VALDĪBAS VIEDOKLIS

Par patieso stāvokli valstī

Ministru prezidents ANDRIS ŠĶĒLE:

Labvakar, godātie skatītāji!

Gandrīz pirms diviem mēnešiem es solīju, ka valdība sagatavos ziņojumu par stāvokli valstī.

Uzdevums izrādījās grūtāks nekā sākumā to varēja iztēloties.

Valstī neeksistē skaidri principi kompleksam valsts stāvokļa un valsts varas darba izvērtējumam.

Daudzi skaitļi, kurus mēs vēlējāmies iegūt, izrādījās neprecīzi, to aprēķināšanas metodes neadekvātas un apšaubāmas.

Bija jākonstatē, ka vairākās, manuprāt, būtiskās pozīcijās nepastāv vispār nekādi aprēķini.

Uzdevums varbūt būtu bijis vieglāks, ja būtu jāmēra labklājība, taču kā lai izmēra postu, kā lai izmēra nabadzību, nedrošību un uzticības trūkumu.

Pēdējā laikā man bieži ir nācies uzklausīt jautājumus par to, vai tiešām stāvoklis valstī ir tik slikts, kā es saku — vai tiešām valsti var salīdzināt ar bankrotējušu uzņēmumu un vai es nepārspīlēju.

Mēs daudz pēdējā laikā esam runājuši par budžeta deficītu, kas šajā gadā ir paredzēts gandrīz 60 milj. latu. Taču deficīts raksturo tikai konkrētā gada izdevumu pārsvaru pār ieņēmumiem.

Tautā saka: parāds nav brālis, un kas vecā gadā parādus nenokārto, tas visu nākamo gadu netiek no tiem ārā.

Latvija nu jau vairākus gadus ne tikai nespēj izkļūt no saviem parādiem, bet parādu purvā stieg aizvien dziļāk.

Parādi krājās, un, noslēdzot veco — 1995. gadu, valsts kopējais parāds bija nepilni 380 milj. latu, kas kļuva par pamatu šī gada parādam — 538 milj. latu.

Tas ir vairāk kā piektdaļa no paredzamā kopprodukta.

Tas ir teju vai miljards dolāru.

Ieklausieties: kopējais valsts parāds — miljards dolāru!!!!

Stāvokli valsts tautsaimniecībā var salīdzināt ar mainīga virziena bezvēju.

Nestabilitāte, nenoteiktība un nesakārtotība ir šodienas Latvijas tautsaimniecības realitāte.

Iekšzemes kopprodukta kritums iepriekšējā gadā bija 0,35%, 1996. gadā tā pieaugumu prognozē pus procenta apmērā.

Ilgtermiņa kredītu vidējās gada likmes 1995. gadā bija 27,4%.

Šie skaitļi raksturo pilnīgo stagnāciju, kāda valda Latvijas tautsaimniecībā.

Tā turpinot un nepanākot lūzumu valsts ekonomiskajā attīstībā, 97. gada beigās mēs tiksim atsviesti tādā atpalicībā, ka pasaulē būs maz tik nabadzīgu valstu, ar kurām varēs salīdzināt mūsu nožēlojamo stāvokli.

Tāda cena sabiedrībai būs jāmaksā par savu varasvīru kļūdām un nespēju pašiem būt gudriem savas valsts saimniekiem.

Manis vadītā valdība uzsākusi darbu apstākļos, kad mēs esam bīstami tuvu šādai iespējai.

Ar ziņojumu es tomēr negribu nevienu baidīt vai uzsākt “raganu medības” — tas jāuztver vienlaikus gan kā stāvokļa konstatācija, gan kā valdības darba mērķus konkretizējošs dokuments.

No otras puses, es vēlos ieviest jaunu un, manuprāt, ļoti nepieciešamu praksi valsts varas darbā.

Es ceru, ka manam paraugam vēlāk sekos arī nākamie ministru prezidenti un tautai vienmēr būs zināms patiesais stāvoklis un tā izmaiņas.

Līdzās valdības Deklarācijai, ziņojumam, ar kura pilno tekstu varēs iepazīties nākamnedēļ, būtu jākļūst par atskaites punktu gan atsevišķu valsts institūciju darbam, gan valsts izpildvaras darbam kopumā.

Valdības stingrā apņēmība panākt lūzumu valsts attīstībā prasīs arī daudzu nepopulāru lēmumu pieņemšanu. Taču šajos apstākļos es to uzskatu par savu pilsoņa un valdības vadītāja pienākumu.

Tas, ka es neesmu nevienā partijā, tas, ka es negatavojos nākamajām vēlēšanām, atbrīvo mani no nepieciešamības pēc lēta populisma.

Tas man ļāva šajā ziņojumā iekļaut nevis tās pozīcijas, kas būtu valdībai visērtākās vai kurās panākt pozitīvas pārmaiņas būtu visvienkāršāk (piemēram, drukājot vai aizņemoties naudu), bet gan tās, kas man patiešām šķiet būtiskas.

Es neļaušu politisku interešu vārdā aplaupīt tautu vēlreiz ar inflāciju vai naudas drukāšanu.

Ziņojumā mēs esam centušies maksimāli iekļaut tādus rādītājus, kuros būtu grūti panākt formālu uzlabošanos, nerisinot tautsaimniecības problēmas konstruktīvi un pragmātiski.

Kritēriji, kas ir iekļauti ziņojumā, ir dažādi — ieskaitot arī pirmajā mirklī šauri specifiskus, piemēram, pasažieru skaits Rīgas lidostā vai tālsarunu ilgums.

Šāda veida kritēriji ir svarīgi, pirmkārt, tāpēc, ka ir precīzi un nav mākslīgi izmaināmi kā daudzi citi un, otrkārt, tāpēc, ka parāda, kā pieaug vai krītas Latvijas iedzīvotāju aktivitāte, cik aktīvi ir Latvijas kontakti ar ārvalstīm, kāda ir ārvalstu tūristu un uzņēmēju interese par Latviju.

Ja šajos rādītājos būs pozitīvas izmaiņas, tas nozīmēs, ka valdība ir uzlabojusi vidi ekonomikas attīstībai, ir palielinājušās Latvijas uzņēmēju un iedzīvotāju iespējas un tātad — dzīves līmenis.

Tajā pašā laikā ir svarīgi atcerēties, ka katrs ziņojumā apkopotais parametrs atsevišķi nav visaptverošs valsts stāvokļa raksturojums.

Mēs esam izvēlējušies tos kritērijus, kas, mūsuprāt, ir indikatīvi visbūtiskākie arī neskatoties uz to, ka daudzos no tiem mums pagaidām nav skaitļu.

Mēs pagaidām skaidri nezinām, kāds ir ēnu ekonomikas īpatsvars, un pat tādu ļoti būtisku lielumu kā privātā sektorā saražotā iekšējā kopprodukta apjoms.

Taču mēs varam novērtēt, ka pašražotās pārtikas, piemēram, gaļas un labības, daļa kopējā patēriņā ir mazāka par 70%.

Mēs varam pateikt, ka mūsu valsts ārējās tirdzniecības bilance ir negatīva. Imports pārsniedz eksportu par 235 milj. latu.

Šis rādītājs arī turpmāk būs negatīvs, taču ir svarīgi detalizēti apzināt šī deficīta struktūru — kāda tajā ir patēriņa preču un ražošanas līdzekļu attiecība.

Tajā pašā laikā valsts ārzemju valūtas rezervju krājumi ir stabili. Tas liecina, ka negatīvo tirdzniecības bilanci kompensē citi, grūtāk novērtējami faktori, piemēram, pakalpojumu eksports, kapitāla investīciju un banku operācijas.

Jaunajai valdībai īpaši būtiski ir rādītāji, kas saistās ar privatizācijas gaitu.

1995. gadā ir privatizēti 275 valsts uzņēmumi, un 1995. gada beigās privatizācijas procesā atradās vēl 450 uzņēmumi.

Valdība jau ir uzsākusi enerģisku darbu pie privatizācijas procesa paātrināšanas un citiem stratēģiskiem jautājumiem, kas aicināti atrisināt daudzas sasāpējušas sociālekonomiskās problēmas vēl šīs valdības pilnvaru laikā.

Es nesolu ātrus uzlabojumus, taisni otrādi — tuvākajā laikā to nebūs, taču, ja man ļaus strādāt un pildīt valdības Deklarācijā ieskicētos mērķus, tad 97. gada beigās mēs varēsim runāt par pozitīvām pārmaiņām un augšupeju.

Ar tādu perspektīvu valdība strādā.

Un tomēr es šajā brīdī gribētu vēlreiz uzsvērt to, ka valdības darba panākumi lielā mērā ir atkarīgi no sabiedrības atbalsta un uzticības.

Sabiedrībai strādājot pret valsti un valstij pret sabiedrību, nav iespējams nodrošināt valsts attīstību.

Sava attieksme pret darbu noteikti būs jāmaina arī daudziem valsts ierēdņiem un valsts pārvaldē strādājošajiem.

Ziņojumā es vēlējos iekļaut pozīciju — ierēdniecības efektivitāte.

Diemžēl, šādus aprēķinus nebija iespējams iegūt. Taču mums katram nereti nākas sastapties ar nepieklajīgu, nevērīgu un bieži savtīgu valsts ierēdni.

Mēs zinām, cik daudzas labas idejas ir izmainījušās līdz nepazīšanai pēc tam, kad tās ir sākušas griezties birokrātijas zobratos.

Pat man kā Ministru prezidentam jau ir gadījies, ka valsts augstākajiem ierēdņiem rīkojums ir jāatkārto divreiz.

Es gribu visiem pateikt, ka es negrasos atkārtot vienkāršas lietas divreiz, es nebraukāšu apkārt ar garu kavalkādi skatīties uz augstajam viesim par godu balsinātu sniegu ziemā un zaļi krāsotu zāli vasarā.

Man ir svarīgi zināt patieso stāvokli, nevis klausīties frizētas atskaites par objektīvām grūtībām.

Tajā pašā laikā es aicinātu: pirms jūs vēršaties ar kritiku un prasībām pret valsti, vērsties vispirms pie sevis un pavaicāt — vai es atbalstu valsti, vai es maksāju nodokļus un ievēroju likumus.

Nodokļu nemaksāšana un kontrabanda ir ne tikai valsts ieņēmumu un valstiskās apziņas problēma — tā ir arī negodīga konkurence, kurā ciest nākas godīgiem uzņēmējiem.

To nedrīkst pieļaut!

Valdība strādā pie tā, lai sakārtotu Valsts ieņēmumu dienestu un palielinātu tā represīvo spēku. Taču ir vajadzīgs arī pilsoņu godaprāts, gudrība un morālais atbalsts.

Mums ir jāsaprot, ka šī ir mūsu valsts un mums ir vajadzīga tās labklājība, ja mēs paši par to nerūpēsimies, tad to nedarīs neviens.

Vēl viens kritērijs, kurš jāizstrādā šī gada laikā, ir sabiedrības pašorganizācijas līmenis.

Šis ir viens no pašiem būtiskākajiem rādītājiem, kas raksturo to, cik lielā mērā sabiedrība, kurā mēs dzīvojam, atšķiras no pūļa.

Sabiedrības pašorganizācijas spēja bija pirmais, ko iznīcināja iepriekšējo piecdesmit gadu režīms, jo kontrolēt, pakļaut un iebaidīt var tikai katru indivīdu atsevišķi.

Mūsu uzdevums ir panākt šo mehānismu atjaunošanos.

Un vēl.

1995. gadā valstī bija 555 pensionāri uz 1000 nodarbinātajiem un vidējā vecuma pensija bija tikai 32,6 lati mēnesī.

Jā, mēs grimstam nabadzībā.

Jā, pat pie vislabākās attīstības prognozes kādu laiku vēl vieglāk nebūs.

Un tieši tas ir iemesls, kāpēc mums jābūt dubultstipriem.

Mums ir jāstrādā, lai mēs būtu pietiekoši bagāti un spētu atbalstīt savus vecākus un vecvecākus, kuri cauri laikiem ir saglabājuši mūsu tautā pašu vērtīgāko — bagātas un brīvas Latvijas valsts ideju.

Es gribētu aicināt Latvijas pilsoņus sākt ar sevi, ar rūpēm par savu un savu tuvinieku labklājību un veselību, sākt ar uzvarām pār saviem netikumiem un vājībām.

Paredzamais mūža ilgums vīriešiem pēdējos piecos gados ir dramatiski samazinājies, savukārt četrkāršojušies ir skaitļi tādos rādītājos kā saindēšanās ar alkoholu un hronisks alkoholisms kā letālu nelaimes gadījumu un psihisku saslimšanu cēlonis.

Ir jāsaprot, ka neviena valdība nespēs palīdzēt tam, kurš nodzer un nopīpē pēdējos savas ģimenes ietaupījumus un pašu dārgāko — savu veselību.

Ir jāsaprot, ka neviena, pat vislabākā, valdība nepieskatīs jūsu bērnus. Neviena valdība neienesīs laimi un noturību jūsu ģimenēs, nedāvās mīlestību jūsu bērniem.

Es saprotu, ka daudzas no minētajām nelaimēm ir izraisījusi bezcerība un smagie sociālie apstākļi, taču tieši šādos apstākļos mums ir jābūt stipriem, jāparāda savs gribasspēks un tikums.

Tautai, kura pie pirmajām grūtībām nolaiž rokas, iestieg bezcerīgos parādos un sāk dzert, nez vai izdosies no grūtībām izķepuroties.

Šodien Jums ir iespēja nostiprināt savas ģimenes ar privātīpašumu un sākt rūpēties par labklājību, kas būs pamats jūsu bērnu izglītībai.

Es ceru panākt, ka manas valdības laikā cilvēki sāks vairāk pelnīt, valsts kļūs bagātāka un valsts varas prestižs tautas acīs pamazām celsies.

Pirms diviem mēnešiem es pieņēmu šo izaicinājumu.

Pēc gada apmēram šajā laikā es atkal nākšu pie jums ar ziņojumu par stāvokli valstī, un es ceru, ka mans darbs būs devis jums zināmu optimismu.

Uz redzēšanos!

Runas teksts — Ministru prezidenta Andra Šķēles redakcijā.

Runa teikta — Latvijas Televīzijā, 1. programmā, ceturtdien, 22. februārī, pulksten 21.05.