko bija apmīļojis Jurjevs un Co. Nesen vīriešu kārtas "mammītes" sadalījās, un tagad pilsētā darbojas divas grupas — krievu un latviešu.

 

Ceļazīme uz augstāko sabiedrību

Konkurss "Misis Latvija" bauda prestižu un ir populārs republikā. Uz galvenās misis nosaukumu līdz ar daudzām vienkāršajām mirstīgajām pretendē banķieru, politiķu un pārējo aristokrātu sievas. Šo konkursu organizētājs Ainārs Eisaks Rīgā parādījās pirms nedaudz vairāk nekā trim gadiem. Agrāk viņš dzīvoja ostas pilsētā Liepājā, kur vietējiem jauniešiem mācīja sporta dejas. Ar saviem sakariem un pilnīgi fenomenālajām spējām piesaistīt naudasmaisus viņš ātri vien atņēma visus sponsorus pārējiem Latvijas skaistumkonkursiem. Kā apgalvo izmeklētāji, tieši Eisaks ne vien pats daudzkārt izmantojis nepilngadīgo pakalpojumus, bet organizējis arī zēnu piegādi augstākajām aprindām.

Kas sagaida Latvijas "pedofilgeitu" turpmāk? Spriežot pēc visa, krimināllietu ne pret vienu no nosauktajiem ministriem neierosinās — izņemot liecinieku liecības, tur nekā vairāk nav. Visdrīzāk pūļa un tiesas rīcībā tiks atdota viena pati kompromisa figūra. Šim cilvēkam jābūt pietiekami labi pazīstamam, un viņš nedrīkst piederēt nevienai partijai. Šim aprakstam atbilst vienīgi konkursa "Misis Latvija" saimnieks Ainārs Eisaks.

Ministri paliks savos posteņos un visu skandālu pasludinās par netīru pornotirgus cīņu. Par laimi, seksa karaļi jau ir aiz restēm — kā "Logos" īpašnieks Jurijs Jurjevs, tā viņa pārinieks Eisaks. Visa Latvijas elite, nepieķerta netiklos sakaros, no šī notikuma izspiedīs visu, ko vien var. Tā galvenā atmaskotāja Jāņa Ādamsona sociāldemokrātiskā partija jau kuro mēnesi popularitātes ziņā atrodas otrajā vietā. Netīrais skandāls kā pieredzējusi prostitūta visiem pakalpojis godam. Un tagad apmierinātie klienti cenšas pēc iespējas ātrāk aizmirst, kā sasnieguši orgasmu...

Kā zināms, Senā Roma, salīdzinājums ar kuru tā glaimo daudziem latviešiem, slīka vai nost baudās un izvirtībā. Kamēr politiķi izklaides dēļ dažādo savu dzimumēdienkarti, jaunatne šīs rotaļas uzskata par patiesu īstenību. Psihologu statistika liecina, ka 40 procentu jauno rīdzinieku viendzimuma mīlestību uzskata par dzīves normu. Tikai tā, viņuprāt, tagad var tikt pie slavas un varas.

Jeļizaveta Majetnaja

"Trīskāršais trieciens"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.29.

Kas ļāva Putinam uzvarēt pirmajā kārtā?

Pirmais vissvarīgākais solis tika sperts, kad ar intrigu un aizkulišu sarunu palīdzību izdevās no priekšvēlēšanu cīņas atrunāt J.Primakovu. Viņš varēja kļūt par kreiso spēku vienotu kandidātu uz prezidenta amatu. Zjuganovs tādā gadījumā būtu bijis gatavs ieņemt premjerministra posteni.

Par Kremļa otro taktisko uzvaru kļuva A.Tuļejeva izvirzīšana par kandidātu. 1996. gadā Kemerovas gubernators nodrošināja G.Zjuganovu, bet tagad, gluži otrādi, radīja sajukumu kreisi patriotiskajā nometnē un līdz ar to objektīvi darbojās favorīta labā.

Beidzot, par trešo panākumu saskaitāmo kļuva laikus noslēgtais izlīgums ar J.Lužkovu. Ja nebūtu visai ievērojamā maskaviešu atbalsta, kuri veido 9% visu vēlētāju, otrā kārta būtu neizbēgama. Taču Putins neuzklausīja "ģimenes" padomniekus, kuri ne acu galā necieš Maskavas mēru. Divas dienas pirms vēlēšanām prezidenta v.i. lika Lužkovam saprast, ka nevēlas turpināt seno ienaidu. Zīmīgi, ka savā pēdējā autorprogrammā KST kanālā S.Dorenko pat neiepīkstējās par galvaspilsētas mēru.

Vispār jau ne reizi vien jaunais prezidents rīkojies pretēji simpātijām, ko viņam atstājusi A.Vološina vadītā komanda. Tā notika gadījumā ar Lužkovu, tieši tāpat pretēji "ģimenei" (un vispirms jau B.Berezovskim) viņš, iespējams, rīkosies arī ar J.Primakovu.

Taču vissvarīgākā loma V.Putina uzvarā, bez šaubām, bija viņa komandai. Īsā laikā prezidenta v.i. izdevās izveidot unikālu sakausējumu no politologiem (G.Pavlovskis), elektronisko MIL diriģentiem (K.Ponomarjova), ierēdņiem, spēka struktūru pārstāvjiem, novadniekiem un draugiem. Prezidenta administrāciju pārstāvēja A.Vološins, V.Surkovs, D.Medvedevs, valdību — S.Šoiga un D.Kozaks, Valsts domi — B.Grizlovs, pirmo prezidentu ar 1996. gada vēlēšanu pieredzi — T.Djačenko un V.Jumaševs. S.Ivanovs un N.Patruševs nodrošināja intelektuālo un operatīvo atbalstu spēka struktūrām. "Ar uguntiņu" darbojās uzticības personas, piemēram, gandrīz visos braucienos V.Putinu pavadīja "Gazprom" vadītājs R.Vjahirevs. Precīzi darbojās vairums reģionu līderu. Protams, ļoti svarīga loma kā Kremlim labvēlīgas Domes, tā arī efektīvas otrā Krievijas prezidenta komandas veidošanā bija B.Berezovskim.

Priekšvēlēšanu štāba izveides un darba pieredzi, bez šaubām, V.Putins izmantos, veidojot prezidenta administrāciju un jauno valdību.

"Ar ko sāk Putins"

"Argumenti i fakti"

— 2000.03.29.

Iedzīvotāju skaits (01.01.2000.) 145,6 milj. cilv.

Vīrieši (01.01.1999.) 68,6 milj. cilv.

Sievietes 77,7 milj. cilv.

Federācijas subjekti 89

Kari, miera uzturēšanas akcijas Karadarbība

Čečenijā,

kontingents

Kosovā,

Abhāzijā,

Tadžikistānā

Valūtas rezerve zeltā 15 mljd. $

IKP 5350 mljd. rbļ.

Budžeta deficīts 57,9 mljd. rbļ.

(1,8% IKP)

Ārējāis parāds 137 mljd. $

Gada inflācija 25,06%

ASV dolāra kurss 28,31 rbl.

Vidējā pensija 612,5 rbļ.

Vidējā darba alga 1830 rbļ.

Oligarhi Abramovičs,

Čubaiss,

Vjahirevs,

Aļekperovs,

Berezovskis,

Avens

Bagātie 4,3% iedzīvotāju

Nabadzīgie 29,9% iedzīvotāju

Maizes patēriņš uz cilvēku gadā 120 kg

Gaļas patēriņš uz cilvēku gadā 58 kg

Degvīna aptēriņš uz cilvēku gadā 15 litru

"Aizrautīgais Putina kungs"

"Le Monde"

— 2000.02.27.

Jaunais Krievijas prezidents, kas agros jaunības gados sāka strādāt VDK, liekas uzticīgs Jeļcina klana melno darbu darītājs, lai kompromitētu prokuroru ar safabricētām videokasetēm vai arī lai aizstāvētu Kremļa finansu impēriju un apvienotu spēkus ar korupcijas pārstāvjiem.

Tas notika 1997.gada jūlijā, divus mēnešus pēc "miera līguma" parakstīšanas starp prezidentu Jeļcinu un Mashadovu, apliecinot, ka problēmas abu valstu starpā nav iespējams atrisināt ar spēka palīdzību.

Iegūstot savā kontrolē presi, ievērojamākais "oligarhs" Boriss Berezovskis, toreizējais Krievijas Drošības padomes sekretārs, paziņoja, ka gatavojoties noslēgt finansu un muitas līgumus ar čečenu vadītājiem. Radās loģisks jautājums: kādēļ šādos apstākļos neatzīt Čečenijas neatkarību, valstu vadītājiem noslēdzot līgumus, paredzot "kopīgās ekonomiskās un militārās jomas"? Pēc ilgstoša klusuma brīža viņš atbildēja, ka Čečenijas jautājums būšot 2000.gada prezidenta vēlēšanu centrālais jautājums. Viņa priekšlikumiem tomēr netika pievērsta ne vismazākā uzmanība. Ikdienas skandālu pārņemtā krievu prese neinteresējās par 2000.gada perspektīvu. Gluži pretēji — tieši viņu tā dēvēja par Kremļa "Rasputinu".

Trīs gadus par vēlu, kad jaunais karš jau ritēja pilnā sparā, Aslans Mashadovs ir apliecinājis, ka to jau kopš tās dienas, kad Krievijas armija atstāja Čečeniju, gatavojuši krievu drošības dienesti un Berezovskim līdzīgi cilvēki.

"Radio—Svoboda" žurnālista Andreja Babicka lieta apstiprina faktu, ka krievu drošības dienesti ir Čečenijā izvietojuši savus aģentus, kuri izliekas par ķīlnieku ņēmējiem. Krievi apgalvo, ka viņš esot ticis apmainīts pret krievu gūstekņiem, kuri atradās čečenu separātistu rokās. 1997.gada ķīlnieku saņemšanas biežums ir ļāvis iedzīvoties radikālākajiem čečenu vadītājiem, it īpaši islāmistiem, un ir nostiprinājis viņu ietekmi. Tieši tādēļ Rietumi ļāva sevi pārliecināt, ka Krievija Čečenijā cīnās pret islāmistiem.

1999.gada pavasarī Jeļcina klans – "ģimene" – atradās bezizejas situācijā. Premjerministrs Jevgēņijs Primakovs atbrīvoja no amata ģenerālprokuroru Juriju Skuratovu, kas bija ierosinājis izmeklēšanu pret Kremļa aprindu pārstāvjiem, no kuriem jāmin "galvenais intendants" Pāvels Borodins un "pelēkais kardināls" Boriss Berezovskis. Ar Šveices prokuratūras atbalstu tika sākta izmeklēšana Maskavā un Lugano. Skandāli sekoja cits citam un kļuva regulāri. "Fimaco" afēra, kurā ir iesaistīta Krievijas Centrālā banka un tās ārzonas aktivitātes par labu anonīmiem ieguvējiem, "Andava" afēra un visbeidzot — "Mabetex" , no kuras pirmo reizi tiešā ieguvēja bija Borisa Jeļcina ģimene.

Domes opozīcija sāka prezidenta atstādināšanas procedūru, vainojot viņu visdažādākajos pārkāpumos, arī PSRS sabrukumā un pirmā Čečenijas kara izraisīšanā.

Lai procesu paātrinātu, tika organizēts trieciens prokuroram Skuratovam. Izmantotās metodes ārkārtīgi atgādina kādreizējās VDK paradumus. Tika sagatavota kompromitējoša videokasete, ko demonstrēja Krievijas televīzijas kanālā RTR. Izteica šaubas par prokurora identificēšanu, taču FDD vadītājs televīzijā apliecināja, ka tas patiesi esot viņš. Un šajā postenī 1998.gada jūlijā atradās vienkāršs ģenerālleitnants, kura vārds bija Vladimirs Putins.

Publiska atbildības uzņemšanās nozīmē nopietnu uzticību hierarhijai.

Ierodoties Kremlī, Putina uzdevums bija Kremļa finansu impērijas ārvalstu nodaļas aizsardzība.

Patiesībā nelaimīgo videokasetes lietu, kas ļāva Borisam Jeļcinam ātrāk atcelt prokuroru no amata, sarīkoja Berezovskis, nevis Putins.

Primakova pēctecis Sergejs Stepašins arī tika atcelts no amata, un viņu šajā amatā nomainīja Vladimirs Putins, kam oficiāli tika piedēvēts Borisa Jeļcina pēcteča tituls. Kremļa masu informācijas līdzekļi ārkārtīgi centās uzsvērt "milzīgo apņēmību, ar kādu jaunais premjerministrs īstenoja karu, lai apspiestu islāmistu agresiju." Veltīgi. Divas reizes Maskavā un trešo reizi Rostovā notika sprādzieni daudzdzīvokļu mājās, kas prasīja kopumā 300 dzīvību. Iedzīvotāji, šokēti par notikušo, pakļāvās Berezovska televīzijas kanālu antičečeniskajai histērijai, apsveicot otra kara sākšanu pret "melnajiem" un ceļot Putinu vai debesīs. Masu informācijas līdzekļu savstarpējos cīniņos gandrīz nesadzirdami palika maskaviešu klana izteiktie minējumi, ka ne jau čečeni patiesībā rīkojuši šos atentātus, bet gan Kremļa aprindu pārstāvji.

Kremļa aizkulisēs tomēr tiek runāts, ka Putina "uzvarētāja" tēls neesot pārāk pārliecinošs; sešu mēnešu laikā krievi varētu apzināties patiesību par savas armijas zaudējumiem Čečenijā.

"Ģimene" pārliecināja Borisu Jeļcinu 31.decembrī atkāpties no amata, tādējādi pietuvinot prezidenta vēlēšanu sarīkošanu 26.martā. Prezidenta vietas izpildītājs Vladimirs Putins izdeva savu pirmo dekrētu, garantējot Borisam Jeļcinam imunitāti un sākot savu ceļu uz prezidentūru.

Oligarhi ir pieļāvuši šos neskaitāmos tūkstošus Čečenijas karu upuru, kā arī 300 sprādzienos bojā gājušo Krievijā, apvienojoties savā starpā makiavelliskos plānos, lai veiksmīgi pārdzīvotu "demokrātisko pārmaiņu" posmu, kam ir nepieciešama viņu līdzdalība globalizētajā pasaulē.

Sofija Šihaba

"Distancēšanās no oligarhiem

jeb pāreja pie "smalkmaizīšu tirgoņiem""

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.28.03.

Kremļa saimnieks savas attiecības ar lielā kapitāla īpašniekiem veido citādi, nekā par to runā.

Borisa Jeļcina laikā izveidojies varas mehānisms bija tik savdabīgs, ka tā pārmantojamību tajā veidā, kā to vēlētos bijušā Krievijas prezidenta šaurs "cīņasbiedru" loks, nevar nodrošināt neviens oficiāli norīkots Jeļcina pēctecis. Atstāt visu tā, kā bija eksprezidenta laikos, ir spēkos tikai precīzam Jeļcina līdziniekam, raksta "Ņezavisimaja gazeta".

Laikraksts norāda, ka Krievijas prezidenta vēlēšanās uzvarējušais Vladimirs Putins jau ilgāku laiku veido savas attiecības ar lielā biznesa pārstāvjiem jeb "oligarhiem", vienlaikus solot, ka valstī šīs attiecības balstīsies uz vispārējiem principiem — tāpat kā nelielas smalkmaizīšu tirgotavas vai apavu remontdarbnīcas īpašniekiem. Nedēļu pirms vēlēšanām Putins savos solījumos aizgāja vēl tālāk: oligarhi, kas veicina varas un kapitāla saaugšanu, vispār pārstāšot eksistēt kā sabiedrības slānis.

Publikācijā izskaidrota jēdziena "oligarhs" izcelsme un nozīme: šis vārds saistībā ar Krievijas varas pārstāvjiem parādījies Jeļcina laikos, bet kā sabiedrības slānis (skaitā ne visai liels), ko it kā gatavojas iznīcināt Putins, tas izveidojās laikā, kad aizsākās kapitāla uzkrāšanas iespējas. Pirmais vārdu "oligarhs" lietoja viens no ietekmīgākajiem šīs grupas pārstāvjiem Boriss Berezovskis, kas ar vieglu roku "oligarhu" sarakstā ierindoja septiņus cilvēkus, kuri tolaik, pēc Berezovska domām, kontrolēja vairāk nekā pusi no Krievijas ekonomikas: Aleksandrs Smoļenskis ("SBS—Agro"), Vladimirs Potaņins ("ONEKSIM—Bank"), Mihails Hodorkovskis ("Menatep"), Vladimirs Gusinskis ("Most"), Pjotrs Avens un Mihails Frīdmans ("Alfa—Bank"). Septītais šajā sarakstā bija pats Berezovskis.

1995.gadā ķīlu izsolēs "ONEKSIM—Bank" ar saviem sabiedrotajiem pārņēma 38% uzņēmuma "Noriļskas Niķelis" kapitāla daļu, aptuveni 24 % Novoļipeckas metalurģijas kombinātā, 51% "SIDANKO", 25,5% Ziemeļrietumu kuģniecības, "MENATEP" ieguva 78% kompānijā "JUKOS", Berezovskim tuvas struktūras — 51% "Sibņeftj".

Kā raksta "Ņezavisimaja gazeta", atšķirībā no "sarkanajiem" uzņēmumu direktoriem, kas paļāvās nevis uz efektīvu menedžmentu, bet uz privilēģijām, liberālie baņķieri spēja ne tikai rūpīgi uzbūvēt savu biznesu, bet arī piedāvāt finansiālu atbalstu Krievijas valdībai. Tiesa, šiem finansistiem apmaiņā pret materiālo atbalstu tika sākumā nodoti valdīšanā, bet vēlāk arī atdoti īpašumā perspektīvākie valsts uzņēmumi. Atbalstot Jeļcina kandidatūru 1996.gada prezidenta vēlēšanās un nodrošinot viņa uzvaru, šie "oligarhi" savā labā izmantoja prezidenta varu un lielā mērā noteica valsts ekonomisko politiku.

Laikraksts uzsver, ka šiem ietekmīgajiem prezidenta atbalstītājiem dažādi tika nodrošināti finansiāli ieguvumi, tostarp no valsts iekšējā parāda piramīdas. Oligarhu ietekmi neizdevās samazināt vēlākajiem Krievijas valdību vadītājiem — Sergejam Kirijenko un Jevgēņijam Primakovam. Pēdējais gan sāka konkrētu cīņu pret vienu no "oligarhiem" — Berezovski, taču nenoveda līdz galam, un "oligarhi" apvienojās cīņā pret Primakova valdību, kas galu galā arī tika gāzta.

Kad Putinu nosauca par Jeļcina pēcteci prezidenta amatā, oligarhi cits pēc cita paziņoja par savu atbalstu viņa kandidatūrai, bet Putins sākotnēji nelabprāt runāja par "oligarhiem". Tikai decembrī Putins atļāvās "apvaldīt" savus dedzīgākos piekritējus "oligarhus". Viņš sāka ar Berezovski, publiski atsakoties no viņa atbalsta priekšvēlēšanu kampaņas organizēšanā. Pēc mēneša šā paša iemesla dēļ no Putina kritikas, kas jau bija prezidenta pienākumu izpildītājs, cieta arī Anatolijs Čubaiss. Taču visos gadījumos Putina reakcija parādījās tikai tad, kad "oligarhu" pretenzijas bija saistītas ar publisku politiku. Ar lielā kapitāla īpašnieku biznesa lietām situācija ir pavisam citāda.

Pēc laikraksta domām, prezidenta priekšvēlēšanu laikā "oligarhi" noslēguši vairākus būtiskus darījumus, kas ļauj tiem palielināt savu kapitālu. Tieši Putina priekšvēlēšanu kampaņas laikā noticis lielākais darījums pēdējos divos gados — vienam grupējumam izdevies koncentrēt savās rokās, pēc vairākiem aprēķiniem, līdz pat 70 procentu visas Krievijas alumīnija rūpniecības. "Turklāt šai grupai, ar kuru tiek saistīti tādi uzvārdi kā Berezovskis un Abramovičs, nav nācies uzklausīt pat nekādas pretenzijas no Antimonopola politikas ministrijas. Pēc tikšanās ar Putinu ministrijas vadītājs Iļja Južanovs atzina, ka ministrijai nav nekādu pretenziju pret šiem oligarhiem," vēstī "Ņezavisimaja gazeta". Arī gadījumā ar uzņēmumu "Krievijas vienotās energosistēmas" noteiktam personu lokam — Čubaisam un viņa līdzgaitniekiem — tiek dotas iespējas iegūt ietekmīgas ekonomiskas sviras, — to ļauj, piemēram, Krievijas energomonopola izstrādātā reformu programma. Arī citi piemēri liecina par Putina apzinātu neiejaukšanos oligarhu darījumos, kas palielina to varu.

Rezumējot laikraksts norāda, ka Putina "vienādi atturīgā" nostāja pret "oligarhiem" var nozīmēt arī "vienādu ieinteresētību". "Tiesa, nevis sevis tuvināšanu "oligarhiem", kā to darīja Jeļcins, bet oligarhu tuvināšanu sev." To galvenokārt pierāda valsts neiejaukšanās politikai tuvu stāvošo klanu ekonomiskajā cīņā. Savukārt "dividendes valsts saņems no biznesmeņiem uzvarētājiem," raksta noslēgumā spriež "Ņezavisimaja gazeta".

M. Volkova, L. Romanova,

V. Kuzmičevs

 

"Kādreizējiem disidentiem Putins nav svešs"

"Le Monde"

— 2000.03.29.

Ne pārāk ilgu laiku viņiem ir pieeja televīzijai un centrālajiem preses izdevumiem. Vairākumam šo cīnītāju Vladimira Putina ievēlēšana prezidenta amatā 26.martā nozīmē VDK, šodienas FDD, varas atgriešanos, atgriešanos, kas sākās Borisa Jeļcina valdīšanas pēdējos gados.

Kādreizējais disidents, kurš ir Domes deputāts, Sergejs Kovaļovs skaidro: "Mūsu pēdējie trīs premjerministri – Primakovs, Stepašins, Putins – ir bijuši VDK virsnieki. Nav iespējams nesaskatīt briesmas. Vienlaikus cilvēktiesību aizstāvji tiek apsūdzēti finansējuma saņemšanā no Rietumiem, saukti par "antipatriotiem."

Cilvēktiesību aizsardzības organizācijām Vladimirs Putins nav svešs. 1998.gadā, kad viņš vadīja FDD, viņš kļuva pazīstams ar saviem organizētajiem uzbrukumiem, lai attaisnotu Pēterburgas dabas aizstāvja Aleksandra Ņikitina arestu. Jūlijā viņš kādā intervijā skaidroja, ka dabas aizsardzības organizācijas kalpojot ārvalstu izlūkdienestiem un ka viņš atbalstot preses kontroli.

Kopš vairākiem mēnešiem šīs asociācijas iesaistījušās konfliktos ar Iekšlietu un Tieslietu ministrijām par administrācijas "pārreģistrācijām", kas ir obligāts nosacījums jebkādu aktivitāšu veikšanai. Kādreizējais deputāts un Helsinku grupas pārstāvis Valērijs Borčevs apgalvo: "Tā ir patvaļīga politika, karš pret cilvēktiesību aizstāvjiem. Tiek izmantoti tie paši argumenti, kas padomju laikā, pieprasot mūs mainīt statūtus utt." Maskavas grupas vadītāja Ludmila Aleksejeva paskaidro, ka "20% organizāciju Maskavā ir pārreģistrētas, un tiekot izmantoti visi iespējamie aizbildinājumi, lai atteiktu pārreģistrāciju."

 

"Modernizēts staļinisms"

Šādā kontekstā Putina ievēlēšana patiesībā ir atgriešanās agrākajos laikos. Andreja Saharova atraitnes Elenas Bonneres 1.martā publicētajā rakstā Putins tiek raksturots kā "jauns posms ceļā uz modernizēta staļinisma" izveidi. Preses brīvības aizsardzības organizācijas, fonda "Glasnostj" prezidents Aleksejs Simonovs saka: "Pašreizējā situācija ārkārtīgi atgādina 1953.gadu, kad pēc Staļina nāves pie varas nāca Berija – arī viņam bija augsta dienesta pakāpe, un arī viņš vēlējās modernizēt valsti."

Oļegs Panfilovs, kas darbojas žurnālistu aizsardzības asociācijā, saka: "Perestroikas sākumā es Tadžikistānas Zinātņu akadēmijas ietvaros sadarbojos ar francūžiem un amerikāņiem. Katru nedēļu VDK kurators nāca mūs apmeklēt un pieprasīja izstāstīt, kas ir runāts...Kad es raugos uz Putinu, es uzreiz atceros savu institūta kuratoru, viņa neizteiksmīgo skatienu, ironisko smīnu: "Veiklāk, veiklāk, stāsti jaunumus..."

 

1998.gada augusta izrāviens

Andreja Saharova centra pārstāvis Jurijs Samodurovs daudz rezervētāk uzlūko Putinu – kā krievu sabiedrības attīstības pazīmi.

Visi cilvēktiesību aizstāvji uzsver izrāvienu, kas notika pēc finansu krīzes 1998.gada augustā, kura izraisīja uzticības zaudēšanu "demokrātiskajām reformām", un kopš NATO intervences Kosovā.

Leonīds Batkins, kas 80. gadu beigās bija viena no ievērojamākajām demokrātiskās kustības figūrām, saka: "Rietumu pārstāvjus, kas spēj izprast Austrumus, satrauc nacionālisms un ksenofobija. PSRS ir mirusi. Desmit gadu vēlāk līķis ir ārkārtīgi mainījies, tomēr, izdarot autopsiju, izrādās, ka tā ir tā pati Padomju Savienība."

Fransuā Bonē

"Ko var gaidīt no jaunā Krievijas prezidenta?"

"Der Standard"

— 2000.03.29.

Krievu publicists Aleksandrs Bovins, analizējot Putina izvirzīšanās cēloņus, mēģina atrisināt mīklu par turpmāko Vladimira Putina lomu: noteicošā esot bijusi vēlme pēc stipra vīra, kurš parūpēsies par drošām attiecībām valstī, lai ko arī katrs ar to nesaprastu.

Kā jau mēnešiem gaidīts, Vladimirs Putins prezidenta vēlēšanās uzvarēja ar lielu pārsvaru. Taču kāds ir viņa mandāts? Lai noskaidrotu, kādas būs viņa prezidentūras vadlīnijas, iespējams, ir jāizpēta, kāpēc Putina zvaigzne pie politikas debesīm parādījās tik strauji kā meteorīts.

Putins iestājas par pārmaiņām, lai gan nepilnīgām, bet tomēr par zināmu pagriezienu, jo krieviem jau sen bija apnicis Boriss Jeļcins. No masu magnēta, sieviešu elka un intelektuāļa viņš bija pārvērties par vecu, nespēcīgu vīru, kas izraisa līdzjūtību. Cilvēkiem bija apnicis viņa neprognozējamais vadības stils, viņa nespēja kontrolēt sajūtas un nespēja palikt neskartam korumpētajā Kremļa vidē. Cilvēki bija noguruši no viņa lauztajiem solījumiem.

 

Jeļcina neveiksme

Tas viss Jeļcinu padarīja par traģisku figūru. Viņš bija uzņēmies atbildību, kas sniedzās pāri viņa spēkiem. Taču viņš nosargāja Gorbačova sasniegtās brīvības: izvēles brīvību, runas brīvību, preses brīvību, uzskatu brīvību. Tomēr viņam neizdevās panākt patiesu, ilgstošu brīvību — brīvību drošā un stabilā valstī, kas ir spējīga uzņemties atbildību.

Šķita, ka šādos apstākļos būs nolemts neveiksmei arī Jeļcina izvēlētais prezidenta kandidāts. Taču Putins spēja tam tikt pāri tieši tāpēc, ka viņš nebija no Kremļa un nebija arī no Maskavas. Putins netiek uzskatīts arī par Kremļa "ģimenes" veidojumu.

 

Visiem gadījumiem

Putina jauneklīgais izskats, viņa enerģija un spēja runāt tautas valodā, šķiet to pārmaiņu pazīmes, kuras viņš sola. Taču vēl nozīmīgāks ir tas, ka viņš Krievijā visiem cilvēkiem ir viss. Inteliģencei Putins patīk tāpēc, ka viņš apmeklē teātri, operu un baletu. Ekonomisti priecājas, jo viņš saprot brīvā tirgus likumus. Arī juristi ir laimīgi, jo viņš ir apsolījis "likuma diktatūru". Viņu atbalsta visa politiskā spektra politiķi, jo viņa politiskā programma aptver visu skalu — sākot ar komunistiem un līdz liberāļiem. Un nedrīkst aizmirst arī to, ka viņš ir VDK vīrs.

Arī Čečenija signalizēja par pārmaiņām. Lai gan daudzi otro Čečenijas karu uzlūko saistībā ar prezidenta vēlēšanām, tomēr tie bija čečeni, kuri Putinam — ar invāziju Dagestānā 1999. gada augustā — piespēlēja visus vienojošo lietu un vēlēšanu cīņas tēmu. Viņš uztvēra tautas noskaņojumu un ar to cieši sasaistīja savu nākotni. Viņš par savas politikas pamatu izvēlējās "Krievijas vienotību" un "Krievijas dezintegrācijas briesmas" un uzņēmās "cēlo uzdevumu sakaut separātistus".

Tāpat kā Ziemeļu štati, kas Amerikas pilsoņkara laikā pievienojās Abramam Linkolnam, vairums krievu Putinu atbalsta tikai tāpēc vien, ka viņš nevilcinājās cīnīties par "Krievijas veselumu". Šis lēmums bija patīkams krievu ievainotajam nacionālajam pašlepnumam, jo tas bija pierādījums, ka Krievija spēj rīkoties savās interesēs un pieņemt stingrus lēmumus neatkarīgi no tā, ko saka pārējā pasaule.

 

"Likuma diktatūra"

Lai gan Čečenijas atkarošana prasa visu Putina enerģiju, Krievija bija vienīgā cena, un viņš to visu laiku paturēja acīs. Putina pretenzijas uz prezidenta amatu nostiprināja ar karu Čečenijā saistītais solījums nostiprināt valsti, nodrošinot tajā kārtību un tiesības. "Likuma diktatūra" šis vienīgais diktatūras veids, ko Krievija savā vēsturē vēl nekad nav piedzīvojusi, veido viņa programmas kodolu un ir patiesais viņa spēka un popularitātes avots. Krievi vēlas spēcīgu vadītāju, un katrs, īpaši Rietumos, pastāv uz to, ka Krievijai ir jākļūst par tiesisku valsti. Iespējams, ka Putins ir viens no nedaudzajiem, kura popularitāte balstās uz solījumiem izrādīt stingrību.

Par spīti stiprā VDK vīra imidžam, Putins ļoti izveicīgi prot apieties ar cilvēkiem. Viņa apbrīnojamākais atribūts ir intelektuālā fleksibilitāte, spēja pateikt tieši to, ko katrs vēlas dzirdēt. Šajā ziņā Putins līdzinās maģiskam spogulim. Katrs, kurš viņā ieskatās, redz pats sevi. Vēlēšanu cīņas laikā tā bija ļoti noderīga īpašība, jo tā Putinu tuvināja katram: gan tiem, kuri raugās uz priekšu, gan arī tiem, kuri raugās atpakaļ, gan liberālajiem demokrātiem, gan neliberālajiem konservatīvajiem, gan nacionālistiem, gan patriotiem, gan komunistiem, gan neatkarīgajiem un federālistiem, gan arī konfederālistiem.

 

Drosme būt nepopulāram

Putins ļoti izveicīgi ar visu to tiek galā. Taču spēja visiem cilvēkiem būt visam funkcionē tikai vēlēšanu cīņas laikā. Ja šādu stratēģiju piekopj arī valdībā, tad tā var to novājināt. Putinam, ja viņš grib gūt panākumus, ir jābūt vairāk nekā tikai populāram vien. Tātad ko Putins dos Krievijai? Tas ir noslēpums, kura priekšā tagad atrodas Krievija, jo pēc garlaicīgās vēlēšanu cīņas ir palikusi vienīgi mīkla. Un tas ir tieši pretējs tam, ko saprot ar demokrātiju.

Vēlēšanu cīņai ir jābūt satraucošai un jānorāda virzieni; valdīšana nozīmē smagu detalizētas politikas darbu un cenšanos panākt pietiekamu atbalstu nepieciešamajiem pasākumiem, kuru mērķis ir labklājība un miers. Un šeit gūt panākums ir iespējams, gan aizkavējot attiecīgu attīstību, gan arī meklējot piekrišanu. Lai būtu rezultāts, Putinam ir jāatsakās no vēlēšanās visiem patikt un jāsāk patiesi pārvaldīt valsti.

"Maskavas masu mediji spriedelē

par jauno valdību"

"Die Presse"

— 2000.03.29.

Pašreizējais finansu ministrs Mihails Kasjanovs tiek uzskatīts par Vladimira Putina pēcteci ministru prezidenta amatā.

"Ejiet mierīgi strādāt un netērējiet laiku ar domām par nākotni." Lai pārrunātu šo ministriem izteikto paziņojumu, otrdien Vladimirs Putins tikās ar Mihailu Kasjanovu. Formāli ministru kabinetam gan ir jāatkāpjas tikai pēc tam, kad prezidents Putins maija sākumā būs nodevis zvērestu, tomēr Maskavas masu mediji jau tagad spriedelē par iespējamajām pārmaiņām ministru kabineta sastāvā un prezidenta dienestā. Pašam Kasjanovam ir jāuztraucas vismazāk. Kasjanovs, kas pašreiz ir finansu ministrs un pirmais ministru prezidenta vietnieks, tiek uzskatīts par visiespējamāko kandidātu ministru prezidenta amatam. Vēl kā par iespējamajiem valdības vadītājiem tiek runāts arī par Kasjanova vietnieku Alekseju Kudrinu, telekomunikāciju iestādes vadītāju Leonīdu Reimani un pat par Anatoliju Čubaisu.

Vairums novērotāju ir vienisprātis, ka ministru kabinetam pilnīga atjaunošana nedraud. Jau tagad Vladimira Putina no Pēterburgas atvestie cilvēki kontrolē galvenos posteņus prezidenta dienestā un valdībā. Vicepremjers Sergejs Šoigu, kas pašreiz ir ārkārtas stāvokļa ministrs, varētu tikt atbīdīts uz godpilno, bet nenozīmīgo Putina vēlēšanu bloka "Vienotība" priekšēdētāja amatu, ko aprīlī pārveidos par sistēmu veidojošu partiju.

Hermanis Grefs, kas mēnešiem ilgi koordinēja Putina ekonomikas programmas izstrādāšanu, kā jaunais ekonomikas ministrs varētu kļūt par superiestādes vadītāju, kurai tiks pievienota arī Enerģijas ministrija. Taču arī spēka ministrijās var ripot galvas. Līdz šim par drošiem tiek uzskatīti FDD vadītājs Nikolajs Patruševs, kas arī ir no Pēterburgas, kā arī aizsardzības ministrs Sergejevs, kura līgums vakar tika pagarināts pēc Putina rīkojuma. Šis lēmums tiek vērtēts kā zīme, ka Putins vēlas stabilitāti militāristu vadībā. Par relatīvi drošu tiek uzskatīts arī ārlietu ministrs Igors Ivanovs. Aizdomīgi grīļojas iekšlietu ministra Vladimira Rušailo krēsls. Viņa vietu var ieņemt Sergejs Stepašins, kas šajā amatā jau bija pirms iecelšanas par premjeru 1999. gada sākumā.

Elke Vindiša

"Putina uzvara preses spogulī"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.29.

Atšķirīgie Maskavas komentāri

Svarīgākie Maskavas preses izdevumi vēlēšanu nedēļas nogali, kurā par nākamo valsts vadītāju ar 52% balsu tika ievēlēts pašreizējais prezidenta amata pildītājs Putins, komentē ļoti atšķirīgi. Daži no tiem norāda, ka Putina taktika neko no saviem patiesajiem nodomiem neizpaust acīmredzot guvusi panākumus. Agrāk populārais, pa šo laiku "oligarha" Berezovska īpašumā pārgājušais laikraksts "Komersant" otrdienas izdevumā rakstīja: Putins ir panācis to, ka pilnīgi atšķirīgi ļaudis savas balsis nodevuši tieši par viņu, gan pragmatiķi, gan romantiķi. Pragmatiķi viņam esot piekrituši, jo sev teikuši, ka Krievijai reiz vajagot prezidenta un par Putinu pilnībā varētu balsot. Romantiķi par viņu balsojuši tāpēc, ka no neskaidrajiem kandidāta izteikumiem spējuši izlobīt to, kas viņus interesē.

 

Vadošie pret Jeļcinu

Arī tāpat Berezovska aprindām piederošā "Novije izvestija" norāda, ka Putins vēl nav iesniedzis ne politisku, ne arī ekonomisku programmu. Mazliet pārdroši laikraksts turpina, ka viņš tomēr sevi pierādījis darbos. Darbi galveno Krievijas problēmu atrisināšanā esot grūtāks pārbaudījums ievēlētajam par pašām vēlēšanām. Kāda cita Berezovska impērijas avīze — "Ņezavisimaja gazeta" ar izteiktu nostāju pret Jeļcinu pauž viedokli, ka Putinam vajagot izveidot jaunu varas sistēmu, kurā prezidentālā pārvalde un valdība vairs nevelk katra aiz sava virves gala. Putins, ko Jeļcins vispirms padarīja par ministru prezidentu un tad par prezidenta amata izpildītāju, vēlēšanās, pēc šī laikraksta uzskata, uzvarējis tikai tāpēc, ka bijis vienīgais kandidāts, kurš neasociējās ar Jeļcinu.

"Izvestija " no savas puses rēķinās ar komunistu vadītāju Zjuganovu, kas šķietamo vēlēšanu rezultātu nederīgumu grib pierādīt ar savu partijas biedru kontroles nolūkos veikto balsu skaitīšanu. Komunistu partijas izdevums "Sovetskaja Rossija" šajā jautājumā grib sekot savam vadonim un ziņo par viltojumu ēnu, kas gulstas pār publicētā rezultāta skaitļiem. Turpretim "Izvestija" Zjuganovam pārmet, ka viņš nemaz negribot apšaubīt Putina uzvaru, bet gan atkal gribot iegūt popularitāti kā opozīcijas vadītājs. "Izvestija" komunistiem iesaka laikā pēc vēlēšanām nomainīt veco plati: "Tikai viņiem vēl neesot nevienas jaunas". Avīze skarbi vēršas pret "Jabloko" kandidātu Javlinski. Viņa pieticīgais rezultāts (mazāk par 6%) apliecinot, ka viņš esot pseido atbrīvotāja piekritējs.

 

Reformu gals?

Dienas laikraksts "Segodņa" Javlinska neveiksmi raksturo kā iemeslu, kālab Krievijas demokrātijai pienācis gals. Liberālie un demokrātiskie spēki esot ilgstoši darbojušies viens pret otru, raksta laikraksts, bet 26.martā abi ir miruši. Viss sakritis vienlaikus: mūžīgā sadrumstalotība, apgarotās pārdomas un birokrātiskā vēlme nesanaidoties ar valdošajiem. No Putina sagaida, ka viņš Krievijas mājā ieviesīs kārtību, un tas galvenokārt nozīmē attīrīšanos no Jeļcina reformām. Arī "Vedomosti" uzskata, ka reformu laiks svētdien beidzies. Valsts atrodoties izvēles priekšā — soli pa solim attīstīt tālāk postkomunisma ērā sasniegto vai atgriezties pie padomju laika galvenajām iezīmēm.

"Reakcija ārzemēs uz vēlēšanām Krievijā.

Jo vairāk uz rietumiem, jo atturīgāk"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.28.

Pašas labvēlīgākās izrādījās Pekina un Tokija; visvairāk "ja" — Vašingtonas un Rīgas reakcijā.

Pirmais ārpolitiskais Putina kontakts pēc vēlēšanām bija tieši ar Czjanu, kas ir ļoti apsveicami. Notika tikai kursa apstiprināšana stratēģiskajai sadarbībai ar Ķīnu.

Paši spilgtākie no visiem piesardzīgajiem paziņojumiem kļuva ASV valsts sekretāres Madlēnas Olbraitas vārdi. "Domāju, mums nāksies paskatīties uz viņa darbiem. Viņa vārdi ir diezgan labi, taču jāpavēro arī viņa rīcība".

Vārdus "piesardzīgais optimisms" izmantoja arī Rīgā. Pēc Latvijas ārlietu ministra Induļa Bērziņa vārdiem, attiecības ar Maskavu var kļūt "pietiekami labas" tikai tad, kad Krievija sapratīs, ka Baltijas valstis pieder pie Rietumiem. Šķiet, ka attiecības ar jauno KF vadību Latvijas ĀM sāka ar atdalīšanas līnijas novilkšanu, turklāt Maskava un Rīga, ja ievēro šo loģiku, atrodas dažādās tās pusēs.

Daudz sirsnīgāki izrādījās igauņi. Prezidents Lennarts Meri nosūtīja apsveikumu Putinam un izteica cerības ne tikai attīstīt savstarpēju izpratni, bet arī drīz tikties ar Krievijas valsts vadītāju.

Pieklājīgi un ar izpratni izteicās ES valstis.

Dmitrijs Gornostajevs

"Somu Krievijas eksperts par Putinu"

"Hufvudstadsbladet"

— 2000.03.28.

Tāds pats starts kā Andropovam.

Patiesībā Vladimirs Putins sāk tādā pašā veidā, kā Jurijs Andropovs 1982. gadā kļuva par Padomju Savienības līderi — abi taču bija arī drošības dienesta vadītāji.

To saka Dr. Ilmari Susiluoto, kas ir Krievijas lietpratējs Somijas Ārlietu ministrijā. Andropovs bija tikpat neaprakstīta lapa kā šobrīd Putins.

"Arī 1982. gadā tauta ar lielu satraukumu gaidīja, ko rādīs nākotne. Toreiz no Maskavas ielām uz kādu laiku pazuda visi slaisti, jo milicija patrulēja un uzturēja disciplīnu un kārtību. Mēs tā arī nekad neuzzināsim, ko Andropovs būtu darījis, jo viņa valdīšanas laiks bija tik īss."

"Tagad situācija ir līdzīga. Tauta gaida. Daļa intelektuāļu turklāt gaida gandrīz vai ar bailēm. Lielākajai tautas daļai tomēr laikam ir vienalga, taču, ja tiek dabūts rokā kāds nelietis, tad cilvēki ir gatavi aplaudēt. Ar neliešiem te ir domāti tie, kas ir guvuši panākumus, tā sauktie oligarhi un viņiem līdzīgie", Susiluoto konstatē.

Dr. pol. Kristers Pursiainens no Somijas Ārpolitikas institūta tomēr apgalvo, ka Putina politikas vispārīgie mērķi esot diezgan labi zināmi.

"Viņš cenšas Krieviju padarīt par attīstītu valsti, kurai būtu arī zināms lielvaras statuss. Otrs mērķis ir valsts integrācija pasaules ekonomikā. Runājot par metodēm, ir pietiekami daudz neskaidrību", Pursiainens norādīja.

Krievija vēlas iestāties Pasaules tirdzniecības organizācijā (PTO). Tas nozīmē, ka nepieciešams ievērot zināmus noteikumus. Pursiainens domā, ka Krievija ātrāk vai vēlāk kļūs par PTO dalībvalsti, un tas varētu izdoties arī Ķīnai.

"Nav nekādu šaubu, ka Krievija vēlas iestāties. Šis ir nosacījums, lai Krievija varētu gūt panākumus attiecībās ar Eiropas Savienību, kur mērķis ir brīvās tirdzniecības reģions ar ES."

"Putins pieder pie tās grupas, kas ir atzinusi, ka Krievija izolācijā nespēs izveidot attīstītu postindustriālu sabiedrību un ka tam ir jānotiek, integrējoties Rietumu ekonomikā. Nepieciešams veikt konkrētus pasākumus. Protams, par to notiek cīņa, taču Krievijai nav citas iespējas kā pielāgoties", Kristers Pursiainens apgalvo.

Ārpolitikā ne tikai Putinam, bet visai Krievijas ārpolitikas elitei ir raksturīgi, ka ASV centieni izveidot pasauli, kurā dominētu Rietumi un kurā ir tikai viens pols, tiek uzskatīti par kaitīgu tendenci. Pretēji tai Krievija iestājas par "objektīvu" tendenci ar daudziem poliem, no kuriem viens ir Krievija.

"Ideja ir sistēma, kas atgādina ANO Drošības padomi, tas ir, lielvaru klubu, kurš kopīgi lemj par svarīgiem jautājumiem un kurā dalībvalstīm ir arī veto tiesības, un kur tiek ņemtas vērā pārējo intereses."

No šī leņķa raugoties, varam saprast Putina izteikumus BBC, kuros viņš pieļāva Krievijas iestāšanos NATO.

"Gluži dabīgi, ka Krievija vēlas būt visur, kur vien tā ir līdztiesīga dalībvalsts ar veto tiesībām", Pursiainens konstatēja.

Ideoloģiski Krievija tātad nav principiāli pret NATO. Krievija taču ir mēģinājusi panākt, lai EDSO kļūst par Eiropas drošības struktūru NATO vietā. EDSO Krievija ir pilnvērtīga dalībvalsts ar veto tiesībām. Tikpat labi tā varētu būt NATO.

"Līgumā, kas tika noslēgts ar NATO sakarā ar iepriekšējo paplašināšanos, Krievija mēģināja panākt juridiski saistošu pienākumu, ka ar Krieviju ir jākonsultējas par visu, ko vien NATO dara. Tas neizdevās, un tas konkretizējās Kosovā, kur Krievijai neviens neko nejautāja."

Daudzi ar interesi gaida, kā attīstīsies Putina attiecības ar oligarhiem, jo viņš ir bijis atkarīgs vismaz no vienas oligarhu daļas. Taču liela viņa vēlētāju daļa gaida, kad viņš oligarhus noliks pie vietas.

Ilmari Susiluoto uzskata, ka Putins atrodas divdomīgā situācijā. Ja viņš gribēs nostiprināt valsti, armiju un militāro rūpniecību, par ko viņš ir runājis, viņam noteikti ir jādabū vairāk naudas. Te neko nedos lielāku nodokļu iekasēšana no parastajiem nabadzīgajiem krieviem, kuriem naudas nav. Nodokļi ir jāievāc no produktīvajiem sektoriem, piemēram, enerģijas ražotājiem, bet tad var viegli izveidoties konflikts ar oligarhiem.

Susiluoto konstatē, ka Putina panākumu mēraukla būs šāda — cik lielā mērā turpināsies kapitāla aizplūšana no Krievijas. Tas ir atkarīgs no tā, cik stabilus apstākļus viņam izdosies radīt.

"Viņš ir runājis par centrālās varas nostiprināšanu, taču ir noliedzis, ka tas varētu nozīmēt, piemēram, naftas un gāzes uzņēmumu valstiskošanu no jauna. Valsts tiks nostiprināta ar likumiem un stabilitāti. Viņš pieredzi ir guvis VDK, un tas liek domāt, ka viņš ir nodomājis to īstenot ar administrāciju un administratīviem lēmumiem, piemēram, stingrākiem valūtas izvešanas noteikumiem. Es gan nevaru atcerēties, ka kāds būtu uzveicis korupciju administratīvām metodēm, pat ne Staļina laikā", Ilmari Susiluoto teica.

Arī Pursiainens norādīja, ka Putins ir nodomājis attīstīt Krieviju ar stingru roku valsts vadībā. Te iederas organizāciju un reģionu kontrole, armija un drošības dienests, kā arī oligarhu kontrole.

"Spriežot pēc Putina retorikas, oligarhi jālikvidē kā šķira. Tomēr viņš ir licis saprast, ka ne visi oligarhi ir ļauni un ka viņu vidū ir arī krievu patrioti."

Pursiainens domā, ka Putins saistīsies ar daļu oligarhu un pārējos kontrolēs atkarībā no situācijas. Putins spēj prasmīgi izveidot pārsteidzošas taktiskas un stratēģiskas savienības. Šķiet, ka viņam nav ne principiālu sabiedroto, ne principiālu ienaidnieku."

"Taktiskā ziņā viņam nav nekādu kavēkļu. Viņš var apvienoties ar jebkuru. Pirms Valsts domes vēlēšanām Primakovs un Lužkovs bija visļaunākie ienaidnieki, pēc domes vēlēšanām viņš sabiedrojās ar komunistiem, un pirms prezidenta vēlēšanām viņš uzkrītoši uzstājās kopā ar Lužkovu, kamēr Javlinskis tika iztēlots par grēkāzi."

Vladimira Putina saistība ar Ļeņingradu un Sanktpēterburgu padara viņu interesantu Somijas acīs.

Susiluoto stāstīja, ka Sanktpēterburgai un Ļeņingradai vienmēr ir bijušas īpašas attiecības ar Somiju. Šī pilsēta taču ir celta Ingermanlandes teritorijā.

Somi ir pieminēti arī Aleksandra Puškina slavenajā dzejolī "Bronzas jātnieks". Cara laikā izskatīgā un lepnā Sanktpēterburga uz somiem raudzījās no augšas.

"Situācija sāka mainīties 20. gadsimtā, un krievu literatūrā tika izteikts pārsteigums par to, cik tīra un kārtīga ir Somija, kas bija Eiropas valsts. Šis priekšstats vēl aizvien ir saglabājies, lai gan karš un Ļeņingradas blokāde vienai paaudzei dvēselē ir atstājuši rētas", Ilmari Susiluoto teica.

Pēc kara Ļeņingrada ieguva īpašu stāvokli tirdzniecībā ar Somiju. Kad Padomju Savienība sabruka, Putins piedalījās Sanktpēterburgas īpašā statusa pieņemšanā, kas cita starpā deva tiesības uz ārējo tirdzniecību un attiecībām ar Somiju, viņš piebilda.

"Berlīnes īpašās attiecības ar Maskavu"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.28.

Viedoklis par prezidenta vēlēšanām

Vācijas valdības vārdā par Putina ievēlēšanu izteicās kanclers Šrēders un ārlietu ministrs Fišers. Šrēders samierinājās ar telegrammu, kurā nosūtīja laimes vēlējumus, bet Fišers izrādīja reakciju uz karu Čečenijā. Pēc tam, kad ārlietu ministrs arī no savas partijas puses tika kritizēts par pārāk lielu piesardzību pret Kremli, viņš nesen sācis asāku sarunas toni.

Pirmdien Vācijas kanclers Šrēders un ārlietu ministrs Fišers atsevišķi pauduši nostāju par prezidenta vēlēšanu iznākumu Krievijā. Šrēders vēlēšanu uzvarētājam Putinam laimes novēlējumu telegrammā rakstīja, ka viņš cerot uz konstruktīvu vācu un krievu un Eiropas un Krievijas attiecību sākumu. Tagad ir nepieciešams vairāk nekā jebkad Krievijas un Vācijas starpā pastāvošo stratēģisko partnerību piepildīt ar noteiktu saturu. Kanclers savā telegrammā palika pie šiem vispārējiem vārdiem, bet ārlietu ministrs iedziļinājās Berlīnē publicētajā paziņojumā, kas saistīts ar karu Čečenijā. Fišers karadarbības pārtraukšanu un ātru politisku risinājumu ilgstoša noregulējuma panākšanai Kaukāza republikā raksturoja kā neatliekamu. Maskavai tāpēc nepieciešams akceptēt starptautisko humanitāro palīdzību un pašai ķerties klāt pie izpostīto reģionu atjaunošanas. Vācijas valdība gaidot to, ka Putins apņēmīgi sāks reformu ceļu un virzīs uz priekšu iekšējo valsts modernizāciju.

 

Skaļāki ārlietu ministra izteikumi

Fišeru pēdējā laikā kritizēja arī paša partija par to, ka viņš, pamatojot Kosovas karu un pret Austriju pieņemtās sankcijas, norādījis uz Rietumu valstu kopības vērtībām, bet attiecībās pret Kremli ievērojis izteiktu reālpolitisku atturību.

Tas nonāca tik tālu, ka G—valstu ārlietu ministru tikšanās reizē Berlīnē ārlietu ministru Ivanovu viņš nosauca par draugu. Janvārī, apmeklējot Maskavu, Fišers draudēja Krievijai ar izolāciju. Arī daļā Zaļo partijas pārstāvju novērojama neapmierinātība ar Fišera atturību pret Maskavu, jo partija vienlaikus savā ārpolitiskajā pozīcijā, piemēram, raugoties uz tanku piegādi Turcijai, pieprasa cilvēktiesību ievērošanu. Pēc tam, kad opozīcija Berlīnē vairs neizteica pārmetumus, ka ārlietu ministrs mēra ar divējādu mērauklu, viņa izteikumi par Čečeniju ieguva noteiktību.

Tomēr piesardzība kontaktos ar Maskavu Fišeram nav nekas īpašs. Vācijas ārpolitika balstās uz aksiomu, ka Krievija esot pēc iespējas vairāk "jāiegrožo". Tomēr Kosovas kara laikā tieši Vācija bija tā, kas, neņemot vērā Vašingtonas protestus, panāca lielāku Krievijas iesaistīšanu Rietumu piekoptajā diplomātijā attiecībā uz Balkāniem. Vācijas valdība dižojas, ka tai ir ciešāki kontakti ar Maskavu nekā pārējiem Rietumu partneriem, un šīs īpašās attiecības acīmredzot nevēlas ar savu pret Kremli vērsto kritiku likt uz spēles. Skaidra nostāja pret Krieviju neesot to Berlīnes ārpolitiķu lieta, kuri tagad atrodas savu ES kolēģu sabiedrībā. Opozīcija Krievijas politikā pamatvilcienos pārstāv līdzīgu nostāju. KSS šefs Štoibers komentē vēlēšanu rezultātus ar vārdiem, ka Krievija esot izšķīrusies par jaunu, spēcīgu un uz nākotni orientētu prezidentu. Kamēr pasaule prāto par jaunā Kremļa vadītāja mērķiem, Bavārijas ministru prezidents jau paziņojis, ka Putins esot aprēķināms politiķis, kurš labi sastrādāšoties ar Eiropu. Skeptiski izteicies Bundestāga KDS frakcijas pārstāvis ārlietu jautājumos Lamers. Viņš atzina, ka Putinam piemīt inteliģence, ko viņš līdz šim tikai skrupulozi lietojis, lai iegūtu varu. Lamers paškritiski atzina, ka Rietumi esot daudz ko "norijuši", lai neapdraudētu sadarbību ar Maskavu.

 

Putins un cerību princips

Krievijas demokrātijai noteikti nekaitētu tas, ja Vladimirs Putins, kas nedēļas nogalē notikušajās prezidenta vēlēšanas bija favorīts ar vislielākajām izredzēm tikt ievēlētam, pirmajā vēlēšanu kārtā neiegūtu absolūto balsu vairākumu un pēc trijām nedēļām viņam būtu jāpiedalās otrajā vēlēšanu kārtā. Bez šaubām, viņš otrajā vēlēšanu kārtā vēl palikušo konkurentu komunistu vadoni Zjuganovu bez īpašas piepūles būtu uzvarējis. Tomēr nepieciešamība pārvarēt otro vēlēšanu kārtu Putinu varbūt piespiestu vēlētājiem konkrētāk nekā līdz šim izskaidrot to, kādiem paņēmieniem viņš grib panākt solīto Krievijas "renesansi". Turklāt, ja Putins gūtu uzvaru, tikai otrajā kārtā, viņam tiktu iespaidīgāk signalizēts par vēlētāju skepsi pet nepazīstamo politisko censoni un bijušo VDK aģentu. Šāda skepse tomēr arī Krievijā pastāv, bet tā vēlēšanu rezultātā parādās tikai tālab, ka favorīts Putins barjeru uz uzvaru pārlēca lielākām grūtībām, nekā bija gaidīts.

Kaut arī Putins vēlēšanās uzvarēja atbilstoši Konstitūcijas prasībām, tomēr jāpatur prātā, ka viņa uzvaru stingri ietekmēja vecās Kremļa varas kliķe. Pēkšņā, bet labi apdomātā Jeļcina atkāpšanās un Putina iecelšana par prezidenta amata pildītāju aizsargā ne tikai atkāpušos Kremļa vadītāju un viņa "ģimeni" no iespējamajām tiesiskām izmeklēšanām vien. Kā pārvaldnieks prezidenta sēdeklī un galvenais atbildīgais par otro karagājienu Čečenijā Putins vienlaikus ar propagandisku, pēc visiem spēles noteikumiem izspēlēto "bonusu" varēja izmantot sacensību par prezidenta amatu. Tā Krievijas vēlētāju lielākā daļa, kura balsoja par Putinu, acīmredzot ļāvās cerībām, jo Krievija kā vienmēr katras varas nomaiņā īpaši centīgi piekopj nākotnes apliecināšanu. Putins sola spēcīgu un ekonomiski attīstītu valsti, funkcionējošu demokrātiju, "likuma diktatūru", korupcijas apkarošanu un konsekventus soļus sekmīgai ekonomikai. Tie ir saprātīgi mērķi. Tomēr kā, kādiem paņēmieniem jaunais prezidents to vēlas realizēt, trīs mēnešus pēc viņa kļūšanas par Jeļcina sekotāju tas nav skaidrs.

Galvenokārt tas attiecināms uz ekonomisko jomu. Putins tikai ar tirgus ekonomikas realizācijas spēles noteikumiem, kuri pelna šo nosaukumu — tiem pieskaitāmi tiesību nodrošināšana un tiesiskā vienlīdzība —, ilgākā laika posmā izdosies lielā frontē iekustināt Krievijas ekonomiku. Bez šādiem panākumiem solījumi par valsti, kas spējīga darboties atbilstoši normām, un progress visiem pilsoņiem paliks ilūzija. Vai Putins nopietni domā par korupcijas, radu būšanas un likuma normu trūkuma apkarošanu, to rādīs viņa turpmākās attiecības ar tā saucamajiem oligarhiem. Ja tādām figūrām kā miljonāram un mediju magnātam Berezovskim arī turpmāk būs tikpat dominējoša ietekme uz Kremļa lēmumu pieņemšanu, kā bija Jeļcina ēras beigu fāzē, tad par Putina solīto uzplaukumu nevar neko labu prognozēt.

Vienīgā problēmu joma, kur Putins līdz šim konkrēti un skaidri var pierādīt ar savu vārdu saistītu darbiem, ir Čečenija. Militārā mazās Kaukāza republikas iekarošana, simtiem tūkstošu civilistu izdzīšana bēgļu gaitās, tūkstošiem bojā gājušo un neskaitāmu ciematu nopostīšana. Šis rupjais "terorisma apkarošanas" paņēmiens būtiski sekmēja Putina uzvaru vēlēšanās. Vai jaunais prezidents pēc demokrātiskas varas pozīcijas nodrošināšanas tagad beidzot viņā radīs tālredzību iestāties par sen solīto Čečenijas jautājuma politisko risinājumu?

"Autentisks" Krievijas pārstāvis"

"Neue Zūrcher Zeitung"

— 2000.03.29.

Dalītas jūtas Amerikas sabiedrībā

Prezidents Klintons apsveicis Vladimira Putina ievēlēšanu par Krievijas valsts vadītāju un 70% lielo vēlētāju dalību nosaucis par demokrātijas nostiprināšanās zīmi Krievijā.

Svētdienas "New York Times" izdevumā bija ievietoti divi Groznijas attēli, kas fotografēti no putna lidojuma, viens pirms Krievijas armijas iebrukšanas un otrs pēc tās — pilnīga iznīcība. Ar asiņaino Čečenijas apspiešanu ASV sabiedriskajā domā tiek saistīts vārds, kas uzlēca līdzīgi zvaigznei 1999.gada rudenī — ar Vladimiru Putinu. Klintona administrācija atturējās izteikt viedokli, jo tā Putinā saskatīja partneri, ar kuru varēja sarunāties. Valdīja uzskats, ka aiz čečenu kaujiniekiem stāvot noziedznieki. Baltais nams vairākkārtīgi apelēja pie Kremļa, lai tas meklētu politisku Čečenijas jautājuma risinājumu, un to, ka tas noteiks finansu sankcijas, bet neko vairāk.

 

Nav citas alternatīvas

Lielā izmēra "New York Times " uzņēmumi Putina prezidentēšanu pavada ar klusu pārmetumu. Divas dienas pirms vēlēšanām šajā pašā laikrakstā parādījās raksts par valsts mediju kampaņu pret "Jabloko" kandidātu Javlinski. Ja tad runa ir par lēmuma pieņemšanu, tad arī pasaules laikraksts no "East River" Putinam nevar iedomāties nevienu citu alternatīvu. Valsts iekšienē tiek piegriezta liela vērība lietu izpratnei un realizācijas spējai, nevis viņa aģenta darbībai, mērķim Krieviju vest Rietumu virzienā, ne arī viņa bezceremoniālajām attīrīšanas metodēm.

Vašingtonas valdība galvenokārt cer, ka atrasta izeja no stagnācijas, kurā krievu impērija nonākusi pēdējos Jeļcina valdīšanas gados. No šāda viedokļa Putins uzskatāms par piemērotu kandidātu. Vašingtona viņu uzskata par personību, kura vislabāk spēj apkopot Krievijas intereses un ar kuru tā vislabprātāk sarunājas. Ētiskas pārdomas Baltajā namā atvirzās otrajā plānā iepretim problēmai atrast uzticamu un demokrātiskā ceļā tiesisku varu ieguvušu sarunu partneri. 70% lielais vēlētāju daudzums ir daudz augstāks, nekā tas bijis pēdējos gadu desmitos, vēlot Amerikas prezidentu. Valsts departamenta pārstāvis runāja par pagrieziena punktu demokrātijas nostiprināšanā. Savienotajām Valstīm esot liela interese par demokrātisku, uz ekonomiskām reformām orientētu un progresējošu Krieviju. Atsevišķās jomās pastāv domas īpaši par Maskavas strupceļu Čečenijas dēļ.

 

Turpmākā diskusija

par ABM līgumu

Pie Vašingtonas un Maskavas bilateriālajām attiecībām pieder 1973.gada ABM līguma pārskatīšana un citu līgumu ratifikācija. Diskusijas par nacionālas pretraķešu aizsardzības sistēmas izveidi tiks turpinātas ar Putina piekrišanu. Arī draudi Krievijai no ASV tāla iedarbības radiusa raķešu turēšanas, kas nebalstoties uz starptautiskajām tiesībām, vairs neesot tikai teorētiskas dabas jautājums. Vašingtona ABM līguma saturu gribot saglabāt un meklēt jaunas aizsardzības iespējas, cerot, ka Maskava šim viedoklim agrāk vai vēlāk piekritīšot.

"Rietumi ļaujas kārdinājumam"

"Le Monde"

— 2000.03.28.

Rietumi pārāk skaļi neiebilst, tomēr ir apmierināti ar Krievijas prezidenta vēlēšanu rezultātiem.

Ar Vladimiru Putinu tie cer uz būtiska elementa atgriešanos starptautiskajās lietās, kas arvien vairāk izzuda Borisa Jeļcina laikā. Ir grūti iztēloties Putinu draudam ar atomieročiem, kā to darīja Krievijas prezidents Kosovas konflikta laikā. Jeļcina pēctecis gan ārpolitikā, gan citās jomās atgādina nesamierināmu krievu interešu aizstāvi.

Madlēna Olbraita jauno Krievijas prezidentu raksturo kā "sarežģītu cilvēku", tomēr "pragmatiķi", izmantojot prezidenta Bila Klintona izteikto formulējumu, ka Putins esot cilvēks, ar kuru "mēs varam un mums jāsastrādājas."

Francijas ārlietu ministrs Ibērs Vedrins, ko daudz vairāk uztrauc sabiedrības uzskati nekā viņa amerikāņu kolēģi, ņemot vērā atsauksmes uz zvērībām Čečenijā, savalda savas cerības attiecībā uz jauno Krievijas valsts vadītāju, "kas ir iesaistījies grūtajā dižas un modernas valsts izveidē." Vedrins sacīja: "Mēs nepārtrauksim apgalvot, ka Čečenijas jautājuma militāra risināšana, kā arī brutālā un nesamērīgā spēka lietošana nav paciešama; vēl vairāk, tā ir šokējoša. Mēs tomēr gaidām Putina iniciatīvas Čečenijas problēmas politiskam atrisinājumam."

Kopš Vladimirs Putins iecelts premjerministra amatā un pēc tam kļuvis par prezidenta vietas izpildītāju, Rietumi nav izveidojuši vienotu viedokli par Čečenijas karu.

Kopš kāda laika zināmu protesta izpausmju vietā Francijā vai citās valstīs arvien vairāk nāk atzinīgi izteikumi par jauno "caru". Kopš gada sākuma Rietumu diplomātisko dienestu vadītāji straumēm plūst uz Maskavu, viņu vidū — arī Tonijs Blērs.

Krievijas ārlietu ministrs Igors Ivanovs ir paziņojis par "pārmaiņām" Krievijas ārpolitikā, nesniedzot sīkākus paskaidrojumus. Viņš neapšaubāmi ir saskatījis iespēju atgūt ticību, cieņu un autoritāti uz starptautiskās skatuves, ko bija zaudējusi Borisa Jeļcina Krievija. Tas var nozīmēt arī jaunu iesākumu Krievijas un Rietumu attiecībās.

Pjērs Haski

"Ķīna uzmanīgi vēro Putinu"

"Die Welt"

— 2000.03.27.

Vladimirs Putins Pekinas masu medijos ir sastopams biežāk nekā citi ārzemnieki.

Ķīnas internets rāda viņa fotogrāfijas, par viņu ziņo televīzija, un laikraksti viņa vārdu min virsrakstos. Nedēļas laikraksts "Huanjiu Shibao" ("Globuss") slavē Putinu kā "Hao han" ("īstu vīru"). Tajā bija ievietota Putina fotogrāfija lidotāja tērpā ar parakstu "Kaujas lidmašīnā virs Čečenijas". Ķīnas "Newsweek" Putinu rāda rietumieciskā apģērbā ar Borisu Jeļcinu fonā. Zem fotogrāfijas ir paraksts "Es tev nododu Krieviju". Laikraksts viņu cildina kā "Krievijas glābēju".

Putinu Ķīnā tagad pazīst pat labāk nekā Bilu Klintonu. Krievijas vēstnieks Ķīnā Vladimirs Saharovs saka, ka "pekinieši man zvana un jautā Maskavas interneta adreses, lai laikus saņemtu informāciju par vēlēšanām". Ķīnas populārākie vakara laikraksti uz Maskavu pat papildus nosūtīja 10 korespondentu.

Pekina, kas Jeļcina prezidentūras laikā ar Maskavu parakstīja vienošanos par stratēģisko sadarbību un Krieviju uzskata par globālo pretsvaru ASV, uz Putinu liek lielas ekonomiskās un politiskās cerības. Ir panākta noruna, ka tad, ja Putins uzvarēs vēlēšanās, viņš pirmajā ārvalstu vizītē dosies uz Ķīnu. Ar šādu solījumu no Maskavas atgriezās Ķīnas aizsardzības un ārlietu ministri.

Putins Ķīnai ir pateicīgs par tās atklāto atbalstu karam Čečenijā, turklāt Pekina šajā gadījumā domāja par tiem saviem apgabaliem, kuri vēlas atdalīties, piemēram, Tibetu. Tādi militārie stratēģi kā Zhangs Čaočongs no Aizsardzības augstskolas Maskavas karu uzskata par ideālu apmācības paraugu Ķīnas armijai, pat efektīvāku high – tech kara paraugstundu nekā Persijas līcī vai Kosovā demonstrēja ASV.

Ķīna cer uz jaunu, spēcīgu tirdzniecības impulsu. Tiek gaidīti liela apjoma naftas un gāzes darījumi, kā arī darījumi ar ieročiem un intensīvāka tirdzniecība pierobežā.

Džonijs Erlings

"Krievija paziņo par korekcijām ārpolitikā"

"Die Welt"

— 2000.03.28.

Putina valdības programma joprojām ir neskaidra.

Vladimirs Putins jau nākamajā dienā pēc vēlēšanām ķērās pie lietu kārtošanas. Kā katru pirmdienu, Kremlī pulcējās ministru kabinets un spēka ministriju vadītāji.

Ārlietu ministrs Igors Ivanovs pēc apspriedes Kremlī paziņoja par "korekcijām" Krievijas ārpolitikā. Kā pamatojumu viņš minēja "nopietnās pārmaiņas pasaulē" un Krievijas politikā, kā arī jauna prezidenta ievēlēšanu. Jaunais Kremļa vadītājs vēlēšanu cīņas laikā izteicās par pragmātiskāku ārpolitiku. Atklātajā vēstulē vēlētājiem viņš rakstīja, ka Krievija vairs neiejaukšoties vietās, kur nav iespējams gūt ekonomiskas priekšrocības. Kā uzskata laikraksts "Komersant", šī vēstule balstās uz Putina jauno ārpolitikas doktrīnu.

Maskava arī nemeklēs konfrontāciju ar Rietumiem jautājumos, kuriem nav principiālas nozīmes Krievijai. It īpaši tāpēc, ka Krievijas "ārpolitiskie resursi ir ierobežoti", kā nedēļas beigās pirmo reizi atzina Ivanovs. Tomēr nav skaidrs, kā šis jaunais pragmatisms sader kopā ar neseno raķešu demonstrēšanu un Putina uzkurinātajām Maskavas lielvaras ambīcijām.

Tāpat nav skaidrs arī tas, kā konkrēti tiks veidota jaunā ārpolitika. Krievijas Ārlietu ministrijā, kur notiek diskusijas starp "amerikāņiem" un "eiropiešiem", kā arī "ģermānistiem", daudzi domā: tāpēc, ka Putins labi pazīst Vāciju, īpaši tiks attīstītas attiecības ar Berlīni. Ja jaunais valsts vadītājs pirmajā ārvalstu vizītē dosies uz Vācijas galvaspilsētu, tad to varēs vērtēt kā apstiprinājumu. Taču līdz oficiālajai inaugurācijai, kas ir paredzēta no 5. līdz 8. maijam, Vladimirs Putins valsti neatstās. Līdz tam laikam viņš grib paturēt gan prezidenta, gan premjerministra funkcijas.

Līdz ar to viņš liek vilties tiem, kuri prasa nekavējošu rīcībspējīga ministru kabineta izveidošanu. "Putinam ir jārīkojas ātri," saka investīciju sabiedrības "Renaissanse Capital" ģenerāldirektors Igors Sagirjans. "Ja viņš nesastādīs saprātīgu ministru kabinetu, ja viņš vismaz kā pirmo soli nedeklarēs ekonomiskās reformas, kas dos cerības", tad ārvalstu investori no Krievijas novērsīsies un, proti, "uz ilgu laiku", baidās Sagirjans. Visur plašajā Krievijā — kā parasti, ar sakrustotām rokā — gaida pārmaiņas. Brīnumdziedniekam Putinam tagad būs jātiek galā ar lielo problēmu kalnu. Cīņu pret korupciju un pārmaiņām nodokļu likumdošanā, kā arī zemes īpašuma kodeksa pieņemšanu.

Karš Čečenijā prasa cilvēku dzīvības un resursus, lai gan stabili augstās naftas cenas iepriekšējos mēnešos ir parūpējušās par dolāru pieplūdumu. Taču karš apgrūtina arī Maskavas attiecības ar Kaukāzu un Rietumu pasauli. Tomēr līdz šim nav jūtams, ka "dzelzs Putins" Ziemeļkaukāzā būtu gatavs piekāpties. Viņš pat ir apsolījis atbalstu ģenerāļiem, kuri Čečenijā tiecas pēc revanša.

To, kā un vai Kremļa kungs spēs atbrīvoties no oligarhiem, saspringti vēro ne tikai darījumu cilvēki vien. Ietekmīgā Berezovska tipa finansu un industrijas grupa līdz pat pēdējam nāvīgā tvērienā turēja Jeļcina administrāciju un valsti padarīja par savu korporatīvo interešu pašapkalpošanās veikalu. Vladimira Putina vēlēšanu cīņas vadītājs vakar vēlreiz atkārtoja jaunā prezidenta nodomu beigt šo praksi.

Manfrēds Kvirings

"Jaunās kara doktrīnas spogulis"

"Ņezavisimaja gazeta"

— 2000.03.30.

Tajā atspoguļojas NATO stratēģiskās koncepcijas. Taču pagaidām tikai kopējā izskatā.

Ziemeļatlantijas alianses jaunās stratēģiskās koncepcijas apstiprināšanas gadadienas priekšvakarā Kremlis beidzot pieņem savu ilgi gaidīto kara doktrīnu, tādējādi Kremlis ir turējis vārdu, pirms gada apsolot, ka realizēs galveno valsts militāro dokumentu, tiklīdz NATO bloks paziņos savas militārās vērtības.

Šajā dokumentā ļoti skaidri pateikts, ka galvenā orientācija vērsta uz kara pārtraukšanu kā galveno uzdevumu.

Gan bloka, gan Krievijas dokumentos stingri ir deklarēti partnerattiecību principi no militāri politiskā viedokļa ar citām valstīm, taču jāsaprot tas ir dažādi, kā to skaidro ģenerālis Maņilovs - NATO visus partnerus dala divās kategorijās - pirmie tie, kas ir NATO dalībvalstis, un otrie, kas piedalās "Partnerattiecības mieram" programmās, taču Krievijai visi partneri ir vienādi. No kodolieroču izmantošanas viedokļa Krievija ir atstājusi sev izvēles iespējas izmantot tos visos tajos gadījumos, kad izšķiras jautājums: būt vai nebūt Krievijai, un lai sargātu Krievijas Federācijas drošību.

Par krīzes situācijām un konfliktiem abi dokumenti paredz, ka nedrīkst balstīties uz spēka metodēm, taču kā NATO attiecībā pret Dienvidslāviju, tā arī Krievija attiecībā pret Čečeniju izrādīja identisku attieksmi pret šiem principiem, kas liecina, ka ne tikai deklarācijas ir identiskas, bet arī militāri politiskās traktēšanas metodes sakrīt.

Autors apsveic Krievijas doktrīnas 2000 autorus, tai skaitā arī Valēriju Maņilovu, jo viņu militāri politiskā un militāri stratēģiskā koncepcija beidzot sāk iekļauties transatlantiskās civilizācijas standartos.

Beidzot jaunā militārā doktrīna savādāk ir noteikusi prioritāros draudus. Priekšplānā ir izvirzīti separātisms, reliģiozais un nacionālais ekstrēmisms, kas arvien vairāk tuvinās terorismam.

Vladimirs Solovjovs

"Krievija Vācijā saskata "jaunāko partneri""

"Die Welt"

— 2000.03.27.

Vladimirs Putins Eiropu vērtē no Pēterburgas perspektīvas: viņam Krievija ir daļa no Eiropas, turklāt Vācijai kā Eiropas centrālajai varai NATO un kā spēcīgākajai ES dalībvalstij viņš piešķir galveno lomu. Par spīti pārmaiņām VDK skola ir saglabājusi tradicionālo krievu ģeopolitisko skatījumu.

Tam, ka Putins augstu vērtē vāciešus, ir sava nozīme, bet ne izšķirošā. Viņš nav skaidri formulējis ārpolitiskos mērķus. Taču, ņemot vērā lielvaras lomu, ko viņš mēģina atrast Krievijai, rodas doma par īpašām attiecībām ar Vāciju – vienalga, vai Vācijas valdība šo impulsu uztvers, vai arī ne.

Pēc aukstā kara lielu lomu pagrieziena panākšanā Vācijas un Krievijas attiecībās spēlēja Gorbačova vizīte Bonnā 1989. gada jūnijā. Tā radīja priekšnoteikumus ne tikai Berlīnes mūra krišanai, kas sākās dažus mēnešus vēlāk, bet arī bīstamajam lūzumam Eiropā, sava veida savstarpējai aizmugures nodrošināšanai, kas izturēja visas krīzes.

Situācija bija labvēlīga, jo impērija grīļojās. Abi sarunu partneri domāja par "lielo līgumu": Gorbačovs atzina, ka katrai valstij ir tiesības brīvi izvēlēties savu politisko un sociālo sistēmu – arī VDR. Padomju intervences laiks bija beidzies. Arī aukstais karš. Priekšplānā izvirzījās palīdzība Padomju Savienībai. Gorbačovs ticēja, ka Bonna darbosies kā naudas devēja un aizstāve. Un Kols ļāva tam ticēt.

Jeļcina laikā "Bonnas līnija" tika turpināta. Kols prata apieties ar "Borisu" ("Eiropas māja", "jaunā politiskā domāšana"). Tas, ka vāciešiem nepietika spēka "glābt" Padomju Savienību un vēlāk Krieviju un Vašingtona nevēlējās Kolu atbalstīt, pasliktināja attiecības. Kaut arī Šrēders un Fišers mēģināja spēlēt mērenāku lomu, attiecības vēl vairāk pasliktinājās līdz ar NATO paplašināšanu (par ko lēmumu 1994. gadā pieņēma Klintons) un karu Kosovā.

Taču šīs vēsās attiecības gandrīz nav mazinājušas nozīmi, kādu Krievija piešķir attiecībām ar Vāciju. Tās tradicionāli raksturo lielas, gandrīz pārspīlētas cerības. Krievu politiķi vispirms Prūsiju, bet vēlāk Vāciju sauca par "jaunāko partneri". Šī ideja ir pārdzīvojusi aukstos un karstos karus. Krievijā "Vācijas pagātne" ir daudz niecīgāka problēma nekā, piemēram, ASV. Jau Padomju Savienība atteicās no reparācijām. Ticība "vācu krietnumam" ir viens no krievu galvenajiem uzskatiem – pirmām kārtām ģermānistu vidū. Putins, kā saka viņam tuvās aprindās, domājot atgriezties pie 1990. gadā Bonā noslēgtā līguma.

Herberts Kremps

"No Eiropas nabagmājas līdz labklājības oāzei"

"Die Presse"

— 2000.03.25.

Portugāle pēc iestāšanās ES 1986. gadā ir piedzīvojusi strauju ekonomisko attīstību, tomēr panākumiem ir arī ēnas puses.

Nav nekādu šaubu, ka Portugāle ir ārkārtīgi mainījusies. Tā ir kļuvusi par labklājības valsti. Valsts vēl astoņdesmito gadu sākumā cieta hroniska bezdarba dēļ, netika izmaksātas algas un nefunkcionēja sociālā sistēma, bet šodien tā līdzinās plaukstošam ekonomikas parkam. Piemēram, Lisabonas dienvidu daļā "Volkswagen" ir uzcēlis modernāko automobiļu rūpnīcu kontinentā.

To Portugāle ir paveikusi 12 gados pēc iestāšanās Eiropas Kopienā 1986. gadā. Tā no sociālistiskās plānveida ekonomikas ir kļuvusi par eiro kluba dalībnieci. Te sava loma ir bijusi arī augstsirdīgajai palīdzībai no ES puses — 35 miljardi šiliņu gadā. Tomēr Portugāles ekonomiskajam brīnumam ir arī ēnas puses. Lielais patēriņa pieaugums tiek finansēts gandrīz vienīgi ar kredītiem. Tā kā procentu likmes mēnešiem ilgi ir zemākas par inflācijas koeficientu, tad tas, kurš nepaliek parādā, zaudē naudu. Ja tagad tiktu paaugstinātas procentu likmes, jaunā labklājība drīz vien samazinātos.

Arī zemais bezdarbs, kas pēc 1999. gada ir apmēram 4,5%, apslēpj ne vienu vien problēmu sociālistiski pārvaldītajā valstī. Kamēr vidējā alga industrijas nozarē Eiropā ir 26 500 šiliņu mēnesī, Portugālē tā ir tikai 7000 šiliņu.

Nekur citur Eiropas Savienībā labklājības atšķirības nav tik lielas kā Portugālē. Portugāles ministru prezidents Antonio Guterešs tās samazināšanu uzskata par savu galveno uzdevumu. "Mums būs vajadzīgi 25 gadi, līdz mēs būsim panākuši pārējās ES dalībvalstis," viņš teica jau pagājušajā vasarā.

Nikolauss Novaks

"ES grib aizkavēt jaunu vardarbību Balkānos"

"Frankfurter Rundschau"

— 2000.03.25.

Ārkārtas galotņu sanāksme saskata briesmas Melnkalnē un Kosovā.

ES baidās, ka Kosovā atkal var sākties vardarbība un Serbija var izraisīt karu ar Melnkalni. Lai aizkavētu karadarbības sākšanos, ES ir nodomājusi intensificēt Balkānos politisko un ekonomisko stratēģiju. Tomēr ar militārām drošības garantijām Melnkalne rēķināties nevar.

Savienības galvenais mērķis ir gāzt Belgradas varasvīru Slobodanu Miloševiču un palīdzēt Dienvidslāvijai demokratizēties. Lisabonā nodarbinātības galotņu sanāksmes nobeigumā ES dalībvalstu valstu un valstību vadītāji detalizēti debatēja par stāvokli Balkānos. Šajā jautājumā kopēju ziņojumu iesniedza ES Augstais pārstāvis ārpolitikas lietās Havjērs Solana un ES ārpolitikas komisārs Kriss Patens. Tā kā stāvoklis Dienvidslāvijā saasinās, Solana un Patens rekomendēja pastiprināti sadarboties ar opozīcijas spēkiem, bet sankcijas precīzi mērķēt uz Miloševiču un viņa varas aparātu.

Ziņojumā ir identificēti divi draudu avoti. Belgradas īstenotās "destabilizācijas" dēļ stāvoklis Dienvidslāvijas provincē Melnkalnē ir kļuvis saspringts. Savukārt Kosovā, kur pirms deviņiem mēnešiem tika noteikta ANO pārvalde, ir sākusies atsevišķu albāņu pretošanās grupu militarizēšanās. Vairākuma Kosovas albāņu mērķis joprojām ir provinces pievienošana Albānijai. Kā saka ES diplomāti, Savienība nav gatava akceptēt provinces pievienošanu Albānijai, jo baidās, ka tad stāvoklis Balkānos kļūs pilnīgi nekontrolējams, un tā negrib arī dot militārās drošības garantijas Melnkalnei pret Belgradu, jo tas varētu situāciju saasināt vēl vairāk.

Ekonomiskajai un politiskajai palīdzībai Balkāniem ir jābūt efektīvākai un labāk ir jākoordinē dažādo Eiropas institūciju darbs. Jau tagad ES Komisijas ieplānotie 5,5 miljardi Lisabonā sastapās ar Francijas un Lielbritānijas pretestību, jo tad tiktu samazinātas piemaksas lauksaimniecībā.

Martins Vinters

"Zemnieki svarīgāki par Balkāniem"

"Frankfurter

Allgemeine Zeitung"

— 2000.03.24.

ES nav skaidra atbilde par attīstību Dienvidslāvijā.

Kad pirms divpadsmit mēnešiem Kosovas karā tika nomestas pirmās bumbas, Berlīnē valstu un valdību vadītāji noteica pamatnostādnes Eiropas Savienības drošības politikā un ārpolitikā. Lielākā daļa Berlīnes tikšanās dalībnieku tagad atrodas pie sarunu galda ES galotņu tikšanās vietā Lisabonā un pēc gada nevar izdarīt Balkānu politikas rezumējumu. Rezultāts ir satriecošs. No stabilām attiecībām vai situācijas, ko varētu saukt par mieru, reģionā vēl ir tālu, var teikt, ka savilkušies pat jauni tumši mākoņi. Ekonomiskās sankcijas, ko Miloševičs noteicis pēc lielākas neatkarības alkstošajai Melnkalnei, draud pārvērsties par iemeslu jaunai krīzei Balkānos.

Skaidra atbilde par šo attīstības tendenci Lisabonas tikšanās laikā nav gaidāma. Augstais pilnvarotais kopējās drošības un ārpolitikas jautājumos Solana un par ārpolitiskajiem sakariem atbildīgais ES komisārs Patens trenējas "špagata taisīšanā". Savienībai esot jāatbalsta demokrātiskās un ekonomiskās reformas Melnkalnē, bet vienlaikus jābremzē neatkarības centieni, tā rakstīts viņu ieteikumos valstu un valdību vadītājiem. Reformu valdības izdzīvošana Melnkalnē atkarīga no ātras un iedarbīgas starptautiskās sabiedrības palīdzības. Savienībai jādodot Belgradai "skaidri signāli, ka destabilizācija Melnkalnē netiek akceptēta". Vairāk par ekonomisko palīdzību un stingriem vārdiem 600 000 melnkalniešu nevajadzētu gaidīt. Oficiāli neviens negrib izteikties par to, ka Melnkalnei netiks dotas drošības garantijas.

"Ilgstoša stabilitāte Rietumbalkānos nav iespējama tik ilgi, cik ilgi Miloševiča režīms paliek pie varas", tā Solana un Patens raksturo pastāvošo situāciju. Abi ES ārpolitiķi nesaskatīja nekādas pazīmes, ka režīms akceptēs opozīcijas prasības pēc brīvām un godīgām vēlēšanām, gluži otrādi — represijas aug. ES valdības bija vienotas, ka Serbijas izolācija neveicināšot politiskās pārmaiņas, bet gan tās kavēšot. Vārds "Irākas scenārijs" iet no mutes mutē. Lidojumu aizliegumu atcelšana bija pirmais solis, lai pārvarētu valsts izolāciju un pastiprinātu sadarbību ar opozīciju un nevalstiskajām organizācijām. Kosovā vien izvietoti 36 000 ES dalībvalstu karavīru un 800 policistu. Kopš 1991.gada ar ekonomisko un atjaunošanas palīdzību reģionā ieplūduši aptuveni deviņi miljardi eiro. To iedarbība bijusi mazāka, nekā paredzēja papīrā noteiktās iespaidīgās summas. Plānošanas štāba, programmu un procesu līdzāspastāvēšana, pat daļēja vienam pret otru nostāšanās vēl aizvien izrādās liels šķērslis palīdzības efektivitātei. Tagad izveidotajai kopējās ES drošības un aizsardzības politikas komisijai jāpārņem vadība un jāieved kārtība kompetenču jomā. Priekšplānā izvirzās labāka saskaņošana starp Solanu un Komisiju, kā arī ar īpašo pārstāvi Balkānu stabilitātes pakta jautājumos Hombahu.

Eiropas Balkānu politikas pamats ārpus Serbijas ir stabilitātes pakts: "Stabilizācijas un asociāciju panāktās vienošanās" lai stājas Eiropas līgumu vietā, ar kuriem ES sāka tuvināšanās procesu Viduseiropas un Austrumeiropas valstīm, kas tagad risina sarunas par iestāšanos Savienībā. Vairāku pakāpju plāniem katrai valstij vajadzētu pavērt konkrētas iespējas ceļā uz Eiropu. Bet jaunie priekšlikumi saskārās ar dalībvalstu protestu. Runa ir par līdz 2006.gadam pieprasītajiem finansu līdzekļiem 5,5 miljardu eiro apjomā. Berlīnē galotņu tikšanās dalībnieki nav atraduši pietiekami daudz naudas, lai Balkānus iekļautu finansu plānojumā.

Tagad šis jautājums jānoregulē Lisabonā. Tomēr pēc pirmās reakcijas Portugāles galvaspilsētā vairs tā īsti neviens netic, ka strīdu šeit būs iespējams atrisināt. Savu lauksaimnieku intereses acīmredzot daudzām dalībvalstīm ir svarīgākas par Balkāniem. Pat Komisijas pieprasītā lauksaimniecības izdevumu samazināšana par 300 miljoniem eiro gadā — salīdzinājumā ar kopējo gada budžetu, kas sasniedz 40 miljardus eiro — saskaras ar lielu pretestību. Tikpat grūti veidojas sarunas par ieplānoto divu miljardu eiro pārstrukturizāciju no citām ārvalstu politikas programmām par labu Balkāniem; kaut arī Savienībā pa šo laiku aptuveni 14 miljardu lielais "ārējais budžets" gaida, lai tiktu izmantots konkrētās programmās un projektos. Tomēr galvenokārt Spānija un Francija negrib riskēt ar to, ka Balkānu politika kādu dienu varētu samazināt no tā paša katla finansēto Vidusjūras politiku. Un, kā dzirdams, vismaz tikpat liela esot arī neapmierinātība ar ierosināto pilnīgo ES tirgus atvēršanu no Rietumbalkāniem nākošajam eksportam. Tas galvenokārt varētu nākt par labu Balkānu valstu lauksaimniecības un metāla rūpniecības produkcijas ražošanai.

Helmuts Binders

No alfas līdz omegai

Pasaules presē

— 2000.03

Vikingu godadienas

Šogad aprit tūkstoš gadu, kopš vikingi atkāja Ziemeļameriku. Šo gadadienu, kā ziņo Ziemeļu Ministru padome, svinēs ar vērienīgu ziemeļvalstu uzstāšanos Amerikas Savienotajās Valstīs un Kanādā. Svinību augstākais punkts būs "Vikingi: Ziemeļatlantijas sāga" — izstāde, ko 29.aprīlī atklās Smitsona institūtā Vašingtonā. Oktobrī izstāde dosies uz ziemeļiem — uz Amerikas dabas vēstures muzeju Ņujorkā. Būs arī izstāde ar nosaukumu "Skandināvijas saknes", kas būs jo īpaši interesanta tiem, kuri meklē savu senču saknes. Sentdžonsā, kas atrodas Ņūfandlendā, Kanādā, būs izstāde ar nosaukumu "Vikingu tūkstošgades izstāde".

 

Potes pret smēķēšanu

Liekas, ka zviedri beidzot atraduši panaceju pret atkarību no tabakas: pašlaik pelītēm izmēģina jaunu vakcīnu. Preparāts uz smadzenēm iedarbojas tādējādi, ka nikotīns vienkārši neaiziet līdz baudu centram smadzenēs, tādējādi padarīdams nelāgo ieradumu bezjēdzīgu. Pēc tādas potes pat norūdītākais smēķētājs beigu beigās atmetīs šo ieradumu, jo no pīpēšanas procesa vairs negūs nekādu baudu. Zinātnieki cer vakcīnu cilvēkiem izmēģināt jau pēc pāris gadiem.

 

Nāve no viagras

Lietuvā 64 gadus vecs vīrietis priekšlaicīgi miris 36 gadus vecas sievietes apskāvienos. Konstatēts, ka šis vīrietis lietojis plaši reklamētās viagras tabletes, lai pastiprinātu savu potenci. Tas ir pirmais nāves gadījums Lietuvā pēc viagras lietošanas. Sekcijā noskaidrots, ka padzīvojušā cilvēka sirds apstājusies organisma pārslodzes dēļ dzimumakta laikā. Vētraina dzimumdzīve ir bīstama cilvēkiem, kuriem ir problēmas ar sirdi — secina lietuviešu ārsti.

 

Noāsa šķirsts

Ievērojamais amerikāņu okeanologs Roberts Ballards, kas pirmais 1985. gadā atklāja "Titānika" atliekas, gatavojas jaunai ekspedīcijai uz Melno jūru. 59 gadus vecais zinātnieks cer uziet tur Bībelē minētā Noāsa šķirsta un citu Lielo plūdu laikā bojā gājušo kuģu atliekas. Seno kuģu meklēšanai Ballards nodomājis izmantot jau uz "Titānika" pabijušo zemūdens robotu "Ajax", kura videokameras un sonāri spēj raidīt no 3,5 km dziļuma.

 

Pistole pazīs saimnieku

Amerikāņu ieroču ražotājkompānija "Smith & Wesson" jau iztērējusi 5 miljonus dolāru nākamās pistoles prototipam, kas skenēs īpašnieka īkšķa nospiedumus. Ja ierocis nokļūs svešinieka rokās — aptvere momentā tiks bloķēta. Pašlaik notiek izmēģinājumi. Var cerēt, ka gudro ieroci sērijveidā sāks ražot pēc pāris gadiem.

 

Slikti ceļi ir kaitīgi veselībai

Var sabojāt savu veselību, braucot pa sliktiem ceļiem. Tas redzams pētījumā, ko Zviedrijas Ceļu pārvalde un Darba dzīves institūts veicis dažos sliktos un nelīdzenos ceļu posmos Ongermanlandes rietumdaļā. "Vibrācija, troksnis un infraskaņa, kas rodas, braucot pa sliktiem ceļiem, var radīt stresu, kā arī izraisīt akūtas un hroniskas saslimšanas," aģentūrai TT teica Ceļu pārvaldes vides direktors Laršs Nilsons.

 

Pat Bilu Geitsu apzaguši

ASV FIB informējis sabiedrību, ka Velsā arestēti divi astoņpadsmitgadīgi hakeri, kurus tur aizdomās par vismaz deviņu interneta komerclapu uzlaušanu, no kurām nozagta informācija par vismaz 26 000 kredītkaršu, ieskaitot arī "Microsoft" vadītāja Bila Geitsa kredītkarti. No datorhuligāniem cietušas lapas ASV, Kanādā, Taizemē, Japānā un Lielbritānijā. Pēc provizoriskiem aprēķiniem, zaudējumu summa var pārsniegt 3 miljonus dolāru. FIB rīkoja operāciju koā ar britu specdienestiem, Kanādas policiju, Interpolu, interneta drošības speciālistiem, banku biznesa pārstāvjiem. Tiesībsargājošie orgāni domāja, ka viņiem ir darīšana ar labi organizētu bandu. Tās vietā viņi atrada divus pusaudžus.

 

Parāds nav brālis

7,2 miljardus ASV dolāru — tādu summu Krievijai parādā ir tās NVS kaimiņi. Parāds sakrājies 8 gados — pēc tam, kad par PSRS dēvētā lielā komunālā dzīvokļa kaimiņi pārcēlās uz atsevišķiem dzīvokļiem. Pēc ārzemju ekspertu vērtējuma, 2002. —2005.gadā parādnieki Krievijai spēs atdot tikai pusi "aizlienētās" summas. Visļaunprātīgākajiem parādniekiem — Ukrainai, Moldovai, Gruzijai — krievi audzināšanas nolūkos laiku pa laikam atslēdz savus energoresursus. Taču jēga maza. Caur kaimiņvalstīm uz Eiropu iet galvenie Krievijas eksporta maršruti. Tādēļ pat "Gazprom", kas pastāvīgi ir sašutis, ka ukraiņi bez ceremonijām no "trubas" zog "zilo kurināmo", nevar Krievijai pilnīgi liegt gāzi.

 

Gurķis vīrišķā lepnuma vietā

Tik tikko no starptautiska skandāla izdevās izbēgt pazīstamajam tirdzniecības namam "Bonems". Tā ekspertiem pēdējā brīdī izdevās atmaskot kārtējai izsolei pieteiktā neparastā priekšmeta viltojumu.

No Krievijas izvestais un ar speciālu Iekšlietu tautas komisariāta izziņu apgādātais priekšmets, kā apgalvoja tā pārdevēji, bija Grigorija Rasputina vīrišķais lepnums. Saskaņā ar nostāstiem dažas dienas pēc viņa nāves Rasputinam tikušas nogrieztas vairākas ķermeņa daļas. Viena no šīm daļām nu bija nokļuvusi Londonā. Izsoles rīkotāji sākumā bija neaprakstāmi priecīgi par reto veiksmi. Viņi pat bija atraduši vairākus potenciālos pircējus šim tik negaidītajam un izmēros iespaidīgajam brīnumam. Taču pēc rūpīgas pārbaudes izrādījās, ka 20 centimetru garais priekšmets ir nevis kāds pikants Grigorija Rasputina orgāns, bet gan izkaltēts jūras gurķis.

Sadarbībā ar Latvijas Republikas Ārlietu ministrijas Preses analīzes nodaļu "LV" nozares redaktors Gints Moors